Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Han Yang – Isekai Warden

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja dzenies pakaļ kriminālās pasaules darboņiem, par kuru notveršanu izsludināta kāda nebūt atlīdzība, jārēķinās, ka tie izmantos visus tiem pieejamos līdzekļus un metodes, lai izvairītos no tapšanas tikt notvertiem. Tieši tā notiek ar atlīdzību mednieku Lenoksu, kad kārtējā šķietami ikdienišķā darbadiena pārvēršanas ar iekļūšanu mākslīgi izveidotā melnajā caurumā. Ievads, kura laikā Lenokss, kamēr tiek ievilkts caurumā, samierinās ar notiekošo, jo ko nu vairs izmainīsi, bet pamošanās fantāzijas pasaulē Komax ar tās LitRPG Sistēmas tipa pasaules kārtību ir, maigi sakot, visnotaļ galvenajam varonim negaidīts pavērsiens.

Isekai Warden lielākoties ir kā iespēja Lenoksam izaugt personības un rasktura ziņā. Tam pirmkārt jau paveicas, ka acīmredzami Komaksā trūkst tāda piedzīvojumu meklētājā, kurš par prioritāti stādītu dažāda tipa krimināli noskaņoto tvarstīšanu un likumpaklausības ievērošanas uzturēšanu vai vismaz tādu, kas nebūtu acīmredzami par labu attiecīgam aristokrātam vai lokācijas (dzelzs dūres) valdniekam. Un nepaiet nemaz tik ilgs laika sprīdis, kad Lenokss vairāk vai mazāk turpina to pašu, ko darījis savā Visumā, vien nomainot kosmoskuģus un advancētu tehnoloģiju pret viduslaiku tipa fantāzijas vidi un reālu maģiju, ne tehnoloģiju, kura pārāk advancēta un tāpēc būtu par maģiju noturama.

Autors Han Yang nav vienkārši izrāvis no ‘’mūsu’’ realitātes viens pret viens, bet gan piešķīris Lenoksam bērnību, kur bērni tiek audzināti ne starp bioloģiskajiem vecākiem, bet tādā kā 24/7 bērnudārzā ar auklēm kā ‘’vecākiem’’, kuriem no visas sirds patīk bērni un rūpes pār tiem. Diži sīki aspekts uz lapaspuses netiek iztirzāts, bet ar ‘’kāpēc’’ vecāki veikuši tādu izvēli, tiek dots skaidrojums, ka tiem un sekojoši citiem Kosmosā nodarbinātiem uz kuģiem vienkārši nebūtu tam piemērotas vietas, laika un citu būtisku resursu pienācīgai audzināšanai. Bērnība, kura pilna ar kopābūšanu ar citiem bērniem un audzinošajiem pieaugušajiem, kāpēc uz bioloģiskajiem netur ļaunu prātu, bet varbūt tas un vēl kāds nebūt neatklāts notikums, kāpēc, aizsākoties Isekai Warden, grāmatai, Lenokss izbauda solo vienpatību savā darbā. Kā vēlāk lasītājs uzzina, tad daļēji tā Lenokss rīkojies, jo vienkārši baidījies citiem sagādāt sirdssāpes, esot pilnīgi pārliecināts, ka viņa profesijā nāve agrāk vai vēlāk būs neizbēgams iznākums.

Kaut arī varētu teikt, ka nomainās vien vide, tad attiecīgi visa pasaule ir gluži sveša ar saviem, atšķirīgiem noteikumiem, kuru neievērošana Lenoksam var beigties letāli, kādēļ gluži nevar turpināt līdzīgo warden pienākumu un noziedznieku tvarstīšanu (un ne tikai, kad Sistēma un Powers piešķir pat daža laba karaļa nogalināšanas kvestu), un tā Lenokss visai vienkārši, bez dižas izskaidrošanas kā un kāpēc tiek pie piedzīvojumu kompanjones Annas, kuras pašas situācija nemaz nav tik vienkārša. Vien jāpieņem, ka par Powers sauktie (termins, kas tiek izmantots, lai apzīmētu kādu(s), kuriem ir kontrole pār Sistēmu) ir kāds nebūt samaitāts sevis un varbūt citu izklaidējošs plāns, kāpēc tie Annu zirga paskatā ‘’atdzīvinājuši’’. Lai arī neskaitās gluži kā dzīva, tad Anna ļaujas jaunajām iespējam un realitātei, jo ko gan tai zaudēt, vai tieši pretēji, ja tiks pie fiziski fiziska humanoīda ķermeņa, var vienīgi iegūt, un tā vien jāļaujas kurp piedzīvojumi aizvedīs to blakus Lenoksam.

Pēc Amazones datiem (paš)izdota 2025.gada 30.jūnijā Isekai Warden atzīmētā kā pirmā un uz doto brīdi vienīgā grāmata The LitRPG Fantasy World of Komax, kas itkā izskaidrotu, kādēļ romāns un tā izklāsta vispārējais stils neliek par to domāt, kā labu solo projektu. Bet reizē, kad šī jau ir trešā īsā laika periodā noklausītā autora grāmata, māc aizdomas, ka tāds vienkārši ir Han Yang stils, un ja patīk vai pat aizrauj, tad forši, bet pretējā gadījumā labāk par šo autoru aizmirst, jo būs vilšanās. Isekai Warden un iepriekšējos divus autora darbus klausos Omnibusa versijas ietvaros, kurā romānu sarindotajā kārtībā nākošais pēc šī publikācijas ziņā jāatgriežas 2022.gadā, kurā Mayor of Mythos salīdzinoši ar Dungeon Realms un Isekai Warden pat ne tuvu nestāv klāt.

Han Yang – Dungeon Realms

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Glenarons, dažreiz kļūdas pēc nosaukts par Glenardu, jo kas gan reizēm var tāda vārda miksli atcerēties un jābrīnās, ka netiek iesaukts par vienkārši Glenu vai Aronu, ir kas vairāk par nesen pieveiktās Beetle Queen un tās mošķu ordu armijas saistītā kara veterāns. Glenorans ir Masonia karalistes un ļoti iespējams visas pasaules spēcīgākais mags, kurš par saviem nopelniem ieguvis zemi, bēdīgi iesauktu par Nolādēto Ieleju, kur tagad cer izbaudīt kāroto atpūtu.

Glenoranu nebaida iegūtās zemes nosaukums un to mainīt zemes slavu, cik nu tāda tai ir plašākā karalistes mērogā, vai pat potenciāli to uzlabot un apstrādāt tik vērienīgi, lai būtu iemesls mainīt nosaukumu uz ko iedvesmojošāku un priecīgāku, ir kara laikā mirušās sievas Vilovas piemiņa. Bet, kā jau var paredzēt, un kā arīdzan sola Dungeon Realms premises apraksts no Goodreads, tad liktenis Glenoranam piespēlēs jaunus izaicinājumus un pretiniekus, lai nebūtu tik garlaicīgi.

