LV

Dzintars Tilaks – Piķis un Zēvele jeb Latvijas Biznesa Nacionālās Īpatnības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pat negribētos nevienam novēlēt šķietami parastu un ikdienišķu darbadienu, lai pēkšņi, kā no zilām debesīm, atnāktu epasta ziņa par tuva cilvēka pēkšņu nāvi ar jau pievienotu paziņojumu par dienu un laiku, kad paredzēta atvadīšanās. Bet tieši tā notiek ar Piķis un Zēvele galveno varoni Arvi, un ieplānotās nedēļas nogales makšķerēšanas vietā ar čomiem, tam nu jādodas atvadīties no Almastantes.

Vai vismaz tāda ir sākotnējā premise, jo, kad Arvis ierodas Almastantes ‘’Sķēlumu’’ mājās (par laimi nav pirmais un priekšā ir tās meita Zaiga ar pašas meitu Sigitu), jo mirēja izrādās dzīvākā par dzīvu un arī veselais saprāts  tai nekur nav ar visu jumtu aizbraucis un arīdzan par vecuma marazsmu nav ko bīties. To gan pirmajā momentā, kad Alma uzsāk savu stāstu, kāpēc visus sasaukusi un vēl tā likusi satraukties un pārdzīvot, jo skaidrojumu aizsāk ar stāstu par pirms pāris mēnešiem sastaptu paralēlās pasaules citplanētieti, kuru tā nejauši pamanījusi un vēl pie tam neviļus atdzīvinājusi.

Ja ar ‘’dullās Paulīnes’’ iedvesmotu (vismaz man pirmā asociācija) epizodi aizsākas autora Dzintara Tilaka atbilstoša garuma romāna piedzīvojumi, un ar prātam grūti aptveramo, ja vēl pašiem jāpaļaujas uz vien Almastantes teikto. Tad Alma ne bez lietiskiem un taustāmiem vai precīzāk būtu teikt dzeramiem pierādījumiem bez Arvja un meitas (ar mazmeitu), sasaukusi arī Arvja brālēnus Rihardu (ieradīsies ar sievu Oditu) un Tāli. Pašu acīm un garšas kārpiņām vien jānotic, ka citplanētietis, kuram Alma iedod Ozīša vārdu, ir gan stipri atšķirīga izpratne un uzskati par ūdeni, tā svarīgumu vai vismaz acīmredzamāku novērtēšanu un godā turēšanu, tad Ozim uzskatāmi piemīt vairāk kā viena cilvēkam nepiemītoša superspēja, kura tad arī kalpo par katalizatoru visiem romāna tēlu piedzīvojumiem.

Kas zina, ja Almai nebūtu ienākusi prātā doma, pacienāt, dot nogaršot par ūdeni krietni atšķirīgāku dziru, kuru tam savā pasaulē nesastapt, ja neatcerētos, ka tai vēl no pēdējās jubilejas saglabājies neizdzerts francūžu Martell konjaks.  Nevar izslēgt atšķirīgo kultūru ietekmi un ļoti iespējams Almas ne tos precīzākos izteikumus par cilvēku attiecībām ar alkoholu, jo piemājās tuvās akas ūdeni tas ne vien pārvērtis minētajā dzirā, bet arīdzan ir kā neizsmeļama (līmenis nekrīts, lai cik izsmeltu), tā arī dzira ir ar pat pārdabiski ārstniecisku efektu. Pati Alma ir kā uzskatāms piemērs, jo redze tai uzlabojusies un brilles nav nepieciešamas, tā arī mugura vairs nesāp, kā līdz tam. Nav arī tā, ka Alma būtu vienīgā, kurai dzira, nesakot,kas tieši tā, būtu palīdzējusi. Tā citi paziņas kā pastnieks/bibliotekārs un tās uzticības persona Miervaldis (viņu tā pierunāja uz maldīgā epasta uzrakstīšanu) arīdzan nu var lepoties vien ar labāku veselību.

Līdz ar aku, kura ūdens vietā dāvā konjaku, ieslēdzas Piķis un Zēveles romāna apakšvirsraksts Jeb Latvju Biznesa Nacionālās Īpatnības, jo visiem klātesošajiem ‘’bēriniekiem’’ saprotami rodas jautājums, ko gan iesākt un vai maz ko dižu vajadzīgs pasākt. Pārdot tā pa taisno gluži nav iespējams ne vien likumdošanas dēļ, bet kurš gan tiem noticētu, ka tas ir īsts viens pret vienu Martell konjaks (nav gan precizēts vai tas VS vai VSOP, vai varbūt pat XO?) un būtu ar mieru tad maksāt pat tuvu tai cenai, par kādu to veikalā nopirksi.

