Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part3: Monster Tale UN Kizumonogatari: Wound Tale

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms gandrīz diviem ar pus gadiem tiku lasījis pirmās divas autora NisiOisiN grāmatas no Monster Tale trīs daļās sadalītā Monster Tale stāsta. Apstājos pēc pirmajām divām, jo tā nu sanāca, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā bija tikai tās (un vēl no citas mini sērijas), bet reizē, kā rakstu otrās daļas pārdomu rakstā, tad ir bijuši daži labi izmantotie stāsta izklāsta manierismi, kas sākuši jau pārāk bieži atkārtoties. Papildus tam, kas par daudz, tas par skādi, un tā tagad turpinu savu pieredzi ar Light Novel fantāzijas subžanru ar to pašu autoru.

Trešās Monster Tale daļas sižets nebūt nav ar asa sižeta ainām un spriedzi piepildīts. Tā vietā uzmanības centrā ir galvenais varonis Koyomi Araragi un tā visai atšķirīgās saskarsmes attiecības ar dažāda vecuma pretējā dzimuma pārstāvēm, kuru ietvaros autors ar smaidu lūpās prasmīgi atrāda, ka pat pēc visa piedzīvotā, par ko uzzināšu lasot vēlāk prīkvelu Wound Tale, Araragi joprojām nespēj aizmukt prom no tīņu neretā neveikluma.

Būtu tā vietējās skolas basketbola zvaigzne Suruga Kanbaru, ar kuru trešajā daļā saistīta vien maza epizode pie skolas vārtiem, bet neveiklumu piešķir vēl salīdzinoši lielā gadu starpība, vai Araragi trešā un noslēdzošā mācību gada klases prezidentes Tsubasu Hanekawa, pret kuru tas izjūt pateicību pret viņas sniegto palīdzību. Palīdzība, kuras adresāts Araragi nav tikai vienpusējs saņēmējs, bez kuras kā viens, tā otrs ļoti iespējami vairs nebūtu starp dzīvajiem, un tā teikt izveidojusies saikne, kura abus vieno kā vairāk, kā vienkārši klasesbiedrus. Bet, lai kā nebūtu un lai kas netiktu piedzīvots vai pārdzīvots, Araragi saglabā pazemību un nesaskata tā izdarītajā kaut ko īpašu un izteiktas pateicības vērtu.

Tomēr Araragi nav tas pats attapīgākais puisis starp vienaudžiem, un neuztver viņš mazos un viņam attaisnojoši gana vājos zemteksta mājienus, kurus varu pats nolasīt vien zinot vienpusējās romantiskās jūtas no Tsubasu puses. Un kā jau piederas, tad vienpusēju jūtu dēļ izvēršas gana lielas, dramatiskas problēmas, kuru vizualizācijai gan autors izvēlas interesantu paranormālo simbolisma veidu. Veidu, kurā psiholoģisko pārdzīvojumu ligās kritušie spiesti piedzīvot pārdabiskas pārvērtības, lai tās pārciešot un cenšoties atrast izeju, atrastu savu patieso ‘’Es’’. Ja tas Monster Tale trešās daļas ietvaros vairāk piemeklē Tsubas un diemžēl viņas gadījumā iekš Monster Tale visām trim daļām nenotiek gluži pirmoreiz, tad par Wound Tale galveno varoni vairāk kā vienā nozīmē būs tieši Araragi.

Pirms gan pārdomu rakstā varu pievērsties Wound Tale romāna, tad vēl nepieminēta nedrīkst palikt klasesbiedrene un vien aptuveni mēnesi par draudzeni saucamā Hitagi Senjogahara, ar kuru saistītā pirmā kārtīgā randiņa epizode, turklāt vēl arīdzan Araragi saruna ar meitenes tēvu, kuru sastop pirmoreiz, piešķir grāmatai atbilstošu atmosfēru. Visa proza gan iekš Monster Tale, gan vēlāk Wound Tale tik īpatnēji, savdabīgi saistoša, ka pat pat neprasās, lai to kompensētu nezkādi pārgalvīgi sižetiskie pavērsieni un pārsteigumi, kuri gan seko, bet ne tā, lai vajadzētu neizpratnē brīnīties, no kurienes tādi nokrituši lasītāja klēpī.

Drusciņ gan paiet lapaspušu brītiņš pirms saproti, kas ir kas, un vairāk vai mazāk atceries tēlu savstarpējo atitecību dinamikas, kad starp grāmatām sērijas ietvaros pašam ievērota tik liela laika pauze. Bez lieganās sižeta plūsmas talkā nāk arī, ka autors nav aizrāvies ar mežonīgu tēlu plejādes klāstu. Wound Tale, kurš jau pieminēti ir prīkvels un iepazīstina lasītāju ar notikumiem, kuri pārvērtuši Araragi no parasta mirstīgā par to indivīdu, kuru vēlāk varam iepazīt hronoloģiskajā Monster Tale turpinājumā. Bet priecē, ka arī ar visu pārdabisko, ko Araragi pieredz un vēl pieredzēs, tas neizmaina viņa galvenās rasktura iezīmes, kuras no grāmatas uz grāmatu tiek konsekventi ievērotas un radikāli neatšķiras no vienas uz otru.

Abās pārdomu raksta grāmatās konsekventa ir arī filozofisko pārdomu iezīmes sižetā un tēlu pieredzētajā. Kā ar dažādu psiholoģisko pārdzīvojumu vizuālo attēlojumu aprakstos un tēlu pārmainītajā izskatā, kuras tad tiek nosauktas par aberration anomālijām, kuras šķietami no malas uzradušās kā ligas, bet to saistībā izskan doma, ka ja pasaule sāktu paranormālās abnormālijas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, tas vien pats par sevi tām atņemtu to īpašo, pārdabisko spēku, kā kaut kas ārkārtējs un satraucošs.

Vai iekš Wound Tale, kurā starp tēliem blakus Araragi un arīdzan Tsubasu, ja jau vēlāk Araragi izjūt pateicību par tās palīdzību, dominējošs ir arī vampīrienes tēls ar ļoti garu un savdabīgu Kisshot Acerolaorion Heartunderblade vārdu (romānā neizskan, bet mana aizdoma un prognoze, ka tai iekš Monster Tale cits un krietni vienkāršāks, atmiņā labāk paliekošs vārds piešķirts). Šīs trijotnes attiecību un piedzīvoto notikumu pavērsieni liek nonākt pie apziņas un secinājuma, ka krietni labāk būs mēģināt meklēt un rast iemeslus, kuri motivētu dzīvot un palikt starp dzīvajiem, pat ja vampīrs gluži tāds neskaitās, nekā saskatīt tikai to sliktāko un iemeslus pretējam. Jo kā nekā pieredzēt ir dzīvot un dzīvot būs pieredzēt ar neizbēgamiem izjūtu kāpumiem un kritumiem. Un šajā ziņā priekš Araragi ne reizi vien romāna ietvaros talkā nāk Tsubasu tēls, kuras gadījumā tad tikai var izteikt līdzjūtību, kad Araragi vēlāk neizjutīs tādas pašas romantiskās jūtas. Tas vēl papildus tam, ka Tsubasu gatava pieņemt Araragi, lai kāds tas nebūtu arī tā jaunajā eksistences formātā un veidolā.

Wound Tale gadījumā vēl jāpiemin Meme Oshino tēls. Brīžiem pēc apraksta stila varētu nodomāt, ka Ošino ir kāds nebūt viedais japāņu guru, kurš savos klejojumos uzradies Araragi apdzīvotajā mazpilsētā un vien sakritības pēc ir īstajā vietā un īstajā laikā, lai ne reizi vien pielikt palīdzīgu roku un pirkstu. Tēls, kurš ar nolūku cenšas radīt viegla gara attieskmi pret visu notiekošo, valkādams tikai un vienīgi košus Havaju salu tipa kreklus, bet patiesībā tā nopietnības attieksme tādēļ nereti ir jo biedējošāka.

