Fantasy

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

Version 1.0.0

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zakam, kā jau tas piederas Defiance of the Fall sērijas galvenajam tēlam, kuram vēl priekšā ne viens vien piedzīvojums sērijas turpinājumos, devītās grāmatas noslēgumā izdodas veiksmīgi izkļūt no pa Sistēmas Multiversu klejojošā kosmiskā vaļa Oruma. Gan piedzīvojumos pirms Oruma, gan tā iekšpusē radītajā vidē Zaks pavadījis vairāk kā vienu vai divus gadus un laiks atgriezties atpakaļ uz mājās. Vismaz paskatīt un piefiksēt, kā klājas kā planētai kopumā, pār kuras virs-lordu izdevies tapt, tā arī paša izveidotajai Atvuda impērijai.

Ja no vienas puses Zaku uz mirkli pārņem vilšanās, ka ar uzticēto atbildīgu attiecīgie personāži tiek pat ļoti labi galā, tad vilšanās, ka viņa iesaistīšanās lietas rit vairāk vai mazāk bez aizķeršanās, ir īslaicīga, jo tas tikpat ātri atkal ļauj nodoties personīgajai kultivēšanas izaugsmei un vispārējai statu uzlabošanai, kuras temps, lai cik galvu reibinošs nebūtu, nekad nevar būt par ātru.

Pirms gan Zaka tēls var tam nodoties ar pilnu atdevi, gluži bez viņa iesaistes un padoma Jaunās Zemes (gan ģeogrāfiski, gan iedzīvotāju ziņā pēc Sistēmas uzrašanās) un Portatvudas impērijas pavalstniekiem neiztikt. Vēl jo vairāk, ja tie teju vai aiz gara laika paši izmanto Sistēmas dāvātu iespēju kļūt par invāzistiem citā jaunintegrētā planētā, kura sērijas ietvaros ir ar Insolisas vārdu. Par cik paši nesen izbaudījuši uz savas ādas, ko nozīmē naidīgu spēku iebrukums uzreiz pēc pārmaiņām, ko nes kā no zila gaisa nokritis Sistēmas paziņojums ‘’Welcome to Multiverse’’, tad Velari vadītie spēki, lai arī ir kā iebrucēji, tad neizpaužas bezmērķīgā vardarbībā un postažas sēšanā terora nolūkos vien, bet līdz galam tomēr neizdodas pretinieku pielauzt un vien galvenā varoņa iesaistīšanās Zaka veidolā beidzot izkustina iestagnējušo karadarbību.

Defiance of the Fall sērijas individuālos romānus nevarētu ierindot tādas sērijas kategorijā, kuras autors (J.F. Brink) sniegtu to labāko atgādinājumu, kas noticis iepriekšējos romānus, lai gadījumā, ja starp iepriekšējo būtu izlaista lielāka laika pauze, lasītājs tiktu pēc iespējas ātrāk un labāk noorientēts, kas ir kas, kur nu vēl, ja kāda iemesla pēc gadās iesākt sēriju tās ‘’vidū’’. Tomēr vienlaikus ar šiem trim romāniem sērijā jo biežāk novērojamas epizodes, kuras lielākā sižeta griezumā, un vēl jo mazāk attiecināmi uz turpinājumiem, nav ar lielāku pievienoto vērtību, kā vien padarīt Zaka tēlu spēcīgāku. Jo biežāk ir piedzīvojumi piedzīvojumu pēc ar cīņas epizodēm ar paredzamu iznākumu vai nu ar dažādiem mošķiem (vien neliels intereses kāpums, kad #12 vāka noformējuma gadījumā viena no tādām cīņām ir ar monstru no grāmatas vāka – Stormgliders tiem sugas vārdā) vai pārsvarā maznozīmīgiem tēliem, kuri tālākā sižetā tikpat ātri tiek piemirsti.

Audio versijā ierunātājs Pavi Proczko veic uzteicamu sniegumu, lai klausīšanās process no grāmatas uz grāmatu, kas jau sāk jau palikt drusku pārāk labi paredzama tās sižetiskajā gaitā. Tā arī lasītprieka un baudāmības bonusu sniedz Zaka un dēmona Agrasa tēla savstarpējā attiecību dinamika un dialogi, kuros Agrass labi saprot, ka jāturas vien būs pie Zaka sāniem, jo tā absurdi augstais Veiksmes atribūta līmenis sniedz tā sabiedrotajiem (pat salīdzinoši nesen sastaptiem) tik vērā ņemamus labumus, ka būtu muļķīgi meklēt laimi citviet. Pat ja ir brīži, kad gandrīz vai zaļam jāpaliek no tā, cik vienam nepārtraukti var veikties.

Defiance of the Fall nevar lepoties ar augstāko romantisko sižetu saturāciju, pa kuru laiku, kad tikpat kā bez apstājas jānododas kultivēšnai, tad tomēr bez tās Zaku autors neatstāj. Turklāt vēl ar potenciālu apveltīta vairāk kā tik viena romantiskā interese vai vismaz tāda, kura Zakā saskata izdevību pašai pacelties Sistēmas izveidotajā pasauļu kārtībā. Tomēr no visām vien Katejas tēlam, kurai sižeta skatpunkts pa savai reizei pievēršas arī individuāli pirms atkalsastapšanās ar Zaku, ir ar spēcīgāko varbūtību uz veiksmīgu iznākumu. Vēl jo vairāk, ja arī no Zaka puses ir interese, turklāt gana liela, lai vēlākā epizodē #12 ietvaros Zaks to mierinātu neuztraukties, ka viņš to varētu pamest aizmirstībā tikai aiz tā, ka viņas kultivēšanas tempi ir lenāki.

Kā ne kā to pašu varētu teikt teju par visiem Zaka sabiedrotajiem un/vai draugiem, kurus, ja var ticēt nu jau vairāku grāmatu garumā piesolītajam starpsektoru karam (Zeme atrodas iekš Izekia sektora), Zakam gan ‘’jāpavairo’’, gan jāpalīdz kļūt spēcīgākiem, nevar tikai sevi prioritarizēt, tādēļ reizēm, atceroties atgriešanos uz Zemes #10 ietvaros, ir jābūt drusku skarbākam nekā gribētos, jo viena liela daļa pārāk ātri aizmirsusi, cik bīstama var būt Sistēma. Tā teikt, Zaks vēloties radīt pēc iespējas drošākus apstākļus pēc iespējas lielākam skaitam uz Zemes gandrīz vai pārcenties, ko uz slinkāku prātu orientēti saprotami izmanto.

Bet, lai cik skarbs Zaks nebūtu, Sistēma agri vai vēlu būs nežēlīgāka un ar brutāli tiešu pieeju atlasīs vājos no spēcīgajiem, kuriem būs lemts turpināt izdzīvot. Un tikai kļūstot spēcīgākam to būs lemts sasniegt, kas tad arī ir sērijas un galvenā varoņa mērķu pamatā.

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc gandrīz astoņiem realitātē pavadītiem mēnešiem The Heroic Villain galvenais varonis Lukass, jauns, veiksmīgs un turīgs kompānijas CEO nav spējis atgūties pēc sievas pēkšņas nāves autoavārijas dēļ. Katram atgūšanās mehānismi un aprašana ar tuva cilvēka zaudējumu ir dažādi un tādēļ viens vai otrs nav labāks, bet Lukasa gadījumā norobežošanās no ārpasaules, kuru izvēlējies meklēt iekš virtuālās realitātes spēles (tajā laika ritējums aptuveni trīs reizes ātrāks), jau tuvojas problēmai pašai par sevi, no kura bez grūdiena no malas, diez vai izdosies izkļūt.

