James Patterson, Andrew Gross – Lifeguard

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Nedam Kellijam dzīve, neskatoties uz pašreizējo atrašanos Floridas Palmbīčā baudot sauli un laiskojoties pludmalē, strādājot par izsūtāmo un baseina puiku bagātnieka Sol īpašumā, nav īpaši lolojusi un visādi nācies kulties pa to, kā nu mācējis. Puisis no Bostonas piepilsētas Broktonas, kura vecākais brālis pirms vairākiem gadiem miris apšaudē ar policiju, kura tēvs nereti par otrām mājām jau var sākt saukt cietuma celli un pa jokajam ir uz ‘’tu’’ ar sargiem, beidzot redz gaismu tuneļa galā, kad viens no bērnības draugiem uzzinājis par šķietami vienkāršu darbiņu, nočiet cita bagātnieka trīs gleznas no ntajām pie sienām, lai par atlīdzību komanda saņemtu piecus miljonus. Nu tik dzīve varēs sākties, un pie reizes īsi pirms lielās dienas Neds pludmalē iepazinies un ieķēries skaistākajā meitenē vairāku jūdžu radiusā!

Diemžēl, kas izklausās pārāk labi, nereti tā arī ir. Vienīgi, kad runa ir par gleznām, kuru vērtība mērāma vairākos desmitos miljonu, nereti der atrast grēkāžus, kuru virzienā ātri un viegli novirzīt izmeklētāju aizdomas, uz kuriem uzgrūst vainu, lai patiesie labuma guvēji varētu tērēt sūri grūti nopelnīto. Kas vēl labāk, ja grēkāži jau laikus novākti, jo mirušais lieki muti nedzesēs, un labāk izvairīties no kaut kā lieki pateikta. Mazums tiek izspļauta kāda frāze, kura liek kādam vērīgākam izmeklētājam aizdomāties.

Kamēr Nedam nedienas tikai sākas un dzīve no sapņiem pārvēršas murgā. Tad, par laimi, arī bez mutes dzesētājiem, mākslas eksperte un FIB aģente Elllie Shurtleff ir gan vērīga acs, gan uzņēmība, lai neaprobežotos vien ar savu lauciņu un nozagtajām gleznām, bet arī izrāda iniciatīvu, lai apsekotu slepkavību vietas. Uzņēmība un nepakļaušanās kolēģu stereotipiskajām, reizēm seksistiskajām un visādi citādi nievājošām piezīmēm ir faktors, ar kuru Lifeguard romāna ļaundari nav rēķinājušies. Tā arī, kurš gan būtu varējis rēķināties ar apstākļu sakritību un notikumu pavērsieniem, kuri tieši Eliju un nevienu citu ilgstošu laiku, gana ilgi, lai to ar visu netiešo pavedienu kopumu pārliecinātu, ka aiz pirmajā acu uzmetienā vēlami pasniegtās versijas slēpjas kaut kas cits, lai pārliecinātu Eliju riskēt ar savu amatu un kārdinošās vainīgā ēsmas Neda paskatā lūkotos pēc kāda cita.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam, tad galvenais labais tēls, par spīti šķēršļiem, kuri jebkuram citam agrāk vai vēlāk liktu attapties vai nu cietumā vai romāna ļaundaru nogalinātam. Par nožēlu Nedam četri mirušie draugi romāna sākumā, kā arī sastaptās mīlestības slepkavība, kuru ļaundaris šķiet izmanto momentu un sakritības, lai arī censtos uz cita nogrūzt, nebūt nav pēdējie tam tuviem, kuriem visas šīs shēmas ‘’kļūt ātri bagātam’’ dēļ nāktos ciest, bet Neds neskatoties uz izredzēm nebūs tas, kurš ļausies tik viegli padoties. Tas viss drīzāk jo vairāk motivē izmantot jebkuru iespēju, lai atriebtu draugu un tuvo nāves, jo ko gan viņam īsti zaudēt, ja tikpat kā visi tieši viņu uzskata par lielo, ļauno slepkavnieku!

Tikmēr romantiskais sižeta attīstība starp Nedu un Eliju, kurš vismaz nenomāc pamatsižeta problēmsituāciju un līdz ar to pieciešams, lai arī ir paredzams, tad pavisam lieks ķeksītis ierasta tipa trillerim. It īpaši, kad salīdzinoši vien pirms brīža Neds teju vai lielās mīlestības valgos bijis pret citu. Ķeksis, bez kura nekas nebūtu zaudēts vai pat drīzāk iegūts, ja to šoreiz izlaistu un aprobežotos ar palīdzīgu roku un varoni Eliju, kurai ir pašai sava galva uz pleciem un kura taisnības vārdā ir gatava ar to riskēt.

Savukārt ļaunie tēli, to motivācija noziegumam ir visai klasiska un paši par sevi nevar lepoties ar unikalitāti, kā arī romāna formāts pats par sevi tik īss, lai nebūtu diži kur izpausties un apaudzēt to ar dižu miesu uz kauliem ar kompleksu, daudzdimensionālu raksturu, tad vismaz netiek iebraukts absurdā, kur ļaundaris ir ļaunāks par ļaunu, lai vien būtu ļauns, slikts un citiem ieriebt kārs.

Kad bez citu romānu atstarpes tiek lasīti divi patersona romāni pēc kārtas (iepriekšējais The Beach House) un jau no pirmās nodaļas manāma atšķirība prozā, pat kvalitātē un tās ietekmē uz iespaidu, ko rada vairāk vai mazāk tāda paša stila trilleris, tad neatliek secināt neko citu, kā vien, ka nopelni piešķirami galvenajai atšķirībai starp diviem – Lifeguard otrajam autoram Andrew Gross. Salīdzinoši ar citiem romāniem nodaļas joprojām ir makten mazas, ja izdodas nepilnās 500lpp ietilpināt 120 nodaļas. Un domātais ‘’lapu šķirēja’’ efekts, kas tādejādi tiek panākts, ka nevar apstāties, ka izlasīšu vēl tik vienu nodaļu, vēl vienu lapu un rezultātā attopies, kad jau izlasīts krietni vairāk, kā domāts, saprotama izvēle visos Patersona romānos.

James Patterson, Peter de Jonge – The Beach House

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Vasara, kurai pēc visiem plāniem bija jābūt vairāk vai mazāk gluži kā jebkurai citai pirms tam gan Pīteram, gan tā vecākajam brālim un advokātam Džekam. Ja vēl Džeks var lepoties ar daudzsološu karjeras aizsākšanos prestižā advokātu firmā un potenciāli visticamāk ļoti labu nodrošinātu finansiālo nākotni, tad jaunākais brālis Pīters vairāk ticis apveltīts ar izskatu, ne prātu, kas licis kulties pa dzīvi un mēģināt atrast piepelnīšanās iespējas, kur nu tās sevi ļāvušas atrast. Īpaši, kad šķietami rokas stiepiena attālumā, kā tas ar ballītes viesiem, ir pieejami bagātības augļu kārdinājums, kuru citi tik viegli gatavi šķiest pa labi un kreisi.

Tā grāmata tiek iesākta ar Pītera, kā mašīnu parkotāju bagātnieku vasaras super-ballītē, kas gan kaut kā nebūt ļauj attapties ar gandrīz divsimts tūkstošiem bankas kontā, un kas liks aizdomāties brālim, kādas gan muļķības jaunākais sastrādājis. Tomēr jau apraksts saka priekšā, ka Pīteram dzīvam nesagaidīt austam jaunu rītu, un likteņa taisnīguma atrašana iekritīs neviena cita, kā brāļa Džeka un tā tuvāko sabiedroto rokās.

