audiogrāmata

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc gandrīz astoņiem realitātē pavadītiem mēnešiem The Heroic Villain galvenais varonis Lukass, jauns, veiksmīgs un turīgs kompānijas CEO nav spējis atgūties pēc sievas pēkšņas nāves autoavārijas dēļ. Katram atgūšanās mehānismi un aprašana ar tuva cilvēka zaudējumu ir dažādi un tādēļ viens vai otrs nav labāks, bet Lukasa gadījumā norobežošanās no ārpasaules, kuru izvēlējies meklēt iekš virtuālās realitātes spēles (tajā laika ritējums aptuveni trīs reizes ātrāks), jau tuvojas problēmai pašai par sevi, no kura bez grūdiena no malas, diez vai izdosies izkļūt.

Starp spēlētājiem Lukass, zvilnēdams, neko nedarīdams un pat ne reizi vien aiz neko darīt tieko nogalinātam, ieguvis palamu Negative, kura savā ziņā ir pat ar burtisku nozīmi, jo šķiet ir vienīgais, kurš šādā veidā noslīdējis uz negatīvu -70 līmeni. Fakts, kas tikpat kā visiem liktu radīt tēlu pa jaunam, ja rastos vēlme tomēr spēli spēlēt, bet Lukasa gadījumā, kad seko pieminētais grūdiens, itkā no ieinteresēta NPC tēla, kura piedevām pēc izskata ir mats matā kā mirusī sieva, negatīvie līmeņi sniedz citu neatklātu bonusu, jo kāpjot pa līmeņu ‘’kāpnēm’’ tā vai tā tam tiek piešķirti ‘’statistikas punkti’’. Nav jābūt ģēnijam, lai noprastu, ka 700 papildus bonusa punkti Lukasa spēles tēlu, nerēķinot to, kas nāk līdz ar būšanu kā galvenajam varonim sērijā, to padara pat ļoti spēcīgu.

NPC tēla ‘’grūdiens’’, spēriens metaforiski pa pēcpusi, lai sapurināti sevis žēlošanā iestigušo Lukasu, neveic gluži aiz neko darīt. Izrādīsies, ka NPC tēlu kontrolē spēles kompānijas darbiniece, kura piefiksējusi ilgtermiņā zūdošo spēlētāju bāzi, neienteresētību no priekšniecības uzlabot spēli, lai piesaistītu jaunus interesentus, bet tā vietā, tā teikt, slaukt lojālos fanus līdz vairs neatmaksātos spēli uzturēt. Tas nav šī tēla, sākotnēji ar Šungvanas vārdu, bet sekos jauni pavērsieni, ar romantisku paralēlo sižetu un atrisinājumu līdz ar triloģijas noslēgšanos, interesēs vienkārši pieņemt likteni vai vismaz attiecīgās spēles šķietami nenovēršamo dzīvildzes beigu pienākšanu. Viņas ideja, ja nekas cits nelīdzētu, palīdzēt pašai radīt jaunu spēles saturu jauna ļaundara veidolā, kas šīs sērijas ietvaros izpaužas Lukasa tēla veidolā, kuram pašam gan vēl jāmiecās, kas gan skaitās būt īstam ļaundarim. Tā teikt nepieciešams labs aktiera talants, kuru sērijas ietvaros ir iespēja iemācīties no ‘’nolaupītas’’ princeses.

Ar vienu tēlu, lai cik laba nebūtu viņa attīstības arka, nepietiks. Katram labam varonim vai ļaundarim nepieciešamo pakalpiņi, kuri gan The Heroic Villain ietvaros saucami par draugiem un kompanjoniem. Tomēr, kā jau piederas ļaundara lomas tēlam, tad pirmā kodola komandas biedra piesaistīšana aizsākas ar nodevību un diezgan burtisku ‘’dūrienu’’ mugurā, bet, par laimi, attiecīgajā spēlē kā spēlētājiem ir iespēja atdzimt. Šādi Lukass sastop Niku, kuram gan vispirms jāpielabinās ar spēles valūtas ‘’zelta’’ labumu piesolīšanu apmaiņā pret palīdzību, un ar Nika starpniecību un ar zelta piesaistošo spožumu komandai pievienojas arīdzan Bonijas tēls, kas jau izveido labu attiecību dinamiku un vietu interesantiem dialogiem paralēli piedzīvojumiem un naidnieku pieveikšanai iekš spēles.

Attiecībā uz tēlu dinamiku Niks bez citu atbalsta šķiet būtu visai nedrošs gan personīgi par sevi, kas tad sekojoši atstāj ietekmi romantiskajā sfērā, kas, triloģijai progresējot, jo biežāk norāda uz tā simpātijām pret Bonijas tēlu, bet paša nedrošība liedz laicīgi atklāt jūtas, kas savukārt rada liekus pārdzīvojumus un pat konfliktus ar Lukasa tēlu. Savukārt Bonija pat uzkrītoši bieži pati uzsver vēlmi atlīdzībā par palīdzēšanu kā ‘’algotnei’’ laikus saņemt zeltu, kas jo tālāk sērijā tiekam, jo biežāk ir vien kā iegansts un aizsegs no reālās dzīves izrietošām problēmām.

Kā jau LitRPG fantāzijas subžanrā, tad nav nekas pārsteidzošs, ka gan Lukass, gan tā sabiedrotie, lai kādi sliktie vai par labiem šoreiz biežāk saucami (vai varbūt tādi tik savās acīs tie pretinieki) nestātos ceļā, spēj tos visus pārvarēt un kļūt jo spēcīgāki. Kā lielāks bonuss un pluss ir kā Lukasa, tā Nika, Bonijas un arīdzan Liū/Šungvanas tēla attiecības un katra tēla izaugsme. Un, lai arī triloģija noslēdzas ar teorētiski varbūtēju iespējamiem sižeta turpinājumiem, tad prieks, ka gadās arī tādi autori, kuriem pietiek drosmes noslēgt vienu sēriju, vienu varoņu grupas stāsta arkas, un neiestigt bezgalīgos turpinājumos bez redzama gala un malas.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī ir pagājis jau labs laika sprīdis kopš Zeme vienā jaukā dienā pēkšņi šķietami arbitrāra Sistēma iekļauj savā neskaitāmo planētu sastāvā un piespiedu kārtā liek planētas iedzīvotājiem kļūt spēcīgākiem vai mirt, Defiance of the Fall galvenajam varonim un spēcīgakajam no zemiešiem ar Jauno Zemi, ja vien nav vēlēšanās iestagnēt, vairs nepietiek. Tā šī pārdomu raksta septītās līdz devītās sērijas grāmatas, nedaudz pārklājoties, sižetu darbībā Zaks līmeņošanās nolūkos piedzīvojumus meklē trīs dažādās lokācijas, kur katrā dažādu NPC mošķu pieveikšanā, bet ne tikai, ir iespēja gūt arvien labākus artefaktus un balvas.

Iekš Sistēmas katra pavadītā diena, stunda un dažbrīd pat minūte ir no svara, pat ja kā aizvien uzskatāmāk kā ‘’kultivēšanas LitRPG’’ subžanra vēl izteiktāka apakškategorijas fantāzijas sērija ir sastopamas pagaras filozofiska tipa pasausas epizodes, kurās galvenais varonis ir pārdomās ar sevi, tā vietā, lai tiktu risināts kāds spraigāks sižets. Bet, lai kā nebūtu Zaks no dienas jācīnās, jo, lai arī uz citu zemiešu un jaunintegrēta ‘’spēlētāju’’ fona Zaks ir ārkārtēji spēcīgs un tam nāk talkā galvenā varoņa ‘’sižeta bruņas’’, tad vienmēr būs kāds spēcīgāks, kurš ievēros straujo Zaka kāpumu un nebūs diži priecīgs, sajūtīs potenciālos draudus sev un labprāt centīsies izmantot iespēju jau laikus nevēlamu konkurentu novākt no ceļa.

