David Annandale

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nodevīgā leģiona Word Bearers (WB) uzbrukums vienam no spēcīgākajiem lojālistu Ultramarines (UM) leģionam un to ‘’500 pasauļu’’ pārvaldītajai teritorijai un tieši Calth planētai plašākā mērogā ir sižetiski plašāk izklāstīts The Horus Heresy sērijā nomināli kā nr.19 pēc kārtas Know No Fear grāmatā. Mark of Calth krājumā ar ievadošo The Shards of Erebus (autors Guy Haley) īso stāstu un septiņiem garstāstiem vai īsām novelēm astoņi dažādi Warhammer 40k autori piedāvā dažādus skatpunktus, kā no lojālistiem un nodevēju leģionu astartēm, tā pat krietni unikālāk no īpašā athame dunča, kura koruptīvais spēks ir gana liels, lai spētu izmainīt notikumus Visumā.

Ievadošais stāsts gan ir tik īss un neizteiksmīgs, ka gandrīz rada bažas, vai tikpat līdzīgā manierē nenāksies vilties pārējos. Tomēr bažām nav pamata un jau turpinošais Calth That Was no autora Graham McNeill puses ar prozu rada atbilstoši dramatisku tematisko noskaņojumu un vidi. Lai arī WB uzbrukums ir graujošs un planētas nākotnes pēdējā stunda agrāk vai vēlāk jau ir skaitīta, jau no ārkārtēji pastiprinātās saules radiācijas ietekmes dēļ vien, kur nu vēl graujošā bombardēšana un leģionu uzbrukumi, tad ne UM astartes, ne parasto mirstīgo Ultramar Auxilia un citu vienību kareivji nedomā padoties. Tas viss vēl ierēķinot, cik viegli parastajam cilvēkam Warhammer pasaulē ir mirt, kad jāstājas pretim astartēm.

Kad sit liktenīgās stundas zvani, ir tēli kā kapteinis Ramus Ventanus, kuru loma ir kritiskā, lai noturētu situāciju grožos, iespēju robežās, un neļaut citiem krist neproduktīvā panikā un bezcerībā, tā vietā mobilizētu pārējos vienotai pretestībai, liekot naidniekam maksāt pēc iespējas augstāku cenu, pat ja sakāve ir acīmredzami laika jautājums, lai cik lielu pretsparu nedotu. ‘’We fight for the living and we kill for the dead’’ frāze lieliski raksturo filozofiju, uz kādu tēliem jānoskaņojas, lai neļautu rokām nolaisties.

Tā līdzīgs varonis, ap kuru citiem pulcēties, kuru citiem jaunas cerības un jo svarīgāk līderības nolūkos uzlūkot ir Hylas Pelion no A Deeper Darkness stāsta autora Rob Sanders izpildījumā. Kamēr citi UM kolēģi atriebības vadīti pretuzbrukumos tikpat kā vienmēr vispirms dod priekšroku šaut ar mērķi nogalināt, pat nedomājot censties kādu sagūstīt, ar nolūku nopratināt, jo no nodevēju mutes tāpat nāktu tikai meli, tad Pelions nav vis tik vienā galējības un aizspriedumu grāvī domājošs, ka nebūtu starp to koruptīvajiem meliem un puspatiesībām izlobāma noderīga informācija, kura savukārt ļautu postulēt stratēģiju ar lielāku panākumu varbūtību.

Stāsta varoņi gan nonāk krietni vien ‘’dziļākā pazemes tumsā’’ nekā būtu gribējuši, sastop krietni vien pat astartēm biedējošākus pretiniekus no Haosa un Warp dimensijām, kurus pat kā vienu no galvenajiem faktoriem varētu vainot kā WB tā citu leģionu nodevības ceļa izvēlē. Tā Anthony Reynolds ar savu Dark Heart piedāvā ieskatu starp WB nodevējiem no Marduka tēla perspektīvas, kurš gatavs sevī ielaist dēmoniskos spēkus no citām dimensijām. Kuri gatavi neieklausīties šķietami veselajā saprātā, gatavi riskēt vispirms jau ar savu Cilvēces Imperatora izveidoto teju perfekto kareivja (astartes) ķermeni un sekojoši cilvēces kā tādas eksistenci, vien aizvainojuma dēļ. Tur gan, protams, vaina jāuzņemas arīdzan pašam Imperatoram, kā iemesli vismaz mājienu veidā vairāk vai mazāk atklāti citos, garākos romānos.

Interesants nodevēju perspektīvas stāsts ir arī The Underground War no Arron Dembski-Bowden autora, kas iesākas, kad WB astartes uz Calth planētas un tās pazemē, kurā paglābušies visi UM un iedzīvotāju izdzīvojušie spēki, pavadījuši septiņus garus gadus nemitīgā konfliktā. Tomēr starp WB ir tēli kā Jerudai Kaurtal, kuri jau labu brīdi kā sapratuši rūgto patiesību, ka to pašu WB leģions visticamāk par tādu Calth planētu jau sen kā aizmirsis, kur nu vēl citkārt anonīmie astartes. Ka tie bijuši vien kādā brīdī noderīgs instruments mērķa panākšanai, lai pēc tam tiem veltās cerībās un sapņos, pat jau ļaunuma samaitātiem, agrāk vai vēlāk atrast galu uz Calth kopā ar tur nolemtajiem lojālistiem.

The Traveller by David Annandale stāsts varbūt diži nesasaucas ar citiem krājumā iekļautajiem stāstiem, bet iekļaujas tematiski un ir interesants pats par sevi. Tajā varonis Jassiq Blanchot šķietami dievišķi brīnumainā kārtā ir vienīgais izdzīvojušais no kādas virs Calth esošas orbitālās platformas. Tomēr, kad līdzīga ‘’vienīgā izdzīvotāja’’ situācija atkārtojas jau uz pašas planētas, citi parastie cilvēki, starp kuriem atrodas pa savam Lectitio Divinitatus ticīgajam saskata paša Dieva Imperatora iejaukšanos kāda augstāka mērķa vārdā. Stāsta pavērsiens, kā jau piederas Warhammer ir krietni vien samaitātāks par naivajām vien uz laika sprīdi ilgāk izdzīvojušo cerībām.

Mark of Calth krājums tiek iesākts ar athame dunci un kā labs gredzenveida aplis arī krājums tiek noslēgts, tam esot kā vienam no centrālajiem objektiem un pat galvenajam varonim ar ievadā pieminēto perspektīvu no autora John French puses. Viņa vienkārši un tieši Athame nosauktajā stāstā duncis apziņu iegūst jau tā radīšanas seni aizvēsturiskajā mirklī, un jau tad duncim piemīt kaut kas slekavnieciski un asinskāri koruptīvs, lai tiktu citu iekārots, lai athame radītājs tikpat kā uzreiz tiktu vardarbīgi nogalināts un saskaitāmajās tūkstošgadēs līdz The Horus Heresy sērijas tagadnei tas laupītu tikpat nesaskaitāmas dzīvības.

Bet varbūt vien atruna un iegansta meklēšana būtu ļaunumu uzvelt vien instrumentam, kāds ir athame, pat ja Warhammer Visumā objektiem ir spēja samaitāt un korumpēt, jo noslēdzošajā un gribētos teikt no krājuma labākajā stāstā Unmarked (autors Dan Abnett) stāsta galvenais varonis nemirstīgais jeb Perpetual tēls Ollanius ‘’Oll’’ Persson spēj izmantot dunci, lai no Calth planētas palīdzētu aizmukt ne tikai sev, pat ja stāsta ietvaros vairākkārt pavīd sentiments, ka šāda ‘’izglābšana’’ vairāk ir kā simbolisks žests sevis mierināšanai.

Reizē gan jāatzīmē, ka Perpetual koncepts iekš Warhammer grāmatām šķiet gana fascinējošs (zinot, ka primarks Vulkans ir viens tāds indivīds), kā arī paša Oll tēls, tā salīdzinoši epizodiskajās parādīšanās reizēs citos romānos, ir spējis radīt gana labu iespaidu, lai noskaņotu viņa darbību pozitīvi, turklāt vēl esot kā stāsta galvenajam varonim. Īsi stāstā pavīd cits nemirstīgais Džons Gramatikuss, kurš salīdzinoši ar Ollu ticis pamatoti mālēts krietni negatīvākā gaismā, bet reizē izrāda pazīmes viņa neapskaužamās situācijas apstākļos, kas gan daudzu acīs vien attaisnojums būtu. Pat fakts, ka Džonu Gramatikuus varētu uzskatīt par netīkamu un pieskaitīt pie sliktajiem nespēj sabojāt par tiem kopējo iespaidu. Drīzāk uzteicama ir Džona drosme un rīcība Unmarked ietvaros, lai arī tie ir vien knapi pirmie soļi, kas ļautu kāpt uz grēku atpirkšanas un pret cilvēci pastrādāto noziegumu nožēlas ceļa, pat ja nav gluži viens pret viens ar nodevēju leģioniem.

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau Imperium Secundus izveidošanas brīdī katram no trim primarkiem bija savas šaubas, vai tik savās bažās par Zemes jeb Terras likteni un Imperatora potenciālu krišanu no nodevēja Horusa un tā līdzskrējēju leģionu rokas, paši nepasāk līdzvērtīgi ķecerīgu un nodevīgu projektu. Tomēr stāsta ‘’tagadnes’’ momentā zinot labāk primarku triumvirāts steidz, ko spēj, lai laikus un ne par vēlu atgrieztos un vēl paspētu palīdzēt. Tik vien tāds šķērslis, ka to ceļā joprojām stāv Word Bearers(WB) nodevības uzbrukumā izveidotajai warp Ruinstorm vētrai, kura bloķējusi UM teritoriju visus šos garos gadus kopš Horusa nodevības no jebkādas informācijas no pārējā Visuma, kas kalpojis par pamatiemeslu, kāpēc vispār Imperium Secundus izveidota.

Lai arī vienoti mērķi, tad katram no triumvirāta (UM primarkam Roboute Guilliman, Bloodangels (BA) Sangviniusam un Dark Angels (DA) Lauvam El’Džonsonam) ir vienmēr bijis savs stils, kā vadīt leģionu, un līdz ar to arī savas metodes un taktika, lai tiktu panākts šoreiz iecerētais. Bet, ja kāds no tiem vai kāds no leģionu astartēm, un, protams, tiem kalpojošie no Imperialistiskās armijas, bija iedomājušies, ka ceļš būs viegls un bez no slikto puses tiem izliktiem šķēršļiem un pārbaudījumiem, tad gaidāmais tiem pavērs jaunu skatu uz jau tā trauksmainajiem un interesantajiem laikiem, kuros tie jau nonākuši un lemts turpināt eksistēt.

Pārmaiņas pēc Ruinstorm romāns plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros pārsteidz ar prozas kvalitāti. Pat ja gluži neizvairīties bez ierastās lillā prozas, pārspīlētiem epitetiem, metaforām un citkārt jau vairs izbrīnu neizraisošiem kvantitatīvajiem armijas un bruņutehnikas skaitļiem, tad krietni biežāk var ļauties autora David Annandale izpildījuma plūdumam, kuru nespēj pabojāt ik pa brīdim pavīdoši vai nu neizteiksmīgi fragmenti, vai kaujas ainu momenti, kuri tomēr liek pabrīnīties par aprakstītā loģiku un jautāt sev un pastarpināti autoram, kas gan ar to ticis domāts, kā tas izpaustos reāli, ja pieņem Warhammer SFF fantāzijas spēles noteikumus.

Reizē patīkama pārmaiņa, ka autors atšķirībā no citiem kolēģiem sērijā šoreiz neieslīgsto ntajos tēlos, no kuru skatpunkta izklāt grāmatas notikumus. Aprobežojoties ar trim galvenajiem tēliem, kuri pamatoti un saprotami ir leģionu primarki, kamēr visi pārējie ir vien sekundārs atbalsta tēlu ansamblis, var kārtīgāk izpausties attiecībā par katra no primarkiem, gan to cīņas pret warp dēmonu mošķiem, gan pašiem ar sevi, lai ātrākas uzvarads vārdā neļautos kāda vieglāka ceļa kārdinājumam. Lai arī ik pa brīdim ir skatpunkta maiņa uz kādu maznozīmīgāku tēlu, tad autors sevi pietiekami labi iegrožo, lai stāsts neapaugtu ar mazvērtīgiem, kā individuāla romāna, tā vēl jo vairāk lielākas sērijas ietvaros neko nedodošiem mēģinājumiem papildināt lielo Horusa nodevības stāstu ar tēlu indivīdu personīgiem stāstiem, kuru pienesumu grūti saskatīt.

Pavisam kas cits un jo interesantāk, kad lasītājam ļauts tuvāk skatīt lojālistu un pēc būtības labo tēlu primarku gaitas, sekot līdzi to iekšējai cīņai vispirms jau ar sevi. Lai spētu uzticēties un paļauties uz saviem lēmiem, kuru sekas var tālāk ietekmēt dēlu astartu dzīvības un likteņus, kad naidnieku letālais drauds, kuri Ruinstorm ietvaros vairāk nāk no warp dēmonu puses, un pēcāk jau spēja uzticēties sabiedrotajiem brāļiem primarkiem, kad lojalitātes saites no dienas uz dienu tiek pārbaudītas, kas pirms Horusa nodevības būtu kas neiedomājams. Un noslēdzoši, protams, uzticība un lojalitāte pašam Imperatoram. Kā nekā varētu argumentēt, ka tieši viņa noslēpumu dēļ attiecībā uz warp dimensijas patieso dabu par nodevējiem kļuvušie leģioni pirms tam tikuši pakļauti pārāk lielam un atskatoties nevajadzīgam riskam. Tā teikt nezināšana nav bijusi ne muļķa mierinājums, ne glābiņš no slikatjiem spēkiem.

Bet reizē katram no trim romāna primarkiem arī ir pa savam noslēpumam, kuru tie pat pēc visiem Imperium Secunudus gatiem, pat pēc Horusa nodevības, kad būtu iemesls vairāk uzticēties vēl par sabiedrotajiem saucamajiem, lai, ja nu kas, nerastos kritiski un neatgriezeniski pārpratumi. Tā Lauva El’Džonsons romāna ietvaros izmanto Angels of Caliban romānā manīto warp tehnoloģiju/indivīdu Tuchulcha, kurš, lai arī acīmredzami svarīgs, lai atrastu kritiskos trīs pieturpunktus pirms Ruinstorm kulminācijas, tomēr savas izcelsmes dēļ Lauvai sev jājautā, vai aiz tā palīdzības šobrīd nestāv kādi citi alternatīvi un lojālistiem nedraudzīga motivācija.

Salīdzinoši mazākas pakāpes noslēpums romānā ticis Gilimanam, kurš arīdzan saistīts ar spēju nepazust warp telpā, kā nolūkos izmanto divus sagūstītus un spēcīgus WB Navigatorus. Bet krietni saistošāka un domu raisošāka ir Gilimana filozofiskās pārdomas par riskiem, kurus sevī var slēpt no nodevējiem konfiscēti ieroči, tehnoloģijas. Kad no vienas puses būtu jāizmanto katra iespēja gūt izšķirošo pārsvaru pār nodevēju leģioniem, bet, ja nav zināms attiecīgās tehnoloģijas iespējams koruptīvo spēku rašanās izcelsme, vai potenciālie ieguvumi ir gana lieli, lai attaisnotu risku, ka naidnieka instruments var ‘’inficēt’’ tā pirms tam lojālo lietotāju, kas uzvaras vietā nulificētu visu pirms tam sasniegto un patiesībā palīdzētu Horusa nodevēju spēkiem gūt pilsoņkara uzvaru.

Pārbaudījumu momenti, kuru svara slogs tiek likts uz visiem trim primarkiem, kas kaut arī pārbauda to vienotības saiknes kā sabiedrotos, bet varbūt ne tik ļoti testē Gilimanu un Lauvu, kā Sangviniusu, kuram jau agrāk Fear to Tread ietvaros bijis jācīnās pret bažām, ka ne aiz savām iecerēm vai nu pašam, vai tā leģiona astartēm un ļaunākajā gadījumā kā vieniem, tā otriem lemts tikt korumpētiem vien pat Imperatora neparedzētas gēnu mutācijas dēļ. Reizē visos šos gadus kopš Horusa nodevības Sangviniusu nomākušas nākotnes vīzijas, kuras visās kā viens tam lemts mirt cīņā pret Horusu, ko gan nenožēlo un gatavs Imperatora aizstāvības vārdā arī darīt, bet pēcāku notikumu iznākums tomēr kā nerimstošs psiholoģiskais slogs, kas nevar neietekmēt pat tik pārcilvēcisku būtni kā primarks, lai cik iedvesmojošs tas saviem leģionāriem par spīti tam nešķistu.

Visās nākotnes vīzijias ar uzsvaru uz vārdiem ‘’līdz šim’’. Negaidīta pārmaiņu vēja plūsma, kas dod tik nepieciešamo cerības staru, ka par likteni un nenovēršamo uzskatītais varbūt tāds nemaz nav. Cerības stars, kas ai!, cik vajadzīgs, pat ja neviens no astartēm neļautos publiski atzīt, ka tādai būtnei kā primarks, kaut kas tik cilvēciski primitīvs būtu vajadzīgs, lai spētu pienācīgi cīnīties pret nodevējiem.

Ja iepriekšējie divi lasītie The Horus Heresy romāni lika nodomāt, ka jo drīzāk nepieciešama ilgāka pauze no The Horus Heresy sērijas, lai varbūtējā noguruma dēļ, kad gada ietvaros no vienas sērijas izlasīts tik daudz, neieslēgtos moments, kad vājāki romāni sabojātu iespaidu par citiem, tad Ruinstorm atjauno manu kā lasītāja cerību, ka varbūt nemaz tik slikti tomēr nav.

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Damnation of Pythos seko Iron Hands (IH) leģiona kuģim Veritas Ferrum, tā personālijam, kā arī dažiem to izglābtiem citu lojālo leģionu astartes brāļiem no Salamandru un Raven Guard leģioniem. Lai cik ļoti atšķirīgs nebūtu IH skatījums uz miesas vājumu un to simpātijas pret savas miesas aizstāšanu ar tehniku, visiem izdzīvojušajiem jāapvieno spēki, jo vien tā tiem ir cerība pat savā novājinātajā stāvoklī kaitēt nodevēju leģioniem.

Verritas Ferum zvaigžņu ceļu navigatori, sankcionētu psaikeri, Rhyda Erephren kāda neizskaidrojama iemesla, pat teju vai spēka ietekmē piesaista Pythos planēta no Pandorax sistēmas. Ieraugot šo nosaukumu, kā lasītājam pēdiņās itin nemaz neienāk prātā planētas nosaukuma līdzība ar Pandoras lādi, kam pat visnotaļ būtiska tieša nozīme vismaz uz šī romāna iznākumu, grūtāk spriest par tālejošākām sekām The Horus Heresy sērijas ietvaros citu autoru grāmatās.

Ja pavirši skatītos un viennozīmīgi no orbītas Paitosa varētu šķist dabas ēdene, kuras kontinenti noklāti no krasta līdz krastam ar dabu un mežiem. Bet atliek vien nolaisties uz planētas, lai sāktu piezagties aizdomas, ka kaut kas nav īsti rīktīgi, kā pieklātos dabiskai planētai, kurā kāds kaut kad senāk nebūtu iejaucies un sagatavojies augsni tieši šim momentam, kuru trigerēs labu gribošie IH lojālistu astartes. Uz Paitosas pat dzīvnieki, kuri pēc skata atgādina zālēdātjus ir ierindojami starp vieniem no agresīvākajiem plēsējiem, ko sanāks sastapt. Bet jo tālāk turpina ritēt grāmatas sižets, jo vairāk to uzvedībā – tiek dots Saurian nosaukums – izpaužas dzīvniekiem ļoti neraksturīgas agresijas un pat plānotu uzbrukumu uzvedība.

Papildus tam kā galvassāpes, tā murgus un citas likstas, galvenokārt jau astartes pavadošiem parastajiem mirstīgajiem (kuģa ‘’netīro un melno’’ darbu serfs apkalpe), sagādā fakts, ka šķidrauts uz Paitosas, kas šķir fizisko un materiālo realitāti no warp dimensijas ir neraksturīgi plāns. Ja līdz šim uz Visumu tam nav bijušas sekas, jo uz planētas nav civilizācijas, kas warp spēkus varētu barot, tad tagad nu tas ir mainījies.

Varbūt IH uzrašanās pati par sevi vēl nebūtu nekas traģisks un tie spētu saviem spēkiem izveidot uz Paitosas bāzi vispirms sev, no kurienes partizānu stilā dot triecienu nelielām nodevēju kuģu vienībām, un viena tāda epizode pat romāna ietvaros tiek attēlota. Tomēr lojālistu priekam par doto triecienu nodevējiem, lai cik sīks tas nebūtu, izjauc no nekurienes uz Paitosas uzradušies civilo kuģi, kuri pēc skata tik kritiskā stāvoklī, ka jābrīnās, kā gan tiem izdevies līdz Paitosa nokļūt, neizmantojot ceļošanu pa warp dimensiju, jo aizsargājošo Geller lauku tie noteikti nespētu radīt.

Vēl jo vairāk jaunajiem kolonistiem nav ne tuvu pienācīgi ieroči, lai paši spētu aizsargāties no Saurianiem vai citas dzīvās un ļoti letālās floras un faunas uz planētas. Ironiskā kārtā, kas zina, kāds būtu alternatīvs grāmatas notikumu iznākums, ja ne Salamandru un RG astartu apelācija pie IH sirdsapziņas, lai tie tomēr palīdzētu nelūgtajiem viesiem izdzīvot. Pirms vēl atklājas kolonistu patiesā daba, ir visai pamatotas bažas par IH un tā kapteiņa Durun Atticus neremdināmo vēlmi atriebt to primarka nāvi uz Isstvan V un neiecietību pret to skatījumā resursus lieki patērējošajiem cilvēkiem (no simtprocentīgas miesas) kā tādu. Pat starp savējiem IH ir tādi kā Anton Galbas tēls, kurš brīžiem ar aizdomām skata Atikusu un aizdomājās, vai gandrīz simtprocentīgi aizstājot sevi ar tehniku kapteinis nav zaudējis būtisku daļu cilvēcības.

Pārmaiņas pēc atsvaidzinoši bija sekot parastam mirstīgajam kalpotāja(serfs) Jerune Kanshell tēlā. Viņa sižeta līnijā diezgan būtiska uzmanība pievērsta reliģiskumam un briestošajai Lectitio Diviniatus ticībai, kurā Imperators ir Dievs, lai arī visā Impērijā reliģija kā tāda oficiāli izskausta un pats Imperators ir vairākkārt noliedzis savu dievišķo statusu, kam acīmredzami citu grāmatu ietvaros nepiekrīt Word Bearers leģions.

Diemžēl ignorance par warp un tā spēku dabu nenāk par labu ne astartēm, ne parastajam cilvēkam. Ja vēl astarte var turēties pie Impēriskās Patiesības un stāties pretim ar savu ģenētisko, kā arī tiem pieejamo ieroču spēku, kaut arī var gadīties, ka situācija netiek adekvāti novērtēta, tad parastajam mirstīgajam nereti atliek vien vērsties pie mierinājuma, ko spēj sniegt vien galvenākā cilvēces līdera pielūgšana, kuram vienīgajam ir spēks no Terras/Zemes troņa stāties pretim gan nodevējiem savējo vidū, gan pret warp un Haosa spēkiem. Bet, ko jau citos The Horus Heresy pārdomu rakstos ir savu reizi nācies pieminēt, tad Imperatora vēlme neizpaust būtisku informāciju, kas šķietami spētu citiem labāk stāties pretim ļaunumam, nereti šķiet teju vai ar nolūku vai vismaz ar postošām sekām, kuru cenu ar savu dzīvību nākas maksāt citiem.