The Beach House labo varoņu un tieši Džeka gadījumā ir ne viena vien sakritība, bez kurām pat ar visu paštaisno dusmu par netaisnību Džeks nekur tālu netiktu un īsais romāns drīzāk būtu labi ja īsas noveles garumā. Tā Džeks, protams, pazīst žurnālistu, kurš gatavs sacelt brēku un atklāti savā rakstā apšaubīt oficiālo versiju, ka Pīters darba laikā gājis peldēt ledus aukstā okēanā un varbūt pat bijis pašnāvnieciski noskaņots. Vēl jo būtiskāk, Pītera autopsija, protams, tiek uzticēta pataloganatomei (ar paredzamu romantisko paralēlo mini sižeta līniju), kuru Džeks pazīst un kura gatava liecināt par saviem atradumiem, kas ir tālu no uzpirkta policijas detektīva paustā, kurš pat Džekam pēc pirmajām atrunu frāzēm neslēpj faktu, ka ne mazākājā mērā nav ieinteresēts pielikt īstenas pūles izmeklēšanā un patieso notikumu atklāšanā, jo tāda lūk ir super-bagāto privilēģija nopirkt savu tiesiskuma taisnību, uz kuru nu paļaujas ballītes rīkotājs Barry Neubauer.

Barijs – multi miljardieris, kuram bez biznesa noslēpumiem ir šādi tādi sirdij tuvi noslēpumi, par kuriem nevēlētos, lai tiem taptu ļauts izkļūt ārpus četrām sienām. Mērķis, kura veltīšanai lasītājam tiek pat dots fragmentārs ieskats ļaundara un slepkavības pasūtītāja nolīgta šmuces savācēja skatpunktā, kuram uzdots iebiedēt potenciālos lieciniekus, ja nu Pītera nāves iemeslus kādam būtu traka doma pārskatīt. Vai iebiedēt Džeka draugus, kuri, lai cik maz vai daudz šāda tipa romānā būtu iespēja apveltīt ar dziļākām rakstura īpašībām un personību, ne vien tikai palīdzēt galvenajam varonim virzīt sižeta gaitu uz priekšu, jo nevienā brīdī tie neļaujas tikt tik ļoti iebiedētu, lai aktīvi mēģinātu Džeku atrunāt no taisnības sasniegšanas tā brāļa vārdā.

The Beach House ir klasisks popkorna izklaides parauga trilleris no Džeimsa Patersona un tā co-autora, kurš šoreiz ir Peter de Jonge, izpildījums. Labi zinot, ko sagaidīt, un tā nebūs augstākās kvalitātes proza, – nodaļas, kur termins to īsuma drīzāk liekams pēdiņās, sižeta raita plūsma bez liekām komplikācijām, bet reizē arī klišejisks seklums uc -, grāmatas lasīšanas procesā un pabeidzot vēl epiloga nodaļas, nevajadzētu būt radušamies vilšanās sajūtai ne par galvenā sižeta problēmsituāciju un ceļu no katalizatoara ‘’A’’, jo otrajā daļā seko jauns grūdiens, kas iekustina atrisinājumu, gan paša atrsinājuma loģiku un tēlu rīcības sekas.

Kad visi striķi trūkst un šķietami reālas dzīves līdzvērtīga gadījuma situācijā ar pliku neko tā arī noslēgtos Džeka tēla cīņa par taisnības panākšanu brāļa nāve, kur acīmredzami nauda spēj uzpirkt tiesu sistēmu, The Beach House dod izdomāta romāna cerības staru, ka ne vienmēr vajag uzreiz padoties, lai pret cik lielu netaisnību un pārspēku nebūtu jācīnās, lai cik ļoti naidnieka pusē nebūtu iespēju tavu un tev vēl dzīvajos esošu tuvu cilvēku dzīves sabojāt vēl vairāk.

Alfred Amenda – Apasionāta

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ludvigs van Bēthovens – viens no klasiskās mūzikas dižgariem, kuru cerams, ja ne gluži jebkurš, tad arī tāds, kas neklausās puslīdz regulāri klasisko mūziku vai pat neuzskata sevi par tās cienītāju, būs vismaz pa ausu galam tā vārdu dzirdējis, atpazīs vismaz ‘’Oda Priekam’’ fragmentu. Alfrēda Amendas ‘’Apasionāta’’ dramatizētā romāna izpildījuma, cik nu saistoši tas bijis pa spēkam, pasniedz lasītājam šī mākslinieka dzīvi no piedzimšanas līdz pēdējai stundiņai un pat bēru ainai.

Diemžēl nevaru pirms šī romāna lepoties ar faktu, ka būtu lasījis īstu dokumentālu Bēthovena biogrāfiju, bet, kā liecina romāna links uz YouTube saiti un pat ne vienu konkrētu izpildījumu, tad mūsdienu resursi, tai skaitā daudzkārt citos pārdomu rakstos pieminētā Vikipēdija, dod labu palīgmateriālu, kur ieskatīties un salīdzināt kādu interesantāku detaļu. Vēl jo vairāk, ja runa ir par komponistu, tad dažu klikšķu attālumā atvēlēt laiku un noklausīties no paša mājas ērtībām.

Amendas ‘’Apasionāta’’ noteikti rada iespaidu, ka autors centies ne vien pieturēties pie reāli notikušiem faktiem un vien dažviet romāniski dramatizēt, piešķirt kādu nebūt varbūt savu spekulāciju, ko vairāk varētu saskatīt Bēthovena romantiskajā dzīvē. Reizēm tas var rezultēties ar ļoti sausu gabalu, kur no romāna baudāmības nekā neatrast, bet laba, saistoša un plūstoša proza, kura ir manāma, bet ne gluži no vāka līdz vākam, var tieši palīdzēt radīt vajadzīgo lasīprieku. Apasionāta gan vairāk cieš no šķietamās autora vēlmes iekļaut teju katru vairāk vai mazāk būtisku personāžu, kuram bijusi tā laime un gods vismaz reizi sastap Ludvigu. Ja vēl lielākā daļa būtu kaut cik ar raksturīpašīmām apaudzēti tēli, kā romānam pieklātos, būtu bijis jaukāk, bet tā vietā to epizodiskums un lielais skaits bez jūtama sižetiskā pienesuma rada ne to labāko iespaidu. Pat ja ‘’reāli’’ un patiesi dzīvē vairāk vai mazāk tāda situācija bijusi, tad ķeksīša pēc dažādo personu iekļaušana kopiespaidam par labu nenāk. Tā par izteiktu piemēru vien vārda iekļaušanai var minēt Ferencu Listu, vai vien drusku labāku variantu Franci Šūbertu.

Būtu lieki pārdomu rakstā iet cauri plikiem un citviet atrodamiem vēstures faktiem, ja nu vienīgi aina no sniegiem bagātas ziemas Ludviga bērnība, kad nākas ne tikai patverties mājas bēniņos, bet pat pa jumtiem iedrošināt māti un citus bēgt un paglābties – tā teikt, aina, kur ieslēdzas alternatīvas pasaules ‘’kā būtu, ja būtu’’ versijas. Viens gan iekrita acīs sākot ar aprakstiem par Bēthovena muzikālās karjeras sākumu, tās gaitu un noslēguma fāzi, ka bez kaislīgiem ‘’bēthoveniešiem’’, tuvākajiem draugiem un atbalstītājiem, starp kuriem diemžēl romāns neliek domāt bijuši tā brāļi Kārlis un Johans, Ludvigs van Bēthovens bijis tālu no slavas saulē un zenītā vienmēr celta. Drīzāk romānā un noteikti laika biedru kritikās minēti mūziķi un komponisti, kurus diemžēl neviens vairs neatceras un neklausās, izņemot attiecībās sfēras darboņus un mūzikas fanātus, un arī tad varbūt dažs no visiem. Par laimi, Ludvigs van Bēthovens nav viens no tiem.

