Crime

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

La paranza dei bambini itāļu valodas oriģinālajā nosaukumā ir duoloģija par ielaspuikām, kurus piesaista kriminālās pasaules šķietami viegli iegūstamā bagātība. Pēc būtības vienots vesels stāsts atbilstošā vietā sadalīts divās daļās par bandas jeb paranzas grupu, kuru kāpums līdz iecerēto mērķu spozmei ir straujš un varens, ko tie sasniedz ne bez labas devas asinsizliešanas un nežēlības devas, bet kur lejupslīde un kritiens uz leju ir tikpat straujš.

Duloģijas sākumā grupas līderis Nikolass un tā tuvāko draugu grupa, kuri tad viņu pavadīs sērijas sižeta gaitās, ir vien ap piecpadmsit gadu vecumu. Vien jauni un vecāku bandu grupu līderu acīs piena puikas, kuri sadomājušies par daudz. To jaunība un pieredzes trūkums, kas citkārt daudzus aizkavētu vai pat jau pašos pirmsākumos liktu pamatīgi un varbūt pat letāli aplauzties, ir tieši tas, kas ‘’vecajām’’ lauvām liek tos novērtēt par zemu, tieši tas, kas ļauj Nikolasam uzskatīt, ka nu pienācis laiks jaunajiem pie varas spēļu sniegto labumu galda un citi labāk pavācas malā, ja nevēlas tikt ar varu nogrūsti nost. Faktu ‘’vecums’’, kuru Nikolass vieduma un izdzīvošanas prasmju vietā pasaulē, kurā daudzi mirst jauni, sajauc ar vājumu, bet atklāsmes process, kas sērijas gaitā prasīs nevienu vien dzīvības cenu.

Angliskais sērijas nosaukums Piranhas arīdzan ir tikpat atbilstošs. Kā piranjas jaunie sajūt veco vājās vietas, kā piranjām tiem pietiek ir vien dažām asinslāsēm, lai saplosītu savus ienaidniekus, kas, plus to jaunības neizskaramības sajūta sižeta gaitā gan dod mānīgu priekšstatu par sagaidāmo nākotni un neizsmeļamo veiksmi, vismaz Nikolasam. Tiem pietiek tikai ierādīt pirmos soļus, kuru aizsākums ir hašiša un citu narkotiku pārdošanā vispirms skolasbiedriem un pēcāk jau plašāka mēroga klientūrai. Vēlāk jau ar pašu iniciatīvu pārņemot Neapolos pilsētas laukumus. Bet, kā zināms apetīte rodas augot un mērķis Nikolasam ir viens, būt Neapoles pilsētas bosu bosam un karalim.

Autors Roberto Saviano iedvesmu dramatizētajiem Piranhas un Savage Kiss notikumiem nebūt nesmeļas vien no savas fantāzijas augļu dārziem. Autors tam par skaudru piemēru var likt priekšā vēl pirms šiem diviem romāmiem sarakstītu dokumentālu Gomorrah grāmatu par Camorra un paranzu organizētās noziedzības pasauli, un to autora prozā, izveidotajos varoņos un to apdzīvotajā pasaulē var just. Noteikti pievienoju minēto dokumentālo grāmatu nākotnes TBR listei. Atmiņā līdzīgi prātā nāk cits romņas An Officer and a Spy, kur gan vēsturisko pusi var gūt no citu autoru veikumiem.

Lai arī Nikolass un tā tuvāko draugu grupa neapšaubāmi pieder pie tādiem tēliem, kurus reālajā pasaulē ne tuvumā sev vai sev tuvajiem gribētos redzēt, kuri bez mazākās kavēšanās nevilcinātos citam atņemt dzīvību, ja tas nozīmē kādu nebūt pašlabumu, tad drusku saldsērīgi ir pirmie mājieni par galveno varoņu izveidotās grupas (bik par skaļu būtu teikt impērijas vai dinastijas) norietu. Varu pat saskatīt pārlasīšanas vērtību duoloģijai, kur jau agrīnāk, un esam jau pirms tam grāmatu lasījušām, kā arī varbūt ar citu pēcgaršas iespaidu, skatīt varoņu gaitas, pieņemtos lēmumus dažādos dzīves posmos un krustcelēs, kas galu galā noved tur, kur noved.

Kā nekā gana daudz laika pavadīts un autora iepazīstināts. Paralēli kriminālajām aktivitātēm tiek dots ieskats arī Nikolasa un citu varoņu dzīvēs, varbūt pat dažam labam izdodas pirms agrīnās un vardarbīgās nāves aiz sevis atstāt pēcnācēju, bet tomēr pašu izvēlētā dzīvesveida seku rezultāta rūgtie augļi pēc visiem izpriecās izdertajiem šampaniešiem un citiem gardumiem, to skaitā pašu tirgotajām narkotikām, vien pašiem būs agrāk vai vēlāk jābauda, lai arī kāda nebūtu liekama vaina un dzīvības atņemšanas pirksts citu kriminālo konkurentu lauciņos, no kuriem Nikolasam un tā Piranjām tak kādam jāuzticas, lai sadarbotos, lai iegūtu gan preci, kuru tālāk pārdot, gan ieročus un munīciju, ar kuru gan preci, gan sevi aizsargāt.

Vienā brīdī, kas hronoloģiski ir pēc sērijas pirmās atbilstošā vietā pārtrauktās The Piranhas grāmatas noslēguma un traģiska zaudējuma tuvu Nikolasa sirdij, jaunais Paranzas līderis uz īsu mirkli uzdod sev jautājumu, kāda gan visam jēga, bet tikpat ātri gan paša, gan pat mātes izdomātu ieganstu un attaisnojumu mudināts, atgriežas uz ceļa, kur bijis pirms tam, uz ceļa, kas to novedīs līdz otrās Savage Kiss straujajām beigām, kur pat epilogs atbilstoši radītajai atmosfērai nepiedāvā ar diži labākām cerībām piepildītu nākotni, kur nebeidzamā deja ar velnu tikai turpinās.

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Vision Books

Manas pārdomas

Medicine Creek – viena no neskaitāmām ASV mazpilsētām, šī iekš Kanzasas štata, kura tā vien šķiet nenovēršami tuvojas lēnam izmirumam. Lai arī tajā vēl mīt kādi 320 iedzīvotāji, tad starp vērā ņemamākajiem notikumiem gandrīz vai varētu ierindot, cik tālu acis vien rāda, Buswell Agricon konsernam piederošo lielo kukurūzas lauku novākšanu vai Gro-Bain firmas rīkoto ražas festivālu, kurā neviens, kurš zina firmas iekšējo virtuvi un putnu gaļas pārstrādi, neēd to piedāvātos pašu apstrādātos tītarus. Garlaicīgā Medicīnas Krīkas ikdiena krasi izmainās ar vienu vienīgu, bet ne tuvu pēdējo slepkavību, kuras upuris vēl piedevām nav vienkārši pamests, kur pagadās, bet izklāts teatrālā izkārtojumā, kas tā vien liek šausmās satrūkties un gaidīt ļaundara nākošo izgājienu.

Upura izkārtojums, papildus nogalinātā ķermenim vēl piedevām uz senām un ārkārtīgi vērtīgām indiāņu bultām sadurti kraukļi, ka vēl pirms par slepkavību uzoduši mediji un sacēluši tiem ierasto traci, plus izdomājuši sensacinālu skaļus virsrakstus un iesauku ļaundarim, pilsētiņā ierodas sērijas titulnosaukuma tēls, FIB aģents Pendergasts. Lai arī varbūt vien sakritība, ka Pendergasts ierodas tieši tad, kad Medicīnas Krīkas šerifs Dent Hazen izdomājis uztaisīt preses koferenci, bet interesantāk par to, ka Pendergasts ierodas ne ar skaļām fanfarām, lai sāktu mētāt savu ‘’FIB masu un svarīgumu’’, bet gan vienkārši ar starpilsētu autobusu. Pie reizes uz katru sastapto tas atstāj neaizmirstamu pirmo iespaidu gan ar savu bālo un gandrīz vai kārno izskatu, kas varētu radīt maldīgu iespaidu par Pendergasta spēku, gan ar faktu, ka par spīti neizturamai vasaras svelmei, ir ģērbies viscaur melnā uzvalkā, kas šķietami neatstāj pat mazāko sviedru lāsi uz pieres vai citur.

Medicīnas Krīkā visi visus pazīst, vai vismaz tā gribētos domāt, tādēļ jo grūtāk noticēt Pendergasta teorijai, ka slepkava nav kāds nejaušs ceļinieks, kurš caurskrienot būtu spontāni izdomājis kādu noslepkavot. Reizē, jo dienas rit uz priekšu un no šerifa vai tā palīga turpina nākt vien tukšas un jau vairākkārt dzirdētas frāzes, jo sakāpinātākas paliek iedzīvotāju emocijas, kad pat svētdienas mises dievkalpojums nav droša vieta, kas liegtu emociju mutuļiem nepāraugt roku izvicināšanā un neapdomīgos izteikumos.

Bet kā jau katram kārtīgam detektīvam, tad arī Pendergastam nepieciešams palīgs, kuru tas starp mazpilsētas iedzīvotājiem atrod jaunas Corrie Swanson veidolā. Jauniete, kura tā vien alkst pabeigt vidusskolas pēdējo gadu, lai tālā aizmirstībā uz neatgriešanos varētu pamest gan nožēlojamo mazpilsētu kā tādu, gan tās māti alkoholiķi. Korijas palīdzība Pendergastam varbūt nevirza sižetisko darbību uz priekšu tik vētraini, lai Pendergasts būtu iedvesmots viņu no īslaicīgas asistentes nolīgt arī pēc šīs izmeklēšanas, bet caur Korijas tēlu, kā arī citu tēlu kā šerifa palīgs Teds vai vēl pie dzīvības esošās mazpilsētās laikraksta īpašnieka un žurnālista Ludviga pērspektīvām, autoriem Douglas Preston un Lincoln Child izdodas gana labi radīt iespaidu par dzīvi un apstākļiem Medicīnas Krīkā gan pirms sižeta aizsākšanās, gan tās laikā.

Atmosfēra Medicīnas Krīkā pati par sevi mazpamazām Still Life With Crows laikā kļūst par atsevišķu tēlu. Kas gan motivē ļaundari tik pēkšņi sāk savu teroru? Kāds gan būtu tā galamērķis, ja tāds bez nosacīti vienkāršas vardarbības maz ir? Kā viens no kārajiem un varbūtējiem ieganstiem tiek piedāvāts fakts, ka Medicīnas Krīka reizē ar citu, drusku lielāku kaimiņu mazpilsēti Deeper ir kā divi pēdējie kandidāti Kanzasas universitātes ĢMO kukurūzas eksperimentālajiem laukiem. Lai arī sākumā plānotā teritorija ir salīdzinoši maza, tad veiksmes gadījumā var sekot ne viens vien un līdzi tiem investicījas ne tikai lauksaimniecībā.

Un lai nebūtu garlaicīgi papildus citām baumām iedzīvotāji nespēj nepieminēt pagātnes slaktiņu no tāltālā 1865.gada 14.augusta, kad indiāņi atriebj un atdara baltajiem to nežēlību un ar to saistītu ‘’lāstu’’, kurš, kas zina, varbūt vēl dzīvs un aktīvs, izpausties spējīgs vēl šobaltdien.

Brīžiem autori nespēj nepiešķirt Pendergastam drusku holmiskas novērošanas un izmeklētāja spēju talantus, kas visvairāk izpaužas epizodē, kad galvenais tēls izmanto ‘’Mind Palace’’ prāta tehniku, kas tam ļauj ne tikai ieslīgt paša atmiņās, bet pat drusku uz maģisko vai pat paranormālo elementu pusi piekļūt vēsturiskām atmiņu ainām, kurām tas citkārt nekādīgi nevarētu būt bijis par liecinieku. Bez šī drusku kā no gaisa nokritušās informācijas, Pendergasts kā detektīvs un izmeklētājs savā manierismā, kas gan dažam labam kā vietējam šerifam var šķist gana kaitinošs, lai novērstu uzmanību no galvenā, bet lasītājam būs pietiekami saistošs un atmiņā paliekošs, lai būtu jo interesantāk turpināt seko tā piedzīvojumiem iekš Brimstone.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad eksluzīvā daudzdzīvokļu namā tiek atrasts brutālos apstākļos miris Džeremijs Grovs, nav jābrīnās, ka pat labākie Ņujorkas detektīvi ar vislielāko pieredzi ir neizpratnē, kā racionāli un loģiski izskaidrot tā nāves apstākļus, lai varētu ar izmeklēšanu virzīties uz priekšu. Atliek vien par to visu padzirdēt tabloīdu presei, kura var sākt berzēt rokas un domāt sensacionālus virsrakstus, lai uzkurinātu sabiedrību un pārdotu pēc iespējas vairāk laikrakstu.

Par laimi, vainīgā noskaidrošanas labad upura nāves apstākļi ir gana mistiski un pat šķietami pārdabiski, lai tiktu piesaistīta FIB aģenta Pendergasta uzmanība, kuram šāda tipa slepkavību īpatnējības nebūs pirmās tās karjerā un šīs sērijas ietvarā. Pendergasts savos izmeklēšanas centienos nav viens arī sērijas piektās Brimstone grāmatas ietvaros, un ja iepriekšējā tam vajadzēja meklēt palīdzību no vietēja civilā, tad šoreiz palīdzīgu roku, padomu un cita veida atbalstu sniedz sērijā jau manīts sekundārais tēls – Vincent D’Agosta.

Vincents sērijā atgriežas drusku sašļucis, jo, kad iepriekš to manījām, Ņujorkas policijas seržants izlēma pielikt savai profesionālajai karjerai punktu, lai izmantotu iekrāto pieredzi un aizsāktu rakstnieka karjeru, turklāt vēl pārceltos ar sievu un dēlu uz Kanādu. Diemžēl izsapņotie panākumi dzīvē neīstenojas un sūri, grūti sarakstītie darba augļi labvēlīgu augsni ar dižpārdokļu pānākumiem neatrod. Jauns ‘’diemžēl’’, kad nākas atgriezties ASV, bet agrākajā ieciknī tam vieta vairs neatrodas un nākas pieņemt zemāku posteni mazāk prestižā apgabalā, bet papildus tam sieva vairs nevēlas pārcelties atpakaļ un papildus tam patur dēlu pie sevis audzināšanā. Pendergasta iesaistīšanās slepkavībās un Vincenta piesaistīšana tam nāk kā ilgi gaidīts un cerēts glābiņš, lai varētu mēģināt izrauties uz augšu pa jaunam.

Nav gan ilgi jāgaida līdz Džeremija aizsaulē pievienojas jauns un tikpat, bet ne gluži viens pret viens vienādos apstākļos miris Naidžela personāžs. Ja vēl tos un vēl divus tēlus savstarpēji nevienotu vāja, bet tomēr eksistējošas pagātnes kontakta saikne un pazīšanās, jaunais upuris tā vietā, lai dotu jaunus pavedienus un pieturpunktus, kuri palīdzētu tikt līdz paredzami vēlamajam iznākumam, bet drīzāk tieši visu saduļķotu vēl vairāk, ka pat Pendergasts nespētu saprast, no kuras puses vēji pūš. Vēl jo vairāk, ja starp paziņām dažs labs ir no augstāku sabiedrības slāņu aprindām, vai vismaz viņam ar savu bagātību tā gribētos domāt, lai būtu šis tas dikti slēpjams.

Lai nesamaitātu lasīšanu, ja nu kas, tad tomēr droši būs atklāt, ka gan viena, tā otra nāve liek aizdomāties par reliģiskiem tematiem, par Dieva dusmām un pat varbūtējām apokaliptiskām kataklizmām, kad jau varētu šķist, ka vienkārša grēksūdze un sastrādātā nožēlošana vairs nelīdzēs. Ik pa brīdim autoru duets sniedz skatpunkta ieskatu no New York Post žurnālista Bryce Harriman, kurš uz šīm slepkavību reportāžām un arīdzan sakāpinātu dramatismu cer iegūt gana lielu prestižu, lai tiktu prestižāka NY Times pamanīts.

Bez žurnālista un bez galvenajiem Pendergasta un Vincenta tēliem, skatpunkts periodiski tiek slepkavībām un izmeklēšanai paralēlam sižetam, kura galvenais tēls ir kāds ar izteiktiem mesijas kompleksiem sirgstošs mācītājs Wayne Paul Buck. Mācītājs, kura rokās vien sagadīšanās pēc, esot Oklahomas štatā, ne tikai nonāk attiecīgais laikraksts, bet arī pamana pieminētā žurnālista rakstu, lai kā bulta steigtos uz Ņujorku un kļūtu par tur līdz tam neorganizētas pulcēšanās vizuālo un arīdzan runas līderi. Pulcēšanās, kas draud pāraugt par kaut ko bīstamāku un pilnīgi ar slepkavībām nesaistītu, ja netiks laicīgi izklīdināti.

Salīdzinoši ar iepriekšējo Still Life With Crows šī Brimstone nespēja tik labi sižetiski un tematiski aizraut. Varbūt drusku pie vienas reliģiskais grāmatas aspekts, varbūt arīdzan lielpilsētas un pat nedaudz internacionālais vēriens salīdzinoši ar lauku vides mazpilsētu, bet tā vai tā tas gan nenozīmētu, ka Brimstone salīdzinoši ar citiem žanra līdzgaitiniekiem būtu nopeļams.

Steve Martini – The List

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Kad tu gribi ne tikai vienkārši rakstīt romānus savam priekam un ja kādam tie tik ļoti patiktu, lai tradicionālais izdevējs ne tikai piekristu izdot, bet arīdzan ieguldīt mārketinga kampaņā, lai maksimālu daudzus sasniegtu tavas iztēles auglis, ir jādara viss, kas tavos spēkos, lai to panāktu. Kad tu zini sava sarakstītā vērtību, bet zini, ka tev tas tiks liegts vien tava dzimuma dēļ, kad zini, ka vien tāpēc, ka agrāk zem sava īstā vārda ir paveicies jau šo to lasītvērtīgu, bet ne spožu publicēt, ka nebūsi unikāli atklāts debijas autora darbs, par ko reklāmu lozungos skandināt, ka tikai tāpēc ar lieu varbūtību un jau iegūtu negatīvu pieredzi, visticamāk tev tiks laupīti gan potenciālie peļņas, gan vienkārši plašas atzinības lauri. Tieši tādēļ juriste Ebigeila vai vienkārši Ebija Čendlisa izgudro pseidonīmu Geibls Kūpers un gan žilbinošu vizuālo izskatu, gan intriģējošu pagātni izdomu autoram, lai iegūtu tik ilgi kāroto, kas tai pienākas.

Vien nelaime, ka sarakstītā grāmata izrādās tik laba, ka aģenti un pat filmu studijas sāk ausīties vēl pirms grāmata sasniegusi grāmatnīcu plauktus. Ne tikai ausīties, bet pat literārās aģentes Karlas Ovensas veidolā ierasties tās darbā, jo pašu Geiblu Kūperu tai neizdodas sadabūt rokā. Atliek vien nekrist panikā, izdomāt pirmās atrunas, kur gan tās ‘’draugs’’ Kūpers palicis un kad būtu iespēja to drīzākajā laikā dabūt rokā, jo tik naudīgas vienošanās un kontraktus pastarpināti nebūtu labi slēgt. Lai būtu sižets un no visa izrietoša problēmsituācija, tad, protams, Ebija nav laicīgi izdomājusi, ka būs Kūpera juridisko jautājumu pārstāve visos citu izrietošo jautājumu kārtošanā, ka Kūpers nav tik ekscentrisks un īpatnējs, ka ne par kādu cenu, lai cik vilinoša, atteiktos ar ārpasauli kontaktēties un visu kārtotu vien caur Ebiju.

Labi, ka vēl gluži ar dilemmu, ko darīt, ko iesākt, Ebija nav pilnīgi viena. Ir daža laba uzticības persona, kura zina par tās sarakstīto jauno romānu un pseidonīmu, un var nākt talkā, ko iesākt lietas labā. Bet varbūt ne darba kolēģis un draugs, ne draudzene ārpus darba būtu ko līdzējuši, ja ne pa sižetā no anonīma drauga iegūts jaunu un varbūt arī ne tik jaunu aktieru katalogs, kuri vēl nav izsitušies līdz zvaigžņu statusam, kuri būtu gana kāri, lai iesaistītos šādā trakā avantūrā mānīt izdevējus un pasauli, kuri nebūtu tik atpazīstami, lai visiem būtu uzreiz skaidrs kas ir kas.

Kā jau romānam piederas, tad ar to neparastās idejas un tās izpildījuma trakumi vien sākas. Sakritība vai ne, bet tikai viens no trim Ebijas un draudzenes Terēzes jeb Terijas izvēlētajiem pēc skata labākajiem Geibla Kūpera kandidātiem ir savā norādītajā dzīvesvietā. Bet, kad tie vismaz provizoriski, izstāstot tikai pašu sākumam nepieciešamo, tikuši pie Džesa Džermeina piekrišanas izlidot uz Ņujorku, lai sāktu ilgstošu brīvdabas teātri, Ebiju gandrīz piemeklē trieka, kad aģentes Karlas Ovensas kabinetā sastop līdzīgu, bet rūpīgāk ieskatoties citu personu. Kas viņš tāds, cik daudz Džess tam izstāstījis un vai vienkāši līdzīgs vai rads? Tie un neviens vien jautājums un ļaunāko scenāriju domas joņo pa Ebijas galvu.

Tomēr, lai ko teiktu par Džeka uznākšanu uz sižetiskās skatuves, personāžam netrūkst tik kārotā šarma un pašpārliecinātības, lai ar pilnu pārliecību spētu pārliecināt izdevējus, kino ļaudis un jebkuru citu, ka viņš attaisnotu gandrīz jebkurus rekordskaitļu summas autoram, kurš vēl nav ticis publicēts. Sižetam ritot Ebija pieķer sevi pie domas, ka Kūperam savā lomā pat pārāk labi sanācis iejusties, pat pārāk labi un ātri izdevies kļūt tik populāram, ka piezogas domas, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja viņa pēc sava iedomu plāna, pirms sāka rīkoties, kādā brīdī atklātu, kurš patiesībā ir dižpārdokļa autors.

Ik pa brīdim autors Stīvs Martini meistarīgi iepin mājienus par potenciālo ļaundari, piedāvājot lasītājam uzzināt tos faktus, kuri nostādītu vienu vai otru tēlu atbilstoši negatīvā gaismā. Lai vēlāk radītu šaubas par izvēli no piedāvātajiem variantiem, kurš varētu būt apņēmības pilns varbūt vienkārši priekšlaicīgi dienasgaismā pacelt Ebijas mazo krāpšanos, vai pat būt gana gudrs, lai miljonos vērtāmos labumus iegūtu sev. Vai, kad Desmitnieka sižetam ritot uz priekšu un ap Ebijas paziņām pieaugošā kārtībā piedzīvojot vardarbīgu un pāragru nāvi (dažs nosacīti pelnīti un dažs ir neīstajā vietā un laikā), būtu mantkārības vārdā spējīgs arī nogalināt. Ik pa brīdim arī fragments no anonīma skatpunkta, kurš piedevām vēl iesaistās aktivitātes, kuras varētu pat nodevēt par teroristiskām, bet šķietami noris paralēli Ebijas sižetam un sākotnēji rada mulsinošus jautājumus, kāds gan šiem fragmentiem saistība ar Ebijas un Kūpera pamatsižetu, bet visam, tā teikt, savs laiks un noslēgumā tiek sasaistīts.

Pirmās aizdomas un neuzticības ēna, protams, kritīs vēl mazpazīstamā un jaunatrastā Džeka virzienā, kuras tikai pieaug pēc viesošanās tā plantāciju laiku senajā un no vecākiem mantotajā mājā. Bet jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk un vairāk uzpeld arī detaļas, kuras negatīvā gaismā attēlo līdz tam tik neapgāžami uzticamo Morganu Spenseru, kurš piedevām pret Ebiju lolo drusku lielākas, romantiskākas un diemžēl vienpusējas jūtas kā pret vienkāršu draugu.

Lai arī Ebija aizstāvēs domu, ka visu šo nedara vien aiz mērķa iegūt pēc iespējas vairāk naudas, tad tās finansiālais stāvoklis nav nekāds spožais. Nav viņa no tiem advokātiem, juristiem, kuri spējuši piesaistīt tādus naudīgus klientus, lai varētu paši šiki dzīvot. Tāds nav arī kolēģis Morgans Spensers, kuram kā labam draugam Ebija uzticas pilnībā simtprocentīgi, tik ļoti, lai uzticētu tam pa slepeno uzticētu nodrošināt juridisko pusi attiecībā uz autortiesībām, lai nākot atklātībā nebūtu vārds pret vārdu un atrastais Džeks Džermeins nevarētu tā vienkārši piesavināties viņas sūros darba augļus.

Desmitnieks, kurā iekļūt varbūt Ebijai/Kūperam nemaz nesagādā tik lielas grūtības, kā būtu domājusi, pat ja vajadzīga neliela mānīšanās, bet no kura, lai izkļūtu cauri sveikā, gan nāk ar krietni trauksmaināku un negaidītāku piedzīvojumu piedevu.

Greg Iles – Mississippi #1-2

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

33 gadus vecais Mortal Fear galvenais varonis Harper Cole būtu varējis paklausīt sava bērnības drauga Miles Turner un abu EROS firmas priekšnieces norādījumiem ignorēt brīdinājuma signālus, aizdomīgo pēkšņo vairāku klientu kontu pēkšņo to sniegtā servisa izmantošanas pārtraukumu. Tomēr, kad Hārpers pamana ziņu sižetu par pazīstamas mistēriju un kriminālromānu autores Karin Wheat slepkavību, kuru turklāt bijusi viena no EROS klientēm, Hārpers vairs nespēj ilgāk klusēt un rīkojas, lai informētu pirmāmkārtām jau Karinas slepkavības izmeklējošo detektību, lai tas ar savām iespējām pārbaudītu tā sniegto personvārdu drošību.

Mortal Fear romāns publicēts 1997.gadā un daļa no grāmatas koncepta idejas to arī atspoguļo. EROS, atšifrējot Erotic Realtime On-line Stimulation, ir tīri uz čatu sarakstes bāzēts anonīmitāti garantējošs serviss, kurā sistēmas lietotāji savā starpā var sarakstīties sākot ar vien viegli seksuālu savstarpējo saraksti līdz pat visiem iespējamiem fetišiem un citiem faktoriem, kas nu kuram tuvāk pie baudkāri sniedzošās sirds. Vien nesen tie sākuši piekāpties klientu prasību spiedienam ļaut klientiem sākt sūtīt savā starpā arī foto, ja to vēlas.

Hārpera varonis pēc būtības vien aiz gara laika ļāvies bērnības draugam Mailzam, kurš piedevām arī ir super gudrs datorlietās un ir EROS sistēmas galvenais atbildīgais par datu drošību utml saistītām IT lietām, pierunāt iesaistīties EROS projektā un būt vienam no sistēmas operatoriem. Jo pamatdarbs Hārperam saistīts ar akciju, vērtspapīru un citu līdzīgu opciju pirkšanu un pārdošanu, kurā Hārpers pats sev priekšnieks (netirgojas citu labā).

Varbūt Hārpers cerējis, ka viņa bažas būs veltas, ka vien sakritība, ka rakstniece Karina arī bijusi starp līdzīga tipa kontiem, kuri pēkšņi pārtraukuši savu darbību, bet zvans nakts laikā no informētā Ņuorleānas detektīva Maikla ar satraucošo ziņu, ka visas kā viens nogalinātas, ievelk Hārperu jo dziļāk dzīves trauksmaināko pavērsienu ūdeņos. Lai arī draugs Mailzs, kuru gan pēdējoreiz klātienē redzējis pirms vairāk kā 4gadiem un kurš sākotnēji nebūt nav sajūsmā, ka Hārpera rīcība ievilkusi kompāniju potenciāli negatīvas publicitātes starmešos, tomēr galu galā iesaistās arī pats aktīvākā ļaundara meklēšanā.

Nekas cits tā teikt ne Hārperam, ne Mailzam neatliek, jo acīmredzami romāna gaitā FIB vai citi izmeklēšanā iesaistītie neizrāda gana augstu kompetences līmeni, lai pat būtu kaut cik tuvu vainīgā sērijveida slepkavas notveršanā. Un jo tālāk rit laiks, jo lielāks spiediens no medijiem un politiķiem, lai tak beidzot šausminošajiem notikumiem pienāktu gals, jo gardāks un vieglāks kumoss šķiet tieši Hārpers un Mailzs. Nebūtu jau pirmā reize, kad ļaundaris pats ziņo par saviem noziegumiem, lai ķertu kaifu no nesekmīgās tvarstīšanas.

Ik pa brīdim šādai idejai autors Greg Isles piemet arī klāt auglīgu augsni un mājienus, kuri negatīvākā gaismā atspoguļo gan Hārperu, gan IT jautājumos gudro Mailzu, kas izskaidrotu kā gan ļaundaris spējis apiet tā paša izteikumos tik neuzlaužamo EROS drošības sistēmu un ticis pie klientu saraksta, no kura izraudzīties upurus.

Bet vēl jo sulīgāks potenciālais aizdomās turamais brīžiem ir Hārpers, kad stāsta kopā ar pamatsižeta problēmu tiek iepīta personīgā noslēpuma drāma saistībā ar sievas Drū māsu Erinu un faktu, ka tās meitas Holijas patiesais tēvs nav vis Erinas vīrs Patriks, bet gan tieši Hārpers. Meita, par kuras eksistenci Erina Hārperu informējusi vien pirms trim mēnešiem. Fakts, kas katru dienu ielaužas domu mutulī un liek fantāzijai mest auļus, iztēlojoties ne tos labākos scenārijus, ja patiesība nāktu gaismā. Kas zina, varbūt Hārpers patiesībā ir tik neuzticams skatpunkta avots, ka slepkava un ļaundaris ir kāda tā cita personības šķautne, pa kura eksistenci pats nemaz nenojauš? Kam papildus drāmu piešķir fakts, ka Hārperam ar sievu Drū to kopdzīves gados vēl nav pašiem savu bērnu.

Vairāk grāmatas sākumā ir pa dažam fragmentam no ļaundara perspektīvas. Fragmenti, kuri sniedz ieskatu tā psiholoģiskajā profilā, par kuru potenciālo samaitatību jau vien norāda fragmentu iesākums kā lūgšana ‘’Dear Father’’. Tā arī vēlākā sižeta un izmeklēšanas gaitā top zināms, ka no visiem upuriem slepkava no to smadzenēm pilnībā vai vismaz daļēji izņēmis hipofīzi. Procedūra pati par sevi tik smalka, kas sašaurina iespējamo aizdomās turamo loku, bet varbūt vien apzināta viltus pavedieni, ja turpina ar aizdomīgu aci vērot Hārperu un Mailzu. Bet, lai kā nebūtu, nevar nesākt uzdot jautājumus, lai censtos izdbināt, ko gan ar izņemtajiem audiem ļaundaris cer iesākt un panākt? Kāds gan ir galamērķis, ar kura sasniegšanu tas cer sevi attaisnot un palikt ne tikai nesodīts, bet pat plūkt slavas un atzinības laurus?

Lai arī Mortal Fear premise un sižeta problēmsituāciju kombinācijs attēlojuma stila gaita kopumā vērtējam pozitīvi, tad noslēguma sadaļa, lai arī ar saprotamu un loģisku gala iznākumu, tad momenti gan pašā kulminācijā, gan īsi pirms tās ar šķita ar pārāk teatrālu un Holivudisku dramatiskumu, kurā Hārpera rīcības loģika drusku apšaubāma. Gandrīz nevar salīdzināt ar autora karjerā vēlāk publicēto un atmiņā krietni labāk palikušo Penn Cage sēriju.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vilam došanās uz ārstu konferenci ir vien kārtējā ikgadējā atpūtas un darba apvienojuma reize, kurā gan šoreiz plānots izcelties, prezentējot jaunas zāles Restorase, kuru izstrādē pielicis roku un kuras pārdošanas ienākumi sola viņu un ģimeni padarīt bagātu. Bet gaidāmie pavērsieni liks krietni pārvērtēt prioritātes.

Sievai Kārenai, kura pati ir ar mediķes izglītību, vīra došanās prom moments vien kārtējo reizi sniedz vizuālu ieganstu, lai jau tā iekrātājam iekšējam aizvainojumam, kas pēdējos sešos mēnešos aizvien vairāk izpaustos uz āru, jo daļēji šķiet savā prātā vaino vīru par grūtniecības dēļ pārtraukto karjeru. Kaut gan vismaz romāna ietvaros pirms vēl trauksmainajiem notikumiem nekas no Vila puses neliecina, ka tas būtu pret strādājošu sievu. Kā vīra, tā arī sievas Kārenas gadījumā nieka 24 Stundas *wink, wink* liks pārdomāt, par ko gan ir vai nav vērts uztrautkies.

Pretējā nometnē kā 24 Hours ļaundaris ir Joe Hickey, kuram romāna noziegums, bērna nolaupīšana, lai no vecākiem prasītu izpirkuma maksu nav pirmais, bet Vils un tā ģimene noteikti ir īpašs un dziļi personīgi izvēlēts gadījums. Līdz šim Džo ar sievu Šerilu un prātā nepārāk apdāvināto brālēnu Huey, kurš gan no visiem trim ir visnekaitīgākais, lai arī vizuālais iespaids raisa citas domas, savu shēmu jau realizējuši vairākkārt un ar pārdomātu plānu iedvesuši gana lielas bailes vecākos, lai tiem ne prātā neiešautos domas vēlākā momentā likumsargiem par tiem noziņot. Papildus kam, kamēr sieva pieskata nolaupītā bērna vīru, Džo izmanto divvientulības laiku ar sieviņu, lai bez vēlāk sekojošās naudas, iegūtu sev cita veida bonusa izpriecu, par kuru sievai vēlāk pat vīram būtu kauns izstāstīt.

Šoreiz gan Džo ļāvis personīgajam iemeslam un vēlmei atriebties tieši Vilam varbūt aizēno līdz tam tikpat kā nevainojamo plāna loģiku un izvēli nolaupīt Vila un Kārenas piecgadīgo meitu Abby, jo ne Vils, ne Kārena pēc iniciālā šoka nav gluži ar pliku roku ņemami. Kā viens, tā otrs to iespēju robežās cenšas domāt ātri un tikt pie vēlamā iznākuma, meitas atgūšanas, lai gan Kārenas gadījumā, zinot par Džo ‘’bonusu’’, tās uzdevums izvairīties no tā ir šķietami grūtāks. Vienlaikus Džo jūtas savā ziņā neaizskarams, ja jau vairākkārt izdevies shēmu īstenot, bet viens no klupšanas akmeņiem ir tā augstprātība attiecībā uz sievu, pret kuru tas savu ‘’mīlestību’’ nereti izrāda fiziski, kura šķiet vien inerces un samaitātas pateicības loģikas dēļ pakļaujas tā kriminālajam diktātam. Šķietamā (laulības) vienotība, kurā ar neatlaidīgiem personiskas dabas jautājumiem Vilam sev par labu izdodas iejaukties.

Skatpunkta fragmenti spriedzes trillera ietvaros nav tikai no minētajiem tēliem. To vidū ir arīdzan iepriekšējā gada cietušās ģimenes vīrs, kuram sirdsapziņa vairs neļauj klusēt, kurš beidzot pielauž sievu, lai cik nepatīkami tas nebūtu, par notikušo ziņot FIB, ja nu ļaundari atkal izdomājuši izmantot medicīnas konferenci kā momentu, kurā vīrs ir nošķirts no pārējās ģimenes. Ja vēl par ieciklēšanos uz Vilu varētu ļaundara loģikai pārmest, tad šis pavērsiens gan tam nekādīgi nebūtu bijis paredzams. Tomēr FIB vai citiem likumsargiem sižeta ritējuma ir nosacīti minimāla loma, kurā vairāk dominē abu vecāku pārdzīvojumi gan, lai atgūtu meitu dzīvu un veselu, gan esot nošķirti vienam no otra.

Izklaides faktora, baudāmības un lasītprieka vērtējumā arī 24 Hours romāns iekļaujas savā žanrā virs vidējā sliekšņa un latiņas, bet atkal atmiņās Penn Cage sērijas efekts ir palicis krietni vien augstāks.

James Patterson, Andrew Gross – Lifeguard

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Nedam Kellijam dzīve, neskatoties uz pašreizējo atrašanos Floridas Palmbīčā baudot sauli un laiskojoties pludmalē, strādājot par izsūtāmo un baseina puiku bagātnieka Sol īpašumā, nav īpaši lolojusi un visādi nācies kulties pa to, kā nu mācējis. Puisis no Bostonas piepilsētas Broktonas, kura vecākais brālis pirms vairākiem gadiem miris apšaudē ar policiju, kura tēvs nereti par otrām mājām jau var sākt saukt cietuma celli un pa jokajam ir uz ‘’tu’’ ar sargiem, beidzot redz gaismu tuneļa galā, kad viens no bērnības draugiem uzzinājis par šķietami vienkāršu darbiņu, nočiet cita bagātnieka trīs gleznas no ntajām pie sienām, lai par atlīdzību komanda saņemtu piecus miljonus. Nu tik dzīve varēs sākties, un pie reizes īsi pirms lielās dienas Neds pludmalē iepazinies un ieķēries skaistākajā meitenē vairāku jūdžu radiusā!

Diemžēl, kas izklausās pārāk labi, nereti tā arī ir. Vienīgi, kad runa ir par gleznām, kuru vērtība mērāma vairākos desmitos miljonu, nereti der atrast grēkāžus, kuru virzienā ātri un viegli novirzīt izmeklētāju aizdomas, uz kuriem uzgrūst vainu, lai patiesie labuma guvēji varētu tērēt sūri grūti nopelnīto. Kas vēl labāk, ja grēkāži jau laikus novākti, jo mirušais lieki muti nedzesēs, un labāk izvairīties no kaut kā lieki pateikta. Mazums tiek izspļauta kāda frāze, kura liek kādam vērīgākam izmeklētājam aizdomāties.

Kamēr Nedam nedienas tikai sākas un dzīve no sapņiem pārvēršas murgā. Tad, par laimi, arī bez mutes dzesētājiem, mākslas eksperte un FIB aģente Elllie Shurtleff ir gan vērīga acs, gan uzņēmība, lai neaprobežotos vien ar savu lauciņu un nozagtajām gleznām, bet arī izrāda iniciatīvu, lai apsekotu slepkavību vietas. Uzņēmība un nepakļaušanās kolēģu stereotipiskajām, reizēm seksistiskajām un visādi citādi nievājošām piezīmēm ir faktors, ar kuru Lifeguard romāna ļaundari nav rēķinājušies. Tā arī, kurš gan būtu varējis rēķināties ar apstākļu sakritību un notikumu pavērsieniem, kuri tieši Eliju un nevienu citu ilgstošu laiku, gana ilgi, lai to ar visu netiešo pavedienu kopumu pārliecinātu, ka aiz pirmajā acu uzmetienā vēlami pasniegtās versijas slēpjas kaut kas cits, lai pārliecinātu Eliju riskēt ar savu amatu un kārdinošās vainīgā ēsmas Neda paskatā lūkotos pēc kāda cita.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam, tad galvenais labais tēls, par spīti šķēršļiem, kuri jebkuram citam agrāk vai vēlāk liktu attapties vai nu cietumā vai romāna ļaundaru nogalinātam. Par nožēlu Nedam četri mirušie draugi romāna sākumā, kā arī sastaptās mīlestības slepkavība, kuru ļaundaris šķiet izmanto momentu un sakritības, lai arī censtos uz cita nogrūzt, nebūt nav pēdējie tam tuviem, kuriem visas šīs shēmas ‘’kļūt ātri bagātam’’ dēļ nāktos ciest, bet Neds neskatoties uz izredzēm nebūs tas, kurš ļausies tik viegli padoties. Tas viss drīzāk jo vairāk motivē izmantot jebkuru iespēju, lai atriebtu draugu un tuvo nāves, jo ko gan viņam īsti zaudēt, ja tikpat kā visi tieši viņu uzskata par lielo, ļauno slepkavnieku!

Tikmēr romantiskais sižeta attīstība starp Nedu un Eliju, kurš vismaz nenomāc pamatsižeta problēmsituāciju un līdz ar to pieciešams, lai arī ir paredzams, tad pavisam lieks ķeksītis ierasta tipa trillerim. It īpaši, kad salīdzinoši vien pirms brīža Neds teju vai lielās mīlestības valgos bijis pret citu. Ķeksis, bez kura nekas nebūtu zaudēts vai pat drīzāk iegūts, ja to šoreiz izlaistu un aprobežotos ar palīdzīgu roku un varoni Eliju, kurai ir pašai sava galva uz pleciem un kura taisnības vārdā ir gatava ar to riskēt.

Savukārt ļaunie tēli, to motivācija noziegumam ir visai klasiska un paši par sevi nevar lepoties ar unikalitāti, kā arī romāna formāts pats par sevi tik īss, lai nebūtu diži kur izpausties un apaudzēt to ar dižu miesu uz kauliem ar kompleksu, daudzdimensionālu raksturu, tad vismaz netiek iebraukts absurdā, kur ļaundaris ir ļaunāks par ļaunu, lai vien būtu ļauns, slikts un citiem ieriebt kārs.

Kad bez citu romānu atstarpes tiek lasīti divi patersona romāni pēc kārtas (iepriekšējais The Beach House) un jau no pirmās nodaļas manāma atšķirība prozā, pat kvalitātē un tās ietekmē uz iespaidu, ko rada vairāk vai mazāk tāda paša stila trilleris, tad neatliek secināt neko citu, kā vien, ka nopelni piešķirami galvenajai atšķirībai starp diviem – Lifeguard otrajam autoram Andrew Gross. Salīdzinoši ar citiem romāniem nodaļas joprojām ir makten mazas, ja izdodas nepilnās 500lpp ietilpināt 120 nodaļas. Un domātais ‘’lapu šķirēja’’ efekts, kas tādejādi tiek panākts, ka nevar apstāties, ka izlasīšu vēl tik vienu nodaļu, vēl vienu lapu un rezultātā attopies, kad jau izlasīts krietni vairāk, kā domāts, saprotama izvēle visos Patersona romānos.

James Patterson, Peter de Jonge – The Beach House

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Vasara, kurai pēc visiem plāniem bija jābūt vairāk vai mazāk gluži kā jebkurai citai pirms tam gan Pīteram, gan tā vecākajam brālim un advokātam Džekam. Ja vēl Džeks var lepoties ar daudzsološu karjeras aizsākšanos prestižā advokātu firmā un potenciāli visticamāk ļoti labu nodrošinātu finansiālo nākotni, tad jaunākais brālis Pīters vairāk ticis apveltīts ar izskatu, ne prātu, kas licis kulties pa dzīvi un mēģināt atrast piepelnīšanās iespējas, kur nu tās sevi ļāvušas atrast. Īpaši, kad šķietami rokas stiepiena attālumā, kā tas ar ballītes viesiem, ir pieejami bagātības augļu kārdinājums, kuru citi tik viegli gatavi šķiest pa labi un kreisi.

Tā grāmata tiek iesākta ar Pītera, kā mašīnu parkotāju bagātnieku vasaras super-ballītē, kas gan kaut kā nebūt ļauj attapties ar gandrīz divsimts tūkstošiem bankas kontā, un kas liks aizdomāties brālim, kādas gan muļķības jaunākais sastrādājis. Tomēr jau apraksts saka priekšā, ka Pīteram dzīvam nesagaidīt austam jaunu rītu, un likteņa taisnīguma atrašana iekritīs neviena cita, kā brāļa Džeka un tā tuvāko sabiedroto rokās.

The Beach House labo varoņu un tieši Džeka gadījumā ir ne viena vien sakritība, bez kurām pat ar visu paštaisno dusmu par netaisnību Džeks nekur tālu netiktu un īsais romāns drīzāk būtu labi ja īsas noveles garumā. Tā Džeks, protams, pazīst žurnālistu, kurš gatavs sacelt brēku un atklāti savā rakstā apšaubīt oficiālo versiju, ka Pīters darba laikā gājis peldēt ledus aukstā okēanā un varbūt pat bijis pašnāvnieciski noskaņots. Vēl jo būtiskāk, Pītera autopsija, protams, tiek uzticēta pataloganatomei (ar paredzamu romantisko paralēlo mini sižeta līniju), kuru Džeks pazīst un kura gatava liecināt par saviem atradumiem, kas ir tālu no uzpirkta policijas detektīva paustā, kurš pat Džekam pēc pirmajām atrunu frāzēm neslēpj faktu, ka ne mazākājā mērā nav ieinteresēts pielikt īstenas pūles izmeklēšanā un patieso notikumu atklāšanā, jo tāda lūk ir super-bagāto privilēģija nopirkt savu tiesiskuma taisnību, uz kuru nu paļaujas ballītes rīkotājs Barry Neubauer.

Barijs – multi miljardieris, kuram bez biznesa noslēpumiem ir šādi tādi sirdij tuvi noslēpumi, par kuriem nevēlētos, lai tiem taptu ļauts izkļūt ārpus četrām sienām. Mērķis, kura veltīšanai lasītājam tiek pat dots fragmentārs ieskats ļaundara un slepkavības pasūtītāja nolīgta šmuces savācēja skatpunktā, kuram uzdots iebiedēt potenciālos lieciniekus, ja nu Pītera nāves iemeslus kādam būtu traka doma pārskatīt. Vai iebiedēt Džeka draugus, kuri, lai cik maz vai daudz šāda tipa romānā būtu iespēja apveltīt ar dziļākām rakstura īpašībām un personību, ne vien tikai palīdzēt galvenajam varonim virzīt sižeta gaitu uz priekšu, jo nevienā brīdī tie neļaujas tikt tik ļoti iebiedētu, lai aktīvi mēģinātu Džeku atrunāt no taisnības sasniegšanas tā brāļa vārdā.

The Beach House ir klasisks popkorna izklaides parauga trilleris no Džeimsa Patersona un tā co-autora, kurš šoreiz ir Peter de Jonge, izpildījums. Labi zinot, ko sagaidīt, un tā nebūs augstākās kvalitātes proza, – nodaļas, kur termins to īsuma drīzāk liekams pēdiņās, sižeta raita plūsma bez liekām komplikācijām, bet reizē arī klišejisks seklums uc -, grāmatas lasīšanas procesā un pabeidzot vēl epiloga nodaļas, nevajadzētu būt radušamies vilšanās sajūtai ne par galvenā sižeta problēmsituāciju un ceļu no katalizatoara ‘’A’’, jo otrajā daļā seko jauns grūdiens, kas iekustina atrisinājumu, gan paša atrsinājuma loģiku un tēlu rīcības sekas.

Kad visi striķi trūkst un šķietami reālas dzīves līdzvērtīga gadījuma situācijā ar pliku neko tā arī noslēgtos Džeka tēla cīņa par taisnības panākšanu brāļa nāve, kur acīmredzami nauda spēj uzpirkt tiesu sistēmu, The Beach House dod izdomāta romāna cerības staru, ka ne vienmēr vajag uzreiz padoties, lai pret cik lielu netaisnību un pārspēku nebūtu jācīnās, lai cik ļoti naidnieka pusē nebūtu iespēju tavu un tev vēl dzīvajos esošu tuvu cilvēku dzīves sabojāt vēl vairāk.

Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Shaye Areheart Books

Manas pārdomas

Dzīves un ikdienas izvēles, lielas un vēl jo vairāk mazas, kuras viena aiz otras virknējas un summējas viena pēc otras, lai ilgtermiņā ievirzītu katru no mums pa ceļa taku, kuru mērojam, lai attaptos katru rītu situācijas apstākļos, kādi nu tie katram piemēroti. Protams, ne vienmēr viss vēlamais ir pašu rokās, nedzīvojam jau individuāli izolēti no citiem, bet arī tad kādā brīdī ticis pieņemts izšķirošs lēmums, pat ja vēlāk tā pati darbība jau ir ikdiena rutīna.

Par rutīnu gan nenosauksi šķietami parastu rītu, kad likteņa pirksts liek pamanīt un paglābt no savukārt neuzmanīga šofera 3 gadīgu pretējās mājas puisi, un arī tad duoloģijas galvenā varone Ridley Jones atskatoties var atrast ne vienu vien sīkumu, kas attiecīgajā momentā būtu to nostādījis pavisam kur citur. Kas zina, kādā gultnē un svētlaimes neziņā aizritētu turpmākā dzīve, ja nepiestātu patērzēt ar kaimiņieni senioru, ja pirms došanās dienas gaitās neiztukšotu pilno paskastīti un tās saturu neuznestu uz īres dzīvokli vai metro vietā izvēlējās par labu mēģināt noķert taksi. Kur nu vēl kāds nebūt lēmums senākā pagātnē,no kuriem visvairāk izceļas attiecību saraušana pirms pusgada ar bērnības draugu un vienbrīd pat potenciālu laulāto dzīvesbiedru, bet kur tagad attiecības, pēc bildinājuma noraidīšanas, ir salīdzinoši trauslākas.

Kā jau piederas romānam tad, lai sižets tiktu iekurbulēts nepietiek tikai ar vienu sakritību, un tā par Ridlijas varonīgo rīcību kļūst New York Post fotogrāfs, kurš ne tikai pareizajā laikā iznāk no kafejnīcas, bet arī paspēj noķert kadru, kas ideāli iemūžina attiecīgo momentu. Jebkurā citā reizē mediju interese un metaforiskās 15 slavas minūtes nedēļas vai divu laikā tā arī noklustu, lai pievērstos kam citam aktuālākam. Tā arī pati Ridlija pat atviegloti jau sāk uzelpot, ka nu varēs atgriesties pie ierastās ikdienas un ārštata žurnālistes (cer būt rakstniece) darbiem, kad negaidīti saņem anonīmu vēstuli ar pasenu fotogrāfiju un jo mulsinošāku jautājumu tās aizmugurē ‘’Vai tu esi mana meita?’’

Pirmajā momentā pat absurds jautājums. Ridlija labi zina savus vecākus, to identitāti un dzīvesvietu, ja ne fakts, ka dāma fotogrāfijā blakus kādam vīram un mazai meitene pavirši ieskatoties teju mats matā atgādina viņu pašu, ja ne rūpīgāk ieskatoties meitenē uz sejas tai atrodama dzimumzīme tieši turpat, kur Ridlijai. Un fotogrāfijas ziņā, tās potenciāli apslēptajos noslēpumos slēpjas Ridlijas Džounsas pašas veiktās izvēles un vēlme apmierināt ziņkāres mākto prātu, kas tai licis izvēlēties par labu savai profesijai. Kā Beautiful Lies ietvaros pirms vēl kas pat niecīgi trauksmains aizsācies un pirms Ridlija sāk apšaubīt savu pagātni, tai ir izvēle vienkārši ignorēt foto un tās uzdoto jautājumu, vai vēlāk pieņemt par līdz tam par bioloģisko vecāku uzskatīto personu kategorisko noliegumu, par kaut ko tik absurdu. Bet tādā gādījumā varbūt neiznāktu pat viens romāns, un ja zem Ridlijas jautājumu paceltajiem senajiem noslēpumiem slēptos vien plika atklājumi par patieso vecāku identitātēm, tad noteikti nesanāktu izvilkt līdz divām spriedzes pilnām un intriģejošām grāmatām.

Lai arī duoloģijas laikā Ridlija ne reizi vien sajūtas viena, nezinot, kuram gan īsti var uzticēties, kurš ne tikai nevēl tai sliktu un pagātnes noslēpumu nosargāšanā varbūt pat gatavs nogalināt, bet arī savos izteikumos ir tuvākais patiesībai, tad gluži vienai tai kā vecāku, tā vēl jo vairāk pirms diviem gadiem pašnāvību izdarījušā onkuļa Max Allen Smiley glabātie noslēpumi nav jārisina. Par tās ciešu sabiedroto un šķietami pavisam nejaušā apstākļu sakritībā kļūst jauns, izskatīgs augšstāva kaimiņš vārdā Džeiks. To pirmā tiešā saruna ir pirmajā momentā vien parasta pārpratuma rezultāts un vēlāka sapazīšanās vien pievilcīguma motivēts un vairāk par vienas vai divu vīna glāžu izraisītas iekāres rezultāts. Tomēr, kad seko nenovēršamie pavērsieni, Ridlijai no reizes uz reizi nāksies apšaubīt pirms tam uz tik stabilajiem pamatiem būvētās realitātes un personīgās pasaules uztveres kārtību.

Cik bieži gan nenākas palaist garām kādu sīkumu, mājienus par citas personas iedabu un personības patiesajām iezīmēm, kad attiecīgais cilvēks ir mājas vides un komfortablas vides drošībā, kad var būt viņš pats un noņemt kādu nebūt publiskajā vidē velkamu masku. Par nevienu citu, kā par onkuli Maksu, viemēr smaidīgo un jautro, kuram tālu nav jāmeklē pēc bērnībā kāda draugu bērniem domāta našķa vai vēlāk jau materiāliskākām dāvanām. Jo vairāk Ridlija uzzina, jo vairāk kā gluži cita un dramatiski netīkamāka personības šķautne atklājas, un lai kā Ridlija nevēlētos, tad jaunātklāto informāciju nevar tik vienkārši pasūtīt pāris mājas tālāk un vienkārši ignorēt. Ignoraces iespēju tā palaidusi garām jau labu laiku atpakaļ.

Jokdaris starp savējiem, filantrops un veiksmīgs būvniecības jomas biznesmenis ir persona, kura dzīvāka par dzīvu ir Ridlijas atmiņās. Persona, kurai piešķirami apbalvojumi par tā izveidoto Project Rescue projektu, kurš sniedz izmisumā kritušām jaunajām māmiņām, kuras nesaskata iespējas, kā spētu uzaudzināt jaundzimušo, to nevis brutāli izmest kaut kur nebūt, bet nodot tādā kā silītē bez bailēm, ka varētu tikt meklētas un sodītas.

Dažreiz tie ir tieši līdz šim garām reizēm apzināti un citkārt neviļus par neapzināti, tādi sīkumi, kuriem dižu uzmanību šķietami nav nepieciešams pievērst, kuri, vien atskatoties un arī vien saliekot tos ilgtermiņu atmiņās kopā, sniedz mājienu norādes, ka ne viss ir bijis tik uzticams, kā to attiecīgā persona vēlējusies pasniegt.

Interesants un labas diskusijas temats ir atmiņas jautājums, kas nereti attiecībā uz vienu un to pašu notikumu pat tādās situācijus, kur varētu padomāt, ka nevajadzētu būtiskās lietās un lielos vilcienos detaļām atšķirties. Tomēr atkarībā no perspektīvas, emocionāla stāvokļa gan atitecīgajā brīdī, kad atmiņas moments izveidojas, tā vēlāk, kad notikumu atsauc atmiņā un īpaši, ja nākas to no reizes uz reizi pārstātīt, var gadīties kluso telefonu spēles fenomens, kad atgadījums gandrīz kā leģenda apaug ar alternatīvu notikumu gaitu. Vai varbūt kā Ridlijas gadījumā, kad atmiņas izvelkamas no bērnības, kur no bērna perspektīvas tā pilnībā uzticējusies tai tuvajiem pieaugušajiem, vai kā bērns attiecīgajā brīdī nav uztvērusi tos signālus, kuri tagad, atminoties, tik uzskatāmi, ja ne gluži bez problēmām acīmredzami.

Kad nezināmās pagātnes noslēpumi klauvē pie Ridlijas durvīm anonīmas vēstules veidolā, kad Ridlija izvēlas svešinieku ielaist dzīvē un nespēj remdināt kā tuksneša slāpēs izmocīto ziņkārību pirms neuzzina visu patiesību, tad sanāk attapties pie patiesības siles, kuras rūgtums tad nu jāpieņem, lai kāds tas arī nebūtu, lai kādu postažu skaistie meli pašas un citu dzīvēs neizraisītu. Vien atliek lūkoties cerību horizonta virzienā un rītdienas cerību gaismā meklēt glābiņu no pagātnes ēnu draudiem.

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.

Arthur Hailey – The Evening News

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday/Guild Publishing

Manas pārdomas

Kā CBA (nesajaukt ar CBS) vakara ziņu diktors ar stāžu Crawford Sloan gadiem gandrīz katru vakaru pasniedz ziņas miljonos mērāmai auditorijai. Līdz šim Slouns izbaudījis pārsvarā vien pozitīvos aspekts ar labu attalgojumu un citiem bonusiem, kamēr ticis pasargāts no draudīgām, (pus)jukušu personu vēstulēm un citām negācijām. Bet šo salīdzinošo idilli ar jaukāko sievu Džesiku un superīgāko dēlu Nikolasu vai vienkārši Nikiju drīz vien draud iznīcināt teroristi, bet ne stereotipiski no Vidējiem Austrumiem.

Pirms vēl ļaundari izpildījuši savu manevru, kas katalizēs romāna pamatsižetu, tiek piedāvāts pirmais ieskats ziņu veidotāju pasaulē, kad negaidīta divu lidmašīnu sadursme (privātā un pasažieru) liek izmainīt līdz tam rūpīgi izplānoto vakara ziņu programmu. Izmaiņu process, kas izceļ gaismā mainīgo attiecību dinamiku starp līdz šim dominējošo spēku (ziņu diktoru) un izpildproducentu, kurš The Evening News ietvaros ir Čaka Insena tēls. Abu koflikts un tā atrisināšanas centieni procesā ievelk CBA ziņu prezidentu Lezliju Chippingham, kuram līdz šim būtu bijis galavārds, bet nu vairs, kopš kontrolējošo īpašnieku maiņas un CBA kanāla kā tāda pārpirkšanas, kurš nu atrodas Globanic koncerna rokās. Fakts, kas agrāk piemeklējis citus kanālus, nu CBA un var būt droši, ka drīz vien arī citus konkurentus. Romāna gaita arīdzan parāda, kā tas ietekmē un maina ziņu attēlošanu un visa procesa integritāti, kad jaunajiem priekšniekiem vairāk rūp imidžs un citu biznesu intereses, kuras negrib sabojāt ar kāda negatīvu atspoguļojumu ziņās.

Atgriežoties pie galvenā sižeta, tad ironiskā sakritības kārtā vien dienu pirms teroristi nolaupa Slouna sievu, dēlu Nikiju un ērtības pēc arī Slouna tēvu Angusu (negaidīti izdomājis tos apciemot), pats Slouns paceļ tematu par mainīgo pasauli un to, ka ASV vairs ilgi nebūs pasargāta no ārvalstu teroristu uzbrukumiem (romāna gaitā nekas par iekšējo drošību). Bet savas nozīmības pārvērtēšana vai kāds cits ego faktors, kas varbūt saistīts arī ar faktu, ka Slouns salīdzinoši nesen publicējis grāmatu par terorisma tematiku, bet Slouns ne brīdi neiedomājas, ka viņa paša vietā ļaundari varētu savu uzmanību vērst pret viņa ģimenes locekļiem.

The Evening News notikumu perspektīva periodiski pārslēdzas arīdzan pie ļaundariem. Gan attiecībā uz dažu noalgoto palīgu, kā negodā kritis amerikāņu anesteziologs, kurš jau sen vairs nenoslogo sirdsapziņu ar liekiem jautājumiem, vai aktivizēta ‘’guļošā aģente’’ Socorro, kura trīs gadu laikā kā imigrante apguvusi medmāsas pienākumus. Gan pievēršoties arī pašam nolaupīšanas operācijas līderim Migelu (saistība ar Kolumbijas karteli Medellin), kuru nolīgusi teroristikā organizācija Sendero Luminoso jeb Shining Path (reāli eksistējusi Peru komunistiskā partija, arī ar asiņainu vēsturi)un kura ir ar ambīcijām mainīt nešķīsto pašreizējo valdību, lai paši tiktu pie varas stūres.

Pārmaiņas pēc nolaupīto gūstekņu glābšanas, bet vispirms jau izmeklēšanas process, kur aizvesti, nav no ierastu likumsargu un noziedzinieku ķērāju puses, kaut arī FIB jau no paša sākuma tiek iesaistīti. Tā vietā The Evening News, kad CBA izveidojuši paši savu izmeklēšanas specvienību, sniedz sižetu ar ieskatu ziņu veidošanā kā tādā, plus reportāžās, kur ne tikai nākas reaģēt uz noritošajiem notikumiem, bet pašiem veikt savu izmeklēšanu, sekot līdzi pavedieniem, reizē sargājoties, lai konkurentu ziņu kanāli tos tā teikt neapsteigtu.

Interesantā kārtā Kravfords Slouns nebūt nešķiet kā galvenais varonis. Šo nozīmīgo lomu ieņem un dala vairāki tā kolēģi, no kuriem kā saistošākais izceļas Harry Partridge, ar kuru līdz šim saista drīzāk labas koleģiālas attiecības, ne draudzība. Iemeslā, ko caur pagātnes fragmentiem, kad abu tuvāka pazīšanās aizsākas Vjetnamas kara ietvaros, kur abiem iepatīkas viena un tā pati kolēģe. Kolēģe vārdā Džesika, kura vispirms skaitās Harija draudzene, bet galu galā apprec Slounu. Harijs nebūt netur ļaunu prātu, drīzāk var vainot sevi garām palaistā iespējā, bet papildus atmiņai par Džesiku šībrīža notikumi atmiņā atsauc citu traģiskāk zaudētu mīlestību.

Kopīgiem spēkiem jācīnās ar laiku, jo kas zina, kādu likteni teroristi nolēmuši nolaupītajiem, pat ja tiktu piekrists to prasībām!