Septītās grāmatas ietvaros piedzīvojumu lokācija ir Mysyic Realm, kuru Jaunās Zemes (tā labāk prātā saukt, jo Zeme #1 grāmatas ietvaros sapludināta vēl ar citām planētām) censoņi var izmantot, ja uzdrīksta riskēt, jo atšķirībā no kādas ‘’prastās’’ spēles, Sistēmā ir tikai viena dzīvība. Rūpīgi un pārdomāti jāizvēlas katrs solis, rīcības izvēle, kas var negatīvi atsaukties vēlāk un laupīt iespēju izvēles, pat ja reizēm tā vien šķiet, ka Zaks aizmirstas un ļaujas emociju virpulim.

Tomēr kā gan neļauties, kad seko galvu reibinoši, psiholoģiski traumatiski pavērsieni, kuru priekšā citi sabruktu un ļautu nolaisties rokām. Bet, būdams pats spēcīgākais Zemes pārstāvis Zaks nevar to atļauties, jo tādā gadījumā par viņa neveiksmēm un atteikšanos turpināt nemitīgo cīņu Sistēmā būtu spiesti ar dzīvību maksāt arī citi. Un tā vienu bez izdomas Mistisko Dimensiju nomaina cita, krietni ilgāk eksistencē esoša Twilight Ocean astotās grāmatas darbības lokācija, kas salīdzinoši īsā laika periodā ļauj Zaku un ar to kopā lasītāju iepazīstināt ar jaunu un līdz šim vēl neredzēta tipa lokāciju.

Līdzīga maniere tiek turpināta arīdzan devītajā sērijas turpinājumā, kad no pazemes epizodēm vēl turpat uz Zemes #4-6 sērijas grāmatās, un ūdeņiem bagātās astotās, Zaks attopas pa Visumu klejojoša ‘’kosmiskā vaļa/Leviathan iekšās’’. Radījums, kuram varbūt ne gluži pats devis vārdu Orums, bet, kas spējis savas ilgās eksistences laikā kļūt par līdzvērtīgu citu humanoīdu rasu kultivatoriem, kur gan process, lai līdz tam nonāktu un turpinātu pats līmeņoties, ir gana unikāls un atšķirīgs. Process, kas līdz šim, ja var ticēt, pat miljoniem gadu ilgā periodā ar retiem izņēmumiem spējis būtiski stāties ceļā. Tā vien šķiet šis Orums vēl nekad nav sastapis tēlu, kurš skaitītos kā galvenais varonis…

Bez Zaka sērijā ir arī citi interesanti atbalstošie varoņi. Diemžēl daži kā uz Zemes esošo dēmonu grupas līderis Agarass, kopā ar citu spēcīgu, bet ne pašu ‘’gaišāko spuldzīti’’ jebkurā telpā’’ pēc septītās grāmatas tiek novirzīti ļoti patālā fonā, pat ja nav gluži tā, ka par tiem tiktu pilnībā aizmirsts. Salīdzinoši vairāk prožektoru gaismas uzmanības tiek Thejas Maršalas tēlam, kura pat uz īsu brīdi tiek tas gods nonākt savstarpēji oficiālās romantiskajās attiecībās, lai tikpat ātri tiktu izmantota kā instruments, lai uzkurinātu un motivētu Zaku turpināt sevi līmeņot un padarīt no dienas jo spēcīgāku.

Motivācija, kura nāk no aizkulisēs starp citiem tēliem esošās bioloģiskās mātes un kā izrādās pie Technokrātu civilizācijas (kuri ne tajās pašās draudzīgākajās attiecībās ar Sistēmu) piederoša tēla mahinācijās, kuras gan šķiet tiek veiktas ar virsdomu padarīt sevi, ne citus vai pat ne savas atvases, spēcīgākas. Starp tiem ‘’citiem’’ tēliem pieminami tādi kā astotās uz ļaundara tēlu velkošais Twilight lords aka Alvads, vai Havoraku impērijas pārstāvis Ikradass, vai Zī klana dažādu zaru senču sence Bei Zī, vai Noz’Valadir klana pārstāve Uona (pēc izrunas kā Ivona). Daudz dažādu tēlu, kuri ik pa brīdim par sevi atgādina un dažādos veidos liek šķēršļus Zaka ceļā. Salīdzinoši aizmirstāks ir Great Redeemer tēls, kurš itkā bija tik liels drauds Zemes eksistencei, bet varbūt tas tā vien iemidzinoši, lai zaudētu modrību.

Kamēr Zaks nododas šo trīs grāmatu piedzīvojumiem uz Zemes esošie nesēž rokas klēpī salikuši, bet vien fragmentāri un pa retam tiek dots kāds mājiens, kas tur notiek. Jācer uz lielāku dažādību sērijas turpinājumos.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #3-4

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ronini reiz autora Matthew Wolf radītajā The Ronin Saga sērijas pasaulē mita vien leģendās un mītos, kurus viens otram cilvēki drīzāk bija gatavi čukstus stāstīt, jo pat vārda ‘’ronin’’ pieminēšana netika uzlūkota pozitīvā gaismā. Bet ar sērijas pirmajām divām un vēl jo vairāk šiem diviem turpinājumiem, to salīdzinoši sliktais vārds un slava, ar kuriem nācies ieiet vēsturē, ja galvenajam varonim (itkā) Greja un citiem labajiem varoņiem būs kas sakāms, noteikti tāda ilgi nepaliks.

Ja vēl sērijas ievada The Knife’s Edge un Citadel of Fire savā starpā vairāk saista notikumi no vienas uz otru, tad sērijai progresējot iespaids ir jo mazāks. Nevarētu gan pārdroši apgalvot, ka Bastion of Sun un Tides of Fate būtu pielīdzināmas individuālām (standalone) tipa grāmatām, bet nav arī gluži tā, ka vienai būtu neapšaubāma un nepārprotami saskatāma ietekme uz nākošo.

Jau otrās tulkojami Uguns Citadeles grāmatas nosaukums attiecināms uz Roninu elementa (iedalīti ne tikai klasiski uguns, zeme, ūdens un vējš) nominālo pilsētu, kurā tad arī notiek grāmatas sižetu pamatdarbība, tad attiecīgi uzmanības centrā trešajā turpinājumā nokļūst Vastera jeb City of Sun. Saules un gaismas elementa titulpilsēta, kura gan pēdējos gados piedzīvo šķietami nenovēršamu pagrimumu, kura novēršanu ne tās valdnieks lords Nolans, ne viņa meita Andželīna, ne kāds cits nespēj novērst.

Kā reprezentatīvais elements, lai atspoguļotu to, kas līdz šim devis Vasterai izaugsmes spēku un cerību ir Saules/Gaismas zobens, kurš neizskadrojamā kārtā pazudis vai drīzāk nozagts, kura vien vājš un agri vai vēlu savu spēku zaudējošs aizstājējs ir zobens ar Makembriela vārdu. Tad nu lūk viena no sižetlīnijām grāmatas ietvaros ir šī maģiskā zobena atgūšana, kuru lords Nolans uztic Grejam, tā kompanjoniem un drīzāk nu jau par draugiem saucamajiem personāžiem Eivai un Dariusam.