Kā iepriekšējos rakstos no 2023.gada janvāra, tā arī tagad bez komplimentiem autoram NisiOisiN, tādus pašus līdzvērtīgi labus vārdus jāvelta arī tulkam Ko Ransom. Kā viena, tā otra veikums ļauj izbaudīt abus romānus. Cerams cita tulka James Balzer veikums būs līdzvērtīgs, lai tāds pats iespaids rastos par vēl grāmatu plauktā gaidošo divās daļās sadalīto Fake Tale.

Izlasīju, lasu, lasīšu #296 (25.05-14.06)

Izlasīju:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Dzintars Tilaks – Piķis un Zēvele jeb Latvijas Biznesa Nacionālās Īpatnības

Noklausījos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Lasu:

NisiOisiN – Bakemongatari, Part 3 UN Kizumonogatari

Klausos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Lasīšu:

Arwen Elys Dayton – Seeker #1–3

Klausīšos:

Matthew Wolf – The Ronin Saga #3-4

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

La paranza dei bambini itāļu valodas oriģinālajā nosaukumā ir duoloģija par ielaspuikām, kurus piesaista kriminālās pasaules šķietami viegli iegūstamā bagātība. Pēc būtības vienots vesels stāsts atbilstošā vietā sadalīts divās daļās par bandas jeb paranzas grupu, kuru kāpums līdz iecerēto mērķu spozmei ir straujš un varens, ko tie sasniedz ne bez labas devas asinsizliešanas un nežēlības devas, bet kur lejupslīde un kritiens uz leju ir tikpat straujš.

Duloģijas sākumā grupas līderis Nikolass un tā tuvāko draugu grupa, kuri tad viņu pavadīs sērijas sižeta gaitās, ir vien ap piecpadmsit gadu vecumu. Vien jauni un vecāku bandu grupu līderu acīs piena puikas, kuri sadomājušies par daudz. To jaunība un pieredzes trūkums, kas citkārt daudzus aizkavētu vai pat jau pašos pirmsākumos liktu pamatīgi un varbūt pat letāli aplauzties, ir tieši tas, kas ‘’vecajām’’ lauvām liek tos novērtēt par zemu, tieši tas, kas ļauj Nikolasam uzskatīt, ka nu pienācis laiks jaunajiem pie varas spēļu sniegto labumu galda un citi labāk pavācas malā, ja nevēlas tikt ar varu nogrūsti nost. Faktu ‘’vecums’’, kuru Nikolass vieduma un izdzīvošanas prasmju vietā pasaulē, kurā daudzi mirst jauni, sajauc ar vājumu, bet atklāsmes process, kas sērijas gaitā prasīs nevienu vien dzīvības cenu.

Angliskais sērijas nosaukums Piranhas arīdzan ir tikpat atbilstošs. Kā piranjas jaunie sajūt veco vājās vietas, kā piranjām tiem pietiek ir vien dažām asinslāsēm, lai saplosītu savus ienaidniekus, kas, plus to jaunības neizskaramības sajūta sižeta gaitā gan dod mānīgu priekšstatu par sagaidāmo nākotni un neizsmeļamo veiksmi, vismaz Nikolasam. Tiem pietiek tikai ierādīt pirmos soļus, kuru aizsākums ir hašiša un citu narkotiku pārdošanā vispirms skolasbiedriem un pēcāk jau plašāka mēroga klientūrai. Vēlāk jau ar pašu iniciatīvu pārņemot Neapolos pilsētas laukumus. Bet, kā zināms apetīte rodas augot un mērķis Nikolasam ir viens, būt Neapoles pilsētas bosu bosam un karalim.

Autors Roberto Saviano iedvesmu dramatizētajiem Piranhas un Savage Kiss notikumiem nebūt nesmeļas vien no savas fantāzijas augļu dārziem. Autors tam par skaudru piemēru var likt priekšā vēl pirms šiem diviem romāmiem sarakstītu dokumentālu Gomorrah grāmatu par Camorra un paranzu organizētās noziedzības pasauli, un to autora prozā, izveidotajos varoņos un to apdzīvotajā pasaulē var just. Noteikti pievienoju minēto dokumentālo grāmatu nākotnes TBR listei. Atmiņā līdzīgi prātā nāk cits romņas An Officer and a Spy, kur gan vēsturisko pusi var gūt no citu autoru veikumiem.

Lai arī Nikolass un tā tuvāko draugu grupa neapšaubāmi pieder pie tādiem tēliem, kurus reālajā pasaulē ne tuvumā sev vai sev tuvajiem gribētos redzēt, kuri bez mazākās kavēšanās nevilcinātos citam atņemt dzīvību, ja tas nozīmē kādu nebūt pašlabumu, tad drusku saldsērīgi ir pirmie mājieni par galveno varoņu izveidotās grupas (bik par skaļu būtu teikt impērijas vai dinastijas) norietu. Varu pat saskatīt pārlasīšanas vērtību duoloģijai, kur jau agrīnāk, un esam jau pirms tam grāmatu lasījušām, kā arī varbūt ar citu pēcgaršas iespaidu, skatīt varoņu gaitas, pieņemtos lēmumus dažādos dzīves posmos un krustcelēs, kas galu galā noved tur, kur noved.

Kā nekā gana daudz laika pavadīts un autora iepazīstināts. Paralēli kriminālajām aktivitātēm tiek dots ieskats arī Nikolasa un citu varoņu dzīvēs, varbūt pat dažam labam izdodas pirms agrīnās un vardarbīgās nāves aiz sevis atstāt pēcnācēju, bet tomēr pašu izvēlētā dzīvesveida seku rezultāta rūgtie augļi pēc visiem izpriecās izdertajiem šampaniešiem un citiem gardumiem, to skaitā pašu tirgotajām narkotikām, vien pašiem būs agrāk vai vēlāk jābauda, lai arī kāda nebūtu liekama vaina un dzīvības atņemšanas pirksts citu kriminālo konkurentu lauciņos, no kuriem Nikolasam un tā Piranjām tak kādam jāuzticas, lai sadarbotos, lai iegūtu gan preci, kuru tālāk pārdot, gan ieročus un munīciju, ar kuru gan preci, gan sevi aizsargāt.

Vienā brīdī, kas hronoloģiski ir pēc sērijas pirmās atbilstošā vietā pārtrauktās The Piranhas grāmatas noslēguma un traģiska zaudējuma tuvu Nikolasa sirdij, jaunais Paranzas līderis uz īsu mirkli uzdod sev jautājumu, kāda gan visam jēga, bet tikpat ātri gan paša, gan pat mātes izdomātu ieganstu un attaisnojumu mudināts, atgriežas uz ceļa, kur bijis pirms tam, uz ceļa, kas to novedīs līdz otrās Savage Kiss straujajām beigām, kur pat epilogs atbilstoši radītajai atmosfērai nepiedāvā ar diži labākām cerībām piepildītu nākotni, kur nebeidzamā deja ar velnu tikai turpinās.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad pēc teju tūkstošgadu ilgas pauzes leģendām un mītiem apvītie dažādu elementālo spēju apveltītie ronini, kuri lielākoties uzskatīti jau par sen kā apmirušiem, tomēr izlien no pažobelēm, kas tikai liecina, ka pārmaiņu vēji un varbūt reizē arīdzan lielu, ļaunu slikto tēlu atmošanās arīdzan vairs nav tālu aiz kalniem.