No visiem tieši Arvis ir tas, kurš uzņemas galveno iniciatīvu, lai puslīdz likumpaklausīgā ceļā izdomātu veidu, kā varētu tik līdz kāda nebūt produkta pārdošanai. Kas pie reizes aizsākas ar ideju ģenerēšanu šķietami vien, lai radītu butaforiksu efektu un aizsegu, drīz vien pārvēršas īstenākā par īstu lauku tūrismā un pat nedaudz jāpiebremzē, jo idejas paša teju vai sevi ģenerē un atliek vien ieslēgt organizatora prasmes, lai mērķi un idejas neapsteigtu reālo situāciju uz ‘’laukuma’’. Piķis un Zēvele interesantā un ar veselīgu humora devu aspēlē veidus, kā tad Arvis ar citiem radiem tiek galā ar tik, maigi sakot, neparastu atgadījumu, kad burtiska konjaka aka iekrīt Almastantes rokās.

Paralēli akai, konjakam un biznesa dienām un neizbēgamām nedienām, lai svešie neuzzinātu, ko nevajag, Ozīša dzirai vai pieklājīgāk sakot dziedniciskajam uzlējumam pēc tā pēcapstrādes ar dažādām zālītēm, ir negaidīts, bet tāpēc jo sirdi sildošāks efekts, satuvinot radus. Kā pati Alma norāda un Arvim vien jāpiekrīt, ja nebūtu izdomājusi tādu viltus ieganstu, tad visiem būtu kāda atruna un vairāk vai mazāk pamatots iemesls, kāpēc nevarētu ierasties. Citādi vien uz lielākām jubilējām vai tieši bērēm vienkopus viensotru lielākā pulkā skata un arī tad atvadīšanās visai drīzā. Bet tagad grāmatas varoņiem ir pamatots iemesls no dienas uz dienu būt vienotiem ciešā frontē. Vēl jo vairāk Ozīša bizness no ekonomiskās trimdas un svešuma uz dzimto zemi atsauc atpakaļ Almas meitu un mazmeitu.

Lai arī salīdzinoši viegli, tad romāna gaitā nedaudz sanāk pieskarties laulību tematikai, attiecībām starp diviem dzīves draugiem, kur kopīgajā ceļā nemazums pārbaudījumu un/vai strīdus jautājumi, kas uz izturību abus paņem. Tā romānam vēl tikai ieapzīstinot ar Arvja tēlu uzzinam, kas tas ar sievu Eleanoru vai vienkārši Loru jau aptuveni kā pusotru mēnesi dzīvo šķirti. Lēmums, kas bijis sievas izvēle, jo vairs nav spējusi izturēt emocionālo slodzi un spriedzi, attiecībā tik delikātu jautājumu, kā nespēja ieņemt bērnus, kad vēlme Lorai ir ai, cik liela. Nelīdz nekādi vīra mierinājuma vārdi, jo sāpe tik liela, bet atrisinājums un reizē tās ‘’ievilkšana’’ kopējā biznesā visai novienkāršota un raita.

Tikmēr citi laulātie tēli neiztiek bez savām problēmām un mazām drāmām. Kā Riharda gadījumā tam izveidojusies kopdzīve ar Odita tēlu, kura nepārprotami attiecību dinamikā ir lēmumu pieņemšas politikas galvenais diktors un notiecējs. Bez uztraukumiem par oficiāliem likumsargiem, kad tie uzsāk Ozīša biznesu, savu nedienu sagādā arī Odita, pat ja beigās vien izbīlis vien. Vai Riharda brālēns Tālis, kura gadījumā gan sieva tiek paturēta stāsta aizkulisēs, attiecībā uz šo tēlu pavisam maza viļņošanās tēlu savstarpējās attiecībās izraisa tā romantiskā interese attiecībā uz to piesaistīto mārketinga speciālisti, jo bizensa pirmie mēneši nemaz tik rožaini neizskatās.

Labi, ka Piķis un Zēvele romāns sevi neuztver pārlieku nopietni, tad vieglāk pieņemt sižeta katalizatoru un spēles noteikumus, kur Almas uzietais citplanētietis ir drīzāk kā iegansts un eksistē vien fonā. Tā arī, ja gribēsies, lai biznesa praksē tiktu visos sīkumos un pēc iespējas reālistiskāk pa punktam no uzņēmuma izveidošanas uz pārprofilēšanos, jo pēkšņi VID to izdarības nedaudz nepatīk un ir jāizdomā, kā atšķirīgāk ne šķidrā un dzeramā veidā ārstniecisko brīnumlīdzekli varētu godīgi likt savos un citu veikalu plauktos. Nedaudz nenopietni un noteikti ar vieglu garu.

Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Mediji

Manas pārdomas

Bēgšanas grāmatas galveno varoni Ievu ne bez sava un arīdzan tēva ieguldītā un neatlaidīgā darba, un ne bez iedzimta talanta kombinācijas lasītājs prologā sastop jau kā sevi pierādījušu vijolspēles mākslinieci uz lielās skatuves, bet, saņemdava stāvovācijas, tai piezogas atmiņas par grūto ceļu ceļu, kas ļāvis nokļūt tur, kur atrodas šobrīd. Pārdomas, vai vietējiem ‘’brīvajā pasaulē’’ augošajiem ir bijis tikpat smagi jāpiestrādā, lai sasniegtu tos pašus darba augļus, kā viņai. Bet prologs vien iezīmē Ievas stāsta galarezultātu un pirms tam lasītājam tiek dots ieskats Ievas dzīvē, tās jaunībā vēl esot iekš Latvijas PSR.

Ievas stāsts aizsākas skolas noslēdzošajā vienpadsmitajā klasē un noapaļojot šis dzīvesposms aizņem trīs ceturdaļas no pavisam nelielā, vien dažas lapaspuses virs 200 garā Bēgšana romāna. Kaut arī uz grāmatas vāka pilnā godībā ir Ievas apgūtais instruments un attiecībām tēvu, kurš par ‘’labu mūziku’’ atzīst tikai un vienīgi klasisko ir būtiska loma Ievas izaugšanā par jaunu sievieti, tad nevaru noliegt, ka biju cerējis redzēt vairāk no šīs par tik prominentu dzīves sastāvdaļu esošā instrumenta apguves. Kaut arī galvenā varone atzīmē, ka uzvaras konkursos jau vairs nesniedz gandarījumu, kad pēc kārtējās uzvaras kārtējā lielā vai mazāka mēroga konkursā tikpat ātri jāatgriežas pie tiem pašiem treniņiem, tad drusku pietrūka par ‘’no ērķškiem uz rozēm’’ devējāma izaugsmes ceļa. Protams, tās ir vien manas ekspektācijas un gaidas, bet drusku gan pašas premises un uz grāmatas aizmugures vāka esošo atsauksmju kombinācijas sekas, un nebūt nav attiecināmas uz romāna lasīt-baudāmību.

Būtiskāko grāmatas daļu, lielākos pārdzīvojumus kā mācībās, tā mīlestībā un pat negaidītā nonākšanā milicijas iecirknī pēc garākām izlaiduma svinībām ar klasesbiedriem, Ievai sagādā pieminētās vidusskolas pēdējā klase. Eksāmeni, pirmā lielā mīlestība un izlaidums – trīs būtiskākie elementi, kuros sadalīt grāmatas pirmo un apjomā lielāko daļu. Ja ņem vērā, cik liels un apzinīgs darbs un stundas galvenā varone iegulda vijolspēlē, tad līdzīga atdeve (ne vienmēr gan) saprotama arī attiecībā uz mācībām. Atzīmējama un atmiņā paliekoša reta, komiska epizode ķīmijas eksāmena laikā, kad jaunajai sievietei paveicas ar klasesbiedra muļķīgu mēģinājumu špikot un cita skolotāja neapdomīgu uzrašanos eksāmena pieņemšanas telpā un vēl jo neapdomīgāku līdzpaņemtās ‘’lasāmvielas’’ izvēli, lai izspruktu sveikā ar uzdāvinātu izcilu atzīmi.

Pavisam citi un nereti asaru vairāk izsaucošus jūtu pārdzīvojumus izsauc pirmā lielā mīlestība ar zemākas klases puisi Edvīnu, ar kuru tā nejauši sapazīstas. Edvīna tēlam romānā atvēlētā loma paver Ievai durvis un logus uz līdz šim tik strikti liegto populārās mūzikas pasauli, turklāt ne šādu tādu, bet puisim mājās ir plates un kasetes no tādām grupām kā Led Zeppelin, The Rolling Stones vai The Beatles. Skaņu kombinācijas, mūzikas izpausme un instrumentu pielietojuma stils, kuras Ieva pat nebūtu varējusi iedomāties pretstatā reizēm tik kokainajam, stīvajam stilam, kādu tai pasniedz pašas tēvs. Vien uzdrīkstoties sākt iet savu ceļu, pastāvēt par savu mūzikas izpratni, protams, neaizmirstot un zemē par nevērtīgu nemetot konservatorijā strādājošā profesora, tēva mācīto, Ieva sāk pacelt savu vijolspēli vēl nebijušos augstumos.