Diemžēl cerības, ka viens vai pat abi turpinājumi būtu vismaz maķenīt labāki par iepriekšējiem diviem, netika ne tikai attaisnotas, bet visi negatīvie iepriekšējā rakstā pieminētie un nepieminētie aspekti konsekventi ievēroti arī šajās divās. Sērija nebūt nevar sūdzēties par tēlu skaita trūkumu, bet starp tiem, lai kādu atmiņā pozitīvi paliekošu varētu izcelt, būtu krietni jāpiedomā. Ir daudz mazu, sīku un lielajā sižetā nenozīmīgu tēli, kuri, cik ātri tie tiek iepazīstināti, tikpat ātri tiek labākajā gadījumā vien epizodiski vēlāk pieminēti.

Tomēr arī galvenie un galvenākie varoņi, no kuriem Grejam itkā būtu jābūt priekšplānā, vēlamo iespaidu, ka viņi tik tiešām būtu galvenie, līdz galam neiedveš. Pārāk bieži ir izvēle par labu mesties no viena skatpunkta pie otra, kur beigās ne galvenie, ne tiem pietuvinātie tēli neizbauda vajadzīgo ekspozīcijas laiku, neapaug ar gana lielu kompleksa tēla miesu uz skeleta kauliem, lai taptu saistoši un interesanti, tā vietā, lai tikpat ātri jau lasītājs aizmirstu. Bet šķiet arī autoram pielipusi vismaz tam līdzīga liga, jo, ja Citadel of Fire epilogs noslēdzas ar gana skaļu elfu tēlu grupas līderes Karilas apņemšanos darīt ko būtisku pret elfu troņa uzurpatoru, un vēl Bastion of Sun šī sižeta līnija drusku pavīd, tad jau Tides of Fate ietvaros pats vien pie beigām piefiksēju, ka no šī tēla bijis pilnīgs klusums.

Tā vietā autora un tēlu prātus pārāk nodarbinājuši citi par ļaundariem un sliktajiem tēliem saucami varoņi. Šeit gan atkal jāsaka, ka to motivācija drīzāk definējama ‘’jo tie ir ļauni ļaunuma pēc’’ un tas principā arī viss. No visiem šiem par slikatajiem apzīmējamajiem tēliem uz visas tēlu plejādes fonā izceļas viena, kura nav pat grāmatas aprakstā pieminētais, pliekanais un visādi citādi neizteiksmīgais Mathelstan tēls.

Viņa vietā krietni saistošāka izvēršas sākotnēji par Sirēnu nosauktā, kura lielāku varu un ietekmi roninu ūdens elemetna zīmē esošajā Medianas pilsētā cer iegūt izmantojot savas spējas iekļūt savu noskatīto upuru galvās, iesēt to prātos koruptīvas domas, kā rezultātā pašai pat teorētiski nav jāpakustina ne pirkstiņš, lai īstenotu savus nekrietnos plānus. No pārējiem ne jauniepazīstinātais Mathelstans, ne kāds cits neatstāj gana labu paliekošu iespaidu. Tāds neizdodas arī Sithila tēlam, kuru pamatoti neizcēlu pirmajā šai sērijai veltītajā pārdomu rakstā, bet, kurš itkā vajadzētu pieskaitīt pie vieniem no galvenajiem, kuri rada draudus kā labajiem roniniem, tā pasaules iedzīvotājiem kā tādiem.

Ar Tides of Fate notikumi sērijā gan nebeidzas, bet pašizdoto The Ronin Saga piekto Heart of Flesh notikumus jaunā pilsētā, jaunā lokācijā un ar jauniem ļaundariem diezin vai tik drīz būs vēlme aizsākt, pat ja līdz šim ēnas esošs Dark Lord varonis sāk izlīst no metaforiskajām un reālajām ēnām, pat ja vizuāli grāmatu vāki sērijai ir izdevušies.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaulē, kura vien salīdzinoši nesen iekļauta Sistēmas Mulitversā, neviens ar iejūtīgumu un sapratni negaida, kamēr spēsi atgūties un aprast ar jaunajiem apstākļiem, neviens tāpat vien negaidīs līdz spēsi iegūt līmeņus un dažādu spēju statistiku, lai panāktu un pārspētu kā citus konkurentus un tā reizē pretiniekus, kādēļ  Defiance of the Fall sērijas galvenajam varonim Zakarijam ‘’Zakam’’ Atvudam jāsteidz izmantot katra iespēja iegūt jo labākus bonusus, dažādu spēju statistikas uzlabojumus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus.

Kad visu citu skatieni vērsti augšup, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas notiek lejup. Lejup pazemē, kur Zemi ‘’iekļaujot’’ Sistēmā tā tika sapludināta ar vēl četram citām planētām, un viena no tādām ar pazemes civilizāciju, sērijā nosauktiem par mole people. No apraksta piesolītā, no kura rodas iespaids, ka nu tik būs, grāmatas realitātē uz lapas izlikts diemžēl krietni vien mazāk. Pazemes izpēte, pāris jauni un vēlāk sižetā ne pārlieku vērā ņemami tēli, ir vien kā pieturas punkts, pirms Zaks kopā ar sabiedroto dēmonu grupas līderi Agrasu izmanto iespēju piedalīties Torņa līmeņu pieveikšanas tādā kā turnīrā, kur katra cīņa, katrs pieveiktais līmenis un stāvs var nest negaidītas balvas, kuru nozīmīgumu vēlāk likt lietā, jo varam būt droši, ka Sistēma ne brīdi neatslābs un nepārtraukti liks varoņu ceļā pat dzīvībai bīstamus šķēršļus.

Kā jau tas piederas, plus vēl zinot, ka sērijas ietvaros šogad gaidāma iznākam jau septiņpadsmitā grāmata, galvenajam varonim pavisam noteikti ir sižeta bruņas, un lai kādus pārbaudījumus Zakam nenāktos izturēt, tad pieveikti tie tiks. Tas sekojoši ik pa brīdim sižetiskajā ziņā ievieš zināmu vienmuļību, kad uzmanība tiek pievērsta pārdomām par un ap spēju statistiku un dažādu atribūtu uzlabošanu vai pat aktīvu, spraigu cīņu epizožu laikā to iznākums ir gana labi paredzams. Jo tālāk sērijā, jo mazāk saistošas šāda tipa ainas ir pašas par sevi, kad zudis iniciālais pirmo sērijas grāmatu jaunumu iepazīstināšana faktors.

Kad visu citu skatienu vērsti uz ārpusi, prom no sevis, ir vērts ieskatīties sevī, ielūkoties kā savos plusos, tā mīnusos un izvērtēt, kur vērts pielikt lielākus pūliņus un uzlabot, ko prioritarizēt un ko atlikt vēlākam. Bet būtiskāk par ilgtermiņā nogurdinošiem, garlaicīgiem un visādi citādi neizteiksmīgiem par spēju līmeņiem, ir Zaka kā tēla izaugsme no grāmatas uz grāmatu. Viens būtisks, ko paturēt acīs, noteikti ir konsekvence rakstura ziņā un reakcijās, lai pēkšņi tēls vairāk vai mazāk līdzīgā situācijā nereaģētu un nerīkotos izteikti pretēji, bet vienlaikus nevar iestagnēt un jābūt izaugsmei. Tā Zaks nevar tikai un vienīgi domāt par sevi, kā nekā, būdams pārliecinoši viens no spēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais zemietis, tad tieši uz Zaka pleciem gulstas atbildība tikt galā arīzan ar lielajiem ļaundariem, kuri Zemi un tās uzrašanos Sistēmas pārvaldībā saskata vien kā pakāpienu paša līmeņu celšanā, kā sasniegšanā būtu gatavi uz tās pilnīgu iznīcināšanu.

No superļaundariem kā tēliem ar personību gan neviens diži vēl neizceļas, ja nu vienīgi par Great Readeemer sauktais, kurš vairāk vai mazāk gan paliek kā fona drauds. Uz brīdi tāds potenciāls ir Dzīvo Miroņu (Undead) impērijas ģenerālim ar titulu Lych King, bet bez fakta, ka puisis uzsaktāms par neapšaubāmu naidnieku zemiešiem tālāk nesanāk tikt pirms lemta saķeršanās ar Zaku. Tā vietā par nākošo kandidātu lasītājam tiek celts priekšā Void Māceklis/Disciple, ar kuru sestās un šī raksta noslēdzošās grāmatas ietvaros Zakam arī lemts mērot spēkus, bet pirmā to sastapšanās ir tikai tāds kā sparinga iesildīšanās mačs un ar Zaka apņemšanos pirmkārt jau pašam sev pēc iespējas drīzāk likvidēt šo draudu, arī noslēdzas sērijas sestais romāns.

Ja jālūkos izceļamos tēlos starp sabiedrotajiem, tad priekšplānā droši liekams sabiedroto dēmonu līderis Agrass, kurš apzinās un redz gan Pazemē, gan Tornī cik miljonos gadu ilgā laika posmā, kā apraksta autors J.F. Brink, ir Zaka sasniegumi. Tad nu, pat ja iekšēji Agrass gribētu lolot sapņus par līdzvērtīgu dominanci, tad tā vien būs jāpaliek pie Zaka sāniem, ja nu vienīgi autoram padomā kāds nebūt dramatisks sižeta pavērsiens vēlāk sērijā.

No citiem vēl pieminama Zaka māsa Kenzija vai sērijas pirmajā romānā Zaka izglābtu jaunieti Emīliju, bet, par cik fokuss pārliecinošā pārsvarā ir uz Zaka tēlu, tad maz no sekundārajiem tēliem, bez kuriem gan, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu nekļūtu, Zakam neiztikt.

Noslēdzoši interesantas, lai arī vien pa kripatai šur un tur, ir informācijas druskas par Sistēmas izcelsmi. Kas tā tāda, cik sen tā kultivēšanas spēju nolūkiem radusies, kur un kad. Pavisam droši būs secināt, ka Sistēma, kas reiz radīta kādreiz eksistējušās Limitless Empire kareivju trenēšanai, kaut kad nebūt izgājusi ārpus kontroles robežām un tagad pakļauj aizvien jaunas planētas un to iemītniekus nebeidzamiem konfliktiem un pārbaudījumu piedzīvojumiem.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad pēc teju tūkstošgadu ilgas pauzes leģendām un mītiem apvītie dažādu elementālo spēju apveltītie ronini, kuri lielākoties uzskatīti jau par sen kā apmirušiem, tomēr izlien no pažobelēm, kas tikai liecina, ka pārmaiņu vēji un varbūt reizē arīdzan lielu, ļaunu slikto tēlu atmošanās arīdzan vairs nav tālu aiz kalniem.

Par galveno tēlu un potenciālo pasaules glābēju sākotnēji tiek pozicionēts Kirana tēls, kurš kā māceklis Divari grupas līderim Renam tiek skolots augstākajās zināšanās un spēju apguvēs, kādu nu autora Matthew Wolf izveidotā pasaule spēj piedavāt. Uzsvars uz vārdu sākotnēji, jo vien grāmatas pirmajā ievadošajā daļā tēls darbojas zem šī vārda. Ievads, kuru noslēdz dramatiski notikumi, kurus var nojaust no grāmatas apraksta premises un tiek turpināti aptuveni pēc gada, lai arī tieši pauzes ilgums lasītājam netiek atklāts, kad Kirana vietā tēls, zaudējis tā teikt iepriekšējās dzīves atmiņas, sevi nodēvējis par Greju.

Viens no instrumentiem vai precīzāk būtu teikt pasaules kārtībai kritiskiem ieročiem ir leģendāro roninu zobeni un no tiem jo īpaši paša spēcīgākais Morovils jeb Blade of Wind, kas tāltālajā pagātnē piederējis pašam spēcīgākajam roninam Keilam. Zobens, kura apraksts un svarīgums brīžiem lika atcerēties par LOTR gredzenu, kas valda pār visiem citiem, bet gana atšķirīgs, lai šāda asociācija neizmaisītu šī darba sniegumu.

Diemžēl, lai kā negribētos, tad The Ronin Saga sērija vai vismaz pirmās divas ievadošās grāmatas no tetraloģijas, un nekas neliecina, ka turpinājumi varētu būt krasi atšķirīgi, ne no labo tēlu, ne ļauno naidnieku vai fantāzijas pasaules uzbūves ne tikai nepiedāvā neko izteikti savu, aci un interesi piesaistošu. Klasiska tipa fantāzijai jaunā izpildījumā vai variācijā pa tēmu nekas slikts nav, bet vien pa abām The Knife’s Edge un Citadel of Fire grāmatām atrodami vien reti momenti, kurus gandrīz ar lupu jāmeklē, kuri tik tiešām liktu intrigā saausīties.

Slikto ļaundaru tēlu pusē vairāk dominē dažāzdi anonīmi, bezpersoniski mošķi, kuriem tad izdomāti visvisādi fantāzijai cienīgi nosaukumi, kā Kārgeji, Xeroxi un Vorgi (no audio versijas to izruna šāda vismaz šķita), no kuriem vēl par Nameless nosauktie ir gan šķietami ar to neizteiksmīgāko nosaukumu, kas reizē gana vispārīgs, lai vēlāk varētu to leģendu censties ar lielāku miesu uz kauliem apaudzēt. Bet Nameless gadījumā atkal radās asociācijas ar LOTR un Nazguliem tajā. Bet nav gluži tā, ka nebūtu arī vārdos nosaukti sliktie, kuri savas mahinācijas vadītu no ēnām un tumšiem pakšiem. No kuriem vienas nozīmīgas ļaundares izcelsme pirmās grāmatas ietvarors meklējama tās ievadošajā sadaļā, bet pavērsiens, ka viņa, lai cik spēcīgāk nekārotu kļūt, ir vēl zem cita tupeles nokļuvusi.

Par neizmantotu iespēju nevar būt uz sērijas debijas grāmatas vāka ilustrācijas esošais pūķis un to vien ārkārtīgi reta, epizodiska parādīšanās grāmatas sižetā starp naidnieku spēkiem. Vēl jo vairāk, ja noprotami galvenais varonis ar īpašo zobenu rokā ir nostājiem tam pretim. Pūķu darbība tik reta un epizodiska, sižeta darbības galvenajos vilcienos tik nenozīmīga, ka tikpat labi par tādiem varētu aizmirst, un noteikti rada maldīgu iespaidu. Ja paturpina ideju par grāmatu vākiem, tad otrās Citadel of Fire ilustrācija noteikti rada atbilstošāku vēlamo iespaidu un atmosfēru, pat ja galvenais varonis turpina būt ar muguru pret lasītāju.

Galvenais varonis Grejs savos fantāzijas žanram cienīgajos piedzīvojumos nav iemests pilnībā viens, bet, kā par to vēlāk aizdomāsies abi kompanjoni Eiva un Dariuss, tad trijotnes pirmā sastapšanās un sekojošā metaforiskā kauliņu mešana kopā pret sliktajiem, cik ātri visi sāk sadarboties un faktiski svešam uzticēties, ir visai aizdomīgi. Gandrīz vai varētu nodomāt, ka kāds cits ārējais spēks vai Liktenis pielicis savu pirkstu šādas komandas izveidē.

