Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība:  Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Ronalds Bergs, izbijis basketbolists un pēc smaga savainojuma, kas liedz turpināt sporta karjeru, bet ne darbadevēju labvēlīgi noskaņota piedāvājuma pārmācīties par miesassargu, jūtas gana labi sapelnījis, lai no citas, jaunākas traumas un dzīvībai bīstamākas situācijas līdz galam atkoptos dzimtajā Latvijā. Būs gan apceļota pasaule, pat ja gluži nav varējis lepoties ar NBA līmeņa talantu, gana daudz sabūts Krievijā, kur noslēgta basketbolista un nu arī sarga profesionālās gaitās. Bet cerētā miera un jaunu akadēmisko zināšanu apguves vietā, Bergs pēc nejaušas bērnības drauga un tagad akadēmiķa Harija Blūma sastapšanas vienā rāvienā tiek ierauts mītu apvītu senu artefaktu medībās, kas ne reizi vien un krietni zem jebkura komforta līmeņa teju vaigā skatīt paša potenciālo nāvi.

Kas zina, varbūt Bergs tā arī turpinātu dzīvot savu mieriņu, ja ne tikpat nejaušs lēmums kādā rītā nopirkt Neatkarīgo avīzi un vēl nejaušāk pamanīt līdzjūtību no Harija universitātes kolēģiem. Šoks saprotams, jo vēl tak nesen ar bērnības draugu sēdēts krogā pie glāzes, bet tagad še tev. Vēl šokējošāk, ka oficiālajā notikumu versijā Harijs, ja ne gluži izdarījis pašnāvību, tad bijis tik ļoti sanarkojies, ka negadījumā padarījis sev galu. Faktu kombinācija, ko Ronalds Bergs bērēs uzzina, no Harija asistentes Lindas ar jo uzmanību piesaistošāku uzvārdu Mīļā. Cilvēki, protams, dzīves laikā var mainīties un ne Bergam spriest, kādos gan neceļos draugs Harijs būtu varējis noiet, bet ne pašam krogā, ne Lindai kopā ar Hariju strādājot, nekas ne par pašnāvības domām, ne narkotiku lietošanu nav liecinājis. Bet, tā teikt, ko gan nu vairs.

Jāsaka gan, ka nejaušu sakritību un apstākļu kombinācija jau paša Bergs & Relikviju Mednieki sākumā ir pat ļoti uzkrītoši, lai maz kas varētu aizsākties. Tā arī lieti noder un par skādi nenāk galvenā varoņa turība, spējot atļauties gan dzīvokļa iegādi un cita īri, kamēr pirmo īrē, un, aizsākoties visiem trakumiem, spēt atļauties kā taksīšu braucienus pa Rīgu, jo nav laika kaut kādam sabiedriskajam, tā arī visu citu, ko nu iziešana no situācijas un mistērijas atrisināšana prasa nopirkt.

Pirmo iespaidu, gan krietni pabojā un paskatoties pāris atsauksmes dažam lasītājam pat neatgriezeniski un līdz pēdējam var sabojāt Berga pirmo iespaidu apraksts par Lindu Mīļo, kura nevar lepoties ar to slaidāko augumu, bet pēc iniciālā apraksta varētu padomāt, ka tālu no liela divdurvju skapja vai vaļa arī nav. Vēlāk gan attieksme, kad tas palīdzējis dāmai labāka un auguma aprisēm piemērotāka apģērba izvēlē, kaut gan Lindai ir spīts un griba pastāvēt uz savu ‘’stilu’’, attieksme no Berga puses tiek mainīta. Kaut gan pat pēdējos noslēdzošajos fragmentos no pašas Lindas puses izlien izteikumi pašai par sevi, kuri nedaudz pretrunīgi ar vēl nesen pausto attieksmi, liek pabrīnīties un drīzāk pieļaut, ka uzskatu viedoklis varbūt piedēvējams jau arī autoram un ne tikai Bergam vai Lindas tēlam.

To gan varētu arī piedēvēt piespiedu kārtas nepieciešamībai abiem sadarboties, jo Linda Mīļā, būdama nu jau bijusī Harija Blūma asistente, arī piesaistījusi romāna ļaundaru uzmanību, ja vēl nav nojaušams, ka Harija oficiālie nāves iemesli ir tālu no patiesības. Ja Ronalda Berga tēls labo varoņu pusē sniedz finansiālos, spēka un citus fiziskos talantus, bet ne bez asa prāta, tad Linda Mīļā izrādās ne vien pārzinoša datoros, bet teju vai īsta hakere, kas lieti nāk talkā pašu artefaktu medībās, kamēr paralēli jāatskatās pār plecu, vai tik bandīti, no kuriem romāna sākumā izdevies aizbēgt, nav atkal tos mistiskā kārtā atraduši.

Bergs & Relikviju Mednieki ir pārmaiņas pēc salīdzinoši interesants vietējā autora Arno Jundzes mēģinājums piedāvāt lasītājiem vietēju variantu pasaulē atpazīstamāku trillera subžanra daiļdarbu vietā, kur pašam piemēri, kuri nāk prātā ir Dena Brauna Roberta Lengdona vai Stīva Berija Cotton Malone tipa sērijas, kurās tieši sērijas galvenais varonis ir tas, kuram lemts atklāt gadu simtiem glabātus noslēpumus, kuru nākšana dienasgaismas atklātībā satricinātu visu pasauli un pastāvošo lietu kārtību.

Bergs & Relikviju Mednieki romāns diemžēl ar savu prozas stilu un pielietoto izteiksmes līdzekļu baudāmību nevar izcelties. Reizē autors romāna izpildījumā neko jūtami savu nepiedāvā, ja neskaita pliku faktu, ka daļa darbība noris Latvijā, kas ļautu daiļdarbam izcelties kā uz pieminēto piemēru, tā citu žanra biedru vidū jau lasītu romānu fona.

Protams, kā jau kārtīgam trillerim, kur varbūt pat pasaules liktenis atkarīgs no diviem izraudzītajiem labajiem varoņiem, ir nepieciešami arī ļaundari, kuru bosu prasme nolīgt kārtīgus profesionālus, kuri spētu tikt galā ar Ronaldu Bergu un Lindu Mīļo, kuriem šāda veida ‘’piedzīvojumi’’ dzīve noris pirmo reizi, šķiet ir tālu no vēlāmās un nepieciešamās kvalitātes. Ja ar unikālu motivāciju ļaundariem nav lemts izcelites, tad vismaz romānu papildina vēsturiski fragmenti, kuru acīmredzamākais trūkums ir jūtamais informācijas izgāztuves stils. Tā vietā, lai plūstoši un organiski lasītājam pasniegtu vēsturisko informāciju kā par pašu artefaktu, tā, piemēram, Nacistiskās Vācijas centiem artefaktu atrast, viss uz lapaspuses tiek pasniegts teju vienā blāķi. Vēl jo vairāk metode, kas romānā atkārtojas un manāmi sabojā jau tā ne pārlieku augsto kopiespaidu.

