Fantasy

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc New Era Online (NEO) pirmās triloģijas stāsta arkas noslēguma un jaunas NEO virtuālās realitātes virskunga SHIVA neapzinātas piepalīdzēšanas tā radīšanā sērijas galvenajam tēlam Orenam Bērminam tā kompānjons un virtuālais intelekts Viks jeb Virials ļāvis atgriesties savā realitātē, kamēr pašsaglabāšanās nolūkos SHIVA iekš NEO piespiedu eksistencē paturējis dažus tūkstošus spēlētāju, pārējos ntos miljonus izslēdzot. NEO kompānija nokļuvusi gan juridiski, gan visos citos aspektos neapskaužamā stāvoklī, un, lai arī spēj atļauties kompensācijas un cita veida finansiālās grūtības, tad ir ļoti ieinteresēti spēles jaunā superintelekta gūstekņu atbrīvošanā.

Šai lomai savukārt neviens cits nebūs piemērotāks, kā vien Orens, kurš, sērijai aizsākoties, ir viens no daudzajiem spēlētājiem, kuri NEO uzsākuši vairāk vai mazāk ar tā palaišanu apritē, un spējis savu tēlu tik labi attīstīt, ka NEO spēlēšana reizē kļuvusi par tā galveno ienākumu avotu un jauno pamatdarbu. Bet, ja ir vēlēšanās uzzināt, kā Orens ne tikai tiek pārvērsts goblinā, bet arīdzan spēj no jaunā ‘’dzīves restarta’’ attīstīt jaunu, spēcīgu tēlu, kļūt par virsaiti un izrādīt pretestību ar panākumiem jebkuriem izaicinājumiem, šķēršļiem un naidniekiem, tad labāk būs vien sākt ar sērijas sākumu Life Reset grāmatā. Bet, par cik pirmās trīs grāmatas ir kā vienota triloģija un šī turpina jaunu stāsta arku, kura turklāt neierastā kārtā tiks arī labi noslēgta ar sakarīgu, loģisku atrisinājumu, kad citkārt sērijas turpinās šķietami bezgalīgi.

IRL (in real life) uz Zemes Orens starp trešo Hobnobbing un ceturto Human Resource grāmatudivas nedēļas saņem psiholoģisko palīdzību, lai tā prāts spētu aptvert un aprast ar ideju, ka viņš nav vis kāds goblinu virsaitis ar maģiskām spējām, bet gan vien ierindas mirstīgais cilvēks. Divas nedēļas, kuras NEO spēles laikā ir kā vesels gads iesprūdušajiem spēlētājiem pēc tam, kad SHIVA spēles laika uztveres paātrinājumu palielina no 12 uz 28 reizēm. Gads, kura ietvaros agrāk tik nepiedomātā attieksme pret NPC ir bijusi apvērstās lomās, kur daudzu gadījumos spēlētāju gadījumos tie pārliecinoši lielāko daļu laika tikuši teju vai spīdzināti. Vai vismaz palielināto sāpju slieksņa uztveres dēļ(no samazinātajiem 20% palielināta līdz tam pašam, ko izjustu IRL) ir bijuši spiesti pārciest eksistenci, kuru nenovēlētau pat vairumam lielāko naidnieku.

Tomēr NEO priekšniekiem nav dižas izvēles, kā vien lūgt Orena palīdzību, jo vienīgi viņu tie tagad, SHIVA esot spēles virsvadībā, spēj iesūtīt iekš NEO. Vienīgi Orena rokās ir instrumenti un šo grāmatu laikā no reizes uz reizi pierādīta apņēmība un gribasspēks, lai spētu mērķi novest līdz galam un atbrīvot gūstekņus. Tomēr iekš NEO Orenu bez tā uz priekšu virza arī citi gan NEO bosiem, gan tā IRL draugam un agrākam NEO darbiniekam Talam Vaizmanam (atlaists, bet Orena nopelni, ka to jāuztver nopietni arī tagad, ir fona tēls) Orens neizpauž, ka tam virtuālajā realitātē ir pašam sava meita. Fakts, kas ir drusku prātam neaptverams pat pašam Orenam. Fakts, kuram teorētiski nevajadzētu būt iespējamam, bet tā vizuālā līdzība ar meitu, kurai dod Lirianas vārdu, ar tā IRL vizuālo līdzību ir acīmredzama. Visu faktu kopums, kas neļauj Orenam pat šķietami bezcerīgos momentos ļauties naidnieka skaitliskajam pārspēkam un citu spēles mehānikas nospiedošasi depresivitātes sajūtai, ka nav nekādas jēgas censties, ka par spīti visam tam būtu lemta sakāve.

Ja pirmo sērijas triloģiju varētu vairāk klasificēt, ka apmetnes attīstīšanas LitRPG subžanra kategorijas fantāziju, tad šajās trīs, lai arī klana attīstība turpinās, Orens jau ir vairāk kā iekarotājs, kurš gan nepaplašina savu pārvaldošo teritoriju plika spēka un varaskāres dēļ. Visam ir savs pamatots iemesls lielāka labuma sasniegšanas vārdā.

Ik pa brīdim Orena skatpunktu nomaina citu spēlētāju, retos gadījumos pat NPC vai virtuālo intelektu skatpunkts, plašākas notikumu attīstības perspektīvas atrādīšanai, lielās bildes labāka iespaida radīšanai. No tiem izceļami ir Mob Squad spēlētāju grupa un īpaši to biedre Reistija, bez kuras, lai arī tiem nav nomināla līdera, tie diezin vai spētu tik labi viens otram un arīdzan pašam Orenam palīdzēt. Kuras psiholoģiskais talants manipulēt ar NPC emocijām, panākt viņai vēlamo reakciju, ne reizi vien izglābj no šaubīgiem momentiem, ko citiem nespēt atkārtot.

Nevar, protams, vēl reizi nepieminēt sērijas humora avotu Viku, kuru fascinē joki par ‘’bumbām/balls’’ un citi ‘’tēvu joku’’ līmeņa asprātīgie izteikumi. Humors sērijā gan nav tā teikt tik jēls, ka padarītu visu pārējo sižetu nebaudāmu. Reizē Viks, lai arī pie sevis netic, ka Orenam būtu pa spēkam izrādīt gana būtisku pretestību, lai kaitētu SHIVA, sniedz būtisku ieguldījumu Orenam spēles datu interpretācijā un vienkārši kā draugs un kompanjons cīņās un pārbaudījumos.

Noslēgums NEO tāds, kurš nerada iespaidu, ka nākotnē spēlētājiem izklaides pēc būtu iespējams atgriesties šajā virtuālajā pasaulē, bet acīmredzami kaut kas būs mainījies, ja eksistē spin-off duoloģija Biomancer ar citu galveno tēlu.

Shemer Kuznits – New Era Online #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

New Era Online jeb saīsināti NEO eksistences mūžs fiziskajā pasaulē ir bijis vien nedaudz virs trim gadiem, bet īsais laiks bijis gana pietiekošs, lai šķietami vienkārša spēle spētu iekarot simtiem miljonu spēlētāju nedalītu uzmanību un daudziem no tiem kļūtu pat par pamatienākumu avotu. Viens no pirmajiem censoņiem ir arī sērijas galvenais varonis Orens Bērmins, kurš spējis izveidot ja ne pašu spēcīgāko spēlētāju ģildi, tad noteikti vieno no. Diemžēl, kur ir panākumi, slava un dārgumi, ir arī skaudība no citiem, pat pirms tam par sabiedrotajiem, ja ne gluži sirds draugiem, uzskatīti ģildes biedri ar ‘’labo roku’’ Vatrusu priekšgalā

Ar skaudības izraisītu apvērsumu, burvestību, kura ne tikai pārvērš Orenu pirmā līmeņa goblinā, bet arī aizteleportē to uz Dead Lands lokāciju, aizsākas NEO sērijas Life Reset pirmā grāmata. Līdz šim jebkurš, kuru skārusi neģēlīgā burvestība un ticis pārvērsts NPC (Non-Player Character) pat nav spējis kontrolēt savu jauno tēlu, plus visi eroru riski, kas ar jauno stāvokli saistīti, likuši nosvērties par labu sava vecā un nu nolādētā tēla izdzēšanai un vienkāršākam, lai cik nepatīkamam, variantam, sākt visu no jauna.

Šeit tad vajadzīgs piebilst par NEO spēles darbības principu, kurā IRL vidē spēlētājs atrodas veida kapsulā (dažādi modeļi atkarībā, cik ilgi vidēji tiek vienā sesijā spēlēts), un Orens ir viens no tiem retajiem indivīdiem, kuriem ir krietni virs vidējā rādītāja esoša smadzeņu neironu/viļņu utml savienojamība, kas nu tā jaunajā stāvoklī ļauj turpināt spēlēt. Bet āķis arī tajā, ka šāda NPC tēlu spēlēšana nav no spēles izstrādātāju, uzturētāju un arīdzan to izmantotā mākslīgā intelekta Gaja puses paredzēta, un ar visiem dabas dotajiem bonusiem Orenam neizsprukt no eroriem, kuri pēc būtības to iesprosto spēlē bez iespējas izkļūt laukā.

Par laimi, viss gluži nav bezcerīgi, un piedevām Orenam starp draugiem ir Tala Vaizmana tēls reālajā, fiziskajā vidē, kurš piedevām ieņem gana svarīgu amatu iekš NEO, lai varētu tā iespēju robežās palīdzēt, riskējot ar minēto amatu un savu finansiālo labklājību. Reizē Orena situācija un jaunais goblina stāvoklis ir gana unikāls, lai nespētu izsprukt no uzmanības piesaistīšanas, bet NEO, kā jau multi miljardu un varbūt pat triljonu vērtai kompānijai, ir pieejami spicākie advokāti, kuri panāk piekrišanu no Orena, kas (itkā) atbrīvo tos no atbildības par viņa iesprūšanu spēlē un uzliek visu atbildības nastu attiecībā uz centieniem izkļūt no NEO uz viņu pašu.

Ja ir varianti, ir cerība un attiecībā uz Orenu tā ir kļūšana par gana spēcīgu un biedējošu monstru, lai iegūtu Boss Tier 4 rangu, kas ļautu sistēmas ietvaros to pamanīt un sekojoši ļautu ‘’izvilkt’’ Orenu laukā, jo visi NPC personāži zem minētā ranga ir superintelekta Gaja pārziņā. Gajs, kas šķietami jau ir institūcija pati par sevi, bet ne tik ļoti, lai citi mazākie mākslīgie intelekti (Virtual AI) nespētu izveidot savu pretošanās kustību ar ieceri gāzt ‘’tētuku’’. Process un sižetlīnija, kura lielākoties noris sērijas pirmo trīs un pēc atrisinājuma būtības pirmās triloģijas fonā.

Tikmēr Orena pamatuzmanību aizņem savas apmetnes Goblin’s Gorge un humora pēc par Green Piece klana izveidošana, kuri ir tikai pirmie soļi iecerētā ranga sasniegšanā, kuru paša spēkiem tikpat kā neiespējami būtu paveikt. Tādēļ autors Shemer Kuznits galveno tēlu apveltī ar uzticamiem palīgiem, starp kuriem par vieno no svarīgākajiem, bet arīdzan ar savu paša mērķi (saistītu ar iepriekšējo paragrāfu), var saukt Virtuālo intelektu, kuru nosauc par Viku. Un jau pirmās Life Reset ietvaros tas savā ziņā pavērš Orenu kā ieroci pret citu goblinu NPC virsaiti, kurā pēc Vika vārdiem sliktā Gaja dēļ iestrēdzis cits virtuālais intelekts, kurš nu pats vairs sevi pat īsti neapzinās, kuru nepieciešams atbrīvot no tā likstas.

Starp citiem tēliem nevar nepieminēt goblines Tikas tēlu, kura pēc visiem parametriem ir vien spēles ģenerēts tēls, bet, ja visus trīs gadus, kad bijusi iespēja ik pēc brīža atgriesties IRL, un arī iestrēgšanas sākumposmā, Orens šausminātos par romantisku jūtu izveidošanos par ‘’spēles kodu’’, tad jo ilgāk, jo vairāk Orenā sāk rasties filozofiskais jautājums, kas gan skaitās patiesā reālā dzīve, ja par viņa ikdienas realitāti pēc visiem parametriem nu kļuvusi NEO spēle. Vārds, kuru nu gribas likt pēdiņās un par parastu spēli vairs negribas saukt, kurā uztraukumi, pienākumi kā virsaitim pret tam pakļautajiem tēliem, kurus agrāk vai vēlāk jau jāsauc par tautiešiem un īstiem cilvēkiem, ne gobliniem.

Bet runājot par īsteni īstiem cilvēkiem, tad Orena statusa maiņai ir precedents un reālas sekas arī IRL vidē, kas liek NEO sākt itkā pēc pašu gribas piedavāt jauniem spēlētājiem opciju spēlēt kā vienam no NPC, kā kādai rasei, kas nav cilvēka, lai arī visas ar goblina iezīmēm. Par pamatierašanās lokāciju vienkāršības pēc tiek izvēlēte Goblin’s Gorge. Sākotnēji ar uzticības bažām, bet sižeta gaitā ne reizi vien kritiskos brīžos talkā nāk dvīņu tēli Malkirs un Ašitsu, kuriem pašiem NEO ir kā glābiņš no realitātes, kurā tos gēni izlēmuši apveltīt Brittle Bone patoloģiju. Vienlaikus ar jaunu spēlētāju ierašanos, rodas uztraukumi, vai starp šķietami nevainīgiem spēlētājiem NEO nav iefiltrējuši kādu nebūt spiegu. Vēl jo vairāk, kad kritiskā brīdī otrās EvP grāmatas ietvaros, tiek sabotēta Goblin’s Gorge attīstībai un arīdzan aizsardzībai kritiska infrastruktūra, kuru tā uzreiz ar spēles mehāniku neatjaunot.

Starp spēles mehāniku, dažādām mošķu rasēm, kuru pārstāvji kļūst par daļu arī no Orena klana, ne tikai goblini, ir arīdzan tik spēcīgas būtnes, ka tās jau jāsāk saukt par dieviem. Par vienu tāda ticīgo Great Annihilator (GA) brīvprātīgi, bet reizē arī piespiedu kārtā. Ar vienu roku GA sniedz nenovērtējamus bonusus, iespējas iegūt spēles mehānikas atribūtus, kuri lieti nāk talkā katras grāmatas kulminācijā, bet vienlaikus gan GA, gan pārciesto pārdzīvojumu šķēršļu pārvarēšanas slogs no reizes uz reizi ir liels stresa faktors, kuru ietekmē kompanjonam Vikam vairākkārtīgi jāglābj Orens no pārāk lielas iejušanās goblina tēla ādā, ka risks pazust tajā un aizmirst savu patieso humāno izcelsmi šķiet teju jau neatgriezeniski sasniegts.

Greizsirdība un alkatība, kas iesviež Orenu jaunu piedzīvojumu dziļajā baseina galā. Goblin’s Gorge apmetnes attīstība, kas ir viens no būtiskākajiem NEO sērijas elementiem, pārstāvot LitRPG fantāzijas subžanru, lai no nieka ciemata augtu jo spēcīgāki un būtu gatavi atvairīt kā Vatrusa tēla vēlmi līdz galam iznīcināt Orenu, tā pret citiem naidniekiem. Lai arī spēles mehānika ar dažādām enerģijām, manas punktiem, līmeņiem gan vispārējam tēlam, gan dažādām prasmēm, ir gana daudzslāņais, tad komplicētība nav pārlieku nomācoša, lai pievēršanās statiskai aizēnotu pamatsižeta problēmas vai neļautu autoram likt tā varoņiem gana aizraujoši izpausties katras grāmatas kulminācijas momentos.

Trešā Hobnobbing grāmata pēc sižetiskā stila un piedzīvojumiem diezgan būtiski atšķiras no pirmajām divām, ko var sākt atļauties, kad gana laiks pavadīts, lai iepazīstinātu gan ar galvenajiem varoņiem, gan pasaules uzbūvi un var sākt tajā izpausties atšķrīgāk, neļaujoties no grāmatas uz grāmatu ieslīgt vienveidīgā formulā, kad jau vairs nebūtu saistoši turpināt sekot galvenā varoņa Orena un tā draugu turpmākajām gaitām.

Noslēgums trešajai Hobnobbing, kas sižeta progresijā loģiski noslēdz pirmo vispārējo lielo stāsta arku, kura citkārt pat būtu labs pieturpunkts, ar kuru noslēgt sēriju kā tādu un pievērsties kam citam. Cerams autora vēlme atgriezties NEO pasaulē, turpināt Orena un citu varoņu gaitas tajā ir tikpat daudzsološs, kā šajās pirmajās trijās.

Terry Mancour – The Spellmonger #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc vairāku tūsktošu Kasari tautas bērnu izglābšanu, pārvešanu pāri neskaitāmām teritorijām par spīti neviena vien cita kolēģa, aristokrāta iebildumiem par baronu kļuvušajam burvim Minalanam (the Spellmonger) un Sevendoras valdniekam nu ir brīvas rokas nodoties citiem pa to laika uz proverbiālas lēnās uguns atstātiem projektiem. Jāizmanto laiks, kamēr Kastalšāras karalis Rardīns un daudzi citi vēl ar naivu cerību paļaujas uz salīdzinoši nesen ar gobliniem noslēgto miera līgumu.

Viens no tādiem projektiem noteikti ir iepriekšējās Journeymage noslēgumā radītās Sniegpārsla izskata kristāla radīšana, kuru sērijas galvenais tēls paveicis turklāt esam bezsamaņas stāvoklī, kad pārlieku bieži izmantojis Alkon Alon dāvāto iespēju ar waypoint un īpašu citu akmeņu palīdzību tikpat kā teleportēties un ļoti īsā laikā mērot lielas distances. Vien neviens nebija domājis, ka Minalans tos tik bieži sāks pielietot un netika brīdinājis par risku iegūt smadzeņu satricinājumu tādā gadījumā. Jāpiebilst, ka sērijai uzņemot apgriezienus Minalanu vairs nepārsteidz sastapšanās ar cilvēku (un ne tikai) pielūgtām dievībām, kurām kā citos, tā arī Sniegpārslas Kristāla radīšanā jo tālāk, jo lielāks pirkst notikumos pieliekams.

Minalans gan ir darbības cilvēks, ilgi vienā vietā viņam nenosēdēt, lai cik aizraujoši reizēm nebūtu akadēmiskākiem piedzīvojumiem nodoties, tādēļ, kad tā vasalis Aratanjiels nodomājis paplašināt savas teritorijas un par upuri nolūkojis Saštālijas teritoriju, tad Minalans nevilcinās, lai palīdzētu no savas puses. Turklāt palīdzētu nevien kvantitatīvi ar vienību nosūtīšanu, bet pielieto izdomu un biezās ar zeltu un sudrabu piepildītās kabatas, lai tieši mazinātu vajadzību lieki izliet asinis. Pie reizes lieti noder, ja ienaidnieks pret saviek vasaļie līdz šim ne tikai nav bijis draudzīgi noskaņots, bet pie katras iespējas savtīgi centies izpiest pēc iespējas vairāk, neņemot vērā vietējās vajadzības.

Par nelaimi Minalanam, tad kamēr goblini nosacīti nogaida un ļauj atvilkt elpu, tad to pašu nevar teikt par citiem cilvēka paskata naidniekiem, kuri piedevām sejā skatoties tev pasmaidīs, kā rezultātā nākas spēlēt teātri un dubultintrigas publiskajā telpā un ārpus tās. Tā par septītās Enchanter galveno kulminācijas ieganstu kļūst Isalī tēls, kura jau reiz izmantojusi savu skaistumu un Minalana vājību pret to, lai paliktu stāvoklī (oficiāli cita vīra bērns), un izdomājusi, kāpēc gan, ja vienreiz faktuālais akts nostrādājis, kāpēc gan to neatkārtots. Process, kas atstāj no malas pamanāmas sekas uz Minalana psiholoģisko stāvokli, pat ja citiem nav pat mazākās nojausmas par iemesliem, kas tādas sekas radījušas. Bet šoreiz Isalī tēls pārrēķinās ar saviem spēkiem, ar Minalana gatavību pagriest vaigu uz otru pusi atkārtoti un nākas par savām sekām maksāt biški vairāk nekā domājusi pirms tam.

Interesantā kārtā katra no šajā rakstā esošajām grāmatām The Spellmonger sērijā, grāmatai sākoties, hronoloģiski skar to pašu laika sprīdi vien no cita tēla, kura gaitām, ja par galveno skatpunku ir Minalans vienkārši nav iespējams izsekot līdzi, it īpaši ja šie tēli dara kaut ko savu pavisam citā lokācijā.

Tā Court Wizard ietvaros galvenā varone ir ‘’seksa’’ maģijas eksperte Petandra (nosaukums kas daudziem varoņiem likt iesmiet un stereotipiski maldinoši secināt magu spēku un ekspertīzi), kurai būtiska loma līdzās Minalanam sērijas sākuma notikumos un dažādu Arcane Orders grupu izveidošanā un pat vadīšanā. Tomēr visam savs laiks un dažādos dzīves posmos nākas izvēlēties prioritātes atbilstoši tām. Tāluk, kad Petandra, kura pirms Arborn tēla sastpašanas attiecībā pret precēšanos vien iesmējusi, tagad pēc liktenīgās personas ienākšanas tās dzīvē ir jau citās domās. Tas pie reizes arīdzan ievieš pārmaiņas kā personīgajā, tā profesionālajā dzīvē un ar Minalana padomu kļūšana par jaunā hercoga Angvina galma magu ir pats piemērotākais nākošais solis.

Angvins, kurš mūsdienu skatījumā ir vien jauns puišelis, viduslaiku tipa fantāzijā ātri vien tam jāpieaug un jāsāk pieņemt nopietnu vīru lēmumi, bet līdz momentam līdz kuram vēl jāizaug vien izejot cauri pārbaudījumiem, kuri pārbauda rakstura noturību, pārbauda un norūda, lai vēlāk jau netrīcētu rokas un kājas pat pūķiem uzbrūkot tā pilij. Nopietnāk Angvina tēlu The Spellmonger sērijā lemts sākt iepazīt sestās Journeymage romāna ietvaros. Tad gan uz lapaspuses vēl manāms aristokrātijā un vairāk vai mazāk bezrūpīgā dzīvē audzis puišelis, bet jau tad Mianalans atpazīst gan rakstura iezīmes, kuras šķiet vēl grib noslēpties, gan potenciālu sabiedroto tādu čūsku midzenī, kādu sevī slēpj Kastalšāras valdošā ģimene un citi aristokrāti.

No malas Rārda sievu Grandīni (tās pārvaldībā tāds kā slepenais dienests) satrauc Angvina pēkšņās neatkarības izpausmes, tā negaidītais spēka kāpums atgūsto Veronas pilsētu tam piederošajās teritorijas un par spīti daudzajiem šķēršļiem tās visai labā pārvalde (ar labu un kompetentu galma komandu, kaut arī ir daži labi no mucas ar laiku izķerami darvas pikuči). Satraukums, kuru rada tieši neizpratne, kā gan tas jauniņajam tik labi izdodas, satraukums par ietekmes sviru zaudēšanu, kad līdz šim tas šķitis nekad neizmūkam no ietekmes kabatas.

Bet paralēli šim ikdienā uzreiz jūtamāku viļņošanos sagādā dieves Ishi aktīvāka iesaistīšanās mirstīgo ikdienas pasaulē. Iši, kuras galvenās ietekmes sfēras ir auglība un pēcnācēju radīšana. Sievišķīgums un tā izmantošana pēc pilnas programmas gan vairāk tai saistās tieši ar seksuālo intimitāti, ne mīlestību, kas reizēm šķiet labi ja otršķirīga. Faktu kopums, kas ne vienmēr iet roku rokā, kad runa ir par hercogistes gludu pārvaldīšanu. It īpaši, kad vara pār jaunatgūtajām teritorijām nav nostabilizēta, kad pie varas ir jauns puisis, kuram kāds nelaikā pacelts svārks varētu sagrozīt galvu. Labi, ka blakus ir gan galma burve Petandra, gan citi tēli, kuri neļaus novirzīties no kopīgi nosprausto mērķu sasniegšanas, pat ja par traucēkļiem starp citiem varoņiem ir arīdzan dievi.

Noslēdzoši ar devīto Shadowmage grāmatu skatpunkts atgriežas pie Rondala un Tindala tēliem ar vienu būtisku atšķirību no ceturtās Knights Magi grāmatas, ka abi gratulējušies no Minalana mācekļiem par pilntiesīgiem burvjiem. Lai arī joprojām abi pakļauti Minalanam, tad nu jau abiem pašiem jālemj, kur, kad un kā pielietot savus talantus. Kur, kad, kā un arī pret ko vērst savas spējas un talantus, lai vislabāk palīdzētu savējiem būt labākās pozīcijās, kad nenovēršami goblini, to līderis Šaruls un arīdzan nesen no mirušajiem uzceltais (ļaunais) Alkon Alon rases nekromancers Kobals nodomās uz pilnu programmu atsākt karadarbību.

Puišu gaitas tos ieved aiz ienaidnieka teritorijas un par galveno mērķi pret kuriem vērst savu dusmu un arīdzna atriebi (iemesls iekš Knights Magi) ir šajos nemieru laikus ietekmi un varu uzaudzējusī Brotherhood of Rats banda. Banda, kurai interesantā kārtā nav viens vienīgs līderis ar lielo burtu, kurš valdītu ar dzelzs dūri. Sastāv tā no vairākiem iekšējiem grupējumiem un frakcijām, bet līdera dzelzs dūres vietā tāpat ir nežēlīga izrēķināšanās ar jebkuru, kurš kaut mazākajā mērā apdraudētu nu jau pat ļoti naudīgo afēru. Fakts, kas puišiem iesveļ iedvesmu un idejas, kur tieši tiem vislabāk likt ciest un sabotēt to kaitnieciskās ieceres, kur tieši uzbrukt, kad to rīcībā nav lielas armijas un jāapdomā katrs solis, lai paši paliktu pie dzīvības.

Devītās Shadowmage ietvaros Rondals un Tindals iegūst negaidītus sabiedrotos. Nosacīti arī bandas grupējums, kurš gan grāmatas gaitās attaisno iekļaušanu to nosacītā draugu sarakstā. Turklāt tiem vēl ironiski atbilstošs nosaukums Cats of Enultramar, jo kas gan būtu žurku ķeršanā un vēlams to sērgas izskaušanā, ja ne grauzēju, tādu salašņu un parazītisku liekēžu galvenais naidnieks kaķis.

Pie reizes nevar jau vienmēr sižets būt drūmi nopietns, pat ja netrūkst tādu, kuri tā vien vēlētos savu mērķu veicināšanai, grāmatas galvenajiem varoņiem nolaist to dzīvības sulu. Tā par atmosfēras atvieglošanas, humora piešprices upuri tiek pataisīts Rondala tēls un tā sākotnēji nedienas romantiskajā mīlestības frontē, jo smejies vai raudi, un sākotnēji draugam Tindalam netrūkst iemeslu, lai pavilktu uz zoba savu cīņu biedru, Rondalu savās kaķes ķetnās noskata jauniegūto sabiedroto līdera Hensa vien četrpadsmit gadus jaunā meita Gartina. Tomēr neskati vīru vai šajā gadījumā pavisam jaunu dāmu pēc cepures, jo meitene acīmredzami trenēta jau no bērna kājas un nebūs ne tuvu līdzīga citām vienaudzēm, vēl jo vairāk ne no aristokrātiskas izcelsmes. Kas gan nenozīmē, ka Gartina nezinātu, ko vēlas, un sekojoši nenespraustu neapgāžamus mērķus, kam par uzskatāmu piemēru jau ir Rondala nolūkošana.

Diemžēl salīdzinoši no visām trim Shadowmage atstāja to pašu vājāko iespaidu. Lai arī idejiski saprotams, kāpēc autors Terry Mancour gribētu lasītajām dot iespēju sekot puišu gaitām, jo tām ir visai nopietnas sekas un finansiāli labumi gan pašiem, gan Angvinam un ne tikai, tad izpildījumā kaut tomēr pietrūkst, lai būtu tikpat aizraujoši, kā abiem tēliem pirmajā veltītajā romānā.

Varbūt daļēji pie vainas ir sajūta, kura jo tālāk sērijā, jo vairāk sāk piezagties, ka lielā, ļaunā naidnieka eksistence fonā, lai cik aizraujoši un dažādu intrigu piepildīti nebūtu Minalana vai citu varoņu piedzīvojumi, tomēr prasītos aktīvāku sižetisko atkalatgriešanos un novešanu pie atrisinājuma. Par ko gan tik drīz māc šaubas, ja ņem vērā, ka sērijai vēl šogad iznācis tās pēc kārtas astoņpadsmitais turpinājums.

ONE, Yusuke Murata – One-Punch Man #11-19

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

One Punch Man (OPM) pasaulē varētu šķist, ka cilvēcei teju katru tās pastāvēšanas mirkli būtu jātrīc eksistenciālās šausmās un gaidās, jo lielāku vai mazāku vai tieši milzu izmēru monstri, no kuriem visbīstamākie ir ‘’Dēmonu’’ un ‘’Pūķu’’ klases, uzbrukumi ir vairāk kā vien potenciāls drauds. Tieši tādēļ cilvēces miera un drošības aizsardzības nolūkā eksistē Varoņu Asociācija, kura līdz šim spējusi iedvest parasto mirstīgo sabiedrībai drošības garanta sajūtu, ka, lai kādi dzīvie murgi neizdomātu kļūt par realitāti, būs Varoņi, kuri tad nāks talkā un izglābs dienu. Ar uzsvaru ‘’līdz šim’’, jo starp monstriem uzradies kāds līderis, kurš ir gana spēcīgs, lai spētu tos apvienot zem viena karoga (ar izdomas pilnu nosaukumu izveido Monstru Asociāciju) un spertu pirmos soļus jaunas pasaules kārtīgas ieviešanā!

OPM galvenais varonis itkā ir ārēji ar neko neizceļanmies Saitamas tēls. Puisis nevar lielīties ne ar milzu muskuļiem, ne ar ko citu ārēji iespaidīgu, lai jau uzmetot tam aci vien ļaundari un mošķi no tā sāktu trīcēt bailēs. Saitamu arī nekādas ienaidnieku replikas nespēj izprovocēt uz kādu cerētu pārsteidzīgu reakciju vai negatīvu emociju, kas liktu zaudēt modrību un pieļaut liktenīgu kļūdu. Tieši pats pretinieks, kad nenovēršami novērtē Saitamu par zemu pieļauj sev letāli liktenīgu kļūdu un nokļūst aizsaulē pēc viena vienīga dūres trieciena.

Izņēmums, ja vien nepiedalies cīņas mākslas turnīrā, kur Saitama iekļuvis vien aiz tīras nejaušības, bet cer tajā beidzot atrast izaicinājumu, kas liktu pielietot vairāk kā vienu dūres triecienu. Jo pēc super smagajiem treniņiem, kuri tikpat kā maģiski tam dod lielo dūres spēku, tas līdz pat padsmitajiem sērijas krājumiem kā meklē, tā meklē un joprojām nav atradis sev cienīgu pretinieku, kas spētu iedegt pietiekamu aizrautības kvēlu un degsmi, liktu satraukties par cīņas iznākumu. Labi, ka vēl Saitamam ir tādi draugi kā Nr.1 spēcīgākais varonis King, kurš vajadzības gadījumā spēj atrast iedvesmojošus un uzmundrinošus vārdus, bet pie reizes nebūt tik žēlsirdīgs, lai ļautu tikt uzveiktam kādā nebūt videospēlē.

No citiem tēliem izceļami Saitamas māceklis un kiborgs Genos, kurš, ja meistars aizņemts citos pavisam noteikti vienmēr nopietnos darbos, var arī palīdzēt un glābt dienu. Bet krietni interesantāks salīdzinājumā būtu pašpasludinātais ‘’varoņu slaktētājs’’ Garo, kurš pār visām varēm kā sev, tā citiem grib iedvest bailes un uzdoties par cilvēku-monstru, bet jo vairāk no varoņa tiek atrādīts, jo biežāk Garo ar darbiem pierāda, ka patiesībā arī būtu pieskaitāms pie varoņiem. Pat ja bērnībā iegūtas kādas psiholoģiskas traumas un pārāk biežas apcelšanas gan tad, gan vēlāk izjūt kāri un vēlmi par to likt kādam citam ‘’samaksāt’’.

Par cik Saitama ir tik mežonīgi spēcīgāks pār citiem, tad nevar viņam ļaut uzrasties katrā cīņā pret monstriem, kad tie padsmito krājumu pirmajā pusē izdomājuši iztestēt Japānas pilsētu aizsardzību (pārējā pasaule laikam pārāk nenozīmīga). Nedaudz īpatnēji no stratēģijas puses, bet ne, ja ir vēlme izvilkt populāru sēriju pēc iespējas garāku, ka monstru ‘’izmēģinājuma’’ uzbrukums tik pārliecinoši sliktajiem tēliem iet no rokas, jo Varoņu Asociācijai jāmēģina uz tiem visiem reaģēt, ka labāk to vienā brīdī nopauzēt un ļaut atgūties.

Kā iepriekš pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem lasītajos pirmajos desmit krājumos, tā arī tagad viennozīmīgi spēcīgākais OPM sērijas aspekts ir kā vienas lapaspues vai paneļu sērijā vai pilna atvēruma (to gadījumā gan derētu lielāks formāts) cīņas epizožu ilustrācijas. Būtu tie varoņi pret ļaundariem vai pret milzu mošķiem. Citādi, ja to neņemtu verā, tad ne reizi vien no sižetiskā skatpunkta rodas pamatotības jautājumi, kāda tam bijusi jēga lielās bildes un sižeta ietvaros.

Par ko arī jāatzīmē, ka lielā, vispārējā sižeta arka ar Monstru Asociācijas plāniem pārņemt varu pār pasauli uz priekšu no krājuma uz krājumu virzās dikti lēni. Lai arī pa kripatai tiek dots plašāks ieskats Monstru Asociācijā ar mežonīgi baismu monstru karali Orochi kā to līderi, tad jau tuvojoties 19.krājuma beigām, sāk rasties pamatotas aizdomas, ka šis baisais Orochi ir vien kā izkārtne un patiesais līderis ir pavisam cits.

Otrs plus būtu izceļams nepārspīlētais humors, kas nāk no Saitamas tēla, kad tas ne tikai neļaujas tikt izprovocēts, bet ar taisnu seju un pilnu nopietnību sniedz atbildes, kuras sanikno tieši viņa pretinieku un liek pasmiet lasītājam. Vai arī par ‘’bonusa’’ mangām saukti īsie stāsti krājumu beigās, kuriem pašiem par sevi uz pārējo stāstu nav ne mazākās ietekmes, bet reizē pārmaiņas pēc piešķir izklaidējošu plusu, kas nesaistās vien ar cīņas ainām un ilustrācijām. Un ja gribas būt īpaši dāsnam un labvēlīgam, tad nevar neatzīt, ka, lai arī uz cīņu ilustrāciju fona niecīgā apjomā, tad galveno varoņu izaugsmi, ja pacenšas un grib, var saskatīt.

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #7-16

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Ceļš uz statusu un godu saukties par Varoni ar lielo burtu sākas jau no pirmās dienas, kad nosprausts uz to mērķis, no pirmās dienas, kad sāk manifestēties pirmās spēju (autors Kohei Horikoshi devis spējām quirk terminu) pazīmes jau pat četru gadu vecumā. Ar to gan nevar lielīties My Hero Academia (MHA) galvenais varonis Izuku Midoriya, bet ar tādēļ jo lielāka nozīme cīņassparam, sirds drosmei aizstāvēt kā vājākos, tā vienkārši grūtībās un neapskaužamā ļaundara plānota trieciena krustugunīs nonākušu biedru, lai dienas beigās vari ar pilnu pārliecību un skaļāko balsi un uz mangas lapaspuses ar pašiem lielākajiem burtiem izkliegt, ka esi darījis visu iespējamo, lai kļūtu jo spēcīgāks nekā pirms tam. Jo vari būt drošs, ka kriminālās pasaules ļaundari darīs to pašu.

Iepriekšējo rakstu noslēdzu pie sestās MHA sērijas krājuma un septītais turpina, kur iepriekšējais noslēdzas ar vasaras treniņnometnes sākšanos nedēļas garumā. Par nelaimi Izuku, tā kursabiedriem kā Tenya Ida, Ochaco Uraraka, Shoto Todoroki un vēl daudzi citi izceļami būtu, tad lielie, sliktie (vismaz tajā brīdī) Ļaundaru Līgas veidolā tos, varoņu universitātesU.A. audzēkņus noskatījuši kā ideālu mērķi jaunam uzbrukumam, lai turpinātu degradēt varoņu uzticamības simbolu kā sabiedrības aizstāvjus. Un kuriem vēl labāk uzbrukt, ka skolai, kurā nesen sācis pasniegt pats dižākais varonis kāds jebkad bijis un joprojām (uz doto brīdi) numur viens varonis pasaulē All Might.

Uzbrukums, kas paredzami tiek atvairīts, bet, kas dažu nākošo krājumu garumā sāk ievirzīt metaforisku stafets kociņa nodošanu no All Might uz Izuku, kurš, plašākai pasaulei un galvenokārt ļaundariem, vēl nezinot, savu Kvirku spēju neatklāj pats vien ar saviem spēkiem kādas nejaušības pēc, bet attiecīgā nejaušība ļauj tam sastapt All Might vēl pirms norietējis tā zenīta laiks, pirms vēl tas paspējis izraudzīties kādu citu par savu spēju mantinieku, piemēram, no U.A. universitātes trešā kursa. Simbolisks moments, kas jo vēl vairāk nostiprina Izuku varoņa apņemšanos nezaudēt drosmi, kādi nebūt smagi šķēršļi un pārbaudījumi netiktu no profesoru vai ļaundaru puses likti viņa un tā draugu/sabiedroto ceļā. Sapnis kļūt par varoni, kam jādzenas pakaļ ar visu, kas ir iekšās, ar visu pieejamo un reizēm pat no dziļākajām, šķeitami jau izsmeltajām spēku rezervēm, lai sapnis līdz universitātes pabeigšanai kļūtu par realitāti. Lai no All Might puses tam piešķirtā One for All spējas nebūtu bijis liktenīgi kļūdains lēmums.

Par ko gan lasītājs var būt drošs Ļaundaru Līga un tās izveidotājs liktenīgi ar ļaundara vārdu All for One (līdzībai nosaukumos iemesls), ar kuru All Might jau reiz mērojies spēkiem un knapi uzvarējis, bet vēl piedevām kurš vainīgs pie neglaimojošā fakta, ka spēku dzirsktele numur viens varonim iet uz beigām, ka jāsāk meklēt kāds, kuram to tālāk nodot.

MHA sērija nevar jau vienmēr nodarbināt labos varoņus ar nemitīgām spriedzes cīņām uz dzīvību un nāvi, pat ja eksistē sižetbruņas, un pa savai reizei jāļauj tiem mērot spēkus ar vienaudžiem no citām varoņu skolām, kas notiek vairāku krājumu garumā, kad kā U.A.universitātes tā citi vienaudži tiek pielaisti pie pagaidu varoņu licencēm, kuras oficiāli ļautu tiem iesaistīties krīzes situācijās, kamēr tagad kā vien studentiem, lai profesoriem vai kādam citam tos nevajadzētu sodīt, būtu jāstāv malā rokas klēpī salikušiem.

Reizē, par cik sērijā tik daudz dažādu varoņu, uzmanības fokuss nav tikai par un ap galvenā varoņa Izuku gaitām. Tā nosacīts bērnības draugs Katsuki Bakugo un viena no spēcīgākā varoņa Endeavor atvasēm, lai arī ārēji izceļas ar milzu bravūru un reti kad citā personāžā sastopami skaļu muti, tad, kā tas reizēm gadās aiz bravūras fasādes patiesībā slēpjas personība, kura tādā veidā cenšas vien noslēpt savu nedrošību, kuru tikai jo vairāk reizēm uzkurina nepatīkamais izbrīns, kad Izuku, kurš visu dzīvi līdz tam bijis Bakugo puisim iedzinējos, teju vai acumirklī tagad tam ir izrāvies priekšā.

Man uz grāmatplaukta pieejamajā noslēdzošajā vol.16 līdzīga tipa, bet ar pavisam citiem izcelsmes iemslu avotiem, izceļas divi citi varoņi, kuri, lai arī viens no tiem ir pat sava kursa top3 ierindojams, joprojām cīnās par pašpārliecību un pašnovērtējumu, lai virsroku pār tiem nepārņemtu zemapziņā čukstoša balss, kas tā vien grib iegalvot, ka tieši viņš nav Varoņa statusa cienīgs, lai labāk met plinti krūmos un atbrīvo vietu citiem kompetentākiem kolēģiem pirms ar saviem muļķīgajiem izgājieniem kādam vēl nodarījis pāri un kaitējis tā veselībai.

Kā starp labajiem supervaroņu tēliem, tā arī starp ļaundariem lemts uz sižeta skatuves kāpt jauniem censoņiem, kuri tā vien alkst izmantot šo krājumu laikā radušamies pārmaiņu laikus, lai censtos tos ļaunprātīgi, savtīgi, kā arī mantkārīgi un visādi citādi nekrietnos nolūkos vērst sev par labu. No tiem izceļams ir superļaundaris ar Overhaul palamu, kurš vēl piedevām var lepoties ar piederību vēl pie dzīvības esošai un stāsta ‘’tagadnē’’ retai parādībai kā jakuzas, kuri pēc kvirku spēju parādīšanās pasaulē piedzīvojuši ne tos raženākos laikus.

Overhaul tēls, kurš tā vien šķiet, lai cik pirms tam liels un briesmīgs All for One netiktu mālēts vai lai kā iepriekšējā MHA rakstā pieminētais Stein ļaundaris nebūtu uzdarbojies un apslaktējis vairāk par vienu vai diviem varoņiem, supervaroņu sabiedrības modelim, pastāvošajai kārtībai un ideāliem rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus!

Anne Rice – The Wolf Gift Chronicles #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad vien 23 gadus jaunais San Franciso laikraksta Observer žurnālists tiek nosūtīts mārketinga tipa tematiskam rakstam par grandiozo Mendocino īpašumu un plašajām teritorijām, kuras to īpašniece Marchent grib pārdot, jo ar māju, tās iepriekšējo īpašnieku un onkuli Fēliksu viņai ir pārāk sāpīgas atmiņas un asociācijas, Reuben nevar pat ne tuvu iedomāties, cik ļoti izmainīsies viņa dzīve.

Jau no pirmajiem mirkļiem, kad ierauga Mendocino māju un vēl jo vairāk tuvumā skatot dažādām bagātībām piepildītās telpas, Rubenam piezogas doma, ka nesmādētu iespēju pats iegādāties īpašumu, ka tā tēvam akadēmiķim arīdzan fascinētu ar kultūras vēstures un cita veida izsmalcinātām vērtībām, kuras aiz sevis atstājis pirms 20 gadiem pazudušais Marčentas onkulis Fēlikss.

Zinot The Wolf Gift grāmatas un duoloģijas The Wolf Gift Chronciles premisi, ka tajā prominenti figurē paranormālais vilkaču mitoloģijas aspekts, turklāt, ka galvenajam varonim Rubenam par tādu lemts pārtapt, lasītājs ar nepacietību var gaidīt, kāds gan būs sižeta katalizators, kas teju kā pārdabiski maģisks teleports aiztransportē Rubenu pavisam citā, no malas biedējoši vardarbīgā pasaulē.

Vēl jo vairāk, kad ar izmaiņām un pārvērtībām, ar jauno fizioloģiju un visām tam sekojošajām emocijām un psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem Rubenam jātiek galā vienam pašam. Vienam, jo katalizatora notikums atņem dzīvību gados vecākai, bet vēl gana jaunajai un pievilcīgajai Marčentai. Vienam, jo lielāko tiesu no grāmatas Rubens varētu nodomāt, ka, ja arī bez viņa pasaulē eksistē citi likantropi, kā nekā vainīgais, kurš atbildīgs par viņa infekciju, tad diezin vai to ir tik daudz un mājo tik tuvu, lai spētu kā nebūt palīdzēt un aprast.

Psiholoģiskos pārdzīvojumus sagādā nevien situācija un attiecības ar vecākiem un brāli Džimu, kuras ne agrāk, ne tagad bijušas tās gludākās, kurās nevajadzīgu viļņošanos sagādā ilgadēja draudzene Celeste, ka no lasītāja viedokļa atiek vien nobrīnīties, ka Rubens ar viņu vēl kopā, kam, pēc kļūšanas par vilkati, saprotami nāk klāt jauna, neparasta dinamiku, kuras cēloņus nevar tā tik vienkārši parastam mirstīgajam kā ar āmuru pa pieri izklāt uz delnas.

Vēl jo vairāk, kad Rubens atklāj autores Anne Rice citkārt vilkaču literāros darbos nemanītu (varbūt vien nav gadījies tādu vēl lasīt) pārdabiskas ožas aspektu, kas ar kliedzin kliedzošu neatliekamu uzstājību sauc palīdzēt nevainīgiem upuriem, kad ļaunumam tā dažādākajās pakāpēs tiek ļauta vaļa, kur acīmredzami ierastie likumsargi ir bezspēcīgi, lai novērstu noziegumu. Tomēr, lai ar kādu morāles lēcu netiktu vērtēta Rubena rīcība, tad tā noteikti un visai ātri piesaista plašsaziņas mediju uzmanību. Īpaši, kad top skaidrs, ka varoņa un pašrocīgā taisnības cīnītāja vai citu acīs sērijveida slepkava rīcība nav nejaušs vienas vai divu reižu atgadījums. Papildus ažiotāžu un interesi ģenerē diskuss, kā gan vērtēt šīs personas rīcību, jo, lai cik nešķīsti un kriminālnoziegumu bagātu pagātni nebūtu dažādie upuri, tad slepkavība tomēr paliek slepkavība.

Vismaz paša Rubena rokās nokļūst iespēja piedēvēt varonim/ļaundarim iesauku Man Wolf, kura stāsta popularitātes dēļ vēja spārniem milzu ātrumā aplido visu pasauli. Kuram gan vēl labāk laikrakstam Observer uzticēt saviem lasītājiem pavēstīt par šokējošajiem notikumiem, ja ne pašu žurnālistam un pirmajā incidentā cietušajam. Kuram gan vēl labāk ar labas prozas kvalitāti, kāda piemīt Rubena rakstnieka rokai, reizē iesvelt kvelmi un lasītāju interesi un reizē būtu gana vispārīgs, lai ne mazākajā mērā neļautu diskusam un interesei sākt pavērsties pārk bīstami tuvu Man Wolf patiesās identitātes atklāšanai, kam gan talkā nāk citi vilkaču fizioloģijas aspekti.

Jaunu dinamiku The Wolf Gift Chronicles duoloģijā piešķir Lauras tēla nejauša sastapšana dziļi Muir mežos. Laura ne tikai neizrāda nekādas bailes vai kādas citas satraukuma pazīmes, kad nakts tumsā ierauga sava meža namiņa tuvumā tādu mošķi kā vilkatis, bet pat uzņem kā ar ciemiņu, kas turklāt vēl noslēdzas ar intimitāti. Atklājot vairāk par Lauru, tās pagātni, skaidrāki top iemesli, kāpēc gan tā, uz ko varbūt pat zemapziņā cerējusi. Bet notikumiem lemts pavērsties tam pavisam pretēji, ka prātā pat nāk Skaistules un Briesmoņa analoģijas salīdzinājums, ko gan paši tēli viens otram noliedz un mēģina saskatīt savu un atšķirīgu.

Tikpat interesantu un Rubenam satraukumu pilnu, kas gan nākotnē no šīs sastapšanās izrietētu, ievieš ne tikai dzīvāka par dzīvu Fēliksa atkalatgriešanās vispirms jau Sanfrancisko reģionā un sekojoši Medocino namā, bet arī, ka mats matā nav pēc skata mainījies, ko oficiāli izskaidro, uzdodamies par pazudušā un mirušā Fēliksa ārlaulības dēlu. Satraukums pamatos, jo saliekot visus mājienus un pavedienus kopā, atliek vien secināt, ka kā Fēlikss, tā arī tā tuvāko draugu grupa paši arīdzan ir likantropi vilkači.

Duoloģijas otrajai The Wolves of Midwinter ir krietni uz Rubena iekšējo pasauli un pārdzīvojumiem vērstāks skats. Lai arī Rubens nu jau vairs nav svešinieks attiecībās ar savu jauno ‘’Es’’ un ko tas nozīmētu palikt nemirstīgam, kamēr radi un tuvie būdami parastie mirstīgie, tiktu apglabāti, tad neviļus jauna vilkača radīšana pirmās grāmatas ietvaros rada jaunas pārdomas, šaubas par savas rīcības pareizību un ko gan tālāk iesākt, kad aptverts kā izdarītais, tā potenciālās sekas. Kad ir vēlme nepalikt gluži vienam ar savu vilkatību.

Kaut arī pirms otrās grāmatas ir labs, īss kopsavilkums, ja nu ir šāda, tāda būtiskāka detaļa aizmirsusies, tad šī otrā romāna krietni atšķirīgais sižetiskais stils var likt vilties, ja gaidīts kaut kas līdzīgs pirmajai The Wolf Gift un vēl vairāk, ja kāda iemesla pēc The Wolves of Midwinter tiek lasīta vispirms. Tomēr gribas teikt, ka grāmata no paša lasītāja šoreiz prasa lielāku iesaisti un prāta nodarbināšanu, jo nebūs vien popkornam vai cukurvaitei līdzīga izklaide, kuras vērtība reizēm tikpat ātri pazūd.

Tā vietā tiek izmantots ziemas saulgriežu un Ziemassvētku laiks, lai Rubens, viņa jaunradītais Stjuarts un arī citi tuvi tēli, no kuriem dažam labam lemts sekot Rubena ceļam jaunajā, paranormālajā un pirms tam tik svešajā pasaulē. Vienlaikus svētku (pagāniskie un kristīgie) atmosfēra, emociju un dažādu personu aktivitātes virpulis liek manifestēties personāža tēlam, no kura kā Rubens, tā Fēlikss jau bija pie sevis paspējuīs atvadīties. Izrādās Marčentas gars tā vardarbīgās un negaidītās mirstīgās eksistences pēkšņā gala dēļ nav spējis ļauties nākošās eksistences plaknei, bet palicis vēl starp mirstīgajiem.

No tēliem nevar drusku plašāk nepieminēt Rubena brāli, turklāt priesteri Džimu. Viņam tiek veltīti diezgan būtisks lapaspušu uzmanības laiks The Wolves of Midwinter ietvaros. Gan tam, kādu iemeslu dēļ kļuvis par priesteri, gan jo būtiskāk vainas apziņas slogam, kuru tā pagātnē pats sev uzlicis, bet kuru pats Rubens zem grēksūdzes aizsega pavēsta par savu jauno dabu, zinot, ka brālis kā advokāts citam tad to neatklātu. Fakts, ko Rubens pats vēlāk sev nereti pārmet.

Jāpiebilst, ka ne Rubenam, ne Fēliksam vai kādam citam ar abiem saistītajiem tēliem par naudas trūkumu ne tikai nav jāuztraucas, bet šķiet lielākas raizes sagādā tās iztērēšanas jautājums. Interesants, pavisam atšķirīgas dabas sižets varētu tikt izvērsts, ja ne vienam, ne otram tāda opcija un kabatu biezums nepastāvētu, bet tas jau cits debatējams jautājums, kā būtu, ja būtu. Cita autora atšķirīgāka stila un manieres daiļdarba jautājums.

Timothy McGowen – Arcane Knight #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ko noslēdzas trešā Arcane Knight jeb Order & Chaos sērijas grāmata, lai cik ļoti lords Varians nebūtu palīdzējis galvenajam varonim Kaldoram Mailzam tā spēka ceļojuma un izaugsmes pirmsākumos, Kaldors nevar piedot un aizmirst derdzīgo ieroča pielietojumu, lai tikpat kā noslaucītu no zemes virsas konkurējošu namu un tā galvaspilsētu. Ar to vien lords Varians kā laika bumbu agrāk vai vēlāk ir parakstījis sev nāvesspriedumu, kuru Kaldors apņemas īstenot.

Noslēdzošās trīs sērijas grāmatas, laicīgi zinot, ko no sižetiskā stila un varoņiem sagaidīt, bija jau krietni vieglāk vienkāršoti sakot pieciest. Lai arī nu jau priekšzināšanas ļauj labāk izbaudīt Kaldora un tā draugu grupas biežāk uz lielo sižetu ietekmi neatstājošu došanos neskaitāmos Labirintu ‘’skrējienos’’, ja vien neskaita, ka balvas un iegūtie dārgumi, kā pašam Kaldoram, tā citiem ļauj pakāpeniski (reizēm gan straujāk par strauju) kļūt arvien spēcīgākiem līdz brīdim, kad nav pat mazāko šaubu, kuram gan būtu lemts gūt virsroku cīņā starp Kārtību (Order) un Haosu. Un tam visam pa virsu LitRPG fantāzijas subžanrs šķiet vien lieki piekabināta atribūtika.

No citiem tēliem, ja ļoti pacenšas piedomāt un izspiest kādu nebūt pievienoto vērtību, varētu mēģināt izcelt Kaldora draugus Izmīnu un Emeriju no laikiem vēl pirms Kaldorā tiek pamodināta Dzirkstele (maģisko spēju avots autora Timothy McGowen izveidotajā fantāzijas pasaulē). Bet arī šo divu vai citu kā kompanjonu tēlu, tā vēl jo izteiktāk Haosa ļaunaru tēlu gadījumā izaugsme diezgan apjomīgu lapaspušu grāmatu garumā (lpp kopskaitu dalot vidēji nedaudz virs 500 lapaspušu katrā) ir tikpat kā nekāda.

Biežāk tie kalpo vien, lai izdevīgā brīdī glābtu no kritsikas situācijas Kaldora tēlu. Itkā varētu nodomāt, ka redz, Kaldors tik neievainojams nemaz nav, bet izpildījums tāds, ka neatstāj šaubu, ka ‘’sižeta bruņas’’ ir vien vāji slēptas. Tā prātā nāk sērijas pašā sākumā mistisks bāra īpašnieks un burvis vārdā Merlins, kurš arī šo trīs grāmatu ietvaros vairākkārt ‘’deus ex machina’’ stilā izglābj dienu, uzrodoties kā no skaidrām debesīm. Neievērota nevar palikt arī paša burvja vārds un visa citu leģendu un literāro darbu asociācijas, kuras tam nāk līdzi. Un kā būtisks ceturtās grāmatas sižets, pirms Kaldors var īstenot atriebes plānus pret lordu Varianu, ir saistīts ar leģendāri superspēcīga zobena iegūšanu, kas Arcane Knight pasaulē nosaukt par Ordu zobenu, bet kvests, kura ietvaros tas iegūstams, zobenam dots Ekskalibura vārds.

Diemžēl ne saistībā ar dažādiem Artūra bruņinieka mājieniem, ne vēl jo vairāk ar agrāk eksistējošas un leģendāri spēcīgas magu Ordu rases eksistenci autors cenšas, bet diezgan iespaidīgi nesekmīgi izveidot intrigas un augstākās pakāpes cienīgu pasaules uzbūvi, tās vēsturi un pamatu galvenā varoņa Kaldora izvēlei par Kārtības čempionu. Pārāk daudz laika un uzmanības tā vietā tiek veltīts Labirintu piedzīvojumiem, lai vien momentos, kad šķiet ir vēlme pievērsties, kam nopietnākam, brīdis, kad to efektīvi realizēt, jau būtu nokavēts.

Ja izaugsme citiem tēliem, kā minēts, tikpat kā nekāda, tad vismaz kaut cik tādu var novērot Kaldoram. Tā puisim, kas gan drīzāk saucams par jaunu vīrieiti, piedzīvojumu gaitā ļauts nonākt pie atziņas, ka, lai būtu balanss starp Kārtību un Haosu, starp labajiem un ļaunajiem spēkiem, ne vienmēr un visu laiku viņam būs lemts uzvarēt. Ka ne vienmēr un par katru cenu būtu jātiecas iznīcināt un līdz pelnu pīšļiem miltos saberzt Haosa pusē esošos. Atziņa, pie kuras vēl jo vairāk nākas pieturēties, kad sērijas sižetā tiek atklāti pavērsieni attiecībā uz Kaldora tikpat leģendāro tēvu Elkoru, kurš arī ne tikai bijis Arcane Knight, kā dēļ Kaldors izšķīries pats par tādu kļūt, bet ir dzīvāks par dzīvu un papildus tam spēku pusē, kas teorētiski nostādītu dēlu pret tēvu.

Ja kopskatā Order & Chaos sērija jau no paša sākuma līdz beigām, tai skaitā ar neko neizteksmīgu gala kulmināciju, liek vilties un novēlēt autoram labāku izpidījumu citos darbos (nedaudz bail riskēt ar vēlākām publikācijām pēc šīs sērijas), tad ar piepūli var mēģināt saskatīt uzplaiksnījumus un momentus, kuros, lai būtu balanss starp labo un ļauno, starp Haosu un Kārtību, kā vienā, tā otrā pusē būtu jābūt tēliem, kuri nav viennozīmīgi slikti vai labi, lai tiem piemistu melnbaltas tēlu iezīmes.

Arcane Knigt/Order & Chaos – nešaubos idejiski piemitis labs potenciāls, bet gandrīz pietrūkst (rokas) pirkstu, lai saskaitītu neizmantotas un vāji izpildītas iespējas, kuras citkārt sērijai ļautu būt ai, cik labai (kaut gan pēc Goodreads atsauksmēm laikam būšu stiprā mazākumā). Tā prātā nāk vairākkārt pieminēts super drauds visiem kā Kārtības, tā Haosa pārstāvjiem, Melno Pūķu veidolā. Vai noslēdzošās sestās grāmatas laikā iepazīstināts jauns termins Word (‘’The Word has stood strong’’), bet ne viens, ne otrs vai vēl kāds jau pieminēts aspekts tā arī netiek apaudzēts ar miesu, lai rezultāts un gala iznākums būtu pienācīgi izbaudāms.

Ryo Hanada – Devils’ Line #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertical

Manas pārdomas

Kad tevī mājo tumsas bezdibeņa un nekontrolētas asinskāres aizmetņi, ir dienu no dienas profesionāli un sadzīves solī jāpielieto visa iespējamā paškontrole (un jāturpina to attīstīt un uzturēt formā), lai nenorautos no metaforiskās ķēdes un neļautos dziņām, kuras paša un citu drošības labad vēlams apspiest. Tas gan ne visiem Devils’Line sērijā par velniem sauktajiem vampīriem ir pa spēkam, par kuru reālo eksistenci lemts vispirms uzzināt vienai no sērijas galvenajām varonēm (un vēlāk ar ļaundaru plānotu ieceri arī plašākai sabiedrībai) Tsukasa Taira.

Tsukasai tās pirmā sastapšanās ar vampīru vaigu vaigā pat varētu teikt no ļoti negaidīta avota, no studiju biedra, kurš līdz šim tik veiksmīgi spējis noslēpt savu patieso dabu, bet ne vairs, kad Tsukasas skaistums un paša iekāre gūst pār to virsroku. Par laimi turpat tuvumā gadās neoficiālas policijas izveidotas velnu mednieku F vienības pusvampīrs Yuuki Anzai, bet pirms sērija gatava abus varoņus tuvāk vienu ar otru sapazīstināt.

Interesanti, kā ilgajos dzīves gados Tsukasa spējusi nodzīvot, vismaz pašai nezinot par pretējo, nesastopot nevienu vampīru, bet te pēkšņi no pirmā incidenta nemaz nepaiet tik ilgs laiks, lai Tsukasa atkal gandrīz kļūtu par upuri viena tāda uzmanības apliecinājumiem, bet kārtējo reizi paveicas, ka Anzai ir salīdzinoši tuvu, lai tā vampīrisma uzlabotā dzirde ļautu laicīgi paspēt aizsteigties palīgā. Kā lai citādāk, ja ne par likteņa sūtītu (potenciālu) mīlestību to nosaukt, vai vismaz romantisko sižeta līniju starp diviem galvenajiem varoņiem, kuru paralēli nozīmīgākai sižeta problēmsituācijai risināt.

Yuuki Anzai var droši teikt, ka ir paveicies atrast nodarbinātību starp Division 5 F specvienības biedriem. Būdams pusvampīrs, lai arī starp kolēģiem ir simtprocentīgs vampīrs Džila, bez kolēģu atbalsta cīņa ar sevi un savu iekšējo tumsu būtu jo grūtāka. Konstanta piesargāšanās un risku mazināšana, lai nepārvērstos par asinskāru monstru jau tā ir liels psiholoģiskais slogs, kas bez atbalsta sistēmas un ģimenes, būtu tie radi vai citi, ilgtermiņā ar lielu varbūtību beigtos bēdīgi. Kad Anzai dzīvē ienāk Tsukasa un ar laiku mazpamazām abi noprot, ka jūtas vienam par otru virzās uz romantisko pusi, jo lielāku satraukumu un bažas par savu paškontroles spēku izjūt Anzai. Anzai pārdzīvojumu ceļš un filozofiskās pārdomas, starp kuras sniegtajiem atklājumiem arī tas, ka ne vienmēr asinskāre simtprocentīgi nesavaldāma, un kuras sēriju salīdzinoši ar citiem tās aspektiem padara krietni baudāmāku.

Vampīru jeb Velnu eksistence līdz šim palikusi vien leģendu un mūsdienas popkultūras dažādajos medijos, bet, kā sižeta gaita to rādīs, tad acīmredzami eksistē pat ļoti ietekmīgu cilvēku grupa, kuri gatavi sponsorēt teroristisku CCC (Chosen Civil Community) grupu, lai izraisītu incidentu, kas plašākai sabiedrībai izgaismotu vampīru eksistenci to vidū, lai pamatoti satraucošu draudu uzpūstu lielāku par lielu un katrs sāktu domāt, ka tieši viņam būs lemts kļūt par vampīra upuri kuru katru brīdi. Lai kolektīvās panikas ietekmē varētu virzīt likumdošanas un cita veida valsts pārvaldes izmaiņas tiem par labu. Kaut gan sērijas gaitā tieši cilvēku rīcība biežāk un vairāk pielīdzināma to nīsto velnu/vampīru potenciālajām zvērībām, ko gan vispirms jau sev attaisno ar lielo un cēlo mērķi par drošu sabiedrību bez vampīriem.

Kā galvenie sērijas ļaundari tiek stādīti priekšā CCC grupa, kuras starp tās nedaudzajiem biedriem var lepoties ar ļoti ietekmīgiem personāžiem, kā policijas komandieri un A vienības līderi Kirio Kikuhara vai pat Veselības ministrijas parlamentāro sekretāri Kaname Shirase, bet lielai daļai no tiem pašiem, cik nu tie ir, tiem paustais to rekrutēšanas nolūkos diezgan būtiski atšķiras no faktuālās patiesības.Lai arī tiek radīts iespaids, ka CCC ir tik vien kā priekškars aizkulisēs paliekošu marionešu striķu kontrolējošajiem, tad neliela vilšanās, ka pat divpadsmit krājumu laikā, kad palikuši vēl tikai divi krājumi ir vien mājieni par to, kurš vai kuri ir īstie lielie ļaundar. Tā vietā lvenais sižets nereti tiek pabīdīts malā par labu vairāku citu sērijā dalību ņemošu tēlu un potenciālu pārīšu romantiskajiem pārdzīvojumiem.

Ar Devils’Line pirmo krājumu un tālāk izrietošajiem notikumiem visai skaidri noprotams, ka vampīru eksistence fakts ir ticis veiksmīgi turēts noslēpumā. Bet tādā gadījumā drusku pretrunīgi šķiet R2PC jeb Redeyes Rights Protection komitejas jau pirms 20 gadiem izveidotas vadlīnijas, kuras regulārās sanāksmju sēdēs ar dažādu ekspertu piesaistīšanu tiek pārskatītas un papildinātas. Papildus tam ONLO vai atšifrējot Obihiro National Laboratory Orphanage, kas kalpo kā galvenais vampīru un vampīrisma pētījumu centrs, plus bāreņu nams. Tā teikt gan šķiet drusku par daudz iesaistītoais personālijs gadu gaitā, lai kaut kas tāds paliktu tik ilgi noslēpumā.

Atšķirībā no sērijai jo tālāk turpinoties pieaugošiem šķietami liekiem romantiskajiem sižetiem, kas tikai lieki izstiepj garumā sēriju un liek jo vairāk vēlēties, lai notikumi atgriestos pie pamatsižeta, un kur turklāt dažs labs tēls variācija par tēmu ar saviem satraukumiem mīl vai nemīl ļoti maz atšķiras viens no otra, tad to pašu nebūt nevar teikt par Yuuki Anzai pusvampīrisma izcelsmi un kā gan tā vecāk, gan pats saistīts ar ONLO iestādi. Sižets par un ap Anzai, par to, kā tēls izzina savu pagātni, lai labāk varētu izprastu tagadnes sevi ar cerību, ka tas ļaus uzlabot paškontroli, un vairs nebaidīties nodarīt pāri vispirms jau sev tuvākajiem ir, ja ne viennozīmīgi saistošākais no visas sērijas, tad tuvu tam. Jo interesantāku ONLO sižetlīniju padara fakts, ka bez Anzai veiksmīgi tiem izdevies radīt vēl citu pusvampīru, kurš, lai arī oficiāli saukts par Johannes Kleeman, personīgi labāk grib atsaukties uz Hans Lee.

Devils’Line sērija, kas iesāk sevi spēcīgi un ir ar savu interesantu pienesumu par vampīriem, bet spēks, kas līdz divpadsmitajam krājumam diemžēl jau sāk manāmi izsīkt. Atliek cerēt, ka tikai pretējo var teikt par sērijas liela kulmināciju pēdējos divos krājumos, ka tā ir tai pienācīgu uzrāvienu un pēcgaršas kulmināciju.

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

24 gadus jaunais Kaldors Mailzs neko citu dzīvē tik ļoti nealkst, kā kļūt vismaz par piedzīvojumu meklētāju, lai vismaz kaut nedaudz varētu līdzīnāties pirms 10 gadiem kaujā pret lich mošķi un tā armijām kritušo tēvu Elkoru. Diemžēl pasaule, kurā maģijas spējas var iegūt tikai tie, kuros ir pamodusies Dzirkstele (Spark), daba šķiet Kaldoru, lai cik leģendāri spēcīgs nebūtu bijis tēvs, būs apdalījusi. Pieņēmums ar kuru puisis nodzīvo līdz pat liktenīgajai dienai, kad šķietami parastas medības pārvēršas cīņā uz dzīvību un nāvi, jo pretiniekos nevis parasts faunas pārstāvis, bet gan pašu Haosa spēku aspēsta dižmežcūka.

Cīņa, kuru jebkurā citā reizē jebkuram citam tēlam, kurš nav sērijas galvenais varonis būtu jāzaudē, bet Kaldoram paveicas un iekšējā vajadzība, griba izdzīvot kalpo kā katalizators, lai atslēgtu kādu nebūt barjeru (varbūt pat kāda mākslīgi uzliktu), lai Kaldora varoņa no vienkārša un ar neko neievērojama jauna zemnieku kārtas pārstāvja ceļš uz aristokrātiju un spēku virsotnēmm, varbūt pat pāri tēva Elkora kā Arcane Bruņinieku varētu sākties.

Dižmežcūka ir vien viena un drīzāk pat nebūtiskāka sižeta katalizatora daļa salīdzinoši ar to, ka uzreiz pēc cūkas pieveikšanas Kaldoram lemts izdzirdēt kādas citas grupas pārstāvju palīgā saucienus un diži nedomādams galvenais varonis steidz palīgā. Un labi, ka tā, jo nelaimē nokļuvusi neviena cita kā paša lorda Varina (brīžiem gan miksējas ar Variana Nama nosaukumu, kas liek samulst, bet, sākot ar otro sērijas romānu, autors vismaz turpina pieturēties pie viena nosaukuma) meita Eleina. Pateicībā par tās izglābšanu Kaldors nesaņem vienkārši pateicības vārdus un monetāru ‘’paldies’’ atlīdzību, bet gan kā no pārpilnības raga tam klēpī iekrīt dāvanas, lai jo ātrāk un diemžēl ļoti paātrināti uzlīmeņotu galvenā varoņa spēku, kad jau tāpat ir skaidrs, ka Kaldora varoni vismaz līdz sērijas noslēdzošajam romānam pasargās sižeta bruņas un tik vienkārši neļaus nomirt.

Ja vēl Kaldora un Eleinas tēlu romantisko sižetlīniju jau no gabala viegli paredzēt un ko varētu vēl pieņemami saprast, kaut arī fantāzijas sērija līdz ar to vairāk atgādina Young Adult subžanra pazīmes, vai lorda Variana brāļadēla Zandera pārtapšana no tāda, kurš neieredz jauno censoni Kaldoru, vispirms par tādu, kuru pieciest un vēlāk pat par draugu saukt, tad Kaldora sākuma familiaritāte un pat nekaunīgs tiešums sarunā ar lordu Varianu, kamēr paša klase un statuss ir krietni zemāks, pārsteidz, jo tiek pašsaprotami un bez sekām pieņemts. Pat diži aizrādīts, kur nu vēl kāds nopietnāks sods neseko un pat varbūtība netiek pieminēta. Tā vietā seko atlīdzība nevien ar vasaļa, bet arīdzan Blackridge Keep pārvaldes zemēm, pat ja pierobežā un nolaistām, kuras neviens cits negribētu pat ar garu kārti aiztikt.

Ja Arcane Knight sēriju vairāk uztver kā fantāziju, kur video spēles piedzīvojumi pārcelti prozas un izdomātu, lasāmu grāmatu pasaulē, kurā varoņiem pie reizes lemts krāt pieredzes punktus un līmeņoties uz augšu, tad autora Timothy McGowen izvēlētais sižeta notikumu izklāsta stils ir pat tīri paciešams. Bet, ja bijusi vēlme izklāstīt arīdzan kādu vispārēju sižeta arku, kurā Kaldoram un tā piedzīvojumos iegūtajiem draugiem būt kā Labo spēku un Kārtības/Order sargātājiem milzu cīņā pret nešķīstiem sliktajiem un Haosa spēkiem, tad jau pirmās grāmatas ietvaros nākas stipri vilties, kas turpinājumos ne par kripatu neuzlabojas.

Arcane Knight būtiskāko un pārliecinoši lielāko daļu sastāda vai nu Kaldora un tā sabiedroto piedzīvojumi dažādu Pazemes Labirintu ‘’skrējienos’’ vai uz papīra nozīmīgi un svarīgi sidequest-i, bet kuriem pēcāk ‘’lielajā’’ sižetā tikpat kā nav nekādas paliekošas nozīmes. Vienīgi dažādie tematiskie Pazemes Labirinti kalpo kā papildus veids, kurus pieveicot Kaldora tēlam ļauts iegūt jaunus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus. Vismaz Kaldora tēls ir ar gana lielu pienākuma un goda izjūtu apveltīts, lai iekļuvis aristokrātu vidū, pēkšņi atmodinājis Dzirkstelu, neaizmirstu bērnības draugus, kuri arī, tāpatās kā viņš, grib būt piedzīvojumu meklētāji.

Sīko piedzīvojumu īpatsvars ir pat tik liels, ka otrās un vēl jo vairāk trešās grāmatas ietvaros, tiek mēģināts iesākt vai paturpināt nozīmīgāku sižetlīnijas punktu, gandrīz gribas iesaukties, ko nu vairs, bet reizē nevar gluži par to vien piekasīties, jo tieši to gribējās vairāk jau no sākta gala. Diemžēl otrās grāmatas ietvaros līdzīgi kā ar dāvanām no lorda, tā arī cīņa ar Haosu (maiteklis seko) un tēva drauga, burvja tēla Warrick glābšana no Haosa spēku gūsta drīzāk iekrīt Kaldoram klēpī kā no zila gaisa, nevis rezultējas pēc ilga, neatlaidīga un smaga darba. Fakts, kas kaitinoši vairākkārt sērijas ietvaros atkārtojas.

Vismaz trešajā turpinājumā, kurā lords Varians izdomājis, ka par atriebi tuva rada nāvē un par vainu nepietiekamā Haosa apkarošanā, ir nepieciešams uzsākt karu pret kaimiņu Namu, lielā sižeta arka jau sakarīgi jutāmāka izstrādāta, bet arī tad, galvenokārt vienadīgā tēlu viedoklī, kas lielākoties ir karu nosodošs, drīzāk var saskatīt autora personisko nekā katra tēla individuālus uzskatus. Pat ja no personiskā viedokļa un mūsdiena skatpunkta varu tikai piekrist un pievienoties, tad viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē, kur Kaldors, kā daudzi citi iesauktie, kuriem tad jārekrutē kareivji no iedzīvotāju vidus, ir vien lorda vasaļi, tad drusku muļķīgi un nevietā šķiet to izteikumi. Tā teikt nedaudz ārpus konkteksta būtu iederīgi, bet ne Arcane Knight radītajā sērijas pasaulē.

Kā Dungeons & Dragons tipa fantāzija, kur piedzīvojumi ir piedzīvojumu pēc Arcane Knight pat būtu diezgan pieciešami lasāma, diemžēl bez galvenā varoņa un tuvākajiem tā sabiedroto draugu tēlu pulciņa gandrīz visi citi pat par kartoniskiem tēliem nav saucami. Kur citos darbos tas būtu kā negatīvi atzīmējams punkts, tad šajā piemērā kartonisks tēls būtu bijias pat labi un kā kompliments, jo realitāte ir krietni bēdīgāka un pārliecinošais vairākums tēlu atrāda sevi sižetā bez diža pienesuma, un tikpat ātri, cik parādījušies, tikpat ātri vairs netiek pieminēti un ir aizmirstami.

Nav tik traki, lai nepacenstos pievārēt atlikušās apjomā īsākās sērijas noslēdzošās grāmatas, bet nav pat tik viduvēji labi, lai rekomendētu to darīt arī kādam citam…