Reizē uzmanības vērta ir attiecību dinamika starp meitu Ievu, māti operdziedātāju, kura biežāk tiek ‘’labās policistes’’ loma un prātā nāk izlaiduma dāvana magnetafona veidā, lai meita varētu uz tā atskaņot un klausīties tēva tik neieredzēto populāro mūziku. Tā savu reizi meitai sanāk paķert uz zoba, kad tēvs, nemaz neklausoties iebrāžas istabā, lai aizrādītu, bet izrādās atskaņota tiek klasiskā mūzika.

Interesants pēcizlaiduma pārdomu moments Ievu piemeklē, kad tā aizdomājas par kā savu, tā klasesbiedru sagaidāmo dzīvju attīstības ceļu, kas tā vien šķiet jau kādas komitejas izplānots. Kas gan ir tas nozīmīgākais pašas dzīvē, kāda gan visam jēga un nozīme pretstatā jau tagad labi redzamām citām dzīves nedienām un sarežģījumiem diženajā padomijā, redzot, ka dažs labs klasesbiedrs jau kādu apbērnojis un puisis labāk steidz uz armiju, vai dzirdot klasesbiedru stāstīto par citu radu nedienām. Ko varbūt vēl jo vairāk pasliktina un kas zina, cik būtisku lomu spēlē, pieminētā nonākšana miliča nagos pēc kopīgas izlaiduma pasvinēšanas ar klasesbiedriem pēc oficiālās daļas skolā, kura pati par sevi sagādā zināmu šoku tēvam.

Ja dziļāk ieslīgtu noslēdzošajās divās daļās, vispirms otrā Maskava un trešā Helsinki daļa, tad gan sanāktu ieslīgt zināma mēroga maitekļos, bet varbūt iztikšu ar mājienu, ka tieši šīm daļām tad savukārt ir vislielākā nozīmes ietekme uz izvēlēto romāna nosaukumu, kur nav jābūt pārāk dižai iztēlei, lai varētu veikt visai precīzas prognozes par Ievas izvēlēm.

Kopumā atzinības vērts, neslikts romāns, bet pēc izlasīšanas tā vien šķiet, ka Bēgšana varētu būt no tām grāmatām, kurai, lai nerastos liekas ekspektācijas nemaz nevajag zināt vairāk kā vien pašu nosaukumu.

Māra Svīre – Nestāsti Man Pasakas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Preses Nams

Manas pārdomas

1999.gadā izdots Māras Svīres ‘’Nestāsti man pasakas’’ neliela formāta un apjoma grāmata, kura tomēr sevī ietver astoņas drīzāk par pasakām saucami darbiņi. Bet, ja nu tiešām pasakas netiek stāstītas, tad grāmatā ietvertie astoņi īsie stāsti tomēr vairāk tādas atgādina gan ar pirmo Pasaka par Lauvu un Zaļo Vārnu, gan nākamo Caur sidraba birzi gāju.

Tajos antropomorficēti gan dzīvnieki, Lauvas un Vārnas savstarpējās attiecības, kā arī abu domu gājieni, kuri vairāk piedēvējami cilvēkam. Līdzīgi Pasakā par Omāruiziet stāsts par dominanci un citu zvēru vēlmi gāzt Omāru no troņa un numur viens statusa. Kā arīdzan tēli vārdu vietā tiek saukti par Puisi vai Meitu, lauvai un vārnai nav savu personificētu vārdu un līdzīgi izvēršas gan Pasaka par Omāru, gan citi stāsti.

Nestāsti Man Pasakas ietvaros novērojams mēģinājums ieturēt gan pasakas atstāstošo stilu, gan nedaudz pa savam modernizēt jau zināmas sižetiskās līnijas kā trīs dēli, no kuriem trešais un jaunākais ir Muļķis, bet, kurā stāsta Atgriešanās Nākotnēietvaros tie it kā gudrākie un viedākie sevi drīzāk pēc rakstura un izturēšanās sevi atrāda negatīvākā gaismā. Vai jau pieminētajā Caur sidraba birzi gāju Meita neatceras vai nav mācījusies no dziesmas vārdiem un nespēj iziet cauri maģiskajai birzij, kurā pēkšņi attopas, un nolauž zariņu, lai mājinieki noticētu neticamajam, bet līdz ar to sanāk sevi nolādēt.

