Plum Parrot – Victor of Tuscon #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sen tik sen tālā pagātnē Zeme reiz patiesībā bijusi maģiskas Enerģijas pārpilna. Tieši no tādiem laikiem cilvēces kolektīvajā atmiņā saglabājušies stāsti par milžiem, titāniem, fejām, rūķiem un visiem citiem mūsdienās vien fantāzijas romānos sastopamiem radījumiem. Tā arī bija domājis Victor of Tuscon sērijas galvenais varonis līdz dienai, kad viņa pasaule izmainījās uz neatgriešanos.

Pirmajā momentā jebkurš un pats Viktors varētu nodomāt, ka viņa nokļūšana vispirms Fanvatas pasaulē un pēcāk Zaforā, kas gan ceturtās grāmatas Titan Blood ietvaros sērijas ietvaros šķiet ir vien tāds kā izmests līkums pirms atgriesties atpakaļ. Tad jo tālāk autors izvadā Viktoru pa piedzīvojumiem un tajos sastaptajiem pretinieku pilnajiem ceļiem, jo vairāk Viktors atklāj jaunas spējas, turklāt diezgan unikālā un dažam labam groteskā sakauto naidnieku siržu apēšanas veidā un caur šādu metodi piekļūst senču atmiņu vīzijām no attiecīgo Enerģijas pārbagātības laikiem, kā visa ietekmē Viktors maz pamazām pārtop, par ko krietni atšķirīgāku, kā vienkāršs cilvēks arī bez visām jaunajām Talantu un ar tām saistītajām spējām (pieejamām burvestībām), jo vairāk rodas aizdomas, ka tā vis tik vienkārša sakritība vis nebūs.

Kā tas piederas, tad piedzīvojumu ceļš varbūt arī tiek uzsākts vienam, bet palikt vienam piedzīvojumos, ja ir vēlme izdzīvot ilgāk par vienu vai divām grāmatām, nebūts lemts. Noslēdzoties trešajai Spirit Hunter un aizsākoties turpinājumam, par tādu ir kļuvusi Vala. Kapteine, kura sākotnēji pret jebkuru svešinieku cenšas izturēties ar profesionālu pietāti vai pat no malas šķietamu vēsumu, kas daudzus ilgtermiņā drīzāk pat atgrūstu Bet abiem esot vēl par Fanvatu svešākajā Zaforā, nav izvēles, kā neizbēgami, bet sižetiski ne uzreiz satuvināties kopīgi pārciestos piedzīvojumos, ja ir vēlme atgriesties arī Viktoram nu par mājām saucamajā planētā Fanvatā.

Lai arī Titan Blood ir ar izklaidējošu sižetu, tad, par cik nākošo divu grāmatu ietvaros tai nav dižas nozīmes, tad par un ap to paterētā lpp laika izskaidrojumos gandrīz šķiet lieki pavadīts laiks. Ja nu vienīgi ņem vērā nenoliedzamu faktisko uzlīmeņošanās labumu, kas gan ir neizbēgams viens no gala iznākumiem katras sērijas grāmatas ietvaros. Papildus tam nevar neatzīmēt pat uz Fanvatas, kura varbūt tās iemītniekiem šķiet jau sena, bet ne tuvu nestāv klāt Zaforai, kurā sastopami vēl lielāka radījumu dažādība. To skaitā par sabiedroto iegūta pūķene (maģija ļauj eksistēt cilvēka veidolā un izmēros) Tesa, kuras sniegtā palīdzība un zināšanas noderīgas gan akutājā brīdī uz Zaforas, gan vēlāk jau bez viņas tiešas asistēšanas un klātbūtnes.

Viktors varbūt un cerams nav tik unikāls un īpašs, lai viņa spēju avots, kad sākotnēji iegūst Spirit Core un caur to ar emocijām saistītus Talantus, nebūtu kaut kas līdz šim neredzēts, bet nenoliedzami, lai kādi pakāpeniski bīstami pretinieki netiktu tam likti par šķēršļiem, ir gana spēcīgs, lai, spējām progresējot, spētu tos pieveikt. Ja vēl sērijas pirmajās grāmatās Viktors gana bieži moka sevi satraukumos par potenciālu iespēju zaudēt cilvēcību, tā agrāko ‘’Es’’ vēl no Zemes eksistences laikiem, tad pakāpeniski un jo vairāk iepazīstot, ka teorētiski un pratiski vien atgūst senču reiz iespēto, pat ja tas ntās paaudzes atkapakļ vēl pirms aizvēstures laikiem, domām liek sākt mainīties.

Interesants, bet visai epizdosisks ir pārdomu moments, kad Viktors atklāj, ka nemaz nav gluži vienīgais cilvēces pārstāvis uz Fanvatas uz Zemes, ka uz tās pat ir to izveidota kolonija. Vien sērīgā noskaņojumā par vecmammu un citiem tuvajiem liek ieslīgt pavērsiena šoks, jo tie ne tikai uz Fanvatas nav nokļuvuši caur kādu nebūt maģisku portālu, bet atkļuvuši ar paaudžu tipa kosmoskuģu palīdzību, kuri, esot uz Zemes, bijuši vēl vien idejiskā izstrādes līmenī. Laika plūsmas linearitāte Viktora gadījumā gluži nebūs izdomāts relatīvs jēdziens.

Piektais turpinājums Battlemaster liek Viktoram un tā sabiedrotajiem, starp kuriem Relijas tēls (un gandrīz visas ieceres galvenā sponsore) salīdzinoši nesen pat par naidnieku bijusi saucama, bet vien aiz brieduma un vieduma žēlastības ir sabiedrotā, ne nogalināta, jāsaskaras ar agresīvi noskaņotiem Raidonas impērijas aristokrātiem, kuri cenšas tai letāli likt ceļā spieķus, lai arī agrākā pirms sērijas laikā Relijai ir rokā atļauja jauniem un pašas Raidonas impērijas neiegūtas teritorijas iekarojumiem. Un vien šī raksta noslēdzošajā Magma Heart ietvaros Viktors, Vala un Relija ir spējīgi tam nodoties.

Titāna Asinis, Cīņu Meistars un Magmas Sirds, kā varētu latviskos grāmatu nosaukumus, visi saistīti ar pakāpenisku Viktora asinslīnijas, rases un senču izzināšanas, līmeņošanās ceļu, kura laikā nāk klāt jo spēcīgākas burvestību un cita veida saistītas spējas, lai vieglāk spētu pieveikt pretinieku, un pat tad reizēm vien ir kā ir, ar diegu uz pusēm. Bet savā ziņā, kā gan citādāk, ja lielos vilcienos, Viktoram, kurš vēl nemaz tik ne sen dzīvoja pie mīļotajiem vecvecākiem pēc vispirms mātes (no tā tendence uz naidu un dusmām) un pēcāk tēva nāves, ja sērija turpinās, nekas ilgtermiņā pārlieku draudīgs un postošs nevar notikt.

Plum Parrot – Victor of Tuscon #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kārtējā ikdienišķā atgriešanās mājās pie vecvecākiem Viktoram Sandevalam uz neatgriešanos sagriež pasaules kārtību kājām gaisā, kad kāpiens pāri slieksnim liek tam attapties Fanwath fantāzijas pasaulē pilnā ar mošķiem. Lai nebūtu garlaicīgi jau no pirmajiem mirkļiem, iemesls, kāpēc Viktors vairs neatrodas uz dzimtās Zemes, sasaistās ar tā tūlītēju nonākšanu verdzībā un nosūtīšanu uz gladiatora tipa cīņām.