Pārmaiņas pēc, bet tikai pārmaiņa pēc gan, interesanti vērot, kā pašmāju autora tēli savas trauksmainās gaitas uzsāk tepat Rīgā, lai vēlāk, sekojot pavedieniem nonāktu vēstures pārbagātajā Venēcijā un pēcāk romā, lai beigu beigās atklātu, ka reliģiskajā mērcē balstītais artefakts noslēpts tepat necilajā Latvijā. Visu gan aizsāk kartes fragments, kuru Harijs reiz atkal jau nejauši atradis un tagad pirms nāves pamanījies ielikt Berga rokās, bet, kas pats par sevi neko nedod, ja nespēj atrast pārējos divus citviet Eiropā trīs ordeņu (Teitoņu, Sv.Jāņa Hospitāliešu un bēdīgi slavenākā Templiešu ordeņa) noslēptos kartes fragmentus. Vien tos atkalapvienojot, dārgumu medniekiem, leģendās apvītajai superieroča tehnoloģijas kārotājiem būs iespēja tikt pie aizvēsturiskā artefakta.

Izlasīju, lasu, lasīšu #294 (13.04-03.05)

Izlasīju:

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Jackie Collins – Lovers & Players

Noklausījos:

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Lasu:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Klausos:

Robert J.Power – Spark City Cycle #1-2

Lasīšu:

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Steve Martini – The List

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Klausīšos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Robert J.Power – Spark City Cycle #3-4

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai spētu jo labāk ne tikai cīnīties, bet agrāk vai vēlāk pārliecinoši vispirms pieveikt kā goblinus un dzīvos miroņu un vēl citus mošķus, spēt ar nolūku radīt gan irianaita, gan snowstone maģiskos minerālus,tā arīdzan ielikt pamatus, lai tālākā trīs tūkstošus gadu nākotnē planēta Kaladora nepaliktu bez maģijas, Minalans The Spellmonger sērijas trīspadsmitās grāmatas Footwizard ietvaros rīko ekspedīciju uz leģendāru un mītisku ieleju Anghysbel.

Interesantā kārtā Anguspela jau tagad planētas eksistencē ir teritorija, kuru īpašu padara fakts, ka kāda iemesla pēc tajā nav iespējams veikt tikpat kā nekāda veida burvestības. Fakts, kas padara to par labu vietu, kur Alkon Alon rase sen tik sen īpašā kambarī ieslēgusi to sakrātus, sagrābtus un pat pēc to vārdiem ‘’drošā glabāšanā’’, kā izrādīsies citu rasu un to skaitā agrīno cilvēces kolonistu tehnoloģijas, kad tie iniciāli ieradās uz planētas Kaladors.

Angsupelu gan leģendāru un mītisku padara ne tikai maģijas trūkums, bet arīdzan fakts, ka tā topogrāfisku faktoru rezultātā sasniedzama vien deviņas nedēļas gadā. Izolācija, kura ļāvusi izveidoties visai unikālai un atšķirīgai florai un faunai no pārējās pasaules. Fakts, kas liek drusku apšaubīt, vai tik tiešām planētai astronosmiko spēku ietekmē, kas tālajā nākotnē laupīs planētai maģiju, un cik noprotams ir ciklisks process, tik tiešām nozīmētu tik dramatisku galu, kāds tiek mālēts.

Reizē Anguspela nav bez saviem klanu un tautu līderiem, pat karaliskām personām, kas Minalana un tā pavadošo personu piedzīvojumus, jo interesentākus. Staigājoša, sarunāties un sevis apzināties spējīgi koki Metsakinsas jeb Lešaji, kuri fantāzijas ietvaros uzreiz atmiņā liek atsaukt entus. Bet jo nozīmīgāks ir tarp tiem ir arīdzan itkā reiz pazudusīs Alkon Alon princeses Amorasas, tās goda posteņa kā artefaktu glabātuves sargātājas tituls un viss par un ap gan princesi, gan glabātuvi, kuru autors Terry Mancour meistarīgi izmanto, lai visai pamatoti piešķirtu sērijas galvenajam varonim Minalanam gūzmu jaunu zināšanu, kuras citkārt būtu nokritušas kā no zila gaisa. Zināšanas, bez kurām labajiem varoņiem diez vai būtu tikpat lielas un labas cerības gūt uzvaras kaujās, kur nu vēl jau gandrīz kā desmit gadus kopš pirmās Spellmonger grāmatas ieilgušajā karā.

Sērijas turpinājums Hedgewitch hronoloģiskajā ziņā iesākas paralēli Footwizard romānam. Tā sākums atspoguļo netīkamo realitāti, kurā Minalana politiskie konkurenti cenšas izmantot viņa prombūtni, lai tam mēģinātu kaitēt. Starp tiem īpaši izceļas karaļa Rārda dēla prinča Tavarda ienaids un nepatika pret burvju klasi kā tādu, kuri kopš sērijas sākuma tikai audzē savu politisko spēku, un no kuriem vaino Minalanu tā pirdzimtā nāves apstākļos. Par laimi, Minalanam un tā sabiedrotajiem, ka, lai ar ko, bet ar stratēģisku domāšanu vai padomdevējiem, kuriem tāda piemistu, Tavards nav apveltīts. Tā vietā puisim, ja ne gados, tad augstprātīgajā raksturā, ko tikai uzkurina lišķu un ‘’jā, vīru’’ čuksti tā ausīs, kuri liedz saprast, ka laikā, kad konstanti karalisti un tās vasaļus apdraud goblini un citi mošķi, nebūtu prātīgi ļauties pašlepnumam, lai kautos savā starā. Tomēr Tavardam un vēl jo vairāk tā pārvaldībā esošās teritorijas iedzīvotājiem nav paveicies ar tikpat labu valdnieku, kāds ir Minalans, kurš, lai kādi pārbaudījumi netiktu nolikti tā ceļā, lai kāds spēks nebūtu jāiegūst, lai tos pārvarētu, labprāt būtu vien parasts maiznieka dēls, kāds tas bijis sērijas sākumā.

Visa Hedgewitch grāmata gluži nepaiet paralēli trīspadsmitajam sērijas romānam, bet tas tikai vēl vairāk atspoguļo gan pašam Minalanam, gan lasītājiem, cik centrāli nozīmīgs un svarīgs kļuvis galvenais varonis. Bail pat būtu iedomāties pārējo tēlu likteņus un šķietami nenovēršamo sakāvi, pat ja starp sabiedrotajiem līdz ar Minalanu pašu spēkā un nozīmībā līdzi gājuši arī citi tēli, bez kuriem Minalanam klātos krietni sarežģītāk.

Neatklājot dižus maitekļus Hedgewitch epilogs noslēdzas ar interesantu fragmentu, kurā pavīd ‘’mad mage of Svendor (Minalana teritorijas un galvaspilsētas nosaukums)’’ frāze. Avots un izcelsme Minalana trakumam, vai vismaz vairāk vai mazāk īstermiņa prāta nestabilitātei meklējams avotā, no kura tas smēlies jaunās zināšanu gūzmas, bet reizē arī cena ir cīņa ar jaunām balsīm, citu personāžu dzīves gājuma atmiņām no šūpuļa līdz kapam. Turklāt daža laba indivīda atmiņas, kuras Minalanam bijis nosacīti jāuzsūc rekordīsā dažu sekunžu laikā un vēlāk jāabsorbē iekš sevis, ne tikai nav cilvēku rases, bet arīdzan nāk no tādas, kuru dzīves mūžs bijis mērāms miljonus gadu.