Tomēr gribētos apgalvot, ka ne viens no izaicinājumiem Glenorana piedzīvojumos romāna ietvaros nebūtu tik izteikti sasaistāms ar iegūto ielejas zemi, lai noveltu vainu uz tās itkā nolādēto statusu. Tāda noteikti nav jaunu un lielu daļu grāmatas fonā milstošas jaunas Nekromanceres Karalienes pulcētu mošķu armijas drauds. Kā ļaundarei tai uz lapaspušu sižetiskās skatuves netiek piešķirta tik liela uzmanība, lai liktu nosvērties izjūtām tai ne par sliktu, ne par labu, protams, kā pretstata sliktajai salīdzinoši ar galveno varoni Glenoranu. Ja priekšlaicīgi jāpiemin par ‘’itkā’’ kulmināciju saucama konfrontācija, tad neizteiksmīgs ‘’nekas’’ drīzāk tas nosaucams, bet salīdzinoši ar iepriekš noklausīto Mayor of Mythos uzlabojumi prozas un vispārējā sižeta baudāmībā, kā arī tēlu izvēršana, ir izteikti manāmi, pat ja gluži par fantastisku un citiem rekomendējamu arī Dungeon Realms nenosaukt.

Ja jau grāmatas nosaukumā ir Pazemes Labirinti pieminēti, tad neiztikt bez ar tiem saistītām piedzīvojumu epizodēm, dažādu un romāna gaitā ar pieaugošu grūtības pakāpi pieveicamu līmeņu ‘’skrējiniem’’. Viens tāds Labirints ir arīdzan iekš Nolādētās Ielejas, no kura savukārt Glenoranam negaidīti rodas vien fantāzijas pasaulē iespējama iespēja atgriezt starp dzīvajiem traģiski zaudēto sievu. Tas, protams, panākams vien ar sūri grūtu darbu, ar pieminētā Labirinta un to līmeņu pieveikšanu ne vienu vien reizi, kas, par laimi, tik bieži un sižetiski paredzamā veidā bezmērķīgi netiek līdz bezsamaņai lasītājam atrādīts. Kā arīdzan fantastiskā iespēja nav bez saviem riskiem, no kuriem Glenorans savas dzīvības zaudēšanu diezin vai par augstu risku ierindotu, tā vietā mīļotās Vilovas atmiņu zudumi un no tā izrotošais, ka vajadzēs mēģināt no jauna iekarot tās mīlestību gan.

Ja pacenšas var izvērst plašāku, filozofiskāku domu par un ap Labirintos sastopāmajiem pieveicamajiem monstriem, kad Glenorans pirmajā reizē, nerēķinoties ar tā spēku, trīs tādus tik ļoti apstrādā, ka nogalina tos pavisam, kas savukārt izpelnās uzmanību sastapšanos ar Soulkeeper Beleima tēlu, kurš makten pārsteigts, ka Glenorans ko tādu spējis paveikt, kam teorētiski nemaz nevajadzētu būt iespējamam. Tieši no Beleima tad seko informācija par Labirintiem kā dvēseļu krātuvēm, gandrīz kaut kas uz Šķīstītavas pusi, un sekojoši, ka Glenoranam ir unikāla iespēja, kā nevienam citam, savu mīļoto atgūt.

Dungeon Realms – fantāzija, kas pati par sevi ar neko vērā ņemamu neizceļas, bet, Mayor of Mythos vēl esot tik svaigā atmiņā, nevar nešķist, ka būtisks uzlabojums.

Han Yang – Mayor of Mythos (Transcending Levels #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zemei tuvojas milzu asteorīds, kuram, kad tas tika pamanīts, bija vajadzējis Zemei palidot garām ar tik lielu attālumu no planētas, ka pat ne sekundi nebūtu vajadzējis satraukties. Tomēr, kad iesākas Transcending Levels triloģijas (nosaukumi grāmatām numurēt, kas liktu padomāt, ka kādā brīdī autors Han Yang pārsaucis sēriju) pirmā grāmata Mayor of Mythos, asteorīdam acīmredzami lemts kļūt par meteorītu un ietriekties Zemē. Cilvēcei lemts pēkšņs un neizteikmsīgs gals. Tā vienkārši bez varoniskām epikām, lai censtos planētu glābt, bet tas nenozīmē, ka visiem jāmirst turpat un tūlīt.

Apokaliptiskais notikums gan tiek izmantots tikai un vienīgi par ieganstu un instrumentu, kā transportēt, galveno varoni Devon (audio versijā izruna kā Devins) uz fantāzijas tipa maģijas piepildīto Mythos pasauli, un sākums autora Han Yang fantāzijai ir daudzsološs un intriģējošs. Vēl jo vairāk nevajag daudz, lai radītu pozitīvu pirmo iespaidu, ja tīri personīgi iekš LitRPG fantāzijas subžanra sanāk pirmoreiz sastapties ar ‘’kāršu kavas’’ maģijas sistēmu. Vieglākai analoģijai, lai varētu saprast domu, var pieminēt Magic the Gathering vai citu līdzīga tipa galdaspēli, lai saprastu, kas tiek domāts. Iespējas, kur izvērsties, neskaitāmas, ja vien tiktu izmantotas…

Diemžēl, kas iesākas daudzsološi, drīz vien tiek gana fiksi sabojāts un līdz grāmatas beigām diez ko labāk nepaliek. Pirmais brīdinājuma signāls tiek pasniegts, kad Devins ar tam piešķirto palīgu, nu izbijušu zobārstu Mārtiju, (arī no Zemes izglābtu) nepabeidz pirmo paša izvēlēto un diezgan vienkāršo misiju. Ja vēl sākumā domā pie sevis, ka varbūt pats vainīgs un esi palaidis garām, vai arī otrs variants, ka jāpieņem, ka tik nebūtisku misiju lielās bildes kopainā, kad sāk milst lielāki draudi, pašam jāpieņem, ka varoņi izpildījuši, tad vēlāk, notikumiem ritot, krietni lielāks sižeta caurums liek domām virzīties, ka autors vienkārši aizmirsis.

Vienkārši aizmirst gan nākas par ntajiem epizodiskajiem tēliem, kur pat kartona tipa tēla apzīmējums, ar kuru būtu domāts instruments, kas palīdz virzīt sižetu uz priekšu un papildus jau tā galvenā varoņa sižeta bruņām Devinam uzvarētu attiecīgās epizodes pretinieku, būtu tas vienkāršs mošķis vai piemēra pēc intelekta apveltīts pūķis, kādu netrūkst Mayor of Mythos romānā. Ne reizi vien nākas piefiksēt domu, no kurienes gan šis jaunais tēls (kāds tam bija vārds?) uzradies. Tā teikts, kas tu tāds vispār esi? Un arī citi galvenajam varonim par tuvākajiem sabiedrotajiem pieskaitāmie ar diži plašām personības šķautnēm apveltīti nav.

Viens liels klupšanas akmens ir viena vai dažu konkrētu sižetisko līniju izvešana līdz galam. Par tādu domājams būtu jāuzskata paša dibinātas ģildes un potenciāli romantiskās intereses Galinas tēla māsa Zela, kurai tiek tā nelaime tikt nolaupītai. Bet tā vietā, lai Devins ar Galinu, ar Mārtiju un sižeta gaitā iegūtu mājdzīvnieku un cīņu biedru sauszemes haidras Keitas veidolā, kopīgiem spēkiem darītu visu, lai Zelu atrastu un atgūtu, tie nodotas te abu attiecībām, te Devins izdomā, ka derētu izmantot ‘’spēles’’ mehānisma dāvātu iespēju dibināt pašam savu apmetni. Notikums, kas izvēršas jaunā pilsētas attīstīšanas un menedžēšanas epizodē, un varētu pat būt piesardzīgi pozitīvi noskaņots, ka šis būtu papildus spēles elementu apvienojumus paralēli ‘’deck building’’ aspektam, ja vien tiktu ievērots kaut cik vērā ņemams konsekventums pat vienas grāmatas ietvaros.