Par galveno tēlu un potenciālo pasaules glābēju sākotnēji tiek pozicionēts Kirana tēls, kurš kā māceklis Divari grupas līderim Renam tiek skolots augstākajās zināšanās un spēju apguvēs, kādu nu autora Matthew Wolf izveidotā pasaule spēj piedavāt. Uzsvars uz vārdu sākotnēji, jo vien grāmatas pirmajā ievadošajā daļā tēls darbojas zem šī vārda. Ievads, kuru noslēdz dramatiski notikumi, kurus var nojaust no grāmatas apraksta premises un tiek turpināti aptuveni pēc gada, lai arī tieši pauzes ilgums lasītājam netiek atklāts, kad Kirana vietā tēls, zaudējis tā teikt iepriekšējās dzīves atmiņas, sevi nodēvējis par Greju.

Viens no instrumentiem vai precīzāk būtu teikt pasaules kārtībai kritiskiem ieročiem ir leģendāro roninu zobeni un no tiem jo īpaši paša spēcīgākais Morovils jeb Blade of Wind, kas tāltālajā pagātnē piederējis pašam spēcīgākajam roninam Keilam. Zobens, kura apraksts un svarīgums brīžiem lika atcerēties par LOTR gredzenu, kas valda pār visiem citiem, bet gana atšķirīgs, lai šāda asociācija neizmaisītu šī darba sniegumu.

Diemžēl, lai kā negribētos, tad The Ronin Saga sērija vai vismaz pirmās divas ievadošās grāmatas no tetraloģijas, un nekas neliecina, ka turpinājumi varētu būt krasi atšķirīgi, ne no labo tēlu, ne ļauno naidnieku vai fantāzijas pasaules uzbūves ne tikai nepiedāvā neko izteikti savu, aci un interesi piesaistošu. Klasiska tipa fantāzijai jaunā izpildījumā vai variācijā pa tēmu nekas slikts nav, bet vien pa abām The Knife’s Edge un Citadel of Fire grāmatām atrodami vien reti momenti, kurus gandrīz ar lupu jāmeklē, kuri tik tiešām liktu intrigā saausīties.

Slikto ļaundaru tēlu pusē vairāk dominē dažāzdi anonīmi, bezpersoniski mošķi, kuriem tad izdomāti visvisādi fantāzijai cienīgi nosaukumi, kā Kārgeji, Xeroxi un Vorgi (no audio versijas to izruna šāda vismaz šķita), no kuriem vēl par Nameless nosauktie ir gan šķietami ar to neizteiksmīgāko nosaukumu, kas reizē gana vispārīgs, lai vēlāk varētu to leģendu censties ar lielāku miesu uz kauliem apaudzēt. Bet Nameless gadījumā atkal radās asociācijas ar LOTR un Nazguliem tajā. Bet nav gluži tā, ka nebūtu arī vārdos nosaukti sliktie, kuri savas mahinācijas vadītu no ēnām un tumšiem pakšiem. No kuriem vienas nozīmīgas ļaundares izcelsme pirmās grāmatas ietvarors meklējama tās ievadošajā sadaļā, bet pavērsiens, ka viņa, lai cik spēcīgāk nekārotu kļūt, ir vēl zem cita tupeles nokļuvusi.

Par neizmantotu iespēju nevar būt uz sērijas debijas grāmatas vāka ilustrācijas esošais pūķis un to vien ārkārtīgi reta, epizodiska parādīšanās grāmatas sižetā starp naidnieku spēkiem. Vēl jo vairāk, ja noprotami galvenais varonis ar īpašo zobenu rokā ir nostājiem tam pretim. Pūķu darbība tik reta un epizodiska, sižeta darbības galvenajos vilcienos tik nenozīmīga, ka tikpat labi par tādiem varētu aizmirst, un noteikti rada maldīgu iespaidu. Ja paturpina ideju par grāmatu vākiem, tad otrās Citadel of Fire ilustrācija noteikti rada atbilstošāku vēlamo iespaidu un atmosfēru, pat ja galvenais varonis turpina būt ar muguru pret lasītāju.

Galvenais varonis Grejs savos fantāzijas žanram cienīgajos piedzīvojumos nav iemests pilnībā viens, bet, kā par to vēlāk aizdomāsies abi kompanjoni Eiva un Dariuss, tad trijotnes pirmā sastapšanās un sekojošā metaforiskā kauliņu mešana kopā pret sliktajiem, cik ātri visi sāk sadarboties un faktiski svešam uzticēties, ir visai aizdomīgi. Gandrīz vai varētu nodomāt, ka kāds cits ārējais spēks vai Liktenis pielicis savu pirkstu šādas komandas izveidē.

Nevar nepieminēt, bet noteikti otrās grāmatas sižeta ietvaros līdzīgi pūķiem aizmirstami ir elfu tēli, to likstas un raizes. Atkal neizmantota nevar nebūt pieminēts uzurpators Dairens, kurš acīmredzami, ja jau tā tiek citu elfu (no tiem Karilas tēls nozīmīgākais) nodēvēts, savu pozīciju nav ieguvis tajā labākajā manierē, bet, ja vēl pirmā grāmata paralēli Greja un tā sabiedroto gaitām veic gana ciešami labu sniegumu attiecībā uz elfu tēliem, tad otrajā atkal to pieminēšana ir vien epizodiski centieni šur un tur.

Elfu vietā tiek iepazīstināts cits, gandrīz Grejam līdzvērtīgi galvens tēls, puisis vārdā Zeins, kura talants un spējas tikušas pamanītas kā starp labajiem, tā sliktajiem tēliem. Kura nozīmīgums gana būtisks, lai tiktu apdraudētā tā jaunākās māsas Hannas dzīvība, lai sliktie to izmantot par ēsmu un censtos kā nebūt Zeinu ievilināt slazdā.

Kopumā ar Greja un sekojoši Zeina sižetiem nav tik traki, lai nebūtu vēlēšanās pabeigt tetraloģiju līdz galam, bet reizē nav lielu cerību uz ko drastiski labāku. Ja ne kas cits, tad vismaz būs piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Pārskatot citu lasītāju Goodreads atsauksmes, šī šķita cita vārdos visatbilstošākā.

Dzintars Tilaks – Piķis un Zēvele jeb Latvijas Biznesa Nacionālās Īpatnības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pat negribētos nevienam novēlēt šķietami parastu un ikdienišķu darbadienu, lai pēkšņi, kā no zilām debesīm, atnāktu epasta ziņa par tuva cilvēka pēkšņu nāvi ar jau pievienotu paziņojumu par dienu un laiku, kad paredzēta atvadīšanās. Bet tieši tā notiek ar Piķis un Zēvele galveno varoni Arvi, un ieplānotās nedēļas nogales makšķerēšanas vietā ar čomiem, tam nu jādodas atvadīties no Almastantes.

Vai vismaz tāda ir sākotnējā premise, jo, kad Arvis ierodas Almastantes ‘’Sķēlumu’’ mājās (par laimi nav pirmais un priekšā ir tās meita Zaiga ar pašas meitu Sigitu), jo mirēja izrādās dzīvākā par dzīvu un arī veselais saprāts  tai nekur nav ar visu jumtu aizbraucis un arīdzan par vecuma marazsmu nav ko bīties. To gan pirmajā momentā, kad Alma uzsāk savu stāstu, kāpēc visus sasaukusi un vēl tā likusi satraukties un pārdzīvot, jo skaidrojumu aizsāk ar stāstu par pirms pāris mēnešiem sastaptu paralēlās pasaules citplanētieti, kuru tā nejauši pamanījusi un vēl pie tam neviļus atdzīvinājusi.