Pēc rakstura Amendam visai labi padevies ļaut noprast, cik sarežģīts tāds Ludvigam bijis, cik sarežģīti ar dižo mākslinieku noteikti bijis sastrādāties. Bet reizē var tikai apbrīnot, ka pie tādas veselības, vairāk domājot dzirdi vai pat tās neesamību un kurlumu, komponējot savu mūziku. Kā vēl, ja ne bez apbrīnas varētu apzīmēt šo kompozīcju (un noteikti par piemēriem varētu minēt nevienu vien citu) – dzīva kauja mūzikas izpildījumā. Mūziku kuras publikskajā uzņemšanā dominējošie iespaidi, liek nodomāt, nereti vai pat biežāk ‘’jā’’ nekā ‘’nē’’ nav iekļāvusies attiecīgā laika nospraustājās normās un rāmjos par to, kas skaitītos ‘’laba mūzika’’.

Pats ‘’Apasionātas’’ 1962.gada izdevums piesaista uzmanību ar interesantu faktu, ka tā pirmajām divām daļām Spaniols (kā to bērnībā kaimiņpuikas saukājuši) un Varoņsimfonija (komponēta par godu Bonapartam pirms tas pasludina sevi par ķeizaru) tulkojis viens (Lūcija Rambeka) un trešo ‘’…nemirstīgā mīļotā’’ un ceturto Titāns jau cits tulkotājs (Mudīte Danneberga). Varbūt tīri psiholoģiski, bet noteikti arī lasāmības ziņā gana pamanāmas atšķirības, lai viena no grāmatas pusēm šķistu labāka. Kaut gan to diez vai varētu attiecināt uz pamanāmu stilu iekļaut reizēm pat dialogos tēla/personāža izteiktu gada skaitli pilnā apjomā ne tikai, kā varētu sagaidīt, piemēram tur ‘’16.tajā gadā’’, kad mēs šodien domātu 2016.gadu, bet citā gadsimtā būtu cits automātisks pirmais pieņēmums. Bet uz kopējā iespaida fona tas vien tāds sīkums, kur piekasīties, ja gribas dikti.

Terry Mancour – The Spellmonger #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc vairāku tūsktošu Kasari tautas bērnu izglābšanu, pārvešanu pāri neskaitāmām teritorijām par spīti neviena vien cita kolēģa, aristokrāta iebildumiem par baronu kļuvušajam burvim Minalanam (the Spellmonger) un Sevendoras valdniekam nu ir brīvas rokas nodoties citiem pa to laika uz proverbiālas lēnās uguns atstātiem projektiem. Jāizmanto laiks, kamēr Kastalšāras karalis Rardīns un daudzi citi vēl ar naivu cerību paļaujas uz salīdzinoši nesen ar gobliniem noslēgto miera līgumu.

Viens no tādiem projektiem noteikti ir iepriekšējās Journeymage noslēgumā radītās Sniegpārsla izskata kristāla radīšana, kuru sērijas galvenais tēls paveicis turklāt esam bezsamaņas stāvoklī, kad pārlieku bieži izmantojis Alkon Alon dāvāto iespēju ar waypoint un īpašu citu akmeņu palīdzību tikpat kā teleportēties un ļoti īsā laikā mērot lielas distances. Vien neviens nebija domājis, ka Minalans tos tik bieži sāks pielietot un netika brīdinājis par risku iegūt smadzeņu satricinājumu tādā gadījumā. Jāpiebilst, ka sērijai uzņemot apgriezienus Minalanu vairs nepārsteidz sastapšanās ar cilvēku (un ne tikai) pielūgtām dievībām, kurām kā citos, tā arī Sniegpārslas Kristāla radīšanā jo tālāk, jo lielāks pirkst notikumos pieliekams.

Minalans gan ir darbības cilvēks, ilgi vienā vietā viņam nenosēdēt, lai cik aizraujoši reizēm nebūtu akadēmiskākiem piedzīvojumiem nodoties, tādēļ, kad tā vasalis Aratanjiels nodomājis paplašināt savas teritorijas un par upuri nolūkojis Saštālijas teritoriju, tad Minalans nevilcinās, lai palīdzētu no savas puses. Turklāt palīdzētu nevien kvantitatīvi ar vienību nosūtīšanu, bet pielieto izdomu un biezās ar zeltu un sudrabu piepildītās kabatas, lai tieši mazinātu vajadzību lieki izliet asinis. Pie reizes lieti noder, ja ienaidnieks pret saviek vasaļie līdz šim ne tikai nav bijis draudzīgi noskaņots, bet pie katras iespējas savtīgi centies izpiest pēc iespējas vairāk, neņemot vērā vietējās vajadzības.

Par nelaimi Minalanam, tad kamēr goblini nosacīti nogaida un ļauj atvilkt elpu, tad to pašu nevar teikt par citiem cilvēka paskata naidniekiem, kuri piedevām sejā skatoties tev pasmaidīs, kā rezultātā nākas spēlēt teātri un dubultintrigas publiskajā telpā un ārpus tās. Tā par septītās Enchanter galveno kulminācijas ieganstu kļūst Isalī tēls, kura jau reiz izmantojusi savu skaistumu un Minalana vājību pret to, lai paliktu stāvoklī (oficiāli cita vīra bērns), un izdomājusi, kāpēc gan, ja vienreiz faktuālais akts nostrādājis, kāpēc gan to neatkārtots. Process, kas atstāj no malas pamanāmas sekas uz Minalana psiholoģisko stāvokli, pat ja citiem nav pat mazākās nojausmas par iemesliem, kas tādas sekas radījušas. Bet šoreiz Isalī tēls pārrēķinās ar saviem spēkiem, ar Minalana gatavību pagriest vaigu uz otru pusi atkārtoti un nākas par savām sekām maksāt biški vairāk nekā domājusi pirms tam.

Interesantā kārtā katra no šajā rakstā esošajām grāmatām The Spellmonger sērijā, grāmatai sākoties, hronoloģiski skar to pašu laika sprīdi vien no cita tēla, kura gaitām, ja par galveno skatpunku ir Minalans vienkārši nav iespējams izsekot līdzi, it īpaši ja šie tēli dara kaut ko savu pavisam citā lokācijā.

Tā Court Wizard ietvaros galvenā varone ir ‘’seksa’’ maģijas eksperte Petandra (nosaukums kas daudziem varoņiem likt iesmiet un stereotipiski maldinoši secināt magu spēku un ekspertīzi), kurai būtiska loma līdzās Minalanam sērijas sākuma notikumos un dažādu Arcane Orders grupu izveidošanā un pat vadīšanā. Tomēr visam savs laiks un dažādos dzīves posmos nākas izvēlēties prioritātes atbilstoši tām. Tāluk, kad Petandra, kura pirms Arborn tēla sastpašanas attiecībā pret precēšanos vien iesmējusi, tagad pēc liktenīgās personas ienākšanas tās dzīvē ir jau citās domās. Tas pie reizes arīdzan ievieš pārmaiņas kā personīgajā, tā profesionālajā dzīvē un ar Minalana padomu kļūšana par jaunā hercoga Angvina galma magu ir pats piemērotākais nākošais solis.

Angvins, kurš mūsdienu skatījumā ir vien jauns puišelis, viduslaiku tipa fantāzijā ātri vien tam jāpieaug un jāsāk pieņemt nopietnu vīru lēmumi, bet līdz momentam līdz kuram vēl jāizaug vien izejot cauri pārbaudījumiem, kuri pārbauda rakstura noturību, pārbauda un norūda, lai vēlāk jau netrīcētu rokas un kājas pat pūķiem uzbrūkot tā pilij. Nopietnāk Angvina tēlu The Spellmonger sērijā lemts sākt iepazīt sestās Journeymage romāna ietvaros. Tad gan uz lapaspuses vēl manāms aristokrātijā un vairāk vai mazāk bezrūpīgā dzīvē audzis puišelis, bet jau tad Mianalans atpazīst gan rakstura iezīmes, kuras šķiet vēl grib noslēpties, gan potenciālu sabiedroto tādu čūsku midzenī, kādu sevī slēpj Kastalšāras valdošā ģimene un citi aristokrāti.

