Suspense

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Vision Books

Manas pārdomas

Medicine Creek – viena no neskaitāmām ASV mazpilsētām, šī iekš Kanzasas štata, kura tā vien šķiet nenovēršami tuvojas lēnam izmirumam. Lai arī tajā vēl mīt kādi 320 iedzīvotāji, tad starp vērā ņemamākajiem notikumiem gandrīz vai varētu ierindot, cik tālu acis vien rāda, Buswell Agricon konsernam piederošo lielo kukurūzas lauku novākšanu vai Gro-Bain firmas rīkoto ražas festivālu, kurā neviens, kurš zina firmas iekšējo virtuvi un putnu gaļas pārstrādi, neēd to piedāvātos pašu apstrādātos tītarus. Garlaicīgā Medicīnas Krīkas ikdiena krasi izmainās ar vienu vienīgu, bet ne tuvu pēdējo slepkavību, kuras upuris vēl piedevām nav vienkārši pamests, kur pagadās, bet izklāts teatrālā izkārtojumā, kas tā vien liek šausmās satrūkties un gaidīt ļaundara nākošo izgājienu.

Upura izkārtojums, papildus nogalinātā ķermenim vēl piedevām uz senām un ārkārtīgi vērtīgām indiāņu bultām sadurti kraukļi, ka vēl pirms par slepkavību uzoduši mediji un sacēluši tiem ierasto traci, plus izdomājuši sensacinālu skaļus virsrakstus un iesauku ļaundarim, pilsētiņā ierodas sērijas titulnosaukuma tēls, FIB aģents Pendergasts. Lai arī varbūt vien sakritība, ka Pendergasts ierodas tieši tad, kad Medicīnas Krīkas šerifs Dent Hazen izdomājis uztaisīt preses koferenci, bet interesantāk par to, ka Pendergasts ierodas ne ar skaļām fanfarām, lai sāktu mētāt savu ‘’FIB masu un svarīgumu’’, bet gan vienkārši ar starpilsētu autobusu. Pie reizes uz katru sastapto tas atstāj neaizmirstamu pirmo iespaidu gan ar savu bālo un gandrīz vai kārno izskatu, kas varētu radīt maldīgu iespaidu par Pendergasta spēku, gan ar faktu, ka par spīti neizturamai vasaras svelmei, ir ģērbies viscaur melnā uzvalkā, kas šķietami neatstāj pat mazāko sviedru lāsi uz pieres vai citur.

Medicīnas Krīkā visi visus pazīst, vai vismaz tā gribētos domāt, tādēļ jo grūtāk noticēt Pendergasta teorijai, ka slepkava nav kāds nejaušs ceļinieks, kurš caurskrienot būtu spontāni izdomājis kādu noslepkavot. Reizē, jo dienas rit uz priekšu un no šerifa vai tā palīga turpina nākt vien tukšas un jau vairākkārt dzirdētas frāzes, jo sakāpinātākas paliek iedzīvotāju emocijas, kad pat svētdienas mises dievkalpojums nav droša vieta, kas liegtu emociju mutuļiem nepāraugt roku izvicināšanā un neapdomīgos izteikumos.

Bet kā jau katram kārtīgam detektīvam, tad arī Pendergastam nepieciešams palīgs, kuru tas starp mazpilsētas iedzīvotājiem atrod jaunas Corrie Swanson veidolā. Jauniete, kura tā vien alkst pabeigt vidusskolas pēdējo gadu, lai tālā aizmirstībā uz neatgriešanos varētu pamest gan nožēlojamo mazpilsētu kā tādu, gan tās māti alkoholiķi. Korijas palīdzība Pendergastam varbūt nevirza sižetisko darbību uz priekšu tik vētraini, lai Pendergasts būtu iedvesmots viņu no īslaicīgas asistentes nolīgt arī pēc šīs izmeklēšanas, bet caur Korijas tēlu, kā arī citu tēlu kā šerifa palīgs Teds vai vēl pie dzīvības esošās mazpilsētās laikraksta īpašnieka un žurnālista Ludviga pērspektīvām, autoriem Douglas Preston un Lincoln Child izdodas gana labi radīt iespaidu par dzīvi un apstākļiem Medicīnas Krīkā gan pirms sižeta aizsākšanās, gan tās laikā.