Fakts, kas jebkuru citu uzreiz būtu padarījis traku uzreiz uz vietas, bet tādēļ jau sērija seko tādam tēlam kā Minalans, kurš spējīgs to pārvarēt. Tādēļ jau ne reizi vien viņš pats sev un citiem tēliem uz jautājumu, kāpēc viņš ir tas, kuram būtu jāglābj Kaladora, atbild ar pretjautājumu, kurš gan cits? Kurš gan cits spētu atvairīt kā goblinu, tā dzīvos miroņu, to izmantotus pūķus (viens tāds atrasts kā sabiedrotais Anguspelā) un Marshal Arcane grāmatas ietvaros pat milzu zirnekļu uzbrukumus.

Ar Marshal Arcane pagaidām esmu izlēmis noslēgt sekošanu Minalana un tā sabiedroto piedzīvojumiem. Lai arī neviena no sērijas grāmatām nav peļama, kā garlaicīga, lai arī notikumu attīstības gājums no grāmatas uz grāmatu ir gana pamatoti loģisks, tad drusku liek vilties, ka noslēgums sākotnējam goblinu armiju uzbrukumam nekur tuvumā nav redzams. Tā vietā nāk jauni naidnieki un pat pasaules kataklizmiskas problēmas. Šīgada martā iznākusi jau astoņpadsmitā Seamage sērijas grāmata. Kas zina, cik vēl būs, kad nodomāšu sēriju turpināt.

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Harper Voyager

Manas pārdomas

Kas gan par neiedomājami lielu spēku ir mīlestībai! Uz ko tik tās skartie nav gatavi, kādiem šķēršļiem iet cauri un upurēt citus, lai tikai atgūtu zaudēto personu un ignorētu visus citus loģiskus brīdinājuma signālus, kuri citkārt, no malas paskatoties, liktu šausmās par savu rīcību nodrebināties. Tā varētu raksturot gan triloģijas vienu no galvenajām varonēm Eve, gan sērijas ļaundaru līdera Gabriela rīcības motivāciju.

Pirmoreiz lasītājs sastop Ievu, kad tās pašbūvēts kaujas robots piedalās WWE stila cīņās postapokaliptiskas pasaules WarDome izklaižu cīņas arēnā. Pēc postoša kodolkara, kas lielu daļu agrākās ASV (aizmirsuši un sauc par Yousay nevis USA) teritorijas pārvērsts vienā lielā stiklotā un radioaktīvi neapdzīvojamā tuksnesī. Bet ar to vēl visa pasaules priekšvēsture pirms sērijas sižeta nebeidzas, jo triecinie ir kā katalizators, lai Sanandreasa lūzuma līnija atdalīto līdz tam esošo Kalifornijas pussalu pilnībā no kontinenta. Ja vēl ar to nebūtu gana, tad pēc-apokaliptiskā kodolkara seku pasaulē varu pilnībā pār ASV pārņem korporācijas, rezultējoties ar War 4.0, no kura par divām vadošajām kļūst Daedalus un BioMaas korporācijas. Katra sērijas gaitā atrādīs divas pavisam atšķirīgas vizījas cilvēces attīstības nākotnē.

Bet interesantā kārtā neviena no šīm korporācijām nebūs triloģijas ļaundari, lai arī brīžiem tie vēlētos būt tieši tie, protams, ne savās acīs. Jau minēju ļaundaru līdera Gabriela vārdu, bet arī savās acīs lifelike androīds Gabriels nevēlas uzņemties sliktā varoņa godu, visu atbildību par savu pašreizējo dabu un nostāšanos uz slepkanieciskā monstra ceļa, kurš mīlestības vārdā gatavs iznīcināt visu cilvēi, vaino savu radītāju Nicholas Monrova. Nikolass, kurš reiz bija trešās korporācijas Gnosis Laboratories līderis, kurš vēl pirms meitas Anas nonākšanas komā jau bija veiksmīgi spējis radīt androīdu klasi, kuri to idealizētajā nākotnes vīzijas versijā noteikti bija iztēloti kā palīgi cilvēcei tās attīstības jaunajā laikmetā.

Tā vietā seko konkurentu uzbrukums, meitas faktiska nāve, bet faktiska Gabriela lifelike ‘’māsas’’ un mīlestības Greisas nāve (un ļaundara Gabriela izcelsmes pirmais pieturpunkts), lai arī ir paspēts to nogādāt drošībā, lai uzturētu pie dzīvības, un trīs robotu likumi, kurus Nikolass piemēro arī jaunajiem lifelike androīdiem tas izdzēš ar arīdzan pašradītu vīrusu Libertas, lai paranojas ietekmē atbrīvotos no konkurentiem.

Sekojoši nonākam pie stāsta ‘’tagadnes’’ katalizatora, kurā arēnas cīņas laikā Ieva nonāk dzīvībai bīstamā situācijā un šķietami izmanto pārdabisku spēju, iznīcinot pretinieku robota elektroni. Ja vēl cīņas netiktu translētas pa eksistējošo televīziju kā vienīgā nopietnā postapokaliptiskā izklaide, Ieva varbūt vēl spētu vairāk vai mazāk atgriezties agrākajā dzīvē, bet šī epizode to nostāda tik nekārotās uzmanības, abu minēto gan korporāciju, gan lifelike ļaundaru, krustugunīs.

Kā jau piederas pie Young Adult subžanra fantāzijas, tad nevar iztikt bez romantikas, kuru triloģijas pirmajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu kā sērijai sniedz Ezekiela tēls. Ezekiels, kurš kopš brāļu un māsu ‘’apvērsuma’’ pirms diviem gadiem jeb tiešāk sakot gan Nikolasa, gan gandrīz visas tā ģimenes slepkavībām palīdzēja izdzīvot Monrovu ģimenes pēdējai atvasei Anai, nododams to Nikolasa kolēģa Sailasa gādībā, kurš savukārt pametis GnosisLabs centru, lai censtos paslēpties nu jau par salu palikušajā un par Dregs pārsauktajā pussalā. Divus gadus Ezekiels klejojis riņķī apkārt cerēdams no jauna atrast iemīlēto ‘’radītāja’’ atvasi.

Divi gadi, kuru iemeslu neļaus aizmirst tā torsā ievietots piemiņasobjekts. Objekts, kuru Ezekiels jebkurā brīdī varētu vienkārši izraut, jo lifelike androīdiem piemīt neticama reģenerācijas spēja, neņemot vērā absolūto skaistumu un cita veida pārspēku pār parastu mirstīgo, bet Ezekiels pats labāk izvēlas neaizmirst ne savu, ne savu lifelike ‘’māsu un brāļu’’ izdarītās izvēles, kuras tie turpina veikt.

Bez mīlestības tematikas un motivatorspēka gan uz labo, gan ļauno, triloģijas garumā tikpat būtiski un vienmēr gandrīz konstanti tēlu pacelts ir ‘’ģimenes’’ un piederības sajūtas aspekts. Tā lifelike androīdu gadījumā tos acīmredzami savā starpā nesaista nekādas asinradniecības saites, bet tā vai tā vienas sērijas un partijas radīšanas laika dēļ tie viens otru sauc par vairākkārt jau pieminētajiem brāļiem un māsām. No kā savukārt pats pirmais lifelike Gabriels, kuru Nikolass piespiež kļūt par slepkavu, lai pēcāk tā dēļ pats samaksātu augstāko cenu.