Starp spēlētājiem Lukass, zvilnēdams, neko nedarīdams un pat ne reizi vien aiz neko darīt tieko nogalinātam, ieguvis palamu Negative, kura savā ziņā ir pat ar burtisku nozīmi, jo šķiet ir vienīgais, kurš šādā veidā noslīdējis uz negatīvu -70 līmeni. Fakts, kas tikpat kā visiem liktu radīt tēlu pa jaunam, ja rastos vēlme tomēr spēli spēlēt, bet Lukasa gadījumā, kad seko pieminētais grūdiens, itkā no ieinteresēta NPC tēla, kura piedevām pēc izskata ir mats matā kā mirusī sieva, negatīvie līmeņi sniedz citu neatklātu bonusu, jo kāpjot pa līmeņu ‘’kāpnēm’’ tā vai tā tam tiek piešķirti ‘’statistikas punkti’’. Nav jābūt ģēnijam, lai noprastu, ka 700 papildus bonusa punkti Lukasa spēles tēlu, nerēķinot to, kas nāk līdz ar būšanu kā galvenajam varonim sērijā, to padara pat ļoti spēcīgu.

NPC tēla ‘’grūdiens’’, spēriens metaforiski pa pēcpusi, lai sapurināti sevis žēlošanā iestigušo Lukasu, neveic gluži aiz neko darīt. Izrādīsies, ka NPC tēlu kontrolē spēles kompānijas darbiniece, kura piefiksējusi ilgtermiņā zūdošo spēlētāju bāzi, neienteresētību no priekšniecības uzlabot spēli, lai piesaistītu jaunus interesentus, bet tā vietā, tā teikt, slaukt lojālos fanus līdz vairs neatmaksātos spēli uzturēt. Tas nav šī tēla, sākotnēji ar Šungvanas vārdu, bet sekos jauni pavērsieni, ar romantisku paralēlo sižetu un atrisinājumu līdz ar triloģijas noslēgšanos, interesēs vienkārši pieņemt likteni vai vismaz attiecīgās spēles šķietami nenovēršamo dzīvildzes beigu pienākšanu. Viņas ideja, ja nekas cits nelīdzētu, palīdzēt pašai radīt jaunu spēles saturu jauna ļaundara veidolā, kas šīs sērijas ietvaros izpaužas Lukasa tēla veidolā, kuram pašam gan vēl jāmiecās, kas gan skaitās būt īstam ļaundarim. Tā teikt nepieciešams labs aktiera talants, kuru sērijas ietvaros ir iespēja iemācīties no ‘’nolaupītas’’ princeses.

Ar vienu tēlu, lai cik laba nebūtu viņa attīstības arka, nepietiks. Katram labam varonim vai ļaundarim nepieciešamo pakalpiņi, kuri gan The Heroic Villain ietvaros saucami par draugiem un kompanjoniem. Tomēr, kā jau piederas ļaundara lomas tēlam, tad pirmā kodola komandas biedra piesaistīšana aizsākas ar nodevību un diezgan burtisku ‘’dūrienu’’ mugurā, bet, par laimi, attiecīgajā spēlē kā spēlētājiem ir iespēja atdzimt. Šādi Lukass sastop Niku, kuram gan vispirms jāpielabinās ar spēles valūtas ‘’zelta’’ labumu piesolīšanu apmaiņā pret palīdzību, un ar Nika starpniecību un ar zelta piesaistošo spožumu komandai pievienojas arīdzan Bonijas tēls, kas jau izveido labu attiecību dinamiku un vietu interesantiem dialogiem paralēli piedzīvojumiem un naidnieku pieveikšanai iekš spēles.

Attiecībā uz tēlu dinamiku Niks bez citu atbalsta šķiet būtu visai nedrošs gan personīgi par sevi, kas tad sekojoši atstāj ietekmi romantiskajā sfērā, kas, triloģijai progresējot, jo biežāk norāda uz tā simpātijām pret Bonijas tēlu, bet paša nedrošība liedz laicīgi atklāt jūtas, kas savukārt rada liekus pārdzīvojumus un pat konfliktus ar Lukasa tēlu. Savukārt Bonija pat uzkrītoši bieži pati uzsver vēlmi atlīdzībā par palīdzēšanu kā ‘’algotnei’’ laikus saņemt zeltu, kas jo tālāk sērijā tiekam, jo biežāk ir vien kā iegansts un aizsegs no reālās dzīves izrietošām problēmām.

Kā jau LitRPG fantāzijas subžanrā, tad nav nekas pārsteidzošs, ka gan Lukass, gan tā sabiedrotie, lai kādi sliktie vai par labiem šoreiz biežāk saucami (vai varbūt tādi tik savās acīs tie pretinieki) nestātos ceļā, spēj tos visus pārvarēt un kļūt jo spēcīgāki. Kā lielāks bonuss un pluss ir kā Lukasa, tā Nika, Bonijas un arīdzan Liū/Šungvanas tēla attiecības un katra tēla izaugsme. Un, lai arī triloģija noslēdzas ar teorētiski varbūtēju iespējamiem sižeta turpinājumiem, tad prieks, ka gadās arī tādi autori, kuriem pietiek drosmes noslēgt vienu sēriju, vienu varoņu grupas stāsta arkas, un neiestigt bezgalīgos turpinājumos bez redzama gala un malas.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī ir pagājis jau labs laika sprīdis kopš Zeme vienā jaukā dienā pēkšņi šķietami arbitrāra Sistēma iekļauj savā neskaitāmo planētu sastāvā un piespiedu kārtā liek planētas iedzīvotājiem kļūt spēcīgākiem vai mirt, Defiance of the Fall galvenajam varonim un spēcīgakajam no zemiešiem ar Jauno Zemi, ja vien nav vēlēšanās iestagnēt, vairs nepietiek. Tā šī pārdomu raksta septītās līdz devītās sērijas grāmatas, nedaudz pārklājoties, sižetu darbībā Zaks līmeņošanās nolūkos piedzīvojumus meklē trīs dažādās lokācijas, kur katrā dažādu NPC mošķu pieveikšanā, bet ne tikai, ir iespēja gūt arvien labākus artefaktus un balvas.

Iekš Sistēmas katra pavadītā diena, stunda un dažbrīd pat minūte ir no svara, pat ja kā aizvien uzskatāmāk kā ‘’kultivēšanas LitRPG’’ subžanra vēl izteiktāka apakškategorijas fantāzijas sērija ir sastopamas pagaras filozofiska tipa pasausas epizodes, kurās galvenais varonis ir pārdomās ar sevi, tā vietā, lai tiktu risināts kāds spraigāks sižets. Bet, lai kā nebūtu Zaks no dienas jācīnās, jo, lai arī uz citu zemiešu un jaunintegrēta ‘’spēlētāju’’ fona Zaks ir ārkārtēji spēcīgs un tam nāk talkā galvenā varoņa ‘’sižeta bruņas’’, tad vienmēr būs kāds spēcīgāks, kurš ievēros straujo Zaka kāpumu un nebūs diži priecīgs, sajūtīs potenciālos draudus sev un labprāt centīsies izmantot iespēju jau laikus nevēlamu konkurentu novākt no ceļa.

Septītās grāmatas ietvaros piedzīvojumu lokācija ir Mysyic Realm, kuru Jaunās Zemes (tā labāk prātā saukt, jo Zeme #1 grāmatas ietvaros sapludināta vēl ar citām planētām) censoņi var izmantot, ja uzdrīksta riskēt, jo atšķirībā no kādas ‘’prastās’’ spēles, Sistēmā ir tikai viena dzīvība. Rūpīgi un pārdomāti jāizvēlas katrs solis, rīcības izvēle, kas var negatīvi atsaukties vēlāk un laupīt iespēju izvēles, pat ja reizēm tā vien šķiet, ka Zaks aizmirstas un ļaujas emociju virpulim.

Tomēr kā gan neļauties, kad seko galvu reibinoši, psiholoģiski traumatiski pavērsieni, kuru priekšā citi sabruktu un ļautu nolaisties rokām. Bet, būdams pats spēcīgākais Zemes pārstāvis Zaks nevar to atļauties, jo tādā gadījumā par viņa neveiksmēm un atteikšanos turpināt nemitīgo cīņu Sistēmā būtu spiesti ar dzīvību maksāt arī citi. Un tā vienu bez izdomas Mistisko Dimensiju nomaina cita, krietni ilgāk eksistencē esoša Twilight Ocean astotās grāmatas darbības lokācija, kas salīdzinoši īsā laika periodā ļauj Zaku un ar to kopā lasītāju iepazīstināt ar jaunu un līdz šim vēl neredzēta tipa lokāciju.

Līdzīga maniere tiek turpināta arīdzan devītajā sērijas turpinājumā, kad no pazemes epizodēm vēl turpat uz Zemes #4-6 sērijas grāmatās, un ūdeņiem bagātās astotās, Zaks attopas pa Visumu klejojoša ‘’kosmiskā vaļa/Leviathan iekšās’’. Radījums, kuram varbūt ne gluži pats devis vārdu Orums, bet, kas spējis savas ilgās eksistences laikā kļūt par līdzvērtīgu citu humanoīdu rasu kultivatoriem, kur gan process, lai līdz tam nonāktu un turpinātu pats līmeņoties, ir gana unikāls un atšķirīgs. Process, kas līdz šim, ja var ticēt, pat miljoniem gadu ilgā periodā ar retiem izņēmumiem spējis būtiski stāties ceļā. Tā vien šķiet šis Orums vēl nekad nav sastapis tēlu, kurš skaitītos kā galvenais varonis…

Bez Zaka sērijā ir arī citi interesanti atbalstošie varoņi. Diemžēl daži kā uz Zemes esošo dēmonu grupas līderis Agarass, kopā ar citu spēcīgu, bet ne pašu ‘’gaišāko spuldzīti’’ jebkurā telpā’’ pēc septītās grāmatas tiek novirzīti ļoti patālā fonā, pat ja nav gluži tā, ka par tiem tiktu pilnībā aizmirsts. Salīdzinoši vairāk prožektoru gaismas uzmanības tiek Thejas Maršalas tēlam, kura pat uz īsu brīdi tiek tas gods nonākt savstarpēji oficiālās romantiskajās attiecībās, lai tikpat ātri tiktu izmantota kā instruments, lai uzkurinātu un motivētu Zaku turpināt sevi līmeņot un padarīt no dienas jo spēcīgāku.

Motivācija, kura nāk no aizkulisēs starp citiem tēliem esošās bioloģiskās mātes un kā izrādās pie Technokrātu civilizācijas (kuri ne tajās pašās draudzīgākajās attiecībās ar Sistēmu) piederoša tēla mahinācijās, kuras gan šķiet tiek veiktas ar virsdomu padarīt sevi, ne citus vai pat ne savas atvases, spēcīgākas. Starp tiem ‘’citiem’’ tēliem pieminami tādi kā astotās uz ļaundara tēlu velkošais Twilight lords aka Alvads, vai Havoraku impērijas pārstāvis Ikradass, vai Zī klana dažādu zaru senču sence Bei Zī, vai Noz’Valadir klana pārstāve Uona (pēc izrunas kā Ivona). Daudz dažādu tēlu, kuri ik pa brīdim par sevi atgādina un dažādos veidos liek šķēršļus Zaka ceļā. Salīdzinoši aizmirstāks ir Great Redeemer tēls, kurš itkā bija tik liels drauds Zemes eksistencei, bet varbūt tas tā vien iemidzinoši, lai zaudētu modrību.

Kamēr Zaks nododas šo trīs grāmatu piedzīvojumiem uz Zemes esošie nesēž rokas klēpī salikuši, bet vien fragmentāri un pa retam tiek dots kāds mājiens, kas tur notiek. Jācer uz lielāku dažādību sērijas turpinājumos.

Arwen Elys Dayton – Seeker #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Delacorte Press

Manas pārdomas

Kopš mazotnes Quin Kincaid ir alkusi dot zvērestu, lai tad kļūtu par leģendām apvīto Seeker, lai varētu pati nodoties mītiskajiem piedzīvojumiem, kurus kopš bērna kājas tās drauga un apmācību biedra Shinobu tēvs Alisters tiem abiem un vēl trešajam pulciņa biedram Džonam pie ugunskura pēc nogurdinošas dienas stāstījis. Vien uz fantāzijas lidojums nācies paļauties, lai sevi ieceltu blakus pasakainojus agrāko Sīkeru piedzīvojumos, bet nu pienācis laiks, lai paši varētu sākt lauzt savu ceļu, lai paši varbūt pat spētu paveikt ko apbrīnai līdzvērtīgu, lai vēlākās paaudzes stāsti pie ugunskura būtu tieši par viņiem.

Diemžēl kā pašai galvenākajai varonei Kvinai, tā tās abiem kompanjojiem nākas krietni aplauzties ar skarbo un rūgto realitāti, jo jau labu laiku kā pēdējo eksistencē palikušo Sīkeru līdera un pie reizes Kvinas tēva Briac vadībā esošie Sīkeri neizpilda varoņcieņpilnus labos darbus, kuros aizsargātu vājos un mazāk aizsargātos, kuros ļaundariem nāktos bailēs drebēt.

Agrākais ‘’Tirāni un ļaunuma pārstāvji/darītāji piesargieties’’ sauklis, kā varētu iztulkot Seeeker organizācijas moto ir ne tikai palicis pagātnē, bet tie paši tā vien šķiet nu pieliek roku, lai citu pasūtījumdarbu labā veiktu uzbrukumus, galināšanas un atentātus. Bet Briaks, kurš pats par sevi ir ļoti labs ļaundara personāžs un nebūt nekautrējas no tam piešķirtās lomas, tomēr nav visa ļaunuma sakne. Tā ir jāmeklē starp vēl citiem par Dread nosauktiem, kuri gan nebūs reiz kuplā skaitā esošie Sīkeri ar veseliem deviņiem namiem, kuri tad izkaisīti pa visu pasauli, bet vien uz rokas pirkstiem saskaitāmi jau no laika gala.

Dredi, sērijai aizsākoties, vēl vairāk kā Sīkeri stāv nostatus no ikdienas pasaules ritējuma. Tiem itkā piešķirts vien sīka loma novērot Sīkerus to gala pārbaudījumā pirms tie dod zvērestu, lai dotu savu verdiktu un spriestu, vai attiecīgais censonis spējis pārvarēt uzdoto pārbaudījumu gana labi, lai tiktu ļauts kļūt par Sīkeru. Drediem pat sākotnēji nav doti kārtīgi, personificējami vārdi, bet vien Old, Middle un Young Dread. Ar itkā skaidri nodalītu hierarhiju vien pēc vecuma, bet to starpā valdošais spēku un varas jautājumus ir pavisam cita lieta. Īpaši, ja vienam no tiem, Vidējam, jau no bērna kājas ir bijušas izteikti vardarbības un varbūt pat agresīvi psihopātiskas tendences apvienojumā ar gana labu aktiera talantu, lai to noslēptu no vecākiem.

Kā jau piederas pie Young Adult kategorijas fantāzijas darbam, tad galveno labo varoņu trio paralēli sižetiskajām problēmsituācijām, kuras nāk līdzi netīkamajām atklāsmēm, tiek pievienots arī romantiskās sižetlīnijas aspekts. To tikai vēl vairāk saduļķo, kad Kvinas sākotnējā romantiskā interese Džons, sāk parādīt savas personības netīkamo pusi, kuru līdz šim tik labi sanācis noslēpt. Ja Briaka gadījumā tēls vairāk vai mazāk labprātīgi un no paša izvēles aizsācis izvēļu ceļu, kura atrodas, tad Džona gadījumā situācija ir krietni atšķirīgāka, kur liela nozīme ir pat ļoti traumatiskai bērnības pieredzei, kad nākas kļūt par Briaka un Vidējā Dreda sarīkotam uzbrukumam, mātes slepkavībai.

Tikmēr pašu Džona māti, tās novirzi no loģiskās domāšanas un saprāta, uzsēšanos uz atriebības kara takas, kas drīzāk tikai saēd pašas sirdi, noliekama pie pieminētā Vidējā Dreda un viņa mahinācijām. Atklāsmes un pavērsieni sīkāk par Dredu izcelsmi un būtību gan atņemtu no stāsta lasītprieka un sniegtā gandarījuma, bet lieki teikt, ka Vidējais bija dzimis, lai kādā nebūt veidā kļūtu par ļaundari neatkarīgi no laika un vietas pasaulē.

Kā sava veida prestats Džonam ir otrs puisis Šinobi, kurš savu romantisko simpātiju pret Kvinu ir turējis ciešāk sirdij, bet uzturējis pie siltuma kaut arī tie skaitās attāli radi. Šī tēla aktivāka un saistošāka izpēte jūtamāka sākot ar otro Traveler romānu, kurā tam lemts cīnīties un mēģināt pretoties opija atkarībai, kura ļauj paglābties no realitātes, kuru ne vienmēr ir vēlme skatīt vaigā un risināt.

Ir elementi un to izpildījums autores pirmajā publicētajā fantāzijas sērijā, kas liktu pārbaudīt, ka tā ir pirmā un nebūt par to pārsteigtam. Tā pirmais un pats uzskatāmakais ir saistīts ar šķietami viduslaiku vidē dzīvojošajiem un trenētajiem Sīkeru trio varoņiem, bet tad bez dižiem paskaidrojumiem seko modernu tehnoloģiju pieminēšana vai atsauce, piemēram, uz Mikelandželo darbu iepazīstināšana ar pasauli. Atliek vien lasītājam pašam likt kopā uzzinātās informāciju druskas vienu pie otras, lai censtos šo divu dažādo un tik atšķirīgo pasauļu eksistences salikt kopā. Ja ir izturība un vēlēšanās, tad process, paralēli citām sižetlīnijām, noteikti piedot papildus intrigu, bet tikpat viegli var saprast arī tos lasītājus, kuriem ar to būs gana, lai ‘’netērētu laiku’’ ar turpinājumiem pēc pirmās grāmatas.

Bez piemēriem ar TV iekārtām vai pat lidojošām mašīnām, ir arīdzan Sīkeru gadījumā krietni būtiskāki ieroči un artefakti Athame akmens dunču veidolā. To funkcionālās iespējas bez prasta ieroča atvērt portālu uz stardimensionālu telpu sauktu vienkārši par There un no Turienes spēja atkal tikpat kā teleportēties citviet pasaulē pats par sevi jau ir autorei uzteicamas fantāzijas veikums. Bet tas nebūt nav viss, kur athame dunčiem līdzās nāk vēl prāta spēju un to modernajā versijā sekojoši arī dzīvību atņemošs Disruptor šaujamierocis, Focal ķivere, kura Turienē ļauj nepazaudēt fokusu un nepazust dimensijā bez laika. Visu trīs un vēl citu tehnoloģisko brīnumu eksistence liek atgriezties pie jautājumā, kā gan kāds būtu spējis radīt tādus brīnumus viduslaiku vai pat vēl senākā pagātnē?

Kaut arī Seeker triloģiju nevarētu pieskaitīt pie automātiski rekomendējamiem darbiem, bet drīzāk ierindas fantāzijas, tad ir arī momenti, kuros autores izpildījums un proza ir pat ļoti baudāma, ka biški žēl, ka nav nekas cits, ja neskaita vienu standalone tipa (arī YA) romānu.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #3-4

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ronini reiz autora Matthew Wolf radītajā The Ronin Saga sērijas pasaulē mita vien leģendās un mītos, kurus viens otram cilvēki drīzāk bija gatavi čukstus stāstīt, jo pat vārda ‘’ronin’’ pieminēšana netika uzlūkota pozitīvā gaismā. Bet ar sērijas pirmajām divām un vēl jo vairāk šiem diviem turpinājumiem, to salīdzinoši sliktais vārds un slava, ar kuriem nācies ieiet vēsturē, ja galvenajam varonim (itkā) Greja un citiem labajiem varoņiem būs kas sakāms, noteikti tāda ilgi nepaliks.

Ja vēl sērijas ievada The Knife’s Edge un Citadel of Fire savā starpā vairāk saista notikumi no vienas uz otru, tad sērijai progresējot iespaids ir jo mazāks. Nevarētu gan pārdroši apgalvot, ka Bastion of Sun un Tides of Fate būtu pielīdzināmas individuālām (standalone) tipa grāmatām, bet nav arī gluži tā, ka vienai būtu neapšaubāma un nepārprotami saskatāma ietekme uz nākošo.

Jau otrās tulkojami Uguns Citadeles grāmatas nosaukums attiecināms uz Roninu elementa (iedalīti ne tikai klasiski uguns, zeme, ūdens un vējš) nominālo pilsētu, kurā tad arī notiek grāmatas sižetu pamatdarbība, tad attiecīgi uzmanības centrā trešajā turpinājumā nokļūst Vastera jeb City of Sun. Saules un gaismas elementa titulpilsēta, kura gan pēdējos gados piedzīvo šķietami nenovēršamu pagrimumu, kura novēršanu ne tās valdnieks lords Nolans, ne viņa meita Andželīna, ne kāds cits nespēj novērst.

Kā reprezentatīvais elements, lai atspoguļotu to, kas līdz šim devis Vasterai izaugsmes spēku un cerību ir Saules/Gaismas zobens, kurš neizskadrojamā kārtā pazudis vai drīzāk nozagts, kura vien vājš un agri vai vēlu savu spēku zaudējošs aizstājējs ir zobens ar Makembriela vārdu. Tad nu lūk viena no sižetlīnijām grāmatas ietvaros ir šī maģiskā zobena atgūšana, kuru lords Nolans uztic Grejam, tā kompanjoniem un drīzāk nu jau par draugiem saucamajiem personāžiem Eivai un Dariusam.

Diemžēl cerības, ka viens vai pat abi turpinājumi būtu vismaz maķenīt labāki par iepriekšējiem diviem, netika ne tikai attaisnotas, bet visi negatīvie iepriekšējā rakstā pieminētie un nepieminētie aspekti konsekventi ievēroti arī šajās divās. Sērija nebūt nevar sūdzēties par tēlu skaita trūkumu, bet starp tiem, lai kādu atmiņā pozitīvi paliekošu varētu izcelt, būtu krietni jāpiedomā. Ir daudz mazu, sīku un lielajā sižetā nenozīmīgu tēli, kuri, cik ātri tie tiek iepazīstināti, tikpat ātri tiek labākajā gadījumā vien epizodiski vēlāk pieminēti.

Tomēr arī galvenie un galvenākie varoņi, no kuriem Grejam itkā būtu jābūt priekšplānā, vēlamo iespaidu, ka viņi tik tiešām būtu galvenie, līdz galam neiedveš. Pārāk bieži ir izvēle par labu mesties no viena skatpunkta pie otra, kur beigās ne galvenie, ne tiem pietuvinātie tēli neizbauda vajadzīgo ekspozīcijas laiku, neapaug ar gana lielu kompleksa tēla miesu uz skeleta kauliem, lai taptu saistoši un interesanti, tā vietā, lai tikpat ātri jau lasītājs aizmirstu. Bet šķiet arī autoram pielipusi vismaz tam līdzīga liga, jo, ja Citadel of Fire epilogs noslēdzas ar gana skaļu elfu tēlu grupas līderes Karilas apņemšanos darīt ko būtisku pret elfu troņa uzurpatoru, un vēl Bastion of Sun šī sižeta līnija drusku pavīd, tad jau Tides of Fate ietvaros pats vien pie beigām piefiksēju, ka no šī tēla bijis pilnīgs klusums.

Tā vietā autora un tēlu prātus pārāk nodarbinājuši citi par ļaundariem un sliktajiem tēliem saucami varoņi. Šeit gan atkal jāsaka, ka to motivācija drīzāk definējama ‘’jo tie ir ļauni ļaunuma pēc’’ un tas principā arī viss. No visiem šiem par slikatajiem apzīmējamajiem tēliem uz visas tēlu plejādes fonā izceļas viena, kura nav pat grāmatas aprakstā pieminētais, pliekanais un visādi citādi neizteiksmīgais Mathelstan tēls.

Viņa vietā krietni saistošāka izvēršas sākotnēji par Sirēnu nosauktā, kura lielāku varu un ietekmi roninu ūdens elemetna zīmē esošajā Medianas pilsētā cer iegūt izmantojot savas spējas iekļūt savu noskatīto upuru galvās, iesēt to prātos koruptīvas domas, kā rezultātā pašai pat teorētiski nav jāpakustina ne pirkstiņš, lai īstenotu savus nekrietnos plānus. No pārējiem ne jauniepazīstinātais Mathelstans, ne kāds cits neatstāj gana labu paliekošu iespaidu. Tāds neizdodas arī Sithila tēlam, kuru pamatoti neizcēlu pirmajā šai sērijai veltītajā pārdomu rakstā, bet, kurš itkā vajadzētu pieskaitīt pie vieniem no galvenajiem, kuri rada draudus kā labajiem roniniem, tā pasaules iedzīvotājiem kā tādiem.