Vairāk nekā viens stāsts interesantā kārtā neizceļas ar pārlieku mīļiem vecākiem, kas izpaužas pat tik ļoti, ka to atvases drīzāk priecājas, kad tie beidzot aprokami mūža guļā, lai tad paši varētu saimniekot un brīvi no to važām dzīvot. Tā stāstā Mājavecāki ar nolūku bērnos centušies iedzīt mazvērtības kompleksus, lai izkaustu tiem vēlmi doties plašajā pasaulē, lai tā vietā tie paliktu mājās un būtu tur nodarbināmi. Vai jau pieminētajā Atgriešanās Nākotnē ir līdzīgi vecāki bijuši, vien stāsts ar plašāku turpinājumu, kas notiek bērnu dzīvēs pēc tam.

Interesanti atšķirīgs no citiem stāstiem un līdz ar to vairāk izceļams ir gandrīz uz spocisko pusi pavelkamais Zaļais Jātnieks, kurā Alda ar vīru Kasparu izdomājuši pabūt ārpus pilsētas un atpūsties ar teltīm pa lauku vidi. Stāsta lokācija kādā pamestā saimniecībā, kur abi izdomājuši piestāt un apmesties, bet, būdama pūce (aizmigšanas ziņā, ne spējā pārvērsties), Alda ir tā, kura pamana svešinieku, kurš reizē biedē un izraisa baismu izjūtu, gan ieintriģē tik ļoti, lai ne tikai paturētu viņu noslēpumā no Kaspara, bet pārliecinātu vīru agrāk doties atpakaļ uz Rīgu un savākt viņu vēlāk.

Tā arī uz plašāku interpretācijas diskusiju varētu pavilkt Brīvais Cilvēksstāsts, un ko nozīmē būt brīvam, kad galvenais varonis šķiet pēc skolas beigšanas nokļūst plašajā pasaulē, līdz tam dzimis un audzis cietumā (abi vecāki tur strādā un dzīves sākumposmā nav bijusi vajadzība no tā iziet), bet nu, kad pašam kaut kā nebūt jāķepurojas, tad ārpus cietuma esošās izvēles brīvības un plašumi drīzāk biedē, un agrāk noteiktā dienas kārtība, garantēta maltīte un jumts virs galvas šķiet krietni vilinošāk.

Noslēdzošā pasaka/stāsts Princese un Tautudēlssavukārt jau zināmā stilā apspēlē sižetu, kur kādam varonim jāizglābj Princese, par ko atlīdzībā veiksmes gadījumā var saņemt karalisko atvasi par sievu. Turklāt vēl kļūt par Jauno Karali, jo Princese esošajam karalim vienīgā meita. Visi citi sabiedrībā augstāk stāvoši cēlie bruņinieki un citi varoņi mēģina, bet neviens no tiem nespēj turēt līdzi kārtīgam Tautudēlam.

Pasakas papildina visnotaļ pa dažai īpatnēja stila Luda Danilāna ilustrācijai uz katru pasaku, kuru stils ieturēts arī uz grāmatas vāka noformējuma.

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ja vien kas literatūras mācību vielā nav mainījies, tad vismaz fragmentu no jau tā īsās noveles Salna Pavasarī būs liels vairums lasījuši. Vai vismaz priecīgākā momentā mācību stundas ietvaros skatīta 1955.gadā uzņemtā filma, kura pati ir vēl divu autora Rūdolfa Blaumaņa noveļu sižetiskais apvienojums.

Lai arī ļoti īss un ātri izlasāms darbs, tad emocionalitāte un tēlu iznestais pārdzīvojums izjūtams to pilnā apmērā. Sākot jau ar Vanagu Andra jau tā priecīgo noskaņojumu un flirtu ar Lieni, kad tā viņam uz lauka atnes pusdienas, kad prātu vēl jo priecīgāku padara viņas ‘’jā’’ vārds, kad ļaujas pierunāties precībām.

Salna Pavasarī lieliski parāda, ka ne vienmēr vajadzīgs tūkstošlapu vai pat dažu simtu lapaspušu apjoms, lai varētu lasītājam ļaut noprast virspusēji tik vienkāršo sižetu, bet reizē tik daudzslāņaino tēlu jūtu gammu, kurām tiem jāiziet cauri, turklāt vēl tik īsā laika periodā, kad šķietami tik tikko vēl nebūtu varējis būt priecīgāks, lai pēcāk būtu jālej gaužas asaras.