No malas Rārda sievu Grandīni (tās pārvaldībā tāds kā slepenais dienests) satrauc Angvina pēkšņās neatkarības izpausmes, tā negaidītais spēka kāpums atgūsto Veronas pilsētu tam piederošajās teritorijas un par spīti daudzajiem šķēršļiem tās visai labā pārvalde (ar labu un kompetentu galma komandu, kaut arī ir daži labi no mucas ar laiku izķerami darvas pikuči). Satraukums, kuru rada tieši neizpratne, kā gan tas jauniņajam tik labi izdodas, satraukums par ietekmes sviru zaudēšanu, kad līdz šim tas šķitis nekad neizmūkam no ietekmes kabatas.

Bet paralēli šim ikdienā uzreiz jūtamāku viļņošanos sagādā dieves Ishi aktīvāka iesaistīšanās mirstīgo ikdienas pasaulē. Iši, kuras galvenās ietekmes sfēras ir auglība un pēcnācēju radīšana. Sievišķīgums un tā izmantošana pēc pilnas programmas gan vairāk tai saistās tieši ar seksuālo intimitāti, ne mīlestību, kas reizēm šķiet labi ja otršķirīga. Faktu kopums, kas ne vienmēr iet roku rokā, kad runa ir par hercogistes gludu pārvaldīšanu. It īpaši, kad vara pār jaunatgūtajām teritorijām nav nostabilizēta, kad pie varas ir jauns puisis, kuram kāds nelaikā pacelts svārks varētu sagrozīt galvu. Labi, ka blakus ir gan galma burve Petandra, gan citi tēli, kuri neļaus novirzīties no kopīgi nosprausto mērķu sasniegšanas, pat ja par traucēkļiem starp citiem varoņiem ir arīdzan dievi.

Noslēdzoši ar devīto Shadowmage grāmatu skatpunkts atgriežas pie Rondala un Tindala tēliem ar vienu būtisku atšķirību no ceturtās Knights Magi grāmatas, ka abi gratulējušies no Minalana mācekļiem par pilntiesīgiem burvjiem. Lai arī joprojām abi pakļauti Minalanam, tad nu jau abiem pašiem jālemj, kur, kad un kā pielietot savus talantus. Kur, kad, kā un arī pret ko vērst savas spējas un talantus, lai vislabāk palīdzētu savējiem būt labākās pozīcijās, kad nenovēršami goblini, to līderis Šaruls un arīdzan nesen no mirušajiem uzceltais (ļaunais) Alkon Alon rases nekromancers Kobals nodomās uz pilnu programmu atsākt karadarbību.

Puišu gaitas tos ieved aiz ienaidnieka teritorijas un par galveno mērķi pret kuriem vērst savu dusmu un arīdzna atriebi (iemesls iekš Knights Magi) ir šajos nemieru laikus ietekmi un varu uzaudzējusī Brotherhood of Rats banda. Banda, kurai interesantā kārtā nav viens vienīgs līderis ar lielo burtu, kurš valdītu ar dzelzs dūri. Sastāv tā no vairākiem iekšējiem grupējumiem un frakcijām, bet līdera dzelzs dūres vietā tāpat ir nežēlīga izrēķināšanās ar jebkuru, kurš kaut mazākajā mērā apdraudētu nu jau pat ļoti naudīgo afēru. Fakts, kas puišiem iesveļ iedvesmu un idejas, kur tieši tiem vislabāk likt ciest un sabotēt to kaitnieciskās ieceres, kur tieši uzbrukt, kad to rīcībā nav lielas armijas un jāapdomā katrs solis, lai paši paliktu pie dzīvības.

Devītās Shadowmage ietvaros Rondals un Tindals iegūst negaidītus sabiedrotos. Nosacīti arī bandas grupējums, kurš gan grāmatas gaitās attaisno iekļaušanu to nosacītā draugu sarakstā. Turklāt tiem vēl ironiski atbilstošs nosaukums Cats of Enultramar, jo kas gan būtu žurku ķeršanā un vēlams to sērgas izskaušanā, ja ne grauzēju, tādu salašņu un parazītisku liekēžu galvenais naidnieks kaķis.

Pie reizes nevar jau vienmēr sižets būt drūmi nopietns, pat ja netrūkst tādu, kuri tā vien vēlētos savu mērķu veicināšanai, grāmatas galvenajiem varoņiem nolaist to dzīvības sulu. Tā par atmosfēras atvieglošanas, humora piešprices upuri tiek pataisīts Rondala tēls un tā sākotnēji nedienas romantiskajā mīlestības frontē, jo smejies vai raudi, un sākotnēji draugam Tindalam netrūkst iemeslu, lai pavilktu uz zoba savu cīņu biedru, Rondalu savās kaķes ķetnās noskata jauniegūto sabiedroto līdera Hensa vien četrpadsmit gadus jaunā meita Gartina. Tomēr neskati vīru vai šajā gadījumā pavisam jaunu dāmu pēc cepures, jo meitene acīmredzami trenēta jau no bērna kājas un nebūs ne tuvu līdzīga citām vienaudzēm, vēl jo vairāk ne no aristokrātiskas izcelsmes. Kas gan nenozīmē, ka Gartina nezinātu, ko vēlas, un sekojoši nenespraustu neapgāžamus mērķus, kam par uzskatāmu piemēru jau ir Rondala nolūkošana.

Diemžēl salīdzinoši no visām trim Shadowmage atstāja to pašu vājāko iespaidu. Lai arī idejiski saprotams, kāpēc autors Terry Mancour gribētu lasītajām dot iespēju sekot puišu gaitām, jo tām ir visai nopietnas sekas un finansiāli labumi gan pašiem, gan Angvinam un ne tikai, tad izpildījumā kaut tomēr pietrūkst, lai būtu tikpat aizraujoši, kā abiem tēliem pirmajā veltītajā romānā.

Varbūt daļēji pie vainas ir sajūta, kura jo tālāk sērijā, jo vairāk sāk piezagties, ka lielā, ļaunā naidnieka eksistence fonā, lai cik aizraujoši un dažādu intrigu piepildīti nebūtu Minalana vai citu varoņu piedzīvojumi, tomēr prasītos aktīvāku sižetisko atkalatgriešanos un novešanu pie atrisinājuma. Par ko gan tik drīz māc šaubas, ja ņem vērā, ka sērijai vēl šogad iznācis tās pēc kārtas astoņpadsmitais turpinājums.

ONE, Yusuke Murata – One-Punch Man #11-19

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

One Punch Man (OPM) pasaulē varētu šķist, ka cilvēcei teju katru tās pastāvēšanas mirkli būtu jātrīc eksistenciālās šausmās un gaidās, jo lielāku vai mazāku vai tieši milzu izmēru monstri, no kuriem visbīstamākie ir ‘’Dēmonu’’ un ‘’Pūķu’’ klases, uzbrukumi ir vairāk kā vien potenciāls drauds. Tieši tādēļ cilvēces miera un drošības aizsardzības nolūkā eksistē Varoņu Asociācija, kura līdz šim spējusi iedvest parasto mirstīgo sabiedrībai drošības garanta sajūtu, ka, lai kādi dzīvie murgi neizdomātu kļūt par realitāti, būs Varoņi, kuri tad nāks talkā un izglābs dienu. Ar uzsvaru ‘’līdz šim’’, jo starp monstriem uzradies kāds līderis, kurš ir gana spēcīgs, lai spētu tos apvienot zem viena karoga (ar izdomas pilnu nosaukumu izveido Monstru Asociāciju) un spertu pirmos soļus jaunas pasaules kārtīgas ieviešanā!