Nevar nepieminēt, bet noteikti otrās grāmatas sižeta ietvaros līdzīgi pūķiem aizmirstami ir elfu tēli, to likstas un raizes. Atkal neizmantota nevar nebūt pieminēts uzurpators Dairens, kurš acīmredzami, ja jau tā tiek citu elfu (no tiem Karilas tēls nozīmīgākais) nodēvēts, savu pozīciju nav ieguvis tajā labākajā manierē, bet, ja vēl pirmā grāmata paralēli Greja un tā sabiedroto gaitām veic gana ciešami labu sniegumu attiecībā uz elfu tēliem, tad otrajā atkal to pieminēšana ir vien epizodiski centieni šur un tur.

Elfu vietā tiek iepazīstināts cits, gandrīz Grejam līdzvērtīgi galvens tēls, puisis vārdā Zeins, kura talants un spējas tikušas pamanītas kā starp labajiem, tā sliktajiem tēliem. Kura nozīmīgums gana būtisks, lai tiktu apdraudētā tā jaunākās māsas Hannas dzīvība, lai sliktie to izmantot par ēsmu un censtos kā nebūt Zeinu ievilināt slazdā.

Kopumā ar Greja un sekojoši Zeina sižetiem nav tik traki, lai nebūtu vēlēšanās pabeigt tetraloģiju līdz galam, bet reizē nav lielu cerību uz ko drastiski labāku. Ja ne kas cits, tad vismaz būs piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Pārskatot citu lasītāju Goodreads atsauksmes, šī šķita cita vārdos visatbilstošākā.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ar vārdiem ‘’Welcome to Multiverse’’ iesākas šķietami ikdienišķs rīts kā visu zemiešu, tā arī Defiance of the Fall sērijas galvenā varoņa Zakarija Atvuda jeb vienkārši Zaka rīts. Vien ar trim vārdiem ne tikai tiek apgriezta līdz šim pieņemtā pasaules kārtība un noteikumi, pēc kuriem vadīties, kājām gaisā, bet izmainīta tiek visa planētas ģeogrāfija, jo pēc Sistēmas tālākiem paskaidrojumiem līdzšinējā Zeme un maģijas saturācija uz tās bijusi pārak zema, kā rezultātā tā sapludināta kopā ar vēl trim citām Sistēmā jaunievadītām~ planētām un civilizācijām uz tās. Lieki šķendēties un krist izmisumā nav laika, izdzīvos vien stiprākais un jaunajiem apstākļiem adaptēties spējīgākie.

Tomēr ne visiem tiek piemēroti vienādi noteikumi. Kā starp planētām ir tādas, kur maģijas līmenis zems, tā arī starp cilvēkiem ne visi tiek Sistēmas nosūtīti ievadkursiem uz ‘’Tutorial’’ un pieminētais Zaks ir viens no tādiem. Citkārt puisis ļoti iespējami būtu nolemts ātrai nāvei, kad flora un fauna sāk ne tikai pārvērsties un kļūt katru dienu jo dzīvībai bīstamāka, bet starp puslīdz ierastiem zvēriem un augiem uzrodas pēc būtības citplanētiešu mošķi. Vai citā variantā bez galvenā varoņa veiksmes faktora Zaks, kā daudzi citi, apjukumā un vēl nepaspējuši noorientēties, kas ir kas, tiktu invāziju iebrukumu spēku paverdzināti.

Tomēr Zaks, lai gan viņa spēka progresijas ceļa katalizators ir tīrākā veiksme un ne paša nopelns, ir ne tikai viens liels izņēmums, bet šķiet Liktenis ar lielo burtu un arīdzan paša neatlaidība, neļaušanās izmisumā nolaisties rokām, ar cītīgu geimeru darba atdevi izmanto katru tam doto iespēju, lai gan pats kļūtu jo spēcīgāks, lai glābtu vispirms jau salu, uz kuras Sistēma to izmetusi, un pēcāk jau arī pieliktu roku Jaunās Zemes glābšanā.

Gluži par Zemi ar tādu pašu nosaukumu to vairs nevar nosaukt, bet pagaidām sērijā pat trīs grāmatu garumā tēli nav vienojušies, kādā vārdā pašu planētu saukt. Kā nekā, ir citi dienaskārtībā būtiskāki un izdzīvošanai kritiskāki jautājumi. Jauns vārds gan ir no Zaka salas esošajam superkontinentam, kuram tad tur esošie ASV valdības pārstāvji, vai kas nu no tiem palicis, lai censtos (uzsvars uz censtos) saglabāt līdz tam zināmo valsts pārvaldes kārtību. To līderim Tomasam ‘’Tomam’’ Fišeram vismaz sākotnēji politiskā stila lozungi un solījumi, jo kā var nesolīt, ir cerību pilni un ar galveno domu, Zeme cilvēcei un visi citi jaunie viesi, pat ja starp tiem būtu kāds noderīgs sabiedrotais, būtu uzskatāmi par iznīdējamiem ienaidniekiem. Nostāja, kas šķiet neprasīs pārāk daudz laika, lai būtu vien butaforiska frāze, kuras drastisku maiņu attaisnot, ka citādāk nāvei tiktu nolemti pilnīgi visi, bet šādi daļai citu būs lielāka izdzīvošanas iespēja. Tas nekas, ka vienošanās ar metaforisku ‘’velnu’’ pašu Tomasu un tam tuvākos padara spēcīgākus un bagātākus.

Sērijai progresējot nevar noliegt kā acīmredzamu veiksmi kritiskos brīžos par labu galvenajam varonim, tā arī sižetiskās bruņas, kas ļauj ne reizi vien citiem letālos brīžos izdzīvot. Abi faktori Zakam ļauj paveikt šķietami neiespējamo un pieveikt uz (lielās)salas uzradušamies dēmonu invāziju un likt piekāpties to līderim Agrasam Ažurezakam. Tomēr visai neierasts pavērsiens seko, kad ne visi dēmoni izmanto Sistēmas dāvāto itkā vienreiz uz 12 stundām izmantojamu portālu, lai atgrieztos uz dzimtās planētas, bet gan izvēlas labāk palikt. Zaka vēl salīdzinoši zemais līmenis un spēks, par spīti panākumam, kā arī izolācija uz salas, kurai tikai palēnām sērijas gaitā piesaista ‘’spēlētājus’’ un iedzīvotājus (kā cilvēkus, tā citu rasu pārstāvjus), nevar būt izvēlīgs un piekrīt, labi apzinādamies, ka reizē nevar akli uzticēties Agrasa sadarbības solījumu piedāvājumam.

Autora J.F. Brink jeb ‘’The First Defier’’ izveidotā Sistēmas maģija un LitRPG fantāzijas subžanra ‘’sistēma’’ neliek izteiktu uzsvaru uz XP pieredzes punktiem, kas varbūt ļauj vieglāk sagremot Zaka un citu tēlu/kultivatoru progresiju kā līmeņos, tā to izvēlētajās ‘’klasēs’’ un dažādu prasmju attīstībā. Krietni vien biežāk nākas dzirdēt par jauno Sistēmas valūtu ‘’Nexus coins’’ vai vēlāk ieviestiem Contribution punktiem, kurus arī var pārvērst monētās, vai ‘’Nexus’’ kristāliem un tajos ieslēgtajam maģijas enerģijas potenciālam. Lai arī ja uz to fokusētos un censtos ticami izskaidrot, tas ļoti iespējami pabojātu sižetisko intrigu ar lieku novirzīšanos no būtiskākā, tad Zaks, neskaitāmi izdzīvojušie uz Zemes, kur nu vēl laikam miljardu vai pat triljonu planētu plašajā Sistēmā gan ar kvestu izpildīšanu, gan vienkāršu mošķu galēšanu var iegūt jaunas monētas, bet ekonomisko stabilitāti vai monētu vērtību tas neapdraud.