Tas, ka Viktoru nav skārusi kāda pēkšņa liga vai halucināciju lēkme, noprotams jau no pirmajiem mirkļiem, redzot ap sevi ne vienu vien līdz šim tikai fantāziju daiļdarbos un filmās sastopamus mošķus, bet ilgi pārdzīvot nav laika, ja vien nav pašnāvnieciska vēlme papildus visam arīdzan atvadīties no dzīvajos esošajiem. Viktoram, kā jau galvenajam sērijas varonim, vismaz paveicas ar celles biedriem, kurā tiek iesviest. Kā rezultātā Irelas un Vulu tēli kalpo gan kā labs informatīvais avots par un ap Enerģiju ar lielo burtu, jo tiek izmantota autora MC Gallup ar pseidonīmu Plum Parrot izveidotajā LitRPG fantāzijas subžanra maģijas Sistēmā, kā arī dod citus noderīgus padomus, kuri palīdz pārciest pirmās dienas un nedēļas un sasniegt periodu, kad drīzāk citiem jau jāsāk raizēties par savu drošību un dzīvību, esot ienaidnieku pusē.

Nevarētu teikt, ka, pirms nonākšanas Fanvatas pasaulē, Viktoram būtu diži daudz, par ko dzīvē sūdzēties. Vienīgi, ka labprātāk pie vecvecākiem tikai ciemotos, bet realitāte ir nedaudz sērīgāka un abi vecāki (māte sāpīgāk vispirms) ir miruši. Tas šķiet puisi nebūt nav ne salauzis, ne iedzinis kādā nebūt depresivitātes stāvoklī, bet ir spējis iekšējo dusmu jūru novirzīt produktīvā virzienā, nodarbodamies ar grieķu-romiešu tipa cīņas sportu. Sports, pie kura pēdējā laikā gan pieturējies, jo pārāk labi padodas un citi būtu šokā, ja pamestu, bet, kas lieti noder tagad, kad no iegūtajām prasmēm gan pirms tam, gan tagad pie saņemtajām sākuma visnotaļ augstvērtīgajiem starta statiem un atribūtikām (atgādinājums, ka Viktors ir galvenais tēls) ir atkarīga viņa dzīvība.

Pirmie nopietnie, ja neskaita tādus sīkumus, kā cīņas uz dzīvību un nāvi, citu alkatīgās naudas un izklaides vārdā, noris teju aiz tā, ka Viktoram pat pārāk labi padodas izdzīvot un tābrīža saimnieks iekārto cīņā pret ne tās zemākās kārtas noziedznieku – tā teikt, ja Viktors uzvar, tad vainīgs un nāvessods, ja izdzīvos, tad brīvs no sodiem par izdarīto pārkāpumu. Paredzami Viktoram tiek uzvaras lauri, bet reizē nepateicības alga ar galamērķi nu jau Great Bone raktuvēs, kur tiek pierīkots pie komandas, kurām uzdots pārbaudīt nereti mošķu pilnus tuneļus, pirms tajos dodas citi klaušu tipa strādnieki.

Victor of Tuscon sērijā bez Enerģijas kā burvestību darbinošais faktors būtisks ir no indivīdam piemītošās Spirit Core/Gara Serdes, kas Viktora tēla gadījumā ir dominējošais Naids. Ne reizi vien puisi izglābj ārkārtīgais spēka un muskuļu masas palielinājums, tik tas mīnuss, ka vienmēr pastāv risks sevi spēju pielietošanas laikā tik tālu pazaudēt, ka var nākties ciest par sabiedrotiem sauktiem tēliem. Tomēr bažām vai bailēm vien trešās Spirit Hunter grāmatas ietvaros sāk augt kājas, kad atklājas jo jauni un jo lielāki Viktora Serdes aspekta talanti, no kuriem Bailes pārsteidzošā kārtā ir pat ar lielāku jaudu nekā Naids. Baiļu aspekts gan uztverams no skatpunkta, kurā par spīti raizēm un bažām, pirmkārt jau par citiem, Viktors neļaujas, lai bezdarbībā sastingtu, bet tā vietā metas briesmām tieši rīklē. Fakts, kas virza sižetu raiti uz priekšu.

No citiem izceļamajiem tēliem, kā pirmo noteikti jāatzīmē laimīgā kārtā atrasts medaljona amulets un intelektuālais konstrukts Gorz iekš tā. Pieļauju, ka vēl dažus gadus agrāk nebūtu tāda asociācija tā uzreiz izveidojusies, bet tagad gan sarunās ar Viktoru Gors brīžiem liek iedomāties par tādu kā Mākslīgo Intelektu, kurš vismaz šajā versijā ir labvēlīgi noskaņots pret tā jauno īpašnieku. Gora iekšējā atmiņa, tam pieejamā zināšanas, kuras gan pats tā vienkārši nevar iegūt, ja neeksistē IT sistēmas, gan par maģijas Sistēmu, gan tam pieejamās kartes un daudz kas cits noderīgs ļauj Viktoram rast izeju no problēmsituācijām, kuras citkārt beigtos krietni bēdīgāk.

Tikpat bēdīgi un vēl trakāk klātos bez raktuvēs iegūtas sabiedrotās Theilas, kuras humanoīdais un fiziskās realitātes taustāmākais veidols (šeit gan nebūs runa par romantiskā sižeta līnijas mājieniem). Tā pierāda sevi par gana uzticamu sabiedroto, lai pēc viena otra iepazīšanas Raktuvēs, to ņemtu talkā turpinājumu piedzīvojumos, starp kuriem Theila pati ne bez pašas pieļautām kļūdām uz mirkli kļūst par raižu galveno vaininieci. Tā teikt problēma no nekā, kuru atrisināt neklājas nemaz tik viegli, bet Viktors gods godam vēlāk to nebāž degunā ar ‘’es taču teicu’’ tipa attieksmi.

Naids, Iedvesma (kā otrs par affinity saukts Gara Serdes sižetā gaitā iegūtais talants) un Bailes vien pavirši ieskatoties, līdz galam neiedziļinoties varētu šķist, kā kaut kas uzreiz labs vai ļauns. Šajā ziņā varētu to uztvert, kā ideju par domu, ka instruments pats par sevi ir tikai tik labs, cik tā pielietotājs. Sevis izpratne, lai sekojoši nekaitētu ne sev, ne sabiedrotajiem (tā vietā rastu spēku iespējā paļauties uz sevi un draugiem), bet tieši liktu trūkties naidniekiem, no kuriem pirmie ir vien kā iesildīšanās pirms turpinājumos noteikti gaidāmi nopietnāki izaicinājumi.

Ak, jā! Gandrīz aizmirsu par ilustrāciju vākos redzamajam tēlam esošo cirvi – Viktora galveno cīņas instrumentu, kuru pirms tam tā agrākais īpašnieks nav spējis atslēgt līdz galam, bet izrādās ierocis (atbilstoši nosaukts par Lifedrinker, un, protams, tiek uzrunāta sievietes dzimtē) ar īpašu talantu, ka Theilai ne reizi vien gandrīz labestīgā greizsirdībā jāaizrāda, cik ļoti Viktors to apčubina. Saikne starp abiem, kas uz mūžu un kura noteikti jātur goda vietā, sekojoši ļaujot plūkt augļus kritiski svarīgos momentos.

Laba un gara (cerams lieki neizstiepta) fantāzijas sērija, kurā piedzīvojumi pirmo trīs grāmatu laikā virknējas ar domu un pamatu (ar reti vien epizodiskiem piedzīvojumu fragmentiem), ko autors ceru spēj arī turpinājumos saglabāt. Vienīgi, ka lielais piedzīvojumu sižets, uz kuru Viktors trešās Spirit Hunter sākumā tiek pierunāts, turklāt no tēla, kura vien nesen par naidnieku bijusi, līdz grāmatas beigām tā arī nepienāk. Turklāt noslēgums tāda veida, kas liek apšaubīt, vai maz pienāks tāds brīdis.

Han Yang – Isekai Warden

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja dzenies pakaļ kriminālās pasaules darboņiem, par kuru notveršanu izsludināta kāda nebūt atlīdzība, jārēķinās, ka tie izmantos visus tiem pieejamos līdzekļus un metodes, lai izvairītos no tapšanas tikt notvertiem. Tieši tā notiek ar atlīdzību mednieku Lenoksu, kad kārtējā šķietami ikdienišķā darbadiena pārvēršanas ar iekļūšanu mākslīgi izveidotā melnajā caurumā. Ievads, kura laikā Lenokss, kamēr tiek ievilkts caurumā, samierinās ar notiekošo, jo ko nu vairs izmainīsi, bet pamošanās fantāzijas pasaulē Komax ar tās LitRPG Sistēmas tipa pasaules kārtību ir, maigi sakot, visnotaļ galvenajam varonim negaidīts pavērsiens.