Bez kārtīm (trīs tipi -Prasmes, Burvestības un mošķu summons) piedzīvojumu nolūkā piedzīvojumu pēc starp Summons kārtīm ir arī iespēja izveidot Pazemes Labirintus. Diemžēl atkal vairāk nākas vilties un Labirinti tiek izmantoti mošķu pieveikšanai un sekojošai atlīdzību iegūšanai, un pie reizes lapaspušu skaita papildināšanai, tā vietā, lai sniegtu līdz šim vismaz kaut cik, ja ne gluži neredzētu, tad Han Yang izpildījumā aizraujošāku.

Romantiskās sižeta līnijas, pat ja varētu pamatoti apšaubīt, vai Devina tēls, kuram lemts ciest no dusmu kontroles un savaldības problēmām, ir gana cienīgs un labs, lai te viena, te cita un pat aristokrātiskas dabas dāma to uzlūkotu, kā potenciālu partneri, tad vismaz šis ir viens no faktoriem, kuri tiek ilgtermiņā biežāk ievēroti. Lieki piebilst, ka Devins neizrāda dižas pārdzīvojuma pazīmes, kad pirmajām attiecībām lemts izgāzties. Bet pārsteidzošāk par to būtu pieminama Devina un vēl jo vairāk Galinas, cik nu tai lemts pēcāk pavīdēt uz lpp, izrādītās intereses trūkums vai drīzāk neesamība par Zelas tēla likteni.

Attiecībā uz Devinu izbrīnu izraisa tā paša pirmā cīņas epizode svešajā vidē un Mitosas pasaulē, kur Devins bez minstināšanās glābj nelaimē kritušu dāmu, bet tā vietā, lai vienkārši padzītu uzbrucēju, to nogalina un turklāt veidā, kas liek padomāt, ka ne tikai tā nav pirmā slepkavība, bet, ka pat drusku izbauda to. Lai arī nespēja nokontrolēt dusmas ir par retu saucama, tad nākas aizdomāties pat ar informāciju, ka uz Zemes Devins bijis izbijis armijas veterāns (gribētos minēt, ka padzīts ar negodu) un pēcāk šoferis tālbraucējs.

Mayor of Myhos klausos reiz iegādāta lielāka omnibusa audio omnibusa versijas ‘’iepakojuma’’ dēļ, kur bez šī romāna ir vēl deviņi citi, bet vienpašu/stand-alone tipa romāni. Romāni nav sarindoti to izdošanas secībā, bet nākošie divi ir iznākuši noapaļojot trīs gadus vēlāk par šo. Atliek vien cerēt, ka laiks un pieredze autoram ļāvis sniegumu un daiļdarba baudāmību uzlabot, jo pretējā gadījumā nebūs lemts tos visus noklausīties.

Scott Bartlett – Spacers #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš citplanētiešu Zanteku uzbrukuma atvairīšanas pirms 50 gadiem, cilvēce spējusi attīstīt SFF žanram cienīgas tehnoloģijas un kolonizēt ne vienu vien planētu un to zvaigžņu sistēmas, bet tas viss vismaz attiecībā uz Spacers sērijas pamatlokāciju vispārējā Dawn zvaigžņu kopā/klasterī bijis iespējams ar citkārt detalizētāk neizpētītas tārpejas palīdzību. Kad tā vienā jaukā dienā pēkšņi aizveras un nošķir sērijas varoņus no Zemes (ne visiem kā dzimtā puse), tas ievieš milzu pārmaiņas ģeopolitiskajos spēka samēros. Bez ANO tipa United Nations Colonies kā dominējošā spēka virsvadības un uz to pēkšņas ietekmes spēju zuduma, dažādās milzu korporācijas gatavas ķerties viena otrai pie rīkles, kas piedevām viss notiek ar citplanētiešu Zanteku draudiem fonā.

Jāsaka gan, ka paši citplanētieši visas sērijas garumā (lai arī desmit grāmatas, tad individuālie lpp apjomi nav nekādi lielie) vairāk ir kā fona drauds, bet to pašu nevar teikt par viņu izraudzīto cilvēces nodevēju, caur kuru cer ne tikai gūt vienkāršu uzvaru pār pretinieku, bet pa virsu tam arī to pilnībā iznīcināt līdz pēdējam indivīdam. To plāni stiepjas gadsimtiem tālā pagātnē, bet ne gluži lineāri tālu, kad vēl cilvēce savā Visumā par kosmoskuģiem nav pat aizdomājusies. Zanteki lūk nāk ne tikai no cita Visuma, bet to pusē laika plūsmas ritējums noris pretējā virzienā. Interesants koncepts, kas reizē nāk ar saviem ierobežojumiem, kādēļ tie nevar vienkārši izmantot savu tehnoloģisko un skaitlisko pārspēku, lai veiktu vienu vai vairākus masīvus uzbrukumus un lieta būtu darīta.

Laika plūsmas pretējā plūsma un tehnoloģija ļauj Zantekiem par Cikliem nosaukta koncepta veidā ‘’restartēt’’ laika līniju uz Zemes. Izmantot savu ‘’aģentu’’ un sērijas galveno ļaundari Saimonu Molu, lai izmēģinātu rīcības izvēļu un labākās uzvaras sasniegšanas stratēģijas, pretinieku reakcijas uz tām, lai galu galā panāktu vēlamo mērķi. Tikmēr par Mola motivāciju visas sērijas garumā vairāk vai mazāk tiek doti tikai mājieni, bet gana noprotami, lai varētu secināt, ka tie saistīti ar vardabīgu mūža mīlestības zaudējumu. Ar mīļotās personības nāvi, kuru kā vienīgo saskatījis, kura spētu iegrožot tā sliktākās īpašības un izcelt tās labās, kuru balss spēks sērās un dusmās pieklusis līdz teju nedzirdamam līmenim. Tik liels ir zaudējuma spēks, ka Mols nu ir apņēmības pilns, lai kā mūža mērķi padarītu palīdzēt Zantekiem panākt visas cilvēces izmiršanu.

Retajos skatpunkta fragmentos no Mola puses gan ‘’nabadziņš’’ sāk izjust nogurumu no psiholoģiskā sloga no Cikla uz Ciklu. Lai arī nereti, kad sāk tuvoties mūža nogales vecums, neviens vien labprāt izvēlētos nemirstību, kas dažādos fantāzijas žanros visvisādi apspēlēts, tad kādā brīdī var arī iestāties saprotams nogurums, kas gan Mola tēla gadījumā žēlsirdību, ņemot tā mēŗki, neizraisa. Kas savukārt nāk par labu sērijas galvenajam labajam varonim Tedam Tačeram un tā sabiedrotajiem.

