Fantasy

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaulē, kura vien salīdzinoši nesen iekļauta Sistēmas Mulitversā, neviens ar iejūtīgumu un sapratni negaida, kamēr spēsi atgūties un aprast ar jaunajiem apstākļiem, neviens tāpat vien negaidīs līdz spēsi iegūt līmeņus un dažādu spēju statistiku, lai panāktu un pārspētu kā citus konkurentus un tā reizē pretiniekus, kādēļ  Defiance of the Fall sērijas galvenajam varonim Zakarijam ‘’Zakam’’ Atvudam jāsteidz izmantot katra iespēja iegūt jo labākus bonusus, dažādu spēju statistikas uzlabojumus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus.

Kad visu citu skatieni vērsti augšup, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas notiek lejup. Lejup pazemē, kur Zemi ‘’iekļaujot’’ Sistēmā tā tika sapludināta ar vēl četram citām planētām, un viena no tādām ar pazemes civilizāciju, sērijā nosauktiem par mole people. No apraksta piesolītā, no kura rodas iespaids, ka nu tik būs, grāmatas realitātē uz lapas izlikts diemžēl krietni vien mazāk. Pazemes izpēte, pāris jauni un vēlāk sižetā ne pārlieku vērā ņemami tēli, ir vien kā pieturas punkts, pirms Zaks kopā ar sabiedroto dēmonu grupas līderi Agrasu izmanto iespēju piedalīties Torņa līmeņu pieveikšanas tādā kā turnīrā, kur katra cīņa, katrs pieveiktais līmenis un stāvs var nest negaidītas balvas, kuru nozīmīgumu vēlāk likt lietā, jo varam būt droši, ka Sistēma ne brīdi neatslābs un nepārtraukti liks varoņu ceļā pat dzīvībai bīstamus šķēršļus.

Kā jau tas piederas, plus vēl zinot, ka sērijas ietvaros šogad gaidāma iznākam jau septiņpadsmitā grāmata, galvenajam varonim pavisam noteikti ir sižeta bruņas, un lai kādus pārbaudījumus Zakam nenāktos izturēt, tad pieveikti tie tiks. Tas sekojoši ik pa brīdim sižetiskajā ziņā ievieš zināmu vienmuļību, kad uzmanība tiek pievērsta pārdomām par un ap spēju statistiku un dažādu atribūtu uzlabošanu vai pat aktīvu, spraigu cīņu epizožu laikā to iznākums ir gana labi paredzams. Jo tālāk sērijā, jo mazāk saistošas šāda tipa ainas ir pašas par sevi, kad zudis iniciālais pirmo sērijas grāmatu jaunumu iepazīstināšana faktors.

Kad visu citu skatienu vērsti uz ārpusi, prom no sevis, ir vērts ieskatīties sevī, ielūkoties kā savos plusos, tā mīnusos un izvērtēt, kur vērts pielikt lielākus pūliņus un uzlabot, ko prioritarizēt un ko atlikt vēlākam. Bet būtiskāk par ilgtermiņā nogurdinošiem, garlaicīgiem un visādi citādi neizteiksmīgiem par spēju līmeņiem, ir Zaka kā tēla izaugsme no grāmatas uz grāmatu. Viens būtisks, ko paturēt acīs, noteikti ir konsekvence rakstura ziņā un reakcijās, lai pēkšņi tēls vairāk vai mazāk līdzīgā situācijā nereaģētu un nerīkotos izteikti pretēji, bet vienlaikus nevar iestagnēt un jābūt izaugsmei. Tā Zaks nevar tikai un vienīgi domāt par sevi, kā nekā, būdams pārliecinoši viens no spēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais zemietis, tad tieši uz Zaka pleciem gulstas atbildība tikt galā arīzan ar lielajiem ļaundariem, kuri Zemi un tās uzrašanos Sistēmas pārvaldībā saskata vien kā pakāpienu paša līmeņu celšanā, kā sasniegšanā būtu gatavi uz tās pilnīgu iznīcināšanu.

No superļaundariem kā tēliem ar personību gan neviens diži vēl neizceļas, ja nu vienīgi par Great Readeemer sauktais, kurš vairāk vai mazāk gan paliek kā fona drauds. Uz brīdi tāds potenciāls ir Dzīvo Miroņu (Undead) impērijas ģenerālim ar titulu Lych King, bet bez fakta, ka puisis uzsaktāms par neapšaubāmu naidnieku zemiešiem tālāk nesanāk tikt pirms lemta saķeršanās ar Zaku. Tā vietā par nākošo kandidātu lasītājam tiek celts priekšā Void Māceklis/Disciple, ar kuru sestās un šī raksta noslēdzošās grāmatas ietvaros Zakam arī lemts mērot spēkus, bet pirmā to sastapšanās ir tikai tāds kā sparinga iesildīšanās mačs un ar Zaka apņemšanos pirmkārt jau pašam sev pēc iespējas drīzāk likvidēt šo draudu, arī noslēdzas sērijas sestais romāns.

Ja jālūkos izceļamos tēlos starp sabiedrotajiem, tad priekšplānā droši liekams sabiedroto dēmonu līderis Agrass, kurš apzinās un redz gan Pazemē, gan Tornī cik miljonos gadu ilgā laika posmā, kā apraksta autors J.F. Brink, ir Zaka sasniegumi. Tad nu, pat ja iekšēji Agrass gribētu lolot sapņus par līdzvērtīgu dominanci, tad tā vien būs jāpaliek pie Zaka sāniem, ja nu vienīgi autoram padomā kāds nebūt dramatisks sižeta pavērsiens vēlāk sērijā.

No citiem vēl pieminama Zaka māsa Kenzija vai sērijas pirmajā romānā Zaka izglābtu jaunieti Emīliju, bet, par cik fokuss pārliecinošā pārsvarā ir uz Zaka tēlu, tad maz no sekundārajiem tēliem, bez kuriem gan, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu nekļūtu, Zakam neiztikt.

Noslēdzoši interesantas, lai arī vien pa kripatai šur un tur, ir informācijas druskas par Sistēmas izcelsmi. Kas tā tāda, cik sen tā kultivēšanas spēju nolūkiem radusies, kur un kad. Pavisam droši būs secināt, ka Sistēma, kas reiz radīta kādreiz eksistējušās Limitless Empire kareivju trenēšanai, kaut kad nebūt izgājusi ārpus kontroles robežām un tagad pakļauj aizvien jaunas planētas un to iemītniekus nebeidzamiem konfliktiem un pārbaudījumu piedzīvojumiem.

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part3: Monster Tale UN Kizumonogatari: Wound Tale

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms gandrīz diviem ar pus gadiem tiku lasījis pirmās divas autora NisiOisiN grāmatas no Monster Tale trīs daļās sadalītā Monster Tale stāsta. Apstājos pēc pirmajām divām, jo tā nu sanāca, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā bija tikai tās (un vēl no citas mini sērijas), bet reizē, kā rakstu otrās daļas pārdomu rakstā, tad ir bijuši daži labi izmantotie stāsta izklāsta manierismi, kas sākuši jau pārāk bieži atkārtoties. Papildus tam, kas par daudz, tas par skādi, un tā tagad turpinu savu pieredzi ar Light Novel fantāzijas subžanru ar to pašu autoru.

Trešās Monster Tale daļas sižets nebūt nav ar asa sižeta ainām un spriedzi piepildīts. Tā vietā uzmanības centrā ir galvenais varonis Koyomi Araragi un tā visai atšķirīgās saskarsmes attiecības ar dažāda vecuma pretējā dzimuma pārstāvēm, kuru ietvaros autors ar smaidu lūpās prasmīgi atrāda, ka pat pēc visa piedzīvotā, par ko uzzināšu lasot vēlāk prīkvelu Wound Tale, Araragi joprojām nespēj aizmukt prom no tīņu neretā neveikluma.

Būtu tā vietējās skolas basketbola zvaigzne Suruga Kanbaru, ar kuru trešajā daļā saistīta vien maza epizode pie skolas vārtiem, bet neveiklumu piešķir vēl salīdzinoši lielā gadu starpība, vai Araragi trešā un noslēdzošā mācību gada klases prezidentes Tsubasu Hanekawa, pret kuru tas izjūt pateicību pret viņas sniegto palīdzību. Palīdzība, kuras adresāts Araragi nav tikai vienpusējs saņēmējs, bez kuras kā viens, tā otrs ļoti iespējami vairs nebūtu starp dzīvajiem, un tā teikt izveidojusies saikne, kura abus vieno kā vairāk, kā vienkārši klasesbiedrus. Bet, lai kā nebūtu un lai kas netiktu piedzīvots vai pārdzīvots, Araragi saglabā pazemību un nesaskata tā izdarītajā kaut ko īpašu un izteiktas pateicības vērtu.

Tomēr Araragi nav tas pats attapīgākais puisis starp vienaudžiem, un neuztver viņš mazos un viņam attaisnojoši gana vājos zemteksta mājienus, kurus varu pats nolasīt vien zinot vienpusējās romantiskās jūtas no Tsubasu puses. Un kā jau piederas, tad vienpusēju jūtu dēļ izvēršas gana lielas, dramatiskas problēmas, kuru vizualizācijai gan autors izvēlas interesantu paranormālo simbolisma veidu. Veidu, kurā psiholoģisko pārdzīvojumu ligās kritušie spiesti piedzīvot pārdabiskas pārvērtības, lai tās pārciešot un cenšoties atrast izeju, atrastu savu patieso ‘’Es’’. Ja tas Monster Tale trešās daļas ietvaros vairāk piemeklē Tsubas un diemžēl viņas gadījumā iekš Monster Tale visām trim daļām nenotiek gluži pirmoreiz, tad par Wound Tale galveno varoni vairāk kā vienā nozīmē būs tieši Araragi.

Pirms gan pārdomu rakstā varu pievērsties Wound Tale romāna, tad vēl nepieminēta nedrīkst palikt klasesbiedrene un vien aptuveni mēnesi par draudzeni saucamā Hitagi Senjogahara, ar kuru saistītā pirmā kārtīgā randiņa epizode, turklāt vēl arīdzan Araragi saruna ar meitenes tēvu, kuru sastop pirmoreiz, piešķir grāmatai atbilstošu atmosfēru. Visa proza gan iekš Monster Tale, gan vēlāk Wound Tale tik īpatnēji, savdabīgi saistoša, ka pat pat neprasās, lai to kompensētu nezkādi pārgalvīgi sižetiskie pavērsieni un pārsteigumi, kuri gan seko, bet ne tā, lai vajadzētu neizpratnē brīnīties, no kurienes tādi nokrituši lasītāja klēpī.

Drusciņ gan paiet lapaspušu brītiņš pirms saproti, kas ir kas, un vairāk vai mazāk atceries tēlu savstarpējo atitecību dinamikas, kad starp grāmatām sērijas ietvaros pašam ievērota tik liela laika pauze. Bez lieganās sižeta plūsmas talkā nāk arī, ka autors nav aizrāvies ar mežonīgu tēlu plejādes klāstu. Wound Tale, kurš jau pieminēti ir prīkvels un iepazīstina lasītāju ar notikumiem, kuri pārvērtuši Araragi no parasta mirstīgā par to indivīdu, kuru vēlāk varam iepazīt hronoloģiskajā Monster Tale turpinājumā. Bet priecē, ka arī ar visu pārdabisko, ko Araragi pieredz un vēl pieredzēs, tas neizmaina viņa galvenās rasktura iezīmes, kuras no grāmatas uz grāmatu tiek konsekventi ievērotas un radikāli neatšķiras no vienas uz otru.

Abās pārdomu raksta grāmatās konsekventa ir arī filozofisko pārdomu iezīmes sižetā un tēlu pieredzētajā. Kā ar dažādu psiholoģisko pārdzīvojumu vizuālo attēlojumu aprakstos un tēlu pārmainītajā izskatā, kuras tad tiek nosauktas par aberration anomālijām, kuras šķietami no malas uzradušās kā ligas, bet to saistībā izskan doma, ka ja pasaule sāktu paranormālās abnormālijas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, tas vien pats par sevi tām atņemtu to īpašo, pārdabisko spēku, kā kaut kas ārkārtējs un satraucošs.

Vai iekš Wound Tale, kurā starp tēliem blakus Araragi un arīdzan Tsubasu, ja jau vēlāk Araragi izjūt pateicību par tās palīdzību, dominējošs ir arī vampīrienes tēls ar ļoti garu un savdabīgu Kisshot Acerolaorion Heartunderblade vārdu (romānā neizskan, bet mana aizdoma un prognoze, ka tai iekš Monster Tale cits un krietni vienkāršāks, atmiņā labāk paliekošs vārds piešķirts). Šīs trijotnes attiecību un piedzīvoto notikumu pavērsieni liek nonākt pie apziņas un secinājuma, ka krietni labāk būs mēģināt meklēt un rast iemeslus, kuri motivētu dzīvot un palikt starp dzīvajiem, pat ja vampīrs gluži tāds neskaitās, nekā saskatīt tikai to sliktāko un iemeslus pretējam. Jo kā nekā pieredzēt ir dzīvot un dzīvot būs pieredzēt ar neizbēgamiem izjūtu kāpumiem un kritumiem. Un šajā ziņā priekš Araragi ne reizi vien romāna ietvaros talkā nāk Tsubasu tēls, kuras gadījumā tad tikai var izteikt līdzjūtību, kad Araragi vēlāk neizjutīs tādas pašas romantiskās jūtas. Tas vēl papildus tam, ka Tsubasu gatava pieņemt Araragi, lai kāds tas nebūtu arī tā jaunajā eksistences formātā un veidolā.

Wound Tale gadījumā vēl jāpiemin Meme Oshino tēls. Brīžiem pēc apraksta stila varētu nodomāt, ka Ošino ir kāds nebūt viedais japāņu guru, kurš savos klejojumos uzradies Araragi apdzīvotajā mazpilsētā un vien sakritības pēc ir īstajā vietā un īstajā laikā, lai ne reizi vien pielikt palīdzīgu roku un pirkstu. Tēls, kurš ar nolūku cenšas radīt viegla gara attieskmi pret visu notiekošo, valkādams tikai un vienīgi košus Havaju salu tipa kreklus, bet patiesībā tā nopietnības attieksme tādēļ nereti ir jo biedējošāka.

Kā iepriekšējos rakstos no 2023.gada janvāra, tā arī tagad bez komplimentiem autoram NisiOisiN, tādus pašus līdzvērtīgi labus vārdus jāvelta arī tulkam Ko Ransom. Kā viena, tā otra veikums ļauj izbaudīt abus romānus. Cerams cita tulka James Balzer veikums būs līdzvērtīgs, lai tāds pats iespaids rastos par vēl grāmatu plauktā gaidošo divās daļās sadalīto Fake Tale.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad pēc teju tūkstošgadu ilgas pauzes leģendām un mītiem apvītie dažādu elementālo spēju apveltītie ronini, kuri lielākoties uzskatīti jau par sen kā apmirušiem, tomēr izlien no pažobelēm, kas tikai liecina, ka pārmaiņu vēji un varbūt reizē arīdzan lielu, ļaunu slikto tēlu atmošanās arīdzan vairs nav tālu aiz kalniem.

Par galveno tēlu un potenciālo pasaules glābēju sākotnēji tiek pozicionēts Kirana tēls, kurš kā māceklis Divari grupas līderim Renam tiek skolots augstākajās zināšanās un spēju apguvēs, kādu nu autora Matthew Wolf izveidotā pasaule spēj piedavāt. Uzsvars uz vārdu sākotnēji, jo vien grāmatas pirmajā ievadošajā daļā tēls darbojas zem šī vārda. Ievads, kuru noslēdz dramatiski notikumi, kurus var nojaust no grāmatas apraksta premises un tiek turpināti aptuveni pēc gada, lai arī tieši pauzes ilgums lasītājam netiek atklāts, kad Kirana vietā tēls, zaudējis tā teikt iepriekšējās dzīves atmiņas, sevi nodēvējis par Greju.

Viens no instrumentiem vai precīzāk būtu teikt pasaules kārtībai kritiskiem ieročiem ir leģendāro roninu zobeni un no tiem jo īpaši paša spēcīgākais Morovils jeb Blade of Wind, kas tāltālajā pagātnē piederējis pašam spēcīgākajam roninam Keilam. Zobens, kura apraksts un svarīgums brīžiem lika atcerēties par LOTR gredzenu, kas valda pār visiem citiem, bet gana atšķirīgs, lai šāda asociācija neizmaisītu šī darba sniegumu.

Diemžēl, lai kā negribētos, tad The Ronin Saga sērija vai vismaz pirmās divas ievadošās grāmatas no tetraloģijas, un nekas neliecina, ka turpinājumi varētu būt krasi atšķirīgi, ne no labo tēlu, ne ļauno naidnieku vai fantāzijas pasaules uzbūves ne tikai nepiedāvā neko izteikti savu, aci un interesi piesaistošu. Klasiska tipa fantāzijai jaunā izpildījumā vai variācijā pa tēmu nekas slikts nav, bet vien pa abām The Knife’s Edge un Citadel of Fire grāmatām atrodami vien reti momenti, kurus gandrīz ar lupu jāmeklē, kuri tik tiešām liktu intrigā saausīties.

Slikto ļaundaru tēlu pusē vairāk dominē dažāzdi anonīmi, bezpersoniski mošķi, kuriem tad izdomāti visvisādi fantāzijai cienīgi nosaukumi, kā Kārgeji, Xeroxi un Vorgi (no audio versijas to izruna šāda vismaz šķita), no kuriem vēl par Nameless nosauktie ir gan šķietami ar to neizteiksmīgāko nosaukumu, kas reizē gana vispārīgs, lai vēlāk varētu to leģendu censties ar lielāku miesu uz kauliem apaudzēt. Bet Nameless gadījumā atkal radās asociācijas ar LOTR un Nazguliem tajā. Bet nav gluži tā, ka nebūtu arī vārdos nosaukti sliktie, kuri savas mahinācijas vadītu no ēnām un tumšiem pakšiem. No kuriem vienas nozīmīgas ļaundares izcelsme pirmās grāmatas ietvarors meklējama tās ievadošajā sadaļā, bet pavērsiens, ka viņa, lai cik spēcīgāk nekārotu kļūt, ir vēl zem cita tupeles nokļuvusi.