Ģimene, kuru cits sērijas galvenais tēls un triloģijas sākumā par Ievas labāko draudzeni sauktā Lemon Fresh (vārda izcelsme meklējama faktā, ka tikusi kā zīdainis pamesta un atrasta kartona kastē ar attiecīgā nosaukuma produkta uzdruku). Lemona (kaut gan tikpat labi latviskojot varētu arī nobeigt vārdu ar -e), kura pirmos teju padsmit gadus vairāk vai mazāk saviem spēkiem izdzīvojusi starp Dregs postapokalipses graustiem. Jau agrīnā vecumā iemācoties skarbās dzīves realitātes mācības līdz dienai, kad pirmoreiz sastop Ievas un Sailasa tēlus, kuri tai iemācis, ka ne vienmēr katrs grib tikai ņemt un ņemt, ka reizēm pasaulē ir arīdzan reti labi personāži, kuriem prieku sagādā dalīties un dot.

Neliels mājiens, ka triloģijas otrās grāmatas nosaukums Dev1ate3 vairāk šķiet attiecināms uz Lemoni, un sekojošā kārtā ir vēl kā ceturtais tematiskais triloģijas punkts, kurā dominē klasiskais ‘’savējie pret svešajiem’’ aspekts , kas bieži vien kalpo kā iracionāls iegansts agresijas izgāšanai pret iedomāto ‘’ārējo naidnieku’’.

Tā arīdzan starp Ievu un Lemoni vērā ņemams ir to kopīgais moto ‘’Stronger together, together forever’’. Draudzības moto, kurš triloģijas pārbaudījumu gaitā tiks pamatīgi pārbaudīts. Moto, kas liek atcerēties un neaizmirst citus Ievas un Lemonas sabiedrotos, jo vairāk aiz tā, ka viens no tiem vārdā Krikets ir Sailasa radīts robots, iecerēts kā tās kompanjons un sargs bīstamajā Dregs pilsētā. Lifelike androīdi un citi roboti, kuri apveltīti ar sevi apzināties spēju, atšķir paklausība vai tieši ‘’brīvestība’’ no visiem SFF žanra faniem zināmajiem klasiskajiem trim robotikas likumiem. Likumi, kurus Gabriels apvērsumā interesantā kārtā to vietā izveido savus ‘’Your body/mind/life is not your own’’.

Jautājums, kas skaitās dzīvība, vai robots un androīds, kuru cilvēks radījis un apveltījis ar tam savu un unikālu personību un identitāti tikai tāpēc, ka ir mākslīgi radītis nevis bioloģiski piedzemdēts, neskaitās jauna dzīvības forma. Un pastarpināti arī metāla un cita veida materiālu roboti, ne tikai acīmredzami un pavirši ieskatoties ar cilvēku parasto sajaucamie lifelike indivīdi. Tā, atgriežoties pie iepriekšējā paragrāfā pieminētā Kriketa, šis tēls par izbrīnu sērijas ļaundariem brīvību no trim ‘’verdzības’’ likumiem nepielīdzina visatļautībai un sekojošai gandrīz vai genocīdiskai atriebības kārei pret visu cilvēci.

Ja būtu jāatrod pie kā triloģijā piekasīties, kas nebūt nav jau priekšlaicīgi paredzamās romantiskās sižetlīniju iezīmes, tad jo tuvāk sērijas beigām, jo uzskatāmāk par tādu punktu kļūst dažāda veida loģistikas aspekti. Bet atliek vien sev atgādināt, ka par to būtiskāki ir citi tematiskie jautājumi un tēlu piedzīvotais un pārdzīvotais, lai tādejādi neļautos lieki sev sabojāt stāstu. Cits, ko gan var novelt tieši un tikai uz autoru Jay Kristoff, ir autora izdomātie jaunvārdi, šķiet jauniešu izteikšanās leksika postapokaliptiskajā pasaulē un visāda citāda ‘’modernība’’, kas, lai arī piederās pie lietas, lai nebūtu, ka tēli izsakās tā itkā dzīvotu lasītāja ‘’tagadnē’’, tad tomēr biežāk izrauj no prozas plūsmas nekā to dzen uz priekšu.

Jackie Collins – Lovers & Players


Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Kad 79 gadus vecais miljardieris Reds Daimonds uz savām Ņujorkas mājām kā uz sapulci šībrīža jau kā sešus gadus ilgajai draudzenei lēdijai Džeinai Bentlijai liek sasaukt savus trīs dēlus, tie kā likts arī atsaucas. Par spīti tam, ka neviens no tiem pret tēvu pamatoti nelolo siltas jūtas (tik pamatoti, ka jābrīnās, kā gan tam izdevušies panākumi biznesā) un kur nu vēl bērnības atmiņas, tad tie tomēr ir ieintriģēti, kas nu tam šoreiz tik svarīgs paziņojams. Kas zina, varbūt ir ar vāju veselību un pirms miršanas grib laboties.

Neviens no Reda trim dēliem, jaunākais Džets, vidējais Kriss un vecākais Maksvels vai vienkārši Makss neierodas Ņujorkā aiz mīlestības pret tēvu. 24gadus gadus jaunais Džets vispār Ņujorkā atgriežas pēc trīs gadu prombūtnes un modeļdarba Itālijā. To ar dzimto Ameriku saista vēl citas negatīvas, ar alkohola un narkotiku atkarībām saistītas atmiņas. Atmiņas, kuras ne bez palīdzības puisim izdevies kā pārvarēt, tā nenorauties no ķēdes, kas Lovers & Players romāna sižeta pavērsienu gaitā sagādās nevienu vien pārbaudījumu. Vēl jo vairāk, kad atgriezies Ņujorkā, sazvana labu paziņu, zvaigžņu kosmetoloģi Beverliju, bet jo būtiskāk, ka sakritība vai varbūt liktenis to nosēdina blakus galdiņam, pie kura vecmeitu vakaru atzīmē skaistu sieviešu kompānija.

Ar šo kompāniju un konkrētāk Eimijas Skotas-Saimones tēlu (bagātniece pati par sevi), kuru viens otram nezinot (kā gan, ja satiekas pirmoreiz), uz attiecīgo momentu nākotnes plānos saistīs paredzētā Eimijas laulība ar Džeta vecāko, 43 gadus veco brāli Maksu. Bet abi saskatās, Eimijai, kura kā jau piederas ir vairāk kā parasti iedzērusi, prātā ir draudzenes Tīnas padoms iztrakoties, kamēr vēl var un to nesaista apgredzenotības saites. Nav jābūt lielam gaišreģim, lai spētu paredzēt, ka ar šīm attiecību drāmām romāns spēs piepildīt nevienu vien lapaspusi, kad atklājas patiesība, un kā Džets, tā Eimija pārdzīvo notikušo, bet reizē nespēj viens otru aizmirst.