Sižetiski krietni būtiskāk, kad Zaks jau paspējis puslīdz ne tikai iekārtoties uz salas, bet pat izveidot uz tās savu pilsētu Portatvudu, tikt pie ne viena vien būtiska artefakta un Sistēmas balvas, ir tā jaunākās māsas MaCKenzie jeb vienkārši Kenzijas laicīgā atrašanā. Kas zina, kur to Sistēma uz Jaunās Zemes izmetusi, un, kamēr vēl Zaks māsu nav atradis, atliek vien likt cerības, ka to pēc iespējās drīzāk atrast, pirms noticis kas slikts un neatgriezenisks.

Pieminētais dēmonu sākotnējās invāzijas līderis Agrass, sērijai progresējot, jo dienas pierāda sevi kā uzticamu sabiedroto, kuru par draugu gan vēl nenosauksi. Tomēr ar visu to reizēm pavīd daža laba rakstura iezīme, kura Zakam liek satrūkties, kas lasītājam liek atmiņā paturēt Agrasa sākotnējos nodomus, kad izmanto iespēju censties iebrukt Sistēmai nesen pievienotā, svaigā pasaulē.

Starp citiem vērā ņemamiem citu rasu pārstāvjiem pieminami gnome tirgotāji un konkrēti Kalrens Thajers un viņa Thajer Corporium plaša spektra preču veikalu, kuru, kā jau labs tirgotājs, gatavs skaļi un plaši slavēt, bet reizē citviet Sistēmā konkurence laikam bijusi pārāk jaudīga un Jaunā Zeme tam un viņa veikala padotajiem ir kā pēdējā izdzīvošanas iespēja. Sadarbība, kas aizsākas tikai uz ekonomiski pragmatisku vienošanos, bet, kura reizē Zakam, ar katru jaunu piedzīvojumu iegūstot jaunus dārgumus un artefaktus, ir jo noderīgāka.

Zaks vai, kad Sistēma ļauj izvēlēties segvārdu spēlētāju rangu tabulām dažādās kategorijās, SuperBroterMan (māsas dota bērnības iesauka) nav vienīgais, kuru pamatoti piesardzīgu padara Toma Fišera un Valdības kā tādas paustā nostāja un piesolītie labumi. Līdzīgās domās ir Maršalu klans, kurš vēl pirms Sistēmas uzrašanās, bijis ar ekonomisko un politisko ietekmi, un jaunās pasaules kārtības dēļ nedomā zaudēt savas pozīcijas. To līderis Henrijs ir vairāk vai mazāk līdzīgās domās par Valdību, kādēļ piedāvā Zakam izveidot pašiem savu un citiem kultivatoru elitei piederošiem pieejamu alternatīvu spēku. Sadarbība, kuras tālākajai attīstībai saskatāmi daudz dažādu iespējamo variantu, bet kuru sērijas ietvaros būtiski ietekmē Sistēmas piedāvāts bagātību medību turnīrs, kurā Zaks laicīgi pamana vajadzību palīdzēt Henrija mazmeitai Thejai. Zakam būtu bijušas visas iespējas vērst skatu citā virzienā, bet, labi apzinoties Thejas nāves potenciālās sekas, tiek pieņemts lēmums tai palīdzēt.

Autora jaunizveidotā Zeme, tās sapludināšana ar vēl trim citām planētām un Sistēmā cilvēcei līdzvērtīgām iesācēju rasēm ir gana plaša, lai saprotami pietiktu materiāla līdz šim 16 un nešaubīgi vēl ne vienai vien nākotnes grāmatai sērijā, jo viss nebūt nav tikai pasaku un rožu dārzs un pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros lasītājs tiek iepazīstināts vien ar  pirmo centienu ‘’ziedieņiem’’ attiecībā uz sērijas lielā, ļaunā naidnieka sauktu par Great Redeemer draudiem.

Robert J. Power – Spark City Cycle #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Spark City Cycle tetraloģijas galveno tēlu, dižena ģenerāļa un Four Faction iekarotāja Magnusa dēlu Erohu pirmajā ainā sastopam pie kāršu azartspēļu galda pielietojam dažādus un ne vienmēr pašus godīgākos trikus, lai izmanītu no pretinieka drusku vairāk skanošā, ko citkārt varbūt drīzāk būtu zaudējis. Gan no paša tēla, gan kopējā apraksta prozas noprotams, ka puisis labrātāk turpinātu šādi baudīt dzīvi, bet liktenim ar lielo burtu tā vien šķiet būs sakāmi citi vārdi, kas krietni pamainīs kā Eroha, tā viņa sižeta gaitā tuvāko draugu un sabiedroto plānus.

Jau no paša sākuma pirmā Spark City grāmata rada iespaidu, ka šī fantāzija, stils, kādā tās sižetu autors Robert J.Power izlēmis izklāstīt būs visai īpatnējs un ne tas vieglākais, kurā tā teikt varētu ‘’iebraukt’’. Pirmajai grāmatai vēl talkā nāk fakts, ka visi tēli, pasaule un tās uzbūve ir vēl svaigs, jauns un neiepazīts. Diemžēl sevi varu pieskaitīt pie tiem retajiem, lai gan Goodreads portālā sērijai kā tādai nav daudz vērtējumu, kuriem tā arī, lai cik gari un plaši autors neizpaustos, jo grāmatu lpp apjoms ar katru nākamo augtin aug, neizdodas iemīļot un vismaz izprast domu.

Viens no būtiskākajiem Spark City Cycle debijas aspektiem ir Eroha tēla piedalīšanās par The Cull sauktajos pārbaudījumos, kurus apvij visvisādas baumas un neviens no pārbaudījumus izturējušajiem pēcāk lieki apkārt arī par to neklačojas. Kā pie fantāzijas, par kuru iespaids, ka tā vairāk gribētu vilkt uz militāro pusi, kad tiek sižetā iepazīstināts Eroha un labo varoņu lielais, ļaunais pretinieks un naidnieks, varētu sagaidīt kā The Cull arīdzan piederētos pie kādas nebūt sagataves lielajām kulminācijām gan pirmajā, gan tai sekojošajās grāmatās, bet nekā. Tā vietā The Cull, kurā pārbaudījumi tiek likti vien vīriešu kārtas priekšā, pamatā sastāv no jautājumu un atbilžu sesijām vairāku dienu garumā no jaunām sievietēm, un visa pamatmērķis jautātājām izvēlēties, kurai tad puisis šķiet atbilstošākais.

Vienbrīd šķiet, ka autors būs izvēlējies Spark City Cycle sērijai matriarhālu sabiedrības modelis, kurā sieviete un īpaši ‘’Alfu’’ kārtas dzimtas pārstāvēm būtu noteicošā loma svarīgāko lēmumu pieņemšanā, būtu tie politikā vai citās jomās, bet tad atkal notiek sava veida svārstīšanās starp šo, starp Erohu kā galveno tēlu, kuram tomēr lemts vairāk vai mazāk iet tēva pēdās, un starp naidnieku, dienvidnieku un to The Hunt armijas militārā uzbrukuma draudiem.

Ja tiešām nav sanācis pārprast sabiedrības modeli, tad uzreiz prātā nāca cita un šajā aspektā krietni labāk The Women’s War sērija. Tā vietā Spark City Cycle iznācis ne šis ne tas. Kam vēl jo mazāk palīdz The March of Magnus turpinājumu dominējošas attiecību drāmas un to fokuss nav tikai un vienīgi galvenais tēls, bet ne viens vien un dienvidnieku The Hunt armija tikmēr aizpeld stipri patālā fonā, kas tīri salīdzinoši draudu un svarīguma ziņā šķiet neizprotami.