Isekai Warden lielākoties ir kā iespēja Lenoksam izaugt personības un rasktura ziņā. Tam pirmkārt jau paveicas, ka acīmredzami Komaksā trūkst tāda piedzīvojumu meklētājā, kurš par prioritāti stādītu dažāda tipa krimināli noskaņoto tvarstīšanu un likumpaklausības ievērošanas uzturēšanu vai vismaz tādu, kas nebūtu acīmredzami par labu attiecīgam aristokrātam vai lokācijas (dzelzs dūres) valdniekam. Un nepaiet nemaz tik ilgs laika sprīdis, kad Lenokss vairāk vai mazāk turpina to pašu, ko darījis savā Visumā, vien nomainot kosmoskuģus un advancētu tehnoloģiju pret viduslaiku tipa fantāzijas vidi un reālu maģiju, ne tehnoloģiju, kura pārāk advancēta un tāpēc būtu par maģiju noturama.

Autors Han Yang nav vienkārši izrāvis no ‘’mūsu’’ realitātes viens pret viens, bet gan piešķīris Lenoksam bērnību, kur bērni tiek audzināti ne starp bioloģiskajiem vecākiem, bet tādā kā 24/7 bērnudārzā ar auklēm kā ‘’vecākiem’’, kuriem no visas sirds patīk bērni un rūpes pār tiem. Diži sīki aspekts uz lapaspuses netiek iztirzāts, bet ar ‘’kāpēc’’ vecāki veikuši tādu izvēli, tiek dots skaidrojums, ka tiem un sekojoši citiem Kosmosā nodarbinātiem uz kuģiem vienkārši nebūtu tam piemērotas vietas, laika un citu būtisku resursu pienācīgai audzināšanai. Bērnība, kura pilna ar kopābūšanu ar citiem bērniem un audzinošajiem pieaugušajiem, kāpēc uz bioloģiskajiem netur ļaunu prātu, bet varbūt tas un vēl kāds nebūt neatklāts notikums, kāpēc, aizsākoties Isekai Warden, grāmatai, Lenokss izbauda solo vienpatību savā darbā. Kā vēlāk lasītājs uzzina, tad daļēji tā Lenokss rīkojies, jo vienkārši baidījies citiem sagādāt sirdssāpes, esot pilnīgi pārliecināts, ka viņa profesijā nāve agrāk vai vēlāk būs neizbēgams iznākums.

Kaut arī varētu teikt, ka nomainās vien vide, tad attiecīgi visa pasaule ir gluži sveša ar saviem, atšķirīgiem noteikumiem, kuru neievērošana Lenoksam var beigties letāli, kādēļ gluži nevar turpināt līdzīgo warden pienākumu un noziedznieku tvarstīšanu (un ne tikai, kad Sistēma un Powers piešķir pat daža laba karaļa nogalināšanas kvestu), un tā Lenokss visai vienkārši, bez dižas izskaidrošanas kā un kāpēc tiek pie piedzīvojumu kompanjones Annas, kuras pašas situācija nemaz nav tik vienkārša. Vien jāpieņem, ka par Powers sauktie (termins, kas tiek izmantots, lai apzīmētu kādu(s), kuriem ir kontrole pār Sistēmu) ir kāds nebūt samaitāts sevis un varbūt citu izklaidējošs plāns, kāpēc tie Annu zirga paskatā ‘’atdzīvinājuši’’. Lai arī neskaitās gluži kā dzīva, tad Anna ļaujas jaunajām iespējam un realitātei, jo ko gan tai zaudēt, vai tieši pretēji, ja tiks pie fiziski fiziska humanoīda ķermeņa, var vienīgi iegūt, un tā vien jāļaujas kurp piedzīvojumi aizvedīs to blakus Lenoksam.

Pēc Amazones datiem (paš)izdota 2025.gada 30.jūnijā Isekai Warden atzīmētā kā pirmā un uz doto brīdi vienīgā grāmata The LitRPG Fantasy World of Komax, kas itkā izskaidrotu, kādēļ romāns un tā izklāsta vispārējais stils neliek par to domāt, kā labu solo projektu. Bet reizē, kad šī jau ir trešā īsā laika periodā noklausītā autora grāmata, māc aizdomas, ka tāds vienkārši ir Han Yang stils, un ja patīk vai pat aizrauj, tad forši, bet pretējā gadījumā labāk par šo autoru aizmirst, jo būs vilšanās. Isekai Warden un iepriekšējos divus autora darbus klausos Omnibusa versijas ietvaros, kurā romānu sarindotajā kārtībā nākošais pēc šī publikācijas ziņā jāatgriežas 2022.gadā, kurā Mayor of Mythos salīdzinoši ar Dungeon Realms un Isekai Warden pat ne tuvu nestāv klāt.

Han Yang – Mayor of Mythos (Transcending Levels #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zemei tuvojas milzu asteorīds, kuram, kad tas tika pamanīts, bija vajadzējis Zemei palidot garām ar tik lielu attālumu no planētas, ka pat ne sekundi nebūtu vajadzējis satraukties. Tomēr, kad iesākas Transcending Levels triloģijas (nosaukumi grāmatām numurēt, kas liktu padomāt, ka kādā brīdī autors Han Yang pārsaucis sēriju) pirmā grāmata Mayor of Mythos, asteorīdam acīmredzami lemts kļūt par meteorītu un ietriekties Zemē. Cilvēcei lemts pēkšņs un neizteikmsīgs gals. Tā vienkārši bez varoniskām epikām, lai censtos planētu glābt, bet tas nenozīmē, ka visiem jāmirst turpat un tūlīt.

Apokaliptiskais notikums gan tiek izmantots tikai un vienīgi par ieganstu un instrumentu, kā transportēt, galveno varoni Devon (audio versijā izruna kā Devins) uz fantāzijas tipa maģijas piepildīto Mythos pasauli, un sākums autora Han Yang fantāzijai ir daudzsološs un intriģējošs. Vēl jo vairāk nevajag daudz, lai radītu pozitīvu pirmo iespaidu, ja tīri personīgi iekš LitRPG fantāzijas subžanra sanāk pirmoreiz sastapties ar ‘’kāršu kavas’’ maģijas sistēmu. Vieglākai analoģijai, lai varētu saprast domu, var pieminēt Magic the Gathering vai citu līdzīga tipa galdaspēli, lai saprastu, kas tiek domāts. Iespējas, kur izvērsties, neskaitāmas, ja vien tiktu izmantotas…

Diemžēl, kas iesākas daudzsološi, drīz vien tiek gana fiksi sabojāts un līdz grāmatas beigām diez ko labāk nepaliek. Pirmais brīdinājuma signāls tiek pasniegts, kad Devins ar tam piešķirto palīgu, nu izbijušu zobārstu Mārtiju, (arī no Zemes izglābtu) nepabeidz pirmo paša izvēlēto un diezgan vienkāršo misiju. Ja vēl sākumā domā pie sevis, ka varbūt pats vainīgs un esi palaidis garām, vai arī otrs variants, ka jāpieņem, ka tik nebūtisku misiju lielās bildes kopainā, kad sāk milst lielāki draudi, pašam jāpieņem, ka varoņi izpildījuši, tad vēlāk, notikumiem ritot, krietni lielāks sižeta caurums liek domām virzīties, ka autors vienkārši aizmirsis.

Vienkārši aizmirst gan nākas par ntajiem epizodiskajiem tēliem, kur pat kartona tipa tēla apzīmējums, ar kuru būtu domāts instruments, kas palīdz virzīt sižetu uz priekšu un papildus jau tā galvenā varoņa sižeta bruņām Devinam uzvarētu attiecīgās epizodes pretinieku, būtu tas vienkāršs mošķis vai piemēra pēc intelekta apveltīts pūķis, kādu netrūkst Mayor of Mythos romānā. Ne reizi vien nākas piefiksēt domu, no kurienes gan šis jaunais tēls (kāds tam bija vārds?) uzradies. Tā teikts, kas tu tāds vispār esi? Un arī citi galvenajam varonim par tuvākajiem sabiedrotajiem pieskaitāmie ar diži plašām personības šķautnēm apveltīti nav.

Viens liels klupšanas akmens ir viena vai dažu konkrētu sižetisko līniju izvešana līdz galam. Par tādu domājams būtu jāuzskata paša dibinātas ģildes un potenciāli romantiskās intereses Galinas tēla māsa Zela, kurai tiek tā nelaime tikt nolaupītai. Bet tā vietā, lai Devins ar Galinu, ar Mārtiju un sižeta gaitā iegūtu mājdzīvnieku un cīņu biedru sauszemes haidras Keitas veidolā, kopīgiem spēkiem darītu visu, lai Zelu atrastu un atgūtu, tie nodotas te abu attiecībām, te Devins izdomā, ka derētu izmantot ‘’spēles’’ mehānisma dāvātu iespēju dibināt pašam savu apmetni. Notikums, kas izvēršas jaunā pilsētas attīstīšanas un menedžēšanas epizodē, un varētu pat būt piesardzīgi pozitīvi noskaņots, ka šis būtu papildus spēles elementu apvienojumus paralēli ‘’deck building’’ aspektam, ja vien tiktu ievērots kaut cik vērā ņemams konsekventums pat vienas grāmatas ietvaros.

Bez kārtīm (trīs tipi -Prasmes, Burvestības un mošķu summons) piedzīvojumu nolūkā piedzīvojumu pēc starp Summons kārtīm ir arī iespēja izveidot Pazemes Labirintus. Diemžēl atkal vairāk nākas vilties un Labirinti tiek izmantoti mošķu pieveikšanai un sekojošai atlīdzību iegūšanai, un pie reizes lapaspušu skaita papildināšanai, tā vietā, lai sniegtu līdz šim vismaz kaut cik, ja ne gluži neredzētu, tad Han Yang izpildījumā aizraujošāku.

Romantiskās sižeta līnijas, pat ja varētu pamatoti apšaubīt, vai Devina tēls, kuram lemts ciest no dusmu kontroles un savaldības problēmām, ir gana cienīgs un labs, lai te viena, te cita un pat aristokrātiskas dabas dāma to uzlūkotu, kā potenciālu partneri, tad vismaz šis ir viens no faktoriem, kuri tiek ilgtermiņā biežāk ievēroti. Lieki piebilst, ka Devins neizrāda dižas pārdzīvojuma pazīmes, kad pirmajām attiecībām lemts izgāzties. Bet pārsteidzošāk par to būtu pieminama Devina un vēl jo vairāk Galinas, cik nu tai lemts pēcāk pavīdēt uz lpp, izrādītās intereses trūkums vai drīzāk neesamība par Zelas tēla likteni.

Attiecībā uz Devinu izbrīnu izraisa tā paša pirmā cīņas epizode svešajā vidē un Mitosas pasaulē, kur Devins bez minstināšanās glābj nelaimē kritušu dāmu, bet tā vietā, lai vienkārši padzītu uzbrucēju, to nogalina un turklāt veidā, kas liek padomāt, ka ne tikai tā nav pirmā slepkavība, bet, ka pat drusku izbauda to. Lai arī nespēja nokontrolēt dusmas ir par retu saucama, tad nākas aizdomāties pat ar informāciju, ka uz Zemes Devins bijis izbijis armijas veterāns (gribētos minēt, ka padzīts ar negodu) un pēcāk šoferis tālbraucējs.

Mayor of Myhos klausos reiz iegādāta lielāka omnibusa audio omnibusa versijas ‘’iepakojuma’’ dēļ, kur bez šī romāna ir vēl deviņi citi, bet vienpašu/stand-alone tipa romāni. Romāni nav sarindoti to izdošanas secībā, bet nākošie divi ir iznākuši noapaļojot trīs gadus vēlāk par šo. Atliek vien cerēt, ka laiks un pieredze autoram ļāvis sniegumu un daiļdarba baudāmību uzlabot, jo pretējā gadījumā nebūs lemts tos visus noklausīties.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Multiverss ir pilnāks par pilnu ar galvu reibinošiem artefaktiem. Šķiet ‘’tikai’’ jāpasniedzas drusku tālāk, jāpacenšas drusku vairāk un tie būs rokā, lai Defiance of the Fall sērijas galvenais varonis Zakarijs ‘’Zaks’’ Atvuds vai jebkurš cits, būtu tas viņa sabiedrotais, ienaidnieks vai neitrāls Sistēmas spēlētājs, spētu turpināt vairot un audzēt savu kultivācijas spēku, līmeņus un visādi citādi ar to saistītās statistikas atribūtikas. Tikmēr sižetā, kas jo tālāk sērija tiek turpināta, jo vairāk pēdiņās liekams termins, virzās uz Visuma starpsektoru karu, kas Zaka gadījumā izpaužas viņa vadīto spēku cīņās par Kan’Tanu (izrunā kā Kentanu) klanu.

Lai cik saspringtas un brīžiem šaubīgas kaujas nenoritētu, tad par gala iznākumu par labu galvenajam varonim lasītājs var iztikt bez šaubām. Vienīgi Zaku brīžiem sāk pārņemt maza mazītiņa vainas apziņa vai vismaz satraukums attiecībā, cik daudz padoto pavalstnieku dzīvības katra lielāka vai mazāka saķeršanās neprasa. Bet to tad var viegli pārdzīvot un sagremot, kad atceras, ka gan pats, gan jebkurš cits izdzīvojušais sabiedrotais pēc uzvaras kļūst jo spēcīgāks un par spīti Sistēmas Multiversa mežonīgajiem apmēriem, jo augstāk kāpj, jo tomēr ierobežotāki ir pašas augstākās kvalitātes resursi.

Vienlaikus momentā šo trīs grāmatu laikā, kad Zaks paviesojas uz Zemes, lai pēcāk tikpat ātri dotos savās gaitās, ir jāpievelk groži, jākļūst stingrākam pret zemiešiem, kuri pārāk ērti iekotelējušies viņa un tā sabiedroto izveidotajā un lielākas bildes skatījumā mānīgajā drošībā. Ja vien ir vēlēšanās ilgtermiņā cilvēci no laikiem pirms Sistēmas uzrašanās, pirms Defiance of the Fall sērijas aizsākuma vēl uzturēt pie dzīvības un neļauties pašplūsmai, kura nesaudzē nevienu, tad drusku jāpaskubina slinkākie un, pieklājīgi sakot, jāsadod pa pēcpusi citiem.

Turpinot par kultivēšanu un galvenā tēla izaugsmi, tad Zaks pieķer sevi pie domas, ka viena daļa no agrāk iegūtajām spējām, no kurām uz dažu labu izteikti paļāvies, lai gūtu panākumu, tagad stigst ne tikai putekļainā aizmirstībā un reti kad tiek izmantota, bet pat ir kā lieks resursu patēriņš, kuri noderētu kam citam un dotajā brīdī krietni efektīvākam.

Zaks, kā jau tas piederas, esot galvenajam varonim, ir OP (overpowered) un viņš ir spējis tikt pie retas duālu klašu iespējām, kas gan nav tik reti, lai Sistēmā tam nebūtu savs termins – ‘’edgewalker’’. Zaka gadījumā tās ir Dzīvības un Nāves (Life and Death) saistītas klases. Un tad var pie reizes, ja ir tāda luste, izvērst filozofiska rakstura pārdomas par jautājumiem, kas gan īsti skaitās ‘’dzīvība’’, ja dzīvie miroņi (nebūs zombiji) Sistēmas ietvaros nenozīmē gluži to pašu, kā citkārt varētu padomāt.