OPM galvenais varonis itkā ir ārēji ar neko neizceļanmies Saitamas tēls. Puisis nevar lielīties ne ar milzu muskuļiem, ne ar ko citu ārēji iespaidīgu, lai jau uzmetot tam aci vien ļaundari un mošķi no tā sāktu trīcēt bailēs. Saitamu arī nekādas ienaidnieku replikas nespēj izprovocēt uz kādu cerētu pārsteidzīgu reakciju vai negatīvu emociju, kas liktu zaudēt modrību un pieļaut liktenīgu kļūdu. Tieši pats pretinieks, kad nenovēršami novērtē Saitamu par zemu pieļauj sev letāli liktenīgu kļūdu un nokļūst aizsaulē pēc viena vienīga dūres trieciena.

Izņēmums, ja vien nepiedalies cīņas mākslas turnīrā, kur Saitama iekļuvis vien aiz tīras nejaušības, bet cer tajā beidzot atrast izaicinājumu, kas liktu pielietot vairāk kā vienu dūres triecienu. Jo pēc super smagajiem treniņiem, kuri tikpat kā maģiski tam dod lielo dūres spēku, tas līdz pat padsmitajiem sērijas krājumiem kā meklē, tā meklē un joprojām nav atradis sev cienīgu pretinieku, kas spētu iedegt pietiekamu aizrautības kvēlu un degsmi, liktu satraukties par cīņas iznākumu. Labi, ka vēl Saitamam ir tādi draugi kā Nr.1 spēcīgākais varonis King, kurš vajadzības gadījumā spēj atrast iedvesmojošus un uzmundrinošus vārdus, bet pie reizes nebūt tik žēlsirdīgs, lai ļautu tikt uzveiktam kādā nebūt videospēlē.

No citiem tēliem izceļami Saitamas māceklis un kiborgs Genos, kurš, ja meistars aizņemts citos pavisam noteikti vienmēr nopietnos darbos, var arī palīdzēt un glābt dienu. Bet krietni interesantāks salīdzinājumā būtu pašpasludinātais ‘’varoņu slaktētājs’’ Garo, kurš pār visām varēm kā sev, tā citiem grib iedvest bailes un uzdoties par cilvēku-monstru, bet jo vairāk no varoņa tiek atrādīts, jo biežāk Garo ar darbiem pierāda, ka patiesībā arī būtu pieskaitāms pie varoņiem. Pat ja bērnībā iegūtas kādas psiholoģiskas traumas un pārāk biežas apcelšanas gan tad, gan vēlāk izjūt kāri un vēlmi par to likt kādam citam ‘’samaksāt’’.

Par cik Saitama ir tik mežonīgi spēcīgāks pār citiem, tad nevar viņam ļaut uzrasties katrā cīņā pret monstriem, kad tie padsmito krājumu pirmajā pusē izdomājuši iztestēt Japānas pilsētu aizsardzību (pārējā pasaule laikam pārāk nenozīmīga). Nedaudz īpatnēji no stratēģijas puses, bet ne, ja ir vēlme izvilkt populāru sēriju pēc iespējas garāku, ka monstru ‘’izmēģinājuma’’ uzbrukums tik pārliecinoši sliktajiem tēliem iet no rokas, jo Varoņu Asociācijai jāmēģina uz tiem visiem reaģēt, ka labāk to vienā brīdī nopauzēt un ļaut atgūties.

Kā iepriekš pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem lasītajos pirmajos desmit krājumos, tā arī tagad viennozīmīgi spēcīgākais OPM sērijas aspekts ir kā vienas lapaspues vai paneļu sērijā vai pilna atvēruma (to gadījumā gan derētu lielāks formāts) cīņas epizožu ilustrācijas. Būtu tie varoņi pret ļaundariem vai pret milzu mošķiem. Citādi, ja to neņemtu verā, tad ne reizi vien no sižetiskā skatpunkta rodas pamatotības jautājumi, kāda tam bijusi jēga lielās bildes un sižeta ietvaros.

Par ko arī jāatzīmē, ka lielā, vispārējā sižeta arka ar Monstru Asociācijas plāniem pārņemt varu pār pasauli uz priekšu no krājuma uz krājumu virzās dikti lēni. Lai arī pa kripatai tiek dots plašāks ieskats Monstru Asociācijā ar mežonīgi baismu monstru karali Orochi kā to līderi, tad jau tuvojoties 19.krājuma beigām, sāk rasties pamatotas aizdomas, ka šis baisais Orochi ir vien kā izkārtne un patiesais līderis ir pavisam cits.

Otrs plus būtu izceļams nepārspīlētais humors, kas nāk no Saitamas tēla, kad tas ne tikai neļaujas tikt izprovocēts, bet ar taisnu seju un pilnu nopietnību sniedz atbildes, kuras sanikno tieši viņa pretinieku un liek pasmiet lasītājam. Vai arī par ‘’bonusa’’ mangām saukti īsie stāsti krājumu beigās, kuriem pašiem par sevi uz pārējo stāstu nav ne mazākās ietekmes, bet reizē pārmaiņas pēc piešķir izklaidējošu plusu, kas nesaistās vien ar cīņas ainām un ilustrācijām. Un ja gribas būt īpaši dāsnam un labvēlīgam, tad nevar neatzīt, ka, lai arī uz cīņu ilustrāciju fona niecīgā apjomā, tad galveno varoņu izaugsmi, ja pacenšas un grib, var saskatīt.

John le Carré – The Russia House

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Coronet

Manas pārdomas

Ir sākušies atkušņa gadi, bet tik un tā neuzticība starp Rietumu pasauli un komunisma celmlauzi PSRS ir liela, bet siltāks laiks un publisku ierēdņu sarokošanās, smaidi un laipnāki vārdi vieš cerību liberālāk domājošajos uz cerīgāku nākotnes skatījumu pašu zemē. Vienas drosmīgas jaunas sievietes drosmīgs solis grāmatu izstādes laikā tomēr nodot drauga sarakstītu manuskriptu, kuru piekodina nodot Scott Blair rokās tā nosacītam industrijas kolēģim, lai arī pats Skots nav uz vietas manīts, iekustina izlūkdienestu mašinēriju ne tik vien Liebritānijas salā, bet arīdzan sižeta gaitā otras tālaika valdošās lielvaras aizokeānijā.

Drosmīgā dāma ir Jekaterina vai vienkārši Katja, bet saistošākais no visiem grāmatas tēliem izrādās tieši manuskripta īslaicīgais starpnieks poļu izcelsmes brits Nikolass ‘’Niki’’ Launda. Viņam gan romāna ietvaros ir vien epizodiska loma tā sākumā, bet rakstura ziņā, kā brunču mednieks, kuram gan ir savs gods un principi, bet nekad nav uz mutes kritis, Laundau ir no visiem tas interesantākais. Tēls, kura potenciāls nešķiet līdz galam izmantots vai būtu interesanti sekot līdz tāda gaitām varbūt pat cita veida, ne spiegu trillera romānā.

Kāpēc tieši Skotam vai romāna gaitā biežāk par Barley sauktajam tēlam noslēpumainais manuskripta autors gribējis, lai tā garadarbs tiktu nodots? Turklāt vēl pats manuskripts nav ne tikai jau uzreiz gatavs iespiešanai, bet trīs klažu ietvaros pēc pirmā paviršā skata varētu šķist vien kāda ārpus realitātes dzivojoša savārstījums, lai kāda politiskā režīma pasaulē neeksistētu. Kas zina, vai maz autora Džona le Karē (pseidonīms) varoņiem maz būtu izvērtušies tādi piedzīvojumi, ja ne fakts, ka Landau nekādīgi ne pa mājas, ne darba telefonu to neizdodas sadabūt rokās, kā rezultātā manuskriptam lemts tomēr nonākt citu rokās, kas sekojoši liek vispirms saausīties britu izlūkdienestiem.

