Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ronini reiz autora Matthew Wolf radītajā The Ronin Saga sērijas pasaulē mita vien leģendās un mītos, kurus viens otram cilvēki drīzāk bija gatavi čukstus stāstīt, jo pat vārda ‘’ronin’’ pieminēšana netika uzlūkota pozitīvā gaismā. Bet ar sērijas pirmajām divām un vēl jo vairāk šiem diviem turpinājumiem, to salīdzinoši sliktais vārds un slava, ar kuriem nācies ieiet vēsturē, ja galvenajam varonim (itkā) Greja un citiem labajiem varoņiem būs kas sakāms, noteikti tāda ilgi nepaliks.

Ja vēl sērijas ievada The Knife’s Edge un Citadel of Fire savā starpā vairāk saista notikumi no vienas uz otru, tad sērijai progresējot iespaids ir jo mazāks. Nevarētu gan pārdroši apgalvot, ka Bastion of Sun un Tides of Fate būtu pielīdzināmas individuālām (standalone) tipa grāmatām, bet nav arī gluži tā, ka vienai būtu neapšaubāma un nepārprotami saskatāma ietekme uz nākošo.

Jau otrās tulkojami Uguns Citadeles grāmatas nosaukums attiecināms uz Roninu elementa (iedalīti ne tikai klasiski uguns, zeme, ūdens un vējš) nominālo pilsētu, kurā tad arī notiek grāmatas sižetu pamatdarbība, tad attiecīgi uzmanības centrā trešajā turpinājumā nokļūst Vastera jeb City of Sun. Saules un gaismas elementa titulpilsēta, kura gan pēdējos gados piedzīvo šķietami nenovēršamu pagrimumu, kura novēršanu ne tās valdnieks lords Nolans, ne viņa meita Andželīna, ne kāds cits nespēj novērst.

Kā reprezentatīvais elements, lai atspoguļotu to, kas līdz šim devis Vasterai izaugsmes spēku un cerību ir Saules/Gaismas zobens, kurš neizskadrojamā kārtā pazudis vai drīzāk nozagts, kura vien vājš un agri vai vēlu savu spēku zaudējošs aizstājējs ir zobens ar Makembriela vārdu. Tad nu lūk viena no sižetlīnijām grāmatas ietvaros ir šī maģiskā zobena atgūšana, kuru lords Nolans uztic Grejam, tā kompanjoniem un drīzāk nu jau par draugiem saucamajiem personāžiem Eivai un Dariusam.

Diemžēl cerības, ka viens vai pat abi turpinājumi būtu vismaz maķenīt labāki par iepriekšējiem diviem, netika ne tikai attaisnotas, bet visi negatīvie iepriekšējā rakstā pieminētie un nepieminētie aspekti konsekventi ievēroti arī šajās divās. Sērija nebūt nevar sūdzēties par tēlu skaita trūkumu, bet starp tiem, lai kādu atmiņā pozitīvi paliekošu varētu izcelt, būtu krietni jāpiedomā. Ir daudz mazu, sīku un lielajā sižetā nenozīmīgu tēli, kuri, cik ātri tie tiek iepazīstināti, tikpat ātri tiek labākajā gadījumā vien epizodiski vēlāk pieminēti.

Tomēr arī galvenie un galvenākie varoņi, no kuriem Grejam itkā būtu jābūt priekšplānā, vēlamo iespaidu, ka viņi tik tiešām būtu galvenie, līdz galam neiedveš. Pārāk bieži ir izvēle par labu mesties no viena skatpunkta pie otra, kur beigās ne galvenie, ne tiem pietuvinātie tēli neizbauda vajadzīgo ekspozīcijas laiku, neapaug ar gana lielu kompleksa tēla miesu uz skeleta kauliem, lai taptu saistoši un interesanti, tā vietā, lai tikpat ātri jau lasītājs aizmirstu. Bet šķiet arī autoram pielipusi vismaz tam līdzīga liga, jo, ja Citadel of Fire epilogs noslēdzas ar gana skaļu elfu tēlu grupas līderes Karilas apņemšanos darīt ko būtisku pret elfu troņa uzurpatoru, un vēl Bastion of Sun šī sižeta līnija drusku pavīd, tad jau Tides of Fate ietvaros pats vien pie beigām piefiksēju, ka no šī tēla bijis pilnīgs klusums.

Tā vietā autora un tēlu prātus pārāk nodarbinājuši citi par ļaundariem un sliktajiem tēliem saucami varoņi. Šeit gan atkal jāsaka, ka to motivācija drīzāk definējama ‘’jo tie ir ļauni ļaunuma pēc’’ un tas principā arī viss. No visiem šiem par slikatajiem apzīmējamajiem tēliem uz visas tēlu plejādes fonā izceļas viena, kura nav pat grāmatas aprakstā pieminētais, pliekanais un visādi citādi neizteiksmīgais Mathelstan tēls.

Viņa vietā krietni saistošāka izvēršas sākotnēji par Sirēnu nosauktā, kura lielāku varu un ietekmi roninu ūdens elemetna zīmē esošajā Medianas pilsētā cer iegūt izmantojot savas spējas iekļūt savu noskatīto upuru galvās, iesēt to prātos koruptīvas domas, kā rezultātā pašai pat teorētiski nav jāpakustina ne pirkstiņš, lai īstenotu savus nekrietnos plānus. No pārējiem ne jauniepazīstinātais Mathelstans, ne kāds cits neatstāj gana labu paliekošu iespaidu. Tāds neizdodas arī Sithila tēlam, kuru pamatoti neizcēlu pirmajā šai sērijai veltītajā pārdomu rakstā, bet, kurš itkā vajadzētu pieskaitīt pie vieniem no galvenajiem, kuri rada draudus kā labajiem roniniem, tā pasaules iedzīvotājiem kā tādiem.

Ar Tides of Fate notikumi sērijā gan nebeidzas, bet pašizdoto The Ronin Saga piekto Heart of Flesh notikumus jaunā pilsētā, jaunā lokācijā un ar jauniem ļaundariem diezin vai tik drīz būs vēlme aizsākt, pat ja līdz šim ēnas esošs Dark Lord varonis sāk izlīst no metaforiskajām un reālajām ēnām, pat ja vizuāli grāmatu vāki sērijai ir izdevušies.