Vien sižetiski salīdzinoši nesen Tačers saņem komandēšanā savu pirmo kuģi Ņūdžersiju un pirmoreizi piekrīt iestāties privātā sektora korporācijā Frontier Securities Veronica Rose vadībā. Pavērsienu dzīvē, kuru izraisa iniciālais uzbrukums pašā sērijas sākumā un liek piekrist doties uz Dawn klasteri. Pat bail iedomāties, kāds gan būtu cilvēces vispārējais liktenis (mājienam var teikt, ka vienlīdz jauks tas abās pusēs nav), ja ne izšķirošais Mola un Zanteku pretinieks, zem kura karoga pulcēties labajiem varoņiem, netiktu novirzīts īstajā laikā uz īsto vietu, kuru gan visvairāk motivē vēlme atjaunot tārpeju, lai varētu nokļūt atpakaļ pie sievas un vēl nedzimušā dēla, kad visi šīe galvu reibinošie notikumi aizsākas.

Pie cilvēces varoņiem, Tačera sabiedrotajiem nav gan pieskaitāmi tikai un vienīgi mīļi un jauki tēli, kurus gribētos par draugiem saukt, bet jo tuvāka ir cilvēces kritiskā izdzīvošanas stunda, jo mazāk izvēlīgs Teds Tačers var atļauties būt. Viena daļa drīzāk vispirms domā par savu pašlabumu, kas, ja Molam ļautu vaļu, īsā laikā būtu apaļa nulle. To sakot, varētu brīnīties, kādēļ gan ar Mola vadības stilu kāds vispār no cilvēces, pat nezinot par tā slepeno sadarbību ar citplanētiešiem, vispār piekristu iestāties viņa CoG superaliansē, bet Mola dzelzs dūres stils nav bez īstermiņa labumiem, jo katrs disidents var būt gana drošs, ka tam no nāves neizsprukt. Ne visiem paveicas ar Tačera drosmi, ar tā apstākļiem un resursiem, lai spētu no reizes uz reizi stāties pretim.

Neko būtisku nesamaitājot par visas sērijas noslēgumu, kura gan nesakrīt ar kulminācijas kauju pret Mola sapulcētajiem spēkiem, visnotaļ visiem neies pie sirds. To tik ļoti nevar apzīmēt, kā esam par labu vienos vārtos, kas nevienmēr ir vajadzīgs. Par salīdzinājumu nāk prātā kriminālromānu veidā atrast vainīgo līdz grāmatas beigām, bet tomēr var radīt gana lielu vilšanos, ka autors izjutis vajadzību sērijas beigās pievienot paskaidrojošu pēcvārdu par savu izvēli, kas, ja tā padomā par laika līniju un varbūt pat parēlu Visumu (gan cilvēku, gan citplanētiešu pusē) un kā nu kurš to visu interpretē, ir pat gana loģiski. Tā teikt sērija ieintriģē, lai būtu vēlēšanās izbaudīt citas autora Scott Bartlett sērijas.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Multiverss ir pilnāks par pilnu ar galvu reibinošiem artefaktiem. Šķiet ‘’tikai’’ jāpasniedzas drusku tālāk, jāpacenšas drusku vairāk un tie būs rokā, lai Defiance of the Fall sērijas galvenais varonis Zakarijs ‘’Zaks’’ Atvuds vai jebkurš cits, būtu tas viņa sabiedrotais, ienaidnieks vai neitrāls Sistēmas spēlētājs, spētu turpināt vairot un audzēt savu kultivācijas spēku, līmeņus un visādi citādi ar to saistītās statistikas atribūtikas. Tikmēr sižetā, kas jo tālāk sērija tiek turpināta, jo vairāk pēdiņās liekams termins, virzās uz Visuma starpsektoru karu, kas Zaka gadījumā izpaužas viņa vadīto spēku cīņās par Kan’Tanu (izrunā kā Kentanu) klanu.

Lai cik saspringtas un brīžiem šaubīgas kaujas nenoritētu, tad par gala iznākumu par labu galvenajam varonim lasītājs var iztikt bez šaubām. Vienīgi Zaku brīžiem sāk pārņemt maza mazītiņa vainas apziņa vai vismaz satraukums attiecībā, cik daudz padoto pavalstnieku dzīvības katra lielāka vai mazāka saķeršanās neprasa. Bet to tad var viegli pārdzīvot un sagremot, kad atceras, ka gan pats, gan jebkurš cits izdzīvojušais sabiedrotais pēc uzvaras kļūst jo spēcīgāks un par spīti Sistēmas Multiversa mežonīgajiem apmēriem, jo augstāk kāpj, jo tomēr ierobežotāki ir pašas augstākās kvalitātes resursi.

Vienlaikus momentā šo trīs grāmatu laikā, kad Zaks paviesojas uz Zemes, lai pēcāk tikpat ātri dotos savās gaitās, ir jāpievelk groži, jākļūst stingrākam pret zemiešiem, kuri pārāk ērti iekotelējušies viņa un tā sabiedroto izveidotajā un lielākas bildes skatījumā mānīgajā drošībā. Ja vien ir vēlēšanās ilgtermiņā cilvēci no laikiem pirms Sistēmas uzrašanās, pirms Defiance of the Fall sērijas aizsākuma vēl uzturēt pie dzīvības un neļauties pašplūsmai, kura nesaudzē nevienu, tad drusku jāpaskubina slinkākie un, pieklājīgi sakot, jāsadod pa pēcpusi citiem.

Turpinot par kultivēšanu un galvenā tēla izaugsmi, tad Zaks pieķer sevi pie domas, ka viena daļa no agrāk iegūtajām spējām, no kurām uz dažu labu izteikti paļāvies, lai gūtu panākumu, tagad stigst ne tikai putekļainā aizmirstībā un reti kad tiek izmantota, bet pat ir kā lieks resursu patēriņš, kuri noderētu kam citam un dotajā brīdī krietni efektīvākam.

Zaks, kā jau tas piederas, esot galvenajam varonim, ir OP (overpowered) un viņš ir spējis tikt pie retas duālu klašu iespējām, kas gan nav tik reti, lai Sistēmā tam nebūtu savs termins – ‘’edgewalker’’. Zaka gadījumā tās ir Dzīvības un Nāves (Life and Death) saistītas klases. Un tad var pie reizes, ja ir tāda luste, izvērst filozofiska rakstura pārdomas par jautājumiem, kas gan īsti skaitās ‘’dzīvība’’, ja dzīvie miroņi (nebūs zombiji) Sistēmas ietvaros nenozīmē gluži to pašu, kā citkārt varētu padomāt.

Defiance of The Fall būdama LitRPG fantāzijas subžanra darbs neiztiek bez līmeņiem, kur autors J.F. Brink, sērijai aizsākoties, izvēlējies iztikt bez pieredzes punktu uzskaites, ne bez līmeņiem, kurus tad sarindot burtu sistēmā, kur A skaitās pats augstākais. Viss būtu rožaini un jauki, ja ne šo grāmatu ietvaros, kad jau #11 grāmatas ietvaros ir moments, kad Zaks itkā sasniedz E ranga pīķi (un tajā vēl ir joprojām) neuzrastos moments, kurā visa uzmanība tiktu pievērsta jaunai klasifikācija (varbūt subklasifikācijas iekš burtiem). Tā Zaka gadījumā puisis aizsāk iekļaušanos Hegemony kārtā, kur arī tikt līdz pīķim nemaz pat šo trīs grāmatu un nedaudz virs 1800 lapaspušu laikā nemaz nav iespējams. Ar ko šīs alternatīvās un paralēlās klasifikācijas nebeidzas – vismaz šobrīd iztiekot vien ar Monarhijas ranga pieminēšanu.