Ja ar ‘’dullās Paulīnes’’ iedvesmotu (vismaz man pirmā asociācija) epizodi aizsākas autora Dzintara Tilaka atbilstoša garuma romāna piedzīvojumi, un ar prātam grūti aptveramo, ja vēl pašiem jāpaļaujas uz vien Almastantes teikto. Tad Alma ne bez lietiskiem un taustāmiem vai precīzāk būtu teikt dzeramiem pierādījumiem bez Arvja un meitas (ar mazmeitu), sasaukusi arī Arvja brālēnus Rihardu (ieradīsies ar sievu Oditu) un Tāli. Pašu acīm un garšas kārpiņām vien jānotic, ka citplanētietis, kuram Alma iedod Ozīša vārdu, ir gan stipri atšķirīga izpratne un uzskati par ūdeni, tā svarīgumu vai vismaz acīmredzamāku novērtēšanu un godā turēšanu, tad Ozim uzskatāmi piemīt vairāk kā viena cilvēkam nepiemītoša superspēja, kura tad arī kalpo par katalizatoru visiem romāna tēlu piedzīvojumiem.

Kas zina, ja Almai nebūtu ienākusi prātā doma, pacienāt, dot nogaršot par ūdeni krietni atšķirīgāku dziru, kuru tam savā pasaulē nesastapt, ja neatcerētos, ka tai vēl no pēdējās jubilejas saglabājies neizdzerts francūžu Martell konjaks.  Nevar izslēgt atšķirīgo kultūru ietekmi un ļoti iespējams Almas ne tos precīzākos izteikumus par cilvēku attiecībām ar alkoholu, jo piemājās tuvās akas ūdeni tas ne vien pārvērtis minētajā dzirā, bet arīdzan ir kā neizsmeļama (līmenis nekrīts, lai cik izsmeltu), tā arī dzira ir ar pat pārdabiski ārstniecisku efektu. Pati Alma ir kā uzskatāms piemērs, jo redze tai uzlabojusies un brilles nav nepieciešamas, tā arī mugura vairs nesāp, kā līdz tam. Nav arī tā, ka Alma būtu vienīgā, kurai dzira, nesakot,kas tieši tā, būtu palīdzējusi. Tā citi paziņas kā pastnieks/bibliotekārs un tās uzticības persona Miervaldis (viņu tā pierunāja uz maldīgā epasta uzrakstīšanu) arīdzan nu var lepoties vien ar labāku veselību.

Līdz ar aku, kura ūdens vietā dāvā konjaku, ieslēdzas Piķis un Zēveles romāna apakšvirsraksts Jeb Latvju Biznesa Nacionālās Īpatnības, jo visiem klātesošajiem ‘’bēriniekiem’’ saprotami rodas jautājums, ko gan iesākt un vai maz ko dižu vajadzīgs pasākt. Pārdot tā pa taisno gluži nav iespējams ne vien likumdošanas dēļ, bet kurš gan tiem noticētu, ka tas ir īsts viens pret vienu Martell konjaks (nav gan precizēts vai tas VS vai VSOP, vai varbūt pat XO?) un būtu ar mieru tad maksāt pat tuvu tai cenai, par kādu to veikalā nopirksi.

No visiem tieši Arvis ir tas, kurš uzņemas galveno iniciatīvu, lai puslīdz likumpaklausīgā ceļā izdomātu veidu, kā varētu tik līdz kāda nebūt produkta pārdošanai. Kas pie reizes aizsākas ar ideju ģenerēšanu šķietami vien, lai radītu butaforiksu efektu un aizsegu, drīz vien pārvēršas īstenākā par īstu lauku tūrismā un pat nedaudz jāpiebremzē, jo idejas paša teju vai sevi ģenerē un atliek vien ieslēgt organizatora prasmes, lai mērķi un idejas neapsteigtu reālo situāciju uz ‘’laukuma’’. Piķis un Zēvele interesantā un ar veselīgu humora devu aspēlē veidus, kā tad Arvis ar citiem radiem tiek galā ar tik, maigi sakot, neparastu atgadījumu, kad burtiska konjaka aka iekrīt Almastantes rokās.

Paralēli akai, konjakam un biznesa dienām un neizbēgamām nedienām, lai svešie neuzzinātu, ko nevajag, Ozīša dzirai vai pieklājīgāk sakot dziedniciskajam uzlējumam pēc tā pēcapstrādes ar dažādām zālītēm, ir negaidīts, bet tāpēc jo sirdi sildošāks efekts, satuvinot radus. Kā pati Alma norāda un Arvim vien jāpiekrīt, ja nebūtu izdomājusi tādu viltus ieganstu, tad visiem būtu kāda atruna un vairāk vai mazāk pamatots iemesls, kāpēc nevarētu ierasties. Citādi vien uz lielākām jubilējām vai tieši bērēm vienkopus viensotru lielākā pulkā skata un arī tad atvadīšanās visai drīzā. Bet tagad grāmatas varoņiem ir pamatots iemesls no dienas uz dienu būt vienotiem ciešā frontē. Vēl jo vairāk Ozīša bizness no ekonomiskās trimdas un svešuma uz dzimto zemi atsauc atpakaļ Almas meitu un mazmeitu.

Lai arī salīdzinoši viegli, tad romāna gaitā nedaudz sanāk pieskarties laulību tematikai, attiecībām starp diviem dzīves draugiem, kur kopīgajā ceļā nemazums pārbaudījumu un/vai strīdus jautājumi, kas uz izturību abus paņem. Tā romānam vēl tikai ieapzīstinot ar Arvja tēlu uzzinam, kas tas ar sievu Eleanoru vai vienkārši Loru jau aptuveni kā pusotru mēnesi dzīvo šķirti. Lēmums, kas bijis sievas izvēle, jo vairs nav spējusi izturēt emocionālo slodzi un spriedzi, attiecībā tik delikātu jautājumu, kā nespēja ieņemt bērnus, kad vēlme Lorai ir ai, cik liela. Nelīdz nekādi vīra mierinājuma vārdi, jo sāpe tik liela, bet atrisinājums un reizē tās ‘’ievilkšana’’ kopējā biznesā visai novienkāršota un raita.

Tikmēr citi laulātie tēli neiztiek bez savām problēmām un mazām drāmām. Kā Riharda gadījumā tam izveidojusies kopdzīve ar Odita tēlu, kura nepārprotami attiecību dinamikā ir lēmumu pieņemšas politikas galvenais diktors un notiecējs. Bez uztraukumiem par oficiāliem likumsargiem, kad tie uzsāk Ozīša biznesu, savu nedienu sagādā arī Odita, pat ja beigās vien izbīlis vien. Vai Riharda brālēns Tālis, kura gadījumā gan sieva tiek paturēta stāsta aizkulisēs, attiecībā uz šo tēlu pavisam maza viļņošanās tēlu savstarpējās attiecībās izraisa tā romantiskā interese attiecībā uz to piesaistīto mārketinga speciālisti, jo bizensa pirmie mēneši nemaz tik rožaini neizskatās.

Labi, ka Piķis un Zēvele romāns sevi neuztver pārlieku nopietni, tad vieglāk pieņemt sižeta katalizatoru un spēles noteikumus, kur Almas uzietais citplanētietis ir drīzāk kā iegansts un eksistē vien fonā. Tā arī, ja gribēsies, lai biznesa praksē tiktu visos sīkumos un pēc iespējas reālistiskāk pa punktam no uzņēmuma izveidošanas uz pārprofilēšanos, jo pēkšņi VID to izdarības nedaudz nepatīk un ir jāizdomā, kā atšķirīgāk ne šķidrā un dzeramā veidā ārstniecisko brīnumlīdzekli varētu godīgi likt savos un citu veikalu plauktos. Nedaudz nenopietni un noteikti ar vieglu garu.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ar vārdiem ‘’Welcome to Multiverse’’ iesākas šķietami ikdienišķs rīts kā visu zemiešu, tā arī Defiance of the Fall sērijas galvenā varoņa Zakarija Atvuda jeb vienkārši Zaka rīts. Vien ar trim vārdiem ne tikai tiek apgriezta līdz šim pieņemtā pasaules kārtība un noteikumi, pēc kuriem vadīties, kājām gaisā, bet izmainīta tiek visa planētas ģeogrāfija, jo pēc Sistēmas tālākiem paskaidrojumiem līdzšinējā Zeme un maģijas saturācija uz tās bijusi pārak zema, kā rezultātā tā sapludināta kopā ar vēl trim citām Sistēmā jaunievadītām~ planētām un civilizācijām uz tās. Lieki šķendēties un krist izmisumā nav laika, izdzīvos vien stiprākais un jaunajiem apstākļiem adaptēties spējīgākie.

Tomēr ne visiem tiek piemēroti vienādi noteikumi. Kā starp planētām ir tādas, kur maģijas līmenis zems, tā arī starp cilvēkiem ne visi tiek Sistēmas nosūtīti ievadkursiem uz ‘’Tutorial’’ un pieminētais Zaks ir viens no tādiem. Citkārt puisis ļoti iespējami būtu nolemts ātrai nāvei, kad flora un fauna sāk ne tikai pārvērsties un kļūt katru dienu jo dzīvībai bīstamāka, bet starp puslīdz ierastiem zvēriem un augiem uzrodas pēc būtības citplanētiešu mošķi. Vai citā variantā bez galvenā varoņa veiksmes faktora Zaks, kā daudzi citi, apjukumā un vēl nepaspējuši noorientēties, kas ir kas, tiktu invāziju iebrukumu spēku paverdzināti.

Tomēr Zaks, lai gan viņa spēka progresijas ceļa katalizators ir tīrākā veiksme un ne paša nopelns, ir ne tikai viens liels izņēmums, bet šķiet Liktenis ar lielo burtu un arīdzan paša neatlaidība, neļaušanās izmisumā nolaisties rokām, ar cītīgu geimeru darba atdevi izmanto katru tam doto iespēju, lai gan pats kļūtu jo spēcīgāks, lai glābtu vispirms jau salu, uz kuras Sistēma to izmetusi, un pēcāk jau arī pieliktu roku Jaunās Zemes glābšanā.

Gluži par Zemi ar tādu pašu nosaukumu to vairs nevar nosaukt, bet pagaidām sērijā pat trīs grāmatu garumā tēli nav vienojušies, kādā vārdā pašu planētu saukt. Kā nekā, ir citi dienaskārtībā būtiskāki un izdzīvošanai kritiskāki jautājumi. Jauns vārds gan ir no Zaka salas esošajam superkontinentam, kuram tad tur esošie ASV valdības pārstāvji, vai kas nu no tiem palicis, lai censtos (uzsvars uz censtos) saglabāt līdz tam zināmo valsts pārvaldes kārtību. To līderim Tomasam ‘’Tomam’’ Fišeram vismaz sākotnēji politiskā stila lozungi un solījumi, jo kā var nesolīt, ir cerību pilni un ar galveno domu, Zeme cilvēcei un visi citi jaunie viesi, pat ja starp tiem būtu kāds noderīgs sabiedrotais, būtu uzskatāmi par iznīdējamiem ienaidniekiem. Nostāja, kas šķiet neprasīs pārāk daudz laika, lai būtu vien butaforiska frāze, kuras drastisku maiņu attaisnot, ka citādāk nāvei tiktu nolemti pilnīgi visi, bet šādi daļai citu būs lielāka izdzīvošanas iespēja. Tas nekas, ka vienošanās ar metaforisku ‘’velnu’’ pašu Tomasu un tam tuvākos padara spēcīgākus un bagātākus.

Sērijai progresējot nevar noliegt kā acīmredzamu veiksmi kritiskos brīžos par labu galvenajam varonim, tā arī sižetiskās bruņas, kas ļauj ne reizi vien citiem letālos brīžos izdzīvot. Abi faktori Zakam ļauj paveikt šķietami neiespējamo un pieveikt uz (lielās)salas uzradušamies dēmonu invāziju un likt piekāpties to līderim Agrasam Ažurezakam. Tomēr visai neierasts pavērsiens seko, kad ne visi dēmoni izmanto Sistēmas dāvāto itkā vienreiz uz 12 stundām izmantojamu portālu, lai atgrieztos uz dzimtās planētas, bet gan izvēlas labāk palikt. Zaka vēl salīdzinoši zemais līmenis un spēks, par spīti panākumam, kā arī izolācija uz salas, kurai tikai palēnām sērijas gaitā piesaista ‘’spēlētājus’’ un iedzīvotājus (kā cilvēkus, tā citu rasu pārstāvjus), nevar būt izvēlīgs un piekrīt, labi apzinādamies, ka reizē nevar akli uzticēties Agrasa sadarbības solījumu piedāvājumam.

Autora J.F. Brink jeb ‘’The First Defier’’ izveidotā Sistēmas maģija un LitRPG fantāzijas subžanra ‘’sistēma’’ neliek izteiktu uzsvaru uz XP pieredzes punktiem, kas varbūt ļauj vieglāk sagremot Zaka un citu tēlu/kultivatoru progresiju kā līmeņos, tā to izvēlētajās ‘’klasēs’’ un dažādu prasmju attīstībā. Krietni vien biežāk nākas dzirdēt par jauno Sistēmas valūtu ‘’Nexus coins’’ vai vēlāk ieviestiem Contribution punktiem, kurus arī var pārvērst monētās, vai ‘’Nexus’’ kristāliem un tajos ieslēgtajam maģijas enerģijas potenciālam. Lai arī ja uz to fokusētos un censtos ticami izskaidrot, tas ļoti iespējami pabojātu sižetisko intrigu ar lieku novirzīšanos no būtiskākā, tad Zaks, neskaitāmi izdzīvojušie uz Zemes, kur nu vēl laikam miljardu vai pat triljonu planētu plašajā Sistēmā gan ar kvestu izpildīšanu, gan vienkāršu mošķu galēšanu var iegūt jaunas monētas, bet ekonomisko stabilitāti vai monētu vērtību tas neapdraud.

Sižetiski krietni būtiskāk, kad Zaks jau paspējis puslīdz ne tikai iekārtoties uz salas, bet pat izveidot uz tās savu pilsētu Portatvudu, tikt pie ne viena vien būtiska artefakta un Sistēmas balvas, ir tā jaunākās māsas MaCKenzie jeb vienkārši Kenzijas laicīgā atrašanā. Kas zina, kur to Sistēma uz Jaunās Zemes izmetusi, un, kamēr vēl Zaks māsu nav atradis, atliek vien likt cerības, ka to pēc iespējās drīzāk atrast, pirms noticis kas slikts un neatgriezenisks.

Pieminētais dēmonu sākotnējās invāzijas līderis Agrass, sērijai progresējot, jo dienas pierāda sevi kā uzticamu sabiedroto, kuru par draugu gan vēl nenosauksi. Tomēr ar visu to reizēm pavīd daža laba rakstura iezīme, kura Zakam liek satrūkties, kas lasītājam liek atmiņā paturēt Agrasa sākotnējos nodomus, kad izmanto iespēju censties iebrukt Sistēmai nesen pievienotā, svaigā pasaulē.

