


Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Multiverss ir pilnāks par pilnu ar galvu reibinošiem artefaktiem. Šķiet ‘’tikai’’ jāpasniedzas drusku tālāk, jāpacenšas drusku vairāk un tie būs rokā, lai Defiance of the Fall sērijas galvenais varonis Zakarijs ‘’Zaks’’ Atvuds vai jebkurš cits, būtu tas viņa sabiedrotais, ienaidnieks vai neitrāls Sistēmas spēlētājs, spētu turpināt vairot un audzēt savu kultivācijas spēku, līmeņus un visādi citādi ar to saistītās statistikas atribūtikas. Tikmēr sižetā, kas jo tālāk sērija tiek turpināta, jo vairāk pēdiņās liekams termins, virzās uz Visuma starpsektoru karu, kas Zaka gadījumā izpaužas viņa vadīto spēku cīņās par Kan’Tanu (izrunā kā Kentanu) klanu.
Lai cik saspringtas un brīžiem šaubīgas kaujas nenoritētu, tad par gala iznākumu par labu galvenajam varonim lasītājs var iztikt bez šaubām. Vienīgi Zaku brīžiem sāk pārņemt maza mazītiņa vainas apziņa vai vismaz satraukums attiecībā, cik daudz padoto pavalstnieku dzīvības katra lielāka vai mazāka saķeršanās neprasa. Bet to tad var viegli pārdzīvot un sagremot, kad atceras, ka gan pats, gan jebkurš cits izdzīvojušais sabiedrotais pēc uzvaras kļūst jo spēcīgāks un par spīti Sistēmas Multiversa mežonīgajiem apmēriem, jo augstāk kāpj, jo tomēr ierobežotāki ir pašas augstākās kvalitātes resursi.
Vienlaikus momentā šo trīs grāmatu laikā, kad Zaks paviesojas uz Zemes, lai pēcāk tikpat ātri dotos savās gaitās, ir jāpievelk groži, jākļūst stingrākam pret zemiešiem, kuri pārāk ērti iekotelējušies viņa un tā sabiedroto izveidotajā un lielākas bildes skatījumā mānīgajā drošībā. Ja vien ir vēlēšanās ilgtermiņā cilvēci no laikiem pirms Sistēmas uzrašanās, pirms Defiance of the Fall sērijas aizsākuma vēl uzturēt pie dzīvības un neļauties pašplūsmai, kura nesaudzē nevienu, tad drusku jāpaskubina slinkākie un, pieklājīgi sakot, jāsadod pa pēcpusi citiem.
Turpinot par kultivēšanu un galvenā tēla izaugsmi, tad Zaks pieķer sevi pie domas, ka viena daļa no agrāk iegūtajām spējām, no kurām uz dažu labu izteikti paļāvies, lai gūtu panākumu, tagad stigst ne tikai putekļainā aizmirstībā un reti kad tiek izmantota, bet pat ir kā lieks resursu patēriņš, kuri noderētu kam citam un dotajā brīdī krietni efektīvākam.
Zaks, kā jau tas piederas, esot galvenajam varonim, ir OP (overpowered) un viņš ir spējis tikt pie retas duālu klašu iespējām, kas gan nav tik reti, lai Sistēmā tam nebūtu savs termins – ‘’edgewalker’’. Zaka gadījumā tās ir Dzīvības un Nāves (Life and Death) saistītas klases. Un tad var pie reizes, ja ir tāda luste, izvērst filozofiska rakstura pārdomas par jautājumiem, kas gan īsti skaitās ‘’dzīvība’’, ja dzīvie miroņi (nebūs zombiji) Sistēmas ietvaros nenozīmē gluži to pašu, kā citkārt varētu padomāt.
Defiance of The Fall būdama LitRPG fantāzijas subžanra darbs neiztiek bez līmeņiem, kur autors J.F. Brink, sērijai aizsākoties, izvēlējies iztikt bez pieredzes punktu uzskaites, ne bez līmeņiem, kurus tad sarindot burtu sistēmā, kur A skaitās pats augstākais. Viss būtu rožaini un jauki, ja ne šo grāmatu ietvaros, kad jau #11 grāmatas ietvaros ir moments, kad Zaks itkā sasniedz E ranga pīķi (un tajā vēl ir joprojām) neuzrastos moments, kurā visa uzmanība tiktu pievērsta jaunai klasifikācija (varbūt subklasifikācijas iekš burtiem). Tā Zaka gadījumā puisis aizsāk iekļaušanos Hegemony kārtā, kur arī tikt līdz pīķim nemaz pat šo trīs grāmatu un nedaudz virs 1800 lapaspušu laikā nemaz nav iespējams. Ar ko šīs alternatīvās un paralēlās klasifikācijas nebeidzas – vismaz šobrīd iztiekot vien ar Monarhijas ranga pieminēšanu.
Jāatzīstas, ka saturīga sižeta attīstības substances ir tik maz (jūtami mazāk aptuveni pēc #9 grāmatas) un nerodas iespaids, ka autoram būtu padomā nosprausts mērķis un finiša taisne, uz kuru sēriju virzīt (tā teikt turpinājumi var sekot, kamēr pašam apniks), ka audio versiju klausoties var sanākt reto momentu, kad kaut kas puslīdz sakarīgs tik tiešām notiek, palaist garām. Tie vienkārši pazūd epizodisku notikumu jūra, kuriem vai nu nav nekādas ietekmes un sasaistes ar vēlāk notiekošo kārtējo epizodi, vai arī tā ir ļoti minimāla.
Līdzīgu iespaidu var attiecināt uz ntajiem mazajiem, pat ne otrā plāna tēlu skaita. Viena liela daļa tiek izmantoti pieminētajās epizodēs, lai būtu kā atbalstošais personāls, ja ne gluži kartoniskas butaforijas galvenajam tēlam. Lai pēcāk tiktu ja ne pilnībā aizmirsti, tad drīzāk vēlākā momentā atkal epizodiski izmantoti. Gandrīz piezogas sajūta, ka sanāk vairāk ieklausīties un censties piefiksēt jauna tēla vārdu, nekā kādu pat puslīdz aizraujošu sižetisko pavērsiena gaitu.
Nav gluži tā, ka Zaks būtu vienīgais puslīdz sakarīgais tēls visā sērijā, kuram autors pievērstu uzmanību. Tādi ir agrākos pārdomu rakstos pieminēts uz Zemes mītošo dēmonu līderis Agrass vai kāds cits no Zaka tuvākajiem sabiedrotajiem, bet šajās trīs grāmatās pievērstā uzmanība tiem arī jo tālāk, jo vairāk krītas. Pat #7 grāmatas ietvaros mātes (pieder pie Technokrātu frakcijas) nolaupītā māsa Kenzija tiek vien retu reizi pieminēta. Un kad autors izdomājis pēkšņi piedāvāt pavisam jauna tēlu fragmentāru skatpunktu, gribas nodomāt, ka ko nu vairs. Iespēja jēdzīgi izveidot iespējas piedāvāt sēriju, kurā skatpunkti mijas starp vairākiem tēliem sen kā jau nokavēta. Tad jau labāk uzsākt jaunu (sēriju).












You must be logged in to post a comment.