Aizmiršanas centienos, īpaši Eimijai, nenāk par labu, ka jo tālāk romāna darbība norit, jo mazāk tīkamu iezīmju vismaz no atrādītā Maksam piemīt. Kas īpaši izceļas tā attiecības ar piecgadīgo meitu Lulū (vienā vietā pa visu romānu izskan pilnais vārds Lulija), kuru, pat ja tiek piedots un saprast trauksmaino notikumu dēļ, tas diži nezina ko iesākt un tad ka tik nogrūzt vai nu kādai auklei vai savu reizi Eimijai, kamēr pašam nodoties saviem pārdzīvojumiem.

Pats Lulū tēls gan ir visai īpatnējs (bieži vien izsakās par sevi trešajā perosnā) un drīzāk kā instruments, ar kuras palīdzību var jo uzskatāmāk atrādīt, ka Makss tēva lomai, lai arī nav tik drausmīgs kā paša tēvs Reds, nebūs piemērots. Ne Makss, ne bijusī sieva un māte Mariska, ne kāda no auklēm meiteni ir tā izlaidusi, ka tai nav nekādu robežu un pieklājības normu izjūtas, ko labi parāda tās epizodiskās tikšanās ar tēva topošo jauno sievu, pat ja pieņem, ka māte, kuras aprūpē tā dzīvo, ir sastāstījusi meita pilnu galvu ar savu ienaidu pret Maksu un jauniņo Eimiju. Vai vēl jo uzskatāmāk situācijās, kad jau pieradusi, ka tās paklausību un labo uzvedību uzpērk ar dāvanām, ka ne reizi vien šķiet pašsaprotami pieprasīt dāvanu tāpat vien. Pat par nopietniem aizrādījumiem, kur nu vēl nopietniem mēģinājumiem labot uzvedību autores Džekijas Kolinas attiecībā uz šo tēlu, to nenosauksi un tiek iztikts ar tādu kā pirksta pakratīšanu un ‘’ai, tā nav labi/smuki teikt’’.

Turpinot par citiem Reda dēliem, tad vēl pirms izsaukuma uz tikšanos tas, tiem nezinot, kā ļoti samaitātu un īpatnēju izaicinājumu un rakstura pārbaudi. Tā attiecībā uz vidējo Krisu, kurš iepriekšējās draudzenes dēļ uz laiku bijis aizrāvies ar azartspēlēm Lasvegasā, aizkulisēs uz pazīstamu viesnīcas un kazino īpašnieku uzliek lielāku spiedienu, lai tas savukārt no ‘’mīļā’’ dēļuka pieprasītu ātrāk parādu atdot. Bet, lai Krisa tēlam nebūtu garlaicīgi, kad jau tā pietiek uztraukumi par naudu, tad, kamēr tas atrodas Ņujorkā, Losandželosā, kur tam izbūvēta villa stāva nogāzē, plosās lieti un pat plūdi ar bēdīgām sekām tā miteklim. Krisa tēls no visiem trim brāļiem salīdzinoši vismazāk apaudzēts ar drāmu, kuru tā sižetā ievieš profesionāli izklaides biznesa jurista pienākumi risinot vairāk vai mazāk kaprīzu klientu vēlmes un problēmas.

Kā sava veida paralēlais sižets, kurš gan atbilstoši dramatiski noslēgumā tiek sasaistīts ar pārējiem tēliem, saistīts ar nieka 19gadīgu oficianti Libertiju, kurai netrūkst ambīciju un mērķu reiz kļūt par slavenu dziedātāju. Līdzigi kā tās dažus gadus vecākajai māsīcai un kafejnīcas kolēģei Sindijai, kura ir tā, kurai kā no zila gaisa nospīd uzaicinājums piedalīties jauna repera mūzikas video uzņemšanā un aiz neko darīt uzaicina līdzi arī Libertiju. Nevar nesaskatīt ne vienu vien notikumu attīstības sakritību un paveikšanos, lai vien nedēļas laikā tai nospīdētu meteoristisks lēciens tik alktajā sapņu zemē. Bet reizē jaunai Libertijai itkā piemīt raksturs un nedomā tā lekt starp palagiem ar kuru katru, lai nodrošinātos, ka tiek pamanīta. Itkā, jo teorija no prakses šķiet Libertijas gadījumā drusku atšķiras, pat ja tiek Libertijas tēla gadījumā tiek piedota sižetiskā loģika, kur tai lielos vilcienos paveicas un netiek izmantota, lai pēcāk tiktu atstāta agrākajā aizmirstībā.

Lovers & Players vai ar latviskoto nosaukumu Mīļākie ir interesants ieskats attiecību drāmās, kur lielākā daļa varoņu nav tikai vienkārši turīgi, ja jau viens no tiem miljardieris, bet, kā jau pie cilvēkiem, tad nauda visam var nebūt kā atbilde. Visu un tai skaitā laimi nenopirksi, pat ja Reds un ne tikai, ir pretējos uzskatos un pār visām varēm cenšas to pierādīt. Pie reizes, kur būs nauda, būs arī ar to saistīti kašķi un raizes un pat ar slepkavībām saistīta sižetlīnija, jo apetīte, kā saka, rodas ēdot, vai vēl nāk prātā cita versija ‘’jo vairāk naudas, jo vairāk problēmu’’, kuras romānu varoņiem noteikti netrūkst.

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc New Era Online (NEO) pirmās triloģijas stāsta arkas noslēguma un jaunas NEO virtuālās realitātes virskunga SHIVA neapzinātas piepalīdzēšanas tā radīšanā sērijas galvenajam tēlam Orenam Bērminam tā kompānjons un virtuālais intelekts Viks jeb Virials ļāvis atgriesties savā realitātē, kamēr pašsaglabāšanās nolūkos SHIVA iekš NEO piespiedu eksistencē paturējis dažus tūkstošus spēlētāju, pārējos ntos miljonus izslēdzot. NEO kompānija nokļuvusi gan juridiski, gan visos citos aspektos neapskaužamā stāvoklī, un, lai arī spēj atļauties kompensācijas un cita veida finansiālās grūtības, tad ir ļoti ieinteresēti spēles jaunā superintelekta gūstekņu atbrīvošanā.

Šai lomai savukārt neviens cits nebūs piemērotāks, kā vien Orens, kurš, sērijai aizsākoties, ir viens no daudzajiem spēlētājiem, kuri NEO uzsākuši vairāk vai mazāk ar tā palaišanu apritē, un spējis savu tēlu tik labi attīstīt, ka NEO spēlēšana reizē kļuvusi par tā galveno ienākumu avotu un jauno pamatdarbu. Bet, ja ir vēlēšanās uzzināt, kā Orens ne tikai tiek pārvērsts goblinā, bet arīdzan spēj no jaunā ‘’dzīves restarta’’ attīstīt jaunu, spēcīgu tēlu, kļūt par virsaiti un izrādīt pretestību ar panākumiem jebkuriem izaicinājumiem, šķēršļiem un naidniekiem, tad labāk būs vien sākt ar sērijas sākumu Life Reset grāmatā. Bet, par cik pirmās trīs grāmatas ir kā vienota triloģija un šī turpina jaunu stāsta arku, kura turklāt neierastā kārtā tiks arī labi noslēgta ar sakarīgu, loģisku atrisinājumu, kad citkārt sērijas turpinās šķietami bezgalīgi.

IRL (in real life) uz Zemes Orens starp trešo Hobnobbing un ceturto Human Resource grāmatudivas nedēļas saņem psiholoģisko palīdzību, lai tā prāts spētu aptvert un aprast ar ideju, ka viņš nav vis kāds goblinu virsaitis ar maģiskām spējām, bet gan vien ierindas mirstīgais cilvēks. Divas nedēļas, kuras NEO spēles laikā ir kā vesels gads iesprūdušajiem spēlētājiem pēc tam, kad SHIVA spēles laika uztveres paātrinājumu palielina no 12 uz 28 reizēm. Gads, kura ietvaros agrāk tik nepiedomātā attieksme pret NPC ir bijusi apvērstās lomās, kur daudzu gadījumos spēlētāju gadījumos tie pārliecinoši lielāko daļu laika tikuši teju vai spīdzināti. Vai vismaz palielināto sāpju slieksņa uztveres dēļ(no samazinātajiem 20% palielināta līdz tam pašam, ko izjustu IRL) ir bijuši spiesti pārciest eksistenci, kuru nenovēlētau pat vairumam lielāko naidnieku.

Tomēr NEO priekšniekiem nav dižas izvēles, kā vien lūgt Orena palīdzību, jo vienīgi viņu tie tagad, SHIVA esot spēles virsvadībā, spēj iesūtīt iekš NEO. Vienīgi Orena rokās ir instrumenti un šo grāmatu laikā no reizes uz reizi pierādīta apņēmība un gribasspēks, lai spētu mērķi novest līdz galam un atbrīvot gūstekņus. Tomēr iekš NEO Orenu bez tā uz priekšu virza arī citi gan NEO bosiem, gan tā IRL draugam un agrākam NEO darbiniekam Talam Vaizmanam (atlaists, bet Orena nopelni, ka to jāuztver nopietni arī tagad, ir fona tēls) Orens neizpauž, ka tam virtuālajā realitātē ir pašam sava meita. Fakts, kas ir drusku prātam neaptverams pat pašam Orenam. Fakts, kuram teorētiski nevajadzētu būt iespējamam, bet tā vizuālā līdzība ar meitu, kurai dod Lirianas vārdu, ar tā IRL vizuālo līdzību ir acīmredzama. Visu faktu kopums, kas neļauj Orenam pat šķietami bezcerīgos momentos ļauties naidnieka skaitliskajam pārspēkam un citu spēles mehānikas nospiedošasi depresivitātes sajūtai, ka nav nekādas jēgas censties, ka par spīti visam tam būtu lemta sakāve.

Ja pirmo sērijas triloģiju varētu vairāk klasificēt, ka apmetnes attīstīšanas LitRPG subžanra kategorijas fantāziju, tad šajās trīs, lai arī klana attīstība turpinās, Orens jau ir vairāk kā iekarotājs, kurš gan nepaplašina savu pārvaldošo teritoriju plika spēka un varaskāres dēļ. Visam ir savs pamatots iemesls lielāka labuma sasniegšanas vārdā.

Ik pa brīdim Orena skatpunktu nomaina citu spēlētāju, retos gadījumos pat NPC vai virtuālo intelektu skatpunkts, plašākas notikumu attīstības perspektīvas atrādīšanai, lielās bildes labāka iespaida radīšanai. No tiem izceļami ir Mob Squad spēlētāju grupa un īpaši to biedre Reistija, bez kuras, lai arī tiem nav nomināla līdera, tie diezin vai spētu tik labi viens otram un arīdzan pašam Orenam palīdzēt. Kuras psiholoģiskais talants manipulēt ar NPC emocijām, panākt viņai vēlamo reakciju, ne reizi vien izglābj no šaubīgiem momentiem, ko citiem nespēt atkārtot.

Nevar, protams, vēl reizi nepieminēt sērijas humora avotu Viku, kuru fascinē joki par ‘’bumbām/balls’’ un citi ‘’tēvu joku’’ līmeņa asprātīgie izteikumi. Humors sērijā gan nav tā teikt tik jēls, ka padarītu visu pārējo sižetu nebaudāmu. Reizē Viks, lai arī pie sevis netic, ka Orenam būtu pa spēkam izrādīt gana būtisku pretestību, lai kaitētu SHIVA, sniedz būtisku ieguldījumu Orenam spēles datu interpretācijā un vienkārši kā draugs un kompanjons cīņās un pārbaudījumos.

Noslēgums NEO tāds, kurš nerada iespaidu, ka nākotnē spēlētājiem izklaides pēc būtu iespējams atgriesties šajā virtuālajā pasaulē, bet acīmredzami kaut kas būs mainījies, ja eksistē spin-off duoloģija Biomancer ar citu galveno tēlu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #293 (23.03-12.04)

Izlasīju:

Apuleus – Zelta Ēzelis

Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae

Tom Cain – Samuel Carver #1-2

Arabella Weir – Onwards and Upwards

Greg Isles – Mississippi #1-2

Noklausījos:

Terry Mancour – The Spellmonger #10-12

Lasu:

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Klausos:

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Lasīšu:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Jackie Collins – Lovers & Players

Klausīšos:

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Robert J.Power – Spark City Cycle #1-2

Terry Mancour – The Spellmonger #10-12

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Burvis Minalans the Spellmonger kopš sērijas debijas ir spēka ziņā tālu gājis uz priekšu un tā sākotnējā versija nu vien ir tāla atblāzma no viņa pašreizējā statusa, bet ar visu to jāpaiet divām lpp apjomā vērā ņemamām grāmatām pēc septītās Enchanter beigām, kad sieva Alja smagi cieš un tikpat kā par ‘’dārzeni’’ kļūst, lai sērijas galvenais varonis ar vairāk vai mazāk paredzamu veiksmes faktoru varētu šī raksta pirmajā #10 Necromancer romānā pieķerties tās izārstēšanai.

Jāatsauc atmiņā pašam, kur lieti noder klausīšanās vai lasīšanās procesā veiktās piezīmes, kad romāni, lai cik gari vai īsi nebūtu, plus citi paša ikdienas darbi neaizņemtu atmiņu, lai varētu atsaukt, ka artefakta lokācija, kas ar ļoti lielu varbūtību varētu Aljai palīdzēt ir paslēpts sērijas naidnieku goblinu iekarotās Alkon Alon rases vienā no lielākajām Anthatijelas pilsētā. Nedaudz gan mulsina momenti, kad dažādas rases to sāk un/vai turpina saukt atšķirīgos nosaukumos, kas tad tekstā tiek miskēts.

Lai cik spēcīgs pēc visiem parametriem Minalans nebūtu, tad bez uzticamiem sabiedrotajiem nekur tālu netiktu. Diemžēl starp sabiedrotajiem spiesti brīvprātīgā kārtā jāpieskaita minētie Alkon Alon rases pārstāvji, kuri jo vēl tālāk sērija rit, jo tuvāka un nenovēršamāka šķiet uzvara pār gobliniem (kaut gan diez vai to sagaidīt pat #13 grāmatas ietvaros), jo izteiktāk uz āru izpaužas daža laba Alkon Alon augstprātība un iedomības pārākuma apziņa pār citām rases, uzskatot tās teju par labi ja otršķirīgiem indivīdiem. Tomēr goblinu līderu Šerula un nesen starp ‘’dzīvajiem’’ atgriezta Alkon Alon nekromancera Kobala draudi, kurš draudu un bīstamības ziņā sāk pārņemt sērijas pirmo superļaundari Šerulu, ir pārāk lieli, to nosacītā palīdzība, kad pašiem izdevīgi, tomēr vēl pārāk pārāk vajadzīga, lai varētu no tās tik viegli atteikties. Tā teikt, lai arī ne ar smaidu, tad tomēr jāpiecieš, kad vajadzība spiež.

Nebūtu jau interesanti ne Minalanam, kaut gan viņš visticamāk neiebilstu uz laiskāku un mierīgāku ikdienas pavadīšanu, un bez goblinimem Minalanam vismaz raizes, ja ne gobliniem līdzvērtīgus draudus sagādā jau agrāk sērijā ne pārāk draudzīgās attiecības ar karaļa Rārda dēlu un šobrīd troņmantinieku Tavardu. Antipātijas vienam pret otru, kas pāraug pilnvērtīgā ienaidā vismaz no Tavarda puses, kad ne Minalana tiešas vainas dēļ, bet tā veikto izvēļu rezultātā, kad vajadzējis izvēlēties, kurp prioritāri steigties palīgā un loģiski izvēlas savu Sevendoras hercogistes galvaspilsētu, mirst Tavarda vēl salīdzinošo nesen dzimušais dēls.

Par laimi Minalanam, eksistē noteikumi, kuri Tavardu ierobežo, un viņš nevar gluži tā uzreiz uzsākt tiešu karu ar vienu no sava tēva un karaļa vasaļiem, pat ja Minalans vispirms ir kā Tavarda vasalis un tikai tad karaļa. Tomēr, ja nevar tieši, tad ar izdomu eksistē citi, sākot ar mēģinājumiem uzbrukt paša Minalana labākajam vasalim Angvinam, vai, piemēram, piespiedu trimda no Sevendoras uz trim gadiem, kas tad ir daļa no #11 Thaumaturge un #12 Arcanist sižeta. No kā visbūtiskāk izceļama Mākslīgā Intelekta atrašana, ieviešana sižetā. Cilvēces kolonistu senču nosaukts par Forseti, atmošānās, un noveicas, ka tā hardware ķermenis atrodas pie Minalana, bet, lai cik pārsteidzoša nebūtu tāda eksistence, tad uz doto brīdi tas tiek novirzīts tālā otrajā plānā.

Bez gobliniem, bez citiem cilvēku aristokrātijas kolēģiem, kuri par spīti goblinu draudiem ir gatavi ķīvēties savā starpā, starp kuriem netrūkst tādu, kuri paši neredzējuši goblinus vaigā uzskata tos par krietni pārspīlētiem draudiem, sākot ar desmito Necromancer noslēgumu, turpinot ļoti minimāli Thaumaturge turpinājumā, kad jau šķiet, ka Minalans par kaut ko tik būtisku piemirsis, bet pātikami vairāk divpadsmitajā sērijas grāmatā, autors Terry Mancour sāk būtiski papildināt cilvēces pagātnes vēsturi uz Kalador planētas, kura izrādās nebūt nav autora radītās fantāzijas pasaules cilvēces dzimšanas šūpulis. Ka tā uz Kaladoras reiz tālā pagātnē ieradusies ar zvaigžņu kuģiem, bet Alkon Alon un citu rasu, no kurām bez visām pārējām vien vandl rase ir planētas iedzimtie, ietekmē ir ne tikai zaudējusi savu tehnoloģisko attīstību, bet par tādu pat aizmirsusi. Vandli, kuri pēc visu grāmatu radītā iespaida, uz savas dzimtās planētas ļāvušies tikt nobīdīti drusku malā, kas varbūt daļēji saistīts, ka tie mīt zem ūdens, bet, kas acīmredzami šo trīs grāmatu laikā sāk mainīties, kuru ietekme tagad jo vairāk izjūtama arīdzan uz sauszemes.

Vēsturiskā attsība, kurā noteikti izšķiroša ietekme ir bijusi maģijas eksistencei uz planētas. Kā jau gandrīz katrā fantāzijas sērijā ar izteiktu maģijas sistēmu, vieglāk ir bijis izmantot to, nekā attīstīt kaut ko izteikti tehnoloģisku, kas uz to nepaļautos. Vien šīs sērijas gadījumā, kad jau tāda eksistējusi, ir bijuši citi faktori, kuri cilvēci noveduši līdz šībrīža stāvoklim. Kas zina varbūt tieši Minalans būs tieši tas, kurš uzvedīs cilvēci atpakaļ uz agrāko zvaigžņu kuģu, mākslīgo intelektu, izskan arī kvantu mehānikas termini, un citu līdzvērtīgu tehnoloģiju ceļa. Lasītājs tiek tuvāk iepazīstināts ar vairākiem terminiem, kā Forsaken (kaut kur Visumā esoši kriomiegā joprojām eksitējoši un neatmodināti inicālie planētas kolonisti, sākotnēji 40 tūkstošu lielā skaitā. Tā arī uz pašas planētas dziļi pazemē eksistē dievu spēku, ja ne vēl jaudīgāki ļaundari, saukti par Formless, bet kā viens, tā otrs aspkets dotajā brīdī ir ar salīdzinoši mazu ietekmi uz sižetu.

Sižetu, kura pamatdraudi labo varoņu dienaskārtībā netrūkst, to ir ntāko, no kuriem priekšplānā #11 un #12 romāna ietvaros izvirzās divi nekromancera Kobala leitnanti un to katra desmitos tūkstošos mērāmās armijas. Atkal var atzīmēt, ka gala iznākums ir salīdzinoši paredzams, ņemot vērā turpinājumu eksistenci, tad reizē autoram nebūtu iegansts turpināt, ja netrūktu sērijas fanu, kurus saistītu Minalana un citu varoņu piedzīvotais ceļš no punkta A uz punktu B un tā uz priekšu galamērķa sasniegšanā.

Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Sešpadsmitgadīgais Ralfs Papandreu ir tālu no nepacietības pārņemtas sajūsmas, kad tam savs vasaras brīvlaiks jāpavada pie tēva kaut kādā Āfrikas nekurienes valstī Etiopijā, kur tēvs Afarā nodevies tam neizprotamas nozīmes izrakumiem. Ralfs pat nevar iedomāties, kas gan tik tam nebūs jāpiedzīvo un jāpieredz, kur gan laikā, gan telpā vien pāris nedēļu laikā tam būs lemts nokļūt.

Ralfs pavisam īsā un vien nedaudz virs 200 lapaspusēm ‘’garajā’’ X Ralphi Indrae romānā nerada to labāko pirmo iespaidu par sevi. Pieradis pie mūsdienu ērtībām un visur pieejamā interneta, puisis teju vai krīt asaru plūdos un izmisumā, kad izrakumu vietā tas dārdzības dēļ tiek ieslēgts vien reizi dienā uz stundu. Tā arī puisis savās pārdomās (gandrīz visa grāmata no viņa skatpunkta) neslēpj savu nievājošo un augstprātīgo attieksmi pret vietējiem, jo kurš gan ‘’sakarīgi domājošs’’ cilvēks no brīva prāta un varbūt pat ar prieku tur dzīvotu. Tikai viņam nabadziņam tuvojas pasaules gals, kad spiestā kārtā tur jādodas.

Lai gan vienlaikus Ralfa bērnību, kaut arī par iztikšanu un pilnu vēderu vai labām drēbēm vai ko citu tam nav jāuztraucas, tad uzmanības un mīlestības apliecinājumi no vecāku puses ir kritiski zemā līmenī. Katrs no tiem aizrāvies ar savu karjeru un jau gadiem nedzīvo kopā. Ja iepriekšējā gadā Ralfam bija jāpavada vasara pie mātes un jāpiedzīvo amerikas trakais temps un Holivudas nerimstošais mediju uzmanības grūti panesamais spiediens, pat ja māte kā to fokusa galvenais objekts, ko puisis uzreiz saprot, ka nevarētu paciest un ilgstoši tādā vidē uzturēties, tad motivācija izprast vajadzību rakāties pa iežiem cerībā atrast aizvēsturiskas fosīlijas un kādēļ gan tas kādam būtu pat mazākajā mērā svarīgi, arī Ralfa tēlam diži nav.

Jāsaka gan, ka ne fonā esošais mātes, ne biežāk sižetā redzamais tēva profesora Kostidisa tēls balvas par gada vecākiem, kur nu vēl mūža ieguldījumu, nevar cerēt sastapt. Tēva uzmanību un rūpes pamatā aizņem vien domas par kādu diženu atklājumu, pat ierasties lidostā vai vēlāk izrādīt nometni, parādīt kas ir kas izrakumu darbības principos arī tam nav vaļas. Vien butaforiski ir tā mīļie vārdi, sagaidot dēlu, lai tikpat ātri pret to attiektos kā vien pret parastu sev padoto darbinieku.

Afara par izrakumu lokāciju X Ralphi Indrae romānā nav izvēlēta nejauši. Pat tālu no tā, jo tieši tur 1974.gadā reāli eksistējošam paleoantropologam Donaldam Džohansonam izdevās atrast par Lūsiju vēlāk nosauktu sena humanoīda Australopithecus afarensis fosīliju kopumu. Romāna premisē tiek likts noprast, ka autora Didža Sedlenieka radītajā pasaules versijā ir iespējama ceļošana laikā, kas uz papīra varētu šķist kā piedzīvojums aizraujošāks par aizraujošu, bet reizē būtu uz katras kustības ‘’stūra’’ jāuzmanās, lai netiktu padarīts kas tāds, kas līdz nepazīšanai izmainītu tālākās vēstures gaitu un radītu kādu nebūt paradoksu ar katastrofālām sekām.

Diemžēl ‘’laika mašīnas’’ tehnoloģijas ieviešana sižetā, ja vēl pirmajā momentā ziņkārīgas intereses izraisošu lasītājā, tad autors liek pieņemt tā darbības iespējamības principu ar domu, ka tas vienkārši kā 2+2 būtu jāpieņem, bez dižiem paskaidrojumiem. Ja jau neviens no tēliem grāmatā nezina to darbības principu, tad kādēļ gan piepūlēties un censties to pašam izdomāt, lai iztiek un būs gana labi tā kā ir. Savā ziņā interesanta ir ideja, ka atpakaļ laikā tiek sūtīts nevis viss ķermenis, bet vien apziņa, ka tam nepieciešams kāds saimniekorganisma ķermeņa objekts, lai varētu tad pagātnē tajā iemiesoties un no tā skatpunkta piedzīvot pagātni, kas atkarībā no personas vai pat dzīvnieka var nebūt tā pati patīkamākā pieredze. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā tiem vienīgo zināmo veidu, kā atgriezties ‘’tagadnē’’ un savā ķermenī.

Lasītpriekam un baudāmībai pieķēru sevi pie domas, ka palīdz, ja divas instances, kad galvenais varonis ceļo laikā sadalītu kā divus individuālus īsos stāstus, kurus vieno divi galvenie tēli. Divi, jo Ralfs Papandreu ne vien iepazīistas ar vienīgo sava vecuma tīni izrakumos, kura devusies līdzi mātei un pati ir sākotnēji krietni ieinteresētāka visā piedalīties, bet ir arīdzan galvenā kūdītāja uz pārgalvīgu rīcību, kas tos aizsūta aizvēstures pagātnē.

Bez sakritībām un galvenajiem varoņiem veiksmīgiem atgadījumiem, kad jāatgādina sev, ka tā tik vien romānā būtu iespējams, X Ralphi Indrae neiztiek. Tā arī noris ar pirmo būtisko sižeta notikumu katalizatoru, kad tīrākās nejaušības pēc Ralfs ir tas, kurš veic vēstures grāmatu cienīgu fosilijas atradumu. Tik vērā ņemamu, ka uz brīdi pavīd domas, ka varbūt atrasts ‘’trūkstošais posms’’ cilvēces attīstībā no pērtiķa uz moderno cilvēku. Bet ja iegansts un sižeta katalizators pieņams, lai varētu sākt attīstīt ideju, tad izpildījums un vēl jo vairāk noslēgums ir tālu no tāda, kas sniegtu lasītprieku. Atkal jāatgriežas pie laika mašīnas fakta, kas visuzskatāmāk to ilustrē, kura vienkārši eksistē un darbojas (kaut kā nebūt fakts par to kā labi turēts noslēpums).

Vismaz romantiskais apakšsižets starp Ralfa un Indras tēliem netiek nostādīts kā par pašu būtiskāko, kas aizēnotu stāsta fantastiskos elementus. Reizē Ralfa atklājuma moments, kurā tam neiztikt bez traumu radīšanas ne sev, ne nākotnes draudzenei, ir kā galvenais iemesls romāna nosaukumam un potenciāli jaunatklātās cilvēka sugas vārdam.

Ja vēl katra laikā ceļošanas instance un tēlu tur pieredzētais ir kā interesants domu lidojums par seno cilvēku un pirmatnējo planētu Zemi, kur vēl piedevām viesojas citplanētieši, tad ne viena no idejām, kuru autors šajā romānā ievieš nešķiet līdz galam ar miesu apaudzēta. Daža varbūt ir vairāk ar miesu apaudzēta, bet tā, lai rastos līdz galam izstrādātas idejas iespaids, arī nav. Diez vai prasītos X Ralphi Indrae izvilkt garāku, lai to panāktu, drīzāk šķiet, ka dažādu mazo ideju ir par daudz, sākot ar ceļošanu laikā, senu cilvēku senču fosilijām un vēl sižetu par un ap attiecībām starp Ralfu un Indru, lai īsā romāna ietvaros katrai veltītu tai pienākošamies uzmanību.

Par beigām, pēdējo ‘’nodaļu’’, kuru pat par kārtīgu epilogu nenosauksi, labāk vispār nesākt. Iesāktās sižetlīnijas tā arī paliek karājamies gaisā un par sižeta ‘’atrisinājumu’’ pasniegtais vien sabojāja visu iespaidu, kas pats par sevi diži augsts pirms tam nav bijis.