Defiance of The Fall būdama LitRPG fantāzijas subžanra darbs neiztiek bez līmeņiem, kur autors J.F. Brink, sērijai aizsākoties, izvēlējies iztikt bez pieredzes punktu uzskaites, ne bez līmeņiem, kurus tad sarindot burtu sistēmā, kur A skaitās pats augstākais. Viss būtu rožaini un jauki, ja ne šo grāmatu ietvaros, kad jau #11 grāmatas ietvaros ir moments, kad Zaks itkā sasniedz E ranga pīķi (un tajā vēl ir joprojām) neuzrastos moments, kurā visa uzmanība tiktu pievērsta jaunai klasifikācija (varbūt subklasifikācijas iekš burtiem). Tā Zaka gadījumā puisis aizsāk iekļaušanos Hegemony kārtā, kur arī tikt līdz pīķim nemaz pat šo trīs grāmatu un nedaudz virs 1800 lapaspušu laikā nemaz nav iespējams. Ar ko šīs alternatīvās un paralēlās klasifikācijas nebeidzas – vismaz šobrīd iztiekot vien ar Monarhijas ranga pieminēšanu.

Jāatzīstas, ka saturīga sižeta attīstības substances ir tik maz (jūtami mazāk aptuveni pēc #9 grāmatas) un nerodas iespaids, ka autoram būtu padomā nosprausts mērķis un finiša taisne, uz kuru sēriju virzīt (tā teikt turpinājumi var sekot, kamēr pašam apniks), ka audio versiju klausoties var sanākt reto momentu, kad kaut kas puslīdz sakarīgs tik tiešām notiek, palaist garām. Tie vienkārši pazūd epizodisku notikumu jūra, kuriem vai nu nav nekādas ietekmes un sasaistes ar vēlāk notiekošo kārtējo epizodi, vai arī tā ir ļoti minimāla.

Līdzīgu iespaidu var attiecināt uz ntajiem mazajiem, pat ne otrā plāna tēlu skaita. Viena liela daļa tiek izmantoti pieminētajās epizodēs, lai būtu kā atbalstošais personāls, ja ne gluži kartoniskas butaforijas galvenajam tēlam. Lai pēcāk tiktu ja ne pilnībā aizmirsti, tad drīzāk vēlākā momentā atkal epizodiski izmantoti. Gandrīz piezogas sajūta, ka sanāk vairāk ieklausīties un censties piefiksēt jauna tēla vārdu, nekā kādu pat puslīdz aizraujošu sižetisko pavērsiena gaitu.

Nav gluži tā, ka Zaks būtu vienīgais puslīdz sakarīgais tēls visā sērijā, kuram autors pievērstu uzmanību. Tādi ir agrākos pārdomu rakstos pieminēts uz Zemes mītošo dēmonu līderis Agrass vai kāds cits no Zaka tuvākajiem sabiedrotajiem, bet šajās trīs grāmatās pievērstā uzmanība tiem arī jo tālāk, jo vairāk krītas. Pat #7 grāmatas ietvaros mātes (pieder pie Technokrātu frakcijas) nolaupītā māsa Kenzija tiek vien retu reizi pieminēta. Un kad autors izdomājis pēkšņi piedāvāt pavisam jauna tēlu fragmentāru skatpunktu, gribas nodomāt, ka ko nu vairs. Iespēja jēdzīgi izveidot iespējas piedāvāt sēriju, kurā skatpunkti mijas starp vairākiem tēliem sen kā jau nokavēta. Tad jau labāk uzsākt jaunu (sēriju).

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc gandrīz astoņiem realitātē pavadītiem mēnešiem The Heroic Villain galvenais varonis Lukass, jauns, veiksmīgs un turīgs kompānijas CEO nav spējis atgūties pēc sievas pēkšņas nāves autoavārijas dēļ. Katram atgūšanās mehānismi un aprašana ar tuva cilvēka zaudējumu ir dažādi un tādēļ viens vai otrs nav labāks, bet Lukasa gadījumā norobežošanās no ārpasaules, kuru izvēlējies meklēt iekš virtuālās realitātes spēles (tajā laika ritējums aptuveni trīs reizes ātrāks), jau tuvojas problēmai pašai par sevi, no kura bez grūdiena no malas, diez vai izdosies izkļūt.

Starp spēlētājiem Lukass, zvilnēdams, neko nedarīdams un pat ne reizi vien aiz neko darīt tieko nogalinātam, ieguvis palamu Negative, kura savā ziņā ir pat ar burtisku nozīmi, jo šķiet ir vienīgais, kurš šādā veidā noslīdējis uz negatīvu -70 līmeni. Fakts, kas tikpat kā visiem liktu radīt tēlu pa jaunam, ja rastos vēlme tomēr spēli spēlēt, bet Lukasa gadījumā, kad seko pieminētais grūdiens, itkā no ieinteresēta NPC tēla, kura piedevām pēc izskata ir mats matā kā mirusī sieva, negatīvie līmeņi sniedz citu neatklātu bonusu, jo kāpjot pa līmeņu ‘’kāpnēm’’ tā vai tā tam tiek piešķirti ‘’statistikas punkti’’. Nav jābūt ģēnijam, lai noprastu, ka 700 papildus bonusa punkti Lukasa spēles tēlu, nerēķinot to, kas nāk līdz ar būšanu kā galvenajam varonim sērijā, to padara pat ļoti spēcīgu.

NPC tēla ‘’grūdiens’’, spēriens metaforiski pa pēcpusi, lai sapurināti sevis žēlošanā iestigušo Lukasu, neveic gluži aiz neko darīt. Izrādīsies, ka NPC tēlu kontrolē spēles kompānijas darbiniece, kura piefiksējusi ilgtermiņā zūdošo spēlētāju bāzi, neienteresētību no priekšniecības uzlabot spēli, lai piesaistītu jaunus interesentus, bet tā vietā, tā teikt, slaukt lojālos fanus līdz vairs neatmaksātos spēli uzturēt. Tas nav šī tēla, sākotnēji ar Šungvanas vārdu, bet sekos jauni pavērsieni, ar romantisku paralēlo sižetu un atrisinājumu līdz ar triloģijas noslēgšanos, interesēs vienkārši pieņemt likteni vai vismaz attiecīgās spēles šķietami nenovēršamo dzīvildzes beigu pienākšanu. Viņas ideja, ja nekas cits nelīdzētu, palīdzēt pašai radīt jaunu spēles saturu jauna ļaundara veidolā, kas šīs sērijas ietvaros izpaužas Lukasa tēla veidolā, kuram pašam gan vēl jāmiecās, kas gan skaitās būt īstam ļaundarim. Tā teikt nepieciešams labs aktiera talants, kuru sērijas ietvaros ir iespēja iemācīties no ‘’nolaupītas’’ princeses.

Ar vienu tēlu, lai cik laba nebūtu viņa attīstības arka, nepietiks. Katram labam varonim vai ļaundarim nepieciešamo pakalpiņi, kuri gan The Heroic Villain ietvaros saucami par draugiem un kompanjoniem. Tomēr, kā jau piederas ļaundara lomas tēlam, tad pirmā kodola komandas biedra piesaistīšana aizsākas ar nodevību un diezgan burtisku ‘’dūrienu’’ mugurā, bet, par laimi, attiecīgajā spēlē kā spēlētājiem ir iespēja atdzimt. Šādi Lukass sastop Niku, kuram gan vispirms jāpielabinās ar spēles valūtas ‘’zelta’’ labumu piesolīšanu apmaiņā pret palīdzību, un ar Nika starpniecību un ar zelta piesaistošo spožumu komandai pievienojas arīdzan Bonijas tēls, kas jau izveido labu attiecību dinamiku un vietu interesantiem dialogiem paralēli piedzīvojumiem un naidnieku pieveikšanai iekš spēles.

Attiecībā uz tēlu dinamiku Niks bez citu atbalsta šķiet būtu visai nedrošs gan personīgi par sevi, kas tad sekojoši atstāj ietekmi romantiskajā sfērā, kas, triloģijai progresējot, jo biežāk norāda uz tā simpātijām pret Bonijas tēlu, bet paša nedrošība liedz laicīgi atklāt jūtas, kas savukārt rada liekus pārdzīvojumus un pat konfliktus ar Lukasa tēlu. Savukārt Bonija pat uzkrītoši bieži pati uzsver vēlmi atlīdzībā par palīdzēšanu kā ‘’algotnei’’ laikus saņemt zeltu, kas jo tālāk sērijā tiekam, jo biežāk ir vien kā iegansts un aizsegs no reālās dzīves izrietošām problēmām.

Kā jau LitRPG fantāzijas subžanrā, tad nav nekas pārsteidzošs, ka gan Lukass, gan tā sabiedrotie, lai kādi sliktie vai par labiem šoreiz biežāk saucami (vai varbūt tādi tik savās acīs tie pretinieki) nestātos ceļā, spēj tos visus pārvarēt un kļūt jo spēcīgāki. Kā lielāks bonuss un pluss ir kā Lukasa, tā Nika, Bonijas un arīdzan Liū/Šungvanas tēla attiecības un katra tēla izaugsme. Un, lai arī triloģija noslēdzas ar teorētiski varbūtēju iespējamiem sižeta turpinājumiem, tad prieks, ka gadās arī tādi autori, kuriem pietiek drosmes noslēgt vienu sēriju, vienu varoņu grupas stāsta arkas, un neiestigt bezgalīgos turpinājumos bez redzama gala un malas.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī ir pagājis jau labs laika sprīdis kopš Zeme vienā jaukā dienā pēkšņi šķietami arbitrāra Sistēma iekļauj savā neskaitāmo planētu sastāvā un piespiedu kārtā liek planētas iedzīvotājiem kļūt spēcīgākiem vai mirt, Defiance of the Fall galvenajam varonim un spēcīgakajam no zemiešiem ar Jauno Zemi, ja vien nav vēlēšanās iestagnēt, vairs nepietiek. Tā šī pārdomu raksta septītās līdz devītās sērijas grāmatas, nedaudz pārklājoties, sižetu darbībā Zaks līmeņošanās nolūkos piedzīvojumus meklē trīs dažādās lokācijas, kur katrā dažādu NPC mošķu pieveikšanā, bet ne tikai, ir iespēja gūt arvien labākus artefaktus un balvas.

Iekš Sistēmas katra pavadītā diena, stunda un dažbrīd pat minūte ir no svara, pat ja kā aizvien uzskatāmāk kā ‘’kultivēšanas LitRPG’’ subžanra vēl izteiktāka apakškategorijas fantāzijas sērija ir sastopamas pagaras filozofiska tipa pasausas epizodes, kurās galvenais varonis ir pārdomās ar sevi, tā vietā, lai tiktu risināts kāds spraigāks sižets. Bet, lai kā nebūtu Zaks no dienas jācīnās, jo, lai arī uz citu zemiešu un jaunintegrēta ‘’spēlētāju’’ fona Zaks ir ārkārtēji spēcīgs un tam nāk talkā galvenā varoņa ‘’sižeta bruņas’’, tad vienmēr būs kāds spēcīgāks, kurš ievēros straujo Zaka kāpumu un nebūs diži priecīgs, sajūtīs potenciālos draudus sev un labprāt centīsies izmantot iespēju jau laikus nevēlamu konkurentu novākt no ceļa.

Septītās grāmatas ietvaros piedzīvojumu lokācija ir Mysyic Realm, kuru Jaunās Zemes (tā labāk prātā saukt, jo Zeme #1 grāmatas ietvaros sapludināta vēl ar citām planētām) censoņi var izmantot, ja uzdrīksta riskēt, jo atšķirībā no kādas ‘’prastās’’ spēles, Sistēmā ir tikai viena dzīvība. Rūpīgi un pārdomāti jāizvēlas katrs solis, rīcības izvēle, kas var negatīvi atsaukties vēlāk un laupīt iespēju izvēles, pat ja reizēm tā vien šķiet, ka Zaks aizmirstas un ļaujas emociju virpulim.

Tomēr kā gan neļauties, kad seko galvu reibinoši, psiholoģiski traumatiski pavērsieni, kuru priekšā citi sabruktu un ļautu nolaisties rokām. Bet, būdams pats spēcīgākais Zemes pārstāvis Zaks nevar to atļauties, jo tādā gadījumā par viņa neveiksmēm un atteikšanos turpināt nemitīgo cīņu Sistēmā būtu spiesti ar dzīvību maksāt arī citi. Un tā vienu bez izdomas Mistisko Dimensiju nomaina cita, krietni ilgāk eksistencē esoša Twilight Ocean astotās grāmatas darbības lokācija, kas salīdzinoši īsā laika periodā ļauj Zaku un ar to kopā lasītāju iepazīstināt ar jaunu un līdz šim vēl neredzēta tipa lokāciju.

Līdzīga maniere tiek turpināta arīdzan devītajā sērijas turpinājumā, kad no pazemes epizodēm vēl turpat uz Zemes #4-6 sērijas grāmatās, un ūdeņiem bagātās astotās, Zaks attopas pa Visumu klejojoša ‘’kosmiskā vaļa/Leviathan iekšās’’. Radījums, kuram varbūt ne gluži pats devis vārdu Orums, bet, kas spējis savas ilgās eksistences laikā kļūt par līdzvērtīgu citu humanoīdu rasu kultivatoriem, kur gan process, lai līdz tam nonāktu un turpinātu pats līmeņoties, ir gana unikāls un atšķirīgs. Process, kas līdz šim, ja var ticēt, pat miljoniem gadu ilgā periodā ar retiem izņēmumiem spējis būtiski stāties ceļā. Tā vien šķiet šis Orums vēl nekad nav sastapis tēlu, kurš skaitītos kā galvenais varonis…

Bez Zaka sērijā ir arī citi interesanti atbalstošie varoņi. Diemžēl daži kā uz Zemes esošo dēmonu grupas līderis Agarass, kopā ar citu spēcīgu, bet ne pašu ‘’gaišāko spuldzīti’’ jebkurā telpā’’ pēc septītās grāmatas tiek novirzīti ļoti patālā fonā, pat ja nav gluži tā, ka par tiem tiktu pilnībā aizmirsts. Salīdzinoši vairāk prožektoru gaismas uzmanības tiek Thejas Maršalas tēlam, kura pat uz īsu brīdi tiek tas gods nonākt savstarpēji oficiālās romantiskajās attiecībās, lai tikpat ātri tiktu izmantota kā instruments, lai uzkurinātu un motivētu Zaku turpināt sevi līmeņot un padarīt no dienas jo spēcīgāku.

Motivācija, kura nāk no aizkulisēs starp citiem tēliem esošās bioloģiskās mātes un kā izrādās pie Technokrātu civilizācijas (kuri ne tajās pašās draudzīgākajās attiecībās ar Sistēmu) piederoša tēla mahinācijās, kuras gan šķiet tiek veiktas ar virsdomu padarīt sevi, ne citus vai pat ne savas atvases, spēcīgākas. Starp tiem ‘’citiem’’ tēliem pieminami tādi kā astotās uz ļaundara tēlu velkošais Twilight lords aka Alvads, vai Havoraku impērijas pārstāvis Ikradass, vai Zī klana dažādu zaru senču sence Bei Zī, vai Noz’Valadir klana pārstāve Uona (pēc izrunas kā Ivona). Daudz dažādu tēlu, kuri ik pa brīdim par sevi atgādina un dažādos veidos liek šķēršļus Zaka ceļā. Salīdzinoši aizmirstāks ir Great Redeemer tēls, kurš itkā bija tik liels drauds Zemes eksistencei, bet varbūt tas tā vien iemidzinoši, lai zaudētu modrību.

Kamēr Zaks nododas šo trīs grāmatu piedzīvojumiem uz Zemes esošie nesēž rokas klēpī salikuši, bet vien fragmentāri un pa retam tiek dots kāds mājiens, kas tur notiek. Jācer uz lielāku dažādību sērijas turpinājumos.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaulē, kura vien salīdzinoši nesen iekļauta Sistēmas Mulitversā, neviens ar iejūtīgumu un sapratni negaida, kamēr spēsi atgūties un aprast ar jaunajiem apstākļiem, neviens tāpat vien negaidīs līdz spēsi iegūt līmeņus un dažādu spēju statistiku, lai panāktu un pārspētu kā citus konkurentus un tā reizē pretiniekus, kādēļ  Defiance of the Fall sērijas galvenajam varonim Zakarijam ‘’Zakam’’ Atvudam jāsteidz izmantot katra iespēja iegūt jo labākus bonusus, dažādu spēju statistikas uzlabojumus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus.

Kad visu citu skatieni vērsti augšup, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas notiek lejup. Lejup pazemē, kur Zemi ‘’iekļaujot’’ Sistēmā tā tika sapludināta ar vēl četram citām planētām, un viena no tādām ar pazemes civilizāciju, sērijā nosauktiem par mole people. No apraksta piesolītā, no kura rodas iespaids, ka nu tik būs, grāmatas realitātē uz lapas izlikts diemžēl krietni vien mazāk. Pazemes izpēte, pāris jauni un vēlāk sižetā ne pārlieku vērā ņemami tēli, ir vien kā pieturas punkts, pirms Zaks kopā ar sabiedroto dēmonu grupas līderi Agrasu izmanto iespēju piedalīties Torņa līmeņu pieveikšanas tādā kā turnīrā, kur katra cīņa, katrs pieveiktais līmenis un stāvs var nest negaidītas balvas, kuru nozīmīgumu vēlāk likt lietā, jo varam būt droši, ka Sistēma ne brīdi neatslābs un nepārtraukti liks varoņu ceļā pat dzīvībai bīstamus šķēršļus.

Kā jau tas piederas, plus vēl zinot, ka sērijas ietvaros šogad gaidāma iznākam jau septiņpadsmitā grāmata, galvenajam varonim pavisam noteikti ir sižeta bruņas, un lai kādus pārbaudījumus Zakam nenāktos izturēt, tad pieveikti tie tiks. Tas sekojoši ik pa brīdim sižetiskajā ziņā ievieš zināmu vienmuļību, kad uzmanība tiek pievērsta pārdomām par un ap spēju statistiku un dažādu atribūtu uzlabošanu vai pat aktīvu, spraigu cīņu epizožu laikā to iznākums ir gana labi paredzams. Jo tālāk sērijā, jo mazāk saistošas šāda tipa ainas ir pašas par sevi, kad zudis iniciālais pirmo sērijas grāmatu jaunumu iepazīstināšana faktors.

Kad visu citu skatienu vērsti uz ārpusi, prom no sevis, ir vērts ieskatīties sevī, ielūkoties kā savos plusos, tā mīnusos un izvērtēt, kur vērts pielikt lielākus pūliņus un uzlabot, ko prioritarizēt un ko atlikt vēlākam. Bet būtiskāk par ilgtermiņā nogurdinošiem, garlaicīgiem un visādi citādi neizteiksmīgiem par spēju līmeņiem, ir Zaka kā tēla izaugsme no grāmatas uz grāmatu. Viens būtisks, ko paturēt acīs, noteikti ir konsekvence rakstura ziņā un reakcijās, lai pēkšņi tēls vairāk vai mazāk līdzīgā situācijā nereaģētu un nerīkotos izteikti pretēji, bet vienlaikus nevar iestagnēt un jābūt izaugsmei. Tā Zaks nevar tikai un vienīgi domāt par sevi, kā nekā, būdams pārliecinoši viens no spēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais zemietis, tad tieši uz Zaka pleciem gulstas atbildība tikt galā arīzan ar lielajiem ļaundariem, kuri Zemi un tās uzrašanos Sistēmas pārvaldībā saskata vien kā pakāpienu paša līmeņu celšanā, kā sasniegšanā būtu gatavi uz tās pilnīgu iznīcināšanu.

No superļaundariem kā tēliem ar personību gan neviens diži vēl neizceļas, ja nu vienīgi par Great Readeemer sauktais, kurš vairāk vai mazāk gan paliek kā fona drauds. Uz brīdi tāds potenciāls ir Dzīvo Miroņu (Undead) impērijas ģenerālim ar titulu Lych King, bet bez fakta, ka puisis uzsaktāms par neapšaubāmu naidnieku zemiešiem tālāk nesanāk tikt pirms lemta saķeršanās ar Zaku. Tā vietā par nākošo kandidātu lasītājam tiek celts priekšā Void Māceklis/Disciple, ar kuru sestās un šī raksta noslēdzošās grāmatas ietvaros Zakam arī lemts mērot spēkus, bet pirmā to sastapšanās ir tikai tāds kā sparinga iesildīšanās mačs un ar Zaka apņemšanos pirmkārt jau pašam sev pēc iespējas drīzāk likvidēt šo draudu, arī noslēdzas sērijas sestais romāns.

Ja jālūkos izceļamos tēlos starp sabiedrotajiem, tad priekšplānā droši liekams sabiedroto dēmonu līderis Agrass, kurš apzinās un redz gan Pazemē, gan Tornī cik miljonos gadu ilgā laika posmā, kā apraksta autors J.F. Brink, ir Zaka sasniegumi. Tad nu, pat ja iekšēji Agrass gribētu lolot sapņus par līdzvērtīgu dominanci, tad tā vien būs jāpaliek pie Zaka sāniem, ja nu vienīgi autoram padomā kāds nebūt dramatisks sižeta pavērsiens vēlāk sērijā.

No citiem vēl pieminama Zaka māsa Kenzija vai sērijas pirmajā romānā Zaka izglābtu jaunieti Emīliju, bet, par cik fokuss pārliecinošā pārsvarā ir uz Zaka tēlu, tad maz no sekundārajiem tēliem, bez kuriem gan, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu nekļūtu, Zakam neiztikt.

Noslēdzoši interesantas, lai arī vien pa kripatai šur un tur, ir informācijas druskas par Sistēmas izcelsmi. Kas tā tāda, cik sen tā kultivēšanas spēju nolūkiem radusies, kur un kad. Pavisam droši būs secināt, ka Sistēma, kas reiz radīta kādreiz eksistējušās Limitless Empire kareivju trenēšanai, kaut kad nebūt izgājusi ārpus kontroles robežām un tagad pakļauj aizvien jaunas planētas un to iemītniekus nebeidzamiem konfliktiem un pārbaudījumu piedzīvojumiem.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ar vārdiem ‘’Welcome to Multiverse’’ iesākas šķietami ikdienišķs rīts kā visu zemiešu, tā arī Defiance of the Fall sērijas galvenā varoņa Zakarija Atvuda jeb vienkārši Zaka rīts. Vien ar trim vārdiem ne tikai tiek apgriezta līdz šim pieņemtā pasaules kārtība un noteikumi, pēc kuriem vadīties, kājām gaisā, bet izmainīta tiek visa planētas ģeogrāfija, jo pēc Sistēmas tālākiem paskaidrojumiem līdzšinējā Zeme un maģijas saturācija uz tās bijusi pārak zema, kā rezultātā tā sapludināta kopā ar vēl trim citām Sistēmā jaunievadītām~ planētām un civilizācijām uz tās. Lieki šķendēties un krist izmisumā nav laika, izdzīvos vien stiprākais un jaunajiem apstākļiem adaptēties spējīgākie.

Tomēr ne visiem tiek piemēroti vienādi noteikumi. Kā starp planētām ir tādas, kur maģijas līmenis zems, tā arī starp cilvēkiem ne visi tiek Sistēmas nosūtīti ievadkursiem uz ‘’Tutorial’’ un pieminētais Zaks ir viens no tādiem. Citkārt puisis ļoti iespējami būtu nolemts ātrai nāvei, kad flora un fauna sāk ne tikai pārvērsties un kļūt katru dienu jo dzīvībai bīstamāka, bet starp puslīdz ierastiem zvēriem un augiem uzrodas pēc būtības citplanētiešu mošķi. Vai citā variantā bez galvenā varoņa veiksmes faktora Zaks, kā daudzi citi, apjukumā un vēl nepaspējuši noorientēties, kas ir kas, tiktu invāziju iebrukumu spēku paverdzināti.

