Military fiction

Scott Bartlett – The Ixan Prophecies #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents ‘’Vins’’ Hašers , kad par nepaklausīšanu pavēlēm un subordinācijas neievērošanu ticis pazemināts amatā un nosūtīts pievienoties Providences kuģa ne tuvu pilna sastāva apkalpei, var justies salīdzinoši pateicīgs, ka vēl vispār tam ir karjera. Tikmēr Providences kuģis, lai arī pēc visas klasifikācijas skaitās kā super-bāzeskuģis un tā ekspluatācijas laikā piedalījies nevienā vien būtiskā kaujā, no kurām izceļama cilvēces vēsturē nozīmīgākās pret Ixa citplanētiešiem par First Galactic War sauktu karu, tad Providenci neviens vairs nevarētu saukt par pašu modernāko un vēlāmāko darba vietu, kur nonākt iekš United Human Fleet (UHF).

Autora Scott Bartlett iztēlotajā SFF The Ixan Prophecies triloģijas ievadošajā Supercarrier grāmatā varoņiem lemts dzīvot realitātē, kurā dominē korporācijas, kuru pašinterese strādāt ar jo vairāk pieaugošo peļņu no viena fiskālā perioda uz nākošo valda pāri jebkam citam. Kā rezultātā vadošākā no tām Dark Stream ir gatava iet tik tālu, tās iespēju līdzekļos un maziem, šķietami nebūtiskiem soļiem ir spējuši iegūt tādu varu un politisko ietekmi, ka to jaunais CEO Tenisens Stīls ir gatavs sarīdīt cilvēci pret citplanētiešu rasi Wing. Kamēr sekojošā konfliktā, pat ja starp abiem spēkiem izdotos drīz radīt pārpratumu skaidrību, dzīvības nāktos zaudēt pat desmitos, ja ne simtos, tūkstošos mērāmam skaitam, Dark Stream, zinot jau laikus, kas gaidāms, plūktu aizvien lielāku peļņu.

Ja šis vien nebūtu šausmu šermuļus uzdzenošs, tad Tenisam Stīlam pie Dark Stream stūres ar to nebūt nav gana. Jo, kā saka, apetīte rodas ēdot, un kādēļ gan necensties ietekmēt UHF prezidenta vēlēšanu iznākumu, atbalstot kandidātu, kura savā kampaņā plauc laurus, izmantojot populācijas alkas pēc atgriešanās pie miera, lai ne tikai jau pirmajā dienā mainītu nostāju pa 180 grādiem, bet arī censtos virzīt likumdošanas izmaiņas ar mērķi noturēties pie varas grožiem (cik nu iedomāta, ka pats tos tur) līdz mūža galam un bez kaitinošiem ierobežojošiem faktoriem. Diemžēl izpildījums vairāk liek nodomāt, ka šis attiecībā uz Dark Stream sižeta līniju vairāk ir kā politiska rakstura komentārs uz SFF fona par situāciju reālajā pasaulē, tā vietā, lai šis viss plūstoši un saprotami iederētos izveidotajā pasaulē.

Ja Tenisens Stīls būtu kā galvenais ļaundaris visas triloģijas garumā, pret kuru Hašeram ar Providences kuģa kapteini un citiem apkalpes biedriem cīnīties ar grandiozu noslēdošo kulmināciju, tad vēl būtu jauki, bet tā vietā atrisinājums sižeta problēmsituācijai par un ap Tenisenu un Dark Stream ir diezgan nekāds. Var saskatīt  Un tā vietā nāk citi tikpat neizteiksmīga izpildījuma draudi no citplanētiešu Ixa puses, kuri, lai arī cieta pamatīgu sakāvi pirms 20 gadiem Pirmajā Galaktiskajā karā, nebūt nav atstāti bezspēcīgi, lai nespētu atgūties.

Ixa vismaz nav kā bezformīgs anonīms ļaunais citplanētiešu rases veidolā (bez konkrētiem līderiem), pret kuriem attiecināt vispārējus stereotipiskus raksturojumus, pat ja propagandiskos nolūkos, lai sevi un citus noskaņotu, tādi ir nepieciešami. Tā vietā atklājas gan cilvēces, gan vingu un citu zināmo eksistējošo citplanētiešu izdzīvošanas interesēm krietni satraucošāks ir fakts, ka Iksus kontrolē un vada viens liels super-spēcīgs Mākslīgais Intelekts Boksa. Izskaidrojums tā izcelsmei, kur, kad un kā spējis vispirms tikt radīts un sekojoši audzēt spēku, lai būtu drauds cilvēcei, ir tālu no tāda, kas sniegtu līdz galam apmierinošas atbildes, kuras nespēj uzlabot un sniegt cerēto reakciju, kad vēlāk seko lielie pavērsieni ar tālejošākām sekām pat pēc triloģijas noslēguma, par kuram tad citkārt varētu ar lielāku interesi spekulēt.

No tēliem ne Hašeram, ne Kīzam, ne kādam citam vairāk vai mazāk no galvenajiem tēliem esošajiem neizdodas ilgtermiņā no sērijas sākuma līdz beigām radīt gana labu iespaidu, radīt līdzpārdzīvojumu to gaitām un likt ar nepacietības pilnu interesi gaidīt turpmāko notikumu attīstības gaitu. Tādu neizdodas radīt ar Vincentu Hašeru no visiem UHF rindās pirmais izrāda iniciatīvu par noderīgiem un cieņas vērtiem sabiedrotajiem uztvert vispirms vingu, vēlāk arī citu citplanētiešu tēlus un nebūt pret tiem rasistiski naidīgs vien to atšķirīgās piederības dēļ. Diži labāk šajā ziņā nesokas arī ar kapteini Kīzu, kura līderības principiem uz Providences esošie ir gatavi sekot, kad nākas ne tikai vārdiski iebilst pret korporatīvās korupcijas ietekmi arīdznan UHF militārajā organizācijā. Tādi gan nav visi, ar ko tad saistāma dumpja mēģinājuma sižeta līnija.

Labi, ka tīras nejaušības dēļ sanāca noklausīties Spacers desmit grāmatu sēriju, kura hronoloģiskā ziņā publicēta vēlāk par The Ixan Prophecies, pirms pieķēros klāt šai. Citādi iespaids par autora prasmēm izveidot labu un baudāmu stāstu ar saistošiem varoņiem būtu diametrāli pretējs, kam par labu nebūt nenāk loģistiskā veida jautājum – kur, kas notiek, kā gan Providence vai kāds cits kuģis, tēli spēj ar nepieciešamajiem resursiem sevi apgādāt utml. Vairākkārt ir saskatāmas līdzības starp abām sērijām, kuras vēlāk sarakstītajā ir ar vienkārši labāku, aizraujošāku un saistošāku izpildījumu veiktas.

War Without End (The Horus Heresy #33)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kāda gan varētu izskatīties nākotne pēc Imperatora aizsāktā Krusta Gājiena? Kādi gan varētu būt astarte leģionāru un ģenētisko superkareivju mērķi un pielietojums? Vien dažiem pietiek drosme sev uzdot šādus jautājumus un vēl mazākam skaitam meklēt atbildes. Tā vien šķiet Horusa sacelšanās visiem, būtu tie lojālistu vai nodevēju leģioniem piederīgie, var nosacīti atvieglojumā nopūsties un Warhammer Visuma versijas mūžīgais karš var turpināties.

Šī War Without End īso un garo stāstu lasīšanas laikā krietni biežāk, kā pirmajos divos iekrita acīs, roka sniedzās iezīmēt un saglabāt e-grāmatas versijā dažādus autoru prozas teikumus. Tajos paustā ideja, vai nu labi sasaucās ar konkrētā tēla dabu un/vai pašu Horus Heresy lielo sēriju kā tādu. Tā arīdzan vairāku stāstu varoņi no krājuma ir jau agrākos romānos vairāk vai mazāk iepazīti un dod ieskatu kādā nebūt momentā, kas lielā romāna ietvaros attiecīgajā sižetā palicis aizkadrā.

Tā krājums iesākas ar The Devine Adoratrice stāstu no Graham McNeill autora ar tēliem no #29 Vengeful Spirit vairākas desmitgades pirms romāna sākuma. Vēl ilgstoši pirms Horuss izšķirsies par labu Imperatora nodevībai, bet jau tad arī stāsta varoņos mīt ļaunprātīgas domas un plāni, pat ja mazākā mērogā, tad tikpat varas spēļu savtīguma motivēti, kurus tie vēlāk centīsies īstenot realitātē.

Līdzīgā manierē, bet salīdzinoši labākā izpildījumā James Swallow izdevies tā Gunsight stāsts, kurā savukārt var atminēties dažu labu varoni no #13 Nemesis. Atšķirībā no iepriekš pieminētā stāsta, šis savā hronoloģiskajā darbībā norīt pēc attiecīgā romāna, kurā galvenais varonis astarte un reizē snaiperis Eristede Kell cenšas pabeigt tam Malkadora, Terra/Zemes reģenta uzticēto misiju, censties nogalināt nodevēju Horusu vēl pirms tā spēki sasnieguši cilvēces dzimto planētu. Stāsta ietvaros iekrita acīs frāze ‘’If a mans expects to die, hopes, knows that it will happen… Is he still really alive?’’.  Eristede apzinās, ka misija, noslēgtos tā ar izdošanos vai atkal izgāšanos, šoreiz, esot uz Horusa primārā kuģa Vengeful Spirit diezin vai noslēgsies tam vēl dzīvam esot. Fakts, kas gan tam (gandrīz) ne mirkli neļauj novirzīties no uzticētā mērķa.

Tāpatās, pieturoties pie jau agrāk manītu un iepazītu tēlu fakta, jāpiemin A Safe and Shadowed Place stāsts (autors Guy Haley – autors arīdzan #34 Pharos romānam), kurš piedevām ir no nodevēju astartes skatpunkta. Stāsts, kas dod ieskatu tam, kā gan nodevēju Night Lord (NL) kuģi tik ātri uzzina par Imperium Secundus izmantoto bāku uz Sotha planētas. Citāts no šī stāsta ir krietni īsāks ‘’Hope is and illusion, life is pain’’, kas reizē labi ilustrē kā NL, tā citu nodevēju leģionu vienu no filozofijām, bet reizē arī dzīves realitāti lielākajai daļai parasto mirstīgo iekš Warhammer Visuma.

Kas patika attiecībā uz krājuma sastādīšanu un stāstu/noveļu secību, ka vairākkārt viena autora darbi seko viens otram, kas salīdzinoši labāk ļauj iejusties prozas manieres stilā, iepazīt to rūpīgāk pirms pievērsties citam, vai, Nick Kyme un tā divi Imperfect un Chirurgeon stāsti, katrs ar savu sižetu, bet savā starpā saistīti, tos ļauj novērtēt jo labāk, nekā, ja to starpā būtu vēl kāds cits stāsts. Iekš Imperfect stāsta nosaukums apzīmē Ferrus Manus (Iron Hands leģiona primarks) tēlu, kurš, nebūs nekāds maiteklis, Horusa nodevībā mirst visai agri. Tam stāsta ietvaros ir visai interesanta saruna ar nodevēju Fulgrimu, kas rada maldīgu iespaidu par hronoloģisko novietojumu vispārējās sērijas ietvaros, kas laikam (šoreiz, lai izvarītos no maitekļa, vien mājiens) būs gana teikts.

Imperfect noslēgumā Fulgrim saruna ar citu, agrāk manītu tēlu, apotekāru un ķirurgu Fabiusu (no Marsa, bet pieslējies Emperor’s Children nodevēju leģionam un ar vislielāko ‘’skatuves laiku’’ #23 Angel Exterminatus romānā), kurš savukārt ir sekojošā Chirurgeon stāsta galvenais varonis. Lai raksturotu Fabiusa būtību, ļoti labi der citāts ‘’Not only do my tools cut flesh, they explore truth’’. Lai arī sākotnēji atmiņu fragmentos stāstā Fabiusu vēl vada cēli mērķi, tad jo tālāk pa izvēlēto ceļu Fabiuss spēris soļus, jo vairāk un uzskatāmāk redzams, ka Horusa nodevība ir tam vien devusi jo izdevīgākus apstākļus, kuru haosa nu jau vairāk prioritarizēt sevi. Tā vien šķiet, ka klusībā pie sevis Fabiuss sevi tur augstākā godā par jebkuru primarku, un neviens upuris, pat ne kāds par kolēģi un draugu saucams, būtu augstākam mērķim smādējams upuris.

Par agrāk manītiem tēliem noteikti var uzskatīt primarkus, kas gan Horus Heresy ietvaros būtu pašsaprotami, tad tomēr turpinot tematiku var pieminēt lojālistu Blood Angels primarku Sangviniusu, kurš atšķirībā no vairākuma savu ‘’brāļu’’ primarku iedabas šķiet krietni vairāk piedomā par ‘’dēliem’’ astartēm un to kā ‘’tēvu’’ lomu tos vadot un esot kā līderiem arī ārpus kaujas lauka, lai tie neizvērstos par prastiem ‘’instrumentiem’’, kuriem bez ienaidnieka asinsizliešanas neatrastos citu noderīgu pielietojumu un mērķu. ‘’Our limitations as fathers are doubly reflected in our failings as brothers’’ (no Virtues of the Sons by Andy Smillie) reizē atbilst arī primarku savstarpējām attiecībām vai to trūkumam, kad savstarpējās attiecības, nesaskaņas un strīdi, pārpratumi un aizvainojumi, tai skaitā pret Cilvēces Imperatoru, tiktu šādi izskaidrotas, par ko tad ar dzīvībām dabū maksāt triljoniem parasto iedzīvotāju.

Par parastu gan nenosauksi krājuma noslēdzošā un gribētos teikt sižeta saistošajā ziņā vislabāko no visiem Wolf Mother by Graham McNeill stāstu, un ne tikai aiz tā, viens no trim galvenajiem tēliem būtu nemirstīgā/Perpetual Alivia Sureka tēls (epizodiski manāma iekš #29 Vengeful Spirit), bet arī tās interaktīvā attiecību dinamika īsajā stāsta ar astarti Severian tēlu, kurš varētu būt viens no retākajiem indīvidiem Visumā un ar to domājot Imperatoram lojālu Sons of Horus leģiona (nu jau bijušo) biedru, kas paša acīs ir vien nejaušas apstākļu sakritības rezultāts. Bet, lai kā nebūtu, tad trešā stāsta galvenā varone, vien 12gadīgā Vivyen meitene, kurai nepieciešama steidzama izglābšana, varēs justies pateicīga.

Stāstu krājums, kurā ir pa dažam labam, kā jau tas mēdz gadīties, kas pēc izlasīšanas tagad diži atmiņā vairs nav palicis, pēc kura izlasīšanas rodas jautājumi par to lietderību, bet kā viens var saprast, kāpēc to sižetiem (lieliem un maziem) neatrastos vieta garāka apjoma romānā.

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Galvenais varonis Teds Tačers, aizsākoties Spacers sērijas pirmajai First Command, atrodas uz Zemes atpūtas periodā no profesionālas United Nations Colonies (ANO versija nākotnē) armijas gaitām un laimīgi ar sievu plīst no nepacietības drīz pasaulē sagaidīt abu pirmdzimto, kad no 50 gadu senas aizmirstības par sevi atgādina reiz cilvēcei uzbrukušie un veiksmīgi atvairītie Xanthic (audio versijā izruna kā Zanteki). Nu tiem acīmredzami ir jauni cilvēci apdraudoši plāni un Teds ne tikai tiek ātrāk atsaukts atpakaļ, bet tam pat dod iespēju komandēt savu pirmo kuģi.

Iespēja gan tiek piedāvāta iekš privātas korporācijas, kurām kolonizēšanas procesā piešķirtas un laika gaitā tās ieguvušas pieeaugošu ietekmi un reizē audzējuši kabatu rocību, lai, nepārsteidzoši prioritarizējot peļņu, ļautu cilvēcei kolonizēt tuvu un tālu tai pieejamo Visuma nostūri. Jāsaka gan, ka, sērijai progresējot, var pārliecinoši apgalvot, ka Tačeram visnotaļ paveicas ar korporāciju Frontier Securities, kurā tam lemts nokļūt. Paveicies ar CEO Veronikas Rozes veidolā, kura pāri peļņai tomēr joprojām cieši pieturas arī pie bezkompromisa principiem, kurus gan sev, gan tēva atmiņas vārdā, no kura mantojusi korporāciju, nav gatava atkāpties. Sākotnēji ir nelielas šaubas, cik gan ļoti Tačeram paveicies ar Ņūdžersijas kuģa apkalpi, jo acīmredzami iepriekšējais kapteinis savā pieejā bijis krietni relaksēts un pret pēkšņo režīma uz krietni stingrāko dienaskārtību reti kurš ir stāvā sajūsmā. Tā teikt jauna slota tīri slauka un atrod nevienu vien putekli, pie kura dažs labs paspējis ērti iekārtoties.

Viens no stūrakmeņiem, kuri ļāvuši cilvēcei kolonizēt kā Dawn klasera/zvaigžnu kopā, tā citur pieejamās planētas, ir Saules sistēmā uzradusies, izveidojusies tārpeja. Kā jau tas reizēm gadās, tad nav vajadzīgs ne izprast, no kurienes tāda, kā tā darbojas, lai varētu to savā labā izmantot, bet reizē paliek būtiski riski, kuriem nostrādājot līdzšinējā pasaules kārtība un dzīves drošība tiek izmainīta pilnīgi visiem, kuri galvenokārt sērijas ietvaros atrodas no Zemes perspektīvas tārpejas otrā pusē.

Tas savukārt iezīmē pēdējo no pirmajiem lielajiem pavērsieniem un sižetiskās skatuves sagataves procesu, uz kura gan labajiem, gan neizbēgami iznirstošiem sliktajiem varoņiem izspēlēt sižetu, kad pēkšņi un cilvēcei pēdiņās interesantā sakritības kārtā reizē ar Zanteku uzbrukumiem tārpeja tā vienkārši pēkšņi ‘’izslēdzas’’ un pazūd. Tas savukārt varoņiem rada gan personiskas dabas jautājumus, jo gan kā Tačeram (sieva un gaidāmais dēls), tā citiem varoņiem un pārsvarā koprorāciju darbiniekiem otrā Zemes pusē ir radi, draugi un viss kas cits.

Tomēr sižetiski krietni būtiskāk ir pārmaiņu viesuļi un virpuļi savstarpējā korporāciju, jo UNC, kuri šajā nākotnes versijā līdz šim ir spējuši vairāk vai mazāk ieviest un uzturēt puslīdz civilizētu un likumpaklausīgu kārtību gan starp korporācijām, gan pret kosmosa pirātiem, tad tagad tie atgriežas pie tikpat kā pilnas bezzobainības, ja vien kāds fonā tos neietekmē un neiekārdina ar kādu nebūt labumu. Tačers vēl svaigi nācis no armijas vides var uzelpot, kad Veronika ir gatava aizstāvēt veselajam saprātam un arī cilvēkam vienkāršajam pašsaprotamas tiesības, bet vien kā vilks aitas ādā par tādu sērijas aizsākumā sevi grib pozicionēt Saimona Mola (Sander Incorporated CEO) tēls, kuru vienā veidā var raksturot ar skaldīt un valdīt apzīmējumu. Cits būtu sabiedroto ātra pārtaisīšana kā pelavas izmetamos vai drīzāk pat iznīcināmos ienaidniekos, kad to lietderība viņam ir tikusi izlietota.

Saimona Mola motivācija un ļaundara izcelsmes stāsts pirmajās sešās grāmatās ir vien viegli iezīmēts, ļaujot lasītājam pašam veikt galvenos minējumus un secinājumus no tiem, bet nepārprotami par galveno katalizatoru jau pirms tam esošajam ciniķim saskatīt cilvēci kā iznīcināmu parazītu meklējams sievas vardarbīgajā nāvē krietni pirms sērijas sižeta aizsākuma.

Saimona Mola darbības ir vērienīgas, bet tas nebūt nenozīmē, ka netrūktu citām korporācijām un to aliansēm (daža laba tik liela, ka var saukties par mega aliansi) nebūtu pašiem savi plāni, kuru biznesa plāniem un apgrozījuma sapņiem Mola cilvēces iznīcināšana saprotami būtu drusku nevēlami. Tomēr, lai kā dažam labam negribētos, lai kādi neizsapņoti sapņi par diženumu ārpus korporatīvās vides tiem nebūtu, tad reti kurš spēj stāvēt pat tuvumā, kur nu vēl blakus Tedam Tačeram savā militārajā stratēģijā, izdomā izkļūt no šķietami un neizbēgami letālas situācijas. No reizes uz reizi Tačers šādi sevi pierāda un pierāda tik izeikti, ka ne tikai savas apkalpes ietvaros iegūst ‘’Hammer’’ iesauku. Bet reizē viņš pats, notikumu gaitai ritot, aptver, ka viņa idealizētais komandiera stils, pārņemot Ņūdžersijas kuģi ilgtermiņā var nebūt tas pats labākais, lai ne gluži sadraudzētos ar katru apkalpes biedru, bet arī ne, lai ieviestu kā lojalitāti un paklausību tā dotajām pavēlēm un komandām, tā gana lielu iedvesmu nedomāt tikai par savu kabatu, jo kā nekā ir vien kontrakta darbinieki. Kad situācija un vajadzība spiestu, būt drosmīgiem riskēt pat ar dzīvību otra labā, ne atkāpties pie pirmās iespējas, kā daudviet korporāciju ‘’militāristi’’ līdz šim ieraduši.

Starp tiem citiem šī pārdomu raksta noslēdzošajā Thatcher’s Gambit grāmatā izceļams Amilio Garsijas (Anvil Inc.CEO) tēls, kurš pret Tačeru to satikšanās pirmajā reizē neslēpj savu pateicību tā korporācijas akciju vērtības nebijušajiem augtumiem, jo tieši viņa korporācija ir tā, kurai pieder Ņūdžersijas kuģa saražošanas gods un katra Tačera uzvara tam nāk tikai par labu. Amilio no malas varētu šķist ar tukšu bravūru un vien kripatas asa prāta, bet tāds iespaids būtu maldīgs. Vienlaikus tā krietni atšķirīgais raksturs nāk kā svaiga vēsma Tačera dzīvē, kurš nereti var būt pat pārāk nopietns.

Jāsaka gan, ka Zanteku citplānētiešu lielais drauds ar to atgriešanos sērijas ietvaros vismaz šajās sešās grāmatās ir pārsvarā atstāts fonam un vien pa reizei par tiem tiek atgādināts. Krietni pārliecinošāku lomu spēlē Saimons Mols, kuru Veronika sākotnēji ar savu naivumu vēl lolo cerības bez tiešas konfrontācijas iegrožot pirms tas paspējis sastrādāt kaut ko pārlieku draudīgu. Tomēr, ja labo varoņu spekulācijām un no autora Scott Bartlett piedāvātās informācijas no grāmatas uz grāmatu var ticēt, tad kas zina, Saimons Mols un Zanteki varbūt nemaz nav tik lieli svešinieki, kā varētu padomāt…

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autors Nick Kyme ar The Horus Heresy četrdesmit septīto Old Earth savā izpildījumā turpina Salamandru leģiona un to primarka Vulkana stāstu. Uz doto brīdi Old Earth sižets lieliski noslēdz ļoti vāji savā starpā saistītu triloģiju, pat ja paskatoties uz priekšu, vai Niks Kaims sarakstījis vēl kādu The Horus Heresy grāmatu, pēc to vāka ilustrācijas un premises ir skaidrs, ka ar šo Salamandru un Vulkana stāsts nenoslēdzas.

No sakavēs uz Isstvan V Hoursa nodevības kritiskajā stundā un nokļūšanas nodevēju Night Lords leģiona primarka Konrad Curze nagos, kurš to Vulkan Lives (#26) ietvaros ar spīdzināšanu, lai arī noved līdz neprātam, tad nespēj pazudināt tik tālu, lai tas pievienotos tumšajiem spēkiem. Ar būtisku lomu cita autora Dan Abnet divdesmitseptītajā The Unremembered Empire romānā, kurā Vulkans savā neprātā cieš no Kabala orķestrēta uzbrukuma un  šķietami gūst kritiski letālu ievainojumu, lai Nika Kaima Deathfire turpinājumā Salamandra Artellus Numeon  ar vienu no spēcīgākajām pārliecībām starp visiem vēl dzīvajiem Salamandrām, ka Vulkans dzīvs un nav vien elpojošs ‘’dārzenis’’ ar fulgurite šķēpa lauska artefaktu tajā nogādātu to uz dzimtās Nocturne planētas simboliskai apbērēšanai nekur citur kā planētas galvenajā sirdī, tās vulkānā ar tādu pašu Deathfire nosaukumu.

Un tā lūk beidzot nonākam līdz Old Earth turpinājumam, kurš pats iedalās trīs savā starpā vāji saistītos galvenajos sižetos. No tiem nozīmības ziņā pirmajā vietā noteikti stādāms neviens cits, kā primarka Vulkana atdzimšana, kas tam esot kā mūžīgajām perpetual indivīdam nevajadzētu nākt kā pārsteigumam, bet no vēlākiem vien īsiem citu tēlu, tai skaitā paša Imperatora, izteikumiem noprotams, ka šķēpa lauskas artefakta trauma tik tiešām tam nesusi patiesu nāvi un vien lieli spēki un iejaukšanās romānu aizkulisēs ļāvusi tam atdzimt, lai palīdzētu ietekmēt Likteņa laika rata griežus un palīdzētu aizstāvjiem uz Zemes jeb Terra pret gaidāmo Horusa un tā nodevīgo līdzskrējēju uzbrukumu.

Līdz ar Vulkana atdzimšana diemžēl noslēdzas viena no  Deathfire galveno varoņu Numeona stāsts, bet tas nenozīmē, ka atdzimšanas stāstā no vulkāna liesmām Vulkanam ceļš uz Zemi jāmēro vienam. Tieši momentā, kad tas sper pirmos soļus jaunajā dzīvē, tam ceļā pretim nāk trīs citi uzticami un, kā rādīs romāna gaita, ļoti vajadzīgi un noderīgi astartes, kurus uzreiz dod senu goda titulu un ieceļ tos Draaksward jeb Sword Dragons kārtā.

Otrs sižets, pret kuru sižeta starmeši Old Earth romāna pirmajā pusē, ir veltīts trim uz Isstvan V visvairāk sakautajiem leģioniem ar Iron Hands (IH) leģionu priekšgalā, jo pēc skaita to visvairāk, un ar salīdzinoši nelielu skaitu Salamandru un Raven Guard (RG) astartu leģionāriem to vidū. Ja vēl Salamandras un RG var paļauties uz cerību, ka to primarki dzīvi, lai kur tie neatrastos, tad to pašu nevar teikt par IH, bet zem Shadrak Meduson līderības tiem vismaz nav ticis pa vienībai vai flotei izklīst pa Visuma nostūriem un pazust visu aizmirstā nebūtībā. ‘’Viena balss (viņa), viena dūre (lai labāk liktu trūkties naidniekam)’’ kā sauklis, ko Medusons cenšas izmantot. Diemžēl ne visi ir vienlīdzīgās domās par Medusonu, kā piemērotāko līderi, īpaši liekot pret to tā izcelsmes faktu no Zemes, ne no IH ‘’dzimtās’’ planētas.

Tiem tā vien šķiet ir vienalga, ka to varaskāre vai citas neglaimojošas un pat par malignu koruptīvu spēku dēvējamu īpašību ietekmē tie drīzāk reizē kaitē gan pašu leģiona izdzīvošanai, gan palīdz nodevējiem, nevis tos aizkavē, bet varbūt tas tiem nemaz nerūp. Pretēji tam kāds tieši ir Medusona mērķis, jo, lai cik patīkamas nebūtu partizānu tipa taktikas nelielās uzvaras, tad lielās bildes ietvaros tomēr gribas nodevējiem likt kārtīgāk samaksāt par to pastrādāto. Reizē to skaits arī ar visu piesardzību no dienas uz dienu nepaliek lielāks, bet tieši otrādi, un tā teikt, labāk agrāk nekā nekad dot triecienu ar varbūtību, ka tieši tas dod izšķirošo iespēju citam vēlākā brīdī apturēt Horusa mērķu ieceres sasniegšanu.

Un noslēdzoši trešais sižets, kam salīdzinoši ar iepriekšējiem diviem atvēlēta vismazākais lapaspušu skaits, bet minēto laika rata griežu ietekmes faktorā ļoti iespējami pats nozīmīgākais ir saistīts ar eldaru rases pārstāvi Eldrad Nuirasha Ultrhan, kurš atšķirībā no pieminētās Kabala organizācijas (pēc Warhammer wiki tā sastāvā pat tūkstošiem dažādu rasu pārstāvji), kuri kā aģentus izmanto nemirstīgos perpetual no pašu cilvēku vides, ir atšķirīgās domās, kā vislabāk izvairīties no cilvēces eksistences, vardarbības, to rezultējošiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un daudziem citiem faktoriem, kas kā nektārs piesaista warp un Haosa mošķus, dēmonus un citus vēl nešķīstākus monstrus.

Ja vēl tā visa rezultātā cilvēce pazudinātu tikai sevi, tad ne vienam nebūtu ne silts, ne auksts, bet, par cik Haoss jeb Primordial Annihilator nealkst neko citu kā materiālā Visuam iznīcināšanu, tad ir grupas un indivīdi, kuri to ļoti nevēlētos un ir gatavi upurēt cilvēci, ja jau tie paši teju vai uzprasās.

Romāns, kurā neviens no trim sižetiem neizceļas ar pārlieki aizgrābjošu sižetu un tēliem, bet, kuri sniedz reizē noderīgu ieskatu tēlos un turpinājumu sižeta līnijās, kuras iesāktas agrākās The Horus Heresy sērijas grāmatās.

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau Imperium Secundus izveidošanas brīdī katram no trim primarkiem bija savas šaubas, vai tik savās bažās par Zemes jeb Terras likteni un Imperatora potenciālu krišanu no nodevēja Horusa un tā līdzskrējēju leģionu rokas, paši nepasāk līdzvērtīgi ķecerīgu un nodevīgu projektu. Tomēr stāsta ‘’tagadnes’’ momentā zinot labāk primarku triumvirāts steidz, ko spēj, lai laikus un ne par vēlu atgrieztos un vēl paspētu palīdzēt. Tik vien tāds šķērslis, ka to ceļā joprojām stāv Word Bearers(WB) nodevības uzbrukumā izveidotajai warp Ruinstorm vētrai, kura bloķējusi UM teritoriju visus šos garos gadus kopš Horusa nodevības no jebkādas informācijas no pārējā Visuma, kas kalpojis par pamatiemeslu, kāpēc vispār Imperium Secundus izveidota.

Lai arī vienoti mērķi, tad katram no triumvirāta (UM primarkam Roboute Guilliman, Bloodangels (BA) Sangviniusam un Dark Angels (DA) Lauvam El’Džonsonam) ir vienmēr bijis savs stils, kā vadīt leģionu, un līdz ar to arī savas metodes un taktika, lai tiktu panākts šoreiz iecerētais. Bet, ja kāds no tiem vai kāds no leģionu astartēm, un, protams, tiem kalpojošie no Imperialistiskās armijas, bija iedomājušies, ka ceļš būs viegls un bez no slikto puses tiem izliktiem šķēršļiem un pārbaudījumiem, tad gaidāmais tiem pavērs jaunu skatu uz jau tā trauksmainajiem un interesantajiem laikiem, kuros tie jau nonākuši un lemts turpināt eksistēt.

Pārmaiņas pēc Ruinstorm romāns plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros pārsteidz ar prozas kvalitāti. Pat ja gluži neizvairīties bez ierastās lillā prozas, pārspīlētiem epitetiem, metaforām un citkārt jau vairs izbrīnu neizraisošiem kvantitatīvajiem armijas un bruņutehnikas skaitļiem, tad krietni biežāk var ļauties autora David Annandale izpildījuma plūdumam, kuru nespēj pabojāt ik pa brīdim pavīdoši vai nu neizteiksmīgi fragmenti, vai kaujas ainu momenti, kuri tomēr liek pabrīnīties par aprakstītā loģiku un jautāt sev un pastarpināti autoram, kas gan ar to ticis domāts, kā tas izpaustos reāli, ja pieņem Warhammer SFF fantāzijas spēles noteikumus.

Reizē patīkama pārmaiņa, ka autors atšķirībā no citiem kolēģiem sērijā šoreiz neieslīgsto ntajos tēlos, no kuru skatpunkta izklāt grāmatas notikumus. Aprobežojoties ar trim galvenajiem tēliem, kuri pamatoti un saprotami ir leģionu primarki, kamēr visi pārējie ir vien sekundārs atbalsta tēlu ansamblis, var kārtīgāk izpausties attiecībā par katra no primarkiem, gan to cīņas pret warp dēmonu mošķiem, gan pašiem ar sevi, lai ātrākas uzvarads vārdā neļautos kāda vieglāka ceļa kārdinājumam. Lai arī ik pa brīdim ir skatpunkta maiņa uz kādu maznozīmīgāku tēlu, tad autors sevi pietiekami labi iegrožo, lai stāsts neapaugtu ar mazvērtīgiem, kā individuāla romāna, tā vēl jo vairāk lielākas sērijas ietvaros neko nedodošiem mēģinājumiem papildināt lielo Horusa nodevības stāstu ar tēlu indivīdu personīgiem stāstiem, kuru pienesumu grūti saskatīt.

Pavisam kas cits un jo interesantāk, kad lasītājam ļauts tuvāk skatīt lojālistu un pēc būtības labo tēlu primarku gaitas, sekot līdzi to iekšējai cīņai vispirms jau ar sevi. Lai spētu uzticēties un paļauties uz saviem lēmiem, kuru sekas var tālāk ietekmēt dēlu astartu dzīvības un likteņus, kad naidnieku letālais drauds, kuri Ruinstorm ietvaros vairāk nāk no warp dēmonu puses, un pēcāk jau spēja uzticēties sabiedrotajiem brāļiem primarkiem, kad lojalitātes saites no dienas uz dienu tiek pārbaudītas, kas pirms Horusa nodevības būtu kas neiedomājams. Un noslēdzoši, protams, uzticība un lojalitāte pašam Imperatoram. Kā nekā varētu argumentēt, ka tieši viņa noslēpumu dēļ attiecībā uz warp dimensijas patieso dabu par nodevējiem kļuvušie leģioni pirms tam tikuši pakļauti pārāk lielam un atskatoties nevajadzīgam riskam. Tā teikt nezināšana nav bijusi ne muļķa mierinājums, ne glābiņš no slikatjiem spēkiem.

Bet reizē katram no trim romāna primarkiem arī ir pa savam noslēpumam, kuru tie pat pēc visiem Imperium Secunudus gatiem, pat pēc Horusa nodevības, kad būtu iemesls vairāk uzticēties vēl par sabiedrotajiem saucamajiem, lai, ja nu kas, nerastos kritiski un neatgriezeniski pārpratumi. Tā Lauva El’Džonsons romāna ietvaros izmanto Angels of Caliban romānā manīto warp tehnoloģiju/indivīdu Tuchulcha, kurš, lai arī acīmredzami svarīgs, lai atrastu kritiskos trīs pieturpunktus pirms Ruinstorm kulminācijas, tomēr savas izcelsmes dēļ Lauvai sev jājautā, vai aiz tā palīdzības šobrīd nestāv kādi citi alternatīvi un lojālistiem nedraudzīga motivācija.

Salīdzinoši mazākas pakāpes noslēpums romānā ticis Gilimanam, kurš arīdzan saistīts ar spēju nepazust warp telpā, kā nolūkos izmanto divus sagūstītus un spēcīgus WB Navigatorus. Bet krietni saistošāka un domu raisošāka ir Gilimana filozofiskās pārdomas par riskiem, kurus sevī var slēpt no nodevējiem konfiscēti ieroči, tehnoloģijas. Kad no vienas puses būtu jāizmanto katra iespēja gūt izšķirošo pārsvaru pār nodevēju leģioniem, bet, ja nav zināms attiecīgās tehnoloģijas iespējams koruptīvo spēku rašanās izcelsme, vai potenciālie ieguvumi ir gana lieli, lai attaisnotu risku, ka naidnieka instruments var ‘’inficēt’’ tā pirms tam lojālo lietotāju, kas uzvaras vietā nulificētu visu pirms tam sasniegto un patiesībā palīdzētu Horusa nodevēju spēkiem gūt pilsoņkara uzvaru.

Pārbaudījumu momenti, kuru svara slogs tiek likts uz visiem trim primarkiem, kas kaut arī pārbauda to vienotības saiknes kā sabiedrotos, bet varbūt ne tik ļoti testē Gilimanu un Lauvu, kā Sangviniusu, kuram jau agrāk Fear to Tread ietvaros bijis jācīnās pret bažām, ka ne aiz savām iecerēm vai nu pašam, vai tā leģiona astartēm un ļaunākajā gadījumā kā vieniem, tā otriem lemts tikt korumpētiem vien pat Imperatora neparedzētas gēnu mutācijas dēļ. Reizē visos šos gadus kopš Horusa nodevības Sangviniusu nomākušas nākotnes vīzijas, kuras visās kā viens tam lemts mirt cīņā pret Horusu, ko gan nenožēlo un gatavs Imperatora aizstāvības vārdā arī darīt, bet pēcāku notikumu iznākums tomēr kā nerimstošs psiholoģiskais slogs, kas nevar neietekmēt pat tik pārcilvēcisku būtni kā primarks, lai cik iedvesmojošs tas saviem leģionāriem par spīti tam nešķistu.

Visās nākotnes vīzijias ar uzsvaru uz vārdiem ‘’līdz šim’’. Negaidīta pārmaiņu vēja plūsma, kas dod tik nepieciešamo cerības staru, ka par likteni un nenovēršamo uzskatītais varbūt tāds nemaz nav. Cerības stars, kas ai!, cik vajadzīgs, pat ja neviens no astartēm neļautos publiski atzīt, ka tādai būtnei kā primarks, kaut kas tik cilvēciski primitīvs būtu vajadzīgs, lai spētu pienācīgi cīnīties pret nodevējiem.

Ja iepriekšējie divi lasītie The Horus Heresy romāni lika nodomāt, ka jo drīzāk nepieciešama ilgāka pauze no The Horus Heresy sērijas, lai varbūtējā noguruma dēļ, kad gada ietvaros no vienas sērijas izlasīts tik daudz, neieslēgtos moments, kad vājāki romāni sabojātu iespaidu par citiem, tad Ruinstorm atjauno manu kā lasītāja cerību, ka varbūt nemaz tik slikti tomēr nav.

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau vēl pirms pirmie nodevīgie šāvieni no Horusa un tā sekotāju leģionu ieročiem pret Imperatora lojālistiem ir izskanējuši Isstvan sistēmā Tallarn planēta ir aiz sava augstākā punkta kā jauno Imperialistiskās armijas rekrūšu un citu Krusta karā bez astartēm tik nepieciešamo vienību pulcēšanās punkts. Lai arī vēl nav gluži aizmirsta un caur Tallarnu vēl iziet gana vērā ņemams vienību skaits, tad pēc nodevēju Iron Warriors (IW) leģiona ‘’viesošanās’’ tomēr būtu labāk vēlējušies, ka to planēta būtu ieslīgusi gan Impērijas, gan Horusa aizmristībā.

Kā jau jebkura Warhammer sērijas grāmata, tad gan premise, gan tāds kā apašvirsrakts uz paša vāka sola lielāko un vērienīgāko kaujas tehniku cīņas un sadursmes varbūt pat visa pilsoņkara ietvaros. Fakts un apgalvojums, kas pats par sevi varbūt arī atbilst patiesībai, bet diemžēl izpildījums ir tālu no tāda, kas sižetiski radītu baudāmību, pat salīdzinot ar vidējo standarta latiņu The Horus Heresy sērijā. Kaut arī jau rēķinājos, ka Tallarn nav romāns, bet vairāk kā krājums, kuru iesāk pavisam mini stāsts Witness, kurš, būdams 394 dienas pēc IW iebrukuma, kad jau viss noslēdzies, ieskicē drūmo lojālistu pirra tipa uzvaru, lai pēcāk pasniegtu ceļojumu no punkta A (iebrukuma) līdz galamērķims, kurš jau ieskicēts.

Diemžēl jāsaka, ka šis Witness stāsts, kurā labi attēlots kā kāds leģionāra tēls, kurš, pēc pārtapšanas astartē pirmoreiz atgriežas uz dzimtās planētas, izjūt saldsērīgumu, redzot kādā tikpat kā neapdzīvojamā postažā Horusa sacelšanās ir atstājusi tā mājas. Kad pirms tam Tallarn kā daudzas citas varēja lepoties ar dabas daudzveidību pat pēc tam, kad to savā sastāvā iekļāvusi Impērija, kas ne vienmēr tā citviet noticis.

Turpināts tiek ar garāku noveles tipa Executioner stāstu, kur par galveno tēlu tapis pirms iebrukuma par Merchant princi saukts Akil Sulan tēls. Nākdams no tirgotāju dzimtas, kuri uz Tallarnas to turības dēļ ir teju kā karalisko ģimeņu pārstāvji. Sākotnēji Akils ir kā viens no nosacīti laimīgajiem izdzīvojušajiem, kuru atšķīrība no ntajiem miljoniem neķer IW bioloģisko vīrusu pirmie triecinie, kuri aizkapā aizrauj kā floru un faunu, tā tikpat kā pārliecinošo vairākumu iedzīvotāju. Kopā ar Akilu lasītājs var zemapziņā uztraukties par varoņa sievas un meitu likteni, kamēr prioritāri, protams, pašam jācīnās vien par prastu izdzīvošanu un pēcāk aiz vēlmes fizsiki ar savām acīm pārliecināties par postažu virszemē virs patvērumu bunkuriem, brīvprātīgi piesakās tanku patruļā. Vien stāsta nosēgums nes pavērsienus, kuru atklāsmes pēcāk uz Akilu liek skatīties jau citām acīm.

No Executioner vēl izceļams jauna vīrieša Rashne tēls, kurš tiek pierīkots līdzās Akilam minētajās patruļās. Atšķirībā no Akila, kurš saņemas, kuru iekšējā dusma liek vismaz simboliski iesaistīties pretestību cīņās, tad Rašne vispirms ieslīgs baiļu apātijā, kuram burtisks pasaules gals psiholoģiski ir pārāk liels slogs, lai spētu paciest jauno realitāti.

Par Tallarnas pārliecinošu ceļu uz norieta pusi tās nozīmības ziņā norāda vien tas, cik maz leģionāru astartu ir kā kuģos tās orbītā, bet vēl jo vairāk uz planētas un vien laimīgas sakritības dēļ par upuri IW iebrukuma pirmajos apjukuma momentos nekļūst planētas gubernators Dellasariuss. Diemžēl ar trešo Siren stāstu, hronoloģiski aizsākas 61 dienu pēc iebrukuma, noslēdzas pēdējais kaut cik sakarīgais posms Tallarn krājumā.

Nav gluži tā, ka autora John French prozas sniegums būtu sliktāks par sliktu un nebaudāms, bet reizē var just manāmu kvalitātes krišanos, jo tuvāk nāk grāmatas beigu nodaļas un nevar ne salīdzināt ar Praetorian of Dorn. Var vēlreiz izcelt pašu sākumu ar Witness un krietni švakāku izpildījumu iekš pēdējā Ironclad stāsta/noveles, kurš vismaz pārmaiņas pēc sniedz skatpunktus ne tikai no lojālistu puses, bet arī gan no nodevēju, izceļams Dreadnought konstrukta leģionārs Hrend, gan šķietami tāda tēla, kurš balansē starp abām pusēm un varbūt ir pilnīgi citiem no Imperatora un Horusa pusēm atšķirīgiem misiju mērķiem.

Vismaz Hrenda tēls iedod vielu pārdomām salīdzinot gan paša Hrenda, gan citu Dreadnought pilotu likteņus un eksistenci par metāla sarkofāgiem vai zārkos dēvājamos kaujas mašīnu konstruktos, kuriem prestatā ir parasto mirstīgo pilotēti tanki un tiem līdzīgas kaujas mašīnas. Kur, ja salīdzina, tad nāve metāla zārkos tāda pati pēc būtības vien ir.

No lojālistiem izceļams būtu Silas Kord tēls, Tallarnas 71.mehānisko vienību komandieris, kuram intuīcija vai vienkārši vēlme, lai Tallarna nebūtu vien kārtējais bezmērķīgais Horusa nodevības planetārais upuris, saka priekšā, ka IW iebrukumam jābūt, kam vairāk par vienkāršu vēlmi iznīcināt lojālistu planētu. Par lielu vilšanos gan top fakts, ka vairāk par kādu spēcīgu artefaktu, kuru uz Tallarnas cer atrast IW un to primarks Perturabo, ka pat no paša Horusa tas tiek turēts slepenībā, var uzzināt no dažādiem Warhammer sērijai veltītiem Vikipēdijas stila lapām internetā, nekā no šīs grāmatas.

Un tā lemts piedzīvot pēdējo teikumu Tallarn grāmatas ietvaros un joprojām sev jautāt, kāda gan visam izlasītajam bijusi jēga un nozīmība. Ja tīri individuāli ņemtu, tad, protams, visiem uz Tallarnas planētas esošajiem fakts ir kā neapšaubāma traģēdija, bet gan vienas grāmatas ietvaros, gan plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros rodas jautājumi par pienesumu lielās bildes ietvaros no šī daiļdarba puses.

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tūkstošdēlu (TD) leģions, kurš kā mitoloģiskais Ikars pārāk tuvu pielidoja Saules gaismas spēkam, tā līdzīgi to primarks Magnuss pārāk dziļi iemaldījās warp ētera jeb kā TD to dēvē Great Ocean ūdeņos. Par daudz pārvērtēja savus spēkus, pārāk augstās domās par savām spējām spēt gan būt pārākam pār jebkuru tajos sastaptu mošķiem, gan spēt pretoties lielākajiem warp monstriem un pat Haosa dieviem. Tik augstās domās, ka pat pēc paša Imperatora atbalstīta lēmuma uz Nikaea pārtraukt un aizliegt tā leģionos psaikeru, Librarainu un citu mentālo spēju pielietošanu (ar saviem izņēmumiem, protams), pat tad Magnuss uzskatīja, ka zina labāk. Rezultātu tam The Horus Heresy sērijas lasītājs varēja iepazīst sērijas divpadsmitajā A Thousand Sons grāmatā, bet šajā, nu jau četrdesmit ceturtajā, stāsts ļoti saīsinot ir par ceļu, kādu tas pēc dzimtās planētas Prospero iznīcināšanas mēro, lai pilnībā pievienotos nodevēju pusei.

Doma īsa un vienkārša, diemžēl The Crimson King sižeta garums nespēj nest lapapsušu garuma smagumu, kādā stāsts ticis izvilkts. Romāns aizsākas uz warp dimensijā esošas Magu Planētas (romāna ietvaros the Planet of Sorcerers tik vārdiski garš, ka bija motivācija pameklēt, vai nav kas vienkāršāks. Ko arī izdevās atrast – Sortarius, bet tam acīmredzami vēlāk atvēlēts cits stāsts), kur kas nu palicis no TD drīzāk eksistē, kamēr fiziskajā Visuma realitāte pilsoņkara cīņa atvēleta citiem, un par reālu draudu vairs nebūtu uzskatāms.

Pats Magnuss savās acīs nav nekāds nodevējs, tā romāna sākumā atsaka citam nodevēju primarkam Lorgaram no tā piedāvājuma pamest tā šķietami bezmērķīgo mērķi atjaunot uz Prospero un tās galvaspilsētas Tizca zaudēto bibliotēku simtos tūkstošu un pat vairāk mērāmos grāmatu, skriptu un citu zināšanu krājumus, lai tā vietā pievienotos Horusa leģioniem. Bet mērķis, kas to ar katru pierakstīto un atcerēto vārdu, rindkopu un grāmatu krājumu novājina. Novājina, jo sakāve uz Prospero no tiem uzsītajiem Space Wolves (SW) un to primarka Leman Russ puses bijusi tik smaga, ka glābjoties no pilnīgas iznīcības un patveroties iekš warp dimensijas Magnusa dvēsele sadalījusies fragmentos. Process, kas parastajam mirstīgajam postošs un momentā letāls, bet, ko primarki spēj pārciest. Tomēr, ja viss būtu noritējis, kā vēlams, ja Magnuss būtu spējis visas dvēleses lauskas (shards) atkalapvienot uzreiz, tad Horusa Nodevības sērijā varbūt iztrūktu šis garadarbs – The Crimson King.

Romāns, kas pamatā ir par nodevēju leģionu, kurš tik ilgi svārstās, kurā pusē tomēr nostāties. Leģions un primarks, kuram vairāk gan iepriekšējos romānos ar to darbību bijusi ne viena vien iespēja paklausīt lojalitātes veselajam saprātam, nenovirzīties no taisnā ceļa. Kur pašu vainas saskatīšanas vietā, tie, protams, to noveļ uz citu pleciem, un tagad, kad Magnusa veselais saprāts šķietami raitā solī dodas pa demences ceļu, tad nu tādi tēli kā Ahzek Ahriman sarosās, lai izveidotu kabala grupu, kuru misija ir darīt visu iespējamo un neiespējamo, maksāt jebkuru cenu, lai tik atjaunoto spēka plaukumā to primarku.

Romāns, kas pamatā ir no nodevēju perspektīvas, bet diezgan daudz arīdzan no lojālistiem, kuri Ahrimana kvesta ietvaros centīsies ar tikpat lielu atdevi nepieļaut to izdošanos. Starp tiem galvenokārt minama SW grupa, kura nosacīti laimīgā kārtā atrodas uz Silent Sisters psaikeru cietuma Kamiti Sona, kad tas tiek izvēlēts kā pirmais Ahrimana uzbrukuma mērķis. Diemžēl vairums SW tēliem diezgan neizteiksmīgi un ar mazām variācijām par tēmu vienam no otra, lai kāds no tiem izceltos. Vien daļēji un par kripatu labāki ir uz Kamiti Sonas esošu cietumnieku trio (Lemuel Gamon, Camille Shivani un Chaiya Parvati), kuriem lemts tikt iesaistītiem romāna riņķa dancī.

Pašiem nemanot TD gan jo vairāk cenšas sevi glābt, kā to paši iecerējuši, turpinot izmantot aizliegtās warp zintis, turpinot uzskatīt, ka Magnusa vadībā tiem labāks liktenis, jo patiesībā vairāk sevi pazudina. Kam par labu piemēru ir grāmatas sākums vēl pirms Ahrimans uzņemas vadīt TD leģionāru grupu, lai atrastu piecas Magnusa dvēseles lauskas. Kam par piemēru kalpo Magnusa uzdevuma ietvaros, lai iegūtu jaunas zināšanas cēlā mērķa vārdā tās atjaunot (lai arī rodas jautājumi, kā gan kāds cits no citiem reālā, fiziskā Visuma nostūriem tām spētu piekļūt). Mērķis, kas tos gandrīz noved pie nāves sliekšņa vēl pirms romāns kārtīgi aizsācies, jāatzīmē daļēji pašu iedomības un vainas dēļ (atkal), kā izdzīvošanas vārdā Ahrimanam nākas jo ciešāk sasaistīt savu un pastarpināti leģiona likteni ar dēmonu spēkiem un konkrētāk Iron Oculus jeb Afrogomon veidolā. Nemanāmā slīgšana koruptīvo spēku varā, ko jo labi vizualizē daža laba TD astartes cīņa pret gēnu degradēšanos, pret paša miesas mutēšanos un uzburbšanu (romānā flesh-change termins).

Ja vien kādā brīdī Ahrimanam, kādam citam Tūkstošdēlu leģionāram vai starp tiem iemaldījušamies Emperor’s Children leģionāram un zobencīņu meistaram Lucius, kuru pēdējoreiz manījām Angel Exterminatus (#23) ietvaros būtu ieslēdzies kaut niecīgākais lojalitātes veselais saprāts, kas zina… Varbūt tik kārotā utopiskā nākotne, kur vien meklēt, rast un izzināt zināšanas arī spētu piepildīties. Tā vietā daļēji pašu spēkiem un ne tikai warp un Haosa koruptīvo spēku dēļ piepildās kas sliktāks, postošāks un visādi citādi traģiskāks.

Par nelaimi romāna baudāmībai The Crimson King sižets vairāk rada lieki garumā izstieptu stāsta ideju, kuru kā raksta sākumā minēju, iespējams rezumēt dažu teikumu idejā. Ja vēl izpildījums labs, baudāms un lasītprieku radošs, tad tam gandrīz maza, nebūtiska nozīme, bet tā vietā The Crimson King bieži vien ir epizodiski saraustīts, kur kā lojālie, tā TD nodevēju tēli tiek virzīti no vienas cīņu ainas (pat ja visas klasiski Warhammer stilā ieturētas) uz nākošo, lai pa vidam reizi pa reizei pieskartos un iztirzātu kaut ko ar dziļāku domu vairāk piesātinātu.

James Swallow – Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts trijās daļās ar centrālo varoni Nathaniel Garro par sava ‘’Es’’ meklējumiem pēc līdzšinējās kārtības neatgriezeniska izjaukšanas, kad ne tikai līdz tam uzticamākais Imperatora pirmarks Horuss Luperkals izdodmā sacelties pret par ‘’tēvu’’ saukto Imperatoru, bet tā prātam grūti aptveramajai nodevībai pievienojas vēl astoņi citi primarki. To starpā Garro Death Guard (DG) leģiona primarks Mortarions. Ko gan iesākt ar sevi, kā nepazaudēties trauksmainajos pārmaiņu laiku vējos un, paliekot lojālam, turpināt cīņu, kamēr šķietami visi citi par brāļiem sauktie astartes nu ir starp nodevējiem.

Garro tēlu iekš lielākās The Horus Heresy sērijas nesastopam gluži pirmo reizi, bet pirmā sastapšanās tik sen tālajā sērijas ceturtajā The Flight of Eisenstein grāmatā, ka vien blāvā atmiņā palikušas viņa un citu Garro biedru bēgšana no nodevības gan uz Isstvan III, gan Isstvan V. Bet, kamēr pirmais to cēlais mērķis, brīdināt citus par Horusa nodevību savā būtībā sasniegts, pat ja nebūtu gluži vienīgie, kuri to mēģinājuši un pašiem lojālistiem gana daudz aģentu un citu informācijas ieguves veidu, lai nepaliktu muļķa mierinājuma neziņā, tad tas atstāj jautājumu, ko gan ar sevi iesākt un palikt lojālam.

Šo gādību, varbūt liekamu sava veida pēdiņās, uzņemas Malkadors the Sigilite, kura pārziņā kā Zemes/Terra reģentam ir daudz jo daudz pienākumu, kamēr Imperators aizņemts ar saviem rūpestiem esam uz Zelta Troņa. Lai arī Zemes aizsardzības sagatavošanās, tās pārbūve pār cietoksni gaidāmajam Horusa un tā sekotāju nodevēju leģioniem ir atvēlēta Imperial Fists (IF) leģionam, tad tas nenozīmē, ka tādēļ nebūtu vājo vietu, kuru citiem piesegt. Tad nu lūk Malkadors aiz paša iniciatīvas pulcē savu ēnu armiju. Aģentus, kuriem lemts slepenības plīvuros tērptiem lemts pielikt savu roku Zemes aizsardzības centienos gan pret pašreizējiem naidniekiem, gan uzvaras gadījumā arīdzan nākotnē pret warp spēkiem, kurus līdz galam pieveikt nekad nebūs lemts.

Romāns ar apakšvirsrakstu The Weapon of Fate, kura trīs daļas ir teju kā individuālie stāsti, kurus vienu ar otru lielā mērā vieno tikai pats galvenais varonis – gan pats kā ierocis, gan kombinācijā ar visu tā astartes fizionomiju, bruņām un pieejamajiem ieročiem. Katrā no tiem bez sava ‘’Es’’ meklējumiem un glābšanas, Malkadora sūtīto misiju ietvaros Garro varbūt nosacīti palīdz jaunu mērķi atrast citiem līdzīgā nelaimes un nodevības pavērsienu likstās iestigušajiem, kā World Eaters (WE) leģionārs Macer Varren, kurš sev no nodevības purvu kaujām ved līdzi domubiedru lojālistus no citkārt nodevībā kritušiem leģioniem. Saprāta balss laikā, kad neuzticība vienam pret otru var motivēt citu rīkoties pārsteidzīgi un ‘’drošības pēc’’ labāk likvidēt jebkuru pootenciālu draudu un naidnieka spiegu.

Gluži gan to pašu nevarētu teikt par Ultramarines psaikera Tylus Rubio tēlu, kuru Garro likts rekrutēt. Bet, kuru pirms Garro uzrašanās tā dzīvē vairākkārt piemeklējušas šaubas par Nikaea edikta aizliegumu psaikeriem pielietot savas mentālās spējas un talantus vien aiz bažām, ka koruptīvo spēku valgos neieslīgst vēl kāds bez Tūkstodēlu primarka Magnusa, kā visspilgtākais piemērs. Noderīgs mentālais ierocis, kas nepareizajās rokās ir drīzāk sabiedrotais warp spēkiem, bet reizē instruments, kas noderētu, ja vien tiek izmantots un pielietots ar saprātu.

Otrās daļas ietvaros Garro, kamēr aiz paša iniciatīvas ir Lectitio Divinitatus reliģiskās kustības Svētas Euphrati Keeler meklējumos, pamana izmisīgi bēgošu parastu mirstīgo un nespēj tā vienkārši pavērst skatu citā virzienā. Nespēj ignorēt potenciālu netaisnību, pat ja tas to novirza un aizkavē no paša personīgajiem mērķiem. Parastais mirstīgais izrādās šķietami vien neīstajā vietā un neīstajā laikā sīku un nebūtisku nesakritību pamanījusi Adeptus Administratum Impērijas organizācijas rakstvede Katanoh Tallery.

Ja pa vienam ņemtu, tad nesakritības, kuras būtu smieklīgi mazas uz visas kopējās Impērijas loģistikas mašinērijas fona, bet no vienas orbitālās platformas vien kopā ņemot sīkumi sakrājas un veido diezgan būtisku materiālo un cilvēkresursu noplūdi, kas no malas šķiet nodevēju aģentu īstenotas, ja pat ir gatavi to dēļ nogalināt, kad konkrētā persona vien potenciāli par slepenajām mahinācijām sāk nojaust.

Otrā daļa, kas sākotnēji vien ar mājieniem, bet vēlāk jau pārliecinošāk liek noprast, ka savu šaubu momentos Natanjiels Garro ir ļāvies Lectitio Divinitatus reliģijas suģestijai citkārt sekulārajā un Imperiālistiskās Patiesības Visumā, kuras gaismu līdz tam palīdzējis nest. Reliģija, kura pielūdz Imperatoru kā dzīvu Dievu, kas tik nestabilajā Warhamammer Visumā un it īpaši šajos Horusa nodevības izraisītā pilsoņkara laikā, sniedz parastajam mirstīgajam tik vajadzīgo stabilitāti, un, kā romāna ietvaros top redzams, tad Garro kā viens no pirmajiem starp astartēm arī tajā saskata savu labumu, lai no jauna atrastu dzīves un eksistence mērķi. Reliģija, kura, kas zin, varbūt nemaz nespētu tā uzplaukt bez Horusa nodevības grūdiena.

Tīri personīgi interesants šķita fakts, ka otrā daļa norit uz ap Zemi riņķojošas Rigas orbitālās platformas. Nosaukums, kas visdrīzāk ir tīra sakritība, bet tik un tā piesaista uzmanību. Droši vien kā citus, kad kāda pat ļoti maznozīmīga tēla vārds ir aizgūts no reāli eksistējošas pilsētas nosaukuma.

Un noslēdzoši trešā daļa turpina iesākto idejisko sevis ‘’Es’’ meklējumu, kuru pat savā veidā varētu nodēvēt par iekšējo svētceļojumu, kad Malkadors šķietami ļauj Garro tādā doties un uzmeklēt par Svēto kļuvušo Eufrati, jo citkārt Garro sāk pārāk ieslīgt grūtsirdīgās un nedaudz pat sentimentālās pārdomās un zaudēt optimālu kaujas efektivitāti. Malkadaro pakļautībā pavadītie gadi, tā teikt, ir darījuši savu, un Garro sāk piezagties nelabas aizdomas, ka viņa īstā vieta, lai palīdzētu cīņā pret Horusu vairs nav zem Malkadora, bet gan citviet. Papildus jauns motivatorspēka meklējumu ceļš, kas palīdzētu izprast sevi un savu vietu vienmērmainīgajā un nu tik atšķirīgajā Visumā, kur nu vēl, ja mēģinātu atcerēties laiku pirms pārtapšanas astartes leģionārā.

David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir 2552.gads un jau vairāk nekā divsimts gadus cilvēces rīcībā ir tehnoloģijas, kuras ar tās kosmokuģiem ļāvušas kolonizēt neskaitāmas planētas un zvaigžņu sistēmas, izplesties Visuma dzīlēs un atklāt tās noslēpumus, un, protams arī izmantot visas iespējas, lai iegūtu resursus un no tiem savukārt maksimālu peļnu. Diemžēl arī starp zvaigznēm, kur nevajadzētu trūkt apdzīvojamām planētām, kur nu vēl derīgu izrakteņu objektiem, cilvēce nespēj iztikt bez karošanas, un pēdējos gandrīz 60 gadus Terran Republic (grāmatas ietvaros gan pielietots Federācijas nosaukums biežāk, plus pārstāv Rietumus) nemitīgas kardarbības dēļ ar Terran Līgu nāvei regulāri  nolemj simtiem tūkstošus.

Acent to Empire sērija aizsākas, kad Terrence Murphy tēls tiek iecelts par vienas no Republikas nomalē, saukta par fringe, esošas New Dublin sistēmas gubernatoru. Neviens, ne starp Federācijas augstāka vai zemāka ranga politiķiem vai bagātniekiem aristokrātiem, ne Jaunajā Dublinā esošie, necer, ka jaunais gurbernators ieviesīs kādas pārmaiņas līdzšinējā politikā, kur nomalē dzīvojošie tiek uzskatīti par zemākas kārtas pilsoņiem, kuru atvases regulāri krīt Republikas un Līgas nerimstošajā karā, kura sākumu šķiet neviens starp dzīvajiem vairs neatceras. Bet pārsteigumu pārsteigums Terensa Mērfija raksturs nebūs tas, kurš ļausies sevi izrīkot, kuram nerūp nomalēs dzīvojošo liktenis, pat ja cits viņa vietā tieši tā arī rīkotos un nobumbulētu divus gadus, kurus minimāli jāpavada gubernatora amatā, lai atgrieztos atpakaļ Saules sistēmā uz Zemes un turpinātu baudīt tam pienākošamies privilēģijas.

Jau vēl pirms paaugstinājuma un gubernatora amata Mērfijs saskatījis sistemātiskas kļūdas un nepareizības Republikā, kļūstot par gubernatoru cerējis celt neglīto patiesību tai nepieciešamajā gaismā, lai sistēmas ietvaros censtos to mainīt uz labu. Tomēr pirmās metaforiskās ceļa bedres Mērfijs sastop vēl pirms nonācis Jaunajā Dublinā, kad pa ceļam redz tā cita tipa gubernatora rīcība sekas, kad Līgas flotes uzbrukuma gadījumā tas nevis darījis visu, lai aizstāvētu tā pārvaldībā norīkoto Invernesas planētu, bet pārspēka priekšā mucis prom, ko spēj. Lai arī populācija krietni mazāka par Jaunajā Dublinā gaidāmajiem simts miljoniem, tad postaža prātam neaptverama un, maigi sakot, sliktu dūšu uzdzenoša. Bet, kad paštaisnā niknumā Mērfijs konfrontē mukušo gubernatoru, tam vainas apziņas vietā liels izbrīns, ko Mērfijs tā ‘’cepas’’.

Ascent to Empire iztēlo jau redzētu nākotnes versiju, kurā cilvēce spējusi kolonizēt citas planētas,bet pie varas esošie, kuri Republikas ietvaros ir bagātākās 500 ģimenes, The Five Hundred, tik tālu iedzīvojusies esošās sistēmas labumos, ka nesaskata tajās nekādus trūkumus, par absurdiem uzskata nomalē esošo iebildumus, kuri gribētu to mainīt. Kādēļ gan viņiem, Piecsimtam, tas būtu vajadzīgs, ja no pārmaiņām nesaskata sev nekādus peļņas pieauguma labumus, bet tieši pretēji, ka daļa no to bagātības aizietu citu kabatās, pat ja tajās lielā mērā šobrīd svilpo vējš.

Bet vienā reizē visam pienāk savs mērs! Kad Līga uzbrūk Jaunajai Dublinai un konkrētāk tās galvenajai Kronbehas planētai, kad Mērfijs neklausa vai interpretē pa savam pavēles, lai paliktu aizstāvēt planētu, bet pēcāk pateicības un slavinājumu vietā seko kaut kas pilnīgi drakoniski pretējs, Fringe planētas ar Jaunās Dublinas sistēmu priekšgalā ar varu, ja nepieciešams, gatavas panākt taisnību.

Tomēr Fringe planētu un sistēmu sacelšanās pret Republiku, kamēr pirmās grāmatas ietvaros vēl aktīvi rit kardarbība pret Līgu, kura gan otrajā Rebel grāmatā tiek nostumta krietni tālā fonā, ka rodas iespaids, ka līdz ar Governor noslēgumu arī tam pienācis gals. Tā vietā Mērfija un arī tā sabiedrotā Harija O’Hamretija tēla ieceres bijušas no konspirāciju teorijām izraut domu, ka kādā nebūt veidā citplanētiešu rase riši jau no sākta gala bijuši iesaistīti. Kuri visus šos gadu desmitus palīdzējuši Līgai, nepieciešamības gadījumā uzkurinājuši jaunus sadursmes laukus, lai, kā atklāj otrās grāmatas prologs, gan kavētu cilvēces līdz tam straujo izplešanos Visuma plašumos, gan reizē to iekšēju cīņu rezultātā novājinātu, kas gan pirmo divu līdz šim iznākušo grāmatu ietvaros vēl netiek sižetā iztirzāts.

Ideja, kas labā izpildījumā var būt pat ļoti aizraujoša, kur ar krietni saistošāku sižetu nāk prātā The Expanse sērija. Elementi ar līdzīgu sižetu, bet Ascent to Empire gadījumā divu autoru, David Weber un Richard Fox, sadarbības auglis salīdzinājumā iznācis krietni pasausāks. Grūti spriest, kura tieši vai varbūt abu lauciņā sviežams vilšanās sagādātais akmens, bet, lai kā arī nebūtu, diezgan bieži prozai sanāk ieslīgt garos un tehniskos jauno tehnoloģiju skaidrojošos paragrāfos. Tomēr tas ne tuvu nestāv klāt gūzmai personāžu vārdiem, kuriem ir vien epizodiska loma sižetā un pēcāk par tādiem vari aizmirst. Varbūt aspekts, kas mazāk krīt acīs, kad necenties analizēt un piefiksēt vēlāk plānotam pārdomu rakstam, bet tik un tā kas tāds, ko ir iespējams nostrādāt tā, lai tas neiejauktos kopējā stāsta lasītpriekā.

Nav gluži tā, ka bez Mērfija nebūtu citu vērā ņemamu tēlu. Turklāt Governor ietvaros sižeta skatpunkts mijas arī ar tēliem no Līgas puses, kuri vienkāršojot būtu dēvējama par citā vārdā pārsauktu Ķīnas nākotnes versiju. Tā arī ik pa brīdim, labi ka ne pārlieku daudz tiek veltīts romantiskajai sižeta līnijiai, kurā galveno lomu spēlē Mērfija jaunākais dēls Kalums, kurš devies līdz pirms tam, kā jau citi, domājis kaut kā nebūt izvilkt divus gadus uz Kronbahas, un uz Invernesas izglābtā Aira, kura savukārt sevi pierāda arīdzan ar taktisku domāšanu un cīņasprasmēm, ne tikai aklu atriebīas vēlmi par pašas pieredzēto un par brāļa nāvi Republikas/Federācijas dēļ.

Noslēgums otrajai Rebel grāmatai tāds, kurš liecina, ka vajadzētu gaidīt turpinājumu pat ja ne Goodreads, ne Amazon portāli par tādu pat teorētiski neliecina, bet reizē personīga pēcgarša pēc Governor un Rebel, kas neliecina par vēlmi, jo drīzāk tādu sagaidīt. Ātrs Google meklējumu pārskats vai konkrētāk ‘’Par’’ sadaļas konspekts informē, ka Ascent to Empire var uzskatīt par prīkvela sēriju 400 gadus pirms citas 1992.gadā publicētas Furies duoloģijas. Fakts, kas nebūt neietekmē lasīšanas procesu šīs sērijas ietvaros, ko tikai apliciena fakts, ka par ko tādu uzzina pārdomu raksta tapšanas laikā.

Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy sērijas četrdesmit pirmās grāmatas The Master of Mankind sižetiskā darbība lasītāju aizved uz līdz šim vēl neredzētu lokāciju. Lai arī fragmentāri brīžiem attopamies uz Zemes jeb Terra, tad krietni nozīmīga daļa no romāna noris Zemei tuvākajos Webway tuneļos. Tuneļos, kurus Imperators savos sapņos iecerējis kā vislabāko glābiņu cilvēcei no koruptīvajiem warp un Haosa spēkiem. Nākotnē, kur cilvēcei vairs nevajadzēs uztraukties par potenciālu iznīcību šo ļauno spēku dēļ. Bet viena labu nodomu izraisīta postaža no Tūkstošdēlu primarka Magnusa A Thousand Sons ietvaros brīdīnāt Imperatoru par Horusa nodevību nes savus pirmos būtiskos, un ja ne uzreiz, tad potenciāli nākotnē ar jo letālākām sekām visai cilvēcei.

Pēc ilgiem laikiem darbību kādā no sērijas romāniem ņem pats Imperators, kā nekā grāmatas nosaukums vien liecina, ka tam tā būtu jānotiek. Tomēr viņa loma atstāta daļēji, lai pieslēgtos kritiskākajos brīžos, daļēji atmiņu fragmentos, par kuru liecinieku un dialogu partneri tas izvēles vienu no Custodes astartēm (tikuši radīti ierobežotā skaitā, un lai arī katrs leģions sevī saskata ko unikālu, tad attiecībā uz Kustodēm faktuālais fakts ir jo būtiskāks) – Ra Endymion, tēlu. Izraudzīts ar būtisku lomu, kuru tas un reizē lasītājs nesaskatīs, līdz brīdīm, kad Imperators to nostādīs fakta priekšā.

Pirmos soļus iekš Webway tuneļiem, lai ceļotu ātrāk par gaismu, kurus varbūt ne radījuši, bet krietni attīstījuši to spēka zenītā, izmantojusi eldar rase, kura attiecīgājā Horusa nodevības laikā ir krietni savā norietā, bet šķiet ne tik tālu, lai vēlāk neradītu paši savas galvassāpes cilvēcei. Vide starp materiālo realitāti un warp dimensijām, kura pati sniedz savu bīstamību, ja neapdomīgi sāc pa to klīst, bet ar Imperatora mentālo spēku un palīdzību no citiem spēcīgiem lojālistiem būtu iespēja izveidot drošu patvērumu, ja ne Magnusa neapdomīgā rīcība.

Viena tāda piekļuve ar Imperatora un daudzu jo daudzu strādnieku roku (un ne tikai) izveidota uz Zemes, Imperatora pils kompleksā, dziļi tā pazemes labirintos, kur piekļuvi kārotajai Webway tuneļu sistēmai izveidota ar reiz Imperatora atrastu un laika gaitā krietni modificētu Zelta Troņa artefakta palīdzību. Tomēr katrs metrs iekš tuneļiem piecu garu gadu laikā bijis jāizkaro ar Kustodu, Kluso Māsu frakcijas (vienīgais nopietnais spēks sieviešu dzimtē, jo visi astartes ģenētisku iemeslu dēļ vīrieši) un citu lojālistu spēku sniegto upuri. Upuriem, kuri manāmi noplicinājuši par Desmit Tūkstošiem sauktos Kustodes līdz krietni pieticīgākam skaitām. Bet nu iekš The Master of Mankind tā vien šķiet Imperatora sapnim par patvērumu Webway tuneļos būs pienācis gals.

Pat ar visiem tam pieejamajiem resursiem, no kuriem Zemes sargu Imperial Fists leģions jāizmanto citu lokāciju un planētu aizsardzībai, nepietiek, lai nevajadzētu palēnām vien atkāpties no tālākajiem izpētītajiem tuneļiem līdz pat senai un piecu gadu laikā par pirmo būtisko nocietinājumu izveidotai Calastar vai Impērijas laikā The Impossible City sauktajai pilsētai. Par cik no Neiespējamās Pilsētas ir vien pāris soļu līdz paša Imperatora Zelta Troņa kambarim, tad jādara viss iespējamais un arīdzan neiespējamais, lai atvairītu ntos warp mošķu un dēmonu viļņus, kuri tā vien alkst slacīt savas asinskārās slāpes ar cilvēces mentālo enerģiju resursiem.

No tiem grāmatas ietvaros neviens cits nav tik spēcīgs, kā cilvēces pirmās slepkavības laikā radušamies dēmons Drach’nyen jeb pienācīgi dramatiski pārtulkotā nozīmē The End of Empires. Dēmons, kura rašanās moments dod ieskatu Imperatora agrā bērnībā tāltālā cilvēces aizvēsturē, jo slepkavības upuris izrādās ir tā tēvs, bet būtiskais iemesls, kas ļauj Drahnienam rasties, slēpjas faktā, ka slepkava ir tēva brālis. Moments, ko dižais Imperators savā komplicētajā domu gaitā saista arīdzan ar apjausmu, ka cilvēcei būs vajadzīgs viens vispārējs valdnieks ar lielo burtu, lai tai būtu cerība ilgtermiņā izdzīvot.

The Master of Mankind būtiskākais pozītīvie aspketi slēpjas fragmentārajos ieskatos attiecībā uz Zelta Troni, kurš sākotnēji iecerēts, ka enerģijas avots un dzinējs Webway projektam, bet Horusa nodevības pilsoņkarš tā pielietojumu mazpamazām pavērš Imperatoram nevēlamā, bet laika gaitā neaizvietojamā virzienā bez kura izdzīvošanas vārdā neiztikt. Tā arī vien mājienu veidā var noprast mentālo slogu, ko no Imperatora prasa atrašanās uz Zelta Troņa, lai pasargātu Zemi un cilvēci no postošo warp spēku ietekmes, kādēļ tam bijis tik svarīgs minētais Webway projekts. Kādēļ vien retais un vien uz salīdzinoši krietni īsāku laiku ar letālām sekām spējis kritiskos brīžos aizvietot Imperatoru uz tā, un kādēļ pat ar visu Imperatora pshisko, mentālo un visādi citādi (gara) spēku ir bijis nepieciešams aktivizēt par The Unspoken Sanction sauktu psaikeru upurēšanu, kura aktīva pat pēc desmit tūkstošiem gadu, lai darbinātu Zelta Troni.

Reizē Imperatora aktivākai darbībai romāna ietvaros, lielāku skatuves laiku iegūst anti-psaikeru militārā Silent Sisterhood jeb Sisters of Silence grupa (savās piezīmēs kāda iemesla pēc to saīsinājums uz latviskotu KM versiju kaut kā labāk nekā SS). Grupa, kura bieži vien izmantota un tādēļ jo vajadzīga, lai pie kārtības vai sodu piespriestu psaikeriem, kuri kaut kā nebūt nogrēkojušies, bet, kuru spēks, kas ļaut tik efektīvi cīnīties pret psaikeriem, slēpjas faktā, ka tām nav dvēseļu, daudzviet tādēļ nīsts. Melnā Flote, kas ‘’rekrutē’’ psaikerus Unspoken Sanction vajadzībām, slepena žestu valoda un citi noslēpumi ir vien daļa no slepenībā apvītas leģendas, kurā paralēli Zemes aizstāvībai no draudiem no Webway tuneļu puses kopā ar Kustodēm autors Aaron Dembski-Bowden sniedz.

Romāns, kas sniedz atbildes vai vismaz lielāku uzmanību uz līdz šim neskartiem jautājumiem, bet reizē gribas izcelt kāda tēla teikto, ka reizēm ne visiem jautājumiem ir nepieciešama atbilde. Ne bez iemesla ir teiciens par nezināšanu, kā muļķa mierinājumu, ar ko (noslēpumu turēšanu pie sevis) Imperators savu reizi aizraujas pārāk izteikti. Vai cits citāts ‘’Only in death does duty end’’, kas gan lieliski atspoguļo lietu kārtību Warhammer Visumā gan iekš 30k, gan citām 40k sērijām.