Thriller

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība:  Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Ronalds Bergs, izbijis basketbolists un pēc smaga savainojuma, kas liedz turpināt sporta karjeru, bet ne darbadevēju labvēlīgi noskaņota piedāvājuma pārmācīties par miesassargu, jūtas gana labi sapelnījis, lai no citas, jaunākas traumas un dzīvībai bīstamākas situācijas līdz galam atkoptos dzimtajā Latvijā. Būs gan apceļota pasaule, pat ja gluži nav varējis lepoties ar NBA līmeņa talantu, gana daudz sabūts Krievijā, kur noslēgta basketbolista un nu arī sarga profesionālās gaitās. Bet cerētā miera un jaunu akadēmisko zināšanu apguves vietā, Bergs pēc nejaušas bērnības drauga un tagad akadēmiķa Harija Blūma sastapšanas vienā rāvienā tiek ierauts mītu apvītu senu artefaktu medībās, kas ne reizi vien un krietni zem jebkura komforta līmeņa teju vaigā skatīt paša potenciālo nāvi.

Kas zina, varbūt Bergs tā arī turpinātu dzīvot savu mieriņu, ja ne tikpat nejaušs lēmums kādā rītā nopirkt Neatkarīgo avīzi un vēl nejaušāk pamanīt līdzjūtību no Harija universitātes kolēģiem. Šoks saprotams, jo vēl tak nesen ar bērnības draugu sēdēts krogā pie glāzes, bet tagad še tev. Vēl šokējošāk, ka oficiālajā notikumu versijā Harijs, ja ne gluži izdarījis pašnāvību, tad bijis tik ļoti sanarkojies, ka negadījumā padarījis sev galu. Faktu kombinācija, ko Ronalds Bergs bērēs uzzina, no Harija asistentes Lindas ar jo uzmanību piesaistošāku uzvārdu Mīļā. Cilvēki, protams, dzīves laikā var mainīties un ne Bergam spriest, kādos gan neceļos draugs Harijs būtu varējis noiet, bet ne pašam krogā, ne Lindai kopā ar Hariju strādājot, nekas ne par pašnāvības domām, ne narkotiku lietošanu nav liecinājis. Bet, tā teikt, ko gan nu vairs.

Jāsaka gan, ka nejaušu sakritību un apstākļu kombinācija jau paša Bergs & Relikviju Mednieki sākumā ir pat ļoti uzkrītoši, lai maz kas varētu aizsākties. Tā arī lieti noder un par skādi nenāk galvenā varoņa turība, spējot atļauties gan dzīvokļa iegādi un cita īri, kamēr pirmo īrē, un, aizsākoties visiem trakumiem, spēt atļauties kā taksīšu braucienus pa Rīgu, jo nav laika kaut kādam sabiedriskajam, tā arī visu citu, ko nu iziešana no situācijas un mistērijas atrisināšana prasa nopirkt.

Pirmo iespaidu, gan krietni pabojā un paskatoties pāris atsauksmes dažam lasītājam pat neatgriezeniski un līdz pēdējam var sabojāt Berga pirmo iespaidu apraksts par Lindu Mīļo, kura nevar lepoties ar to slaidāko augumu, bet pēc iniciālā apraksta varētu padomāt, ka tālu no liela divdurvju skapja vai vaļa arī nav. Vēlāk gan attieksme, kad tas palīdzējis dāmai labāka un auguma aprisēm piemērotāka apģērba izvēlē, kaut gan Lindai ir spīts un griba pastāvēt uz savu ‘’stilu’’, attieksme no Berga puses tiek mainīta. Kaut gan pat pēdējos noslēdzošajos fragmentos no pašas Lindas puses izlien izteikumi pašai par sevi, kuri nedaudz pretrunīgi ar vēl nesen pausto attieksmi, liek pabrīnīties un drīzāk pieļaut, ka uzskatu viedoklis varbūt piedēvējams jau arī autoram un ne tikai Bergam vai Lindas tēlam.

To gan varētu arī piedēvēt piespiedu kārtas nepieciešamībai abiem sadarboties, jo Linda Mīļā, būdama nu jau bijusī Harija Blūma asistente, arī piesaistījusi romāna ļaundaru uzmanību, ja vēl nav nojaušams, ka Harija oficiālie nāves iemesli ir tālu no patiesības. Ja Ronalda Berga tēls labo varoņu pusē sniedz finansiālos, spēka un citus fiziskos talantus, bet ne bez asa prāta, tad Linda Mīļā izrādās ne vien pārzinoša datoros, bet teju vai īsta hakere, kas lieti nāk talkā pašu artefaktu medībās, kamēr paralēli jāatskatās pār plecu, vai tik bandīti, no kuriem romāna sākumā izdevies aizbēgt, nav atkal tos mistiskā kārtā atraduši.

Bergs & Relikviju Mednieki ir pārmaiņas pēc salīdzinoši interesants vietējā autora Arno Jundzes mēģinājums piedāvāt lasītājiem vietēju variantu pasaulē atpazīstamāku trillera subžanra daiļdarbu vietā, kur pašam piemēri, kuri nāk prātā ir Dena Brauna Roberta Lengdona vai Stīva Berija Cotton Malone tipa sērijas, kurās tieši sērijas galvenais varonis ir tas, kuram lemts atklāt gadu simtiem glabātus noslēpumus, kuru nākšana dienasgaismas atklātībā satricinātu visu pasauli un pastāvošo lietu kārtību.

Bergs & Relikviju Mednieki romāns diemžēl ar savu prozas stilu un pielietoto izteiksmes līdzekļu baudāmību nevar izcelties. Reizē autors romāna izpildījumā neko jūtami savu nepiedāvā, ja neskaita pliku faktu, ka daļa darbība noris Latvijā, kas ļautu daiļdarbam izcelties kā uz pieminēto piemēru, tā citu žanra biedru vidū jau lasītu romānu fona.

Protams, kā jau kārtīgam trillerim, kur varbūt pat pasaules liktenis atkarīgs no diviem izraudzītajiem labajiem varoņiem, ir nepieciešami arī ļaundari, kuru bosu prasme nolīgt kārtīgus profesionālus, kuri spētu tikt galā ar Ronaldu Bergu un Lindu Mīļo, kuriem šāda veida ‘’piedzīvojumi’’ dzīve noris pirmo reizi, šķiet ir tālu no vēlāmās un nepieciešamās kvalitātes. Ja ar unikālu motivāciju ļaundariem nav lemts izcelites, tad vismaz romānu papildina vēsturiski fragmenti, kuru acīmredzamākais trūkums ir jūtamais informācijas izgāztuves stils. Tā vietā, lai plūstoši un organiski lasītājam pasniegtu vēsturisko informāciju kā par pašu artefaktu, tā, piemēram, Nacistiskās Vācijas centiem artefaktu atrast, viss uz lapaspuses tiek pasniegts teju vienā blāķi. Vēl jo vairāk metode, kas romānā atkārtojas un manāmi sabojā jau tā ne pārlieku augsto kopiespaidu.

Pārmaiņas pēc, bet tikai pārmaiņa pēc gan, interesanti vērot, kā pašmāju autora tēli savas trauksmainās gaitas uzsāk tepat Rīgā, lai vēlāk, sekojot pavedieniem nonāktu vēstures pārbagātajā Venēcijā un pēcāk romā, lai beigu beigās atklātu, ka reliģiskajā mērcē balstītais artefakts noslēpts tepat necilajā Latvijā. Visu gan aizsāk kartes fragments, kuru Harijs reiz atkal jau nejauši atradis un tagad pirms nāves pamanījies ielikt Berga rokās, bet, kas pats par sevi neko nedod, ja nespēj atrast pārējos divus citviet Eiropā trīs ordeņu (Teitoņu, Sv.Jāņa Hospitāliešu un bēdīgi slavenākā Templiešu ordeņa) noslēptos kartes fragmentus. Vien tos atkalapvienojot, dārgumu medniekiem, leģendās apvītajai superieroča tehnoloģijas kārotājiem būs iespēja tikt pie aizvēsturiskā artefakta.

Tom Cain – Samuel Carver #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Bantam Press

Manas pārdomas

Pieskaitu sevi un cerams lielāko daļu līdzpilsoņu sabiedrības daļu gan vietējā, gan pasaules līmenī, kuri katru dienu pavada, nedomājot, kā citam nodarīt mantisku un miesisku vai abu kombināciju skādi. Cerams katra vai gandrīz katra diena tiek pavadīta pilnveidojot sevi, izklaidējoties vai varbūt vienkārši atpūšoties, lai dienas beigu rezumē būtu vairāk vai mazāk pozitīvā gaismā skatāms. Diemžēl būtu naivi domāt, ka visi ir līdzīgās domās, kā rezultātā vajadzīgi tādi personžāi, kā šīs sērijas galvenais varonis Samuel Carver, kurš, lai arī pēc visiem parametriem ir algots slepkava, tad dienas beigās var sevi mierināt, ka galina nost vien noziedzniekus un visādi citādi korumpētus pasaules parazītus.

Ar līdzīgu domu tad arī iesākas galvenā varoņa godā nosauktās sērijas pirmais The Accident Man stāsts, kad, atpūšoties Jaunzēlandē pēc iepriekšējā veiksmīgi paveiktā ‘’negadījuma’’, Semjuelu sasniedz kārtējais zvans ar kārtējo uzdevumu novākt līdzīga tipa kriminālās pasaules pārstāvi, kurš pie reizes ir labs publiskā tēla aktieris. Vien darbiņa pasūtītāji neatklāj divus būtiskus faktorus. Viens, ka to patiesais mērķis ir pavisam cita persona, par ko pat Semjuels un lielāka daļa citu viņa kolēģu neko tādu neuzņemtos, un sekojoši otrs, ka tieši tādēļ darba devēji nevar riskēt ar Semjuela atstāšanu starp dzīvajiem, ja nu tam uznāk vēlme kādam izkratīt sirdi. Ā, un trešais, bet ne mazāk būtiskais, ka labuma guvējs ir vien tāds pats neģēlis, kādu citkārt Semjuels ar gandarījumu piekrīt novākt.

Semjuels Kārvers ir puslīdz jau redzēts asa sižeta spriedzes trilleru galvenais varonis, pret kuru vēršoties ļaundari šķietami pēkšņi  tieši viņa gadījumā sasirgst šaušanas precizitātes zuduma ligu jeb citiem vārdiem autors Tom Cain (pseidonīms) piešķīris Semjuelam sižeta bruņas. Tomēr nevar noliegt arī faktu, ka agrākā godīgā pieredze Royal Marines un Special Boat Service dienestā ļauj Semjuelam laicīgi pamanīt pašas pirmās briesmas, lai interesantā sižeta pavērsienā varētu nonākt pie vienas valodas ar citu amata kolēģi (vārdā Alexandra ‘’Alix’’ Petrova), kuru samaitāti ģeniālā vienkāršībā no misijas pasūtītājiem instruēti tā, lai tie pēc būtības būtu novākuši viens otru. Lai dienai noslēdzoties būtu apslaktēti visi sīkie algotņi, kuri kaut mazākajā mērā zina daļu no patiesības.

Nedaudz paredzami, žanram atbilstoši un tāpēc nesagādā vilšanos, ka Aleksandra līdz romāna beigām ir ieguvusi nozīmīgu un nedalītu Semjuela romantiskās intereses uzmanību. Palīdz un talkā nāk arī fakts, ka šis romantiskais paralēlais sižets nenomāc pamatproblēmu, kā arī pie reizes sastāda gana būtisku daļu no sērijas turpinājuma motivācijas Semjuelam turpināt cīņu un nepadoties psiholoģiskajām traumām, kuras tam nežēlīgie ļaundari un sižeta pavērsieni liek piedzīvot The Accident Man ietvaros. Romāns, kurā autors ar pienācīgu cieņu un sižetisko lasītprieku apspēlē ‘’kā būtu, ja būtu’’ ideju attiecībā uz 1997.gada 31.augusta autovāriju un Velsas princeses Diānas nāvi. Tā teikt, ja nu oficiālā versija nemaz nav, kā patiesībā notikumi attīstījušies līdz liktenīgajam notikumam?

Tikmēr par turpinājuma The Survivor (alternatīvs nosaukums No Survivors) par sižeta centrālo problēmu un ‘’ja nu…’’ ideju apspēlē reālas personas Alexander Lebed 1997.gada 7.septembrī 60 Minutes raidījuma intervijā pausto, ka Krievija vairs nekontrolē un nezina agrāk Padomju laikos pasaulē dažādās vietās paslēptus vismaz 100  maza izmēra kodolieroču atrašanās lokācijas. Ja nu kāds darbonis, kurš cerētu piepelnīties grūtajos ekonomiskajos laikos, lai to gribētu pārdot vienalga kam, būtu nejauši pamanījis, piefiksējis un sev vien zināmi noglabājis attiecīgo dokumentu, kurā visas lokācijas uzskaitītas. Ja nu par listi uzzinātu kāds, kurš piemēra pēc ir sasirdzis ar fanātisku reliģiozitāti, lai tā cerētu pievērst pasaules uzmanību draudošajai apokalipitska mēroga cīņai starp kristietību un teroristiko islāmu. Kur vēl uzskatāmākās piemērs starp daudziem citiem kā 1993.gada terorakts Dvīņu Torņos.

Jau pirms vienam no The Survivor ļaundariem daba nav apveltījusi ar skaidrāko loģisko domāšanu, bet, kad tam vēl pieplusojas klāt onkoloģija un tās dēļ drīza nāve, tad visi var saturēties, jo, ja Rietumu pasaules politiķi paši nespēj viņam tik acīmredzamos draudus, tad viņš ir gatavs piepalīdzēt, lai iekustinātu viņaprāt tik nepieciešamos kara likteņgriežus.

The Survivor iesākums varbūt ir salīdzinoši mazāk spraigs un dinamisks, bet tam ir savs pamats sižetiskajām turpinājumam no iepriekšējas grāmatas noslēguma. Bet, lai kā nebūtu, lai ko Semjuelam un pastarpināti arī Aleksandrai nenāktos pārciest, lasītājs var būt drošs, ka Semjuels jau nu nebūs no tiem tēliem, kurš ļausies bezcerībā nolaisties rokām. Varbūt ne vienmēr galvenais varonis par savu galveno motivāciju un virzītājspēku nenostāda pārdomu raksta sākumā minētos argumentus, kā nekā reizēm nenāk par sliktu būt drusku savtīgākam, tad nav arī tā, ka Semjuelam draudētu novirzīties pārāk tālu no tā.

Bez Semjuela abu romānu fonā ik pa brīdim par sevi liek manīt kā amerikāņu un britu, tā arī krievu specdienesti. Katram savi mērķi, atskaites un virsuzdemi. Labi, ka ir tāds Semjuels Kārvers, kurš, laipodams starp visiem iesaistītajiem, var turēt roku uz pulsa, lai pasaule nenoietu pa burbuli!

Greg Iles – Mississippi #1-2

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

33 gadus vecais Mortal Fear galvenais varonis Harper Cole būtu varējis paklausīt sava bērnības drauga Miles Turner un abu EROS firmas priekšnieces norādījumiem ignorēt brīdinājuma signālus, aizdomīgo pēkšņo vairāku klientu kontu pēkšņo to sniegtā servisa izmantošanas pārtraukumu. Tomēr, kad Hārpers pamana ziņu sižetu par pazīstamas mistēriju un kriminālromānu autores Karin Wheat slepkavību, kuru turklāt bijusi viena no EROS klientēm, Hārpers vairs nespēj ilgāk klusēt un rīkojas, lai informētu pirmāmkārtām jau Karinas slepkavības izmeklējošo detektību, lai tas ar savām iespējām pārbaudītu tā sniegto personvārdu drošību.

Mortal Fear romāns publicēts 1997.gadā un daļa no grāmatas koncepta idejas to arī atspoguļo. EROS, atšifrējot Erotic Realtime On-line Stimulation, ir tīri uz čatu sarakstes bāzēts anonīmitāti garantējošs serviss, kurā sistēmas lietotāji savā starpā var sarakstīties sākot ar vien viegli seksuālu savstarpējo saraksti līdz pat visiem iespējamiem fetišiem un citiem faktoriem, kas nu kuram tuvāk pie baudkāri sniedzošās sirds. Vien nesen tie sākuši piekāpties klientu prasību spiedienam ļaut klientiem sākt sūtīt savā starpā arī foto, ja to vēlas.

Hārpera varonis pēc būtības vien aiz gara laika ļāvies bērnības draugam Mailzam, kurš piedevām arī ir super gudrs datorlietās un ir EROS sistēmas galvenais atbildīgais par datu drošību utml saistītām IT lietām, pierunāt iesaistīties EROS projektā un būt vienam no sistēmas operatoriem. Jo pamatdarbs Hārperam saistīts ar akciju, vērtspapīru un citu līdzīgu opciju pirkšanu un pārdošanu, kurā Hārpers pats sev priekšnieks (netirgojas citu labā).

Varbūt Hārpers cerējis, ka viņa bažas būs veltas, ka vien sakritība, ka rakstniece Karina arī bijusi starp līdzīga tipa kontiem, kuri pēkšņi pārtraukuši savu darbību, bet zvans nakts laikā no informētā Ņuorleānas detektīva Maikla ar satraucošo ziņu, ka visas kā viens nogalinātas, ievelk Hārperu jo dziļāk dzīves trauksmaināko pavērsienu ūdeņos. Lai arī draugs Mailzs, kuru gan pēdējoreiz klātienē redzējis pirms vairāk kā 4gadiem un kurš sākotnēji nebūt nav sajūsmā, ka Hārpera rīcība ievilkusi kompāniju potenciāli negatīvas publicitātes starmešos, tomēr galu galā iesaistās arī pats aktīvākā ļaundara meklēšanā.

Nekas cits tā teikt ne Hārperam, ne Mailzam neatliek, jo acīmredzami romāna gaitā FIB vai citi izmeklēšanā iesaistītie neizrāda gana augstu kompetences līmeni, lai pat būtu kaut cik tuvu vainīgā sērijveida slepkavas notveršanā. Un jo tālāk rit laiks, jo lielāks spiediens no medijiem un politiķiem, lai tak beidzot šausminošajiem notikumiem pienāktu gals, jo gardāks un vieglāks kumoss šķiet tieši Hārpers un Mailzs. Nebūtu jau pirmā reize, kad ļaundaris pats ziņo par saviem noziegumiem, lai ķertu kaifu no nesekmīgās tvarstīšanas.

Ik pa brīdim šādai idejai autors Greg Isles piemet arī klāt auglīgu augsni un mājienus, kuri negatīvākā gaismā atspoguļo gan Hārperu, gan IT jautājumos gudro Mailzu, kas izskaidrotu kā gan ļaundaris spējis apiet tā paša izteikumos tik neuzlaužamo EROS drošības sistēmu un ticis pie klientu saraksta, no kura izraudzīties upurus.

Bet vēl jo sulīgāks potenciālais aizdomās turamais brīžiem ir Hārpers, kad stāsta kopā ar pamatsižeta problēmu tiek iepīta personīgā noslēpuma drāma saistībā ar sievas Drū māsu Erinu un faktu, ka tās meitas Holijas patiesais tēvs nav vis Erinas vīrs Patriks, bet gan tieši Hārpers. Meita, par kuras eksistenci Erina Hārperu informējusi vien pirms trim mēnešiem. Fakts, kas katru dienu ielaužas domu mutulī un liek fantāzijai mest auļus, iztēlojoties ne tos labākos scenārijus, ja patiesība nāktu gaismā. Kas zina, varbūt Hārpers patiesībā ir tik neuzticams skatpunkta avots, ka slepkava un ļaundaris ir kāda tā cita personības šķautne, pa kura eksistenci pats nemaz nenojauš? Kam papildus drāmu piešķir fakts, ka Hārperam ar sievu Drū to kopdzīves gados vēl nav pašiem savu bērnu.

Vairāk grāmatas sākumā ir pa dažam fragmentam no ļaundara perspektīvas. Fragmenti, kuri sniedz ieskatu tā psiholoģiskajā profilā, par kuru potenciālo samaitatību jau vien norāda fragmentu iesākums kā lūgšana ‘’Dear Father’’. Tā arī vēlākā sižeta un izmeklēšanas gaitā top zināms, ka no visiem upuriem slepkava no to smadzenēm pilnībā vai vismaz daļēji izņēmis hipofīzi. Procedūra pati par sevi tik smalka, kas sašaurina iespējamo aizdomās turamo loku, bet varbūt vien apzināta viltus pavedieni, ja turpina ar aizdomīgu aci vērot Hārperu un Mailzu. Bet, lai kā nebūtu, nevar nesākt uzdot jautājumus, lai censtos izdbināt, ko gan ar izņemtajiem audiem ļaundaris cer iesākt un panākt? Kāds gan ir galamērķis, ar kura sasniegšanu tas cer sevi attaisnot un palikt ne tikai nesodīts, bet pat plūkt slavas un atzinības laurus?

Lai arī Mortal Fear premise un sižeta problēmsituāciju kombinācijs attēlojuma stila gaita kopumā vērtējam pozitīvi, tad noslēguma sadaļa, lai arī ar saprotamu un loģisku gala iznākumu, tad momenti gan pašā kulminācijā, gan īsi pirms tās ar šķita ar pārāk teatrālu un Holivudisku dramatiskumu, kurā Hārpera rīcības loģika drusku apšaubāma. Gandrīz nevar salīdzināt ar autora karjerā vēlāk publicēto un atmiņā krietni labāk palikušo Penn Cage sēriju.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vilam došanās uz ārstu konferenci ir vien kārtējā ikgadējā atpūtas un darba apvienojuma reize, kurā gan šoreiz plānots izcelties, prezentējot jaunas zāles Restorase, kuru izstrādē pielicis roku un kuras pārdošanas ienākumi sola viņu un ģimeni padarīt bagātu. Bet gaidāmie pavērsieni liks krietni pārvērtēt prioritātes.

Sievai Kārenai, kura pati ir ar mediķes izglītību, vīra došanās prom moments vien kārtējo reizi sniedz vizuālu ieganstu, lai jau tā iekrātājam iekšējam aizvainojumam, kas pēdējos sešos mēnešos aizvien vairāk izpaustos uz āru, jo daļēji šķiet savā prātā vaino vīru par grūtniecības dēļ pārtraukto karjeru. Kaut gan vismaz romāna ietvaros pirms vēl trauksmainajiem notikumiem nekas no Vila puses neliecina, ka tas būtu pret strādājošu sievu. Kā vīra, tā arī sievas Kārenas gadījumā nieka 24 Stundas *wink, wink* liks pārdomāt, par ko gan ir vai nav vērts uztrautkies.

Pretējā nometnē kā 24 Hours ļaundaris ir Joe Hickey, kuram romāna noziegums, bērna nolaupīšana, lai no vecākiem prasītu izpirkuma maksu nav pirmais, bet Vils un tā ģimene noteikti ir īpašs un dziļi personīgi izvēlēts gadījums. Līdz šim Džo ar sievu Šerilu un prātā nepārāk apdāvināto brālēnu Huey, kurš gan no visiem trim ir visnekaitīgākais, lai arī vizuālais iespaids raisa citas domas, savu shēmu jau realizējuši vairākkārt un ar pārdomātu plānu iedvesuši gana lielas bailes vecākos, lai tiem ne prātā neiešautos domas vēlākā momentā likumsargiem par tiem noziņot. Papildus kam, kamēr sieva pieskata nolaupītā bērna vīru, Džo izmanto divvientulības laiku ar sieviņu, lai bez vēlāk sekojošās naudas, iegūtu sev cita veida bonusa izpriecu, par kuru sievai vēlāk pat vīram būtu kauns izstāstīt.

Šoreiz gan Džo ļāvis personīgajam iemeslam un vēlmei atriebties tieši Vilam varbūt aizēno līdz tam tikpat kā nevainojamo plāna loģiku un izvēli nolaupīt Vila un Kārenas piecgadīgo meitu Abby, jo ne Vils, ne Kārena pēc iniciālā šoka nav gluži ar pliku roku ņemami. Kā viens, tā otrs to iespēju robežās cenšas domāt ātri un tikt pie vēlamā iznākuma, meitas atgūšanas, lai gan Kārenas gadījumā, zinot par Džo ‘’bonusu’’, tās uzdevums izvairīties no tā ir šķietami grūtāks. Vienlaikus Džo jūtas savā ziņā neaizskarams, ja jau vairākkārt izdevies shēmu īstenot, bet viens no klupšanas akmeņiem ir tā augstprātība attiecībā uz sievu, pret kuru tas savu ‘’mīlestību’’ nereti izrāda fiziski, kura šķiet vien inerces un samaitātas pateicības loģikas dēļ pakļaujas tā kriminālajam diktātam. Šķietamā (laulības) vienotība, kurā ar neatlaidīgiem personiskas dabas jautājumiem Vilam sev par labu izdodas iejaukties.

Skatpunkta fragmenti spriedzes trillera ietvaros nav tikai no minētajiem tēliem. To vidū ir arīdzan iepriekšējā gada cietušās ģimenes vīrs, kuram sirdsapziņa vairs neļauj klusēt, kurš beidzot pielauž sievu, lai cik nepatīkami tas nebūtu, par notikušo ziņot FIB, ja nu ļaundari atkal izdomājuši izmantot medicīnas konferenci kā momentu, kurā vīrs ir nošķirts no pārējās ģimenes. Ja vēl par ieciklēšanos uz Vilu varētu ļaundara loģikai pārmest, tad šis pavērsiens gan tam nekādīgi nebūtu bijis paredzams. Tomēr FIB vai citiem likumsargiem sižeta ritējuma ir nosacīti minimāla loma, kurā vairāk dominē abu vecāku pārdzīvojumi gan, lai atgūtu meitu dzīvu un veselu, gan esot nošķirti vienam no otra.

Izklaides faktora, baudāmības un lasītprieka vērtējumā arī 24 Hours romāns iekļaujas savā žanrā virs vidējā sliekšņa un latiņas, bet atkal atmiņās Penn Cage sērijas efekts ir palicis krietni vien augstāks.

Robin White – Siberian Light

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ir 1997.gads un jau vairākus gadus kā Krievija ir itkā iesoļojusi demokrātiskajā pasaulē. Itkā, jo tā vien šķiet, ka pie varas tikuši vairāk vai mazāk ne par gramu, ne par matu labāki personāži. Itkā, jo tie, kuri tikuši pie varas gan oficiāli politikā, gan aizkulišu ēnās tītajā kriminālajā pasaulē šķiet drīzāk viens ar otru sadarbojas vai pat nemaz tik viegli nav viens no otra atšķirami.

Bet ar vienu otu visi nav mālējami un ne visi, kā Siberian Light galvenais varonis Gregori Nowek ir pavisam retas sugas, godīgs politiķis (jo īpaši Krievijā), pārstāvis. Gregorijs ir Markovo mazpilsētas Markovo mērs. Pilsēta nekurienē, kura pirms naftas atklāšanas Tunugska laukos būtu drīzāk saucama par miestu, kuras varas, naudas un politkas spēļu gaiteņuas satricina no tādām nedienām pasargāts AmerRus (AMR, Krievijas un ASV sadarbībā izveidots) koncerna labā nodarbināts lietu bīdītājs un kārtotājs Andrei Ryzhkov. Persona, kurai bijis šķietami necaursitams politiskās aizsardzības jumts, bet kurš acīmredzami kaut ko ne tā sastrādājis, lai attaptos aizsaulē.

Varētu padomāt, ko gan izmeklēšanā iesāks pilsētas mērs, bet seko zvans no politiska sabiedrotā, kurš lūdz ieskatīties, jo nav pārliecības, ka nebūs tādi, kuri savukārt patiesības vietā negribēs atrast grēkāzi, lai uzgrūstu tam vainu un paslēptu patiesību zem depiķa. Gregorijs bez politķiem neraksturīgās godīguma principa, ir arīdzan apveltīts ar naivu cerību, ka likumam ir spēks, kas pēdējos trīs mēra amata pildīšanas gados saskārusies ar skarbo realitāti. Realitāti, kurā korumpēti politiķi, kriminālās pasaules mafiozo un citu līdzīgu personu rokās tie to sagrābt savās rokās, pavērst savtīgi un brutāli sev pa labam, lai citiem atliktu vien kripatas.

Tā gan Gregorijs, gan tā patiesi uzticamais palīgs un šofera amata pildītājs Chuchin, lai cik smaga un skarba nebūtu bijusi Padomju režīma iekārta, gandrīz vai ar nostaļģiju atskatās uz aizgājušajiem laikiem. Kas vēl jo vairāk liecina par tagadnes neapskaužamo situāciju, ja ņem vērā, ka Čučina tēls 20 gadus pavadījis ieslodzījuma nometnēs. Tā arī piefiksēšanas vērta šķita atziņa laikā, kad tik acīmredzami aug kabatas biezuma rocības atšķirības, ka, ja agrāk veikalos nebija iespējams neko nopirkt, tad vismaz to neko bija iespējams atļauties.

Gregorijs pēc profesijas ir ģeologs, kas, kad ir ticis skatīt vaigā nozieguma vietu, ļauj piefiksēt un pamanīt pavedienus, likt aizdomāties par to nozīmīgumu, atšķirībā no citiem, kuri tos nebūtu pat piefiksējuši. Tā arī rakstura būtisku iezīmi un ļoti iespējams galveno faktoru, kāpēc pretestība un acīmredzamie draudi dzīvībai, turpinot okšķerēties, veido fakts, ka pirms trim gadiem aviokatastrofā Gregorijs zaudējis sievu Viku, un atstājis to vienu audzinām tagad 16gadīgo meitu Gaļinu. Zaudējums, kuram psiholoģiski Gregorijs tā līdz galam vēl nav ticis pāri, kura vēl dzīvās mīlestības jūtas iespējams tiek pārnestas uz ārkārtīgi mirušajai sievai līdzīgo Sibīrijas tīģeru pētnieci un sargātāju Annu Vereskaya. Tēlu, kuru grāmatas ļaundari izraudzījušies par grēkāzi.

Paralēli pamatstāstam ir arī interesantas paralēlās sižetlīnijas, kur viena no tām ir par Gregorija 16gadīgo meitu, kura alktin alkst pamest dzimto nekurieni un doties plašajā un civilizētajā pasaulē. Tik ļoti alkst, ka pietrūskt piesardzības un ir gatava skriet pakaļ gandrīz jebkuram, kas sekojoši jau tā trauksmainos notikumos ierautajam tēvam sagādā jaunas raizes. Cits tikpat saistošs un varbūt diskusiju vairāk izraisošs sižets ir par un ap apdraudēto dzīvnieku malumedniecību, to ķermeņa daļu tālāku pārdošanu, piemēram, alternatīvās medīcinas tīkotāju izmantotājiem. Un Siberian Ligth ietvaros tie ir Sibīrijas tīģeri, kuru aizsardzība nolūki tad pamudinājusi Annas tēlu sadarboties nogalināto Andreju Rižovski, ar mazāko ļaunumu no pieejamām opcijām

Romāna Siberian Light pie galvenajiem plusiem, pat pāri sižeta galvenajai slepkavību atrisināšanas problēsituācijai, ir tās atmosfēra un tēli. Abi kopā veido dzīvu realitātes bildi, kuru, spriežot pēc Goodreads kvantitatīvā vērtējuma, lai arī grāmata nevar lepoties ar tūkstošos mērāmu vērtējumu skaitu, daudzi nav spējuši saskatīt. Atmosfēra tik laba, ka māca ziņkārība atrast ko vairāk par pašu autoru un vismaz mana ātrā meklēšana rezultējās ar visai skopu informāciju, starp kuru minēts fakts, ka Robins Vaits ir vismaz kādu laiku uzturējies Krievijā un pat Sibīrijā.

James Patterson, Andrew Gross – Lifeguard

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Nedam Kellijam dzīve, neskatoties uz pašreizējo atrašanos Floridas Palmbīčā baudot sauli un laiskojoties pludmalē, strādājot par izsūtāmo un baseina puiku bagātnieka Sol īpašumā, nav īpaši lolojusi un visādi nācies kulties pa to, kā nu mācējis. Puisis no Bostonas piepilsētas Broktonas, kura vecākais brālis pirms vairākiem gadiem miris apšaudē ar policiju, kura tēvs nereti par otrām mājām jau var sākt saukt cietuma celli un pa jokajam ir uz ‘’tu’’ ar sargiem, beidzot redz gaismu tuneļa galā, kad viens no bērnības draugiem uzzinājis par šķietami vienkāršu darbiņu, nočiet cita bagātnieka trīs gleznas no ntajām pie sienām, lai par atlīdzību komanda saņemtu piecus miljonus. Nu tik dzīve varēs sākties, un pie reizes īsi pirms lielās dienas Neds pludmalē iepazinies un ieķēries skaistākajā meitenē vairāku jūdžu radiusā!

Diemžēl, kas izklausās pārāk labi, nereti tā arī ir. Vienīgi, kad runa ir par gleznām, kuru vērtība mērāma vairākos desmitos miljonu, nereti der atrast grēkāžus, kuru virzienā ātri un viegli novirzīt izmeklētāju aizdomas, uz kuriem uzgrūst vainu, lai patiesie labuma guvēji varētu tērēt sūri grūti nopelnīto. Kas vēl labāk, ja grēkāži jau laikus novākti, jo mirušais lieki muti nedzesēs, un labāk izvairīties no kaut kā lieki pateikta. Mazums tiek izspļauta kāda frāze, kura liek kādam vērīgākam izmeklētājam aizdomāties.

Kamēr Nedam nedienas tikai sākas un dzīve no sapņiem pārvēršas murgā. Tad, par laimi, arī bez mutes dzesētājiem, mākslas eksperte un FIB aģente Elllie Shurtleff ir gan vērīga acs, gan uzņēmība, lai neaprobežotos vien ar savu lauciņu un nozagtajām gleznām, bet arī izrāda iniciatīvu, lai apsekotu slepkavību vietas. Uzņēmība un nepakļaušanās kolēģu stereotipiskajām, reizēm seksistiskajām un visādi citādi nievājošām piezīmēm ir faktors, ar kuru Lifeguard romāna ļaundari nav rēķinājušies. Tā arī, kurš gan būtu varējis rēķināties ar apstākļu sakritību un notikumu pavērsieniem, kuri tieši Eliju un nevienu citu ilgstošu laiku, gana ilgi, lai to ar visu netiešo pavedienu kopumu pārliecinātu, ka aiz pirmajā acu uzmetienā vēlami pasniegtās versijas slēpjas kaut kas cits, lai pārliecinātu Eliju riskēt ar savu amatu un kārdinošās vainīgā ēsmas Neda paskatā lūkotos pēc kāda cita.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam, tad galvenais labais tēls, par spīti šķēršļiem, kuri jebkuram citam agrāk vai vēlāk liktu attapties vai nu cietumā vai romāna ļaundaru nogalinātam. Par nožēlu Nedam četri mirušie draugi romāna sākumā, kā arī sastaptās mīlestības slepkavība, kuru ļaundaris šķiet izmanto momentu un sakritības, lai arī censtos uz cita nogrūzt, nebūt nav pēdējie tam tuviem, kuriem visas šīs shēmas ‘’kļūt ātri bagātam’’ dēļ nāktos ciest, bet Neds neskatoties uz izredzēm nebūs tas, kurš ļausies tik viegli padoties. Tas viss drīzāk jo vairāk motivē izmantot jebkuru iespēju, lai atriebtu draugu un tuvo nāves, jo ko gan viņam īsti zaudēt, ja tikpat kā visi tieši viņu uzskata par lielo, ļauno slepkavnieku!

Tikmēr romantiskais sižeta attīstība starp Nedu un Eliju, kurš vismaz nenomāc pamatsižeta problēmsituāciju un līdz ar to pieciešams, lai arī ir paredzams, tad pavisam lieks ķeksītis ierasta tipa trillerim. It īpaši, kad salīdzinoši vien pirms brīža Neds teju vai lielās mīlestības valgos bijis pret citu. Ķeksis, bez kura nekas nebūtu zaudēts vai pat drīzāk iegūts, ja to šoreiz izlaistu un aprobežotos ar palīdzīgu roku un varoni Eliju, kurai ir pašai sava galva uz pleciem un kura taisnības vārdā ir gatava ar to riskēt.

Savukārt ļaunie tēli, to motivācija noziegumam ir visai klasiska un paši par sevi nevar lepoties ar unikalitāti, kā arī romāna formāts pats par sevi tik īss, lai nebūtu diži kur izpausties un apaudzēt to ar dižu miesu uz kauliem ar kompleksu, daudzdimensionālu raksturu, tad vismaz netiek iebraukts absurdā, kur ļaundaris ir ļaunāks par ļaunu, lai vien būtu ļauns, slikts un citiem ieriebt kārs.

Kad bez citu romānu atstarpes tiek lasīti divi patersona romāni pēc kārtas (iepriekšējais The Beach House) un jau no pirmās nodaļas manāma atšķirība prozā, pat kvalitātē un tās ietekmē uz iespaidu, ko rada vairāk vai mazāk tāda paša stila trilleris, tad neatliek secināt neko citu, kā vien, ka nopelni piešķirami galvenajai atšķirībai starp diviem – Lifeguard otrajam autoram Andrew Gross. Salīdzinoši ar citiem romāniem nodaļas joprojām ir makten mazas, ja izdodas nepilnās 500lpp ietilpināt 120 nodaļas. Un domātais ‘’lapu šķirēja’’ efekts, kas tādejādi tiek panākts, ka nevar apstāties, ka izlasīšu vēl tik vienu nodaļu, vēl vienu lapu un rezultātā attopies, kad jau izlasīts krietni vairāk, kā domāts, saprotama izvēle visos Patersona romānos.

James Patterson, Peter de Jonge – The Beach House

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Vasara, kurai pēc visiem plāniem bija jābūt vairāk vai mazāk gluži kā jebkurai citai pirms tam gan Pīteram, gan tā vecākajam brālim un advokātam Džekam. Ja vēl Džeks var lepoties ar daudzsološu karjeras aizsākšanos prestižā advokātu firmā un potenciāli visticamāk ļoti labu nodrošinātu finansiālo nākotni, tad jaunākais brālis Pīters vairāk ticis apveltīts ar izskatu, ne prātu, kas licis kulties pa dzīvi un mēģināt atrast piepelnīšanās iespējas, kur nu tās sevi ļāvušas atrast. Īpaši, kad šķietami rokas stiepiena attālumā, kā tas ar ballītes viesiem, ir pieejami bagātības augļu kārdinājums, kuru citi tik viegli gatavi šķiest pa labi un kreisi.

Tā grāmata tiek iesākta ar Pītera, kā mašīnu parkotāju bagātnieku vasaras super-ballītē, kas gan kaut kā nebūt ļauj attapties ar gandrīz divsimts tūkstošiem bankas kontā, un kas liks aizdomāties brālim, kādas gan muļķības jaunākais sastrādājis. Tomēr jau apraksts saka priekšā, ka Pīteram dzīvam nesagaidīt austam jaunu rītu, un likteņa taisnīguma atrašana iekritīs neviena cita, kā brāļa Džeka un tā tuvāko sabiedroto rokās.

The Beach House labo varoņu un tieši Džeka gadījumā ir ne viena vien sakritība, bez kurām pat ar visu paštaisno dusmu par netaisnību Džeks nekur tālu netiktu un īsais romāns drīzāk būtu labi ja īsas noveles garumā. Tā Džeks, protams, pazīst žurnālistu, kurš gatavs sacelt brēku un atklāti savā rakstā apšaubīt oficiālo versiju, ka Pīters darba laikā gājis peldēt ledus aukstā okēanā un varbūt pat bijis pašnāvnieciski noskaņots. Vēl jo būtiskāk, Pītera autopsija, protams, tiek uzticēta pataloganatomei (ar paredzamu romantisko paralēlo mini sižeta līniju), kuru Džeks pazīst un kura gatava liecināt par saviem atradumiem, kas ir tālu no uzpirkta policijas detektīva paustā, kurš pat Džekam pēc pirmajām atrunu frāzēm neslēpj faktu, ka ne mazākājā mērā nav ieinteresēts pielikt īstenas pūles izmeklēšanā un patieso notikumu atklāšanā, jo tāda lūk ir super-bagāto privilēģija nopirkt savu tiesiskuma taisnību, uz kuru nu paļaujas ballītes rīkotājs Barry Neubauer.

Barijs – multi miljardieris, kuram bez biznesa noslēpumiem ir šādi tādi sirdij tuvi noslēpumi, par kuriem nevēlētos, lai tiem taptu ļauts izkļūt ārpus četrām sienām. Mērķis, kura veltīšanai lasītājam tiek pat dots fragmentārs ieskats ļaundara un slepkavības pasūtītāja nolīgta šmuces savācēja skatpunktā, kuram uzdots iebiedēt potenciālos lieciniekus, ja nu Pītera nāves iemeslus kādam būtu traka doma pārskatīt. Vai iebiedēt Džeka draugus, kuri, lai cik maz vai daudz šāda tipa romānā būtu iespēja apveltīt ar dziļākām rakstura īpašībām un personību, ne vien tikai palīdzēt galvenajam varonim virzīt sižeta gaitu uz priekšu, jo nevienā brīdī tie neļaujas tikt tik ļoti iebiedētu, lai aktīvi mēģinātu Džeku atrunāt no taisnības sasniegšanas tā brāļa vārdā.

The Beach House ir klasisks popkorna izklaides parauga trilleris no Džeimsa Patersona un tā co-autora, kurš šoreiz ir Peter de Jonge, izpildījums. Labi zinot, ko sagaidīt, un tā nebūs augstākās kvalitātes proza, – nodaļas, kur termins to īsuma drīzāk liekams pēdiņās, sižeta raita plūsma bez liekām komplikācijām, bet reizē arī klišejisks seklums uc -, grāmatas lasīšanas procesā un pabeidzot vēl epiloga nodaļas, nevajadzētu būt radušamies vilšanās sajūtai ne par galvenā sižeta problēmsituāciju un ceļu no katalizatoara ‘’A’’, jo otrajā daļā seko jauns grūdiens, kas iekustina atrisinājumu, gan paša atrsinājuma loģiku un tēlu rīcības sekas.

Kad visi striķi trūkst un šķietami reālas dzīves līdzvērtīga gadījuma situācijā ar pliku neko tā arī noslēgtos Džeka tēla cīņa par taisnības panākšanu brāļa nāve, kur acīmredzami nauda spēj uzpirkt tiesu sistēmu, The Beach House dod izdomāta romāna cerības staru, ka ne vienmēr vajag uzreiz padoties, lai pret cik lielu netaisnību un pārspēku nebūtu jācīnās, lai cik ļoti naidnieka pusē nebūtu iespēju tavu un tev vēl dzīvajos esošu tuvu cilvēku dzīves sabojāt vēl vairāk.

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Dean Koontz – The Face

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Channing Manheim plašāk pazīstams kā jaunā Holivudas ‘’Seja’’ ir viens no populārākajiem ja ne pats pats populārākais šībrīža kustīgo bilžu aktieris pasaulē. Līdz ar slavu un tās pozitīvajiem aspektiem gan materiāli, gan citādi saprotami nāk arī gūzma negatīvā, no kuriem daža laba uzmanība kļūst par apsēstību, kas pārņem ‘’fana’’ dzīvi līdz pakāpei, kurā nekas cits vairs nav tik svarīgs. Par šādas uzmanības apliecinājumiem šķiet kļuvis Čanings, bet viņa gadījumā nav vis kāds ierasts izsekotājs vai acīmredzami ne pie vesela prāta esoša indivīda vēstules ar mīlestības un citu jūtu apliecinājumiem. To vietā aktiera māju komplekss Palazzo Rospo, romānam aizsākoties,saņem jau sesto ļoti savdabīgu sūtījumu melnā kastē, kurā šoreiz ievietots uz pusēm pārgriezts ābols, kurš pēc tam sašūts atpakaļ kopā, bet serdes vietā ievietota lelles plastmasas acs.

Lai arī Seja ir arīdzan grāmatas nosaukuma īpašnieks, tad Čaninga tēls grāmatas ietvaros figurē vien fonā. Viņa vietā par galvenajiem tēliem ir divi citi. Viens no tiem Ethan Truman, izbijis kriminālizmeklēšanu detektīvs, bet pēc sievas Hannas nāves pirms pieciem gadiem vajadzējis mainīt vidi un nu kļuvis par bagātnieka un zvaigznes Čaninga apsardzes un visa cita veida drošības šefu iekš Palazzo Rospo. Ja pirmie pieci sūtījumi tikuši piegādāti ar FedEx firmas starpniecību un bijuši arī bez mazākā pirkstu nospiedumu esamības, tad šoreiz ļaundari pieļauj pirmo nopietno kļūdu, un vismaz paka līdz pat vārtiņiem tiek piegādāta ar personīgo auto, turklāt vēl no kamerām nolasāmu auto numurzīmi.

Lai nu kas, bet savu darbu Ītans arī savā salīdzinoši jaunajā amatā uztver nopietni un ir gatavs pielietot visas prasmes un arīdzan iespēju robežās agrākos kontaktus, lai nokļūtu līdz problēmas saknei. Bet reizē ar pirmajiem pavedieniem, The Face romānā ieslēdzas pirmās pārdabiskās, paranormālās stāsta pazīmes, kuras varētu sagaidīt no autora Dean Koontz. Numurzīmes īpašnieks noskaidrots, adrese arī, bet satikšanās ar attiecīgo personāžu jau salīdzinoši grāmatas sākumā šķietami rezultējas ar Ītana nāvi. Šķietami, jo kā no īsas miega pauzes atmostas dažus mirkļus pirms vēl esam savā auto ārpus aizdomās turamā mājas.

Krietni uzskatāmāk dīvainības, kuras sākotnēji nešķistu saistītas ar pamatsižeta problēmu, aizsākas attiecībā uz Ītana bērnības dienu draugu Dankanu Vistleru, kurš slimnīcā komas stāvoklī pēc vairāku mēnešu ilgas cīņas par savu veselību tomēr šo cīņu zaudē. Bet, kad Ītans draugu grib aplūkot slimnīcas morgā, ar kuru dzīves izvēles ceļi veduši pa likuma otru pusi un ar kuru lielā mērā kontakti zuduši, tomēr izvēlējies Ītanu par sava testamenta izpildītāju, atklājas, ka tā mirstīgās atliekas mistiskā veidā pazudušas. Darbinieks, kurš atbildīgs par to uzraudzību, varētu apgalvot, ka neviens pa vienīgajām izejas durvīm nav izgājis tā maiņas laikā, kur nu vēl ar kādu līķi sev padusē. Mistiskāk nevarētu būt, bet, ja ne zādzība vai kā citādi netur nolikts Dankans, tad lasītājam atliek vien sākt apsvērt citas paranormālās iespējas, kurām atbildes romāna gaita nekautrējas sniegt. Atliek vien pieņemt attiecīgos stāsta spēles noteikumus, lai nesanāktu vilšanās.

Otrs galvenais The Face tēls ir zvaigžņotā aktiera desmitgadīgais dēls Aelfric, kuram no materiālās puses itin nekas netrūktu, kam par uzskatāmu piemēru ir tuvojošamies Ziemassvētku laiks un fakts, ka puika savā dāvanu sarakstā varētu iekļaut tikpat kā jebko un tieši tas tad arī tiktu tam sagādāts, bet ne vairāk vai mazāk, bez jebkāda pārsteigumu faktora. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par fiziskākiem un emocionālākiem uzmanības apliecinājumiem ne no tēva puses, kura aprūpē tas dzīvo, kā rezultātā tam dota iesauka Ghost Dad, ne māte supermodele, kura intervijās par attiecībām ar dēlu saka vienu, kas nevarētu būt tālāk no patiesības. Papildus tam Elfriks pagaidām savos desmit gados nevar lielīties ar tiem pašiem fiziskajiem dotumiem, ir visai kalsns un citādi mazs savam vecumam, plus sirgst ar astmu, kā dēļ pat eksluzīvākā skolā starp citiem bagātnieku atvasēm nokļūst huligānu uzmanības centrā un kādēļ tiek izvēlēta mājapmācība.

Bet labums no tā nav bez saviem trūkumiem. Kad dīvainības aizsākas arīdzan iekš Palazzo Rospo Elfriks, lai arī cik labi un citādi teicami savos darbos nebūtu tēva nodarbinātie, neizjūt, ka varētu kādam uzticēties, kur nu vēl, ja pa Elfrika personīgo telefonlīju (mājā tādas 24 ierīkotas, romāna darbība 2003.gadā un mobīlie vēl nedominē) zvana kāds Mistiskais Zvanītājs, no kura īpatnējās runas un teksta uzreiz nevar noprast vai tas vēl labu vai sliktu. Bet lai vai kā, ko gan Elfriks kādam citam nosacītam svešiniekam varētu pateikt, lai neizklausītos pēc bagātnieka atvases ar pārāk labu fantāziju, kurš palīdzības vietā grib vien kādu iznest cauri. Uz mirkli Elfrikam pavīd doma, ka agrākais detektīvs Ītans šķiet vislabākais uzticības kandidāts, bet tikpat ātri pārdomā, lai mēģinātu ķepuroties saviem spēkiem. Vien sižeta gaitā Elfriks un Ītans apstākļu rezultātā ir spiesti viens otram uzticēties un arī tad ar jūtamu piesardzības devu.

The Face romāns arī piedāvā ieskatu no grāmatas galvenā ļaundara Korkija (īstajā vārdā Vladimirs) Laputas perspektīvas, kurš sevi dēvē par anarhistu un līdz šim aizrāvies ar lielāka vai mazāka mēroga huligānismu un haosa sēšanu pasaulē. Savā iekšējā iedomu pasaulē, ja Korkijs būs gana cītīgs anarhists, tad tas agrāk vai vēlāk rezultēties ar jaunu pasaules kārtību, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpieliek sava roka, lai paātrinātu esošās sistēmas degradēšanos. Pat ja tā acīmredzami ir ceļā uz to, tad nevar laist garām iespējas, piemēram ar neuzmanīgi piemājas zālājā astātiem suņiem, bet, lai cik liels gandarījums pēcāk pašam nebūtu, tad nespēs ne tuvu konkurēt ar tā krietni grandiozākajiem plāniem attiecībā uz Seju un tā dēlu.

Ļaundara tēls, kurš savās acīs ir vien labākas pasaules nesējs, un, ja pa ceļam nepieciešams kādu ātrāk aizsūtīt aizsaulē, tad tā teikt omleti neuztaisīsi bez olu čaumalu saplēšanas. Tam pretstatā Ītana un Elfrika labie tēli, bet ne tikai, jo citādāk, kas zina, būtu lemti sakāvei jau momentā, kad Ītans sastop pirmo lodi. Tur tā teikt bez citu spēku, varētu pat teikt, sargeņgeļu iesaistīšanās, kā arī Ītana bijušā kolēģa un spriežot pēc romāna notikumiem arī laba drauga Hazard Yancy palīdzības neiztikt.

Alex Kava – Whitewash

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MIRA

Manas pārdomas

EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.

Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.

Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.

Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.

Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.

Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.

Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.

Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.