Manuskripts, kurš daža laba acīs arī tiek noturēts par savārstījumu un noguļ vien ziņkārības pēc pašķirstīts uz tā galda, bet lietpratēja un eksperta acs, kad to ierauga, nojauš, ka teksts sevī slēpj potenciāli trauksmainus pārmaiņus vējus. Vējus, kas liek dažam labam romāna gaitā pamatoti satraukties, jo jauniegūtā informācija šķiet liek nodomāt, ka pašu daudzinātās ideoloģiskā naidnieka militārās veiktspējas (un laikam vairāk domāta raķešu triecienu precizitāte) nemaz nav tik liela, kā līdz šim daudzinājuši. Ka sekojoši militāri izdevumi vai stratēģija nav nemaz tik pamatota bijusi, bet, ja publika un mediji neuzoš par to, tad varbūt nemaz tik traki, domājot savus posteņus, nav.

Vai citādi pavēršot stratēģiskās pozīcijas, jauniegūtā informācija varbūt liktu vienkārši pārvērtēt pašreizējos tēriņus, nemaz tos nesamazinot. Informācija, kuru gan jāizvērtē cik akurāta tā, vai vispār varbūt ar nolūku kļūdaina un ar viltu nodota, lai liktu otrai ‘’aukstā kara’’ pusei mainīt pozīcijas, kuras patiesībā pašiem būtu par labu. Vispirms, lai būtu ko papildus darīt, lai būtu interesantāk, jāatrod manuskripta autora intereses persona Bārlijs, kurš no atmiņām tam piešķir Gētes iesauku, kādā to saukuši tā laikabiedri. Un pie reizes, jo, ko var zināt, varbūt Gētes rīcībā vēl neviena vien informācijas noslēpumu paka, no kuras apmaiņā pret kādu labumu tas būtu gatavs šķirties.

Romāna sižetiskā gaita neliek nodomāt, ka Bārlijs būtu no personāžiem, kuru diži saistītu politiskās varas gaiteņu intrigas spēles, kur nu vēl iesaistīšanās spiegu mahinācijās. Kaut gan pagātne vairs ne tik jaunajam puisim slēpj darba pieteikumu britu izlūkdienestos, kuru gan tie atraidījuši, bet tagad var izcelt dienasgaismā. Lai arī Bārlijs nerada iespaidu, ka tam pie sirds ietu un simpatizētu komunisma ideoloģija, tad nedaudz aizdomāties un uzmanīgāk uz tā gaitām liek pavērties fakts, ka Bārlijs arī pirms romāna bijis vairākkārtējs viesis Padomju Savienībā, pat ja to varētu izskaidrot un attaisnot ar profesionālajiem pienākumiem izdevniecības Abercrombie & Blair uzdevumā.

The Russia House nebūs asa sižeta spiegu trillera romāns, bet vairāk tāds, kurš caur dažādu tēlu acīm liek paraudzīties uz pārmaiņu laiku, kas dažos, kā Katjā, sāka ieviest naivas cerības, zinot kādā tagadnes gultnē vēstures un ģeopolitiskie notikumi aizvirzījušies. Tā arī uzmanību piesaistoša uz romāna beigām šķiet frāze ‘’ There was no tomorrow because tomorrow was the excuse’’, kur nākotnes iedomu problēmas abas priekškara pusēs daļēji patiesas, bet daļēji arī sev izdevīgā gaismā pagrieztas, lai tad no tālāk izrietošiem secinājumiem izspiestu dažnedažādu profesionālu un personīgu labumu.

Nekas nenotiek no nekā, pilnīgā iespēju trūkuma vakuumā, un tā, lai arī pašam Bārlijam ir labas un visādi pozitīvas atmiņas par Gētes tēlu, tad citi, kuriem tas ir vien vārds uz papīra, nevar riskēt, neizvērtējot, vai tik šis tēls nav pretinieku puses pārformēts, pārvilināts vai citādi piespiests darboties to labā. Viņš zina, ka es zinu, ka viņš zina un tā pa ķēdīti tālāk līdz jau var sākt nojukt un dezinformācijas kampaņa sajukt ar patiesu valsts līmeņa noslēpumu noplūdi. Plus kā tēliem, tā lasītājam jāatceras, ka to ideoloģiskais pretinieks un to dienesti neguļ, lai arī romāna perspektīvas fokuss ir vienpusējs.

Gan The Russia House grāmatas sižeta temps, gan sižeta pamatbrolēma par un ap manuskriptu, šķietamais nekā iznākums romāna beigās, varētu savā ziņā likt vilties un prasīt, kāda gan visam bijusi jēga. Bet, zinot autora profesionālo gaitu vismaz lielos vilcienos, tad noteikti šāda tipa incidenti, kuri rezultējas ar daudz darba stundām un vēl vairāk makulatūras, ir bijis neviens vien. Incidents, no kura varbūt tālāk rezultējas citi pirms tam negaidīti un necerēti pavedieni, kas ievieš gana būtiskas pārmaiņas un piedzīvojumu tēlu dzīvēs, lai izvērstos pietiekami saistošs romāns.

Maria Lewis – Supernatural Sisters #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Piatkus

Manas pārdomas

Astoņus mēnešus pēc mātes nāves negadījumā plūdos, Supernatural Sisters sērijas galvenā varone 22 gadus jaunā Tommi Grayson grib beidzot tomēr vismaz vaigā skatīt savu bioloģisko tēvu. Ar uzsvaru, ka vien skatīt vaigā, ne iepazīt, jo agrāk tīņa gados izspiestais iemesls, kāpēc nedzīvo kopā ar tēvu, lielāko daļu riebumā atgrūstu tik tālu, ka tiem nebūtu pat ne mazākās vēlmes pat uz ko tādu, kur nu vēl kā Tomijai no Skotijas ceļot uz otru pasaules malu Jaunzēlandē. Bet tāda nu ir daļēji eiropeiskās un daļēji maoru izcelsmes varone spilgti zilā krāsā nokrāsotiem matiem.

Ja vien Supernatural Sisters nebūtu urbānā fantāzija ar paranormāliem mošķiem, starp tiem ar vilkaču pārsvaru, varētu iztēloties radikāli atšķirīgu tālāko notikumu gaitu ar jaunu sevis ‘’Es’’ meklēšanu vai vismaz pagātnes puzzlē iztrūkstošo gabaliņu atrašanā, nezināmās un svešās tēva un tā ģimenes iepazīšanā. Vieta noteikti atrastos veselai ģimenes sāgai simtiem lapaspušu garumā. Kaut gan, ja uz Tomijas situāciju un varones dzīvē iekš Who’s Afraid? un Who’s Afraid Too? grāmatuietvaros sagaidāmo paskatās nedaudz ar ironiju un gatavību pasmiet ar sevi par sevi, tad viņai noteikti rodas pavisam tieši vaigu vaigā pat pārāk tuvu iepazīt gan sava tēva radus Ihis klana veidolā, gan savu jauno ‘’Es’’.

Jaunais ‘’Es’’, kas sapurina visus pasaules uzskatus, kādi nu līdz šim racionāli domājošam ir bijuši, kur nu vēl, ka pati Tomija pieder pie šīs pasaules un ir vilkate. Paziņojums, kas liek absurdā iesmieties, bet ko tikpat ātri nomaina sāpju kliedzieni, kad pat pirms iestājas pilnmēness nakts tās pēdiņās mīļākais radu gabals Stīvena tēla veidolā, kā izrādīsies, nemaz tik neuzspēlēti ļauj savai samaitātībai vaļu. Izmanto Tomijas bezpalīdzīgo stāvokli, neko nepaskaidrojot vai nodomājot, ka Tomija jau zina, ka vilkate, kurā citi klana biedri to pašas drošības labad ievietojuši. Bet Tomija jau ne velti izvēlēta par galveno varoni, lai ļautos tāda pretekļa sadismam.