Bet, nu nenovēršami jāieslīgst maitekļa zonā, jo citādi pārdomas jāaprauj vien pēc dažiem teikumiem un nelielām rindkopām, jo tavu sakritību, kad kalponi Lieni pārsteidz kaimiņu saimnieka Mālnieka piedāvājums pārcelties pie viņa un kļūt par saimnieci. Lai arī māc lielas šaubas, kādu brīdi vilcinās un tielējas, tad pārliecina paša Mālnieka vārdi, ka šaubās, cik gan ilgi tam vēl lemts dzīvot, un ka visu lielo mantu varētu mantot visai drīz. Kurš muļķis gan laistu garām tādu iespēju? Atliek vien cerēt, ka puisis pēc pirmā šoka vēlāk nonāktu pie līdzīgām domām, saprastu un būtu gatavs gaidīt.

Izvēles cenas sekas, kad jūtas un salīdzinoši paknapāks pieaugušā dzīves sākums tiek likts pretim garantētai mantai un labumam, ja vien ir zināma pacietība. Protams, principiālāk noskaņots varētu bez ierunām nosodīt Lienes izdarīto, kad vēl tik tikko Andram apsolījusies, bet tāds nu izvēršas šīs noveles noslēguma sižets.

Sinikka Nopola – Salmenīte, Čībiņa un negantais skolas bērns UN Juris Zvirgzdiņš – Taro, Tama un Kicune

Gadu nostāvējušas plauktā pēc iegādes iepriekšējā gada Rīgas grāmatu svētku laikā, plus redzot, ka palēnām sarūk handikaps Goodreads izaicinājuma, izšķīros ķerties klāt divām bērnu grāmatām – Sinikkas Nopolas ‘’Salmenīte, Čībiņa un negantais skolasbērns’’ un Jura Zvirgzdiņa ‘’Taro, Tama un Kicune’’. Abas ir visnotaļ atšķirīgas un grūti salīdzināmas viena ar otru.

18360865

**

Ir par ilūzijās dzīvojušas jaunākās māsas Čībiņas skaudību, ka māsa Salmenīte uzsāk skolas gaitas, a viņai ir jāpaliek mājās un jāgarlaikojas, bet gan māsa (baigā) nevis sāk spēlēties ar viņu, bet gan dodas pildīt mājas darbus. Tādēļ mirklī, kad Čībiņai top zināms par klases ieplānoto makšķerēšanas pārgājienu, uz kuru, par sašutumu Čībiņai, viņa nav ielūgta, sāk briest plāns, kā to mainīt.

Ak…, ja vien Čībiņa zinātu, ka pirmo klasīšu prieki ilgi neturpinās, tad varbūt viņa tā nerīkotos. Bet lai nu kā, piedzīvojumi ar katru grāmatas lapaspusi uzņem apgriezienus, un bija prieks lasīt arī man kā lielākam lasītajām par mērķauditoriju. Daži tēli, kā jau gaidāms, nav diži daudzšķautņaini, bet liels pluss pienākas grāmatas māksliniecei Sallai Savolainenai – ilustrācijas lieliski papildina jau esošo stāstu, ir kur papriecēt arī acis, un bez kurām grāmata daudz zaudētu.

**

20513027.jpg

 

Tikmēr Taro, Tama un Kicune ar tās apakšvirsrakstu ‘’Stāsts par viduslaiku Japānu’’ vairāk šķita kā pasaka/leģenda ar mītiskām radībām, runājošiem dzīvniekiem un vēl dažāda veida pārdabiskā.

Tajā maza puikas Taro vectēvs vienā jaukā dienā izdomā, ka viņa redz ir apnicis vedot origami (lielisks meistars) un tā vietā viņš dosies kalnos, lai vientulībā kļūtu par lielu domātāju – jamabusi. Kad pašam Taro jau šķiet, ka vectēvs gana izpriecājies lielajā un vientulīgajā domāšanā, viņš ņem talkā savu kaķi Tama un abi kopā uzsāk garo ceļu un meklējuma procesu ar mērķi vest vectēvu mājup.

Šīs grāmatas gadījumā nopietnība ir par vairākām pakāpēm lielāka, piedzīvotais, un ar to domājot Taro pretiniekus, kuri stājas viņa ceļā vai nejauši uz tā nonākuši, galvenajam varonim padodas drusku par vieglu, kā arī ne ilustrāciju stils, ne izvēlētais to izvietojums īpaši patika, un, lasot uzreiz pēc iepriekš apskatītās grāmatas, šai neklājās viegli. Šo to var pieņemt, saprotot izvēlēto stāsta stilu kā leģendāru pasaku, bet labāk uzsākot lasīšanu nesagaidīt kaut ko citu. Turklāt abas arī neaizņem pārāk daudz lasīšanas laika – ilustrācijas, lielais fonts un atkāpes no lapaspušu malām krietni palīdz ātrāk tikt līdz otram grāmatas vākam.

