Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai spētu jo labāk ne tikai cīnīties, bet agrāk vai vēlāk pārliecinoši vispirms pieveikt kā goblinus un dzīvos miroņu un vēl citus mošķus, spēt ar nolūku radīt gan irianaita, gan snowstone maģiskos minerālus,tā arīdzan ielikt pamatus, lai tālākā trīs tūkstošus gadu nākotnē planēta Kaladora nepaliktu bez maģijas, Minalans The Spellmonger sērijas trīspadsmitās grāmatas Footwizard ietvaros rīko ekspedīciju uz leģendāru un mītisku ieleju Anghysbel.

Interesantā kārtā Anguspela jau tagad planētas eksistencē ir teritorija, kuru īpašu padara fakts, ka kāda iemesla pēc tajā nav iespējams veikt tikpat kā nekāda veida burvestības. Fakts, kas padara to par labu vietu, kur Alkon Alon rase sen tik sen īpašā kambarī ieslēgusi to sakrātus, sagrābtus un pat pēc to vārdiem ‘’drošā glabāšanā’’, kā izrādīsies citu rasu un to skaitā agrīno cilvēces kolonistu tehnoloģijas, kad tie iniciāli ieradās uz planētas Kaladors.

Angsupelu gan leģendāru un mītisku padara ne tikai maģijas trūkums, bet arīdzan fakts, ka tā topogrāfisku faktoru rezultātā sasniedzama vien deviņas nedēļas gadā. Izolācija, kura ļāvusi izveidoties visai unikālai un atšķirīgai florai un faunai no pārējās pasaules. Fakts, kas liek drusku apšaubīt, vai tik tiešām planētai astronosmiko spēku ietekmē, kas tālajā nākotnē laupīs planētai maģiju, un cik noprotams ir ciklisks process, tik tiešām nozīmētu tik dramatisku galu, kāds tiek mālēts.

Reizē Anguspela nav bez saviem klanu un tautu līderiem, pat karaliskām personām, kas Minalana un tā pavadošo personu piedzīvojumus, jo interesentākus. Staigājoša, sarunāties un sevis apzināties spējīgi koki Metsakinsas jeb Lešaji, kuri fantāzijas ietvaros uzreiz atmiņā liek atsaukt entus. Bet jo nozīmīgāks ir tarp tiem ir arīdzan itkā reiz pazudusīs Alkon Alon princeses Amorasas, tās goda posteņa kā artefaktu glabātuves sargātājas tituls un viss par un ap gan princesi, gan glabātuvi, kuru autors Terry Mancour meistarīgi izmanto, lai visai pamatoti piešķirtu sērijas galvenajam varonim Minalanam gūzmu jaunu zināšanu, kuras citkārt būtu nokritušas kā no zila gaisa. Zināšanas, bez kurām labajiem varoņiem diez vai būtu tikpat lielas un labas cerības gūt uzvaras kaujās, kur nu vēl jau gandrīz kā desmit gadus kopš pirmās Spellmonger grāmatas ieilgušajā karā.

Sērijas turpinājums Hedgewitch hronoloģiskajā ziņā iesākas paralēli Footwizard romānam. Tā sākums atspoguļo netīkamo realitāti, kurā Minalana politiskie konkurenti cenšas izmantot viņa prombūtni, lai tam mēģinātu kaitēt. Starp tiem īpaši izceļas karaļa Rārda dēla prinča Tavarda ienaids un nepatika pret burvju klasi kā tādu, kuri kopš sērijas sākuma tikai audzē savu politisko spēku, un no kuriem vaino Minalanu tā pirdzimtā nāves apstākļos. Par laimi, Minalanam un tā sabiedrotajiem, ka, lai ar ko, bet ar stratēģisku domāšanu vai padomdevējiem, kuriem tāda piemistu, Tavards nav apveltīts. Tā vietā puisim, ja ne gados, tad augstprātīgajā raksturā, ko tikai uzkurina lišķu un ‘’jā, vīru’’ čuksti tā ausīs, kuri liedz saprast, ka laikā, kad konstanti karalisti un tās vasaļus apdraud goblini un citi mošķi, nebūtu prātīgi ļauties pašlepnumam, lai kautos savā starā. Tomēr Tavardam un vēl jo vairāk tā pārvaldībā esošās teritorijas iedzīvotājiem nav paveicies ar tikpat labu valdnieku, kāds ir Minalans, kurš, lai kādi pārbaudījumi netiktu nolikti tā ceļā, lai kāds spēks nebūtu jāiegūst, lai tos pārvarētu, labprāt būtu vien parasts maiznieka dēls, kāds tas bijis sērijas sākumā.

Visa Hedgewitch grāmata gluži nepaiet paralēli trīspadsmitajam sērijas romānam, bet tas tikai vēl vairāk atspoguļo gan pašam Minalanam, gan lasītājiem, cik centrāli nozīmīgs un svarīgs kļuvis galvenais varonis. Bail pat būtu iedomāties pārējo tēlu likteņus un šķietami nenovēršamo sakāvi, pat ja starp sabiedrotajiem līdz ar Minalanu pašu spēkā un nozīmībā līdzi gājuši arī citi tēli, bez kuriem Minalanam klātos krietni sarežģītāk.

Neatklājot dižus maitekļus Hedgewitch epilogs noslēdzas ar interesantu fragmentu, kurā pavīd ‘’mad mage of Svendor (Minalana teritorijas un galvaspilsētas nosaukums)’’ frāze. Avots un izcelsme Minalana trakumam, vai vismaz vairāk vai mazāk īstermiņa prāta nestabilitātei meklējams avotā, no kura tas smēlies jaunās zināšanu gūzmas, bet reizē arī cena ir cīņa ar jaunām balsīm, citu personāžu dzīves gājuma atmiņām no šūpuļa līdz kapam. Turklāt daža laba indivīda atmiņas, kuras Minalanam bijis nosacīti jāuzsūc rekordīsā dažu sekunžu laikā un vēlāk jāabsorbē iekš sevis, ne tikai nav cilvēku rases, bet arīdzan nāk no tādas, kuru dzīves mūžs bijis mērāms miljonus gadu.

Fakts, kas jebkuru citu uzreiz būtu padarījis traku uzreiz uz vietas, bet tādēļ jau sērija seko tādam tēlam kā Minalans, kurš spējīgs to pārvarēt. Tādēļ jau ne reizi vien viņš pats sev un citiem tēliem uz jautājumu, kāpēc viņš ir tas, kuram būtu jāglābj Kaladora, atbild ar pretjautājumu, kurš gan cits? Kurš gan cits spētu atvairīt kā goblinu, tā dzīvos miroņu, to izmantotus pūķus (viens tāds atrasts kā sabiedrotais Anguspelā) un Marshal Arcane grāmatas ietvaros pat milzu zirnekļu uzbrukumus.

Ar Marshal Arcane pagaidām esmu izlēmis noslēgt sekošanu Minalana un tā sabiedroto piedzīvojumiem. Lai arī neviena no sērijas grāmatām nav peļama, kā garlaicīga, lai arī notikumu attīstības gājums no grāmatas uz grāmatu ir gana pamatoti loģisks, tad drusku liek vilties, ka noslēgums sākotnējam goblinu armiju uzbrukumam nekur tuvumā nav redzams. Tā vietā nāk jauni naidnieki un pat pasaules kataklizmiskas problēmas. Šīgada martā iznākusi jau astoņpadsmitā Seamage sērijas grāmata. Kas zina, cik vēl būs, kad nodomāšu sēriju turpināt.