Vilkači vai jebkas cits no daudzajiem paranormālajiem radījumiem autores Mariah Lewis pasaulē neeksistē bez kādas lielākas virsuzraudzības. Lai arī eksistē gan vientuļie vilki, liktenis, kam šķiet nolemta Tomija, gan klani un citas grupas, tad vēsture ir pierādījusi, ka nepieciešams arī kāds lielāks visu pārraugošs un kārtību uzraugošs varas orgāns, kas šajā gadījumā ir Treize veidolā. Treize, kura pati par sevi vēl iedalās trīs specvienībās, no kurām vienu Praetorian Guard varētu raksturot kā privātu Treize armiju, Custodians jeb padomdevēji, konsultanti un jauniņu paranormālās sabiedrības locekļu treneri un visbeidzot Askari, par kuriem gandrīz tiek radīts vismazāk nopietnais, svarīgais iespaids, bet būdami informācijas galvenie sagādnieki, tad bez tiem arī nekur. Varbūt citos turpinājumos tiem lielāka sižeta uzmanība veltīta.

Tomijas jaunās dzīves sākumā no visiem trim visbūtiskā loma būs Custodians apakšgrupai, kuru autore labi pamanās iepazīstināt stāstā veidā, kas liek uz brīdi paprātot, vai tik to sūtītais aģents (nemirstīgais) Lorcan MacCarthy nenotver tik tikko no trakajiem Ihis klana radiem izbēgušo Tomiju psiholoģiski vārā un viegli ietekmējamā brīdī.

Lai arī pirmās grāmatas sižeta katalizators meklējams Jaunzēlandē, tad pamata darbība ir atpakaļ Skotijā, pasaules salīdzinošā mērogā Dundee mazpilsētā, kur Tomijai ar kājām sagriezto pasaules uztveri atkal jāmēģina iejusties atpakaļ ikdienas dzīvē. Atgriezties darbā, kur uz ceļojuma laiku atlikta bijusi jauna mākslinieka pirmās lielās izstādes iekārtošana. Atgriezties starp draugiem, no kuriem ar vienu, Mariposu vai vienkārši Mari, tiek īrēts kopīgi dzīvoklis, un cik labi, ka draudzene iedomājas ieminēties jaunā drauga Lorkana klātbūtnē, ka nesen atbrīvojusies viena lieka istaba. Neiesi jau nu pēkšņi iebilst un šķietami radīt scēnu no nekā, kad tāpat liegts atklāt patieso iemeslu parastam mirstīgajam, kāpēc un no kurienes patiesībā Tomijas dzīvē uzradies Lorkans.

Ja vien pārmaiņas Tomijas dzīvē aprobežotos ar vien to, kā sadzīvot ar savu vilkatību, ar faktu, ka dažas reizes mēnesī pilnmēness fāžu laikā to nomocīs milzu sāpes un būs kaut kur sevi jānobēdzina, lai nepieļautu situāciju, kurā citiem kaitētu, gan jau vēl laika gaitā izdotos ar visu aprast, bet teikumu nesāktu ar ‘’ja vien’’, ja tā tik tiešām vien būtu. Un vien neliela mājiena veidolā piebildīšu, ka Stīvens nebūt nav aizmirsis par jaunatrasto, jauniegūto un no tā vilka nagiem rūgti izbēgušo saldo ‘’kumosiņu’’.

Cita starpā var droši teikt, ka Supernatural Sisters sērija (pēc pirmo divu grāmatu izlasīšanas nedaudz mulsina izvēlētais sērijas nosaukums) ierindojama ne tikai urbānas fantāzijas, bet arī romantiskās fantāzijas subžanrā, kas pēc Lorkana varoņa vizuāla tēla apraksta un pat pēc pirmajiem momentiem vienā ainā ar Tomiju ir visai paredzams sižetiskās līnijas turpinājums paralēli pamatsižeta problēmai. Romantiskais sižets, kuru tā vien šķiet it kā pamatoti, bet reizē tikpat mākslīgi biežāk jā nekā nē samudžina paši galvenie varoņi.

Tikmēr pavsiam cita, tieši un nepārprotami ļaunāka par ļaunu ir otrās Who’s Afraid Too? sižets un tāpamatbrolēma galvenajiem varoņiem esot Berlīnē. Kāpēc Berlīne? Jo pēc pirmās grāmatas traumatiskajiem notikumiem Tomija saprotami grib notikušo atstāt aiz sevis un vismaz laiku nomainīt vidi. Kāpēc došanās līdz draugam Joss/Džosam uz Berlīni, kur tam būs pati piemērotākā vieta saņemt labāko onkoloģisko terapiju klīnikā, kurā jau pirmajā reizē ārstējies.

Tomēr draugs Džoss un viņai veselības likstas nebūt nebūs par sižeta problēmsituāciju pirmajā trijniekā. Jo vajag nu tā sakrist, ka senā pagātnē itkā iznīcinātā vilkaču algotņu vienība Laignach Faelad ir dzīvāka par dzīvu. Kā no pagātnes izlīduši spoki, tie sēj savu nelaimes sērgu pār jaunpiedzimušo vecākiem, lai prieka vietā par jauno atvasi, tiem būtu tukšas bērnu gultiņas, jo tikuši nolaupīti. Un atkal jāpielieto ‘’ja vien’’ frāze, jo to kriminalitāte neturpinās ar vien izpirkuma maksas pieprasīšanu. Patiesība ir krietni šausminošāka un liek pat Lorkanam un citiem Berlīnē iegūtiem jauniem vilkaču draugiem nobālēt.

Lai arī abu grāmatu aptuveni 340lpp apjoms neļauj diži novirzīties no dinamiska sižeta, kuram pa starpu Tomijas un Lorkana romantiskais sižets, tad šur un tur ir pa kripatai no vēsturiskā. Ja sērijas sākumā vairāk ir no maori kultūras, kad Tomija uzzina vairāk par sava bioloģiskā tēva maoru un reizē savu izcelsmi, tad otrās grāmatas ietvaros vairāk jau ir no seno pirms kristiešu Īrijas, ko var pievilkt stāstam klāt, jo ļaundari Laignach Faelad nezog un neupurē zīdaiņus tikai aiz ļauna prieka, bet arīdzn upurē tos pagānu Crom Cruach dievam. Ja vien ir vēlēšanās pietiek vien ar šo vienu pavedienu, lai ielektu metaforiskā truša alā un attaptos Vikipēdijā vairākas stundas vēlāk.

Diemžēl ar salīdzinoši nelielā apjoma 340 lapaspusēm pietiek, lai ik pa brīdim pat tādam, kuram angļu valoda nav dzimtā, būtu pamanāmas neizķertas gramatikas kļūdas. Nav ntās no nodaļas uz nodaļu, bet tomēr, kad ir izsit no lasīšanas ritma (tā reizēm ar mazām šausmām reizēm pamanu tādas savos pārdomu rakstos jau pēc laba laika), kas gan vēl jo vairāk ir momentos, kad šķiet, ka teikumā būtu izlaists mazs vārds, piemēram ‘’it’’ vai pat ‘’about’’ (šiem izrakstīju sev pat teikumu piezīmju melnrakstos), kad nevar saprast, vai lēmums apzināts un vārds pašam jāpiedomā, vai tik tiešām uzskatāma kā kļūda.