Jāatzīstas, ka saturīga sižeta attīstības substances ir tik maz (jūtami mazāk aptuveni pēc #9 grāmatas) un nerodas iespaids, ka autoram būtu padomā nosprausts mērķis un finiša taisne, uz kuru sēriju virzīt (tā teikt turpinājumi var sekot, kamēr pašam apniks), ka audio versiju klausoties var sanākt reto momentu, kad kaut kas puslīdz sakarīgs tik tiešām notiek, palaist garām. Tie vienkārši pazūd epizodisku notikumu jūra, kuriem vai nu nav nekādas ietekmes un sasaistes ar vēlāk notiekošo kārtējo epizodi, vai arī tā ir ļoti minimāla.

Līdzīgu iespaidu var attiecināt uz ntajiem mazajiem, pat ne otrā plāna tēlu skaita. Viena liela daļa tiek izmantoti pieminētajās epizodēs, lai būtu kā atbalstošais personāls, ja ne gluži kartoniskas butaforijas galvenajam tēlam. Lai pēcāk tiktu ja ne pilnībā aizmirsti, tad drīzāk vēlākā momentā atkal epizodiski izmantoti. Gandrīz piezogas sajūta, ka sanāk vairāk ieklausīties un censties piefiksēt jauna tēla vārdu, nekā kādu pat puslīdz aizraujošu sižetisko pavērsiena gaitu.

Nav gluži tā, ka Zaks būtu vienīgais puslīdz sakarīgais tēls visā sērijā, kuram autors pievērstu uzmanību. Tādi ir agrākos pārdomu rakstos pieminēts uz Zemes mītošo dēmonu līderis Agrass vai kāds cits no Zaka tuvākajiem sabiedrotajiem, bet šajās trīs grāmatās pievērstā uzmanība tiem arī jo tālāk, jo vairāk krītas. Pat #7 grāmatas ietvaros mātes (pieder pie Technokrātu frakcijas) nolaupītā māsa Kenzija tiek vien retu reizi pieminēta. Un kad autors izdomājis pēkšņi piedāvāt pavisam jauna tēlu fragmentāru skatpunktu, gribas nodomāt, ka ko nu vairs. Iespēja jēdzīgi izveidot iespējas piedāvāt sēriju, kurā skatpunkti mijas starp vairākiem tēliem sen kā jau nokavēta. Tad jau labāk uzsākt jaunu (sēriju).

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad lielie ģenerāļi vairs nespēj sadalīt attiecībās savā starpā mierīgos ceļos, kad jaunieceltais Krusta Gājiena līderis, Warmaster godā ieceltais Sons of Horus leģiona primarks Horuss izšķiras par labu aizsākt cilvēces vēsturē asiņaināko sacelšanos un pilsoņkaru, sarindošanās starp Imperatora lojālistiem un nodevējiem lielākoties nav indivīdu izvēles procesa rezultāts. Vien leģionu primarkiem ir tik liela vara un spēks, lai izlemtu visprims jau savu astartes leģionāru vietā, kur nu vēl miljardos un drīzāk par triljonos mērāmajā parasto civilistu vietā.

The Horus Heresy sērijā pārsvarā lasītājam lemts sastapties ar tēliem, kuri ar prieku un gandarījumu arī piekrituši iet līdzi sava attiecīgā līdera primarka ieskatos pareizākajai izvēlei. Rets ir tāds tēls, kurš īpaši starp nodevējiem uzdrīkstētos sākt izrādīt šaubas un riskētu ar savu eksistenci. Vēl retāks ir tāds indivīds, kādu sastopam autora Aaron Dembski-Bowden stāstā Heart of the Conqueror, kura būdama World Eaters (WE) leģiona flagmaņkuģa Navigatore iekšēji palikusi lojāla Imperatoram un labāk atņem sev dzīvību, nekā sniedz būtisku devumu tā gāšanā, palīdzot WE un citiem nodevēju leģionu kuģiem sasniegt Zemi/Terra.

Pārliecinošā vairākumā iekš Legacies of Betrayal sastopami stāsti, būtu tie par retajiem izdzīvojušajiem lojālistu astartēm uz Isstavan V, kuri piekopj partizānu tipa taktikas, vai par kādu retu dzīvajos esošu Iron Hands leģionu, un citiem lojālistu tēliem, kuru varoņi kompetenti izpilda savu mini sižeta arku. Varbūt salīdzinoši nebūtu skandējami un momentā kuram katram (arī starp Warhammer Visuma faniem) rekomendējami, bet piepildīti ar izceļamiem lojālistu tēliem, kā astartes, tā vēl jo vairāk parastajiem mirstīgajiem, kurus neattur, neliek ne sekundi vilcināties, neskatoties uz ļoti lielo varbūtību pašiem cīņā metoties mirt, neskatoties uz citkārt paralizējošajām bailēm, kad jāstājas pretī tādam monstram, kādi ir ģenētiski uzlabotie astartes, kur nu vēl, ja to starpā ir tādi, kuri sevī ielaiduši dēmonus, ļāvuši tiem arī vizuāli korumpēt savus ķermeņus un prātus.

Starp tādiem ‘’parastajiem’’ pieminams būtu Rowd tēls no Censure by Nick Kyme stāsta, bez kura palīdzības Ultramarines astartem Aenoid Thiel par spīti tā labākajia fizionomijai nebūtu cerību izdzīvot. Bet, pieminot Thiel, tēla darbība un stāsts pats par sevi pievērš uzmanību faktam, ka jaunajos bezprecedenta apstākļos, vismaz astartes leģionāriem, katra taktika ir laba, ja tā ļauj kaitēt nodevēju leģioniem, pat ja pirms Horusa nodevības tāda pat ne sekundi netiktu apsvērta.

Ja Censure stāsts noris jau no nesen lasītā Mark of Calth labāk iepazītās Calth planētas, tad citu autoru darbos kā Graham McNeill un Gav Thorpe autoru veikumos attiecīgi Thief of Revelationsun Lucius: the Eternal Blade ir iespēja vismaz uz brīdi atcerēties par negodā kritušo Thousand Sons leģiona primarku Magnusu, kurš kopā ar vēl dzīvajos esošajiem Tūkstošdēlu (TD) leģionāriem patvēries uz Planet of Sorcerers. Planēta,kura tā vien kūsā no Warp un Haosa dimensiju enerģijām. Un par spīti visam, ko savā augstprātībā Magnuss un TD leģions kā tāds nebūtu jau sastrādājis, arī starp astartēm un citiem tēliem, kāds ir zobencīņu meistars Lucius, ir tēli, kuri sevi neuzlūko kā nodevējus, kuri šķiet kaut kā nebūt vēl cer uz labāku nākotni.

Ja pieminētajā Mark Of Calth krājumā galvenie ļaundari ir no nodevēju Word Bearers leģiona, tad šajā salīdzinoši biežāk no citiem bija manāmi Pasauļu Ēdāji (World Eaters). Kā gan nebūt starp ļaundariem ar tādu leģiona nosaukumu, gandrīz vai jau leģiona radīšanas procesā iecepts iznākums, bet reizē ar Butcher’s Nailsstāstu (autors Aaron Dembski-Bowden) tiek doti ieskati vismaz daļā no ieganstiem un iemesliem, kādēļ to primarks Angron nolēmis sevi un leģionu tādam liktenim, neskatoties, ka pat pašu šobrīd sabiedrotais WB primarks Lorgars mana un izceļ, ka ilgtermiņā Naglas nolems ja ne pašu Angronu nāvei, tad noteikti lielu daļu tā leģionāru, ņemot vērā, ka vienīgo pozītīvo kairinājumu, ko Miesnieka Naglu tehnoloģija/artefakts ļauj izbaudīt ir asinsizliešanas procesā uz kaujas lauka.

Kā pats garākais darbs no Legacies of Betrayal, kā šī pārdomu raksta noslēdzošais, bet drusku ironiski krājumu iesākošais ir autora Chris Wraight Brotherhood of the Storm novele par pat citu leģionu starpā maz zināmo, savrupo un aziātiskā, mongoļu ordu tipa tematikā balstīto White Scars (WS) leģionu, kurš iesākas vēl pirms Horusa nodevības. Sadalīts trīs skatpunktos, kuri gan nenorit vairāk vai mazāk vienlaiku un teju vai varētu noveli nosaukt par tos par trim īsajiem stāstiem zem viena titula rubrikas, novele dod notikumu perspektīvu notikumu attīstībā un pavērsienos no trim vienam no otra gana dažādiem tēliem.

No tiem visvairāk saistošais varbūt nemaz tik pārsteidzoši šķita ‘’parastās’’ mirstīgas Ilya Ravallion tēls. Loģistikas eksperte un ar eidētisko atmiņu apveltītā varone, kura ir gana drosmīga, lai spētu pirmkārt jau pieprasīt audienci pie primarka Jaghatai Khan, lai spētu izteikt savu domu nevienam citam kā primarkam, kur leģions varētu sevi uzlabot. Savukārt primarks Džaghatajs ir gana brīvi domājošs, lai uzklausītu parastu mirstīgo, lai saprastu, ka jaunajos apstākļos ir jāiet līdzi laikam un tiem jāpielāgojas, lai neiestagnētu agrāku laiku domāšanā, ja ir vēlme vispirms jau pašiem izdzīvot. No primarka pārdomām izceļama arī filozofiskā doma, kas lielā mērā varētu tikt nominēta par vienu no būtiskākajiem leģionu pilsoņkara iemesliem, ka daudzi no tiem pat nespētu iedomāties nākotni pēc Krusta Gājiena un neskaitāmo cilvēces kolonizēto planētu pievienošanas atpakaļ Impērijā. Tad nu lūk ar šo atkrīt visi šādi jautājumi.

Legacies of Betrayal krājumā iekļautie stāsti un īsās noveles atšķirībā no Mark of Calth nenoris vienā lokācijā, arīdzan drusku pamētājas šurp un turp notikumu hronoloģiskajā ziņā, kas drusku liedz sasniegt krājumam vienotu tematisko garu. Tā arī, kā jau tas pat viena autora stāstu krājumā gadās, ir gana būtiskas atšķirības stāstu un to prozas kvalitātē. Kaut arī šajā krājumā vien dažus stāstus atzīmēju ar + zīmi, kā labus vai pat ļoti labus esam, un vien 2 no 19 daiļdarbiem kā ‘’meh’’, pēc kuriem rodas jautājumi ar domu, kāda gan stāstam vērtība, jēga, kurā diži nekas nenorit, kur nu vēl censties izlobīt kādu dziļāku no lielās sērijas kopskatā. Bet kopskats uz pašu krājumu ar lielākoties pozitīvu pēcgaršu.

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Galvenais varonis Teds Tačers, aizsākoties Spacers sērijas pirmajai First Command, atrodas uz Zemes atpūtas periodā no profesionālas United Nations Colonies (ANO versija nākotnē) armijas gaitām un laimīgi ar sievu plīst no nepacietības drīz pasaulē sagaidīt abu pirmdzimto, kad no 50 gadu senas aizmirstības par sevi atgādina reiz cilvēcei uzbrukušie un veiksmīgi atvairītie Xanthic (audio versijā izruna kā Zanteki). Nu tiem acīmredzami ir jauni cilvēci apdraudoši plāni un Teds ne tikai tiek ātrāk atsaukts atpakaļ, bet tam pat dod iespēju komandēt savu pirmo kuģi.

Iespēja gan tiek piedāvāta iekš privātas korporācijas, kurām kolonizēšanas procesā piešķirtas un laika gaitā tās ieguvušas pieeaugošu ietekmi un reizē audzējuši kabatu rocību, lai, nepārsteidzoši prioritarizējot peļņu, ļautu cilvēcei kolonizēt tuvu un tālu tai pieejamo Visuma nostūri. Jāsaka gan, ka, sērijai progresējot, var pārliecinoši apgalvot, ka Tačeram visnotaļ paveicas ar korporāciju Frontier Securities, kurā tam lemts nokļūt. Paveicies ar CEO Veronikas Rozes veidolā, kura pāri peļņai tomēr joprojām cieši pieturas arī pie bezkompromisa principiem, kurus gan sev, gan tēva atmiņas vārdā, no kura mantojusi korporāciju, nav gatava atkāpties. Sākotnēji ir nelielas šaubas, cik gan ļoti Tačeram paveicies ar Ņūdžersijas kuģa apkalpi, jo acīmredzami iepriekšējais kapteinis savā pieejā bijis krietni relaksēts un pret pēkšņo režīma uz krietni stingrāko dienaskārtību reti kurš ir stāvā sajūsmā. Tā teikt jauna slota tīri slauka un atrod nevienu vien putekli, pie kura dažs labs paspējis ērti iekārtoties.

Viens no stūrakmeņiem, kuri ļāvuši cilvēcei kolonizēt kā Dawn klasera/zvaigžnu kopā, tā citur pieejamās planētas, ir Saules sistēmā uzradusies, izveidojusies tārpeja. Kā jau tas reizēm gadās, tad nav vajadzīgs ne izprast, no kurienes tāda, kā tā darbojas, lai varētu to savā labā izmantot, bet reizē paliek būtiski riski, kuriem nostrādājot līdzšinējā pasaules kārtība un dzīves drošība tiek izmainīta pilnīgi visiem, kuri galvenokārt sērijas ietvaros atrodas no Zemes perspektīvas tārpejas otrā pusē.

Tas savukārt iezīmē pēdējo no pirmajiem lielajiem pavērsieniem un sižetiskās skatuves sagataves procesu, uz kura gan labajiem, gan neizbēgami iznirstošiem sliktajiem varoņiem izspēlēt sižetu, kad pēkšņi un cilvēcei pēdiņās interesantā sakritības kārtā reizē ar Zanteku uzbrukumiem tārpeja tā vienkārši pēkšņi ‘’izslēdzas’’ un pazūd. Tas savukārt varoņiem rada gan personiskas dabas jautājumus, jo gan kā Tačeram (sieva un gaidāmais dēls), tā citiem varoņiem un pārsvarā koprorāciju darbiniekiem otrā Zemes pusē ir radi, draugi un viss kas cits.

Tomēr sižetiski krietni būtiskāk ir pārmaiņu viesuļi un virpuļi savstarpējā korporāciju, jo UNC, kuri šajā nākotnes versijā līdz šim ir spējuši vairāk vai mazāk ieviest un uzturēt puslīdz civilizētu un likumpaklausīgu kārtību gan starp korporācijām, gan pret kosmosa pirātiem, tad tagad tie atgriežas pie tikpat kā pilnas bezzobainības, ja vien kāds fonā tos neietekmē un neiekārdina ar kādu nebūt labumu. Tačers vēl svaigi nācis no armijas vides var uzelpot, kad Veronika ir gatava aizstāvēt veselajam saprātam un arī cilvēkam vienkāršajam pašsaprotamas tiesības, bet vien kā vilks aitas ādā par tādu sērijas aizsākumā sevi grib pozicionēt Saimona Mola (Sander Incorporated CEO) tēls, kuru vienā veidā var raksturot ar skaldīt un valdīt apzīmējumu. Cits būtu sabiedroto ātra pārtaisīšana kā pelavas izmetamos vai drīzāk pat iznīcināmos ienaidniekos, kad to lietderība viņam ir tikusi izlietota.

Saimona Mola motivācija un ļaundara izcelsmes stāsts pirmajās sešās grāmatās ir vien viegli iezīmēts, ļaujot lasītājam pašam veikt galvenos minējumus un secinājumus no tiem, bet nepārprotami par galveno katalizatoru jau pirms tam esošajam ciniķim saskatīt cilvēci kā iznīcināmu parazītu meklējams sievas vardarbīgajā nāvē krietni pirms sērijas sižeta aizsākuma.

Saimona Mola darbības ir vērienīgas, bet tas nebūt nenozīmē, ka netrūktu citām korporācijām un to aliansēm (daža laba tik liela, ka var saukties par mega aliansi) nebūtu pašiem savi plāni, kuru biznesa plāniem un apgrozījuma sapņiem Mola cilvēces iznīcināšana saprotami būtu drusku nevēlami. Tomēr, lai kā dažam labam negribētos, lai kādi neizsapņoti sapņi par diženumu ārpus korporatīvās vides tiem nebūtu, tad reti kurš spēj stāvēt pat tuvumā, kur nu vēl blakus Tedam Tačeram savā militārajā stratēģijā, izdomā izkļūt no šķietami un neizbēgami letālas situācijas. No reizes uz reizi Tačers šādi sevi pierāda un pierāda tik izeikti, ka ne tikai savas apkalpes ietvaros iegūst ‘’Hammer’’ iesauku. Bet reizē viņš pats, notikumu gaitai ritot, aptver, ka viņa idealizētais komandiera stils, pārņemot Ņūdžersijas kuģi ilgtermiņā var nebūt tas pats labākais, lai ne gluži sadraudzētos ar katru apkalpes biedru, bet arī ne, lai ieviestu kā lojalitāti un paklausību tā dotajām pavēlēm un komandām, tā gana lielu iedvesmu nedomāt tikai par savu kabatu, jo kā nekā ir vien kontrakta darbinieki. Kad situācija un vajadzība spiestu, būt drosmīgiem riskēt pat ar dzīvību otra labā, ne atkāpties pie pirmās iespējas, kā daudviet korporāciju ‘’militāristi’’ līdz šim ieraduši.

Starp tiem citiem šī pārdomu raksta noslēdzošajā Thatcher’s Gambit grāmatā izceļams Amilio Garsijas (Anvil Inc.CEO) tēls, kurš pret Tačeru to satikšanās pirmajā reizē neslēpj savu pateicību tā korporācijas akciju vērtības nebijušajiem augtumiem, jo tieši viņa korporācija ir tā, kurai pieder Ņūdžersijas kuģa saražošanas gods un katra Tačera uzvara tam nāk tikai par labu. Amilio no malas varētu šķist ar tukšu bravūru un vien kripatas asa prāta, bet tāds iespaids būtu maldīgs. Vienlaikus tā krietni atšķirīgais raksturs nāk kā svaiga vēsma Tačera dzīvē, kurš nereti var būt pat pārāk nopietns.

Jāsaka gan, ka Zanteku citplānētiešu lielais drauds ar to atgriešanos sērijas ietvaros vismaz šajās sešās grāmatās ir pārsvarā atstāts fonam un vien pa reizei par tiem tiek atgādināts. Krietni pārliecinošāku lomu spēlē Saimons Mols, kuru Veronika sākotnēji ar savu naivumu vēl lolo cerības bez tiešas konfrontācijas iegrožot pirms tas paspējis sastrādāt kaut ko pārlieku draudīgu. Tomēr, ja labo varoņu spekulācijām un no autora Scott Bartlett piedāvātās informācijas no grāmatas uz grāmatu var ticēt, tad kas zina, Saimons Mols un Zanteki varbūt nemaz nav tik lieli svešinieki, kā varētu padomāt…

Izlasīju, lasu, lasīšu #299 (27.07-16.08)

Izlasīju:

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Noklausījos:

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

Version 1.0.0

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

Lasu:

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

Klausos:

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Lasīšu:

War Without End (The Horus Heresy #33)

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3

Klausīšos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nodevīgā leģiona Word Bearers (WB) uzbrukums vienam no spēcīgākajiem lojālistu Ultramarines (UM) leģionam un to ‘’500 pasauļu’’ pārvaldītajai teritorijai un tieši Calth planētai plašākā mērogā ir sižetiski plašāk izklāstīts The Horus Heresy sērijā nomināli kā nr.19 pēc kārtas Know No Fear grāmatā. Mark of Calth krājumā ar ievadošo The Shards of Erebus (autors Guy Haley) īso stāstu un septiņiem garstāstiem vai īsām novelēm astoņi dažādi Warhammer 40k autori piedāvā dažādus skatpunktus, kā no lojālistiem un nodevēju leģionu astartēm, tā pat krietni unikālāk no īpašā athame dunča, kura koruptīvais spēks ir gana liels, lai spētu izmainīt notikumus Visumā.

Ievadošais stāsts gan ir tik īss un neizteiksmīgs, ka gandrīz rada bažas, vai tikpat līdzīgā manierē nenāksies vilties pārējos. Tomēr bažām nav pamata un jau turpinošais Calth That Was no autora Graham McNeill puses ar prozu rada atbilstoši dramatisku tematisko noskaņojumu un vidi. Lai arī WB uzbrukums ir graujošs un planētas nākotnes pēdējā stunda agrāk vai vēlāk jau ir skaitīta, jau no ārkārtēji pastiprinātās saules radiācijas ietekmes dēļ vien, kur nu vēl graujošā bombardēšana un leģionu uzbrukumi, tad ne UM astartes, ne parasto mirstīgo Ultramar Auxilia un citu vienību kareivji nedomā padoties. Tas viss vēl ierēķinot, cik viegli parastajam cilvēkam Warhammer pasaulē ir mirt, kad jāstājas pretim astartēm.

Kad sit liktenīgās stundas zvani, ir tēli kā kapteinis Ramus Ventanus, kuru loma ir kritiskā, lai noturētu situāciju grožos, iespēju robežās, un neļaut citiem krist neproduktīvā panikā un bezcerībā, tā vietā mobilizētu pārējos vienotai pretestībai, liekot naidniekam maksāt pēc iespējas augstāku cenu, pat ja sakāve ir acīmredzami laika jautājums, lai cik lielu pretsparu nedotu. ‘’We fight for the living and we kill for the dead’’ frāze lieliski raksturo filozofiju, uz kādu tēliem jānoskaņojas, lai neļautu rokām nolaisties.

Tā līdzīgs varonis, ap kuru citiem pulcēties, kuru citiem jaunas cerības un jo svarīgāk līderības nolūkos uzlūkot ir Hylas Pelion no A Deeper Darkness stāsta autora Rob Sanders izpildījumā. Kamēr citi UM kolēģi atriebības vadīti pretuzbrukumos tikpat kā vienmēr vispirms dod priekšroku šaut ar mērķi nogalināt, pat nedomājot censties kādu sagūstīt, ar nolūku nopratināt, jo no nodevēju mutes tāpat nāktu tikai meli, tad Pelions nav vis tik vienā galējības un aizspriedumu grāvī domājošs, ka nebūtu starp to koruptīvajiem meliem un puspatiesībām izlobāma noderīga informācija, kura savukārt ļautu postulēt stratēģiju ar lielāku panākumu varbūtību.

Stāsta varoņi gan nonāk krietni vien ‘’dziļākā pazemes tumsā’’ nekā būtu gribējuši, sastop krietni vien pat astartēm biedējošākus pretiniekus no Haosa un Warp dimensijām, kurus pat kā vienu no galvenajiem faktoriem varētu vainot kā WB tā citu leģionu nodevības ceļa izvēlē. Tā Anthony Reynolds ar savu Dark Heart piedāvā ieskatu starp WB nodevējiem no Marduka tēla perspektīvas, kurš gatavs sevī ielaist dēmoniskos spēkus no citām dimensijām. Kuri gatavi neieklausīties šķietami veselajā saprātā, gatavi riskēt vispirms jau ar savu Cilvēces Imperatora izveidoto teju perfekto kareivja (astartes) ķermeni un sekojoši cilvēces kā tādas eksistenci, vien aizvainojuma dēļ. Tur gan, protams, vaina jāuzņemas arīdzan pašam Imperatoram, kā iemesli vismaz mājienu veidā vairāk vai mazāk atklāti citos, garākos romānos.

Interesants nodevēju perspektīvas stāsts ir arī The Underground War no Arron Dembski-Bowden autora, kas iesākas, kad WB astartes uz Calth planētas un tās pazemē, kurā paglābušies visi UM un iedzīvotāju izdzīvojušie spēki, pavadījuši septiņus garus gadus nemitīgā konfliktā. Tomēr starp WB ir tēli kā Jerudai Kaurtal, kuri jau labu brīdi kā sapratuši rūgto patiesību, ka to pašu WB leģions visticamāk par tādu Calth planētu jau sen kā aizmirsis, kur nu vēl citkārt anonīmie astartes. Ka tie bijuši vien kādā brīdī noderīgs instruments mērķa panākšanai, lai pēc tam tiem veltās cerībās un sapņos, pat jau ļaunuma samaitātiem, agrāk vai vēlāk atrast galu uz Calth kopā ar tur nolemtajiem lojālistiem.

The Traveller by David Annandale stāsts varbūt diži nesasaucas ar citiem krājumā iekļautajiem stāstiem, bet iekļaujas tematiski un ir interesants pats par sevi. Tajā varonis Jassiq Blanchot šķietami dievišķi brīnumainā kārtā ir vienīgais izdzīvojušais no kādas virs Calth esošas orbitālās platformas. Tomēr, kad līdzīga ‘’vienīgā izdzīvotāja’’ situācija atkārtojas jau uz pašas planētas, citi parastie cilvēki, starp kuriem atrodas pa savam Lectitio Divinitatus ticīgajam saskata paša Dieva Imperatora iejaukšanos kāda augstāka mērķa vārdā. Stāsta pavērsiens, kā jau piederas Warhammer ir krietni vien samaitātāks par naivajām vien uz laika sprīdi ilgāk izdzīvojušo cerībām.

Mark of Calth krājums tiek iesākts ar athame dunci un kā labs gredzenveida aplis arī krājums tiek noslēgts, tam esot kā vienam no centrālajiem objektiem un pat galvenajam varonim ar ievadā pieminēto perspektīvu no autora John French puses. Viņa vienkārši un tieši Athame nosauktajā stāstā duncis apziņu iegūst jau tā radīšanas seni aizvēsturiskajā mirklī, un jau tad duncim piemīt kaut kas slekavnieciski un asinskāri koruptīvs, lai tiktu citu iekārots, lai athame radītājs tikpat kā uzreiz tiktu vardarbīgi nogalināts un saskaitāmajās tūkstošgadēs līdz The Horus Heresy sērijas tagadnei tas laupītu tikpat nesaskaitāmas dzīvības.

Bet varbūt vien atruna un iegansta meklēšana būtu ļaunumu uzvelt vien instrumentam, kāds ir athame, pat ja Warhammer Visumā objektiem ir spēja samaitāt un korumpēt, jo noslēdzošajā un gribētos teikt no krājuma labākajā stāstā Unmarked (autors Dan Abnett) stāsta galvenais varonis nemirstīgais jeb Perpetual tēls Ollanius ‘’Oll’’ Persson spēj izmantot dunci, lai no Calth planētas palīdzētu aizmukt ne tikai sev, pat ja stāsta ietvaros vairākkārt pavīd sentiments, ka šāda ‘’izglābšana’’ vairāk ir kā simbolisks žests sevis mierināšanai.

Reizē gan jāatzīmē, ka Perpetual koncepts iekš Warhammer grāmatām šķiet gana fascinējošs (zinot, ka primarks Vulkans ir viens tāds indivīds), kā arī paša Oll tēls, tā salīdzinoši epizodiskajās parādīšanās reizēs citos romānos, ir spējis radīt gana labu iespaidu, lai noskaņotu viņa darbību pozitīvi, turklāt vēl esot kā stāsta galvenajam varonim. Īsi stāstā pavīd cits nemirstīgais Džons Gramatikuss, kurš salīdzinoši ar Ollu ticis pamatoti mālēts krietni negatīvākā gaismā, bet reizē izrāda pazīmes viņa neapskaužamās situācijas apstākļos, kas gan daudzu acīs vien attaisnojums būtu. Pat fakts, ka Džonu Gramatikuus varētu uzskatīt par netīkamu un pieskaitīt pie sliktajiem nespēj sabojāt par tiem kopējo iespaidu. Drīzāk uzteicama ir Džona drosme un rīcība Unmarked ietvaros, lai arī tie ir vien knapi pirmie soļi, kas ļautu kāpt uz grēku atpirkšanas un pret cilvēci pastrādāto noziegumu nožēlas ceļa, pat ja nav gluži viens pret viens ar nodevēju leģioniem.