Douglas Preston

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Vision Books

Manas pārdomas

Medicine Creek – viena no neskaitāmām ASV mazpilsētām, šī iekš Kanzasas štata, kura tā vien šķiet nenovēršami tuvojas lēnam izmirumam. Lai arī tajā vēl mīt kādi 320 iedzīvotāji, tad starp vērā ņemamākajiem notikumiem gandrīz vai varētu ierindot, cik tālu acis vien rāda, Buswell Agricon konsernam piederošo lielo kukurūzas lauku novākšanu vai Gro-Bain firmas rīkoto ražas festivālu, kurā neviens, kurš zina firmas iekšējo virtuvi un putnu gaļas pārstrādi, neēd to piedāvātos pašu apstrādātos tītarus. Garlaicīgā Medicīnas Krīkas ikdiena krasi izmainās ar vienu vienīgu, bet ne tuvu pēdējo slepkavību, kuras upuris vēl piedevām nav vienkārši pamests, kur pagadās, bet izklāts teatrālā izkārtojumā, kas tā vien liek šausmās satrūkties un gaidīt ļaundara nākošo izgājienu.

Upura izkārtojums, papildus nogalinātā ķermenim vēl piedevām uz senām un ārkārtīgi vērtīgām indiāņu bultām sadurti kraukļi, ka vēl pirms par slepkavību uzoduši mediji un sacēluši tiem ierasto traci, plus izdomājuši sensacinālu skaļus virsrakstus un iesauku ļaundarim, pilsētiņā ierodas sērijas titulnosaukuma tēls, FIB aģents Pendergasts. Lai arī varbūt vien sakritība, ka Pendergasts ierodas tieši tad, kad Medicīnas Krīkas šerifs Dent Hazen izdomājis uztaisīt preses koferenci, bet interesantāk par to, ka Pendergasts ierodas ne ar skaļām fanfarām, lai sāktu mētāt savu ‘’FIB masu un svarīgumu’’, bet gan vienkārši ar starpilsētu autobusu. Pie reizes uz katru sastapto tas atstāj neaizmirstamu pirmo iespaidu gan ar savu bālo un gandrīz vai kārno izskatu, kas varētu radīt maldīgu iespaidu par Pendergasta spēku, gan ar faktu, ka par spīti neizturamai vasaras svelmei, ir ģērbies viscaur melnā uzvalkā, kas šķietami neatstāj pat mazāko sviedru lāsi uz pieres vai citur.

Medicīnas Krīkā visi visus pazīst, vai vismaz tā gribētos domāt, tādēļ jo grūtāk noticēt Pendergasta teorijai, ka slepkava nav kāds nejaušs ceļinieks, kurš caurskrienot būtu spontāni izdomājis kādu noslepkavot. Reizē, jo dienas rit uz priekšu un no šerifa vai tā palīga turpina nākt vien tukšas un jau vairākkārt dzirdētas frāzes, jo sakāpinātākas paliek iedzīvotāju emocijas, kad pat svētdienas mises dievkalpojums nav droša vieta, kas liegtu emociju mutuļiem nepāraugt roku izvicināšanā un neapdomīgos izteikumos.

Bet kā jau katram kārtīgam detektīvam, tad arī Pendergastam nepieciešams palīgs, kuru tas starp mazpilsētas iedzīvotājiem atrod jaunas Corrie Swanson veidolā. Jauniete, kura tā vien alkst pabeigt vidusskolas pēdējo gadu, lai tālā aizmirstībā uz neatgriešanos varētu pamest gan nožēlojamo mazpilsētu kā tādu, gan tās māti alkoholiķi. Korijas palīdzība Pendergastam varbūt nevirza sižetisko darbību uz priekšu tik vētraini, lai Pendergasts būtu iedvesmots viņu no īslaicīgas asistentes nolīgt arī pēc šīs izmeklēšanas, bet caur Korijas tēlu, kā arī citu tēlu kā šerifa palīgs Teds vai vēl pie dzīvības esošās mazpilsētās laikraksta īpašnieka un žurnālista Ludviga pērspektīvām, autoriem Douglas Preston un Lincoln Child izdodas gana labi radīt iespaidu par dzīvi un apstākļiem Medicīnas Krīkā gan pirms sižeta aizsākšanās, gan tās laikā.

Atmosfēra Medicīnas Krīkā pati par sevi mazpamazām Still Life With Crows laikā kļūst par atsevišķu tēlu. Kas gan motivē ļaundari tik pēkšņi sāk savu teroru? Kāds gan būtu tā galamērķis, ja tāds bez nosacīti vienkāršas vardarbības maz ir? Kā viens no kārajiem un varbūtējiem ieganstiem tiek piedāvāts fakts, ka Medicīnas Krīka reizē ar citu, drusku lielāku kaimiņu mazpilsēti Deeper ir kā divi pēdējie kandidāti Kanzasas universitātes ĢMO kukurūzas eksperimentālajiem laukiem. Lai arī sākumā plānotā teritorija ir salīdzinoši maza, tad veiksmes gadījumā var sekot ne viens vien un līdzi tiem investicījas ne tikai lauksaimniecībā.

Un lai nebūtu garlaicīgi papildus citām baumām iedzīvotāji nespēj nepieminēt pagātnes slaktiņu no tāltālā 1865.gada 14.augusta, kad indiāņi atriebj un atdara baltajiem to nežēlību un ar to saistītu ‘’lāstu’’, kurš, kas zina, varbūt vēl dzīvs un aktīvs, izpausties spējīgs vēl šobaltdien.

Brīžiem autori nespēj nepiešķirt Pendergastam drusku holmiskas novērošanas un izmeklētāja spēju talantus, kas visvairāk izpaužas epizodē, kad galvenais tēls izmanto ‘’Mind Palace’’ prāta tehniku, kas tam ļauj ne tikai ieslīgt paša atmiņās, bet pat drusku uz maģisko vai pat paranormālo elementu pusi piekļūt vēsturiskām atmiņu ainām, kurām tas citkārt nekādīgi nevarētu būt bijis par liecinieku. Bez šī drusku kā no gaisa nokritušās informācijas, Pendergasts kā detektīvs un izmeklētājs savā manierismā, kas gan dažam labam kā vietējam šerifam var šķist gana kaitinošs, lai novērstu uzmanību no galvenā, bet lasītājam būs pietiekami saistošs un atmiņā paliekošs, lai būtu jo interesantāk turpināt seko tā piedzīvojumiem iekš Brimstone.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad eksluzīvā daudzdzīvokļu namā tiek atrasts brutālos apstākļos miris Džeremijs Grovs, nav jābrīnās, ka pat labākie Ņujorkas detektīvi ar vislielāko pieredzi ir neizpratnē, kā racionāli un loģiski izskaidrot tā nāves apstākļus, lai varētu ar izmeklēšanu virzīties uz priekšu. Atliek vien par to visu padzirdēt tabloīdu presei, kura var sākt berzēt rokas un domāt sensacionālus virsrakstus, lai uzkurinātu sabiedrību un pārdotu pēc iespējas vairāk laikrakstu.

Par laimi, vainīgā noskaidrošanas labad upura nāves apstākļi ir gana mistiski un pat šķietami pārdabiski, lai tiktu piesaistīta FIB aģenta Pendergasta uzmanība, kuram šāda tipa slepkavību īpatnējības nebūs pirmās tās karjerā un šīs sērijas ietvarā. Pendergasts savos izmeklēšanas centienos nav viens arī sērijas piektās Brimstone grāmatas ietvaros, un ja iepriekšējā tam vajadzēja meklēt palīdzību no vietēja civilā, tad šoreiz palīdzīgu roku, padomu un cita veida atbalstu sniedz sērijā jau manīts sekundārais tēls – Vincent D’Agosta.

Vincents sērijā atgriežas drusku sašļucis, jo, kad iepriekš to manījām, Ņujorkas policijas seržants izlēma pielikt savai profesionālajai karjerai punktu, lai izmantotu iekrāto pieredzi un aizsāktu rakstnieka karjeru, turklāt vēl pārceltos ar sievu un dēlu uz Kanādu. Diemžēl izsapņotie panākumi dzīvē neīstenojas un sūri, grūti sarakstītie darba augļi labvēlīgu augsni ar dižpārdokļu pānākumiem neatrod. Jauns ‘’diemžēl’’, kad nākas atgriezties ASV, bet agrākajā ieciknī tam vieta vairs neatrodas un nākas pieņemt zemāku posteni mazāk prestižā apgabalā, bet papildus tam sieva vairs nevēlas pārcelties atpakaļ un papildus tam patur dēlu pie sevis audzināšanā. Pendergasta iesaistīšanās slepkavībās un Vincenta piesaistīšana tam nāk kā ilgi gaidīts un cerēts glābiņš, lai varētu mēģināt izrauties uz augšu pa jaunam.

Nav gan ilgi jāgaida līdz Džeremija aizsaulē pievienojas jauns un tikpat, bet ne gluži viens pret viens vienādos apstākļos miris Naidžela personāžs. Ja vēl tos un vēl divus tēlus savstarpēji nevienotu vāja, bet tomēr eksistējošas pagātnes kontakta saikne un pazīšanās, jaunais upuris tā vietā, lai dotu jaunus pavedienus un pieturpunktus, kuri palīdzētu tikt līdz paredzami vēlamajam iznākumam, bet drīzāk tieši visu saduļķotu vēl vairāk, ka pat Pendergasts nespētu saprast, no kuras puses vēji pūš. Vēl jo vairāk, ja starp paziņām dažs labs ir no augstāku sabiedrības slāņu aprindām, vai vismaz viņam ar savu bagātību tā gribētos domāt, lai būtu šis tas dikti slēpjams.

Lai nesamaitātu lasīšanu, ja nu kas, tad tomēr droši būs atklāt, ka gan viena, tā otra nāve liek aizdomāties par reliģiskiem tematiem, par Dieva dusmām un pat varbūtējām apokaliptiskām kataklizmām, kad jau varētu šķist, ka vienkārša grēksūdze un sastrādātā nožēlošana vairs nelīdzēs. Ik pa brīdim autoru duets sniedz skatpunkta ieskatu no New York Post žurnālista Bryce Harriman, kurš uz šīm slepkavību reportāžām un arīdzan sakāpinātu dramatismu cer iegūt gana lielu prestižu, lai tiktu prestižāka NY Times pamanīts.

Bez žurnālista un bez galvenajiem Pendergasta un Vincenta tēliem, skatpunkts periodiski tiek slepkavībām un izmeklēšanai paralēlam sižetam, kura galvenais tēls ir kāds ar izteiktiem mesijas kompleksiem sirgstošs mācītājs Wayne Paul Buck. Mācītājs, kura rokās vien sagadīšanās pēc, esot Oklahomas štatā, ne tikai nonāk attiecīgais laikraksts, bet arī pamana pieminētā žurnālista rakstu, lai kā bulta steigtos uz Ņujorku un kļūtu par tur līdz tam neorganizētas pulcēšanās vizuālo un arīdzan runas līderi. Pulcēšanās, kas draud pāraugt par kaut ko bīstamāku un pilnīgi ar slepkavībām nesaistītu, ja netiks laicīgi izklīdināti.

Salīdzinoši ar iepriekšējo Still Life With Crows šī Brimstone nespēja tik labi sižetiski un tematiski aizraut. Varbūt drusku pie vienas reliģiskais grāmatas aspekts, varbūt arīdzan lielpilsētas un pat nedaudz internacionālais vēriens salīdzinoši ar lauku vides mazpilsētu, bet tā vai tā tas gan nenozīmētu, ka Brimstone salīdzinoši ar citiem žanra līdzgaitiniekiem būtu nopeļams.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Sabaa Tahir – An Ember in the Ashes (An Ember in the Ashes #1) UN Douglas Preston, Lincoln Child – Relic (Pendergast #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 500 gadi zem militārās Martial impērijas varas, puse no tūkstošgades kopš akadēmiķu, zinātnieku un visu citu zināšanu ieguves kāro pārvaldītā valsts/impērija tika iekarota un tās iedzīvotāji pakļauti, ierobežoti un lielākoties padarīti, ja ne par vergiem, tad noteikti zemākas kārtas iedzīvotājiem.

Kā jau tas piederas tad vienam no galvenajiem varoņiem Laia, vienam no apspiestajiem ir lemts to mainīt, ieviest pārmaiņas, kuras neviens cits pat ar ilgi pastāvošu pretošanās kustību nav spējis izdarīt. Pat ne grāmatā slavinātie Laias vecāki, īpaši māte saukta par Lioness, laika gaitā kļuvuši par nodevības upuriem no pašu vidus, jo citādāk viņu galu grūti izskaidrot.

An Ember in the Ashes notikumu katalizators ir Martial reids viņas vecvecāku mājās, kuram par iemeslu ir aizdomas par Laias brāļa darbošanos pretošanās kustībā, jo pie viņa atrod skiču grāmatu par metāla apstrādi, kas akadēmiķu/scholars pēctečiem nav atļauts. Vecvecāki protestē, iebilst, kā rezultātā karavīri viņus nogalina, brālis tiek apcietināts un Laia pamanās aizmukt, lai, kā pēdējo cerību, mēģinātu atrast kādu no pretošanās kustības un lūgtu tai palīdzēt atbrīvot brāli no gūsta.

Tomēr, lai cik attaisnotas nebūtu Laias liktās cerības uz pretošanās kustību un faktu, ka Martial vara ir ļaunumļauna, tad bez jauna kareivja Elias meitenei nekas neiznāktu. Eliasam paredz spožu nākotni Martial militārajā sistēmā, bet puisis pie sevis glabā bīstamus uzskatus, kuri viņu varētu nogalināt, ja tie taptu zināmi, bet pavisam noteikti viņu mēģinātu nogalināt, ja puisis īstenotu savus nodomus dezertēt. To gan izjauc ‘’liktenis’’ un pareģu/orākulu tipa tēli, kuri spēj saskatīt visus iespējamos nākotnes variantus un izsakās pietiekoši brīdinoši un reizē noslēpumaini, lai pievienojot tam visam četru pārbaudījumu sacensības, lai noskaidrotu jaunā imperatora identitāti, jo esošajam pēc pareģojumiem nebūs pēcnācēju.

Standarta tipa fantāzijas grāmata, kura nepārsteigs ar kaut ko būtisku, ja būs lasīts pavairāk no šī žanra, bet savā izpildījumā un audio grāmatas gadījumā arī ierunātāju sniegums (Laias un Elias katram savs, no kuru skatpunkta noris grāmata) ir apsveicami labs.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien dažas dienas pirms grandiozas, līdz šim neredzētas izstādes atvēršanas Ņujorkas Dabas vēstures muzējā divi puikas tiek atrasti brutāli nogalināti, kuri ziņkārības un garlaicības mākti aizklaiņo uz telpām, kuras pat pieaugušam apmeklētājam bez muzeja darbinieku ziņas nebūtu ieteicams apmeklēt.

Par spīti tam, kā Pendergast sērijas pirmās grāmatas Relic gaitā būs redzams, direktoram un dažiem vēl ne pārlieku patīkamiem tēliem vairāk rūp muzeja reputācija, ienākumi un peļņa, un mazāk cena, ko citiem par to nāktos maksāt, tādēļ šāds traģisks notikums nav par šķērsli, lai atliktu izstādes atvēršanas dienu vai mazinātu svinīgā vakara pasākuma programmu, uz kuru plāno ierasties pats pilsētas mērs.

To pat nemaina FIB aģenta Pendergast ierašanās, vai vēl citu aģentu uzrašanās kā Spencer Coffey, kuram jau pirms šīs grāmatas notikumiem ir reputācija, ka viņš situāciju drīzāk padara tikai sliktāku, nevis palīdz to gludi atrisināt. Coffey tēls ir visai viendimensionāls un ar nolūku nepatīkams. Tēls, kurš pie pirmajiem sarežģījumiem pirmkārt sāks domāt, kā (iespējamu) vainu no sevis uzvelt kādam citam

Pirms šīs grāmatas no abu autoru kopējās sadarbības biju klausījies Riptide un Thunderhead grāmatas. Abas ar sensacionālisma pieskaņu, ar pārdabiskiem, paranormāliem un kriptozinātni saistītiem trillera elementiem, kuri aktīvi darbojas arī Relic grāmatā, jo atbildīgais, vainīgais par puiku slepkavībām un ne tikai tām ir kas vairāk par parastu mirstīgo.

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.