Bet citādi, ja piedod autores lēmumu paātrinātākā tempā padarīt Tomiju par īstu spēka mitriķi (spēcīgi vilkača gēni no tēva puses), lai jo labāk spētu cīnīties ar tās ceļā nostājušamies ļaundariem, kuri savā nešķīstumā sērijas gaitā šķiet tikai augs, tad sērija ir viennozīmīgi krietni labi virs vidusmēra lasītprieka baudāmības sniedzoša. Vilkači, kuri pēc to pašas pārdabiskās būtības krietni atšķiras no nesen lasītās Annas Raisas versijas, nemaz neturpinot salīdzinājumu starp gotisko un urbānās fantāzijas subžanriem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #290 (19.01-08.02)

Izlasīju:

Anne Rice – The Wolf Gift Chronicles #1-2

Ryo Hanada – Devils’ Line #1-12

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #7-16

Noklausījos:

Terry Mancour – The Spellmonger #4-6

Timothy McGowen – Arcane Knight #4-6

Lasu:

Maria Lewis – Supernatural Sisters #1-2

Klausos:

Terry Mancour – The Spellmonger #7-9

Lasīšu:

ONE – One Punch Man #11-19

John le Carré– The Russia House

Klausīšos:

Eiji Yoshikawa – Musashi

Terry Mancour – The Spellmonger #10-12

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #7-16

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Ceļš uz statusu un godu saukties par Varoni ar lielo burtu sākas jau no pirmās dienas, kad nosprausts uz to mērķis, no pirmās dienas, kad sāk manifestēties pirmās spēju (autors Kohei Horikoshi devis spējām quirk terminu) pazīmes jau pat četru gadu vecumā. Ar to gan nevar lielīties My Hero Academia (MHA) galvenais varonis Izuku Midoriya, bet ar tādēļ jo lielāka nozīme cīņassparam, sirds drosmei aizstāvēt kā vājākos, tā vienkārši grūtībās un neapskaužamā ļaundara plānota trieciena krustugunīs nonākušu biedru, lai dienas beigās vari ar pilnu pārliecību un skaļāko balsi un uz mangas lapaspuses ar pašiem lielākajiem burtiem izkliegt, ka esi darījis visu iespējamo, lai kļūtu jo spēcīgāks nekā pirms tam. Jo vari būt drošs, ka kriminālās pasaules ļaundari darīs to pašu.

Iepriekšējo rakstu noslēdzu pie sestās MHA sērijas krājuma un septītais turpina, kur iepriekšējais noslēdzas ar vasaras treniņnometnes sākšanos nedēļas garumā. Par nelaimi Izuku, tā kursabiedriem kā Tenya Ida, Ochaco Uraraka, Shoto Todoroki un vēl daudzi citi izceļami būtu, tad lielie, sliktie (vismaz tajā brīdī) Ļaundaru Līgas veidolā tos, varoņu universitātesU.A. audzēkņus noskatījuši kā ideālu mērķi jaunam uzbrukumam, lai turpinātu degradēt varoņu uzticamības simbolu kā sabiedrības aizstāvjus. Un kuriem vēl labāk uzbrukt, ka skolai, kurā nesen sācis pasniegt pats dižākais varonis kāds jebkad bijis un joprojām (uz doto brīdi) numur viens varonis pasaulē All Might.

Uzbrukums, kas paredzami tiek atvairīts, bet, kas dažu nākošo krājumu garumā sāk ievirzīt metaforisku stafets kociņa nodošanu no All Might uz Izuku, kurš, plašākai pasaulei un galvenokārt ļaundariem, vēl nezinot, savu Kvirku spēju neatklāj pats vien ar saviem spēkiem kādas nejaušības pēc, bet attiecīgā nejaušība ļauj tam sastapt All Might vēl pirms norietējis tā zenīta laiks, pirms vēl tas paspējis izraudzīties kādu citu par savu spēju mantinieku, piemēram, no U.A. universitātes trešā kursa. Simbolisks moments, kas jo vēl vairāk nostiprina Izuku varoņa apņemšanos nezaudēt drosmi, kādi nebūt smagi šķēršļi un pārbaudījumi netiktu no profesoru vai ļaundaru puses likti viņa un tā draugu/sabiedroto ceļā. Sapnis kļūt par varoni, kam jādzenas pakaļ ar visu, kas ir iekšās, ar visu pieejamo un reizēm pat no dziļākajām, šķeitami jau izsmeltajām spēku rezervēm, lai sapnis līdz universitātes pabeigšanai kļūtu par realitāti. Lai no All Might puses tam piešķirtā One for All spējas nebūtu bijis liktenīgi kļūdains lēmums.

Par ko gan lasītājs var būt drošs Ļaundaru Līga un tās izveidotājs liktenīgi ar ļaundara vārdu All for One (līdzībai nosaukumos iemesls), ar kuru All Might jau reiz mērojies spēkiem un knapi uzvarējis, bet vēl piedevām kurš vainīgs pie neglaimojošā fakta, ka spēku dzirsktele numur viens varonim iet uz beigām, ka jāsāk meklēt kāds, kuram to tālāk nodot.

MHA sērija nevar jau vienmēr nodarbināt labos varoņus ar nemitīgām spriedzes cīņām uz dzīvību un nāvi, pat ja eksistē sižetbruņas, un pa savai reizei jāļauj tiem mērot spēkus ar vienaudžiem no citām varoņu skolām, kas notiek vairāku krājumu garumā, kad kā U.A.universitātes tā citi vienaudži tiek pielaisti pie pagaidu varoņu licencēm, kuras oficiāli ļautu tiem iesaistīties krīzes situācijās, kamēr tagad kā vien studentiem, lai profesoriem vai kādam citam tos nevajadzētu sodīt, būtu jāstāv malā rokas klēpī salikušiem.

Reizē, par cik sērijā tik daudz dažādu varoņu, uzmanības fokuss nav tikai par un ap galvenā varoņa Izuku gaitām. Tā nosacīts bērnības draugs Katsuki Bakugo un viena no spēcīgākā varoņa Endeavor atvasēm, lai arī ārēji izceļas ar milzu bravūru un reti kad citā personāžā sastopami skaļu muti, tad, kā tas reizēm gadās aiz bravūras fasādes patiesībā slēpjas personība, kura tādā veidā cenšas vien noslēpt savu nedrošību, kuru tikai jo vairāk reizēm uzkurina nepatīkamais izbrīns, kad Izuku, kurš visu dzīvi līdz tam bijis Bakugo puisim iedzinējos, teju vai acumirklī tagad tam ir izrāvies priekšā.

Man uz grāmatplaukta pieejamajā noslēdzošajā vol.16 līdzīga tipa, bet ar pavisam citiem izcelsmes iemslu avotiem, izceļas divi citi varoņi, kuri, lai arī viens no tiem ir pat sava kursa top3 ierindojams, joprojām cīnās par pašpārliecību un pašnovērtējumu, lai virsroku pār tiem nepārņemtu zemapziņā čukstoša balss, kas tā vien grib iegalvot, ka tieši viņš nav Varoņa statusa cienīgs, lai labāk met plinti krūmos un atbrīvo vietu citiem kompetentākiem kolēģiem pirms ar saviem muļķīgajiem izgājieniem kādam vēl nodarījis pāri un kaitējis tā veselībai.

Kā starp labajiem supervaroņu tēliem, tā arī starp ļaundariem lemts uz sižeta skatuves kāpt jauniem censoņiem, kuri tā vien alkst izmantot šo krājumu laikā radušamies pārmaiņu laikus, lai censtos tos ļaunprātīgi, savtīgi, kā arī mantkārīgi un visādi citādi nekrietnos nolūkos vērst sev par labu. No tiem izceļams ir superļaundaris ar Overhaul palamu, kurš vēl piedevām var lepoties ar piederību vēl pie dzīvības esošai un stāsta ‘’tagadnē’’ retai parādībai kā jakuzas, kuri pēc kvirku spēju parādīšanās pasaulē piedzīvojuši ne tos raženākos laikus.

Overhaul tēls, kurš tā vien šķiet, lai cik pirms tam liels un briesmīgs All for One netiktu mālēts vai lai kā iepriekšējā MHA rakstā pieminētais Stein ļaundaris nebūtu uzdarbojies un apslaktējis vairāk par vienu vai diviem varoņiem, supervaroņu sabiedrības modelim, pastāvošajai kārtībai un ideāliem rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus!