short stories

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad lielie ģenerāļi vairs nespēj sadalīt attiecībās savā starpā mierīgos ceļos, kad jaunieceltais Krusta Gājiena līderis, Warmaster godā ieceltais Sons of Horus leģiona primarks Horuss izšķiras par labu aizsākt cilvēces vēsturē asiņaināko sacelšanos un pilsoņkaru, sarindošanās starp Imperatora lojālistiem un nodevējiem lielākoties nav indivīdu izvēles procesa rezultāts. Vien leģionu primarkiem ir tik liela vara un spēks, lai izlemtu visprims jau savu astartes leģionāru vietā, kur nu vēl miljardos un drīzāk par triljonos mērāmajā parasto civilistu vietā.

The Horus Heresy sērijā pārsvarā lasītājam lemts sastapties ar tēliem, kuri ar prieku un gandarījumu arī piekrituši iet līdzi sava attiecīgā līdera primarka ieskatos pareizākajai izvēlei. Rets ir tāds tēls, kurš īpaši starp nodevējiem uzdrīkstētos sākt izrādīt šaubas un riskētu ar savu eksistenci. Vēl retāks ir tāds indivīds, kādu sastopam autora Aaron Dembski-Bowden stāstā Heart of the Conqueror, kura būdama World Eaters (WE) leģiona flagmaņkuģa Navigatore iekšēji palikusi lojāla Imperatoram un labāk atņem sev dzīvību, nekā sniedz būtisku devumu tā gāšanā, palīdzot WE un citiem nodevēju leģionu kuģiem sasniegt Zemi/Terra.

Pārliecinošā vairākumā iekš Legacies of Betrayal sastopami stāsti, būtu tie par retajiem izdzīvojušajiem lojālistu astartēm uz Isstavan V, kuri piekopj partizānu tipa taktikas, vai par kādu retu dzīvajos esošu Iron Hands leģionu, un citiem lojālistu tēliem, kuru varoņi kompetenti izpilda savu mini sižeta arku. Varbūt salīdzinoši nebūtu skandējami un momentā kuram katram (arī starp Warhammer Visuma faniem) rekomendējami, bet piepildīti ar izceļamiem lojālistu tēliem, kā astartes, tā vēl jo vairāk parastajiem mirstīgajiem, kurus neattur, neliek ne sekundi vilcināties, neskatoties uz ļoti lielo varbūtību pašiem cīņā metoties mirt, neskatoties uz citkārt paralizējošajām bailēm, kad jāstājas pretī tādam monstram, kādi ir ģenētiski uzlabotie astartes, kur nu vēl, ja to starpā ir tādi, kuri sevī ielaiduši dēmonus, ļāvuši tiem arī vizuāli korumpēt savus ķermeņus un prātus.

Starp tādiem ‘’parastajiem’’ pieminams būtu Rowd tēls no Censure by Nick Kyme stāsta, bez kura palīdzības Ultramarines astartem Aenoid Thiel par spīti tā labākajia fizionomijai nebūtu cerību izdzīvot. Bet, pieminot Thiel, tēla darbība un stāsts pats par sevi pievērš uzmanību faktam, ka jaunajos bezprecedenta apstākļos, vismaz astartes leģionāriem, katra taktika ir laba, ja tā ļauj kaitēt nodevēju leģioniem, pat ja pirms Horusa nodevības tāda pat ne sekundi netiktu apsvērta.

Ja Censure stāsts noris jau no nesen lasītā Mark of Calth labāk iepazītās Calth planētas, tad citu autoru darbos kā Graham McNeill un Gav Thorpe autoru veikumos attiecīgi Thief of Revelationsun Lucius: the Eternal Blade ir iespēja vismaz uz brīdi atcerēties par negodā kritušo Thousand Sons leģiona primarku Magnusu, kurš kopā ar vēl dzīvajos esošajiem Tūkstošdēlu (TD) leģionāriem patvēries uz Planet of Sorcerers. Planēta,kura tā vien kūsā no Warp un Haosa dimensiju enerģijām. Un par spīti visam, ko savā augstprātībā Magnuss un TD leģions kā tāds nebūtu jau sastrādājis, arī starp astartēm un citiem tēliem, kāds ir zobencīņu meistars Lucius, ir tēli, kuri sevi neuzlūko kā nodevējus, kuri šķiet kaut kā nebūt vēl cer uz labāku nākotni.

Ja pieminētajā Mark Of Calth krājumā galvenie ļaundari ir no nodevēju Word Bearers leģiona, tad šajā salīdzinoši biežāk no citiem bija manāmi Pasauļu Ēdāji (World Eaters). Kā gan nebūt starp ļaundariem ar tādu leģiona nosaukumu, gandrīz vai jau leģiona radīšanas procesā iecepts iznākums, bet reizē ar Butcher’s Nailsstāstu (autors Aaron Dembski-Bowden) tiek doti ieskati vismaz daļā no ieganstiem un iemesliem, kādēļ to primarks Angron nolēmis sevi un leģionu tādam liktenim, neskatoties, ka pat pašu šobrīd sabiedrotais WB primarks Lorgars mana un izceļ, ka ilgtermiņā Naglas nolems ja ne pašu Angronu nāvei, tad noteikti lielu daļu tā leģionāru, ņemot vērā, ka vienīgo pozītīvo kairinājumu, ko Miesnieka Naglu tehnoloģija/artefakts ļauj izbaudīt ir asinsizliešanas procesā uz kaujas lauka.

Kā pats garākais darbs no Legacies of Betrayal, kā šī pārdomu raksta noslēdzošais, bet drusku ironiski krājumu iesākošais ir autora Chris Wraight Brotherhood of the Storm novele par pat citu leģionu starpā maz zināmo, savrupo un aziātiskā, mongoļu ordu tipa tematikā balstīto White Scars (WS) leģionu, kurš iesākas vēl pirms Horusa nodevības. Sadalīts trīs skatpunktos, kuri gan nenorit vairāk vai mazāk vienlaiku un teju vai varētu noveli nosaukt par tos par trim īsajiem stāstiem zem viena titula rubrikas, novele dod notikumu perspektīvu notikumu attīstībā un pavērsienos no trim vienam no otra gana dažādiem tēliem.

No tiem visvairāk saistošais varbūt nemaz tik pārsteidzoši šķita ‘’parastās’’ mirstīgas Ilya Ravallion tēls. Loģistikas eksperte un ar eidētisko atmiņu apveltītā varone, kura ir gana drosmīga, lai spētu pirmkārt jau pieprasīt audienci pie primarka Jaghatai Khan, lai spētu izteikt savu domu nevienam citam kā primarkam, kur leģions varētu sevi uzlabot. Savukārt primarks Džaghatajs ir gana brīvi domājošs, lai uzklausītu parastu mirstīgo, lai saprastu, ka jaunajos apstākļos ir jāiet līdzi laikam un tiem jāpielāgojas, lai neiestagnētu agrāku laiku domāšanā, ja ir vēlme vispirms jau pašiem izdzīvot. No primarka pārdomām izceļama arī filozofiskā doma, kas lielā mērā varētu tikt nominēta par vienu no būtiskākajiem leģionu pilsoņkara iemesliem, ka daudzi no tiem pat nespētu iedomāties nākotni pēc Krusta Gājiena un neskaitāmo cilvēces kolonizēto planētu pievienošanas atpakaļ Impērijā. Tad nu lūk ar šo atkrīt visi šādi jautājumi.

Legacies of Betrayal krājumā iekļautie stāsti un īsās noveles atšķirībā no Mark of Calth nenoris vienā lokācijā, arīdzan drusku pamētājas šurp un turp notikumu hronoloģiskajā ziņā, kas drusku liedz sasniegt krājumam vienotu tematisko garu. Tā arī, kā jau tas pat viena autora stāstu krājumā gadās, ir gana būtiskas atšķirības stāstu un to prozas kvalitātē. Kaut arī šajā krājumā vien dažus stāstus atzīmēju ar + zīmi, kā labus vai pat ļoti labus esam, un vien 2 no 19 daiļdarbiem kā ‘’meh’’, pēc kuriem rodas jautājumi ar domu, kāda gan stāstam vērtība, jēga, kurā diži nekas nenorit, kur nu vēl censties izlobīt kādu dziļāku no lielās sērijas kopskatā. Bet kopskats uz pašu krājumu ar lielākoties pozitīvu pēcgaršu.

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nodevīgā leģiona Word Bearers (WB) uzbrukums vienam no spēcīgākajiem lojālistu Ultramarines (UM) leģionam un to ‘’500 pasauļu’’ pārvaldītajai teritorijai un tieši Calth planētai plašākā mērogā ir sižetiski plašāk izklāstīts The Horus Heresy sērijā nomināli kā nr.19 pēc kārtas Know No Fear grāmatā. Mark of Calth krājumā ar ievadošo The Shards of Erebus (autors Guy Haley) īso stāstu un septiņiem garstāstiem vai īsām novelēm astoņi dažādi Warhammer 40k autori piedāvā dažādus skatpunktus, kā no lojālistiem un nodevēju leģionu astartēm, tā pat krietni unikālāk no īpašā athame dunča, kura koruptīvais spēks ir gana liels, lai spētu izmainīt notikumus Visumā.

Ievadošais stāsts gan ir tik īss un neizteiksmīgs, ka gandrīz rada bažas, vai tikpat līdzīgā manierē nenāksies vilties pārējos. Tomēr bažām nav pamata un jau turpinošais Calth That Was no autora Graham McNeill puses ar prozu rada atbilstoši dramatisku tematisko noskaņojumu un vidi. Lai arī WB uzbrukums ir graujošs un planētas nākotnes pēdējā stunda agrāk vai vēlāk jau ir skaitīta, jau no ārkārtēji pastiprinātās saules radiācijas ietekmes dēļ vien, kur nu vēl graujošā bombardēšana un leģionu uzbrukumi, tad ne UM astartes, ne parasto mirstīgo Ultramar Auxilia un citu vienību kareivji nedomā padoties. Tas viss vēl ierēķinot, cik viegli parastajam cilvēkam Warhammer pasaulē ir mirt, kad jāstājas pretim astartēm.

Kad sit liktenīgās stundas zvani, ir tēli kā kapteinis Ramus Ventanus, kuru loma ir kritiskā, lai noturētu situāciju grožos, iespēju robežās, un neļaut citiem krist neproduktīvā panikā un bezcerībā, tā vietā mobilizētu pārējos vienotai pretestībai, liekot naidniekam maksāt pēc iespējas augstāku cenu, pat ja sakāve ir acīmredzami laika jautājums, lai cik lielu pretsparu nedotu. ‘’We fight for the living and we kill for the dead’’ frāze lieliski raksturo filozofiju, uz kādu tēliem jānoskaņojas, lai neļautu rokām nolaisties.

Tā līdzīgs varonis, ap kuru citiem pulcēties, kuru citiem jaunas cerības un jo svarīgāk līderības nolūkos uzlūkot ir Hylas Pelion no A Deeper Darkness stāsta autora Rob Sanders izpildījumā. Kamēr citi UM kolēģi atriebības vadīti pretuzbrukumos tikpat kā vienmēr vispirms dod priekšroku šaut ar mērķi nogalināt, pat nedomājot censties kādu sagūstīt, ar nolūku nopratināt, jo no nodevēju mutes tāpat nāktu tikai meli, tad Pelions nav vis tik vienā galējības un aizspriedumu grāvī domājošs, ka nebūtu starp to koruptīvajiem meliem un puspatiesībām izlobāma noderīga informācija, kura savukārt ļautu postulēt stratēģiju ar lielāku panākumu varbūtību.

Stāsta varoņi gan nonāk krietni vien ‘’dziļākā pazemes tumsā’’ nekā būtu gribējuši, sastop krietni vien pat astartēm biedējošākus pretiniekus no Haosa un Warp dimensijām, kurus pat kā vienu no galvenajiem faktoriem varētu vainot kā WB tā citu leģionu nodevības ceļa izvēlē. Tā Anthony Reynolds ar savu Dark Heart piedāvā ieskatu starp WB nodevējiem no Marduka tēla perspektīvas, kurš gatavs sevī ielaist dēmoniskos spēkus no citām dimensijām. Kuri gatavi neieklausīties šķietami veselajā saprātā, gatavi riskēt vispirms jau ar savu Cilvēces Imperatora izveidoto teju perfekto kareivja (astartes) ķermeni un sekojoši cilvēces kā tādas eksistenci, vien aizvainojuma dēļ. Tur gan, protams, vaina jāuzņemas arīdzan pašam Imperatoram, kā iemesli vismaz mājienu veidā vairāk vai mazāk atklāti citos, garākos romānos.

Interesants nodevēju perspektīvas stāsts ir arī The Underground War no Arron Dembski-Bowden autora, kas iesākas, kad WB astartes uz Calth planētas un tās pazemē, kurā paglābušies visi UM un iedzīvotāju izdzīvojušie spēki, pavadījuši septiņus garus gadus nemitīgā konfliktā. Tomēr starp WB ir tēli kā Jerudai Kaurtal, kuri jau labu brīdi kā sapratuši rūgto patiesību, ka to pašu WB leģions visticamāk par tādu Calth planētu jau sen kā aizmirsis, kur nu vēl citkārt anonīmie astartes. Ka tie bijuši vien kādā brīdī noderīgs instruments mērķa panākšanai, lai pēc tam tiem veltās cerībās un sapņos, pat jau ļaunuma samaitātiem, agrāk vai vēlāk atrast galu uz Calth kopā ar tur nolemtajiem lojālistiem.

The Traveller by David Annandale stāsts varbūt diži nesasaucas ar citiem krājumā iekļautajiem stāstiem, bet iekļaujas tematiski un ir interesants pats par sevi. Tajā varonis Jassiq Blanchot šķietami dievišķi brīnumainā kārtā ir vienīgais izdzīvojušais no kādas virs Calth esošas orbitālās platformas. Tomēr, kad līdzīga ‘’vienīgā izdzīvotāja’’ situācija atkārtojas jau uz pašas planētas, citi parastie cilvēki, starp kuriem atrodas pa savam Lectitio Divinitatus ticīgajam saskata paša Dieva Imperatora iejaukšanos kāda augstāka mērķa vārdā. Stāsta pavērsiens, kā jau piederas Warhammer ir krietni vien samaitātāks par naivajām vien uz laika sprīdi ilgāk izdzīvojušo cerībām.

Mark of Calth krājums tiek iesākts ar athame dunci un kā labs gredzenveida aplis arī krājums tiek noslēgts, tam esot kā vienam no centrālajiem objektiem un pat galvenajam varonim ar ievadā pieminēto perspektīvu no autora John French puses. Viņa vienkārši un tieši Athame nosauktajā stāstā duncis apziņu iegūst jau tā radīšanas seni aizvēsturiskajā mirklī, un jau tad duncim piemīt kaut kas slekavnieciski un asinskāri koruptīvs, lai tiktu citu iekārots, lai athame radītājs tikpat kā uzreiz tiktu vardarbīgi nogalināts un saskaitāmajās tūkstošgadēs līdz The Horus Heresy sērijas tagadnei tas laupītu tikpat nesaskaitāmas dzīvības.

Bet varbūt vien atruna un iegansta meklēšana būtu ļaunumu uzvelt vien instrumentam, kāds ir athame, pat ja Warhammer Visumā objektiem ir spēja samaitāt un korumpēt, jo noslēdzošajā un gribētos teikt no krājuma labākajā stāstā Unmarked (autors Dan Abnett) stāsta galvenais varonis nemirstīgais jeb Perpetual tēls Ollanius ‘’Oll’’ Persson spēj izmantot dunci, lai no Calth planētas palīdzētu aizmukt ne tikai sev, pat ja stāsta ietvaros vairākkārt pavīd sentiments, ka šāda ‘’izglābšana’’ vairāk ir kā simbolisks žests sevis mierināšanai.

Reizē gan jāatzīmē, ka Perpetual koncepts iekš Warhammer grāmatām šķiet gana fascinējošs (zinot, ka primarks Vulkans ir viens tāds indivīds), kā arī paša Oll tēls, tā salīdzinoši epizodiskajās parādīšanās reizēs citos romānos, ir spējis radīt gana labu iespaidu, lai noskaņotu viņa darbību pozitīvi, turklāt vēl esot kā stāsta galvenajam varonim. Īsi stāstā pavīd cits nemirstīgais Džons Gramatikuss, kurš salīdzinoši ar Ollu ticis pamatoti mālēts krietni negatīvākā gaismā, bet reizē izrāda pazīmes viņa neapskaužamās situācijas apstākļos, kas gan daudzu acīs vien attaisnojums būtu. Pat fakts, ka Džonu Gramatikuus varētu uzskatīt par netīkamu un pieskaitīt pie sliktajiem nespēj sabojāt par tiem kopējo iespaidu. Drīzāk uzteicama ir Džona drosme un rīcība Unmarked ietvaros, lai arī tie ir vien knapi pirmie soļi, kas ļautu kāpt uz grēku atpirkšanas un pret cilvēci pastrādāto noziegumu nožēlas ceļa, pat ja nav gluži viens pret viens ar nodevēju leģioniem.

Māra Svīre – Nestāsti Man Pasakas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Preses Nams

Manas pārdomas

1999.gadā izdots Māras Svīres ‘’Nestāsti man pasakas’’ neliela formāta un apjoma grāmata, kura tomēr sevī ietver astoņas drīzāk par pasakām saucami darbiņi. Bet, ja nu tiešām pasakas netiek stāstītas, tad grāmatā ietvertie astoņi īsie stāsti tomēr vairāk tādas atgādina gan ar pirmo Pasaka par Lauvu un Zaļo Vārnu, gan nākamo Caur sidraba birzi gāju.

Tajos antropomorficēti gan dzīvnieki, Lauvas un Vārnas savstarpējās attiecības, kā arī abu domu gājieni, kuri vairāk piedēvējami cilvēkam. Līdzīgi Pasakā par Omāruiziet stāsts par dominanci un citu zvēru vēlmi gāzt Omāru no troņa un numur viens statusa. Kā arīdzan tēli vārdu vietā tiek saukti par Puisi vai Meitu, lauvai un vārnai nav savu personificētu vārdu un līdzīgi izvēršas gan Pasaka par Omāru, gan citi stāsti.

Nestāsti Man Pasakas ietvaros novērojams mēģinājums ieturēt gan pasakas atstāstošo stilu, gan nedaudz pa savam modernizēt jau zināmas sižetiskās līnijas kā trīs dēli, no kuriem trešais un jaunākais ir Muļķis, bet, kurā stāsta Atgriešanās Nākotnēietvaros tie it kā gudrākie un viedākie sevi drīzāk pēc rakstura un izturēšanās sevi atrāda negatīvākā gaismā. Vai jau pieminētajā Caur sidraba birzi gāju Meita neatceras vai nav mācījusies no dziesmas vārdiem un nespēj iziet cauri maģiskajai birzij, kurā pēkšņi attopas, un nolauž zariņu, lai mājinieki noticētu neticamajam, bet līdz ar to sanāk sevi nolādēt.

Vairāk nekā viens stāsts interesantā kārtā neizceļas ar pārlieku mīļiem vecākiem, kas izpaužas pat tik ļoti, ka to atvases drīzāk priecājas, kad tie beidzot aprokami mūža guļā, lai tad paši varētu saimniekot un brīvi no to važām dzīvot. Tā stāstā Mājavecāki ar nolūku bērnos centušies iedzīt mazvērtības kompleksus, lai izkaustu tiem vēlmi doties plašajā pasaulē, lai tā vietā tie paliktu mājās un būtu tur nodarbināmi. Vai jau pieminētajā Atgriešanās Nākotnē ir līdzīgi vecāki bijuši, vien stāsts ar plašāku turpinājumu, kas notiek bērnu dzīvēs pēc tam.

Interesanti atšķirīgs no citiem stāstiem un līdz ar to vairāk izceļams ir gandrīz uz spocisko pusi pavelkamais Zaļais Jātnieks, kurā Alda ar vīru Kasparu izdomājuši pabūt ārpus pilsētas un atpūsties ar teltīm pa lauku vidi. Stāsta lokācija kādā pamestā saimniecībā, kur abi izdomājuši piestāt un apmesties, bet, būdama pūce (aizmigšanas ziņā, ne spējā pārvērsties), Alda ir tā, kura pamana svešinieku, kurš reizē biedē un izraisa baismu izjūtu, gan ieintriģē tik ļoti, lai ne tikai paturētu viņu noslēpumā no Kaspara, bet pārliecinātu vīru agrāk doties atpakaļ uz Rīgu un savākt viņu vēlāk.

Tā arī uz plašāku interpretācijas diskusiju varētu pavilkt Brīvais Cilvēksstāsts, un ko nozīmē būt brīvam, kad galvenais varonis šķiet pēc skolas beigšanas nokļūst plašajā pasaulē, līdz tam dzimis un audzis cietumā (abi vecāki tur strādā un dzīves sākumposmā nav bijusi vajadzība no tā iziet), bet nu, kad pašam kaut kā nebūt jāķepurojas, tad ārpus cietuma esošās izvēles brīvības un plašumi drīzāk biedē, un agrāk noteiktā dienas kārtība, garantēta maltīte un jumts virs galvas šķiet krietni vilinošāk.

Noslēdzošā pasaka/stāsts Princese un Tautudēlssavukārt jau zināmā stilā apspēlē sižetu, kur kādam varonim jāizglābj Princese, par ko atlīdzībā veiksmes gadījumā var saņemt karalisko atvasi par sievu. Turklāt vēl kļūt par Jauno Karali, jo Princese esošajam karalim vienīgā meita. Visi citi sabiedrībā augstāk stāvoši cēlie bruņinieki un citi varoņi mēģina, bet neviens no tiem nespēj turēt līdzi kārtīgam Tautudēlam.

Pasakas papildina visnotaļ pa dažai īpatnēja stila Luda Danilāna ilustrācijai uz katru pasaku, kuru stils ieturēts arī uz grāmatas vāka noformējuma.

Daniel Polansky – A City Dreaming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Pilsēta Sapņo galvenais tēls, galvenais protagonists, no kura perspektīvas lasītājam ļauts skatīt ne romāna, bet drīzāk savā starpā vāji saistītus īsos stāstus (nereti ar neizdevušies to noslēguma sadaļu) ir burvis vārdā ne vairāk un ne mazāk kā vienkārši M. M gan nav klasiskais fantāzijas žanra burvis, bet drīzāk, kurš ar zem neeksistējošās bārdas purpinādams un vien ar lielu pierunāšanu dosies palīgā draugiem un par saucamiem draugiem patiesībā esošām paziņām.

Pēc grāmatas premises, kurā jāatzīmē nav ne vārda, ka patiesībā lasītājs tur rokā īso stāstu krājumu, var noprast, ka tā veltīta Ņujorkas pilsētai. Šajā pilsētā ceļotājus laikā sastapt laikam nav retums vai vismaz tāds iespaids varētu rasties, kad M izmanto metro sistēmu un ir par liecinieku raibajai personību mikslim un dažādajām metro stacijām, kur viena no otras teju tik atšķirīgas, kā būtu no dažādām dimensijām.

Bet reizē no pašas prozas var visai ātri noprast, ka grāmata sevī neietver domu, ka starp Pilsēta Sapņo vākiem, tās iekļautajā tekstā būtu nepieciešamība pēc kāda puslīdz sakarīga caurvijoša sižeta. Tā arī pat individuālu nodaļu, stāstu ietvaros reti kurš ir nostrādāts līdz līmenim, kas sniegtu labu lasītprieku pēc tā izlasīšanas.

Tā arī paši tēli nerada pilnvērtīgi izstrādātu iespaidu, no kuriem vairums vien kalpo mazo stāstu ‘’sižeta’’ (lai cik niecīgs tas nebūtu) virzīšanai uz priekšu. Labi, ka vēl autors Daniels Polaņskis pieturas pie viena galvenā tēla un attiecība uz M ietur konsekvenci un nesvārstās arīdzan viņa uzvedībā un raksturā. Kad vēl no viena stāsta nodaļas uz citu parādās jau manīti tēli, no kuriem Puikas (patiesībā ir viņa), Andrē un Stokdeila tēli no visiem tik tiešām varētu tikt saukti par M draugiem, kuriem nosacīti vēlāk pievienojas negribīgi par mācekli pieņemts Flemels, tad laime gandrīz pilnīga.

Diemžēl biežāk nevienā vien nodaļā vai drīzāk pārliecinošā vairākumā nodaļu tiek piesaukti koncepti kā mistisks Direktorāts, kurus pats M, kā visu dzīvi, neuztver pārlieku nopietni, kuriem nav lemts tapt sīkāk paskaidrotiem, kur nu vēl lai tiem tiktu savs stāsts. Un arī, ja stāsta nosacītā sižeta centrālais objekts ir kāds pārdabisks subjekts kā Gudrais Lasis vai Bezgalīgais grimuārs, tad drīzāk rodas iespaids, ka autoram ir bijusi iedvesmota ideja, kuru ne reizi detalizētāk nav tomēr bijusi vēlēšanās izstrādāt, lai rastos produkts, kuru būtu bauda un prieks izlasīt. Rezultātā visa grāmata, tās proza rada sava veida pretenciozitātes pēcgaršu.

Gods kam gods – grāmatas nosaukums Pilsēta Sapņo, kā arī tās vāks māsklieniek Artūra Bērziņa izpildījumā krietni pārāks par pašu grāmatu, attiecībā uz kuru vienīgais iemesls, kāpēc varētu ieteikt izlasīt Pilsēta Sapņo būtu, ja ir vēlēšanās, lai nākošā grāmata šķistu salīdzinoši krietni labākā, jo brīnumu brīnums muļķa lasītājam tiek sniegts jūtams sižets, pasaules uzbūve un kaut cik izstrādāti tēli.

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

Otto Penzler – The Big Book of Espionage

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Ne visas kaujas karos notiek starp lielām armijām. Nereti to labākam iznākumam, citiem nezinot un varbūt pat bez publiskas atzinības panākumu un arīdzan nedienu brīžos, ir jāiegūst tā informācijas deva vai varbūt pat kripata, kas ļautu attiecīgajās kaujās savai valstij gūt panākumu. Bet līdz ar slepenību nāk arī fakts, ne bieži vien jādarbojas vienatnē vai nelielā (cerams) uzticamā grupā ienaidnieka/pretinieka valstī, jāiztiek bez publiskas atzinības nopelnu gadījumos vai varbūt pat bez palīdzības, ja kaut kas noies greizi un tiksi atklāts.

The Big Book of Espionage krājums sadalīts divos lielajos karos, aukstajā karā un vēl nodaļā, kas atvelēta citiem konfliktiem, no kuriem krājuma sastādītājam Otto Penzleram laikam nav bijis ko diži izvēlēties. Sākts tiek arPirmo pasaules karu, kura attiecīgi ir arī stāstu ziņā bagātākā nodaļa. Tā vien šķiet Otto ir gribējis no plašākas aizmirstības izcelt senākus stāstus, jo arī starp citiem kariem un kaujām manās vecāku stāstu pārsvars.

Var just, ka Pirmā pasaules karam atvēlētajā nodaļā stāstu maniere ir vairāk uz faktisko, realistisko pusi, atstājot aizrautības faktoru otrajā plānā, sabalansētība starp abiem starp šiem piemēriem ir retums. Bet tas, protams, ar labu prozas stilu neliedz būt labi lasāmam, raiti plūstošam un līdz ar to interesantam, kā Marthe McKenna stāstā Gas Attack!,kurā kara medmāsa (beļģiete) izmanto savu posteni, lai starp ievainotiem karavīriem iegūtu kādu noderīgu informāciju, un pamana, ka ģenerālis ar ķīmiķa izglītību pievērš neparastu uzmanību laikapstākļu un īpaši gaidāmajām vēja prognozēm. Lai cik dīvaini tas nešķistu, drošības pēc ziņo par to tālāk, bet tiek norāta, lai pievērš uzmanību armijas vienību kustībām, līdz ir par vēlu un vien vēlāk, pēc stāsta nosaukuma, saprot, kas un kāpēc

Darbojoties slepeni, ne vienmēr viens spiegs spēj atpazīt otru, nav jau uz pieres rakstīts, kur nu vēl pretējās puses darboni. Tā lūk Judith by C.E Montaguestāstā, kas aptver ilgāku laika periodu un aizsākas Francijā stāsta galvenais varonis Phil Gresson gluži kā citi kolēģi pirms lielas kaujas, kura var izrādīties pēdējā viņa dzīvē, izdomā doties uz tuvāko pilsētu ar mērķi zaudēt nevainību. Pamana arī vienu skaistu dāmu, kura iekrīt acīs, bet tieši tad notiek uzlidojums un rīkojas varonīgi, izglābjot viņu. Tikmēr divus gadus vēlāk, kad jau dāma ir kā sena mirāžas atmiņa, pats kā spiegs atrodas Vācijas teritorijā, kur sastop to pašu sievieti (secinājumi lieki) un ir jautājums, vai viņa šoreiz atdarīs ar to pašu. Vai kā Cunningham by W.F. Morris stāstā, kad uz kaujas lauka stāsta galvenais varonis izglābj dzīvību savam tautiem. Vēlāk varonis tiek notverts un nokļūst Vācijas karagūstekņu nometnē, kur negaidīti ienaidnieka mundierī atpazīst personu, kuru reiz izglābis. Spiegs, dubultstiegs(?), kas zina.

Ne vienmēr slepena, svarīga informācija tiek iegūta ar sūru, grūtu darbu. Reizēm vienkārši palaimējas būt īstajā vietā un laikā, palaimējas ar kāda cita neuzmanību, atrodot, piemēram, vilcienā nepieskatītu vai aizmirstu dokumentu somu, kā tas itkā atgadās The Donvers Case by E. Phillips Oppenheimstāstā. Tas nelaimes upurim tomēr paveicas, ka par viņu likstu padzird privātdetektīvs Mr. Cray un ir spējīgs palīdzēt, kad kāds cenšas viņu šādi pamatīgi apkrāpt un apmānīt.

Ne visi stāsti ir arī no uzvarētāju varoņu skatpunkta, tā uz nenopietnu, humoristisko pusi grib pavilkt autors Edgar Wallace stāstā Alexander and the Lady,kas ir no vācu spiega un koordinatora skatpunkta, kurš dzīvo Lielbritānijā, uzskata visus vāciešus pārākus pār citiem it visā, bet nezkāpēc tikpat kā visi viņa plāni (stāstu sērijā par šo varoni) tiek izjaukti un pie vainas, protams, nevar būt viņš.

Krājums tiek turpināts ar Otrā pasaules kara nodaļu. Biju gaidījis, ka tieši šī nodaļa varētu būt viena no garākajām, bet izrādās tieši pretēji vien ar sešiem stāstiem. Var vien cerēt un domāt, ka Otto Penzleru ierobežojis kopējais lapaspušu skaits, kurā jāiekļaujas, ne stāstu kvalitāte, kurus iekļaut. Un no sešiem iekļautajiem tik tiešām tikai vienu par neveiksmīgu izvēli būtu jāatzīst, bet visus piecus centīšos noturēties neizklāstīt, lai atliek pašam pārsteiguma elements, ja gadās tuvākajā laikā grāmatu ņemt savās rokās.

Domu raisošs stāsts ir Thief is an Ugly Word by Paul Galico, kurā Argentīna, izliekoties par no kara neitrālu valsti, ir gata pieņemt no Vācijas tās sazagtos mākslas darbus. Stāsts ir par un ap izmēģinājumu, kurā atpazīstamu gleznu gan pēc tās nosaukuma, gan īpašnieka pirms kara, cenšas augsti godātiem viesiem stādīt kā citam piederošu, ne tagad bēgļa statusā, bez dižiem iztikas līdzekļiem Ņujorkā dzīvojošo. Starp visiem ir tikai viens, tas pats leduskapju firmas inženieris, kā ielūgts uz svinībām pašam brīnums, kuram pietiek drosmes pateikt taisnību skaļi. Citādāk pārējie vien savā starpā saskatās, sačukstās, bet neko skaļi nesaka un būtu gatavi par faktu pieņemt viņiem pasniegto jauno ‘’patiesību’’.

Aizraujoša ir ir nodaļas noslēdzošā īsā novele divās daļās, kuras savstarpēji mijas – Citadel by Stephen Hunter. Vienā no tām galvenais varonis Basil St. Florian tiek instruēts par gaidāmo misiju Vācijas okupētajā Francijā, Parīzē. Viens no varoņiem ir Alans Turings. Britiem ir izdevies pārtvert vienu no vāciešu izmantotajiem kodiem, ir pat zināms, ka eksistē spiegs pašu rindās, kuru varētu izmantot, lai pārliecinātu Staļinu, ka sabiedroti zina par gaidāmo Vācijas uzbrukumu PSRS, kur, cik, kas un kā. Bet Staļinu no rīcības attur paranoja, ka sabiedrotie patiesībā grib viņu apmānīt, lai spēki tiktu pārvirzīti uz nepareizu lokāciju, kas ļautu komunismam tikt sakautam.

Bazila uzdevums ir iekļūt apsargātā, īpašā bibliotēkas krātuvē un nofotogrāfēt tās lapaspuses, kuras tiek izmantotas grāmatas kodu atšifrēšanā (eksistē vien divas kopijas). Paralēli galvenā varoņa talantam spēt pārtapt ātri citos personāžos, ar smaidu uz lūpām un smieklu acīs skatīt potenciālām, tulītējām briesmām tieši sejā, ir attēlots kāds Vācijas puses tēls, kurš par spīti briesmām savai dzīvībai, cenšas izmantot iespējas, lai brīdinātu ebrejus par gaidāmiem reidiem u.c., bez kura palīdzības Bazilam diez vai kaut kas izdotos.

Turpinot ar Other Terros, Other Battles nodaļu starp tām citām kaujām dominē ASV pilsoņu karš, ir arī pa kādam piemēram no daudzajām Francijas revolūcijām. Bet ne vienmēr spiegošana jāsaista ar karadarbības laiku. Reizēm par intereses objektu kļūst kāda slepena starpvalstu vienošanās, kuras pāragra nākšana publiskā dienasgaismā, kaitētu tās parakstītājiem. Tā Šerloka Holmsa stāstā The Naval Treaty by Arthur Conan Doyle, diženais detektīvs palīdz dabūt rokā no tikpat kā slēgtas istabas pazudušo dokumentu, kuru jaunam puisim priekšnieks uzticējis nokopēt. Uztraukums, nerunājot jau par jaunā puiša izgaistošo karjeru, ja dokumentus neizdotos atrast, ir maigi sakot saprotami liels. Bet Šerlokam Holmsam kopā ar Vatsonu nekas nepaslīd garām un arī vainīgajam, kurš dokumentus centies piesavināties, patiesībā nav ne mazāko cerību.

Citādi šajā nodaļā stāsti lielākoties ir baudāmi un atzinības vērti to lasīšanas brīdī, bet nepaliktu atmiņā ar kaut ko vērā ņemamu. Ko gan nevar teikt par noslēdzošu The Cold War nodaļu, kurā arīdzan sastopami modernāki stāsti, gana daudzi šajā gadsimtā tapuši, kuros jau atpazīstams stils, kas manīts citos lasītos trilleros, spriedzes romānos. Bet varbūt tā tikai sakritība.

Tā paša pirmajā nodaļas stāstā Old Soldiers by Brendan Duboisatvaļināts aģents ir tik ļoti nepieciešams un vajadzīgs, ka divi aktīvi strādājoši aģenti ierodas pie viņa dziļos laukos, lai pierunātu un vajdzības gadījumā krietni mēģinātu pārliecināt uz vēl vienu darbiņu. Unikāla galvenā varone, šajā krājumā, ir jauna meitene Abigeila kā stāsta Miss Bianca by Sara Paretsky galvenā varone, šķiet visjaunāka no visiem ar šādu titullomu, kurai tiek dota atļauja pēc skolas doties uz mammas darbu un pavadīt tur laiku, drusku piepalīdzot. Pati mamma ir zinātnieka sekretāre, bet zinātnieks darbojas ar un pēta bīstamas patoloģijas, kurām nebūtu vēlams nokļūt ienaidnieka rokās. Eksperimentiem tiek izmantoti grauzēji, kuriem, lai kā brīdināta jaunā Abigeila ir devusi vārdus un vienai pieķērusies it īpaši.

Nodaļā sastopams arīdzan Džeimsa Bonda stāsts For Your Eyes Only by Ian Flemings, kurš diemžēl atmiņā atsauc visas tās pašas negatīvās iezīmes, kuras varēja sastap Bonda sērijas garākajos romānos. Iekļauts vairāk aiz vārda atpazīstamības nopelna.

Prieks vismaz, ka nodaļa un krājums pats par sevi tiek noslēgts ar spēcīgu stāstu Sleeping with My Assassin by Andrew Klavan, kurš šķietami jau stāsta nosaukumā pasaka priekšā pašu galveno, bet ne mēroto ceļu, kā līdz tam stāsta varonis nonāk. Stāsts par PSRS ‘’guļošo’’ aģentu ievietotu ASV, kuram pēc impērijas sabrukšanas zūd viņa eksistences mērķis, bet jāatrod veids un iemesls kā turpināt dzīvi. Stāsta kulminācija gan ir aptuveni 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, kad bijušie kolēģi atkal sāk aizdomīgās nāveš mirt, kad tā vien šķiet Krievija arābiem apmaiņā pret labvēlīgākām naftas cenām ir pārdevusi informāciju par saviem agrākajiem ‘’gulētājiem’’.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Kad aiz slēgtām durvīm tiek atrasta mirusi persona, turklāt vēl ar ciet esošiem un manāmi neaizstiktiem logiem, kā arī nekur tajā nav iespējams noslēpties vai pa slepenu izeju izkļūt, policija, privātais vai reizēm amatier-detektīvs vienmēr vismaz sākotnēji būs neizpratnē. Ja nu vienīgi pašnāvība ir vienīgā varbūtība, kas izdomātā stāsta reti gadās.

Krājuma sastādītājs loģiski krājumu iesāk ar subžanra aizsācējiem, diemžēl paši pirmie varianti no autoriem Edgara Alana Po un Jacques Futrelle nav tie iedvesmojošākie. Attiecīgi The Murders in the Rue Morgueatrisināšanas metode, kad stāsta pavedienus un aizdomās turamo un upuru atradēju intervijas stāsta detektīvi iegūst no laikraksta pats par sevi ir neticami, ka šāda tipa raksts būtu simtprocentīgi uzticams, bez kaut kā izlaista un sensacionālos nolūkos pārspīlēta. Ja šis stāsts neskaitītos, kā pati pirmā slēgto istabu mistērija, tad iekļaut to krājumā nebūtu diža iemesla. Tikmēr otra autora The Problem of Cell 13jau ir labāks, bet arī stāsta atrisinājums ir piedāvāts, kā viens liels, garš monologs.

To gan nevar teikt par pirmsācēju nodaļas noslēdzošo stāstu The Adventure of the Speckled Band no Artura Konana Doila puses par Šerloku Holsmu un doktoru Vatsonu, kas pie viena ir arī sava veida aukstā, neatrisinātā lieta, jo kādā vakarā Holmsa izslavētajā adrese ierodas Helen Stoner, kuras dvīne pirms diviem gadiem neilgi pirms savām kāzām savā istabā atrasta mirusi. Visi norakstījuši uz ārkārtīgi neparastu, bet dabisku nāvi, tomēr māsai ir aizdomas, ka tā tas varētu nebūt.

Dvīnes līdz tam un Helēna arī šobrīd dzīvo vienā mājā ar patēvu, kura iztikas lielu daļu sastāda ienākumi no dvīņu mātes fonda. Kaut arī mutiski patēvs apgalvo, ka viņam nekas nebūtu bijis pret precībām, tad to liek apšaubīt fakts, ka viņa ienākumi tādā gadījumā būtiski saruktu. Interesanti, ka patēvam patīk eksotiski mājdzīvnieki, to skaitā čūskas. Tagad Helēna pati grib precēties un apstākļi pirms māsas nāves atkal atkārtojas, bet nu jau ar viņu.

Turpināts krājums ir ar stāstiem, kuros upuris savu galu sastop tiekot nodurts. Interesanti, ka vairumā no nodaļas 12 stāstiem slepkava pamanās iedurt tieši sirdī. Tā teikt, lai upuris būtu bez šaubām uz reiz miris, lai nebūtu šaubas, ka pēc dūriena tas būtu spējis vēl kaut ko izdarīt. Tāpat bieži vien muļķis slepkava dunci/nazi atstāj turpat upurī.

Kaut arī pašu stāstu skaits nodaļā ir lielāks, bet arī to kopējā kvalitāte laika gaitā kļūvusi kopumā labāka. Tā izcelt gribas The Thing Inisible by William Hope Hope Hodgson, kurā izslavēts amatierdetektīvs Carnacki, kurš ieguvis eksperta reputāciju lietās ar paranormālu aspketu, uzaicināts palīdzēt atrisināt slepkavību, kuras ierocis ir šķietami apsēsts vai pat pats pēc savas gribas izvēlas savu nākošo upuri. Tikmēr speciāli autora James Yaffe izveidots neiespējamo lieto departaments viņa stāstā tiek galā ar šķietami neiespējamu slepkavību, kad seniors pēc viesošanās pie dēla un viņa sievas vēl dzīvs būdams iekāpj liftā, bet pirmajā stāvā, kur to gaida vēl divi citi mājas iemītnieki, ierodas jau miris. Departamenta vienīgais detektīvs Paul Dawn izmeklēšanai pieiet šķietami laiski un relaksēti, bet ar aktīvu prātu tik un tā tiek pie rezultāta, pat ja regulāram iecirkņa kolēģim patīk krietni aktīvāka un skaļāka pieeja. Otto Penzlers krājumā izvēlējies iekļaut arī modernākus stāstus, arī tuvāk 21.gadsimtam (jaunākajiem ir 2000.g. izlaidums un visi trīs no šī gada ņemti no The Mammoth Book of Locked Room Mysteries & Impossible Crimes). Tā no jaunākiem variantiem gribas izcelt Stīvena Kinga stāstu The Doctor’s Case, kas meistarīgi piedāvā Šerloka Holmsa piemiņas/atdarināšans stāstu, kurā Vatsonam tiek tas gods būt tam, kurš pirmais no dueta nonāk pie slepkavības atrisinājuma.

Uzreiz no aukstā ieroča uz šaujamajiem pāriets netiek. Vispirms tiek piedāvāts sešas mistērijas, kuras drīzāk klasificējamas kā neiespējamās slepkavības, jo upuris vai nu tiek atrasts lokācijā, uz kuru un no kuras neved citi pēdu nospiedumi, kā vien upura atradēju. Tā The Flying Death by Samuel Hopkins stāstā trīs draugi zinātnieki (viens no viņiem entomologs) kopā laivojot nejauši piekrastē atrod līķi, kas šķietami vien nesen miris. Izpētot apkārti, ja nu slepkava vēl turpat (drosmīgi zinātnieki), viņi atrod nospiedumus, kuri drīzāk atgādina kādu eksotisku, turklāt pat oficiāli jau sen izmiruša dzīvnieka pēdu nospiedumus. Viens no zinātniekiem jau gatavs sākt rakstīt slavu nesošus rakstus par atklājumu, bet kā jau paredzams, tad patiesais slepkava būs vien divkānaijs humanoīds.

Pavisam citas manieres stāsts ir The Laughing Butcher by Frederic Brown. Tā darbība noris mazpilsētā, kuras lielu iedzīvotāju procentu sastāda reiz tuvumā esoša cirka izbijušie darbinieki. Viens no viņiem, gaļas veikala īpašnieks un miesnieks, kuram patīk prieka pēc pabiedēt citus un teatralitātes pēc izlikties, ka piekopj melno maģiju, gan nav pārlieku ieredzēts. Tā nu stāsta upuris Len, kuram sirds problēmu dēļ nav atlicis daudz ko dzīvot, izdomā ģeniālu plānu, lai sieva, kura nesaskata negatīvo miesniekā, drīz pēc viņa nāves gadījuma pēc neizdomātu ar miesnieku saiet kopā.

Tikpat neizskaidrojami, kā atrast upuri slēgtā telpā, kurā citam itkā nebūtu bijusi iespēja iekļūt un izkļūt, ir telpa vai lokācija, kurā tu zini, ka kāds ir iegājis, bet pēc tam vairs tur nav un arī citur vairs nav atrodams. Tā The Day the Children Vanished by Hugh Pentecoststāstā skolas minibuss ar šoferi un deviņiem bērniem uz īsa, taisna ceļa posma pazūd kā citplanētiešu nolaupīti. Visa mazpilsēta un tās apkārtne, it īpaši bērnu vecāki uzvilkti līdz beidzamajam, kad pat līdz tam uzticamais šoferis vai pat viņa sieva un tēvs seniors tiek turēti aizdomās. Tikmēr pats šofera tēvs, izbijis skatuves mākslinieks un burvis pirmais un vienīgais tiek pie atrisinājuma, pielietodams savas agrākās profesijas loģiku, kad trika laikā novērstu publikas uzmanību, lai paveiktu vēlamo.

Tikmēr All at Once, no Alice by William Irish (viens no labākajiem stāstiem krājumā), stāstā tik tikko jaunlaulātie grib apmesties viensīcā, bet, kur dodies, visi numuriņi kaut kāda kongresa dēļ aizņemti. Tā līdz brīdim, kad piegriežas un izlūdzas vismaz sievai Alisei pieklājīgā viesnīcā pat ne numuriņu, bet drīzāk pieliekamo un pats vīrs apmetas tuvējā, vien vīriešiem paredzētā hostelī. Nākošajā rītā, atgriežoties sievas viesnīcā, Alise vairs nekur nav atrodama. Kam prasi, apgalvo, ka nav nedz viņu, nedz Alisi vispār iepriekšējā vakarā redzējuši. Iesaistīta tiek pat policija, bet viss liecina, ka Alise ir vien Džimija izdomas auglis, līdz vienam nejaušam pavedienam un vienam labestīgāk noskaņotam detektīvam, kurš palīdz Džimijam atgūt sievu.

Turpināts tiek ar How Easily is Murder Discoverednodaļu, kura, kā jau nosaukums saka priekšā, neprasa detektīvam daudz laika, lai atrisinātu, bet tas nebūt nemazina nozieguma atrisināšanā pielietoto atjautību. Tā The Burlgar who Smelled Smoke by Lynne Wood Block and Lawrence Block stāsts interesantā kārtā ir viens no vairākiem līdzīg pamācošiem stāstiem par darbos ieslīgušiem turīgiem vīriem, šī stāsta gadījumā arī liels grāmatu tārps, neatlicinot gana daudz laika garlaikotām sievām, kurā piezogas visvisādas idejas, ka viņu rokas vīra manta un nauda tiktu labāk pielietota.

Pēc šīs nodaļas beidzot seko jau pieminētie šaujamieroči, bet slepkavu precizitāte, reizēm trāpot tieši sirdi, ir vēl pārsteidzošāka nekā, pielietojot nažus vai dunčus. Diemžēl to pašu nevar teikt par kvalitātes precizitāti, vismaz manas gaumes gadījumā. Bet gluži traģiski, ka no desmit stāstiem neviens nebūtu godā ceļams, arī nav. Tā atjautīgs slepkavības pastrādāšanas veids tiek piedāvāts The Man Who Liked Toys by Leslie Charteris, nosmakējot slepkavības ieroci tā, lai pats upuris pastrādātu slepkavību, lai izskatītos pēc pašnāvības. Vai The Ashcomb Poor Case by Hulbert Footner ir viens no pieminētajiem aizskartās sievas stāstiem, kaut gan šoreiz liela daļa vainas vīra lauciņā, jo pārāk bieži pārbaudījis sievas pacietību ar soļiem pa kreisi. Līdz liktenīgajam vakaram, kad pēdējā brīdi atrunājas no došanās ar sievu kopā uz svinībām. Stāsts arīdzan no ‘’tīro’’ detektīvu kategorijas, kurā slepkavība tiek atrisināta tīri ar profesionālu interviju un dedukcijas spēju palīdzību.

Pēdējā apjoma ziņā vērā ņemamā nodaļa ir Stolen Sweets are the Best. Būtu tie dimanti, kādas citas rotaslietas vai pavisam cits iekārots objekts, bet arī noziegums, kurš sākotnēji apstulbina izmeklētājus, jo objekts pazudis no slēgtas un papildus tam arī nereti apsargātas telpas. Daļa no stāstu galvenajiem varoņiem atbilst arīdzan Rogues and Villains kategorijai.

Ar labu humoru izceļas The Strange Case of Steinkelwintz by MacKinlay Kantor, kurā amatierdetetkīvu Maxwell Grame draugs Larijs nakts vidū uzmodina ar zvanu, jo viņa sievas tik iemīļotās klavieres, viņiem, atgriežoties no koncerta, vairs nav nekur dzīvoklī atrodamas. Stāsta vaininieki un atrisinājums meklējams kaimiņos ar muzikālu gaumi, kuri vairs nav varējuši pieciest, kā Larija ar savu šķībo balsi izvaro tik iemīļotos darbus. Labākais, ka pats Larijs arī nemaz nav stāvus sajūsmā, kad Maksvels paziņo labos jaunumus par klavieru atrrašanu un drīzu atgriešanos.

Tikmēr ne visi ļaundari ir vienas šlakas, ir arī tādi, kuri par saviem upuriem labu iemeslu dēļ izvēlējušies citus noziedzniekus. Tā The Gulverbury Diamonds by David Durham izceļas ar godīgiem zagļiem, kuri pat apžēlojas pret zagto dārglietu īpašnieku un viņa traģisko stāstu.

Bet ne vienmēr, kā tas ir durēju un šāvēju nodaļās, slepkavību vajadzīgs pastrādāt tik atkāti. Reizēm labāka ideja, ja nepatrāpās atjautīgs izmeklētājs, ir iecerēto upuri vienkārši noindēt, piemēram nomaskējot indi vīnā, kā to dara viens no slepkavām One Man’s Poison, Sigonr, Is Another’s Meat nodaļā.

Tā nu garum garā rakstā ir sanācis nonākt līdz stāsta krājuma beigām, izvēlējos šoreiz nepieminēt negatīvos piemēros vai tādus, kur krājuma sastādītāja gauma acīmredzami atšķiras no manējās. Bet pats pēdējais ārpus kategorijas esošais stāsts Waiting of Godstow by Martin Edwards nenoliedzami ir labs, bet nepavisam ne slēgtas istabas vai citādi neiespējamas slepkavības mistērijas stāsts. Otto Penzleram vienkārši arī paticis un gribējies to iekļaut, izcelt un pārpublicēt. Žēl, ka grāmatas vāka ilustrācija aina tā arī paliek vien kā ilustrācija un nav kā daļa arīdzan vienā no stātstiem.