Tā arī tēli neviens diži neatstāj paliekošu iespaidu vai tādu, kurā rodas vēlme, lai to skatpunktam atvēlētais laiks ātrāk beigtos. Ja vēl galvenais tēls Erohs un otrās grāmatas ietvaros retāku reizi arī Magnuss ir puslīdz interesanti un saistoši, tad jo tālāk no to tuvākās sfēras, jo bēdīgāk. Varbūt drusku labāk klājas ar Lijas tēlu, kurai ir lemts būt tai, kura izraudzīsies Erohu par savu partneri, bet vien nosacīti labāk. Vienlīdz vērtu vilšanos vismaz pirmajās divās sērijas grāmatās rada slikto tēlu kadri, kuru vidu tā arī neatbildēts paliek jautājums, kādēļ The Hunt armija un tās līderis Udens, kurš turklāt ieguvis idejiski satraucošu palamu, izlēmuši uzbrukt, ja vien mērķis nav vienkārši galināt. Diemžēl kaujas ainas un to skaitā kulminācija ir tālu no vēlāma efekta, kuru autors noteikti cerējis likt lasītājam izjust.

Bieži tā nav, bet laikam būs labāk atlikt trešo The Outcasts un ceturto The Actions of Gods turpinājumu uz citu, vēlāku laiku ar cerību, ka šīm divām sanācis pieķerties klāt pašam neīstajā laikā.

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai spētu jo labāk ne tikai cīnīties, bet agrāk vai vēlāk pārliecinoši vispirms pieveikt kā goblinus un dzīvos miroņu un vēl citus mošķus, spēt ar nolūku radīt gan irianaita, gan snowstone maģiskos minerālus,tā arīdzan ielikt pamatus, lai tālākā trīs tūkstošus gadu nākotnē planēta Kaladora nepaliktu bez maģijas, Minalans The Spellmonger sērijas trīspadsmitās grāmatas Footwizard ietvaros rīko ekspedīciju uz leģendāru un mītisku ieleju Anghysbel.

Interesantā kārtā Anguspela jau tagad planētas eksistencē ir teritorija, kuru īpašu padara fakts, ka kāda iemesla pēc tajā nav iespējams veikt tikpat kā nekāda veida burvestības. Fakts, kas padara to par labu vietu, kur Alkon Alon rase sen tik sen īpašā kambarī ieslēgusi to sakrātus, sagrābtus un pat pēc to vārdiem ‘’drošā glabāšanā’’, kā izrādīsies citu rasu un to skaitā agrīno cilvēces kolonistu tehnoloģijas, kad tie iniciāli ieradās uz planētas Kaladors.

Angsupelu gan leģendāru un mītisku padara ne tikai maģijas trūkums, bet arīdzan fakts, ka tā topogrāfisku faktoru rezultātā sasniedzama vien deviņas nedēļas gadā. Izolācija, kura ļāvusi izveidoties visai unikālai un atšķirīgai florai un faunai no pārējās pasaules. Fakts, kas liek drusku apšaubīt, vai tik tiešām planētai astronosmiko spēku ietekmē, kas tālajā nākotnē laupīs planētai maģiju, un cik noprotams ir ciklisks process, tik tiešām nozīmētu tik dramatisku galu, kāds tiek mālēts.

Reizē Anguspela nav bez saviem klanu un tautu līderiem, pat karaliskām personām, kas Minalana un tā pavadošo personu piedzīvojumus, jo interesentākus. Staigājoša, sarunāties un sevis apzināties spējīgi koki Metsakinsas jeb Lešaji, kuri fantāzijas ietvaros uzreiz atmiņā liek atsaukt entus. Bet jo nozīmīgāks ir tarp tiem ir arīdzan itkā reiz pazudusīs Alkon Alon princeses Amorasas, tās goda posteņa kā artefaktu glabātuves sargātājas tituls un viss par un ap gan princesi, gan glabātuvi, kuru autors Terry Mancour meistarīgi izmanto, lai visai pamatoti piešķirtu sērijas galvenajam varonim Minalanam gūzmu jaunu zināšanu, kuras citkārt būtu nokritušas kā no zila gaisa. Zināšanas, bez kurām labajiem varoņiem diez vai būtu tikpat lielas un labas cerības gūt uzvaras kaujās, kur nu vēl jau gandrīz kā desmit gadus kopš pirmās Spellmonger grāmatas ieilgušajā karā.

Sērijas turpinājums Hedgewitch hronoloģiskajā ziņā iesākas paralēli Footwizard romānam. Tā sākums atspoguļo netīkamo realitāti, kurā Minalana politiskie konkurenti cenšas izmantot viņa prombūtni, lai tam mēģinātu kaitēt. Starp tiem īpaši izceļas karaļa Rārda dēla prinča Tavarda ienaids un nepatika pret burvju klasi kā tādu, kuri kopš sērijas sākuma tikai audzē savu politisko spēku, un no kuriem vaino Minalanu tā pirdzimtā nāves apstākļos. Par laimi, Minalanam un tā sabiedrotajiem, ka, lai ar ko, bet ar stratēģisku domāšanu vai padomdevējiem, kuriem tāda piemistu, Tavards nav apveltīts. Tā vietā puisim, ja ne gados, tad augstprātīgajā raksturā, ko tikai uzkurina lišķu un ‘’jā, vīru’’ čuksti tā ausīs, kuri liedz saprast, ka laikā, kad konstanti karalisti un tās vasaļus apdraud goblini un citi mošķi, nebūtu prātīgi ļauties pašlepnumam, lai kautos savā starā. Tomēr Tavardam un vēl jo vairāk tā pārvaldībā esošās teritorijas iedzīvotājiem nav paveicies ar tikpat labu valdnieku, kāds ir Minalans, kurš, lai kādi pārbaudījumi netiktu nolikti tā ceļā, lai kāds spēks nebūtu jāiegūst, lai tos pārvarētu, labprāt būtu vien parasts maiznieka dēls, kāds tas bijis sērijas sākumā.

Visa Hedgewitch grāmata gluži nepaiet paralēli trīspadsmitajam sērijas romānam, bet tas tikai vēl vairāk atspoguļo gan pašam Minalanam, gan lasītājiem, cik centrāli nozīmīgs un svarīgs kļuvis galvenais varonis. Bail pat būtu iedomāties pārējo tēlu likteņus un šķietami nenovēršamo sakāvi, pat ja starp sabiedrotajiem līdz ar Minalanu pašu spēkā un nozīmībā līdzi gājuši arī citi tēli, bez kuriem Minalanam klātos krietni sarežģītāk.

Neatklājot dižus maitekļus Hedgewitch epilogs noslēdzas ar interesantu fragmentu, kurā pavīd ‘’mad mage of Svendor (Minalana teritorijas un galvaspilsētas nosaukums)’’ frāze. Avots un izcelsme Minalana trakumam, vai vismaz vairāk vai mazāk īstermiņa prāta nestabilitātei meklējams avotā, no kura tas smēlies jaunās zināšanu gūzmas, bet reizē arī cena ir cīņa ar jaunām balsīm, citu personāžu dzīves gājuma atmiņām no šūpuļa līdz kapam. Turklāt daža laba indivīda atmiņas, kuras Minalanam bijis nosacīti jāuzsūc rekordīsā dažu sekunžu laikā un vēlāk jāabsorbē iekš sevis, ne tikai nav cilvēku rases, bet arīdzan nāk no tādas, kuru dzīves mūžs bijis mērāms miljonus gadu.

Fakts, kas jebkuru citu uzreiz būtu padarījis traku uzreiz uz vietas, bet tādēļ jau sērija seko tādam tēlam kā Minalans, kurš spējīgs to pārvarēt. Tādēļ jau ne reizi vien viņš pats sev un citiem tēliem uz jautājumu, kāpēc viņš ir tas, kuram būtu jāglābj Kaladora, atbild ar pretjautājumu, kurš gan cits? Kurš gan cits spētu atvairīt kā goblinu, tā dzīvos miroņu, to izmantotus pūķus (viens tāds atrasts kā sabiedrotais Anguspelā) un Marshal Arcane grāmatas ietvaros pat milzu zirnekļu uzbrukumus.

Ar Marshal Arcane pagaidām esmu izlēmis noslēgt sekošanu Minalana un tā sabiedroto piedzīvojumiem. Lai arī neviena no sērijas grāmatām nav peļama, kā garlaicīga, lai arī notikumu attīstības gājums no grāmatas uz grāmatu ir gana pamatoti loģisks, tad drusku liek vilties, ka noslēgums sākotnējam goblinu armiju uzbrukumam nekur tuvumā nav redzams. Tā vietā nāk jauni naidnieki un pat pasaules kataklizmiskas problēmas. Šīgada martā iznākusi jau astoņpadsmitā Seamage sērijas grāmata. Kas zina, cik vēl būs, kad nodomāšu sēriju turpināt.

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc New Era Online (NEO) pirmās triloģijas stāsta arkas noslēguma un jaunas NEO virtuālās realitātes virskunga SHIVA neapzinātas piepalīdzēšanas tā radīšanā sērijas galvenajam tēlam Orenam Bērminam tā kompānjons un virtuālais intelekts Viks jeb Virials ļāvis atgriesties savā realitātē, kamēr pašsaglabāšanās nolūkos SHIVA iekš NEO piespiedu eksistencē paturējis dažus tūkstošus spēlētāju, pārējos ntos miljonus izslēdzot. NEO kompānija nokļuvusi gan juridiski, gan visos citos aspektos neapskaužamā stāvoklī, un, lai arī spēj atļauties kompensācijas un cita veida finansiālās grūtības, tad ir ļoti ieinteresēti spēles jaunā superintelekta gūstekņu atbrīvošanā.

Šai lomai savukārt neviens cits nebūs piemērotāks, kā vien Orens, kurš, sērijai aizsākoties, ir viens no daudzajiem spēlētājiem, kuri NEO uzsākuši vairāk vai mazāk ar tā palaišanu apritē, un spējis savu tēlu tik labi attīstīt, ka NEO spēlēšana reizē kļuvusi par tā galveno ienākumu avotu un jauno pamatdarbu. Bet, ja ir vēlēšanās uzzināt, kā Orens ne tikai tiek pārvērsts goblinā, bet arīdzan spēj no jaunā ‘’dzīves restarta’’ attīstīt jaunu, spēcīgu tēlu, kļūt par virsaiti un izrādīt pretestību ar panākumiem jebkuriem izaicinājumiem, šķēršļiem un naidniekiem, tad labāk būs vien sākt ar sērijas sākumu Life Reset grāmatā. Bet, par cik pirmās trīs grāmatas ir kā vienota triloģija un šī turpina jaunu stāsta arku, kura turklāt neierastā kārtā tiks arī labi noslēgta ar sakarīgu, loģisku atrisinājumu, kad citkārt sērijas turpinās šķietami bezgalīgi.

IRL (in real life) uz Zemes Orens starp trešo Hobnobbing un ceturto Human Resource grāmatudivas nedēļas saņem psiholoģisko palīdzību, lai tā prāts spētu aptvert un aprast ar ideju, ka viņš nav vis kāds goblinu virsaitis ar maģiskām spējām, bet gan vien ierindas mirstīgais cilvēks. Divas nedēļas, kuras NEO spēles laikā ir kā vesels gads iesprūdušajiem spēlētājiem pēc tam, kad SHIVA spēles laika uztveres paātrinājumu palielina no 12 uz 28 reizēm. Gads, kura ietvaros agrāk tik nepiedomātā attieksme pret NPC ir bijusi apvērstās lomās, kur daudzu gadījumos spēlētāju gadījumos tie pārliecinoši lielāko daļu laika tikuši teju vai spīdzināti. Vai vismaz palielināto sāpju slieksņa uztveres dēļ(no samazinātajiem 20% palielināta līdz tam pašam, ko izjustu IRL) ir bijuši spiesti pārciest eksistenci, kuru nenovēlētau pat vairumam lielāko naidnieku.

Tomēr NEO priekšniekiem nav dižas izvēles, kā vien lūgt Orena palīdzību, jo vienīgi viņu tie tagad, SHIVA esot spēles virsvadībā, spēj iesūtīt iekš NEO. Vienīgi Orena rokās ir instrumenti un šo grāmatu laikā no reizes uz reizi pierādīta apņēmība un gribasspēks, lai spētu mērķi novest līdz galam un atbrīvot gūstekņus. Tomēr iekš NEO Orenu bez tā uz priekšu virza arī citi gan NEO bosiem, gan tā IRL draugam un agrākam NEO darbiniekam Talam Vaizmanam (atlaists, bet Orena nopelni, ka to jāuztver nopietni arī tagad, ir fona tēls) Orens neizpauž, ka tam virtuālajā realitātē ir pašam sava meita. Fakts, kas ir drusku prātam neaptverams pat pašam Orenam. Fakts, kuram teorētiski nevajadzētu būt iespējamam, bet tā vizuālā līdzība ar meitu, kurai dod Lirianas vārdu, ar tā IRL vizuālo līdzību ir acīmredzama. Visu faktu kopums, kas neļauj Orenam pat šķietami bezcerīgos momentos ļauties naidnieka skaitliskajam pārspēkam un citu spēles mehānikas nospiedošasi depresivitātes sajūtai, ka nav nekādas jēgas censties, ka par spīti visam tam būtu lemta sakāve.

Ja pirmo sērijas triloģiju varētu vairāk klasificēt, ka apmetnes attīstīšanas LitRPG subžanra kategorijas fantāziju, tad šajās trīs, lai arī klana attīstība turpinās, Orens jau ir vairāk kā iekarotājs, kurš gan nepaplašina savu pārvaldošo teritoriju plika spēka un varaskāres dēļ. Visam ir savs pamatots iemesls lielāka labuma sasniegšanas vārdā.

Ik pa brīdim Orena skatpunktu nomaina citu spēlētāju, retos gadījumos pat NPC vai virtuālo intelektu skatpunkts, plašākas notikumu attīstības perspektīvas atrādīšanai, lielās bildes labāka iespaida radīšanai. No tiem izceļami ir Mob Squad spēlētāju grupa un īpaši to biedre Reistija, bez kuras, lai arī tiem nav nomināla līdera, tie diezin vai spētu tik labi viens otram un arīdzan pašam Orenam palīdzēt. Kuras psiholoģiskais talants manipulēt ar NPC emocijām, panākt viņai vēlamo reakciju, ne reizi vien izglābj no šaubīgiem momentiem, ko citiem nespēt atkārtot.

Nevar, protams, vēl reizi nepieminēt sērijas humora avotu Viku, kuru fascinē joki par ‘’bumbām/balls’’ un citi ‘’tēvu joku’’ līmeņa asprātīgie izteikumi. Humors sērijā gan nav tā teikt tik jēls, ka padarītu visu pārējo sižetu nebaudāmu. Reizē Viks, lai arī pie sevis netic, ka Orenam būtu pa spēkam izrādīt gana būtisku pretestību, lai kaitētu SHIVA, sniedz būtisku ieguldījumu Orenam spēles datu interpretācijā un vienkārši kā draugs un kompanjons cīņās un pārbaudījumos.

Noslēgums NEO tāds, kurš nerada iespaidu, ka nākotnē spēlētājiem izklaides pēc būtu iespējams atgriesties šajā virtuālajā pasaulē, bet acīmredzami kaut kas būs mainījies, ja eksistē spin-off duoloģija Biomancer ar citu galveno tēlu.