Starp citiem vērā ņemamiem citu rasu pārstāvjiem pieminami gnome tirgotāji un konkrēti Kalrens Thajers un viņa Thajer Corporium plaša spektra preču veikalu, kuru, kā jau labs tirgotājs, gatavs skaļi un plaši slavēt, bet reizē citviet Sistēmā konkurence laikam bijusi pārāk jaudīga un Jaunā Zeme tam un viņa veikala padotajiem ir kā pēdējā izdzīvošanas iespēja. Sadarbība, kas aizsākas tikai uz ekonomiski pragmatisku vienošanos, bet, kura reizē Zakam, ar katru jaunu piedzīvojumu iegūstot jaunus dārgumus un artefaktus, ir jo noderīgāka.

Zaks vai, kad Sistēma ļauj izvēlēties segvārdu spēlētāju rangu tabulām dažādās kategorijās, SuperBroterMan (māsas dota bērnības iesauka) nav vienīgais, kuru pamatoti piesardzīgu padara Toma Fišera un Valdības kā tādas paustā nostāja un piesolītie labumi. Līdzīgās domās ir Maršalu klans, kurš vēl pirms Sistēmas uzrašanās, bijis ar ekonomisko un politisko ietekmi, un jaunās pasaules kārtības dēļ nedomā zaudēt savas pozīcijas. To līderis Henrijs ir vairāk vai mazāk līdzīgās domās par Valdību, kādēļ piedāvā Zakam izveidot pašiem savu un citiem kultivatoru elitei piederošiem pieejamu alternatīvu spēku. Sadarbība, kuras tālākajai attīstībai saskatāmi daudz dažādu iespējamo variantu, bet kuru sērijas ietvaros būtiski ietekmē Sistēmas piedāvāts bagātību medību turnīrs, kurā Zaks laicīgi pamana vajadzību palīdzēt Henrija mazmeitai Thejai. Zakam būtu bijušas visas iespējas vērst skatu citā virzienā, bet, labi apzinoties Thejas nāves potenciālās sekas, tiek pieņemts lēmums tai palīdzēt.

Autora jaunizveidotā Zeme, tās sapludināšana ar vēl trim citām planētām un Sistēmā cilvēcei līdzvērtīgām iesācēju rasēm ir gana plaša, lai saprotami pietiktu materiāla līdz šim 16 un nešaubīgi vēl ne vienai vien nākotnes grāmatai sērijā, jo viss nebūt nav tikai pasaku un rožu dārzs un pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros lasītājs tiek iepazīstināts vien ar  pirmo centienu ‘’ziedieņiem’’ attiecībā uz sērijas lielā, ļaunā naidnieka sauktu par Great Redeemer draudiem.

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Vision Books

Manas pārdomas

Medicine Creek – viena no neskaitāmām ASV mazpilsētām, šī iekš Kanzasas štata, kura tā vien šķiet nenovēršami tuvojas lēnam izmirumam. Lai arī tajā vēl mīt kādi 320 iedzīvotāji, tad starp vērā ņemamākajiem notikumiem gandrīz vai varētu ierindot, cik tālu acis vien rāda, Buswell Agricon konsernam piederošo lielo kukurūzas lauku novākšanu vai Gro-Bain firmas rīkoto ražas festivālu, kurā neviens, kurš zina firmas iekšējo virtuvi un putnu gaļas pārstrādi, neēd to piedāvātos pašu apstrādātos tītarus. Garlaicīgā Medicīnas Krīkas ikdiena krasi izmainās ar vienu vienīgu, bet ne tuvu pēdējo slepkavību, kuras upuris vēl piedevām nav vienkārši pamests, kur pagadās, bet izklāts teatrālā izkārtojumā, kas tā vien liek šausmās satrūkties un gaidīt ļaundara nākošo izgājienu.

Upura izkārtojums, papildus nogalinātā ķermenim vēl piedevām uz senām un ārkārtīgi vērtīgām indiāņu bultām sadurti kraukļi, ka vēl pirms par slepkavību uzoduši mediji un sacēluši tiem ierasto traci, plus izdomājuši sensacinālu skaļus virsrakstus un iesauku ļaundarim, pilsētiņā ierodas sērijas titulnosaukuma tēls, FIB aģents Pendergasts. Lai arī varbūt vien sakritība, ka Pendergasts ierodas tieši tad, kad Medicīnas Krīkas šerifs Dent Hazen izdomājis uztaisīt preses koferenci, bet interesantāk par to, ka Pendergasts ierodas ne ar skaļām fanfarām, lai sāktu mētāt savu ‘’FIB masu un svarīgumu’’, bet gan vienkārši ar starpilsētu autobusu. Pie reizes uz katru sastapto tas atstāj neaizmirstamu pirmo iespaidu gan ar savu bālo un gandrīz vai kārno izskatu, kas varētu radīt maldīgu iespaidu par Pendergasta spēku, gan ar faktu, ka par spīti neizturamai vasaras svelmei, ir ģērbies viscaur melnā uzvalkā, kas šķietami neatstāj pat mazāko sviedru lāsi uz pieres vai citur.

Medicīnas Krīkā visi visus pazīst, vai vismaz tā gribētos domāt, tādēļ jo grūtāk noticēt Pendergasta teorijai, ka slepkava nav kāds nejaušs ceļinieks, kurš caurskrienot būtu spontāni izdomājis kādu noslepkavot. Reizē, jo dienas rit uz priekšu un no šerifa vai tā palīga turpina nākt vien tukšas un jau vairākkārt dzirdētas frāzes, jo sakāpinātākas paliek iedzīvotāju emocijas, kad pat svētdienas mises dievkalpojums nav droša vieta, kas liegtu emociju mutuļiem nepāraugt roku izvicināšanā un neapdomīgos izteikumos.

Bet kā jau katram kārtīgam detektīvam, tad arī Pendergastam nepieciešams palīgs, kuru tas starp mazpilsētas iedzīvotājiem atrod jaunas Corrie Swanson veidolā. Jauniete, kura tā vien alkst pabeigt vidusskolas pēdējo gadu, lai tālā aizmirstībā uz neatgriešanos varētu pamest gan nožēlojamo mazpilsētu kā tādu, gan tās māti alkoholiķi. Korijas palīdzība Pendergastam varbūt nevirza sižetisko darbību uz priekšu tik vētraini, lai Pendergasts būtu iedvesmots viņu no īslaicīgas asistentes nolīgt arī pēc šīs izmeklēšanas, bet caur Korijas tēlu, kā arī citu tēlu kā šerifa palīgs Teds vai vēl pie dzīvības esošās mazpilsētās laikraksta īpašnieka un žurnālista Ludviga pērspektīvām, autoriem Douglas Preston un Lincoln Child izdodas gana labi radīt iespaidu par dzīvi un apstākļiem Medicīnas Krīkā gan pirms sižeta aizsākšanās, gan tās laikā.

Atmosfēra Medicīnas Krīkā pati par sevi mazpamazām Still Life With Crows laikā kļūst par atsevišķu tēlu. Kas gan motivē ļaundari tik pēkšņi sāk savu teroru? Kāds gan būtu tā galamērķis, ja tāds bez nosacīti vienkāršas vardarbības maz ir? Kā viens no kārajiem un varbūtējiem ieganstiem tiek piedāvāts fakts, ka Medicīnas Krīka reizē ar citu, drusku lielāku kaimiņu mazpilsēti Deeper ir kā divi pēdējie kandidāti Kanzasas universitātes ĢMO kukurūzas eksperimentālajiem laukiem. Lai arī sākumā plānotā teritorija ir salīdzinoši maza, tad veiksmes gadījumā var sekot ne viens vien un līdzi tiem investicījas ne tikai lauksaimniecībā.

Un lai nebūtu garlaicīgi papildus citām baumām iedzīvotāji nespēj nepieminēt pagātnes slaktiņu no tāltālā 1865.gada 14.augusta, kad indiāņi atriebj un atdara baltajiem to nežēlību un ar to saistītu ‘’lāstu’’, kurš, kas zina, varbūt vēl dzīvs un aktīvs, izpausties spējīgs vēl šobaltdien.

Brīžiem autori nespēj nepiešķirt Pendergastam drusku holmiskas novērošanas un izmeklētāja spēju talantus, kas visvairāk izpaužas epizodē, kad galvenais tēls izmanto ‘’Mind Palace’’ prāta tehniku, kas tam ļauj ne tikai ieslīgt paša atmiņās, bet pat drusku uz maģisko vai pat paranormālo elementu pusi piekļūt vēsturiskām atmiņu ainām, kurām tas citkārt nekādīgi nevarētu būt bijis par liecinieku. Bez šī drusku kā no gaisa nokritušās informācijas, Pendergasts kā detektīvs un izmeklētājs savā manierismā, kas gan dažam labam kā vietējam šerifam var šķist gana kaitinošs, lai novērstu uzmanību no galvenā, bet lasītājam būs pietiekami saistošs un atmiņā paliekošs, lai būtu jo interesantāk turpināt seko tā piedzīvojumiem iekš Brimstone.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad eksluzīvā daudzdzīvokļu namā tiek atrasts brutālos apstākļos miris Džeremijs Grovs, nav jābrīnās, ka pat labākie Ņujorkas detektīvi ar vislielāko pieredzi ir neizpratnē, kā racionāli un loģiski izskaidrot tā nāves apstākļus, lai varētu ar izmeklēšanu virzīties uz priekšu. Atliek vien par to visu padzirdēt tabloīdu presei, kura var sākt berzēt rokas un domāt sensacionālus virsrakstus, lai uzkurinātu sabiedrību un pārdotu pēc iespējas vairāk laikrakstu.

Par laimi, vainīgā noskaidrošanas labad upura nāves apstākļi ir gana mistiski un pat šķietami pārdabiski, lai tiktu piesaistīta FIB aģenta Pendergasta uzmanība, kuram šāda tipa slepkavību īpatnējības nebūs pirmās tās karjerā un šīs sērijas ietvarā. Pendergasts savos izmeklēšanas centienos nav viens arī sērijas piektās Brimstone grāmatas ietvaros, un ja iepriekšējā tam vajadzēja meklēt palīdzību no vietēja civilā, tad šoreiz palīdzīgu roku, padomu un cita veida atbalstu sniedz sērijā jau manīts sekundārais tēls – Vincent D’Agosta.

Vincents sērijā atgriežas drusku sašļucis, jo, kad iepriekš to manījām, Ņujorkas policijas seržants izlēma pielikt savai profesionālajai karjerai punktu, lai izmantotu iekrāto pieredzi un aizsāktu rakstnieka karjeru, turklāt vēl pārceltos ar sievu un dēlu uz Kanādu. Diemžēl izsapņotie panākumi dzīvē neīstenojas un sūri, grūti sarakstītie darba augļi labvēlīgu augsni ar dižpārdokļu pānākumiem neatrod. Jauns ‘’diemžēl’’, kad nākas atgriezties ASV, bet agrākajā ieciknī tam vieta vairs neatrodas un nākas pieņemt zemāku posteni mazāk prestižā apgabalā, bet papildus tam sieva vairs nevēlas pārcelties atpakaļ un papildus tam patur dēlu pie sevis audzināšanā. Pendergasta iesaistīšanās slepkavībās un Vincenta piesaistīšana tam nāk kā ilgi gaidīts un cerēts glābiņš, lai varētu mēģināt izrauties uz augšu pa jaunam.

Nav gan ilgi jāgaida līdz Džeremija aizsaulē pievienojas jauns un tikpat, bet ne gluži viens pret viens vienādos apstākļos miris Naidžela personāžs. Ja vēl tos un vēl divus tēlus savstarpēji nevienotu vāja, bet tomēr eksistējošas pagātnes kontakta saikne un pazīšanās, jaunais upuris tā vietā, lai dotu jaunus pavedienus un pieturpunktus, kuri palīdzētu tikt līdz paredzami vēlamajam iznākumam, bet drīzāk tieši visu saduļķotu vēl vairāk, ka pat Pendergasts nespētu saprast, no kuras puses vēji pūš. Vēl jo vairāk, ja starp paziņām dažs labs ir no augstāku sabiedrības slāņu aprindām, vai vismaz viņam ar savu bagātību tā gribētos domāt, lai būtu šis tas dikti slēpjams.

Lai nesamaitātu lasīšanu, ja nu kas, tad tomēr droši būs atklāt, ka gan viena, tā otra nāve liek aizdomāties par reliģiskiem tematiem, par Dieva dusmām un pat varbūtējām apokaliptiskām kataklizmām, kad jau varētu šķist, ka vienkārša grēksūdze un sastrādātā nožēlošana vairs nelīdzēs. Ik pa brīdim autoru duets sniedz skatpunkta ieskatu no New York Post žurnālista Bryce Harriman, kurš uz šīm slepkavību reportāžām un arīdzan sakāpinātu dramatismu cer iegūt gana lielu prestižu, lai tiktu prestižāka NY Times pamanīts.

Bez žurnālista un bez galvenajiem Pendergasta un Vincenta tēliem, skatpunkts periodiski tiek slepkavībām un izmeklēšanai paralēlam sižetam, kura galvenais tēls ir kāds ar izteiktiem mesijas kompleksiem sirgstošs mācītājs Wayne Paul Buck. Mācītājs, kura rokās vien sagadīšanās pēc, esot Oklahomas štatā, ne tikai nonāk attiecīgais laikraksts, bet arī pamana pieminētā žurnālista rakstu, lai kā bulta steigtos uz Ņujorku un kļūtu par tur līdz tam neorganizētas pulcēšanās vizuālo un arīdzan runas līderi. Pulcēšanās, kas draud pāraugt par kaut ko bīstamāku un pilnīgi ar slepkavībām nesaistītu, ja netiks laicīgi izklīdināti.

Salīdzinoši ar iepriekšējo Still Life With Crows šī Brimstone nespēja tik labi sižetiski un tematiski aizraut. Varbūt drusku pie vienas reliģiskais grāmatas aspekts, varbūt arīdzan lielpilsētas un pat nedaudz internacionālais vēriens salīdzinoši ar lauku vides mazpilsētu, bet tā vai tā tas gan nenozīmētu, ka Brimstone salīdzinoši ar citiem žanra līdzgaitiniekiem būtu nopeļams.

Izlasīju, lasu, lasīšu #295 (04.05-24.05)

Izlasīju:

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Steve Martini – The List

Noklausījos:

Robert J.Power – Spark City Cycle #1-2

Lasu:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Klausos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Lasīšu:

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Dzintars Tilaks – Piķis un Zēvele jeb Latvijas Biznesa Nacionālās Īpatnības

Klausīšos:

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Steve Martini – The List

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Kad tu gribi ne tikai vienkārši rakstīt romānus savam priekam un ja kādam tie tik ļoti patiktu, lai tradicionālais izdevējs ne tikai piekristu izdot, bet arīdzan ieguldīt mārketinga kampaņā, lai maksimālu daudzus sasniegtu tavas iztēles auglis, ir jādara viss, kas tavos spēkos, lai to panāktu. Kad tu zini sava sarakstītā vērtību, bet zini, ka tev tas tiks liegts vien tava dzimuma dēļ, kad zini, ka vien tāpēc, ka agrāk zem sava īstā vārda ir paveicies jau šo to lasītvērtīgu, bet ne spožu publicēt, ka nebūsi unikāli atklāts debijas autora darbs, par ko reklāmu lozungos skandināt, ka tikai tāpēc ar lieu varbūtību un jau iegūtu negatīvu pieredzi, visticamāk tev tiks laupīti gan potenciālie peļņas, gan vienkārši plašas atzinības lauri. Tieši tādēļ juriste Ebigeila vai vienkārši Ebija Čendlisa izgudro pseidonīmu Geibls Kūpers un gan žilbinošu vizuālo izskatu, gan intriģējošu pagātni izdomu autoram, lai iegūtu tik ilgi kāroto, kas tai pienākas.

Vien nelaime, ka sarakstītā grāmata izrādās tik laba, ka aģenti un pat filmu studijas sāk ausīties vēl pirms grāmata sasniegusi grāmatnīcu plauktus. Ne tikai ausīties, bet pat literārās aģentes Karlas Ovensas veidolā ierasties tās darbā, jo pašu Geiblu Kūperu tai neizdodas sadabūt rokā. Atliek vien nekrist panikā, izdomāt pirmās atrunas, kur gan tās ‘’draugs’’ Kūpers palicis un kad būtu iespēja to drīzākajā laikā dabūt rokā, jo tik naudīgas vienošanās un kontraktus pastarpināti nebūtu labi slēgt. Lai būtu sižets un no visa izrietoša problēmsituācija, tad, protams, Ebija nav laicīgi izdomājusi, ka būs Kūpera juridisko jautājumu pārstāve visos citu izrietošo jautājumu kārtošanā, ka Kūpers nav tik ekscentrisks un īpatnējs, ka ne par kādu cenu, lai cik vilinoša, atteiktos ar ārpasauli kontaktēties un visu kārtotu vien caur Ebiju.

Labi, ka vēl gluži ar dilemmu, ko darīt, ko iesākt, Ebija nav pilnīgi viena. Ir daža laba uzticības persona, kura zina par tās sarakstīto jauno romānu un pseidonīmu, un var nākt talkā, ko iesākt lietas labā. Bet varbūt ne darba kolēģis un draugs, ne draudzene ārpus darba būtu ko līdzējuši, ja ne pa sižetā no anonīma drauga iegūts jaunu un varbūt arī ne tik jaunu aktieru katalogs, kuri vēl nav izsitušies līdz zvaigžņu statusam, kuri būtu gana kāri, lai iesaistītos šādā trakā avantūrā mānīt izdevējus un pasauli, kuri nebūtu tik atpazīstami, lai visiem būtu uzreiz skaidrs kas ir kas.

Kā jau romānam piederas, tad ar to neparastās idejas un tās izpildījuma trakumi vien sākas. Sakritība vai ne, bet tikai viens no trim Ebijas un draudzenes Terēzes jeb Terijas izvēlētajiem pēc skata labākajiem Geibla Kūpera kandidātiem ir savā norādītajā dzīvesvietā. Bet, kad tie vismaz provizoriski, izstāstot tikai pašu sākumam nepieciešamo, tikuši pie Džesa Džermeina piekrišanas izlidot uz Ņujorku, lai sāktu ilgstošu brīvdabas teātri, Ebiju gandrīz piemeklē trieka, kad aģentes Karlas Ovensas kabinetā sastop līdzīgu, bet rūpīgāk ieskatoties citu personu. Kas viņš tāds, cik daudz Džess tam izstāstījis un vai vienkāši līdzīgs vai rads? Tie un neviens vien jautājums un ļaunāko scenāriju domas joņo pa Ebijas galvu.

Tomēr, lai ko teiktu par Džeka uznākšanu uz sižetiskās skatuves, personāžam netrūkst tik kārotā šarma un pašpārliecinātības, lai ar pilnu pārliecību spētu pārliecināt izdevējus, kino ļaudis un jebkuru citu, ka viņš attaisnotu gandrīz jebkurus rekordskaitļu summas autoram, kurš vēl nav ticis publicēts. Sižetam ritot Ebija pieķer sevi pie domas, ka Kūperam savā lomā pat pārāk labi sanācis iejusties, pat pārāk labi un ātri izdevies kļūt tik populāram, ka piezogas domas, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja viņa pēc sava iedomu plāna, pirms sāka rīkoties, kādā brīdī atklātu, kurš patiesībā ir dižpārdokļa autors.

Ik pa brīdim autors Stīvs Martini meistarīgi iepin mājienus par potenciālo ļaundari, piedāvājot lasītājam uzzināt tos faktus, kuri nostādītu vienu vai otru tēlu atbilstoši negatīvā gaismā. Lai vēlāk radītu šaubas par izvēli no piedāvātajiem variantiem, kurš varētu būt apņēmības pilns varbūt vienkārši priekšlaicīgi dienasgaismā pacelt Ebijas mazo krāpšanos, vai pat būt gana gudrs, lai miljonos vērtāmos labumus iegūtu sev. Vai, kad Desmitnieka sižetam ritot uz priekšu un ap Ebijas paziņām pieaugošā kārtībā piedzīvojot vardarbīgu un pāragru nāvi (dažs nosacīti pelnīti un dažs ir neīstajā vietā un laikā), būtu mantkārības vārdā spējīgs arī nogalināt. Ik pa brīdim arī fragments no anonīma skatpunkta, kurš piedevām vēl iesaistās aktivitātes, kuras varētu pat nodevēt par teroristiskām, bet šķietami noris paralēli Ebijas sižetam un sākotnēji rada mulsinošus jautājumus, kāds gan šiem fragmentiem saistība ar Ebijas un Kūpera pamatsižetu, bet visam, tā teikt, savs laiks un noslēgumā tiek sasaistīts.

Pirmās aizdomas un neuzticības ēna, protams, kritīs vēl mazpazīstamā un jaunatrastā Džeka virzienā, kuras tikai pieaug pēc viesošanās tā plantāciju laiku senajā un no vecākiem mantotajā mājā. Bet jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk un vairāk uzpeld arī detaļas, kuras negatīvā gaismā attēlo līdz tam tik neapgāžami uzticamo Morganu Spenseru, kurš piedevām pret Ebiju lolo drusku lielākas, romantiskākas un diemžēl vienpusējas jūtas kā pret vienkāršu draugu.

Lai arī Ebija aizstāvēs domu, ka visu šo nedara vien aiz mērķa iegūt pēc iespējas vairāk naudas, tad tās finansiālais stāvoklis nav nekāds spožais. Nav viņa no tiem advokātiem, juristiem, kuri spējuši piesaistīt tādus naudīgus klientus, lai varētu paši šiki dzīvot. Tāds nav arī kolēģis Morgans Spensers, kuram kā labam draugam Ebija uzticas pilnībā simtprocentīgi, tik ļoti, lai uzticētu tam pa slepeno uzticētu nodrošināt juridisko pusi attiecībā uz autortiesībām, lai nākot atklātībā nebūtu vārds pret vārdu un atrastais Džeks Džermeins nevarētu tā vienkārši piesavināties viņas sūros darba augļus.

Desmitnieks, kurā iekļūt varbūt Ebijai/Kūperam nemaz nesagādā tik lielas grūtības, kā būtu domājusi, pat ja vajadzīga neliela mānīšanās, bet no kura, lai izkļūtu cauri sveikā, gan nāk ar krietni trauksmaināku un negaidītāku piedzīvojumu piedevu.