Arno Jundze – Sarkanais dzīvsudrabs (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #13)

36317039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Turpinu lasīt ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ sēriju un skatīt kas un kā katram autoram sanācis ar viņam/viņai uzticēto laika periodu. Arno Jundze ‘’Sarkanajā dzīvsudrabā’’ izvēlējies parādīt dzīvi 90.tajos gados, kur katram gadam ir sava nodaļa, no vairāku savā starpā saistītu, vai ne tik ļoti, tēlu skatpunkta. Ir gan tēli, kuri pazīst viens otru, gan paziņu paziņas vai vispār grāmatas ietvaros tēliem vienam ar otru nav nekādas daļas.

Desmitgades sākumā vēl īsti nav ticības, ka ilgi gaidītā brīvība tik tiešām pienāks un krievi vienkārši nespēlējas, lai vienā mirklī atkal to atņemtu un uzliktu vēl ciešāku ķepu. Stāsta formātam ir gan savas priekšrocības, gan mīnusi, pie kuriem galvenokārt pieskaitītu, ka īsti nejūtu nevienam no tēliem (ne viņu likstās, ne daža laba nāvē). Tai pašā laikā pa visiem kopā viņiem lieliski izdodas attēlot ne tik senās pagātnes dažādās šķautnes.

Izveidotie tēli pēc savām interesēm un dzīves situācijām ir visnotaļ atšķirīgi, katram savas rūpes un raizes. Bez vārdiem īsi raksturošu vien dažus – jauns puisis, kas neilgi pirms atjaunotās neatkarīgas piespiedu kārtā piekritis kļūt par VDK aģentu/ziņotāju, tagad aiz bailēm vēl joprojām ir viņu nagos, kur nu vēl, kad vēlāk iekļūst jaunajā Saeimā. Mežabrālis, kurš pamanījies slēpties un izdzīvot visu okupācijas laiku. Vientuļā pensionāre laukos ar vienu govi. Tirgotājs/veikalnieks, kurš izmanto situāciju un no ārzemēm ved lietotas preces, bet vēlāk saskaras ar reketu un bandītiem.

Tā vēl varētu uzskaitīt vēl vairākus, bet domājams ar to pietiek, lai parādītu tēlu dažādību. Diemžēl, cenšoties arī katram piešķirt dziļumu un savu stāstu, pazūd lielāks dramatiskais sižets, ko, protams, jāattiecina uz laiku, uz desmitgadi. Interesanti šķita apakšnodaļu sākumos ievietoti fragmenti par lielākajiem tā brīža notikumiem, kuri tad vairāk vai mazāk atstāju kādu iespaidu uz grāmatas varoņiem. Neiztikt bez ‘’Bankas Baltija’’ sabrukšanas, prāmja Estonia nogrimšanu, Talsu traģēdijas u.c. zīmīgiem notikumiem. Tas arī lika paprasīt mātei Google un tantei Vikipēdijai, kad notika spridzināšana universālveikalā ‘’Centrs’’ (17.08.2000), kas ar grāmatas palīdzību atausa atmiņā.

Neskatoties uz saviem trūkumiem, ‘’Sarkanais dzīvsudrabs’’ nepavisam nav tas sliktākais darbs šajā sērijā.

Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

Andrejs Upīts – Spartaks

79d96a42-34e3-4454-a06b-24597caf42cb

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Domājams, Spartaks ir viena no tām vēsturiskajām personībām, kura stāstu par vergu un gladiatoru sacelšanos daudzmaz ir dzirdējusi lielākā daļa un vēstures interesenti jau nu noteikti. Šajā gadījumā Andrejs Upīts un viņa stāsta interpretācija lugas formā četros cēlienos un divpadsmit skatos.

Pieļauju, ka skolas laiku gan kāds lugas fragments būs ticis lasīts, bet tagad Spartakam ir tas gods būt pirmajai lugai, kuru izlasu no vāka līdz vākam un no brīva prāta. Kaut arī jāpiebilst tāds sīkums, ka diezin vai grāmatu varētu šobrīd ierindot pie izlasīto listes, ja vien grāmatplauktos nebūtu atstājis iepriekšējais dzīvokļa iemītnieks.

Tad nu ķeramies īsi pie paša Spartaka un lugas. *Maitekļa trauksme!* Pēc trīs gadu cīkstēšanās un mocībām, pēc impērijas pārstaigāšanas no viena gala līdz otram un atpakaļ, Spartaks kopā ar līdzgaitniekiem tiek pārliecinoši sakauts. Manā skatījumā šis Spartaks galīgi nebija piemērots, lai būtu par līderi. Spartaks ir pārāk maigs, pārāk ‘’pareizs’’ un cēls, nepietiekoši brutāls un agresīvs. lai spētu kontrolēt un vadīt gan tuvākos domubiedrus, gan desmitiem tūkstošu lielas masas. Bet lielais mērķis atbrīvot visus vergus un pārtraukt verdzību šķita visai utopisks, neņemot vērā apkārtējo situāciju un laiku. Tādos brīžos varēja sajust darba izdošanas laiku un vietu, kā arī autora pieskāriens, kurā izpaužas tēlu izteicienos/pārdomās, piemēram, nedabiskas šķita frāzes par varbūtēju Romas sabrukšanu pēc četriem gadu simtiem. Vēl pie mīnusiem var pieskaitīt pēkšņas un aprautas beigas.

Bet ja nedaudz par lugas formātu kā tādu, tad pietrūka apkārtējās pasaules uzbūves plašāki apraksti un lielāks skatījums uz kopējo bildi, un salīdzinoši brīdis, kad skatpunkts no Spartaka pāriet pie leģiona komandiera, ir pavisam neliels. No dialogiem vien to neuztvert, bet gan jau, ka jāizlasa vēl kāda luga, lai būtu labāks priekšstats. :)

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

35417401

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 1.75/5

Manas pārdomas

Tas ko kuļoties cauri darbam izdevās izlobīt, ka 16gadīgs jaunietis Pāvels, maldīdamies pa mežu uzduras kopienai ar alternatīvi domājošiem brīvdomātājiem, ezotēriķiem, filozofiem u.c., kuru idejas un dzīves stils neiekļaujas Padomju Savienības noliktajos rāmjos. Viņi klausās Amerikas Balsi un citas neatļautas raidstacijas, lasa visu iespējamo aizliegto literatūru.

Kopienu kopā satur tās (garīgais) līderis Māsters, bez viņa pārējie vienkārši pajuktu kur kurais. Ne mazāk īpatnēji par Māsteru ir arī vairāki citi tēli un viņu vārdi kā Sinoptiķis, Skābais Ģīmis vai Smaidīgais. Brīžiem radās šaubas, vai, lai tā izteiktos, visi kopienā vienmēr ir skaidrā un pie veselās saprašanas.

Jāatzīmē, ka autore spēlējas ar laika līnijām un pāreja no vienas otrā var būt bez brīdinājuma, kad pēc mirkļa jājautā sev, kādā veidā mēs sākām runāt par šo, ja pirms mirkļa bija pilnīgi kas cits? Viens attaisnojošs skaidrojums būtu, ka 20 gadus vēlāk trīs kopienas biedri ir atraduši Pāvela burtnīcu/dienasgrāmatu par kopienā pieredzēto, bet, par cik tādēļ tēli lielu daļu grāmatas viens otram lasa no burtnīcas vai kaut ko stāsta, to pieskaitīju pie vieniem no lielākajiem grāmatas mīnusiem. Esmu manījis, ka šāda stāsta izklāsta maniere un stils manai gaumei nav pa prātam.

Lai labāk saprastu, vai grāmata varētu patikt, ieteiktu vispirms izlasīt rakstu šeit vai noskatīties Kultūras ziņu sižetu šeit, bet, ja grāmata jau ir iegādāta, tad ieteikums būtu vispirms izlasīt pēcvārdu (ideālā gadījumā būtu liekams pirms romāna). Tajā autore lieliski paskaidro iecerēto domu. Varbūt arī ir pa kādam nenozīmīgam maiteklim, bet labāk, ka ir saprašana par ko iet runa.

Ja jāsalīdzina ar citām grāmatām no vēsturiskās romānu sērijas ‘’Mēs. Latvija XX gadsimts’’, tad šis gadījums būtu liekams vienā listē ar Ingas Ābeles ‘’Duna’’. Gadījumā, ja patika tā grāmata, kas zin patiks arī šī. Ja vēl Dunas gadījumā bija daudz vēsturiskās informācijas gūzmas kā no vēstures grāmatas, tad vienīgais, kas ļāva noprast laiku, kad norit romāns, neskaitot to, ka padomju laikos, bija Leonīda Brežņeva bēru un Černobiļas AES avārijas pieminēšana. Citādāk nevarētu nemaz tā pateikt. Vairāk ir brīvās domas lidojums un filozofiskas dabas prātojumi bez sava gala un malas.

Visu līdz šim sērija iznākušo neesmu lasījis, bet droši kā labākus darbus no šīs sērijas var ieteikt Noras Ikstenas ‘’Mātes piens’’ un Laimas Kotas ‘’Istaba’’. Starpība starp šīm un Tur neizsakāma, kuru skaitliskajā vērtējumā pilnībā nevar izteikt.