Ar Tides of Fate notikumi sērijā gan nebeidzas, bet pašizdoto The Ronin Saga piekto Heart of Flesh notikumus jaunā pilsētā, jaunā lokācijā un ar jauniem ļaundariem diezin vai tik drīz būs vēlme aizsākt, pat ja līdz šim ēnas esošs Dark Lord varonis sāk izlīst no metaforiskajām un reālajām ēnām, pat ja vizuāli grāmatu vāki sērijai ir izdevušies.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaulē, kura vien salīdzinoši nesen iekļauta Sistēmas Mulitversā, neviens ar iejūtīgumu un sapratni negaida, kamēr spēsi atgūties un aprast ar jaunajiem apstākļiem, neviens tāpat vien negaidīs līdz spēsi iegūt līmeņus un dažādu spēju statistiku, lai panāktu un pārspētu kā citus konkurentus un tā reizē pretiniekus, kādēļ  Defiance of the Fall sērijas galvenajam varonim Zakarijam ‘’Zakam’’ Atvudam jāsteidz izmantot katra iespēja iegūt jo labākus bonusus, dažādu spēju statistikas uzlabojumus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus.

Kad visu citu skatieni vērsti augšup, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas notiek lejup. Lejup pazemē, kur Zemi ‘’iekļaujot’’ Sistēmā tā tika sapludināta ar vēl četram citām planētām, un viena no tādām ar pazemes civilizāciju, sērijā nosauktiem par mole people. No apraksta piesolītā, no kura rodas iespaids, ka nu tik būs, grāmatas realitātē uz lapas izlikts diemžēl krietni vien mazāk. Pazemes izpēte, pāris jauni un vēlāk sižetā ne pārlieku vērā ņemami tēli, ir vien kā pieturas punkts, pirms Zaks kopā ar sabiedroto dēmonu grupas līderi Agrasu izmanto iespēju piedalīties Torņa līmeņu pieveikšanas tādā kā turnīrā, kur katra cīņa, katrs pieveiktais līmenis un stāvs var nest negaidītas balvas, kuru nozīmīgumu vēlāk likt lietā, jo varam būt droši, ka Sistēma ne brīdi neatslābs un nepārtraukti liks varoņu ceļā pat dzīvībai bīstamus šķēršļus.

Kā jau tas piederas, plus vēl zinot, ka sērijas ietvaros šogad gaidāma iznākam jau septiņpadsmitā grāmata, galvenajam varonim pavisam noteikti ir sižeta bruņas, un lai kādus pārbaudījumus Zakam nenāktos izturēt, tad pieveikti tie tiks. Tas sekojoši ik pa brīdim sižetiskajā ziņā ievieš zināmu vienmuļību, kad uzmanība tiek pievērsta pārdomām par un ap spēju statistiku un dažādu atribūtu uzlabošanu vai pat aktīvu, spraigu cīņu epizožu laikā to iznākums ir gana labi paredzams. Jo tālāk sērijā, jo mazāk saistošas šāda tipa ainas ir pašas par sevi, kad zudis iniciālais pirmo sērijas grāmatu jaunumu iepazīstināšana faktors.

Kad visu citu skatienu vērsti uz ārpusi, prom no sevis, ir vērts ieskatīties sevī, ielūkoties kā savos plusos, tā mīnusos un izvērtēt, kur vērts pielikt lielākus pūliņus un uzlabot, ko prioritarizēt un ko atlikt vēlākam. Bet būtiskāk par ilgtermiņā nogurdinošiem, garlaicīgiem un visādi citādi neizteiksmīgiem par spēju līmeņiem, ir Zaka kā tēla izaugsme no grāmatas uz grāmatu. Viens būtisks, ko paturēt acīs, noteikti ir konsekvence rakstura ziņā un reakcijās, lai pēkšņi tēls vairāk vai mazāk līdzīgā situācijā nereaģētu un nerīkotos izteikti pretēji, bet vienlaikus nevar iestagnēt un jābūt izaugsmei. Tā Zaks nevar tikai un vienīgi domāt par sevi, kā nekā, būdams pārliecinoši viens no spēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais zemietis, tad tieši uz Zaka pleciem gulstas atbildība tikt galā arīzan ar lielajiem ļaundariem, kuri Zemi un tās uzrašanos Sistēmas pārvaldībā saskata vien kā pakāpienu paša līmeņu celšanā, kā sasniegšanā būtu gatavi uz tās pilnīgu iznīcināšanu.

No superļaundariem kā tēliem ar personību gan neviens diži vēl neizceļas, ja nu vienīgi par Great Readeemer sauktais, kurš vairāk vai mazāk gan paliek kā fona drauds. Uz brīdi tāds potenciāls ir Dzīvo Miroņu (Undead) impērijas ģenerālim ar titulu Lych King, bet bez fakta, ka puisis uzsaktāms par neapšaubāmu naidnieku zemiešiem tālāk nesanāk tikt pirms lemta saķeršanās ar Zaku. Tā vietā par nākošo kandidātu lasītājam tiek celts priekšā Void Māceklis/Disciple, ar kuru sestās un šī raksta noslēdzošās grāmatas ietvaros Zakam arī lemts mērot spēkus, bet pirmā to sastapšanās ir tikai tāds kā sparinga iesildīšanās mačs un ar Zaka apņemšanos pirmkārt jau pašam sev pēc iespējas drīzāk likvidēt šo draudu, arī noslēdzas sērijas sestais romāns.

Ja jālūkos izceļamos tēlos starp sabiedrotajiem, tad priekšplānā droši liekams sabiedroto dēmonu līderis Agrass, kurš apzinās un redz gan Pazemē, gan Tornī cik miljonos gadu ilgā laika posmā, kā apraksta autors J.F. Brink, ir Zaka sasniegumi. Tad nu, pat ja iekšēji Agrass gribētu lolot sapņus par līdzvērtīgu dominanci, tad tā vien būs jāpaliek pie Zaka sāniem, ja nu vienīgi autoram padomā kāds nebūt dramatisks sižeta pavērsiens vēlāk sērijā.

No citiem vēl pieminama Zaka māsa Kenzija vai sērijas pirmajā romānā Zaka izglābtu jaunieti Emīliju, bet, par cik fokuss pārliecinošā pārsvarā ir uz Zaka tēlu, tad maz no sekundārajiem tēliem, bez kuriem gan, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu nekļūtu, Zakam neiztikt.

Noslēdzoši interesantas, lai arī vien pa kripatai šur un tur, ir informācijas druskas par Sistēmas izcelsmi. Kas tā tāda, cik sen tā kultivēšanas spēju nolūkiem radusies, kur un kad. Pavisam droši būs secināt, ka Sistēma, kas reiz radīta kādreiz eksistējušās Limitless Empire kareivju trenēšanai, kaut kad nebūt izgājusi ārpus kontroles robežām un tagad pakļauj aizvien jaunas planētas un to iemītniekus nebeidzamiem konfliktiem un pārbaudījumu piedzīvojumiem.

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part3: Monster Tale UN Kizumonogatari: Wound Tale

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms gandrīz diviem ar pus gadiem tiku lasījis pirmās divas autora NisiOisiN grāmatas no Monster Tale trīs daļās sadalītā Monster Tale stāsta. Apstājos pēc pirmajām divām, jo tā nu sanāca, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā bija tikai tās (un vēl no citas mini sērijas), bet reizē, kā rakstu otrās daļas pārdomu rakstā, tad ir bijuši daži labi izmantotie stāsta izklāsta manierismi, kas sākuši jau pārāk bieži atkārtoties. Papildus tam, kas par daudz, tas par skādi, un tā tagad turpinu savu pieredzi ar Light Novel fantāzijas subžanru ar to pašu autoru.

Trešās Monster Tale daļas sižets nebūt nav ar asa sižeta ainām un spriedzi piepildīts. Tā vietā uzmanības centrā ir galvenais varonis Koyomi Araragi un tā visai atšķirīgās saskarsmes attiecības ar dažāda vecuma pretējā dzimuma pārstāvēm, kuru ietvaros autors ar smaidu lūpās prasmīgi atrāda, ka pat pēc visa piedzīvotā, par ko uzzināšu lasot vēlāk prīkvelu Wound Tale, Araragi joprojām nespēj aizmukt prom no tīņu neretā neveikluma.

Būtu tā vietējās skolas basketbola zvaigzne Suruga Kanbaru, ar kuru trešajā daļā saistīta vien maza epizode pie skolas vārtiem, bet neveiklumu piešķir vēl salīdzinoši lielā gadu starpība, vai Araragi trešā un noslēdzošā mācību gada klases prezidentes Tsubasu Hanekawa, pret kuru tas izjūt pateicību pret viņas sniegto palīdzību. Palīdzība, kuras adresāts Araragi nav tikai vienpusējs saņēmējs, bez kuras kā viens, tā otrs ļoti iespējami vairs nebūtu starp dzīvajiem, un tā teikt izveidojusies saikne, kura abus vieno kā vairāk, kā vienkārši klasesbiedrus. Bet, lai kā nebūtu un lai kas netiktu piedzīvots vai pārdzīvots, Araragi saglabā pazemību un nesaskata tā izdarītajā kaut ko īpašu un izteiktas pateicības vērtu.

Tomēr Araragi nav tas pats attapīgākais puisis starp vienaudžiem, un neuztver viņš mazos un viņam attaisnojoši gana vājos zemteksta mājienus, kurus varu pats nolasīt vien zinot vienpusējās romantiskās jūtas no Tsubasu puses. Un kā jau piederas, tad vienpusēju jūtu dēļ izvēršas gana lielas, dramatiskas problēmas, kuru vizualizācijai gan autors izvēlas interesantu paranormālo simbolisma veidu. Veidu, kurā psiholoģisko pārdzīvojumu ligās kritušie spiesti piedzīvot pārdabiskas pārvērtības, lai tās pārciešot un cenšoties atrast izeju, atrastu savu patieso ‘’Es’’. Ja tas Monster Tale trešās daļas ietvaros vairāk piemeklē Tsubas un diemžēl viņas gadījumā iekš Monster Tale visām trim daļām nenotiek gluži pirmoreiz, tad par Wound Tale galveno varoni vairāk kā vienā nozīmē būs tieši Araragi.

Pirms gan pārdomu rakstā varu pievērsties Wound Tale romāna, tad vēl nepieminēta nedrīkst palikt klasesbiedrene un vien aptuveni mēnesi par draudzeni saucamā Hitagi Senjogahara, ar kuru saistītā pirmā kārtīgā randiņa epizode, turklāt vēl arīdzan Araragi saruna ar meitenes tēvu, kuru sastop pirmoreiz, piešķir grāmatai atbilstošu atmosfēru. Visa proza gan iekš Monster Tale, gan vēlāk Wound Tale tik īpatnēji, savdabīgi saistoša, ka pat pat neprasās, lai to kompensētu nezkādi pārgalvīgi sižetiskie pavērsieni un pārsteigumi, kuri gan seko, bet ne tā, lai vajadzētu neizpratnē brīnīties, no kurienes tādi nokrituši lasītāja klēpī.

Drusciņ gan paiet lapaspušu brītiņš pirms saproti, kas ir kas, un vairāk vai mazāk atceries tēlu savstarpējo atitecību dinamikas, kad starp grāmatām sērijas ietvaros pašam ievērota tik liela laika pauze. Bez lieganās sižeta plūsmas talkā nāk arī, ka autors nav aizrāvies ar mežonīgu tēlu plejādes klāstu. Wound Tale, kurš jau pieminēti ir prīkvels un iepazīstina lasītāju ar notikumiem, kuri pārvērtuši Araragi no parasta mirstīgā par to indivīdu, kuru vēlāk varam iepazīt hronoloģiskajā Monster Tale turpinājumā. Bet priecē, ka arī ar visu pārdabisko, ko Araragi pieredz un vēl pieredzēs, tas neizmaina viņa galvenās rasktura iezīmes, kuras no grāmatas uz grāmatu tiek konsekventi ievērotas un radikāli neatšķiras no vienas uz otru.

Abās pārdomu raksta grāmatās konsekventa ir arī filozofisko pārdomu iezīmes sižetā un tēlu pieredzētajā. Kā ar dažādu psiholoģisko pārdzīvojumu vizuālo attēlojumu aprakstos un tēlu pārmainītajā izskatā, kuras tad tiek nosauktas par aberration anomālijām, kuras šķietami no malas uzradušās kā ligas, bet to saistībā izskan doma, ka ja pasaule sāktu paranormālās abnormālijas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, tas vien pats par sevi tām atņemtu to īpašo, pārdabisko spēku, kā kaut kas ārkārtējs un satraucošs.

Vai iekš Wound Tale, kurā starp tēliem blakus Araragi un arīdzan Tsubasu, ja jau vēlāk Araragi izjūt pateicību par tās palīdzību, dominējošs ir arī vampīrienes tēls ar ļoti garu un savdabīgu Kisshot Acerolaorion Heartunderblade vārdu (romānā neizskan, bet mana aizdoma un prognoze, ka tai iekš Monster Tale cits un krietni vienkāršāks, atmiņā labāk paliekošs vārds piešķirts). Šīs trijotnes attiecību un piedzīvoto notikumu pavērsieni liek nonākt pie apziņas un secinājuma, ka krietni labāk būs mēģināt meklēt un rast iemeslus, kuri motivētu dzīvot un palikt starp dzīvajiem, pat ja vampīrs gluži tāds neskaitās, nekā saskatīt tikai to sliktāko un iemeslus pretējam. Jo kā nekā pieredzēt ir dzīvot un dzīvot būs pieredzēt ar neizbēgamiem izjūtu kāpumiem un kritumiem. Un šajā ziņā priekš Araragi ne reizi vien romāna ietvaros talkā nāk Tsubasu tēls, kuras gadījumā tad tikai var izteikt līdzjūtību, kad Araragi vēlāk neizjutīs tādas pašas romantiskās jūtas. Tas vēl papildus tam, ka Tsubasu gatava pieņemt Araragi, lai kāds tas nebūtu arī tā jaunajā eksistences formātā un veidolā.

Wound Tale gadījumā vēl jāpiemin Meme Oshino tēls. Brīžiem pēc apraksta stila varētu nodomāt, ka Ošino ir kāds nebūt viedais japāņu guru, kurš savos klejojumos uzradies Araragi apdzīvotajā mazpilsētā un vien sakritības pēc ir īstajā vietā un īstajā laikā, lai ne reizi vien pielikt palīdzīgu roku un pirkstu. Tēls, kurš ar nolūku cenšas radīt viegla gara attieskmi pret visu notiekošo, valkādams tikai un vienīgi košus Havaju salu tipa kreklus, bet patiesībā tā nopietnības attieksme tādēļ nereti ir jo biedējošāka.

Kā iepriekšējos rakstos no 2023.gada janvāra, tā arī tagad bez komplimentiem autoram NisiOisiN, tādus pašus līdzvērtīgi labus vārdus jāvelta arī tulkam Ko Ransom. Kā viena, tā otra veikums ļauj izbaudīt abus romānus. Cerams cita tulka James Balzer veikums būs līdzvērtīgs, lai tāds pats iespaids rastos par vēl grāmatu plauktā gaidošo divās daļās sadalīto Fake Tale.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad pēc teju tūkstošgadu ilgas pauzes leģendām un mītiem apvītie dažādu elementālo spēju apveltītie ronini, kuri lielākoties uzskatīti jau par sen kā apmirušiem, tomēr izlien no pažobelēm, kas tikai liecina, ka pārmaiņu vēji un varbūt reizē arīdzan lielu, ļaunu slikto tēlu atmošanās arīdzan vairs nav tālu aiz kalniem.

Par galveno tēlu un potenciālo pasaules glābēju sākotnēji tiek pozicionēts Kirana tēls, kurš kā māceklis Divari grupas līderim Renam tiek skolots augstākajās zināšanās un spēju apguvēs, kādu nu autora Matthew Wolf izveidotā pasaule spēj piedavāt. Uzsvars uz vārdu sākotnēji, jo vien grāmatas pirmajā ievadošajā daļā tēls darbojas zem šī vārda. Ievads, kuru noslēdz dramatiski notikumi, kurus var nojaust no grāmatas apraksta premises un tiek turpināti aptuveni pēc gada, lai arī tieši pauzes ilgums lasītājam netiek atklāts, kad Kirana vietā tēls, zaudējis tā teikt iepriekšējās dzīves atmiņas, sevi nodēvējis par Greju.

Viens no instrumentiem vai precīzāk būtu teikt pasaules kārtībai kritiskiem ieročiem ir leģendāro roninu zobeni un no tiem jo īpaši paša spēcīgākais Morovils jeb Blade of Wind, kas tāltālajā pagātnē piederējis pašam spēcīgākajam roninam Keilam. Zobens, kura apraksts un svarīgums brīžiem lika atcerēties par LOTR gredzenu, kas valda pār visiem citiem, bet gana atšķirīgs, lai šāda asociācija neizmaisītu šī darba sniegumu.

Diemžēl, lai kā negribētos, tad The Ronin Saga sērija vai vismaz pirmās divas ievadošās grāmatas no tetraloģijas, un nekas neliecina, ka turpinājumi varētu būt krasi atšķirīgi, ne no labo tēlu, ne ļauno naidnieku vai fantāzijas pasaules uzbūves ne tikai nepiedāvā neko izteikti savu, aci un interesi piesaistošu. Klasiska tipa fantāzijai jaunā izpildījumā vai variācijā pa tēmu nekas slikts nav, bet vien pa abām The Knife’s Edge un Citadel of Fire grāmatām atrodami vien reti momenti, kurus gandrīz ar lupu jāmeklē, kuri tik tiešām liktu intrigā saausīties.

Slikto ļaundaru tēlu pusē vairāk dominē dažāzdi anonīmi, bezpersoniski mošķi, kuriem tad izdomāti visvisādi fantāzijai cienīgi nosaukumi, kā Kārgeji, Xeroxi un Vorgi (no audio versijas to izruna šāda vismaz šķita), no kuriem vēl par Nameless nosauktie ir gan šķietami ar to neizteiksmīgāko nosaukumu, kas reizē gana vispārīgs, lai vēlāk varētu to leģendu censties ar lielāku miesu uz kauliem apaudzēt. Bet Nameless gadījumā atkal radās asociācijas ar LOTR un Nazguliem tajā. Bet nav gluži tā, ka nebūtu arī vārdos nosaukti sliktie, kuri savas mahinācijas vadītu no ēnām un tumšiem pakšiem. No kuriem vienas nozīmīgas ļaundares izcelsme pirmās grāmatas ietvarors meklējama tās ievadošajā sadaļā, bet pavērsiens, ka viņa, lai cik spēcīgāk nekārotu kļūt, ir vēl zem cita tupeles nokļuvusi.

Par neizmantotu iespēju nevar būt uz sērijas debijas grāmatas vāka ilustrācijas esošais pūķis un to vien ārkārtīgi reta, epizodiska parādīšanās grāmatas sižetā starp naidnieku spēkiem. Vēl jo vairāk, ja noprotami galvenais varonis ar īpašo zobenu rokā ir nostājiem tam pretim. Pūķu darbība tik reta un epizodiska, sižeta darbības galvenajos vilcienos tik nenozīmīga, ka tikpat labi par tādiem varētu aizmirst, un noteikti rada maldīgu iespaidu. Ja paturpina ideju par grāmatu vākiem, tad otrās Citadel of Fire ilustrācija noteikti rada atbilstošāku vēlamo iespaidu un atmosfēru, pat ja galvenais varonis turpina būt ar muguru pret lasītāju.

Galvenais varonis Grejs savos fantāzijas žanram cienīgajos piedzīvojumos nav iemests pilnībā viens, bet, kā par to vēlāk aizdomāsies abi kompanjoni Eiva un Dariuss, tad trijotnes pirmā sastapšanās un sekojošā metaforiskā kauliņu mešana kopā pret sliktajiem, cik ātri visi sāk sadarboties un faktiski svešam uzticēties, ir visai aizdomīgi. Gandrīz vai varētu nodomāt, ka kāds cits ārējais spēks vai Liktenis pielicis savu pirkstu šādas komandas izveidē.

Nevar nepieminēt, bet noteikti otrās grāmatas sižeta ietvaros līdzīgi pūķiem aizmirstami ir elfu tēli, to likstas un raizes. Atkal neizmantota nevar nebūt pieminēts uzurpators Dairens, kurš acīmredzami, ja jau tā tiek citu elfu (no tiem Karilas tēls nozīmīgākais) nodēvēts, savu pozīciju nav ieguvis tajā labākajā manierē, bet, ja vēl pirmā grāmata paralēli Greja un tā sabiedroto gaitām veic gana ciešami labu sniegumu attiecībā uz elfu tēliem, tad otrajā atkal to pieminēšana ir vien epizodiski centieni šur un tur.

Elfu vietā tiek iepazīstināts cits, gandrīz Grejam līdzvērtīgi galvens tēls, puisis vārdā Zeins, kura talants un spējas tikušas pamanītas kā starp labajiem, tā sliktajiem tēliem. Kura nozīmīgums gana būtisks, lai tiktu apdraudētā tā jaunākās māsas Hannas dzīvība, lai sliktie to izmantot par ēsmu un censtos kā nebūt Zeinu ievilināt slazdā.

Kopumā ar Greja un sekojoši Zeina sižetiem nav tik traki, lai nebūtu vēlēšanās pabeigt tetraloģiju līdz galam, bet reizē nav lielu cerību uz ko drastiski labāku. Ja ne kas cits, tad vismaz būs piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Pārskatot citu lasītāju Goodreads atsauksmes, šī šķita cita vārdos visatbilstošākā.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ar vārdiem ‘’Welcome to Multiverse’’ iesākas šķietami ikdienišķs rīts kā visu zemiešu, tā arī Defiance of the Fall sērijas galvenā varoņa Zakarija Atvuda jeb vienkārši Zaka rīts. Vien ar trim vārdiem ne tikai tiek apgriezta līdz šim pieņemtā pasaules kārtība un noteikumi, pēc kuriem vadīties, kājām gaisā, bet izmainīta tiek visa planētas ģeogrāfija, jo pēc Sistēmas tālākiem paskaidrojumiem līdzšinējā Zeme un maģijas saturācija uz tās bijusi pārak zema, kā rezultātā tā sapludināta kopā ar vēl trim citām Sistēmā jaunievadītām~ planētām un civilizācijām uz tās. Lieki šķendēties un krist izmisumā nav laika, izdzīvos vien stiprākais un jaunajiem apstākļiem adaptēties spējīgākie.

Tomēr ne visiem tiek piemēroti vienādi noteikumi. Kā starp planētām ir tādas, kur maģijas līmenis zems, tā arī starp cilvēkiem ne visi tiek Sistēmas nosūtīti ievadkursiem uz ‘’Tutorial’’ un pieminētais Zaks ir viens no tādiem. Citkārt puisis ļoti iespējami būtu nolemts ātrai nāvei, kad flora un fauna sāk ne tikai pārvērsties un kļūt katru dienu jo dzīvībai bīstamāka, bet starp puslīdz ierastiem zvēriem un augiem uzrodas pēc būtības citplanētiešu mošķi. Vai citā variantā bez galvenā varoņa veiksmes faktora Zaks, kā daudzi citi, apjukumā un vēl nepaspējuši noorientēties, kas ir kas, tiktu invāziju iebrukumu spēku paverdzināti.

Tomēr Zaks, lai gan viņa spēka progresijas ceļa katalizators ir tīrākā veiksme un ne paša nopelns, ir ne tikai viens liels izņēmums, bet šķiet Liktenis ar lielo burtu un arīdzan paša neatlaidība, neļaušanās izmisumā nolaisties rokām, ar cītīgu geimeru darba atdevi izmanto katru tam doto iespēju, lai gan pats kļūtu jo spēcīgāks, lai glābtu vispirms jau salu, uz kuras Sistēma to izmetusi, un pēcāk jau arī pieliktu roku Jaunās Zemes glābšanā.

Gluži par Zemi ar tādu pašu nosaukumu to vairs nevar nosaukt, bet pagaidām sērijā pat trīs grāmatu garumā tēli nav vienojušies, kādā vārdā pašu planētu saukt. Kā nekā, ir citi dienaskārtībā būtiskāki un izdzīvošanai kritiskāki jautājumi. Jauns vārds gan ir no Zaka salas esošajam superkontinentam, kuram tad tur esošie ASV valdības pārstāvji, vai kas nu no tiem palicis, lai censtos (uzsvars uz censtos) saglabāt līdz tam zināmo valsts pārvaldes kārtību. To līderim Tomasam ‘’Tomam’’ Fišeram vismaz sākotnēji politiskā stila lozungi un solījumi, jo kā var nesolīt, ir cerību pilni un ar galveno domu, Zeme cilvēcei un visi citi jaunie viesi, pat ja starp tiem būtu kāds noderīgs sabiedrotais, būtu uzskatāmi par iznīdējamiem ienaidniekiem. Nostāja, kas šķiet neprasīs pārāk daudz laika, lai būtu vien butaforiska frāze, kuras drastisku maiņu attaisnot, ka citādāk nāvei tiktu nolemti pilnīgi visi, bet šādi daļai citu būs lielāka izdzīvošanas iespēja. Tas nekas, ka vienošanās ar metaforisku ‘’velnu’’ pašu Tomasu un tam tuvākos padara spēcīgākus un bagātākus.

Sērijai progresējot nevar noliegt kā acīmredzamu veiksmi kritiskos brīžos par labu galvenajam varonim, tā arī sižetiskās bruņas, kas ļauj ne reizi vien citiem letālos brīžos izdzīvot. Abi faktori Zakam ļauj paveikt šķietami neiespējamo un pieveikt uz (lielās)salas uzradušamies dēmonu invāziju un likt piekāpties to līderim Agrasam Ažurezakam. Tomēr visai neierasts pavērsiens seko, kad ne visi dēmoni izmanto Sistēmas dāvāto itkā vienreiz uz 12 stundām izmantojamu portālu, lai atgrieztos uz dzimtās planētas, bet gan izvēlas labāk palikt. Zaka vēl salīdzinoši zemais līmenis un spēks, par spīti panākumam, kā arī izolācija uz salas, kurai tikai palēnām sērijas gaitā piesaista ‘’spēlētājus’’ un iedzīvotājus (kā cilvēkus, tā citu rasu pārstāvjus), nevar būt izvēlīgs un piekrīt, labi apzinādamies, ka reizē nevar akli uzticēties Agrasa sadarbības solījumu piedāvājumam.

Autora J.F. Brink jeb ‘’The First Defier’’ izveidotā Sistēmas maģija un LitRPG fantāzijas subžanra ‘’sistēma’’ neliek izteiktu uzsvaru uz XP pieredzes punktiem, kas varbūt ļauj vieglāk sagremot Zaka un citu tēlu/kultivatoru progresiju kā līmeņos, tā to izvēlētajās ‘’klasēs’’ un dažādu prasmju attīstībā. Krietni vien biežāk nākas dzirdēt par jauno Sistēmas valūtu ‘’Nexus coins’’ vai vēlāk ieviestiem Contribution punktiem, kurus arī var pārvērst monētās, vai ‘’Nexus’’ kristāliem un tajos ieslēgtajam maģijas enerģijas potenciālam. Lai arī ja uz to fokusētos un censtos ticami izskaidrot, tas ļoti iespējami pabojātu sižetisko intrigu ar lieku novirzīšanos no būtiskākā, tad Zaks, neskaitāmi izdzīvojušie uz Zemes, kur nu vēl laikam miljardu vai pat triljonu planētu plašajā Sistēmā gan ar kvestu izpildīšanu, gan vienkāršu mošķu galēšanu var iegūt jaunas monētas, bet ekonomisko stabilitāti vai monētu vērtību tas neapdraud.

Sižetiski krietni būtiskāk, kad Zaks jau paspējis puslīdz ne tikai iekārtoties uz salas, bet pat izveidot uz tās savu pilsētu Portatvudu, tikt pie ne viena vien būtiska artefakta un Sistēmas balvas, ir tā jaunākās māsas MaCKenzie jeb vienkārši Kenzijas laicīgā atrašanā. Kas zina, kur to Sistēma uz Jaunās Zemes izmetusi, un, kamēr vēl Zaks māsu nav atradis, atliek vien likt cerības, ka to pēc iespējās drīzāk atrast, pirms noticis kas slikts un neatgriezenisks.

Pieminētais dēmonu sākotnējās invāzijas līderis Agrass, sērijai progresējot, jo dienas pierāda sevi kā uzticamu sabiedroto, kuru par draugu gan vēl nenosauksi. Tomēr ar visu to reizēm pavīd daža laba rakstura iezīme, kura Zakam liek satrūkties, kas lasītājam liek atmiņā paturēt Agrasa sākotnējos nodomus, kad izmanto iespēju censties iebrukt Sistēmai nesen pievienotā, svaigā pasaulē.

Starp citiem vērā ņemamiem citu rasu pārstāvjiem pieminami gnome tirgotāji un konkrēti Kalrens Thajers un viņa Thajer Corporium plaša spektra preču veikalu, kuru, kā jau labs tirgotājs, gatavs skaļi un plaši slavēt, bet reizē citviet Sistēmā konkurence laikam bijusi pārāk jaudīga un Jaunā Zeme tam un viņa veikala padotajiem ir kā pēdējā izdzīvošanas iespēja. Sadarbība, kas aizsākas tikai uz ekonomiski pragmatisku vienošanos, bet, kura reizē Zakam, ar katru jaunu piedzīvojumu iegūstot jaunus dārgumus un artefaktus, ir jo noderīgāka.

Zaks vai, kad Sistēma ļauj izvēlēties segvārdu spēlētāju rangu tabulām dažādās kategorijās, SuperBroterMan (māsas dota bērnības iesauka) nav vienīgais, kuru pamatoti piesardzīgu padara Toma Fišera un Valdības kā tādas paustā nostāja un piesolītie labumi. Līdzīgās domās ir Maršalu klans, kurš vēl pirms Sistēmas uzrašanās, bijis ar ekonomisko un politisko ietekmi, un jaunās pasaules kārtības dēļ nedomā zaudēt savas pozīcijas. To līderis Henrijs ir vairāk vai mazāk līdzīgās domās par Valdību, kādēļ piedāvā Zakam izveidot pašiem savu un citiem kultivatoru elitei piederošiem pieejamu alternatīvu spēku. Sadarbība, kuras tālākajai attīstībai saskatāmi daudz dažādu iespējamo variantu, bet kuru sērijas ietvaros būtiski ietekmē Sistēmas piedāvāts bagātību medību turnīrs, kurā Zaks laicīgi pamana vajadzību palīdzēt Henrija mazmeitai Thejai. Zakam būtu bijušas visas iespējas vērst skatu citā virzienā, bet, labi apzinoties Thejas nāves potenciālās sekas, tiek pieņemts lēmums tai palīdzēt.

Autora jaunizveidotā Zeme, tās sapludināšana ar vēl trim citām planētām un Sistēmā cilvēcei līdzvērtīgām iesācēju rasēm ir gana plaša, lai saprotami pietiktu materiāla līdz šim 16 un nešaubīgi vēl ne vienai vien nākotnes grāmatai sērijā, jo viss nebūt nav tikai pasaku un rožu dārzs un pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros lasītājs tiek iepazīstināts vien ar  pirmo centienu ‘’ziedieņiem’’ attiecībā uz sērijas lielā, ļaunā naidnieka sauktu par Great Redeemer draudiem.