Tomēr Zaks, lai gan viņa spēka progresijas ceļa katalizators ir tīrākā veiksme un ne paša nopelns, ir ne tikai viens liels izņēmums, bet šķiet Liktenis ar lielo burtu un arīdzan paša neatlaidība, neļaušanās izmisumā nolaisties rokām, ar cītīgu geimeru darba atdevi izmanto katru tam doto iespēju, lai gan pats kļūtu jo spēcīgāks, lai glābtu vispirms jau salu, uz kuras Sistēma to izmetusi, un pēcāk jau arī pieliktu roku Jaunās Zemes glābšanā.

Gluži par Zemi ar tādu pašu nosaukumu to vairs nevar nosaukt, bet pagaidām sērijā pat trīs grāmatu garumā tēli nav vienojušies, kādā vārdā pašu planētu saukt. Kā nekā, ir citi dienaskārtībā būtiskāki un izdzīvošanai kritiskāki jautājumi. Jauns vārds gan ir no Zaka salas esošajam superkontinentam, kuram tad tur esošie ASV valdības pārstāvji, vai kas nu no tiem palicis, lai censtos (uzsvars uz censtos) saglabāt līdz tam zināmo valsts pārvaldes kārtību. To līderim Tomasam ‘’Tomam’’ Fišeram vismaz sākotnēji politiskā stila lozungi un solījumi, jo kā var nesolīt, ir cerību pilni un ar galveno domu, Zeme cilvēcei un visi citi jaunie viesi, pat ja starp tiem būtu kāds noderīgs sabiedrotais, būtu uzskatāmi par iznīdējamiem ienaidniekiem. Nostāja, kas šķiet neprasīs pārāk daudz laika, lai būtu vien butaforiska frāze, kuras drastisku maiņu attaisnot, ka citādāk nāvei tiktu nolemti pilnīgi visi, bet šādi daļai citu būs lielāka izdzīvošanas iespēja. Tas nekas, ka vienošanās ar metaforisku ‘’velnu’’ pašu Tomasu un tam tuvākos padara spēcīgākus un bagātākus.

Sērijai progresējot nevar noliegt kā acīmredzamu veiksmi kritiskos brīžos par labu galvenajam varonim, tā arī sižetiskās bruņas, kas ļauj ne reizi vien citiem letālos brīžos izdzīvot. Abi faktori Zakam ļauj paveikt šķietami neiespējamo un pieveikt uz (lielās)salas uzradušamies dēmonu invāziju un likt piekāpties to līderim Agrasam Ažurezakam. Tomēr visai neierasts pavērsiens seko, kad ne visi dēmoni izmanto Sistēmas dāvāto itkā vienreiz uz 12 stundām izmantojamu portālu, lai atgrieztos uz dzimtās planētas, bet gan izvēlas labāk palikt. Zaka vēl salīdzinoši zemais līmenis un spēks, par spīti panākumam, kā arī izolācija uz salas, kurai tikai palēnām sērijas gaitā piesaista ‘’spēlētājus’’ un iedzīvotājus (kā cilvēkus, tā citu rasu pārstāvjus), nevar būt izvēlīgs un piekrīt, labi apzinādamies, ka reizē nevar akli uzticēties Agrasa sadarbības solījumu piedāvājumam.

Autora J.F. Brink jeb ‘’The First Defier’’ izveidotā Sistēmas maģija un LitRPG fantāzijas subžanra ‘’sistēma’’ neliek izteiktu uzsvaru uz XP pieredzes punktiem, kas varbūt ļauj vieglāk sagremot Zaka un citu tēlu/kultivatoru progresiju kā līmeņos, tā to izvēlētajās ‘’klasēs’’ un dažādu prasmju attīstībā. Krietni vien biežāk nākas dzirdēt par jauno Sistēmas valūtu ‘’Nexus coins’’ vai vēlāk ieviestiem Contribution punktiem, kurus arī var pārvērst monētās, vai ‘’Nexus’’ kristāliem un tajos ieslēgtajam maģijas enerģijas potenciālam. Lai arī ja uz to fokusētos un censtos ticami izskaidrot, tas ļoti iespējami pabojātu sižetisko intrigu ar lieku novirzīšanos no būtiskākā, tad Zaks, neskaitāmi izdzīvojušie uz Zemes, kur nu vēl laikam miljardu vai pat triljonu planētu plašajā Sistēmā gan ar kvestu izpildīšanu, gan vienkāršu mošķu galēšanu var iegūt jaunas monētas, bet ekonomisko stabilitāti vai monētu vērtību tas neapdraud.

Sižetiski krietni būtiskāk, kad Zaks jau paspējis puslīdz ne tikai iekārtoties uz salas, bet pat izveidot uz tās savu pilsētu Portatvudu, tikt pie ne viena vien būtiska artefakta un Sistēmas balvas, ir tā jaunākās māsas MaCKenzie jeb vienkārši Kenzijas laicīgā atrašanā. Kas zina, kur to Sistēma uz Jaunās Zemes izmetusi, un, kamēr vēl Zaks māsu nav atradis, atliek vien likt cerības, ka to pēc iespējās drīzāk atrast, pirms noticis kas slikts un neatgriezenisks.

Pieminētais dēmonu sākotnējās invāzijas līderis Agrass, sērijai progresējot, jo dienas pierāda sevi kā uzticamu sabiedroto, kuru par draugu gan vēl nenosauksi. Tomēr ar visu to reizēm pavīd daža laba rakstura iezīme, kura Zakam liek satrūkties, kas lasītājam liek atmiņā paturēt Agrasa sākotnējos nodomus, kad izmanto iespēju censties iebrukt Sistēmai nesen pievienotā, svaigā pasaulē.

Starp citiem vērā ņemamiem citu rasu pārstāvjiem pieminami gnome tirgotāji un konkrēti Kalrens Thajers un viņa Thajer Corporium plaša spektra preču veikalu, kuru, kā jau labs tirgotājs, gatavs skaļi un plaši slavēt, bet reizē citviet Sistēmā konkurence laikam bijusi pārāk jaudīga un Jaunā Zeme tam un viņa veikala padotajiem ir kā pēdējā izdzīvošanas iespēja. Sadarbība, kas aizsākas tikai uz ekonomiski pragmatisku vienošanos, bet, kura reizē Zakam, ar katru jaunu piedzīvojumu iegūstot jaunus dārgumus un artefaktus, ir jo noderīgāka.

Zaks vai, kad Sistēma ļauj izvēlēties segvārdu spēlētāju rangu tabulām dažādās kategorijās, SuperBroterMan (māsas dota bērnības iesauka) nav vienīgais, kuru pamatoti piesardzīgu padara Toma Fišera un Valdības kā tādas paustā nostāja un piesolītie labumi. Līdzīgās domās ir Maršalu klans, kurš vēl pirms Sistēmas uzrašanās, bijis ar ekonomisko un politisko ietekmi, un jaunās pasaules kārtības dēļ nedomā zaudēt savas pozīcijas. To līderis Henrijs ir vairāk vai mazāk līdzīgās domās par Valdību, kādēļ piedāvā Zakam izveidot pašiem savu un citiem kultivatoru elitei piederošiem pieejamu alternatīvu spēku. Sadarbība, kuras tālākajai attīstībai saskatāmi daudz dažādu iespējamo variantu, bet kuru sērijas ietvaros būtiski ietekmē Sistēmas piedāvāts bagātību medību turnīrs, kurā Zaks laicīgi pamana vajadzību palīdzēt Henrija mazmeitai Thejai. Zakam būtu bijušas visas iespējas vērst skatu citā virzienā, bet, labi apzinoties Thejas nāves potenciālās sekas, tiek pieņemts lēmums tai palīdzēt.

Autora jaunizveidotā Zeme, tās sapludināšana ar vēl trim citām planētām un Sistēmā cilvēcei līdzvērtīgām iesācēju rasēm ir gana plaša, lai saprotami pietiktu materiāla līdz šim 16 un nešaubīgi vēl ne vienai vien nākotnes grāmatai sērijā, jo viss nebūt nav tikai pasaku un rožu dārzs un pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros lasītājs tiek iepazīstināts vien ar  pirmo centienu ‘’ziedieņiem’’ attiecībā uz sērijas lielā, ļaunā naidnieka sauktu par Great Redeemer draudiem.