Par neizmantotu iespēju nevar būt uz sērijas debijas grāmatas vāka ilustrācijas esošais pūķis un to vien ārkārtīgi reta, epizodiska parādīšanās grāmatas sižetā starp naidnieku spēkiem. Vēl jo vairāk, ja noprotami galvenais varonis ar īpašo zobenu rokā ir nostājiem tam pretim. Pūķu darbība tik reta un epizodiska, sižeta darbības galvenajos vilcienos tik nenozīmīga, ka tikpat labi par tādiem varētu aizmirst, un noteikti rada maldīgu iespaidu. Ja paturpina ideju par grāmatu vākiem, tad otrās Citadel of Fire ilustrācija noteikti rada atbilstošāku vēlamo iespaidu un atmosfēru, pat ja galvenais varonis turpina būt ar muguru pret lasītāju.

Galvenais varonis Grejs savos fantāzijas žanram cienīgajos piedzīvojumos nav iemests pilnībā viens, bet, kā par to vēlāk aizdomāsies abi kompanjoni Eiva un Dariuss, tad trijotnes pirmā sastapšanās un sekojošā metaforiskā kauliņu mešana kopā pret sliktajiem, cik ātri visi sāk sadarboties un faktiski svešam uzticēties, ir visai aizdomīgi. Gandrīz vai varētu nodomāt, ka kāds cits ārējais spēks vai Liktenis pielicis savu pirkstu šādas komandas izveidē.

Nevar nepieminēt, bet noteikti otrās grāmatas sižeta ietvaros līdzīgi pūķiem aizmirstami ir elfu tēli, to likstas un raizes. Atkal neizmantota nevar nebūt pieminēts uzurpators Dairens, kurš acīmredzami, ja jau tā tiek citu elfu (no tiem Karilas tēls nozīmīgākais) nodēvēts, savu pozīciju nav ieguvis tajā labākajā manierē, bet, ja vēl pirmā grāmata paralēli Greja un tā sabiedroto gaitām veic gana ciešami labu sniegumu attiecībā uz elfu tēliem, tad otrajā atkal to pieminēšana ir vien epizodiski centieni šur un tur.

Elfu vietā tiek iepazīstināts cits, gandrīz Grejam līdzvērtīgi galvens tēls, puisis vārdā Zeins, kura talants un spējas tikušas pamanītas kā starp labajiem, tā sliktajiem tēliem. Kura nozīmīgums gana būtisks, lai tiktu apdraudētā tā jaunākās māsas Hannas dzīvība, lai sliktie to izmantot par ēsmu un censtos kā nebūt Zeinu ievilināt slazdā.

Kopumā ar Greja un sekojoši Zeina sižetiem nav tik traki, lai nebūtu vēlēšanās pabeigt tetraloģiju līdz galam, bet reizē nav lielu cerību uz ko drastiski labāku. Ja ne kas cits, tad vismaz būs piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Pārskatot citu lasītāju Goodreads atsauksmes, šī šķita cita vārdos visatbilstošākā.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ar vārdiem ‘’Welcome to Multiverse’’ iesākas šķietami ikdienišķs rīts kā visu zemiešu, tā arī Defiance of the Fall sērijas galvenā varoņa Zakarija Atvuda jeb vienkārši Zaka rīts. Vien ar trim vārdiem ne tikai tiek apgriezta līdz šim pieņemtā pasaules kārtība un noteikumi, pēc kuriem vadīties, kājām gaisā, bet izmainīta tiek visa planētas ģeogrāfija, jo pēc Sistēmas tālākiem paskaidrojumiem līdzšinējā Zeme un maģijas saturācija uz tās bijusi pārak zema, kā rezultātā tā sapludināta kopā ar vēl trim citām Sistēmā jaunievadītām~ planētām un civilizācijām uz tās. Lieki šķendēties un krist izmisumā nav laika, izdzīvos vien stiprākais un jaunajiem apstākļiem adaptēties spējīgākie.

Tomēr ne visiem tiek piemēroti vienādi noteikumi. Kā starp planētām ir tādas, kur maģijas līmenis zems, tā arī starp cilvēkiem ne visi tiek Sistēmas nosūtīti ievadkursiem uz ‘’Tutorial’’ un pieminētais Zaks ir viens no tādiem. Citkārt puisis ļoti iespējami būtu nolemts ātrai nāvei, kad flora un fauna sāk ne tikai pārvērsties un kļūt katru dienu jo dzīvībai bīstamāka, bet starp puslīdz ierastiem zvēriem un augiem uzrodas pēc būtības citplanētiešu mošķi. Vai citā variantā bez galvenā varoņa veiksmes faktora Zaks, kā daudzi citi, apjukumā un vēl nepaspējuši noorientēties, kas ir kas, tiktu invāziju iebrukumu spēku paverdzināti.

Tomēr Zaks, lai gan viņa spēka progresijas ceļa katalizators ir tīrākā veiksme un ne paša nopelns, ir ne tikai viens liels izņēmums, bet šķiet Liktenis ar lielo burtu un arīdzan paša neatlaidība, neļaušanās izmisumā nolaisties rokām, ar cītīgu geimeru darba atdevi izmanto katru tam doto iespēju, lai gan pats kļūtu jo spēcīgāks, lai glābtu vispirms jau salu, uz kuras Sistēma to izmetusi, un pēcāk jau arī pieliktu roku Jaunās Zemes glābšanā.

Gluži par Zemi ar tādu pašu nosaukumu to vairs nevar nosaukt, bet pagaidām sērijā pat trīs grāmatu garumā tēli nav vienojušies, kādā vārdā pašu planētu saukt. Kā nekā, ir citi dienaskārtībā būtiskāki un izdzīvošanai kritiskāki jautājumi. Jauns vārds gan ir no Zaka salas esošajam superkontinentam, kuram tad tur esošie ASV valdības pārstāvji, vai kas nu no tiem palicis, lai censtos (uzsvars uz censtos) saglabāt līdz tam zināmo valsts pārvaldes kārtību. To līderim Tomasam ‘’Tomam’’ Fišeram vismaz sākotnēji politiskā stila lozungi un solījumi, jo kā var nesolīt, ir cerību pilni un ar galveno domu, Zeme cilvēcei un visi citi jaunie viesi, pat ja starp tiem būtu kāds noderīgs sabiedrotais, būtu uzskatāmi par iznīdējamiem ienaidniekiem. Nostāja, kas šķiet neprasīs pārāk daudz laika, lai būtu vien butaforiska frāze, kuras drastisku maiņu attaisnot, ka citādāk nāvei tiktu nolemti pilnīgi visi, bet šādi daļai citu būs lielāka izdzīvošanas iespēja. Tas nekas, ka vienošanās ar metaforisku ‘’velnu’’ pašu Tomasu un tam tuvākos padara spēcīgākus un bagātākus.

Sērijai progresējot nevar noliegt kā acīmredzamu veiksmi kritiskos brīžos par labu galvenajam varonim, tā arī sižetiskās bruņas, kas ļauj ne reizi vien citiem letālos brīžos izdzīvot. Abi faktori Zakam ļauj paveikt šķietami neiespējamo un pieveikt uz (lielās)salas uzradušamies dēmonu invāziju un likt piekāpties to līderim Agrasam Ažurezakam. Tomēr visai neierasts pavērsiens seko, kad ne visi dēmoni izmanto Sistēmas dāvāto itkā vienreiz uz 12 stundām izmantojamu portālu, lai atgrieztos uz dzimtās planētas, bet gan izvēlas labāk palikt. Zaka vēl salīdzinoši zemais līmenis un spēks, par spīti panākumam, kā arī izolācija uz salas, kurai tikai palēnām sērijas gaitā piesaista ‘’spēlētājus’’ un iedzīvotājus (kā cilvēkus, tā citu rasu pārstāvjus), nevar būt izvēlīgs un piekrīt, labi apzinādamies, ka reizē nevar akli uzticēties Agrasa sadarbības solījumu piedāvājumam.

Autora J.F. Brink jeb ‘’The First Defier’’ izveidotā Sistēmas maģija un LitRPG fantāzijas subžanra ‘’sistēma’’ neliek izteiktu uzsvaru uz XP pieredzes punktiem, kas varbūt ļauj vieglāk sagremot Zaka un citu tēlu/kultivatoru progresiju kā līmeņos, tā to izvēlētajās ‘’klasēs’’ un dažādu prasmju attīstībā. Krietni vien biežāk nākas dzirdēt par jauno Sistēmas valūtu ‘’Nexus coins’’ vai vēlāk ieviestiem Contribution punktiem, kurus arī var pārvērst monētās, vai ‘’Nexus’’ kristāliem un tajos ieslēgtajam maģijas enerģijas potenciālam. Lai arī ja uz to fokusētos un censtos ticami izskaidrot, tas ļoti iespējami pabojātu sižetisko intrigu ar lieku novirzīšanos no būtiskākā, tad Zaks, neskaitāmi izdzīvojušie uz Zemes, kur nu vēl laikam miljardu vai pat triljonu planētu plašajā Sistēmā gan ar kvestu izpildīšanu, gan vienkāršu mošķu galēšanu var iegūt jaunas monētas, bet ekonomisko stabilitāti vai monētu vērtību tas neapdraud.

Sižetiski krietni būtiskāk, kad Zaks jau paspējis puslīdz ne tikai iekārtoties uz salas, bet pat izveidot uz tās savu pilsētu Portatvudu, tikt pie ne viena vien būtiska artefakta un Sistēmas balvas, ir tā jaunākās māsas MaCKenzie jeb vienkārši Kenzijas laicīgā atrašanā. Kas zina, kur to Sistēma uz Jaunās Zemes izmetusi, un, kamēr vēl Zaks māsu nav atradis, atliek vien likt cerības, ka to pēc iespējās drīzāk atrast, pirms noticis kas slikts un neatgriezenisks.

Pieminētais dēmonu sākotnējās invāzijas līderis Agrass, sērijai progresējot, jo dienas pierāda sevi kā uzticamu sabiedroto, kuru par draugu gan vēl nenosauksi. Tomēr ar visu to reizēm pavīd daža laba rakstura iezīme, kura Zakam liek satrūkties, kas lasītājam liek atmiņā paturēt Agrasa sākotnējos nodomus, kad izmanto iespēju censties iebrukt Sistēmai nesen pievienotā, svaigā pasaulē.

Starp citiem vērā ņemamiem citu rasu pārstāvjiem pieminami gnome tirgotāji un konkrēti Kalrens Thajers un viņa Thajer Corporium plaša spektra preču veikalu, kuru, kā jau labs tirgotājs, gatavs skaļi un plaši slavēt, bet reizē citviet Sistēmā konkurence laikam bijusi pārāk jaudīga un Jaunā Zeme tam un viņa veikala padotajiem ir kā pēdējā izdzīvošanas iespēja. Sadarbība, kas aizsākas tikai uz ekonomiski pragmatisku vienošanos, bet, kura reizē Zakam, ar katru jaunu piedzīvojumu iegūstot jaunus dārgumus un artefaktus, ir jo noderīgāka.

Zaks vai, kad Sistēma ļauj izvēlēties segvārdu spēlētāju rangu tabulām dažādās kategorijās, SuperBroterMan (māsas dota bērnības iesauka) nav vienīgais, kuru pamatoti piesardzīgu padara Toma Fišera un Valdības kā tādas paustā nostāja un piesolītie labumi. Līdzīgās domās ir Maršalu klans, kurš vēl pirms Sistēmas uzrašanās, bijis ar ekonomisko un politisko ietekmi, un jaunās pasaules kārtības dēļ nedomā zaudēt savas pozīcijas. To līderis Henrijs ir vairāk vai mazāk līdzīgās domās par Valdību, kādēļ piedāvā Zakam izveidot pašiem savu un citiem kultivatoru elitei piederošiem pieejamu alternatīvu spēku. Sadarbība, kuras tālākajai attīstībai saskatāmi daudz dažādu iespējamo variantu, bet kuru sērijas ietvaros būtiski ietekmē Sistēmas piedāvāts bagātību medību turnīrs, kurā Zaks laicīgi pamana vajadzību palīdzēt Henrija mazmeitai Thejai. Zakam būtu bijušas visas iespējas vērst skatu citā virzienā, bet, labi apzinoties Thejas nāves potenciālās sekas, tiek pieņemts lēmums tai palīdzēt.

Autora jaunizveidotā Zeme, tās sapludināšana ar vēl trim citām planētām un Sistēmā cilvēcei līdzvērtīgām iesācēju rasēm ir gana plaša, lai saprotami pietiktu materiāla līdz šim 16 un nešaubīgi vēl ne vienai vien nākotnes grāmatai sērijā, jo viss nebūt nav tikai pasaku un rožu dārzs un pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros lasītājs tiek iepazīstināts vien ar  pirmo centienu ‘’ziedieņiem’’ attiecībā uz sērijas lielā, ļaunā naidnieka sauktu par Great Redeemer draudiem.

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc New Era Online (NEO) pirmās triloģijas stāsta arkas noslēguma un jaunas NEO virtuālās realitātes virskunga SHIVA neapzinātas piepalīdzēšanas tā radīšanā sērijas galvenajam tēlam Orenam Bērminam tā kompānjons un virtuālais intelekts Viks jeb Virials ļāvis atgriesties savā realitātē, kamēr pašsaglabāšanās nolūkos SHIVA iekš NEO piespiedu eksistencē paturējis dažus tūkstošus spēlētāju, pārējos ntos miljonus izslēdzot. NEO kompānija nokļuvusi gan juridiski, gan visos citos aspektos neapskaužamā stāvoklī, un, lai arī spēj atļauties kompensācijas un cita veida finansiālās grūtības, tad ir ļoti ieinteresēti spēles jaunā superintelekta gūstekņu atbrīvošanā.

Šai lomai savukārt neviens cits nebūs piemērotāks, kā vien Orens, kurš, sērijai aizsākoties, ir viens no daudzajiem spēlētājiem, kuri NEO uzsākuši vairāk vai mazāk ar tā palaišanu apritē, un spējis savu tēlu tik labi attīstīt, ka NEO spēlēšana reizē kļuvusi par tā galveno ienākumu avotu un jauno pamatdarbu. Bet, ja ir vēlēšanās uzzināt, kā Orens ne tikai tiek pārvērsts goblinā, bet arīdzan spēj no jaunā ‘’dzīves restarta’’ attīstīt jaunu, spēcīgu tēlu, kļūt par virsaiti un izrādīt pretestību ar panākumiem jebkuriem izaicinājumiem, šķēršļiem un naidniekiem, tad labāk būs vien sākt ar sērijas sākumu Life Reset grāmatā. Bet, par cik pirmās trīs grāmatas ir kā vienota triloģija un šī turpina jaunu stāsta arku, kura turklāt neierastā kārtā tiks arī labi noslēgta ar sakarīgu, loģisku atrisinājumu, kad citkārt sērijas turpinās šķietami bezgalīgi.

IRL (in real life) uz Zemes Orens starp trešo Hobnobbing un ceturto Human Resource grāmatudivas nedēļas saņem psiholoģisko palīdzību, lai tā prāts spētu aptvert un aprast ar ideju, ka viņš nav vis kāds goblinu virsaitis ar maģiskām spējām, bet gan vien ierindas mirstīgais cilvēks. Divas nedēļas, kuras NEO spēles laikā ir kā vesels gads iesprūdušajiem spēlētājiem pēc tam, kad SHIVA spēles laika uztveres paātrinājumu palielina no 12 uz 28 reizēm. Gads, kura ietvaros agrāk tik nepiedomātā attieksme pret NPC ir bijusi apvērstās lomās, kur daudzu gadījumos spēlētāju gadījumos tie pārliecinoši lielāko daļu laika tikuši teju vai spīdzināti. Vai vismaz palielināto sāpju slieksņa uztveres dēļ(no samazinātajiem 20% palielināta līdz tam pašam, ko izjustu IRL) ir bijuši spiesti pārciest eksistenci, kuru nenovēlētau pat vairumam lielāko naidnieku.

Tomēr NEO priekšniekiem nav dižas izvēles, kā vien lūgt Orena palīdzību, jo vienīgi viņu tie tagad, SHIVA esot spēles virsvadībā, spēj iesūtīt iekš NEO. Vienīgi Orena rokās ir instrumenti un šo grāmatu laikā no reizes uz reizi pierādīta apņēmība un gribasspēks, lai spētu mērķi novest līdz galam un atbrīvot gūstekņus. Tomēr iekš NEO Orenu bez tā uz priekšu virza arī citi gan NEO bosiem, gan tā IRL draugam un agrākam NEO darbiniekam Talam Vaizmanam (atlaists, bet Orena nopelni, ka to jāuztver nopietni arī tagad, ir fona tēls) Orens neizpauž, ka tam virtuālajā realitātē ir pašam sava meita. Fakts, kas ir drusku prātam neaptverams pat pašam Orenam. Fakts, kuram teorētiski nevajadzētu būt iespējamam, bet tā vizuālā līdzība ar meitu, kurai dod Lirianas vārdu, ar tā IRL vizuālo līdzību ir acīmredzama. Visu faktu kopums, kas neļauj Orenam pat šķietami bezcerīgos momentos ļauties naidnieka skaitliskajam pārspēkam un citu spēles mehānikas nospiedošasi depresivitātes sajūtai, ka nav nekādas jēgas censties, ka par spīti visam tam būtu lemta sakāve.

Ja pirmo sērijas triloģiju varētu vairāk klasificēt, ka apmetnes attīstīšanas LitRPG subžanra kategorijas fantāziju, tad šajās trīs, lai arī klana attīstība turpinās, Orens jau ir vairāk kā iekarotājs, kurš gan nepaplašina savu pārvaldošo teritoriju plika spēka un varaskāres dēļ. Visam ir savs pamatots iemesls lielāka labuma sasniegšanas vārdā.

Ik pa brīdim Orena skatpunktu nomaina citu spēlētāju, retos gadījumos pat NPC vai virtuālo intelektu skatpunkts, plašākas notikumu attīstības perspektīvas atrādīšanai, lielās bildes labāka iespaida radīšanai. No tiem izceļami ir Mob Squad spēlētāju grupa un īpaši to biedre Reistija, bez kuras, lai arī tiem nav nomināla līdera, tie diezin vai spētu tik labi viens otram un arīdzan pašam Orenam palīdzēt. Kuras psiholoģiskais talants manipulēt ar NPC emocijām, panākt viņai vēlamo reakciju, ne reizi vien izglābj no šaubīgiem momentiem, ko citiem nespēt atkārtot.

Nevar, protams, vēl reizi nepieminēt sērijas humora avotu Viku, kuru fascinē joki par ‘’bumbām/balls’’ un citi ‘’tēvu joku’’ līmeņa asprātīgie izteikumi. Humors sērijā gan nav tā teikt tik jēls, ka padarītu visu pārējo sižetu nebaudāmu. Reizē Viks, lai arī pie sevis netic, ka Orenam būtu pa spēkam izrādīt gana būtisku pretestību, lai kaitētu SHIVA, sniedz būtisku ieguldījumu Orenam spēles datu interpretācijā un vienkārši kā draugs un kompanjons cīņās un pārbaudījumos.

Noslēgums NEO tāds, kurš nerada iespaidu, ka nākotnē spēlētājiem izklaides pēc būtu iespējams atgriesties šajā virtuālajā pasaulē, bet acīmredzami kaut kas būs mainījies, ja eksistē spin-off duoloģija Biomancer ar citu galveno tēlu.

Shemer Kuznits – New Era Online #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

New Era Online jeb saīsināti NEO eksistences mūžs fiziskajā pasaulē ir bijis vien nedaudz virs trim gadiem, bet īsais laiks bijis gana pietiekošs, lai šķietami vienkārša spēle spētu iekarot simtiem miljonu spēlētāju nedalītu uzmanību un daudziem no tiem kļūtu pat par pamatienākumu avotu. Viens no pirmajiem censoņiem ir arī sērijas galvenais varonis Orens Bērmins, kurš spējis izveidot ja ne pašu spēcīgāko spēlētāju ģildi, tad noteikti vieno no. Diemžēl, kur ir panākumi, slava un dārgumi, ir arī skaudība no citiem, pat pirms tam par sabiedrotajiem, ja ne gluži sirds draugiem, uzskatīti ģildes biedri ar ‘’labo roku’’ Vatrusu priekšgalā

Ar skaudības izraisītu apvērsumu, burvestību, kura ne tikai pārvērš Orenu pirmā līmeņa goblinā, bet arī aizteleportē to uz Dead Lands lokāciju, aizsākas NEO sērijas Life Reset pirmā grāmata. Līdz šim jebkurš, kuru skārusi neģēlīgā burvestība un ticis pārvērsts NPC (Non-Player Character) pat nav spējis kontrolēt savu jauno tēlu, plus visi eroru riski, kas ar jauno stāvokli saistīti, likuši nosvērties par labu sava vecā un nu nolādētā tēla izdzēšanai un vienkāršākam, lai cik nepatīkamam, variantam, sākt visu no jauna.

Šeit tad vajadzīgs piebilst par NEO spēles darbības principu, kurā IRL vidē spēlētājs atrodas veida kapsulā (dažādi modeļi atkarībā, cik ilgi vidēji tiek vienā sesijā spēlēts), un Orens ir viens no tiem retajiem indivīdiem, kuriem ir krietni virs vidējā rādītāja esoša smadzeņu neironu/viļņu utml savienojamība, kas nu tā jaunajā stāvoklī ļauj turpināt spēlēt. Bet āķis arī tajā, ka šāda NPC tēlu spēlēšana nav no spēles izstrādātāju, uzturētāju un arīdzan to izmantotā mākslīgā intelekta Gaja puses paredzēta, un ar visiem dabas dotajiem bonusiem Orenam neizsprukt no eroriem, kuri pēc būtības to iesprosto spēlē bez iespējas izkļūt laukā.

Par laimi, viss gluži nav bezcerīgi, un piedevām Orenam starp draugiem ir Tala Vaizmana tēls reālajā, fiziskajā vidē, kurš piedevām ieņem gana svarīgu amatu iekš NEO, lai varētu tā iespēju robežās palīdzēt, riskējot ar minēto amatu un savu finansiālo labklājību. Reizē Orena situācija un jaunais goblina stāvoklis ir gana unikāls, lai nespētu izsprukt no uzmanības piesaistīšanas, bet NEO, kā jau multi miljardu un varbūt pat triljonu vērtai kompānijai, ir pieejami spicākie advokāti, kuri panāk piekrišanu no Orena, kas (itkā) atbrīvo tos no atbildības par viņa iesprūšanu spēlē un uzliek visu atbildības nastu attiecībā uz centieniem izkļūt no NEO uz viņu pašu.

Ja ir varianti, ir cerība un attiecībā uz Orenu tā ir kļūšana par gana spēcīgu un biedējošu monstru, lai iegūtu Boss Tier 4 rangu, kas ļautu sistēmas ietvaros to pamanīt un sekojoši ļautu ‘’izvilkt’’ Orenu laukā, jo visi NPC personāži zem minētā ranga ir superintelekta Gaja pārziņā. Gajs, kas šķietami jau ir institūcija pati par sevi, bet ne tik ļoti, lai citi mazākie mākslīgie intelekti (Virtual AI) nespētu izveidot savu pretošanās kustību ar ieceri gāzt ‘’tētuku’’. Process un sižetlīnija, kura lielākoties noris sērijas pirmo trīs un pēc atrisinājuma būtības pirmās triloģijas fonā.

Tikmēr Orena pamatuzmanību aizņem savas apmetnes Goblin’s Gorge un humora pēc par Green Piece klana izveidošana, kuri ir tikai pirmie soļi iecerētā ranga sasniegšanā, kuru paša spēkiem tikpat kā neiespējami būtu paveikt. Tādēļ autors Shemer Kuznits galveno tēlu apveltī ar uzticamiem palīgiem, starp kuriem par vieno no svarīgākajiem, bet arīdzan ar savu paša mērķi (saistītu ar iepriekšējo paragrāfu), var saukt Virtuālo intelektu, kuru nosauc par Viku. Un jau pirmās Life Reset ietvaros tas savā ziņā pavērš Orenu kā ieroci pret citu goblinu NPC virsaiti, kurā pēc Vika vārdiem sliktā Gaja dēļ iestrēdzis cits virtuālais intelekts, kurš nu pats vairs sevi pat īsti neapzinās, kuru nepieciešams atbrīvot no tā likstas.

Starp citiem tēliem nevar nepieminēt goblines Tikas tēlu, kura pēc visiem parametriem ir vien spēles ģenerēts tēls, bet, ja visus trīs gadus, kad bijusi iespēja ik pēc brīža atgriesties IRL, un arī iestrēgšanas sākumposmā, Orens šausminātos par romantisku jūtu izveidošanos par ‘’spēles kodu’’, tad jo ilgāk, jo vairāk Orenā sāk rasties filozofiskais jautājums, kas gan skaitās patiesā reālā dzīve, ja par viņa ikdienas realitāti pēc visiem parametriem nu kļuvusi NEO spēle. Vārds, kuru nu gribas likt pēdiņās un par parastu spēli vairs negribas saukt, kurā uztraukumi, pienākumi kā virsaitim pret tam pakļautajiem tēliem, kurus agrāk vai vēlāk jau jāsauc par tautiešiem un īstiem cilvēkiem, ne gobliniem.

Bet runājot par īsteni īstiem cilvēkiem, tad Orena statusa maiņai ir precedents un reālas sekas arī IRL vidē, kas liek NEO sākt itkā pēc pašu gribas piedavāt jauniem spēlētājiem opciju spēlēt kā vienam no NPC, kā kādai rasei, kas nav cilvēka, lai arī visas ar goblina iezīmēm. Par pamatierašanās lokāciju vienkāršības pēc tiek izvēlēte Goblin’s Gorge. Sākotnēji ar uzticības bažām, bet sižeta gaitā ne reizi vien kritiskos brīžos talkā nāk dvīņu tēli Malkirs un Ašitsu, kuriem pašiem NEO ir kā glābiņš no realitātes, kurā tos gēni izlēmuši apveltīt Brittle Bone patoloģiju. Vienlaikus ar jaunu spēlētāju ierašanos, rodas uztraukumi, vai starp šķietami nevainīgiem spēlētājiem NEO nav iefiltrējuši kādu nebūt spiegu. Vēl jo vairāk, kad kritiskā brīdī otrās EvP grāmatas ietvaros, tiek sabotēta Goblin’s Gorge attīstībai un arīdzan aizsardzībai kritiska infrastruktūra, kuru tā uzreiz ar spēles mehāniku neatjaunot.

Starp spēles mehāniku, dažādām mošķu rasēm, kuru pārstāvji kļūst par daļu arī no Orena klana, ne tikai goblini, ir arīdzan tik spēcīgas būtnes, ka tās jau jāsāk saukt par dieviem. Par vienu tāda ticīgo Great Annihilator (GA) brīvprātīgi, bet reizē arī piespiedu kārtā. Ar vienu roku GA sniedz nenovērtējamus bonusus, iespējas iegūt spēles mehānikas atribūtus, kuri lieti nāk talkā katras grāmatas kulminācijā, bet vienlaikus gan GA, gan pārciesto pārdzīvojumu šķēršļu pārvarēšanas slogs no reizes uz reizi ir liels stresa faktors, kuru ietekmē kompanjonam Vikam vairākkārtīgi jāglābj Orens no pārāk lielas iejušanās goblina tēla ādā, ka risks pazust tajā un aizmirst savu patieso humāno izcelsmi šķiet teju jau neatgriezeniski sasniegts.

Greizsirdība un alkatība, kas iesviež Orenu jaunu piedzīvojumu dziļajā baseina galā. Goblin’s Gorge apmetnes attīstība, kas ir viens no būtiskākajiem NEO sērijas elementiem, pārstāvot LitRPG fantāzijas subžanru, lai no nieka ciemata augtu jo spēcīgāki un būtu gatavi atvairīt kā Vatrusa tēla vēlmi līdz galam iznīcināt Orenu, tā pret citiem naidniekiem. Lai arī spēles mehānika ar dažādām enerģijām, manas punktiem, līmeņiem gan vispārējam tēlam, gan dažādām prasmēm, ir gana daudzslāņais, tad komplicētība nav pārlieku nomācoša, lai pievēršanās statiskai aizēnotu pamatsižeta problēmas vai neļautu autoram likt tā varoņiem gana aizraujoši izpausties katras grāmatas kulminācijas momentos.

Trešā Hobnobbing grāmata pēc sižetiskā stila un piedzīvojumiem diezgan būtiski atšķiras no pirmajām divām, ko var sākt atļauties, kad gana laiks pavadīts, lai iepazīstinātu gan ar galvenajiem varoņiem, gan pasaules uzbūvi un var sākt tajā izpausties atšķrīgāk, neļaujoties no grāmatas uz grāmatu ieslīgt vienveidīgā formulā, kad jau vairs nebūtu saistoši turpināt sekot galvenā varoņa Orena un tā draugu turpmākajām gaitām.

Noslēgums trešajai Hobnobbing, kas sižeta progresijā loģiski noslēdz pirmo vispārējo lielo stāsta arku, kura citkārt pat būtu labs pieturpunkts, ar kuru noslēgt sēriju kā tādu un pievērsties kam citam. Cerams autora vēlme atgriezties NEO pasaulē, turpināt Orena un citu varoņu gaitas tajā ir tikpat daudzsološs, kā šajās pirmajās trijās.

Terry Mancour – The Spellmonger #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc vairāku tūsktošu Kasari tautas bērnu izglābšanu, pārvešanu pāri neskaitāmām teritorijām par spīti neviena vien cita kolēģa, aristokrāta iebildumiem par baronu kļuvušajam burvim Minalanam (the Spellmonger) un Sevendoras valdniekam nu ir brīvas rokas nodoties citiem pa to laika uz proverbiālas lēnās uguns atstātiem projektiem. Jāizmanto laiks, kamēr Kastalšāras karalis Rardīns un daudzi citi vēl ar naivu cerību paļaujas uz salīdzinoši nesen ar gobliniem noslēgto miera līgumu.

Viens no tādiem projektiem noteikti ir iepriekšējās Journeymage noslēgumā radītās Sniegpārsla izskata kristāla radīšana, kuru sērijas galvenais tēls paveicis turklāt esam bezsamaņas stāvoklī, kad pārlieku bieži izmantojis Alkon Alon dāvāto iespēju ar waypoint un īpašu citu akmeņu palīdzību tikpat kā teleportēties un ļoti īsā laikā mērot lielas distances. Vien neviens nebija domājis, ka Minalans tos tik bieži sāks pielietot un netika brīdinājis par risku iegūt smadzeņu satricinājumu tādā gadījumā. Jāpiebilst, ka sērijai uzņemot apgriezienus Minalanu vairs nepārsteidz sastapšanās ar cilvēku (un ne tikai) pielūgtām dievībām, kurām kā citos, tā arī Sniegpārslas Kristāla radīšanā jo tālāk, jo lielāks pirkst notikumos pieliekams.

Minalans gan ir darbības cilvēks, ilgi vienā vietā viņam nenosēdēt, lai cik aizraujoši reizēm nebūtu akadēmiskākiem piedzīvojumiem nodoties, tādēļ, kad tā vasalis Aratanjiels nodomājis paplašināt savas teritorijas un par upuri nolūkojis Saštālijas teritoriju, tad Minalans nevilcinās, lai palīdzētu no savas puses. Turklāt palīdzētu nevien kvantitatīvi ar vienību nosūtīšanu, bet pielieto izdomu un biezās ar zeltu un sudrabu piepildītās kabatas, lai tieši mazinātu vajadzību lieki izliet asinis. Pie reizes lieti noder, ja ienaidnieks pret saviek vasaļie līdz šim ne tikai nav bijis draudzīgi noskaņots, bet pie katras iespējas savtīgi centies izpiest pēc iespējas vairāk, neņemot vērā vietējās vajadzības.

Par nelaimi Minalanam, tad kamēr goblini nosacīti nogaida un ļauj atvilkt elpu, tad to pašu nevar teikt par citiem cilvēka paskata naidniekiem, kuri piedevām sejā skatoties tev pasmaidīs, kā rezultātā nākas spēlēt teātri un dubultintrigas publiskajā telpā un ārpus tās. Tā par septītās Enchanter galveno kulminācijas ieganstu kļūst Isalī tēls, kura jau reiz izmantojusi savu skaistumu un Minalana vājību pret to, lai paliktu stāvoklī (oficiāli cita vīra bērns), un izdomājusi, kāpēc gan, ja vienreiz faktuālais akts nostrādājis, kāpēc gan to neatkārtots. Process, kas atstāj no malas pamanāmas sekas uz Minalana psiholoģisko stāvokli, pat ja citiem nav pat mazākās nojausmas par iemesliem, kas tādas sekas radījušas. Bet šoreiz Isalī tēls pārrēķinās ar saviem spēkiem, ar Minalana gatavību pagriest vaigu uz otru pusi atkārtoti un nākas par savām sekām maksāt biški vairāk nekā domājusi pirms tam.

Interesantā kārtā katra no šajā rakstā esošajām grāmatām The Spellmonger sērijā, grāmatai sākoties, hronoloģiski skar to pašu laika sprīdi vien no cita tēla, kura gaitām, ja par galveno skatpunku ir Minalans vienkārši nav iespējams izsekot līdzi, it īpaši ja šie tēli dara kaut ko savu pavisam citā lokācijā.

Tā Court Wizard ietvaros galvenā varone ir ‘’seksa’’ maģijas eksperte Petandra (nosaukums kas daudziem varoņiem likt iesmiet un stereotipiski maldinoši secināt magu spēku un ekspertīzi), kurai būtiska loma līdzās Minalanam sērijas sākuma notikumos un dažādu Arcane Orders grupu izveidošanā un pat vadīšanā. Tomēr visam savs laiks un dažādos dzīves posmos nākas izvēlēties prioritātes atbilstoši tām. Tāluk, kad Petandra, kura pirms Arborn tēla sastpašanas attiecībā pret precēšanos vien iesmējusi, tagad pēc liktenīgās personas ienākšanas tās dzīvē ir jau citās domās. Tas pie reizes arīdzan ievieš pārmaiņas kā personīgajā, tā profesionālajā dzīvē un ar Minalana padomu kļūšana par jaunā hercoga Angvina galma magu ir pats piemērotākais nākošais solis.

Angvins, kurš mūsdienu skatījumā ir vien jauns puišelis, viduslaiku tipa fantāzijā ātri vien tam jāpieaug un jāsāk pieņemt nopietnu vīru lēmumi, bet līdz momentam līdz kuram vēl jāizaug vien izejot cauri pārbaudījumiem, kuri pārbauda rakstura noturību, pārbauda un norūda, lai vēlāk jau netrīcētu rokas un kājas pat pūķiem uzbrūkot tā pilij. Nopietnāk Angvina tēlu The Spellmonger sērijā lemts sākt iepazīt sestās Journeymage romāna ietvaros. Tad gan uz lapaspuses vēl manāms aristokrātijā un vairāk vai mazāk bezrūpīgā dzīvē audzis puišelis, bet jau tad Mianalans atpazīst gan rakstura iezīmes, kuras šķiet vēl grib noslēpties, gan potenciālu sabiedroto tādu čūsku midzenī, kādu sevī slēpj Kastalšāras valdošā ģimene un citi aristokrāti.

No malas Rārda sievu Grandīni (tās pārvaldībā tāds kā slepenais dienests) satrauc Angvina pēkšņās neatkarības izpausmes, tā negaidītais spēka kāpums atgūsto Veronas pilsētu tam piederošajās teritorijas un par spīti daudzajiem šķēršļiem tās visai labā pārvalde (ar labu un kompetentu galma komandu, kaut arī ir daži labi no mucas ar laiku izķerami darvas pikuči). Satraukums, kuru rada tieši neizpratne, kā gan tas jauniņajam tik labi izdodas, satraukums par ietekmes sviru zaudēšanu, kad līdz šim tas šķitis nekad neizmūkam no ietekmes kabatas.

Bet paralēli šim ikdienā uzreiz jūtamāku viļņošanos sagādā dieves Ishi aktīvāka iesaistīšanās mirstīgo ikdienas pasaulē. Iši, kuras galvenās ietekmes sfēras ir auglība un pēcnācēju radīšana. Sievišķīgums un tā izmantošana pēc pilnas programmas gan vairāk tai saistās tieši ar seksuālo intimitāti, ne mīlestību, kas reizēm šķiet labi ja otršķirīga. Faktu kopums, kas ne vienmēr iet roku rokā, kad runa ir par hercogistes gludu pārvaldīšanu. It īpaši, kad vara pār jaunatgūtajām teritorijām nav nostabilizēta, kad pie varas ir jauns puisis, kuram kāds nelaikā pacelts svārks varētu sagrozīt galvu. Labi, ka blakus ir gan galma burve Petandra, gan citi tēli, kuri neļaus novirzīties no kopīgi nosprausto mērķu sasniegšanas, pat ja par traucēkļiem starp citiem varoņiem ir arīdzan dievi.

Noslēdzoši ar devīto Shadowmage grāmatu skatpunkts atgriežas pie Rondala un Tindala tēliem ar vienu būtisku atšķirību no ceturtās Knights Magi grāmatas, ka abi gratulējušies no Minalana mācekļiem par pilntiesīgiem burvjiem. Lai arī joprojām abi pakļauti Minalanam, tad nu jau abiem pašiem jālemj, kur, kad un kā pielietot savus talantus. Kur, kad, kā un arī pret ko vērst savas spējas un talantus, lai vislabāk palīdzētu savējiem būt labākās pozīcijās, kad nenovēršami goblini, to līderis Šaruls un arīdzan nesen no mirušajiem uzceltais (ļaunais) Alkon Alon rases nekromancers Kobals nodomās uz pilnu programmu atsākt karadarbību.

Puišu gaitas tos ieved aiz ienaidnieka teritorijas un par galveno mērķi pret kuriem vērst savu dusmu un arīdzna atriebi (iemesls iekš Knights Magi) ir šajos nemieru laikus ietekmi un varu uzaudzējusī Brotherhood of Rats banda. Banda, kurai interesantā kārtā nav viens vienīgs līderis ar lielo burtu, kurš valdītu ar dzelzs dūri. Sastāv tā no vairākiem iekšējiem grupējumiem un frakcijām, bet līdera dzelzs dūres vietā tāpat ir nežēlīga izrēķināšanās ar jebkuru, kurš kaut mazākajā mērā apdraudētu nu jau pat ļoti naudīgo afēru. Fakts, kas puišiem iesveļ iedvesmu un idejas, kur tieši tiem vislabāk likt ciest un sabotēt to kaitnieciskās ieceres, kur tieši uzbrukt, kad to rīcībā nav lielas armijas un jāapdomā katrs solis, lai paši paliktu pie dzīvības.

Devītās Shadowmage ietvaros Rondals un Tindals iegūst negaidītus sabiedrotos. Nosacīti arī bandas grupējums, kurš gan grāmatas gaitās attaisno iekļaušanu to nosacītā draugu sarakstā. Turklāt tiem vēl ironiski atbilstošs nosaukums Cats of Enultramar, jo kas gan būtu žurku ķeršanā un vēlams to sērgas izskaušanā, ja ne grauzēju, tādu salašņu un parazītisku liekēžu galvenais naidnieks kaķis.

Pie reizes nevar jau vienmēr sižets būt drūmi nopietns, pat ja netrūkst tādu, kuri tā vien vēlētos savu mērķu veicināšanai, grāmatas galvenajiem varoņiem nolaist to dzīvības sulu. Tā par atmosfēras atvieglošanas, humora piešprices upuri tiek pataisīts Rondala tēls un tā sākotnēji nedienas romantiskajā mīlestības frontē, jo smejies vai raudi, un sākotnēji draugam Tindalam netrūkst iemeslu, lai pavilktu uz zoba savu cīņu biedru, Rondalu savās kaķes ķetnās noskata jauniegūto sabiedroto līdera Hensa vien četrpadsmit gadus jaunā meita Gartina. Tomēr neskati vīru vai šajā gadījumā pavisam jaunu dāmu pēc cepures, jo meitene acīmredzami trenēta jau no bērna kājas un nebūs ne tuvu līdzīga citām vienaudzēm, vēl jo vairāk ne no aristokrātiskas izcelsmes. Kas gan nenozīmē, ka Gartina nezinātu, ko vēlas, un sekojoši nenespraustu neapgāžamus mērķus, kam par uzskatāmu piemēru jau ir Rondala nolūkošana.

Diemžēl salīdzinoši no visām trim Shadowmage atstāja to pašu vājāko iespaidu. Lai arī idejiski saprotams, kāpēc autors Terry Mancour gribētu lasītajām dot iespēju sekot puišu gaitām, jo tām ir visai nopietnas sekas un finansiāli labumi gan pašiem, gan Angvinam un ne tikai, tad izpildījumā kaut tomēr pietrūkst, lai būtu tikpat aizraujoši, kā abiem tēliem pirmajā veltītajā romānā.

Varbūt daļēji pie vainas ir sajūta, kura jo tālāk sērijā, jo vairāk sāk piezagties, ka lielā, ļaunā naidnieka eksistence fonā, lai cik aizraujoši un dažādu intrigu piepildīti nebūtu Minalana vai citu varoņu piedzīvojumi, tomēr prasītos aktīvāku sižetisko atkalatgriešanos un novešanu pie atrisinājuma. Par ko gan tik drīz māc šaubas, ja ņem vērā, ka sērijai vēl šogad iznācis tās pēc kārtas astoņpadsmitais turpinājums.

ONE, Yusuke Murata – One-Punch Man #11-19

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

One Punch Man (OPM) pasaulē varētu šķist, ka cilvēcei teju katru tās pastāvēšanas mirkli būtu jātrīc eksistenciālās šausmās un gaidās, jo lielāku vai mazāku vai tieši milzu izmēru monstri, no kuriem visbīstamākie ir ‘’Dēmonu’’ un ‘’Pūķu’’ klases, uzbrukumi ir vairāk kā vien potenciāls drauds. Tieši tādēļ cilvēces miera un drošības aizsardzības nolūkā eksistē Varoņu Asociācija, kura līdz šim spējusi iedvest parasto mirstīgo sabiedrībai drošības garanta sajūtu, ka, lai kādi dzīvie murgi neizdomātu kļūt par realitāti, būs Varoņi, kuri tad nāks talkā un izglābs dienu. Ar uzsvaru ‘’līdz šim’’, jo starp monstriem uzradies kāds līderis, kurš ir gana spēcīgs, lai spētu tos apvienot zem viena karoga (ar izdomas pilnu nosaukumu izveido Monstru Asociāciju) un spertu pirmos soļus jaunas pasaules kārtīgas ieviešanā!

OPM galvenais varonis itkā ir ārēji ar neko neizceļanmies Saitamas tēls. Puisis nevar lielīties ne ar milzu muskuļiem, ne ar ko citu ārēji iespaidīgu, lai jau uzmetot tam aci vien ļaundari un mošķi no tā sāktu trīcēt bailēs. Saitamu arī nekādas ienaidnieku replikas nespēj izprovocēt uz kādu cerētu pārsteidzīgu reakciju vai negatīvu emociju, kas liktu zaudēt modrību un pieļaut liktenīgu kļūdu. Tieši pats pretinieks, kad nenovēršami novērtē Saitamu par zemu pieļauj sev letāli liktenīgu kļūdu un nokļūst aizsaulē pēc viena vienīga dūres trieciena.

Izņēmums, ja vien nepiedalies cīņas mākslas turnīrā, kur Saitama iekļuvis vien aiz tīras nejaušības, bet cer tajā beidzot atrast izaicinājumu, kas liktu pielietot vairāk kā vienu dūres triecienu. Jo pēc super smagajiem treniņiem, kuri tikpat kā maģiski tam dod lielo dūres spēku, tas līdz pat padsmitajiem sērijas krājumiem kā meklē, tā meklē un joprojām nav atradis sev cienīgu pretinieku, kas spētu iedegt pietiekamu aizrautības kvēlu un degsmi, liktu satraukties par cīņas iznākumu. Labi, ka vēl Saitamam ir tādi draugi kā Nr.1 spēcīgākais varonis King, kurš vajadzības gadījumā spēj atrast iedvesmojošus un uzmundrinošus vārdus, bet pie reizes nebūt tik žēlsirdīgs, lai ļautu tikt uzveiktam kādā nebūt videospēlē.

No citiem tēliem izceļami Saitamas māceklis un kiborgs Genos, kurš, ja meistars aizņemts citos pavisam noteikti vienmēr nopietnos darbos, var arī palīdzēt un glābt dienu. Bet krietni interesantāks salīdzinājumā būtu pašpasludinātais ‘’varoņu slaktētājs’’ Garo, kurš pār visām varēm kā sev, tā citiem grib iedvest bailes un uzdoties par cilvēku-monstru, bet jo vairāk no varoņa tiek atrādīts, jo biežāk Garo ar darbiem pierāda, ka patiesībā arī būtu pieskaitāms pie varoņiem. Pat ja bērnībā iegūtas kādas psiholoģiskas traumas un pārāk biežas apcelšanas gan tad, gan vēlāk izjūt kāri un vēlmi par to likt kādam citam ‘’samaksāt’’.

Par cik Saitama ir tik mežonīgi spēcīgāks pār citiem, tad nevar viņam ļaut uzrasties katrā cīņā pret monstriem, kad tie padsmito krājumu pirmajā pusē izdomājuši iztestēt Japānas pilsētu aizsardzību (pārējā pasaule laikam pārāk nenozīmīga). Nedaudz īpatnēji no stratēģijas puses, bet ne, ja ir vēlme izvilkt populāru sēriju pēc iespējas garāku, ka monstru ‘’izmēģinājuma’’ uzbrukums tik pārliecinoši sliktajiem tēliem iet no rokas, jo Varoņu Asociācijai jāmēģina uz tiem visiem reaģēt, ka labāk to vienā brīdī nopauzēt un ļaut atgūties.

Kā iepriekš pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem lasītajos pirmajos desmit krājumos, tā arī tagad viennozīmīgi spēcīgākais OPM sērijas aspekts ir kā vienas lapaspues vai paneļu sērijā vai pilna atvēruma (to gadījumā gan derētu lielāks formāts) cīņas epizožu ilustrācijas. Būtu tie varoņi pret ļaundariem vai pret milzu mošķiem. Citādi, ja to neņemtu verā, tad ne reizi vien no sižetiskā skatpunkta rodas pamatotības jautājumi, kāda tam bijusi jēga lielās bildes un sižeta ietvaros.

Par ko arī jāatzīmē, ka lielā, vispārējā sižeta arka ar Monstru Asociācijas plāniem pārņemt varu pār pasauli uz priekšu no krājuma uz krājumu virzās dikti lēni. Lai arī pa kripatai tiek dots plašāks ieskats Monstru Asociācijā ar mežonīgi baismu monstru karali Orochi kā to līderi, tad jau tuvojoties 19.krājuma beigām, sāk rasties pamatotas aizdomas, ka šis baisais Orochi ir vien kā izkārtne un patiesais līderis ir pavisam cits.

Otrs plus būtu izceļams nepārspīlētais humors, kas nāk no Saitamas tēla, kad tas ne tikai neļaujas tikt izprovocēts, bet ar taisnu seju un pilnu nopietnību sniedz atbildes, kuras sanikno tieši viņa pretinieku un liek pasmiet lasītājam. Vai arī par ‘’bonusa’’ mangām saukti īsie stāsti krājumu beigās, kuriem pašiem par sevi uz pārējo stāstu nav ne mazākās ietekmes, bet reizē pārmaiņas pēc piešķir izklaidējošu plusu, kas nesaistās vien ar cīņas ainām un ilustrācijām. Un ja gribas būt īpaši dāsnam un labvēlīgam, tad nevar neatzīt, ka, lai arī uz cīņu ilustrāciju fona niecīgā apjomā, tad galveno varoņu izaugsmi, ja pacenšas un grib, var saskatīt.

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #7-16

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Ceļš uz statusu un godu saukties par Varoni ar lielo burtu sākas jau no pirmās dienas, kad nosprausts uz to mērķis, no pirmās dienas, kad sāk manifestēties pirmās spēju (autors Kohei Horikoshi devis spējām quirk terminu) pazīmes jau pat četru gadu vecumā. Ar to gan nevar lielīties My Hero Academia (MHA) galvenais varonis Izuku Midoriya, bet ar tādēļ jo lielāka nozīme cīņassparam, sirds drosmei aizstāvēt kā vājākos, tā vienkārši grūtībās un neapskaužamā ļaundara plānota trieciena krustugunīs nonākušu biedru, lai dienas beigās vari ar pilnu pārliecību un skaļāko balsi un uz mangas lapaspuses ar pašiem lielākajiem burtiem izkliegt, ka esi darījis visu iespējamo, lai kļūtu jo spēcīgāks nekā pirms tam. Jo vari būt drošs, ka kriminālās pasaules ļaundari darīs to pašu.

Iepriekšējo rakstu noslēdzu pie sestās MHA sērijas krājuma un septītais turpina, kur iepriekšējais noslēdzas ar vasaras treniņnometnes sākšanos nedēļas garumā. Par nelaimi Izuku, tā kursabiedriem kā Tenya Ida, Ochaco Uraraka, Shoto Todoroki un vēl daudzi citi izceļami būtu, tad lielie, sliktie (vismaz tajā brīdī) Ļaundaru Līgas veidolā tos, varoņu universitātesU.A. audzēkņus noskatījuši kā ideālu mērķi jaunam uzbrukumam, lai turpinātu degradēt varoņu uzticamības simbolu kā sabiedrības aizstāvjus. Un kuriem vēl labāk uzbrukt, ka skolai, kurā nesen sācis pasniegt pats dižākais varonis kāds jebkad bijis un joprojām (uz doto brīdi) numur viens varonis pasaulē All Might.

Uzbrukums, kas paredzami tiek atvairīts, bet, kas dažu nākošo krājumu garumā sāk ievirzīt metaforisku stafets kociņa nodošanu no All Might uz Izuku, kurš, plašākai pasaulei un galvenokārt ļaundariem, vēl nezinot, savu Kvirku spēju neatklāj pats vien ar saviem spēkiem kādas nejaušības pēc, bet attiecīgā nejaušība ļauj tam sastapt All Might vēl pirms norietējis tā zenīta laiks, pirms vēl tas paspējis izraudzīties kādu citu par savu spēju mantinieku, piemēram, no U.A. universitātes trešā kursa. Simbolisks moments, kas jo vēl vairāk nostiprina Izuku varoņa apņemšanos nezaudēt drosmi, kādi nebūt smagi šķēršļi un pārbaudījumi netiktu no profesoru vai ļaundaru puses likti viņa un tā draugu/sabiedroto ceļā. Sapnis kļūt par varoni, kam jādzenas pakaļ ar visu, kas ir iekšās, ar visu pieejamo un reizēm pat no dziļākajām, šķeitami jau izsmeltajām spēku rezervēm, lai sapnis līdz universitātes pabeigšanai kļūtu par realitāti. Lai no All Might puses tam piešķirtā One for All spējas nebūtu bijis liktenīgi kļūdains lēmums.

Par ko gan lasītājs var būt drošs Ļaundaru Līga un tās izveidotājs liktenīgi ar ļaundara vārdu All for One (līdzībai nosaukumos iemesls), ar kuru All Might jau reiz mērojies spēkiem un knapi uzvarējis, bet vēl piedevām kurš vainīgs pie neglaimojošā fakta, ka spēku dzirsktele numur viens varonim iet uz beigām, ka jāsāk meklēt kāds, kuram to tālāk nodot.

MHA sērija nevar jau vienmēr nodarbināt labos varoņus ar nemitīgām spriedzes cīņām uz dzīvību un nāvi, pat ja eksistē sižetbruņas, un pa savai reizei jāļauj tiem mērot spēkus ar vienaudžiem no citām varoņu skolām, kas notiek vairāku krājumu garumā, kad kā U.A.universitātes tā citi vienaudži tiek pielaisti pie pagaidu varoņu licencēm, kuras oficiāli ļautu tiem iesaistīties krīzes situācijās, kamēr tagad kā vien studentiem, lai profesoriem vai kādam citam tos nevajadzētu sodīt, būtu jāstāv malā rokas klēpī salikušiem.

Reizē, par cik sērijā tik daudz dažādu varoņu, uzmanības fokuss nav tikai par un ap galvenā varoņa Izuku gaitām. Tā nosacīts bērnības draugs Katsuki Bakugo un viena no spēcīgākā varoņa Endeavor atvasēm, lai arī ārēji izceļas ar milzu bravūru un reti kad citā personāžā sastopami skaļu muti, tad, kā tas reizēm gadās aiz bravūras fasādes patiesībā slēpjas personība, kura tādā veidā cenšas vien noslēpt savu nedrošību, kuru tikai jo vairāk reizēm uzkurina nepatīkamais izbrīns, kad Izuku, kurš visu dzīvi līdz tam bijis Bakugo puisim iedzinējos, teju vai acumirklī tagad tam ir izrāvies priekšā.

Man uz grāmatplaukta pieejamajā noslēdzošajā vol.16 līdzīga tipa, bet ar pavisam citiem izcelsmes iemslu avotiem, izceļas divi citi varoņi, kuri, lai arī viens no tiem ir pat sava kursa top3 ierindojams, joprojām cīnās par pašpārliecību un pašnovērtējumu, lai virsroku pār tiem nepārņemtu zemapziņā čukstoša balss, kas tā vien grib iegalvot, ka tieši viņš nav Varoņa statusa cienīgs, lai labāk met plinti krūmos un atbrīvo vietu citiem kompetentākiem kolēģiem pirms ar saviem muļķīgajiem izgājieniem kādam vēl nodarījis pāri un kaitējis tā veselībai.

Kā starp labajiem supervaroņu tēliem, tā arī starp ļaundariem lemts uz sižeta skatuves kāpt jauniem censoņiem, kuri tā vien alkst izmantot šo krājumu laikā radušamies pārmaiņu laikus, lai censtos tos ļaunprātīgi, savtīgi, kā arī mantkārīgi un visādi citādi nekrietnos nolūkos vērst sev par labu. No tiem izceļams ir superļaundaris ar Overhaul palamu, kurš vēl piedevām var lepoties ar piederību vēl pie dzīvības esošai un stāsta ‘’tagadnē’’ retai parādībai kā jakuzas, kuri pēc kvirku spēju parādīšanās pasaulē piedzīvojuši ne tos raženākos laikus.

Overhaul tēls, kurš tā vien šķiet, lai cik pirms tam liels un briesmīgs All for One netiktu mālēts vai lai kā iepriekšējā MHA rakstā pieminētais Stein ļaundaris nebūtu uzdarbojies un apslaktējis vairāk par vienu vai diviem varoņiem, supervaroņu sabiedrības modelim, pastāvošajai kārtībai un ideāliem rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus!