Fantasy

Plum Parrot – Victor of Tuscon #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kārtējā ikdienišķā atgriešanās mājās pie vecvecākiem Viktoram Sandevalam uz neatgriešanos sagriež pasaules kārtību kājām gaisā, kad kāpiens pāri slieksnim liek tam attapties Fanwath fantāzijas pasaulē pilnā ar mošķiem. Lai nebūtu garlaicīgi jau no pirmajiem mirkļiem, iemesls, kāpēc Viktors vairs neatrodas uz dzimtās Zemes, sasaistās ar tā tūlītēju nonākšanu verdzībā un nosūtīšanu uz gladiatora tipa cīņām.

Tas, ka Viktoru nav skārusi kāda pēkšņa liga vai halucināciju lēkme, noprotams jau no pirmajiem mirkļiem, redzot ap sevi ne vienu vien līdz šim tikai fantāziju daiļdarbos un filmās sastopamus mošķus, bet ilgi pārdzīvot nav laika, ja vien nav pašnāvnieciska vēlme papildus visam arīdzan atvadīties no dzīvajos esošajiem. Viktoram, kā jau galvenajam sērijas varonim, vismaz paveicas ar celles biedriem, kurā tiek iesviest. Kā rezultātā Irelas un Vulu tēli kalpo gan kā labs informatīvais avots par un ap Enerģiju ar lielo burtu, jo tiek izmantota autora MC Gallup ar pseidonīmu Plum Parrot izveidotajā LitRPG fantāzijas subžanra maģijas Sistēmā, kā arī dod citus noderīgus padomus, kuri palīdz pārciest pirmās dienas un nedēļas un sasniegt periodu, kad drīzāk citiem jau jāsāk raizēties par savu drošību un dzīvību, esot ienaidnieku pusē.

Nevarētu teikt, ka, pirms nonākšanas Fanvatas pasaulē, Viktoram būtu diži daudz, par ko dzīvē sūdzēties. Vienīgi, ka labprātāk pie vecvecākiem tikai ciemotos, bet realitāte ir nedaudz sērīgāka un abi vecāki (māte sāpīgāk vispirms) ir miruši. Tas šķiet puisi nebūt nav ne salauzis, ne iedzinis kādā nebūt depresivitātes stāvoklī, bet ir spējis iekšējo dusmu jūru novirzīt produktīvā virzienā, nodarbodamies ar grieķu-romiešu tipa cīņas sportu. Sports, pie kura pēdējā laikā gan pieturējies, jo pārāk labi padodas un citi būtu šokā, ja pamestu, bet, kas lieti noder tagad, kad no iegūtajām prasmēm gan pirms tam, gan tagad pie saņemtajām sākuma visnotaļ augstvērtīgajiem starta statiem un atribūtikām (atgādinājums, ka Viktors ir galvenais tēls) ir atkarīga viņa dzīvība.

Pirmie nopietnie, ja neskaita tādus sīkumus, kā cīņas uz dzīvību un nāvi, citu alkatīgās naudas un izklaides vārdā, noris teju aiz tā, ka Viktoram pat pārāk labi padodas izdzīvot un tābrīža saimnieks iekārto cīņā pret ne tās zemākās kārtas noziedznieku – tā teikt, ja Viktors uzvar, tad vainīgs un nāvessods, ja izdzīvos, tad brīvs no sodiem par izdarīto pārkāpumu. Paredzami Viktoram tiek uzvaras lauri, bet reizē nepateicības alga ar galamērķi nu jau Great Bone raktuvēs, kur tiek pierīkots pie komandas, kurām uzdots pārbaudīt nereti mošķu pilnus tuneļus, pirms tajos dodas citi klaušu tipa strādnieki.

Victor of Tuscon sērijā bez Enerģijas kā burvestību darbinošais faktors būtisks ir no indivīdam piemītošās Spirit Core/Gara Serdes, kas Viktora tēla gadījumā ir dominējošais Naids. Ne reizi vien puisi izglābj ārkārtīgais spēka un muskuļu masas palielinājums, tik tas mīnuss, ka vienmēr pastāv risks sevi spēju pielietošanas laikā tik tālu pazaudēt, ka var nākties ciest par sabiedrotiem sauktiem tēliem. Tomēr bažām vai bailēm vien trešās Spirit Hunter grāmatas ietvaros sāk augt kājas, kad atklājas jo jauni un jo lielāki Viktora Serdes aspekta talanti, no kuriem Bailes pārsteidzošā kārtā ir pat ar lielāku jaudu nekā Naids. Baiļu aspekts gan uztverams no skatpunkta, kurā par spīti raizēm un bažām, pirmkārt jau par citiem, Viktors neļaujas, lai bezdarbībā sastingtu, bet tā vietā metas briesmām tieši rīklē. Fakts, kas virza sižetu raiti uz priekšu.

No citiem izceļamajiem tēliem, kā pirmo noteikti jāatzīmē laimīgā kārtā atrasts medaljona amulets un intelektuālais konstrukts Gorz iekš tā. Pieļauju, ka vēl dažus gadus agrāk nebūtu tāda asociācija tā uzreiz izveidojusies, bet tagad gan sarunās ar Viktoru Gors brīžiem liek iedomāties par tādu kā Mākslīgo Intelektu, kurš vismaz šajā versijā ir labvēlīgi noskaņots pret tā jauno īpašnieku. Gora iekšējā atmiņa, tam pieejamā zināšanas, kuras gan pats tā vienkārši nevar iegūt, ja neeksistē IT sistēmas, gan par maģijas Sistēmu, gan tam pieejamās kartes un daudz kas cits noderīgs ļauj Viktoram rast izeju no problēmsituācijām, kuras citkārt beigtos krietni bēdīgāk.

Tikpat bēdīgi un vēl trakāk klātos bez raktuvēs iegūtas sabiedrotās Theilas, kuras humanoīdais un fiziskās realitātes taustāmākais veidols (šeit gan nebūs runa par romantiskā sižeta līnijas mājieniem). Tā pierāda sevi par gana uzticamu sabiedroto, lai pēc viena otra iepazīšanas Raktuvēs, to ņemtu talkā turpinājumu piedzīvojumos, starp kuriem Theila pati ne bez pašas pieļautām kļūdām uz mirkli kļūst par raižu galveno vaininieci. Tā teikt problēma no nekā, kuru atrisināt neklājas nemaz tik viegli, bet Viktors gods godam vēlāk to nebāž degunā ar ‘’es taču teicu’’ tipa attieksmi.

Naids, Iedvesma (kā otrs par affinity saukts Gara Serdes sižetā gaitā iegūtais talants) un Bailes vien pavirši ieskatoties, līdz galam neiedziļinoties varētu šķist, kā kaut kas uzreiz labs vai ļauns. Šajā ziņā varētu to uztvert, kā ideju par domu, ka instruments pats par sevi ir tikai tik labs, cik tā pielietotājs. Sevis izpratne, lai sekojoši nekaitētu ne sev, ne sabiedrotajiem (tā vietā rastu spēku iespējā paļauties uz sevi un draugiem), bet tieši liktu trūkties naidniekiem, no kuriem pirmie ir vien kā iesildīšanās pirms turpinājumos noteikti gaidāmi nopietnāki izaicinājumi.

Ak, jā! Gandrīz aizmirsu par ilustrāciju vākos redzamajam tēlam esošo cirvi – Viktora galveno cīņas instrumentu, kuru pirms tam tā agrākais īpašnieks nav spējis atslēgt līdz galam, bet izrādās ierocis (atbilstoši nosaukts par Lifedrinker, un, protams, tiek uzrunāta sievietes dzimtē) ar īpašu talantu, ka Theilai ne reizi vien gandrīz labestīgā greizsirdībā jāaizrāda, cik ļoti Viktors to apčubina. Saikne starp abiem, kas uz mūžu un kura noteikti jātur goda vietā, sekojoši ļaujot plūkt augļus kritiski svarīgos momentos.

Laba un gara (cerams lieki neizstiepta) fantāzijas sērija, kurā piedzīvojumi pirmo trīs grāmatu laikā virknējas ar domu un pamatu (ar reti vien epizodiskiem piedzīvojumu fragmentiem), ko autors ceru spēj arī turpinājumos saglabāt. Vienīgi, ka lielais piedzīvojumu sižets, uz kuru Viktors trešās Spirit Hunter sākumā tiek pierunāts, turklāt no tēla, kura vien nesen par naidnieku bijusi, līdz grāmatas beigām tā arī nepienāk. Turklāt noslēgums tāda veida, kas liek apšaubīt, vai maz pienāks tāds brīdis.

Han Yang – My Girlfriend is a Sorceress from Another World

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jaunajam Markam nospraustais mērķis, uz kuru tiekties ir viens, pabeigt mācības un uzsākt labi algotu darbu jau pirmajā dienā un ar vēl labākām izaugsmes iespējām, kura sasniegšanas ceļā darbs diennakts Pete’s Pancake’s ēstuvē ir vien kā peļņas avots. Piedevām naktsmaiņas, kurās lielākoties nenākas noņemties ar lielu cilvēku plūsmu, var nodoties mācību procesam, jo kā nekā miegs pārsvarā domāts vājajiem laika šķiedējiem. Tomēr tieši viena tāda ikdienišķa rutīnas darbadiena ēstuvē, kad pa durvīm ienāk skaistule, kurā Marks ieskatās jau pēc pirmā acu uzmetiena, turklāt vēl ar asiņojošu brūci, Marks pat ne ar mazāko prāta aizmetni nevarēs iedomāties, cik ļoti viņa dzīve līdz ar to izmainīsies.

Ideja un pirmā galveno tēlu sastapšanās aina autoram Han Yang un līdz ar to lasītājam laba un ļoti skaidra, diemžēl to pašu nevar teikt par tālāko izpildījumu, kad stāsta sižetā tiek ievīti ne vien fantāzijas elementi, bet arīdzan lielā problēmsituācija, kuras atrisinājumu, Zemes un lai nebūtu garlaicīgi arīdzan paralēla Visuma dvīņu planētas glābšana, no lielo, slikto tēlu ļaunajām mahinācijām.

Iniciāli gan Marks var gozēties domās par skaisto dāmu, kura mistikas pēc uzstāj uz iesaukām – tai tiek Coffee, kamēr pašam ne visai glaimojošs Soft Hands, no kura tad varētu attīstīt kādu nebūt romantisko fantāziju, jo kā nekā īsās, vien 264 lpp grāmatas nosaukums jau saka priekšā, ka Marks sevi nemāna, kad interpretē signālus un mājienus sev par labu. Problēmas sākas, kad Coffee tikpat pēkšņi, kā uzradusies, nozūd, lai atkal un šoreiz jau krietni nopietnāk savainota uzrodas pie Marka īres dzīvokļa durvīm, lai arī nav bijis momenta, kad Marks tai atklātu savu adresi, vismaz ne uz lapaspuses.

Visi Marka pamatotie uztraukumi par tās (atklās savu vārdu kā Esija, saīsinātu versiju, kurai dod priekšroku, no Esmeraldas) veselības stāvokli tiek viegli noraidīti ar frāzi, ka līdz rītam būs sevi izdziedējusi, un to, ka Marka dzīve nekad vairs nebūs kā agrāk, tikai pastiprina, kad nākošais rīts pēc iejūtīgi un saprotoši dodas iespējas, tiek iztraucēts ar slikto tēlu sūtītiem pakalpiņiem. Pakalpiņi vai drīzāk slepeno dienestu aģenti, kuri visdrīzāk akli uzticas saviem priekšniekiem, kuri savukārt paši diez vai līdz galam izprot, kur iepinušies un uzticas Zemes dvīnes planētai Makso.

Makso planētu autors gribējis padarīt atšķirīgāku no Zemes, piešķirdams tai matriarhālu sabiedrību ar ne tikai vienkārši apgrieztām lomām un spēka pozīcijām (sievietes tās, kuras lielākoties muskoļotākas), bet arīdzan tādu sabiedrību, kurā vīrieši noteikti tiek uzskatīti par otršķirīgāku sabiedrības sastāvdaļu un nereti ir tie, kuri tiek paverdzināti. Gana lieki samudžināti arī no Makso puses tās līderu ieganstu un motivāciju iemeslos, kādēļ tie uzsākuši savas mahinācijas, ja vien nereducē to uz, jo ļauni un grib papildus cilvēkresursus savai verdzības sistēmai.

Esijas pieredze uz Zemes, saskarsme ar tās sabiedrības modeli ir likusi būt diametrāli pretējās domās, bet veids, kā šo informāciju autors izvēlas lasītājam tapt zināmu, drīzāk izrauj no dinamiska sižeta raita plūduma. Tā arī slikts stāsta manierisms atgadās jau pie grāmatas beigām, kad autors izdomā pirmoreiz pieminēt Esijas sabiedrotos jau no tās pirmsākumiem cīņā pret slikatjiem. Ja jau tie tik svarīgi, tad, kur tie agrāk bijuši. Moments, kas atkal vienkārši jāpieņem un jālaiž pāri. Informācijas izgāztuves gari ekspozīcijas momenti atgadās arī citos pasaules uzbūves aspektos vai līdzīga tipa nevajadzīgi izstieptas epizodes, kuri ne reizi vien tik īsā grāmatā atkārtojas un tādēļ ir jo uzkrītošāki, un kuri ar neko citu līdzvērtīgi labu netiek kompensēti.

Bieži vien arī jāpieņem notikumu gaitas loģika vai tieši pretēji to attīstības sekvences trūkums, un ar ‘’tā vienkārši ir’’ tik jāturpina uz priekšu, jo grāmata tāpat nav diez ko gara. Labi saskatāma iniciālās ainas ideja, kuru drīzāk derētu izvērst vien kā īso stāstu un ne vairāk. Pēdiņās interesanta izvēle ierindot subjektīvi sliktākās kā pirmo un pēdējo audio grāmatu omnibusa izdevumam, kura ietvaros noklausījos šo un deviņas iepriekš bloga pārdomu rakstos minētās grāmatas, kas grāmatu/romānu gadījumā vēl nekas, bet krietni sliktāk, ja līdzīgi gadītos īso stāstu un noveļu krājumā.

Han Yang – Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Būt par jauno magu un burvju Heksarajas akadēmijas dīnu varbūt tikai no malas un uz papīra varētu šķist kaut kas vienkāršs, kas nelauž kaulus, bet galvenais varonis dīns Dominic Hawthorne noteikti apliecinās, īt īpaši pēc šīs grāmatas sižeta, kas pat neaptver pilnu mācību gadu, ka realitāte un citu iedomātais ļoti bieži ir pat ļoti patālu viens no otra.

Ja ar neko citu, tad šis pirmkursnieku (kopā trīs mācību gadi) izceltos pats par sevi, ka starp jaunajiem censoņiem ir neviens cits kā pats Orion karalistes kroņprincis Eliss Fultons. Tomēr, kā pirmais no visiem izceļas pavisam cits skolnieks, vai konkrētāk izcelšanos vispirms aizsāk attiecīgā skolnieka tēvs, kurš pilnā sašutumā, pavēloši un agresīvi vēršas uzreiz pie dīna, kad tā dēls Džeremijs nav starp tiem, kuri tiks uzņemti. Tā huligānisko bravūru, no kuras vismaz grāmatas sākumā mācījies arī Džeremijs pat neattur fakts, ka tā dēls acīmredzami nav izturējis iestājpārbaudījumus. Tā teikt, ko gan neatrisināsi ‘’padaloties’’ ar naudas līdzekļiem. Lai arī tas dīnam Havtornam nebūt netīk, tad skolas uzturēšanas izmaksu dēļ nevar un nedrīkst atteikt, kad summa tiek paaugstināta, lai puikas tēvs panāktu savu.

Bet ar dēla iedabūšanu skolā, kā rādīs tālākais sižets, tēvs nebūt nav rīkojis ar domu izdarīt ko labu dēlam. Ar to iekš Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy tiks sasaistīts galvenā, bet fonā paturētā, ļaundara pavisam noteikti mistiskais un samaitātais plāns. Diemžēl tēva acīs Džeremijs būs vien kā instruments, kuru un rezerves variantā, ja vajadzība spiedīs, arī jebkuru citu izmantot, lai tikai censtos panākt tam vēlamo rezultātu, kuru īstenošanas spiedienu un metaforisko karsto elpu pakausī viņš pats sāk izjust jo akūtāk.

Džeremija tēvu būtu grūti ierindot jebkāda veida labo vecāku sarakstos un pats Džeremijs kā tēls līdz ar to nav diez ko patīkams. Tomēr viss nav zaudēts, jo tā vien šķiet, ka attālums un laiks, plus jaunieša paša laicīgi pamodušamies sirdsapziņas balss izrādīsies gana spēcīga, lai saņemtu drosmi un sāktu par savām vēlmēm pastāvēt, par spīti tēva huligāna retorikai. Izaugsme, ar kuru gan nevarēs lepoties abi Džeremija drīzāk par drauģeļiem saucamie tēli Tods Everests un Ričijs Brants.

Šo, tādu kā centrālo problēmsituācijas sižetu, kuram būtu lielāka nozīme, ja eksistētu kāds turpinājums, papildina daudzi citi un pārsavarā saistoši mazie sižeti, kuri aizņem dīna Havtorna dienaskārtību akadēmijas vadīšanas procesā. Būtu tas kāds students, kurš, izjusdams spiedienu iegūt tās labākās sekmes, nepārdomāti mēģina zagšus priekšlaicīgi iegūt gaidāmā testa atbildes, vai trešā kursa studente, kurā tā vien šķiet varētu būt ieskatījusies nevienā citā kā pašā dīnā, par ko liecināt to nejaušās sastapšanās, kuru biežums varētu likt sākt domāt, ka tās nemaz tik nejaušas no studentes puses nemaz nav. Tā arī interesants mini sižets saistīts, kad, gatavojoties skolas festivālam, Havtorna uzmanība tiek pievērsta faktam, ka festivālam paredzētie materiāli ir no brenda, kuru pat nemaz neatpazīst, un nav vajadzīgs ilgs laiks, lai pamanītu tā būtiski zemāko kvalitāti. Itkā nekas ārkārtējs un nebūtu pirmā reize, kad citi akadēmijas valdes biedri dažā labā jautājumā, kā līdzekļu ietaupīšana, nekonsultētos ar dīnu, bet, kad incidents atkārtojas un nepamanītam tam būtu jau studentus apdraudošākas sekas, faktu vairs nevar atļauties ignorēt.

Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy sižetu par galvu reibinošu, piepildītu ar pasaules kataklizmiskiem ļaundariem nenosauksi, bet tādi nav vajadzīgi, lai arī šāds maģijas skolas/akadēmijas fantāzijas romāns būtu lasītprieku radošs. Tam noteikti arī nāk par labu, ka autors Han Yang ir izvairījies no YA subžanra, kuru šī subžanra autoriem tik ļoti patīk izmantot, un tā vietā galvenais varonis ir ar krietni lielāku dzīves pieredzi.

Han Yang – Spartan Justice

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja skaities cilvēks, tad dzīve uz fantāzijas tipa Drakor planētas starp deviņām citām, no kurām dominējošā ir minotauri, ir tālu no apskaužamas. Nevieni citi uz Drakoras nav tik labi ‘’mīlēti’’ un verdzības godā turēti, kā tas lemts cilvēces pārstāvjiem un vien retajiem ir tā laime ar uzsvaru uz vārda eksistēt nosacītā brīvībā, jo pat tad vairāk nākas nomaļā salā slepus uzturēties un būt nepārtauktās raizes, ka tik netiek kādā brīdī spēcīgāku rasu atrasti un paverdzināti arī tie. Starp šiem ‘’laimīgajiem’’ ir varone un pati dedzīgākā sengrieķu dievu, īpaši Poseidonam, ticīgā Endžija, kuras ticība ir tik spēcīga, lai spētu ne tikai sasniegt dieva dzirdīgās ausis, bet pamudinātu to nosūtīt brašus spartiešu armijas karotājus (veselus 400) glābt visu Drakorā mītošo cilvēci.

Iniciāli Poseidons apelē pie ļoti slavējamas idejas, atbrīvot galvenokārt minotauru rases paverdzinātībā esošos cilvēces pārstāvjus, bet jau sākotnēji, kad savā starpā Poseidons apspriežas ar citiem kolēģiem un to skaitā pašu spēcīgāko Zevu, un tiek pieminēta nākotne, kurā ticības spēks uz Zemes tiem ies mazumā un ka pat alternatīvi vārdi citai tautai, romiešiem, ilgtermiņā vien kā ielāps, jāsāk aizdomāties, vai Poseidona un citu dievu patiesais iemesls tik tiešām ir tik cēls. Vai tik nav vēlme pie reizes, kā vien ērtas ‘’sakritības’’ iznākuma rezultātā, pievērst sev jaunus ticīgos, kuri pateicībā alktu par tādiem tapt.

Spartan Justice pēc premises un no tās izrietošā iespējamā sižeta ir pat ļoti paredzama, kad diezin vai autors Han Yang nolems spartiešus un to līdera Arosa vadītās armijas likteni ilgtermiņa neveiksmei. Protams, kaujās pret dažādām rasēm neiztik bez saviem, pārsvarā anonīmiem upuriem spartiešu vidū, bet citādi būtiskāku gandarījumu jāmeklē šķēršļu un grūtību pārvarēšanās ceļā, (gan Arosam, gan Endžijai un citiem tās verdzības nedienu biedriem) kāds nu galvenajiem labajiem varoņiem uzlikts. Karalis Leonidas un pārējie slavenās Termopilas kaujas varoņi nav gluži vakardienas varoņstāstu un leģendu personāži, bet joprojām tie spartiešiem ir svaigā tautas atmiņā un katrs tagadējais karotājs alkst reiz paveikt ko līdzvērtīgi diženu. Pie viena gan jāatzīmē, ka, ja vērtētu pēc mūsdienu standartiem, tad Aross un tā līdzgaitnieki būtu par lieliem divkošiem saucami, jo, lai arī skaļi iebilst pret cilvēku paverdzinātību Drakorā, tad tādus pašus standartus paši, kad to gūstā krīt citas rases pārstāvji, nereti paši vis nepiemēro.

Skatpunkts romāna gaitā ir lēkājošs un mainās starp vairākiem galvenajiem tēliem, turklāt tiek dots ieskats arī par sliktajiem saucamu tēlu pusē, pie kuriem kā verdzībā nokļuvušai Endžijai lemts nonākt, bet kuras īpašniece un dižciltīgā minotaure Kariska sevi par slikto, protams, nesaskata. Tai pašsaprotama ir pasaules kārtība, kurā dažiem lemts nonākt verdzībā. Turklāt tādam liktenim nav nolemti tikai un vienīgi humanoīdie cilvēki, bet arī pašiem vienā jaukā brīdī, ja notikumi pavēršas krasi uz slikto pusi, ir gana liels risks to pašu piedzīvot. Tomēr, lai nu ko varētu par cilvēku rasu padomāt, tad ar vērā ņemamiem karotājiem, tie ne tuvu neasociējas. Tādēļ jo satraucošāki un mistiskāki šķiet, kā no zila gaiso nokritušie spartieši.

Gribētos gan teikt, ka spartieši un to karotāja vēsturiskais tēls vairāk izmantots kā idejas ideāls, ne sīki un smalki vēsturiskumā balstīts. Gluži kā citā medija formātā filmas par Termopilas kauju. Ka tikpat labi to vietā varētu ielikt citus vēsturē iegājušus karotājus, bet tad, protams, Poseidona vietā būtu vajadzīgs kāda cita panteona dievu pārstāvis. Papildus tam tas dod lielisku iespēju no salīdznoši ikdienišķākas un vienmuļākas Zemes transportēt varoņus uz pasauli, kurā mītu radījumi un mošķi ir pavisam reāli un dzīvāki par dzīvi. Bet reizē tikai pozitīvi vārdi, ja tas vainagojas par un ap Spartas, Termopilas kaujas uc utml saistītu Vikipēdijas rakstu izzināšanu.

Spartan Justice, lai arī publicēšanas ziņā nav hronoloģiski ar iepriekšējām noklausītajām autora grāmatām kā pēdējā, tad ir vairākas pirmās instances, no kurām kā visvairāk pozitīvi atzīmejama LitRPG vai pat vispārēji lielākas GameLit fantāzijas subžanra pazīmju trūkums. Tādejādi izdodas izvairīties no vairāku desmitu lapaspušu garumā liekiem un drīzāk bez jūtama seguma, īpaši vienas, solo grāmatas ietvaros, aizvadītām epizodēm, lai censtos iepazīstināt ar izdomāto ‘’spēles’’ noteikumu kārtību, paralēli kad jau tā izveidot sakarīgiem varoņiem ar miesu uz kauliem un pamatoti ticamu rīcības motivāciju nemaz nav tik viegli, nemaz nerunājot par pasaules uzbūvi un citiem aspektiem.

Par cik nevienu no līdz šim noklausītajām Han Yang grāmatām, kuras pieminētais LitRPG ir būtisks stāsta izklāsta un varoņu piedzīvotā aspekts, neieteiktu ne starp pirmajām subžanra pieredzēm, ne arī vēlākā reizē, tad gribētos vairāk no autora redzēt tieši šāda tipa SFF daiļdarbus, kāds laikam ir arīdzan secībā nākošā Omnibusā iekļautā grāmata – Colony Builders.

Han Yang – Conquering New Earth

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zeme un tās ūdens resursu apjomi ir liela, kā izrādīsies, daudzu un to skaitā citplanētiešu rases SaLeen iekāroti. Zeme gan pirmā to iekarotā planēta, bet viena no retajām, kuru atraduši un izdomājuši pievākt sev, kad attiecīgā civilizācija uz tās jau paspējusi aizsākt okeānu un jūru gana lielu piesārņošanu. Tieši šī iemesle dēļ Seilīni izdomājuši drusku vairāk sodīt cilvēci un pakļaut pie dzīvības paturētos (ne gluži uz labu laimi) Sistēmas spēlei un to ietverošai jaunai pasaules kārtībai, kamēr citkārt, ja ļauj tiem vaļu ūdens pasaulē, sauszemniekiem tie likuši mieru.

Conquering New Earth galveno varoni Loru pirmoreiz sastopam pašas vadītā automehānikas darbnīcā. Par krustu un mātei šausmu uzdzenošiem drebuļiem Lorai jau no mazotnes kleitu un pucēšanās vietā paticis ķimerēties ap visu tehnisko, ka nu pati spējusi iekarot sev vietu pamatā un stereotipiski vīriešu dominētā pasaulē. Kā Lorai, tā citiem pasaule tā vienkārši tiek sagriezta kājām gaisā un nākas attapties pavisam jau atšķirīgā realitātē. Ja ir vēlēšanās izdzīvot, ne grimt un tīri burtiski līdz ar to mirt un pazust, metaforiski jau uzreiz jāspēj peldēt baseina dziļajā galā. Jānododas, tā teikt, cita veida iekarojumiem, bet vienlaikus Lora un lasītājs var būt droši, ka jaunie virskungi un pavēlnieki rūpīgi visu uzrauga, lai netiktu izmaisīti viņu plāni.

Viens mirklis un Zeme jau ir jaunu kungu varā. Tik izteikti pārākas ir Seilīnu tehnoloģiskās iepsējas, ka par maģiju to varētu noturēt. Neviena par superlielvalsti saukts militārais spēks tiem nespēj sagādāt pat niecīgākās problēmas, tie par tādām drīzāk iesmej, kad jau planēta ir pārņemta un tikpat ātri Zemes ūdenstilpnes, kā arī pie viena sauszemes floras un faunas vide ne tikai attīrītas, bet arī šis tas ģeogrāfiski pārveidots un teraformēts. Ja vēl dabas ainavas, atjaunotus mežus Lora ar citiem citplanētiešu dzīvajos paturētajiem uzreiz mana, tad to pašu nevar teikt par dažu labu kalnu, kura agrāk attiecīgajā lokācijā nav bijis. Pārāk akūtas ir citas ar izdzīvošanu saistītas problēmas un jautājumi.

Varbūt kā daļa no soda, bet viennozīmīgi pašu izklaides labad (autors Han Yang ne pirmo reizi apvelta Sistēmas radītājus, citplanētiešus ar samaitātu dabu, kur tie meklē sev izklaides un likmju likšanas azarta kāres apmierināšanu par jebkādu iespējami iedomājamu notikuma iznākumu) dzīvajos atstātajiem izdzēstas gan ar modernajām tehnoloģijām saistītas atmiņas, lai mazums nesāk par kādu nebūt pašdarbību aizdomāties, kas novestu pie lieka sacelšanās mēģinājuma, gan par tuviniekiem un draugiem no pirmsapokalipses laika vien vieglas nojausmas lielos vilcienos. Kāds varētu būt sašutis un satraukts, bet Seilīni dienas beigās jau vien labu grib, un palīdzēt, lai zemieši varētu labāk iejusties tiem labvēlīgi sniegtajos jaunos apstākļos.

Interesantā kārtā galvenā varone Lora izrāda vien minimālus pārdzīvojumus par apstākļiem, kādos citplanētieši viņu iesvieduši, par zaudētajām atmiņām un citām nebūšanā. Pārāk aizņemta ir jaunā piedzīvojumu izdzīvošanas duna, lai par ko tādu diži ilgi varētu atļauties aizdomāties. Lora un cik nu uzmanība tiek citiem tēliem, starp kuriem dažs labs paralēli tai nav nemaz tik peļams, šķiet drīzāk ir kā izņēmums, un gribētos domāt, ka fonā un Loras tēla pagātnē ir kāds uz lapaspuses neizklāstīts iemesls, kas tai laupa asaru lieku un reizē ļauj tik labi iejusties. To sakot, Lora nenoliedzami ir cīnītāja jau pirms citplanētiešu uzrašanās, ko tikai pierāda fakts, ka Lora agrā bērnībā pēc negadījuma palikusi bez abām pēdām, bet saglabājusi cīņassparu un gribu, lai arī agrākāja pirms Seilīniešu dzīvē spētu par sevi pastāvēt un šefs būt, un savas līderes dotības Lora turpina pierādīt arī tagad.

Iespējams labākam kopiespaidam palīdz, ka LitRPG un dažādi līmeņošanās, gari statistikas, par un ap tiem saistīti gabali ir salīdzinoši mazākā apjomā, kā līdz šim noklausītajos autora daiļdarbos. Plus pārmaiņas pēc neskādā sieviete kā galvenākā varone. Ļoti liela varbūtība, ka ir jau sākts arīdzan vairāk vai mazāk pierast pie autora stāsta manieres un stila, un ko sekojoši no tā sagaidīt. Lai arī noslēguma fāze pati par sevi rada gana lielu nepabeigtības sajūtu, kas laikam izskaidrojams, ka teorētiski autors vienmēr raksta kā potenciālu sēriju, ja būs gana liela patikšana pašam un/vai lasītājam, bet pat tādā gadījumā, ja nav oriģināli domāta, kā solo grāmata, vienas lielas sižeta arkas gandarījumu sniedzošs atrisinājums jūtami pietrūkst.

Han Yang – Isekai Warden

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja dzenies pakaļ kriminālās pasaules darboņiem, par kuru notveršanu izsludināta kāda nebūt atlīdzība, jārēķinās, ka tie izmantos visus tiem pieejamos līdzekļus un metodes, lai izvairītos no tapšanas tikt notvertiem. Tieši tā notiek ar atlīdzību mednieku Lenoksu, kad kārtējā šķietami ikdienišķā darbadiena pārvēršanas ar iekļūšanu mākslīgi izveidotā melnajā caurumā. Ievads, kura laikā Lenokss, kamēr tiek ievilkts caurumā, samierinās ar notiekošo, jo ko nu vairs izmainīsi, bet pamošanās fantāzijas pasaulē Komax ar tās LitRPG Sistēmas tipa pasaules kārtību ir, maigi sakot, visnotaļ galvenajam varonim negaidīts pavērsiens.

Isekai Warden lielākoties ir kā iespēja Lenoksam izaugt personības un rasktura ziņā. Tam pirmkārt jau paveicas, ka acīmredzami Komaksā trūkst tāda piedzīvojumu meklētājā, kurš par prioritāti stādītu dažāda tipa krimināli noskaņoto tvarstīšanu un likumpaklausības ievērošanas uzturēšanu vai vismaz tādu, kas nebūtu acīmredzami par labu attiecīgam aristokrātam vai lokācijas (dzelzs dūres) valdniekam. Un nepaiet nemaz tik ilgs laika sprīdis, kad Lenokss vairāk vai mazāk turpina to pašu, ko darījis savā Visumā, vien nomainot kosmoskuģus un advancētu tehnoloģiju pret viduslaiku tipa fantāzijas vidi un reālu maģiju, ne tehnoloģiju, kura pārāk advancēta un tāpēc būtu par maģiju noturama.

Autors Han Yang nav vienkārši izrāvis no ‘’mūsu’’ realitātes viens pret viens, bet gan piešķīris Lenoksam bērnību, kur bērni tiek audzināti ne starp bioloģiskajiem vecākiem, bet tādā kā 24/7 bērnudārzā ar auklēm kā ‘’vecākiem’’, kuriem no visas sirds patīk bērni un rūpes pār tiem. Diži sīki aspekts uz lapaspuses netiek iztirzāts, bet ar ‘’kāpēc’’ vecāki veikuši tādu izvēli, tiek dots skaidrojums, ka tiem un sekojoši citiem Kosmosā nodarbinātiem uz kuģiem vienkārši nebūtu tam piemērotas vietas, laika un citu būtisku resursu pienācīgai audzināšanai. Bērnība, kura pilna ar kopābūšanu ar citiem bērniem un audzinošajiem pieaugušajiem, kāpēc uz bioloģiskajiem netur ļaunu prātu, bet varbūt tas un vēl kāds nebūt neatklāts notikums, kāpēc, aizsākoties Isekai Warden, grāmatai, Lenokss izbauda solo vienpatību savā darbā. Kā vēlāk lasītājs uzzina, tad daļēji tā Lenokss rīkojies, jo vienkārši baidījies citiem sagādāt sirdssāpes, esot pilnīgi pārliecināts, ka viņa profesijā nāve agrāk vai vēlāk būs neizbēgams iznākums.

Kaut arī varētu teikt, ka nomainās vien vide, tad attiecīgi visa pasaule ir gluži sveša ar saviem, atšķirīgiem noteikumiem, kuru neievērošana Lenoksam var beigties letāli, kādēļ gluži nevar turpināt līdzīgo warden pienākumu un noziedznieku tvarstīšanu (un ne tikai, kad Sistēma un Powers piešķir pat daža laba karaļa nogalināšanas kvestu), un tā Lenokss visai vienkārši, bez dižas izskaidrošanas kā un kāpēc tiek pie piedzīvojumu kompanjones Annas, kuras pašas situācija nemaz nav tik vienkārša. Vien jāpieņem, ka par Powers sauktie (termins, kas tiek izmantots, lai apzīmētu kādu(s), kuriem ir kontrole pār Sistēmu) ir kāds nebūt samaitāts sevis un varbūt citu izklaidējošs plāns, kāpēc tie Annu zirga paskatā ‘’atdzīvinājuši’’. Lai arī neskaitās gluži kā dzīva, tad Anna ļaujas jaunajām iespējam un realitātei, jo ko gan tai zaudēt, vai tieši pretēji, ja tiks pie fiziski fiziska humanoīda ķermeņa, var vienīgi iegūt, un tā vien jāļaujas kurp piedzīvojumi aizvedīs to blakus Lenoksam.

Pēc Amazones datiem (paš)izdota 2025.gada 30.jūnijā Isekai Warden atzīmētā kā pirmā un uz doto brīdi vienīgā grāmata The LitRPG Fantasy World of Komax, kas itkā izskaidrotu, kādēļ romāns un tā izklāsta vispārējais stils neliek par to domāt, kā labu solo projektu. Bet reizē, kad šī jau ir trešā īsā laika periodā noklausītā autora grāmata, māc aizdomas, ka tāds vienkārši ir Han Yang stils, un ja patīk vai pat aizrauj, tad forši, bet pretējā gadījumā labāk par šo autoru aizmirst, jo būs vilšanās. Isekai Warden un iepriekšējos divus autora darbus klausos Omnibusa versijas ietvaros, kurā romānu sarindotajā kārtībā nākošais pēc šī publikācijas ziņā jāatgriežas 2022.gadā, kurā Mayor of Mythos salīdzinoši ar Dungeon Realms un Isekai Warden pat ne tuvu nestāv klāt.

Han Yang – Dungeon Realms

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Glenarons, dažreiz kļūdas pēc nosaukts par Glenardu, jo kas gan reizēm var tāda vārda miksli atcerēties un jābrīnās, ka netiek iesaukts par vienkārši Glenu vai Aronu, ir kas vairāk par nesen pieveiktās Beetle Queen un tās mošķu ordu armijas saistītā kara veterāns. Glenorans ir Masonia karalistes un ļoti iespējams visas pasaules spēcīgākais mags, kurš par saviem nopelniem ieguvis zemi, bēdīgi iesauktu par Nolādēto Ieleju, kur tagad cer izbaudīt kāroto atpūtu.

Glenoranu nebaida iegūtās zemes nosaukums un to mainīt zemes slavu, cik nu tāda tai ir plašākā karalistes mērogā, vai pat potenciāli to uzlabot un apstrādāt tik vērienīgi, lai būtu iemesls mainīt nosaukumu uz ko iedvesmojošāku un priecīgāku, ir kara laikā mirušās sievas Vilovas piemiņa. Bet, kā jau var paredzēt, un kā arīdzan sola Dungeon Realms premises apraksts no Goodreads, tad liktenis Glenoranam piespēlēs jaunus izaicinājumus un pretiniekus, lai nebūtu tik garlaicīgi.

Tomēr gribētos apgalvot, ka ne viens no izaicinājumiem Glenorana piedzīvojumos romāna ietvaros nebūtu tik izteikti sasaistāms ar iegūto ielejas zemi, lai noveltu vainu uz tās itkā nolādēto statusu. Tāda noteikti nav jaunu un lielu daļu grāmatas fonā milstošas jaunas Nekromanceres Karalienes pulcētu mošķu armijas drauds. Kā ļaundarei tai uz lapaspušu sižetiskās skatuves netiek piešķirta tik liela uzmanība, lai liktu nosvērties izjūtām tai ne par sliktu, ne par labu, protams, kā pretstata sliktajai salīdzinoši ar galveno varoni Glenoranu. Ja priekšlaicīgi jāpiemin par ‘’itkā’’ kulmināciju saucama konfrontācija, tad neizteiksmīgs ‘’nekas’’ drīzāk tas nosaucams, bet salīdzinoši ar iepriekš noklausīto Mayor of Mythos uzlabojumi prozas un vispārējā sižeta baudāmībā, kā arī tēlu izvēršana, ir izteikti manāmi, pat ja gluži par fantastisku un citiem rekomendējamu arī Dungeon Realms nenosaukt.

Ja jau grāmatas nosaukumā ir Pazemes Labirinti pieminēti, tad neiztikt bez ar tiem saistītām piedzīvojumu epizodēm, dažādu un romāna gaitā ar pieaugošu grūtības pakāpi pieveicamu līmeņu ‘’skrējiniem’’. Viens tāds Labirints ir arīdzan iekš Nolādētās Ielejas, no kura savukārt Glenoranam negaidīti rodas vien fantāzijas pasaulē iespējama iespēja atgriezt starp dzīvajiem traģiski zaudēto sievu. Tas, protams, panākams vien ar sūri grūtu darbu, ar pieminētā Labirinta un to līmeņu pieveikšanu ne vienu vien reizi, kas, par laimi, tik bieži un sižetiski paredzamā veidā bezmērķīgi netiek līdz bezsamaņai lasītājam atrādīts. Kā arīdzan fantastiskā iespēja nav bez saviem riskiem, no kuriem Glenorans savas dzīvības zaudēšanu diezin vai par augstu risku ierindotu, tā vietā mīļotās Vilovas atmiņu zudumi un no tā izrotošais, ka vajadzēs mēģināt no jauna iekarot tās mīlestību gan.

Ja pacenšas var izvērst plašāku, filozofiskāku domu par un ap Labirintos sastopāmajiem pieveicamajiem monstriem, kad Glenorans pirmajā reizē, nerēķinoties ar tā spēku, trīs tādus tik ļoti apstrādā, ka nogalina tos pavisam, kas savukārt izpelnās uzmanību sastapšanos ar Soulkeeper Beleima tēlu, kurš makten pārsteigts, ka Glenorans ko tādu spējis paveikt, kam teorētiski nemaz nevajadzētu būt iespējamam. Tieši no Beleima tad seko informācija par Labirintiem kā dvēseļu krātuvēm, gandrīz kaut kas uz Šķīstītavas pusi, un sekojoši, ka Glenoranam ir unikāla iespēja, kā nevienam citam, savu mīļoto atgūt.

Dungeon Realms – fantāzija, kas pati par sevi ar neko vērā ņemamu neizceļas, bet, Mayor of Mythos vēl esot tik svaigā atmiņā, nevar nešķist, ka būtisks uzlabojums.

Han Yang – Mayor of Mythos (Transcending Levels #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zemei tuvojas milzu asteorīds, kuram, kad tas tika pamanīts, bija vajadzējis Zemei palidot garām ar tik lielu attālumu no planētas, ka pat ne sekundi nebūtu vajadzējis satraukties. Tomēr, kad iesākas Transcending Levels triloģijas (nosaukumi grāmatām numurēt, kas liktu padomāt, ka kādā brīdī autors Han Yang pārsaucis sēriju) pirmā grāmata Mayor of Mythos, asteorīdam acīmredzami lemts kļūt par meteorītu un ietriekties Zemē. Cilvēcei lemts pēkšņs un neizteikmsīgs gals. Tā vienkārši bez varoniskām epikām, lai censtos planētu glābt, bet tas nenozīmē, ka visiem jāmirst turpat un tūlīt.

Apokaliptiskais notikums gan tiek izmantots tikai un vienīgi par ieganstu un instrumentu, kā transportēt, galveno varoni Devon (audio versijā izruna kā Devins) uz fantāzijas tipa maģijas piepildīto Mythos pasauli, un sākums autora Han Yang fantāzijai ir daudzsološs un intriģējošs. Vēl jo vairāk nevajag daudz, lai radītu pozitīvu pirmo iespaidu, ja tīri personīgi iekš LitRPG fantāzijas subžanra sanāk pirmoreiz sastapties ar ‘’kāršu kavas’’ maģijas sistēmu. Vieglākai analoģijai, lai varētu saprast domu, var pieminēt Magic the Gathering vai citu līdzīga tipa galdaspēli, lai saprastu, kas tiek domāts. Iespējas, kur izvērsties, neskaitāmas, ja vien tiktu izmantotas…

Diemžēl, kas iesākas daudzsološi, drīz vien tiek gana fiksi sabojāts un līdz grāmatas beigām diez ko labāk nepaliek. Pirmais brīdinājuma signāls tiek pasniegts, kad Devins ar tam piešķirto palīgu, nu izbijušu zobārstu Mārtiju, (arī no Zemes izglābtu) nepabeidz pirmo paša izvēlēto un diezgan vienkāršo misiju. Ja vēl sākumā domā pie sevis, ka varbūt pats vainīgs un esi palaidis garām, vai arī otrs variants, ka jāpieņem, ka tik nebūtisku misiju lielās bildes kopainā, kad sāk milst lielāki draudi, pašam jāpieņem, ka varoņi izpildījuši, tad vēlāk, notikumiem ritot, krietni lielāks sižeta caurums liek domām virzīties, ka autors vienkārši aizmirsis.

Vienkārši aizmirst gan nākas par ntajiem epizodiskajiem tēliem, kur pat kartona tipa tēla apzīmējums, ar kuru būtu domāts instruments, kas palīdz virzīt sižetu uz priekšu un papildus jau tā galvenā varoņa sižeta bruņām Devinam uzvarētu attiecīgās epizodes pretinieku, būtu tas vienkāršs mošķis vai piemēra pēc intelekta apveltīts pūķis, kādu netrūkst Mayor of Mythos romānā. Ne reizi vien nākas piefiksēt domu, no kurienes gan šis jaunais tēls (kāds tam bija vārds?) uzradies. Tā teikts, kas tu tāds vispār esi? Un arī citi galvenajam varonim par tuvākajiem sabiedrotajiem pieskaitāmie ar diži plašām personības šķautnēm apveltīti nav.

Viens liels klupšanas akmens ir viena vai dažu konkrētu sižetisko līniju izvešana līdz galam. Par tādu domājams būtu jāuzskata paša dibinātas ģildes un potenciāli romantiskās intereses Galinas tēla māsa Zela, kurai tiek tā nelaime tikt nolaupītai. Bet tā vietā, lai Devins ar Galinu, ar Mārtiju un sižeta gaitā iegūtu mājdzīvnieku un cīņu biedru sauszemes haidras Keitas veidolā, kopīgiem spēkiem darītu visu, lai Zelu atrastu un atgūtu, tie nodotas te abu attiecībām, te Devins izdomā, ka derētu izmantot ‘’spēles’’ mehānisma dāvātu iespēju dibināt pašam savu apmetni. Notikums, kas izvēršas jaunā pilsētas attīstīšanas un menedžēšanas epizodē, un varētu pat būt piesardzīgi pozitīvi noskaņots, ka šis būtu papildus spēles elementu apvienojumus paralēli ‘’deck building’’ aspektam, ja vien tiktu ievērots kaut cik vērā ņemams konsekventums pat vienas grāmatas ietvaros.

Bez kārtīm (trīs tipi -Prasmes, Burvestības un mošķu summons) piedzīvojumu nolūkā piedzīvojumu pēc starp Summons kārtīm ir arī iespēja izveidot Pazemes Labirintus. Diemžēl atkal vairāk nākas vilties un Labirinti tiek izmantoti mošķu pieveikšanai un sekojošai atlīdzību iegūšanai, un pie reizes lapaspušu skaita papildināšanai, tā vietā, lai sniegtu līdz šim vismaz kaut cik, ja ne gluži neredzētu, tad Han Yang izpildījumā aizraujošāku.

Romantiskās sižeta līnijas, pat ja varētu pamatoti apšaubīt, vai Devina tēls, kuram lemts ciest no dusmu kontroles un savaldības problēmām, ir gana cienīgs un labs, lai te viena, te cita un pat aristokrātiskas dabas dāma to uzlūkotu, kā potenciālu partneri, tad vismaz šis ir viens no faktoriem, kuri tiek ilgtermiņā biežāk ievēroti. Lieki piebilst, ka Devins neizrāda dižas pārdzīvojuma pazīmes, kad pirmajām attiecībām lemts izgāzties. Bet pārsteidzošāk par to būtu pieminama Devina un vēl jo vairāk Galinas, cik nu tai lemts pēcāk pavīdēt uz lpp, izrādītās intereses trūkums vai drīzāk neesamība par Zelas tēla likteni.

Attiecībā uz Devinu izbrīnu izraisa tā paša pirmā cīņas epizode svešajā vidē un Mitosas pasaulē, kur Devins bez minstināšanās glābj nelaimē kritušu dāmu, bet tā vietā, lai vienkārši padzītu uzbrucēju, to nogalina un turklāt veidā, kas liek padomāt, ka ne tikai tā nav pirmā slepkavība, bet, ka pat drusku izbauda to. Lai arī nespēja nokontrolēt dusmas ir par retu saucama, tad nākas aizdomāties pat ar informāciju, ka uz Zemes Devins bijis izbijis armijas veterāns (gribētos minēt, ka padzīts ar negodu) un pēcāk šoferis tālbraucējs.

Mayor of Myhos klausos reiz iegādāta lielāka omnibusa audio omnibusa versijas ‘’iepakojuma’’ dēļ, kur bez šī romāna ir vēl deviņi citi, bet vienpašu/stand-alone tipa romāni. Romāni nav sarindoti to izdošanas secībā, bet nākošie divi ir iznākuši noapaļojot trīs gadus vēlāk par šo. Atliek vien cerēt, ka laiks un pieredze autoram ļāvis sniegumu un daiļdarba baudāmību uzlabot, jo pretējā gadījumā nebūs lemts tos visus noklausīties.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Multiverss ir pilnāks par pilnu ar galvu reibinošiem artefaktiem. Šķiet ‘’tikai’’ jāpasniedzas drusku tālāk, jāpacenšas drusku vairāk un tie būs rokā, lai Defiance of the Fall sērijas galvenais varonis Zakarijs ‘’Zaks’’ Atvuds vai jebkurš cits, būtu tas viņa sabiedrotais, ienaidnieks vai neitrāls Sistēmas spēlētājs, spētu turpināt vairot un audzēt savu kultivācijas spēku, līmeņus un visādi citādi ar to saistītās statistikas atribūtikas. Tikmēr sižetā, kas jo tālāk sērija tiek turpināta, jo vairāk pēdiņās liekams termins, virzās uz Visuma starpsektoru karu, kas Zaka gadījumā izpaužas viņa vadīto spēku cīņās par Kan’Tanu (izrunā kā Kentanu) klanu.

Lai cik saspringtas un brīžiem šaubīgas kaujas nenoritētu, tad par gala iznākumu par labu galvenajam varonim lasītājs var iztikt bez šaubām. Vienīgi Zaku brīžiem sāk pārņemt maza mazītiņa vainas apziņa vai vismaz satraukums attiecībā, cik daudz padoto pavalstnieku dzīvības katra lielāka vai mazāka saķeršanās neprasa. Bet to tad var viegli pārdzīvot un sagremot, kad atceras, ka gan pats, gan jebkurš cits izdzīvojušais sabiedrotais pēc uzvaras kļūst jo spēcīgāks un par spīti Sistēmas Multiversa mežonīgajiem apmēriem, jo augstāk kāpj, jo tomēr ierobežotāki ir pašas augstākās kvalitātes resursi.

Vienlaikus momentā šo trīs grāmatu laikā, kad Zaks paviesojas uz Zemes, lai pēcāk tikpat ātri dotos savās gaitās, ir jāpievelk groži, jākļūst stingrākam pret zemiešiem, kuri pārāk ērti iekotelējušies viņa un tā sabiedroto izveidotajā un lielākas bildes skatījumā mānīgajā drošībā. Ja vien ir vēlēšanās ilgtermiņā cilvēci no laikiem pirms Sistēmas uzrašanās, pirms Defiance of the Fall sērijas aizsākuma vēl uzturēt pie dzīvības un neļauties pašplūsmai, kura nesaudzē nevienu, tad drusku jāpaskubina slinkākie un, pieklājīgi sakot, jāsadod pa pēcpusi citiem.

Turpinot par kultivēšanu un galvenā tēla izaugsmi, tad Zaks pieķer sevi pie domas, ka viena daļa no agrāk iegūtajām spējām, no kurām uz dažu labu izteikti paļāvies, lai gūtu panākumu, tagad stigst ne tikai putekļainā aizmirstībā un reti kad tiek izmantota, bet pat ir kā lieks resursu patēriņš, kuri noderētu kam citam un dotajā brīdī krietni efektīvākam.

Zaks, kā jau tas piederas, esot galvenajam varonim, ir OP (overpowered) un viņš ir spējis tikt pie retas duālu klašu iespējām, kas gan nav tik reti, lai Sistēmā tam nebūtu savs termins – ‘’edgewalker’’. Zaka gadījumā tās ir Dzīvības un Nāves (Life and Death) saistītas klases. Un tad var pie reizes, ja ir tāda luste, izvērst filozofiska rakstura pārdomas par jautājumiem, kas gan īsti skaitās ‘’dzīvība’’, ja dzīvie miroņi (nebūs zombiji) Sistēmas ietvaros nenozīmē gluži to pašu, kā citkārt varētu padomāt.

Defiance of The Fall būdama LitRPG fantāzijas subžanra darbs neiztiek bez līmeņiem, kur autors J.F. Brink, sērijai aizsākoties, izvēlējies iztikt bez pieredzes punktu uzskaites, ne bez līmeņiem, kurus tad sarindot burtu sistēmā, kur A skaitās pats augstākais. Viss būtu rožaini un jauki, ja ne šo grāmatu ietvaros, kad jau #11 grāmatas ietvaros ir moments, kad Zaks itkā sasniedz E ranga pīķi (un tajā vēl ir joprojām) neuzrastos moments, kurā visa uzmanība tiktu pievērsta jaunai klasifikācija (varbūt subklasifikācijas iekš burtiem). Tā Zaka gadījumā puisis aizsāk iekļaušanos Hegemony kārtā, kur arī tikt līdz pīķim nemaz pat šo trīs grāmatu un nedaudz virs 1800 lapaspušu laikā nemaz nav iespējams. Ar ko šīs alternatīvās un paralēlās klasifikācijas nebeidzas – vismaz šobrīd iztiekot vien ar Monarhijas ranga pieminēšanu.

Jāatzīstas, ka saturīga sižeta attīstības substances ir tik maz (jūtami mazāk aptuveni pēc #9 grāmatas) un nerodas iespaids, ka autoram būtu padomā nosprausts mērķis un finiša taisne, uz kuru sēriju virzīt (tā teikt turpinājumi var sekot, kamēr pašam apniks), ka audio versiju klausoties var sanākt reto momentu, kad kaut kas puslīdz sakarīgs tik tiešām notiek, palaist garām. Tie vienkārši pazūd epizodisku notikumu jūra, kuriem vai nu nav nekādas ietekmes un sasaistes ar vēlāk notiekošo kārtējo epizodi, vai arī tā ir ļoti minimāla.

Līdzīgu iespaidu var attiecināt uz ntajiem mazajiem, pat ne otrā plāna tēlu skaita. Viena liela daļa tiek izmantoti pieminētajās epizodēs, lai būtu kā atbalstošais personāls, ja ne gluži kartoniskas butaforijas galvenajam tēlam. Lai pēcāk tiktu ja ne pilnībā aizmirsti, tad drīzāk vēlākā momentā atkal epizodiski izmantoti. Gandrīz piezogas sajūta, ka sanāk vairāk ieklausīties un censties piefiksēt jauna tēla vārdu, nekā kādu pat puslīdz aizraujošu sižetisko pavērsiena gaitu.

Nav gluži tā, ka Zaks būtu vienīgais puslīdz sakarīgais tēls visā sērijā, kuram autors pievērstu uzmanību. Tādi ir agrākos pārdomu rakstos pieminēts uz Zemes mītošo dēmonu līderis Agrass vai kāds cits no Zaka tuvākajiem sabiedrotajiem, bet šajās trīs grāmatās pievērstā uzmanība tiem arī jo tālāk, jo vairāk krītas. Pat #7 grāmatas ietvaros mātes (pieder pie Technokrātu frakcijas) nolaupītā māsa Kenzija tiek vien retu reizi pieminēta. Un kad autors izdomājis pēkšņi piedāvāt pavisam jauna tēlu fragmentāru skatpunktu, gribas nodomāt, ka ko nu vairs. Iespēja jēdzīgi izveidot iespējas piedāvāt sēriju, kurā skatpunkti mijas starp vairākiem tēliem sen kā jau nokavēta. Tad jau labāk uzsākt jaunu (sēriju).