Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nodevīgā leģiona Word Bearers (WB) uzbrukums vienam no spēcīgākajiem lojālistu Ultramarines (UM) leģionam un to ‘’500 pasauļu’’ pārvaldītajai teritorijai un tieši Calth planētai plašākā mērogā ir sižetiski plašāk izklāstīts The Horus Heresy sērijā nomināli kā nr.19 pēc kārtas Know No Fear grāmatā. Mark of Calth krājumā ar ievadošo The Shards of Erebus (autors Guy Haley) īso stāstu un septiņiem garstāstiem vai īsām novelēm astoņi dažādi Warhammer 40k autori piedāvā dažādus skatpunktus, kā no lojālistiem un nodevēju leģionu astartēm, tā pat krietni unikālāk no īpašā athame dunča, kura koruptīvais spēks ir gana liels, lai spētu izmainīt notikumus Visumā.

Ievadošais stāsts gan ir tik īss un neizteiksmīgs, ka gandrīz rada bažas, vai tikpat līdzīgā manierē nenāksies vilties pārējos. Tomēr bažām nav pamata un jau turpinošais Calth That Was no autora Graham McNeill puses ar prozu rada atbilstoši dramatisku tematisko noskaņojumu un vidi. Lai arī WB uzbrukums ir graujošs un planētas nākotnes pēdējā stunda agrāk vai vēlāk jau ir skaitīta, jau no ārkārtēji pastiprinātās saules radiācijas ietekmes dēļ vien, kur nu vēl graujošā bombardēšana un leģionu uzbrukumi, tad ne UM astartes, ne parasto mirstīgo Ultramar Auxilia un citu vienību kareivji nedomā padoties. Tas viss vēl ierēķinot, cik viegli parastajam cilvēkam Warhammer pasaulē ir mirt, kad jāstājas pretim astartēm.

Kad sit liktenīgās stundas zvani, ir tēli kā kapteinis Ramus Ventanus, kuru loma ir kritiskā, lai noturētu situāciju grožos, iespēju robežās, un neļaut citiem krist neproduktīvā panikā un bezcerībā, tā vietā mobilizētu pārējos vienotai pretestībai, liekot naidniekam maksāt pēc iespējas augstāku cenu, pat ja sakāve ir acīmredzami laika jautājums, lai cik lielu pretsparu nedotu. ‘’We fight for the living and we kill for the dead’’ frāze lieliski raksturo filozofiju, uz kādu tēliem jānoskaņojas, lai neļautu rokām nolaisties.

Tā līdzīgs varonis, ap kuru citiem pulcēties, kuru citiem jaunas cerības un jo svarīgāk līderības nolūkos uzlūkot ir Hylas Pelion no A Deeper Darkness stāsta autora Rob Sanders izpildījumā. Kamēr citi UM kolēģi atriebības vadīti pretuzbrukumos tikpat kā vienmēr vispirms dod priekšroku šaut ar mērķi nogalināt, pat nedomājot censties kādu sagūstīt, ar nolūku nopratināt, jo no nodevēju mutes tāpat nāktu tikai meli, tad Pelions nav vis tik vienā galējības un aizspriedumu grāvī domājošs, ka nebūtu starp to koruptīvajiem meliem un puspatiesībām izlobāma noderīga informācija, kura savukārt ļautu postulēt stratēģiju ar lielāku panākumu varbūtību.

Stāsta varoņi gan nonāk krietni vien ‘’dziļākā pazemes tumsā’’ nekā būtu gribējuši, sastop krietni vien pat astartēm biedējošākus pretiniekus no Haosa un Warp dimensijām, kurus pat kā vienu no galvenajiem faktoriem varētu vainot kā WB tā citu leģionu nodevības ceļa izvēlē. Tā Anthony Reynolds ar savu Dark Heart piedāvā ieskatu starp WB nodevējiem no Marduka tēla perspektīvas, kurš gatavs sevī ielaist dēmoniskos spēkus no citām dimensijām. Kuri gatavi neieklausīties šķietami veselajā saprātā, gatavi riskēt vispirms jau ar savu Cilvēces Imperatora izveidoto teju perfekto kareivja (astartes) ķermeni un sekojoši cilvēces kā tādas eksistenci, vien aizvainojuma dēļ. Tur gan, protams, vaina jāuzņemas arīdzan pašam Imperatoram, kā iemesli vismaz mājienu veidā vairāk vai mazāk atklāti citos, garākos romānos.

Interesants nodevēju perspektīvas stāsts ir arī The Underground War no Arron Dembski-Bowden autora, kas iesākas, kad WB astartes uz Calth planētas un tās pazemē, kurā paglābušies visi UM un iedzīvotāju izdzīvojušie spēki, pavadījuši septiņus garus gadus nemitīgā konfliktā. Tomēr starp WB ir tēli kā Jerudai Kaurtal, kuri jau labu brīdi kā sapratuši rūgto patiesību, ka to pašu WB leģions visticamāk par tādu Calth planētu jau sen kā aizmirsis, kur nu vēl citkārt anonīmie astartes. Ka tie bijuši vien kādā brīdī noderīgs instruments mērķa panākšanai, lai pēc tam tiem veltās cerībās un sapņos, pat jau ļaunuma samaitātiem, agrāk vai vēlāk atrast galu uz Calth kopā ar tur nolemtajiem lojālistiem.

The Traveller by David Annandale stāsts varbūt diži nesasaucas ar citiem krājumā iekļautajiem stāstiem, bet iekļaujas tematiski un ir interesants pats par sevi. Tajā varonis Jassiq Blanchot šķietami dievišķi brīnumainā kārtā ir vienīgais izdzīvojušais no kādas virs Calth esošas orbitālās platformas. Tomēr, kad līdzīga ‘’vienīgā izdzīvotāja’’ situācija atkārtojas jau uz pašas planētas, citi parastie cilvēki, starp kuriem atrodas pa savam Lectitio Divinitatus ticīgajam saskata paša Dieva Imperatora iejaukšanos kāda augstāka mērķa vārdā. Stāsta pavērsiens, kā jau piederas Warhammer ir krietni vien samaitātāks par naivajām vien uz laika sprīdi ilgāk izdzīvojušo cerībām.

Mark of Calth krājums tiek iesākts ar athame dunci un kā labs gredzenveida aplis arī krājums tiek noslēgts, tam esot kā vienam no centrālajiem objektiem un pat galvenajam varonim ar ievadā pieminēto perspektīvu no autora John French puses. Viņa vienkārši un tieši Athame nosauktajā stāstā duncis apziņu iegūst jau tā radīšanas seni aizvēsturiskajā mirklī, un jau tad duncim piemīt kaut kas slekavnieciski un asinskāri koruptīvs, lai tiktu citu iekārots, lai athame radītājs tikpat kā uzreiz tiktu vardarbīgi nogalināts un saskaitāmajās tūkstošgadēs līdz The Horus Heresy sērijas tagadnei tas laupītu tikpat nesaskaitāmas dzīvības.

Bet varbūt vien atruna un iegansta meklēšana būtu ļaunumu uzvelt vien instrumentam, kāds ir athame, pat ja Warhammer Visumā objektiem ir spēja samaitāt un korumpēt, jo noslēdzošajā un gribētos teikt no krājuma labākajā stāstā Unmarked (autors Dan Abnett) stāsta galvenais varonis nemirstīgais jeb Perpetual tēls Ollanius ‘’Oll’’ Persson spēj izmantot dunci, lai no Calth planētas palīdzētu aizmukt ne tikai sev, pat ja stāsta ietvaros vairākkārt pavīd sentiments, ka šāda ‘’izglābšana’’ vairāk ir kā simbolisks žests sevis mierināšanai.

Reizē gan jāatzīmē, ka Perpetual koncepts iekš Warhammer grāmatām šķiet gana fascinējošs (zinot, ka primarks Vulkans ir viens tāds indivīds), kā arī paša Oll tēls, tā salīdzinoši epizodiskajās parādīšanās reizēs citos romānos, ir spējis radīt gana labu iespaidu, lai noskaņotu viņa darbību pozitīvi, turklāt vēl esot kā stāsta galvenajam varonim. Īsi stāstā pavīd cits nemirstīgais Džons Gramatikuss, kurš salīdzinoši ar Ollu ticis pamatoti mālēts krietni negatīvākā gaismā, bet reizē izrāda pazīmes viņa neapskaužamās situācijas apstākļos, kas gan daudzu acīs vien attaisnojums būtu. Pat fakts, ka Džonu Gramatikuus varētu uzskatīt par netīkamu un pieskaitīt pie sliktajiem nespēj sabojāt par tiem kopējo iespaidu. Drīzāk uzteicama ir Džona drosme un rīcība Unmarked ietvaros, lai arī tie ir vien knapi pirmie soļi, kas ļautu kāpt uz grēku atpirkšanas un pret cilvēci pastrādāto noziegumu nožēlas ceļa, pat ja nav gluži viens pret viens ar nodevēju leģioniem.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.