Atmosfēra Medicīnas Krīkā pati par sevi mazpamazām Still Life With Crows laikā kļūst par atsevišķu tēlu. Kas gan motivē ļaundari tik pēkšņi sāk savu teroru? Kāds gan būtu tā galamērķis, ja tāds bez nosacīti vienkāršas vardarbības maz ir? Kā viens no kārajiem un varbūtējiem ieganstiem tiek piedāvāts fakts, ka Medicīnas Krīka reizē ar citu, drusku lielāku kaimiņu mazpilsēti Deeper ir kā divi pēdējie kandidāti Kanzasas universitātes ĢMO kukurūzas eksperimentālajiem laukiem. Lai arī sākumā plānotā teritorija ir salīdzinoši maza, tad veiksmes gadījumā var sekot ne viens vien un līdzi tiem investicījas ne tikai lauksaimniecībā.

Un lai nebūtu garlaicīgi papildus citām baumām iedzīvotāji nespēj nepieminēt pagātnes slaktiņu no tāltālā 1865.gada 14.augusta, kad indiāņi atriebj un atdara baltajiem to nežēlību un ar to saistītu ‘’lāstu’’, kurš, kas zina, varbūt vēl dzīvs un aktīvs, izpausties spējīgs vēl šobaltdien.

Brīžiem autori nespēj nepiešķirt Pendergastam drusku holmiskas novērošanas un izmeklētāja spēju talantus, kas visvairāk izpaužas epizodē, kad galvenais tēls izmanto ‘’Mind Palace’’ prāta tehniku, kas tam ļauj ne tikai ieslīgt paša atmiņās, bet pat drusku uz maģisko vai pat paranormālo elementu pusi piekļūt vēsturiskām atmiņu ainām, kurām tas citkārt nekādīgi nevarētu būt bijis par liecinieku. Bez šī drusku kā no gaisa nokritušās informācijas, Pendergasts kā detektīvs un izmeklētājs savā manierismā, kas gan dažam labam kā vietējam šerifam var šķist gana kaitinošs, lai novērstu uzmanību no galvenā, bet lasītājam būs pietiekami saistošs un atmiņā paliekošs, lai būtu jo interesantāk turpināt seko tā piedzīvojumiem iekš Brimstone.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad eksluzīvā daudzdzīvokļu namā tiek atrasts brutālos apstākļos miris Džeremijs Grovs, nav jābrīnās, ka pat labākie Ņujorkas detektīvi ar vislielāko pieredzi ir neizpratnē, kā racionāli un loģiski izskaidrot tā nāves apstākļus, lai varētu ar izmeklēšanu virzīties uz priekšu. Atliek vien par to visu padzirdēt tabloīdu presei, kura var sākt berzēt rokas un domāt sensacionālus virsrakstus, lai uzkurinātu sabiedrību un pārdotu pēc iespējas vairāk laikrakstu.

Par laimi, vainīgā noskaidrošanas labad upura nāves apstākļi ir gana mistiski un pat šķietami pārdabiski, lai tiktu piesaistīta FIB aģenta Pendergasta uzmanība, kuram šāda tipa slepkavību īpatnējības nebūs pirmās tās karjerā un šīs sērijas ietvarā. Pendergasts savos izmeklēšanas centienos nav viens arī sērijas piektās Brimstone grāmatas ietvaros, un ja iepriekšējā tam vajadzēja meklēt palīdzību no vietēja civilā, tad šoreiz palīdzīgu roku, padomu un cita veida atbalstu sniedz sērijā jau manīts sekundārais tēls – Vincent D’Agosta.

Vincents sērijā atgriežas drusku sašļucis, jo, kad iepriekš to manījām, Ņujorkas policijas seržants izlēma pielikt savai profesionālajai karjerai punktu, lai izmantotu iekrāto pieredzi un aizsāktu rakstnieka karjeru, turklāt vēl pārceltos ar sievu un dēlu uz Kanādu. Diemžēl izsapņotie panākumi dzīvē neīstenojas un sūri, grūti sarakstītie darba augļi labvēlīgu augsni ar dižpārdokļu pānākumiem neatrod. Jauns ‘’diemžēl’’, kad nākas atgriezties ASV, bet agrākajā ieciknī tam vieta vairs neatrodas un nākas pieņemt zemāku posteni mazāk prestižā apgabalā, bet papildus tam sieva vairs nevēlas pārcelties atpakaļ un papildus tam patur dēlu pie sevis audzināšanā. Pendergasta iesaistīšanās slepkavībās un Vincenta piesaistīšana tam nāk kā ilgi gaidīts un cerēts glābiņš, lai varētu mēģināt izrauties uz augšu pa jaunam.

Nav gan ilgi jāgaida līdz Džeremija aizsaulē pievienojas jauns un tikpat, bet ne gluži viens pret viens vienādos apstākļos miris Naidžela personāžs. Ja vēl tos un vēl divus tēlus savstarpēji nevienotu vāja, bet tomēr eksistējošas pagātnes kontakta saikne un pazīšanās, jaunais upuris tā vietā, lai dotu jaunus pavedienus un pieturpunktus, kuri palīdzētu tikt līdz paredzami vēlamajam iznākumam, bet drīzāk tieši visu saduļķotu vēl vairāk, ka pat Pendergasts nespētu saprast, no kuras puses vēji pūš. Vēl jo vairāk, ja starp paziņām dažs labs ir no augstāku sabiedrības slāņu aprindām, vai vismaz viņam ar savu bagātību tā gribētos domāt, lai būtu šis tas dikti slēpjams.

Lai nesamaitātu lasīšanu, ja nu kas, tad tomēr droši būs atklāt, ka gan viena, tā otra nāve liek aizdomāties par reliģiskiem tematiem, par Dieva dusmām un pat varbūtējām apokaliptiskām kataklizmām, kad jau varētu šķist, ka vienkārša grēksūdze un sastrādātā nožēlošana vairs nelīdzēs. Ik pa brīdim autoru duets sniedz skatpunkta ieskatu no New York Post žurnālista Bryce Harriman, kurš uz šīm slepkavību reportāžām un arīdzan sakāpinātu dramatismu cer iegūt gana lielu prestižu, lai tiktu prestižāka NY Times pamanīts.

Bez žurnālista un bez galvenajiem Pendergasta un Vincenta tēliem, skatpunkts periodiski tiek slepkavībām un izmeklēšanai paralēlam sižetam, kura galvenais tēls ir kāds ar izteiktiem mesijas kompleksiem sirgstošs mācītājs Wayne Paul Buck. Mācītājs, kura rokās vien sagadīšanās pēc, esot Oklahomas štatā, ne tikai nonāk attiecīgais laikraksts, bet arī pamana pieminētā žurnālista rakstu, lai kā bulta steigtos uz Ņujorku un kļūtu par tur līdz tam neorganizētas pulcēšanās vizuālo un arīdzan runas līderi. Pulcēšanās, kas draud pāraugt par kaut ko bīstamāku un pilnīgi ar slepkavībām nesaistītu, ja netiks laicīgi izklīdināti.

Salīdzinoši ar iepriekšējo Still Life With Crows šī Brimstone nespēja tik labi sižetiski un tematiski aizraut. Varbūt drusku pie vienas reliģiskais grāmatas aspekts, varbūt arīdzan lielpilsētas un pat nedaudz internacionālais vēriens salīdzinoši ar lauku vides mazpilsētu, bet tā vai tā tas gan nenozīmētu, ka Brimstone salīdzinoši ar citiem žanra līdzgaitiniekiem būtu nopeļams.

Steve Martini – The List

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Kad tu gribi ne tikai vienkārši rakstīt romānus savam priekam un ja kādam tie tik ļoti patiktu, lai tradicionālais izdevējs ne tikai piekristu izdot, bet arīdzan ieguldīt mārketinga kampaņā, lai maksimālu daudzus sasniegtu tavas iztēles auglis, ir jādara viss, kas tavos spēkos, lai to panāktu. Kad tu zini sava sarakstītā vērtību, bet zini, ka tev tas tiks liegts vien tava dzimuma dēļ, kad zini, ka vien tāpēc, ka agrāk zem sava īstā vārda ir paveicies jau šo to lasītvērtīgu, bet ne spožu publicēt, ka nebūsi unikāli atklāts debijas autora darbs, par ko reklāmu lozungos skandināt, ka tikai tāpēc ar lieu varbūtību un jau iegūtu negatīvu pieredzi, visticamāk tev tiks laupīti gan potenciālie peļņas, gan vienkārši plašas atzinības lauri. Tieši tādēļ juriste Ebigeila vai vienkārši Ebija Čendlisa izgudro pseidonīmu Geibls Kūpers un gan žilbinošu vizuālo izskatu, gan intriģējošu pagātni izdomu autoram, lai iegūtu tik ilgi kāroto, kas tai pienākas.

Vien nelaime, ka sarakstītā grāmata izrādās tik laba, ka aģenti un pat filmu studijas sāk ausīties vēl pirms grāmata sasniegusi grāmatnīcu plauktus. Ne tikai ausīties, bet pat literārās aģentes Karlas Ovensas veidolā ierasties tās darbā, jo pašu Geiblu Kūperu tai neizdodas sadabūt rokā. Atliek vien nekrist panikā, izdomāt pirmās atrunas, kur gan tās ‘’draugs’’ Kūpers palicis un kad būtu iespēja to drīzākajā laikā dabūt rokā, jo tik naudīgas vienošanās un kontraktus pastarpināti nebūtu labi slēgt. Lai būtu sižets un no visa izrietoša problēmsituācija, tad, protams, Ebija nav laicīgi izdomājusi, ka būs Kūpera juridisko jautājumu pārstāve visos citu izrietošo jautājumu kārtošanā, ka Kūpers nav tik ekscentrisks un īpatnējs, ka ne par kādu cenu, lai cik vilinoša, atteiktos ar ārpasauli kontaktēties un visu kārtotu vien caur Ebiju.

Labi, ka vēl gluži ar dilemmu, ko darīt, ko iesākt, Ebija nav pilnīgi viena. Ir daža laba uzticības persona, kura zina par tās sarakstīto jauno romānu un pseidonīmu, un var nākt talkā, ko iesākt lietas labā. Bet varbūt ne darba kolēģis un draugs, ne draudzene ārpus darba būtu ko līdzējuši, ja ne pa sižetā no anonīma drauga iegūts jaunu un varbūt arī ne tik jaunu aktieru katalogs, kuri vēl nav izsitušies līdz zvaigžņu statusam, kuri būtu gana kāri, lai iesaistītos šādā trakā avantūrā mānīt izdevējus un pasauli, kuri nebūtu tik atpazīstami, lai visiem būtu uzreiz skaidrs kas ir kas.

Kā jau romānam piederas, tad ar to neparastās idejas un tās izpildījuma trakumi vien sākas. Sakritība vai ne, bet tikai viens no trim Ebijas un draudzenes Terēzes jeb Terijas izvēlētajiem pēc skata labākajiem Geibla Kūpera kandidātiem ir savā norādītajā dzīvesvietā. Bet, kad tie vismaz provizoriski, izstāstot tikai pašu sākumam nepieciešamo, tikuši pie Džesa Džermeina piekrišanas izlidot uz Ņujorku, lai sāktu ilgstošu brīvdabas teātri, Ebiju gandrīz piemeklē trieka, kad aģentes Karlas Ovensas kabinetā sastop līdzīgu, bet rūpīgāk ieskatoties citu personu. Kas viņš tāds, cik daudz Džess tam izstāstījis un vai vienkāši līdzīgs vai rads? Tie un neviens vien jautājums un ļaunāko scenāriju domas joņo pa Ebijas galvu.

Tomēr, lai ko teiktu par Džeka uznākšanu uz sižetiskās skatuves, personāžam netrūkst tik kārotā šarma un pašpārliecinātības, lai ar pilnu pārliecību spētu pārliecināt izdevējus, kino ļaudis un jebkuru citu, ka viņš attaisnotu gandrīz jebkurus rekordskaitļu summas autoram, kurš vēl nav ticis publicēts. Sižetam ritot Ebija pieķer sevi pie domas, ka Kūperam savā lomā pat pārāk labi sanācis iejusties, pat pārāk labi un ātri izdevies kļūt tik populāram, ka piezogas domas, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja viņa pēc sava iedomu plāna, pirms sāka rīkoties, kādā brīdī atklātu, kurš patiesībā ir dižpārdokļa autors.

Ik pa brīdim autors Stīvs Martini meistarīgi iepin mājienus par potenciālo ļaundari, piedāvājot lasītājam uzzināt tos faktus, kuri nostādītu vienu vai otru tēlu atbilstoši negatīvā gaismā. Lai vēlāk radītu šaubas par izvēli no piedāvātajiem variantiem, kurš varētu būt apņēmības pilns varbūt vienkārši priekšlaicīgi dienasgaismā pacelt Ebijas mazo krāpšanos, vai pat būt gana gudrs, lai miljonos vērtāmos labumus iegūtu sev. Vai, kad Desmitnieka sižetam ritot uz priekšu un ap Ebijas paziņām pieaugošā kārtībā piedzīvojot vardarbīgu un pāragru nāvi (dažs nosacīti pelnīti un dažs ir neīstajā vietā un laikā), būtu mantkārības vārdā spējīgs arī nogalināt. Ik pa brīdim arī fragments no anonīma skatpunkta, kurš piedevām vēl iesaistās aktivitātes, kuras varētu pat nodevēt par teroristiskām, bet šķietami noris paralēli Ebijas sižetam un sākotnēji rada mulsinošus jautājumus, kāds gan šiem fragmentiem saistība ar Ebijas un Kūpera pamatsižetu, bet visam, tā teikt, savs laiks un noslēgumā tiek sasaistīts.

Pirmās aizdomas un neuzticības ēna, protams, kritīs vēl mazpazīstamā un jaunatrastā Džeka virzienā, kuras tikai pieaug pēc viesošanās tā plantāciju laiku senajā un no vecākiem mantotajā mājā. Bet jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk un vairāk uzpeld arī detaļas, kuras negatīvā gaismā attēlo līdz tam tik neapgāžami uzticamo Morganu Spenseru, kurš piedevām pret Ebiju lolo drusku lielākas, romantiskākas un diemžēl vienpusējas jūtas kā pret vienkāršu draugu.

Lai arī Ebija aizstāvēs domu, ka visu šo nedara vien aiz mērķa iegūt pēc iespējas vairāk naudas, tad tās finansiālais stāvoklis nav nekāds spožais. Nav viņa no tiem advokātiem, juristiem, kuri spējuši piesaistīt tādus naudīgus klientus, lai varētu paši šiki dzīvot. Tāds nav arī kolēģis Morgans Spensers, kuram kā labam draugam Ebija uzticas pilnībā simtprocentīgi, tik ļoti, lai uzticētu tam pa slepeno uzticētu nodrošināt juridisko pusi attiecībā uz autortiesībām, lai nākot atklātībā nebūtu vārds pret vārdu un atrastais Džeks Džermeins nevarētu tā vienkārši piesavināties viņas sūros darba augļus.

Desmitnieks, kurā iekļūt varbūt Ebijai/Kūperam nemaz nesagādā tik lielas grūtības, kā būtu domājusi, pat ja vajadzīga neliela mānīšanās, bet no kura, lai izkļūtu cauri sveikā, gan nāk ar krietni trauksmaināku un negaidītāku piedzīvojumu piedevu.

Tom Cain – Samuel Carver #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Bantam Press

Manas pārdomas

Pieskaitu sevi un cerams lielāko daļu līdzpilsoņu sabiedrības daļu gan vietējā, gan pasaules līmenī, kuri katru dienu pavada, nedomājot, kā citam nodarīt mantisku un miesisku vai abu kombināciju skādi. Cerams katra vai gandrīz katra diena tiek pavadīta pilnveidojot sevi, izklaidējoties vai varbūt vienkārši atpūšoties, lai dienas beigu rezumē būtu vairāk vai mazāk pozitīvā gaismā skatāms. Diemžēl būtu naivi domāt, ka visi ir līdzīgās domās, kā rezultātā vajadzīgi tādi personžāi, kā šīs sērijas galvenais varonis Samuel Carver, kurš, lai arī pēc visiem parametriem ir algots slepkava, tad dienas beigās var sevi mierināt, ka galina nost vien noziedzniekus un visādi citādi korumpētus pasaules parazītus.

Ar līdzīgu domu tad arī iesākas galvenā varoņa godā nosauktās sērijas pirmais The Accident Man stāsts, kad, atpūšoties Jaunzēlandē pēc iepriekšējā veiksmīgi paveiktā ‘’negadījuma’’, Semjuelu sasniedz kārtējais zvans ar kārtējo uzdevumu novākt līdzīga tipa kriminālās pasaules pārstāvi, kurš pie reizes ir labs publiskā tēla aktieris. Vien darbiņa pasūtītāji neatklāj divus būtiskus faktorus. Viens, ka to patiesais mērķis ir pavisam cita persona, par ko pat Semjuels un lielāka daļa citu viņa kolēģu neko tādu neuzņemtos, un sekojoši otrs, ka tieši tādēļ darba devēji nevar riskēt ar Semjuela atstāšanu starp dzīvajiem, ja nu tam uznāk vēlme kādam izkratīt sirdi. Ā, un trešais, bet ne mazāk būtiskais, ka labuma guvējs ir vien tāds pats neģēlis, kādu citkārt Semjuels ar gandarījumu piekrīt novākt.

Semjuels Kārvers ir puslīdz jau redzēts asa sižeta spriedzes trilleru galvenais varonis, pret kuru vēršoties ļaundari šķietami pēkšņi  tieši viņa gadījumā sasirgst šaušanas precizitātes zuduma ligu jeb citiem vārdiem autors Tom Cain (pseidonīms) piešķīris Semjuelam sižeta bruņas. Tomēr nevar noliegt arī faktu, ka agrākā godīgā pieredze Royal Marines un Special Boat Service dienestā ļauj Semjuelam laicīgi pamanīt pašas pirmās briesmas, lai interesantā sižeta pavērsienā varētu nonākt pie vienas valodas ar citu amata kolēģi (vārdā Alexandra ‘’Alix’’ Petrova), kuru samaitāti ģeniālā vienkāršībā no misijas pasūtītājiem instruēti tā, lai tie pēc būtības būtu novākuši viens otru. Lai dienai noslēdzoties būtu apslaktēti visi sīkie algotņi, kuri kaut mazākajā mērā zina daļu no patiesības.

Nedaudz paredzami, žanram atbilstoši un tāpēc nesagādā vilšanos, ka Aleksandra līdz romāna beigām ir ieguvusi nozīmīgu un nedalītu Semjuela romantiskās intereses uzmanību. Palīdz un talkā nāk arī fakts, ka šis romantiskais paralēlais sižets nenomāc pamatproblēmu, kā arī pie reizes sastāda gana būtisku daļu no sērijas turpinājuma motivācijas Semjuelam turpināt cīņu un nepadoties psiholoģiskajām traumām, kuras tam nežēlīgie ļaundari un sižeta pavērsieni liek piedzīvot The Accident Man ietvaros. Romāns, kurā autors ar pienācīgu cieņu un sižetisko lasītprieku apspēlē ‘’kā būtu, ja būtu’’ ideju attiecībā uz 1997.gada 31.augusta autovāriju un Velsas princeses Diānas nāvi. Tā teikt, ja nu oficiālā versija nemaz nav, kā patiesībā notikumi attīstījušies līdz liktenīgajam notikumam?

Tikmēr par turpinājuma The Survivor (alternatīvs nosaukums No Survivors) par sižeta centrālo problēmu un ‘’ja nu…’’ ideju apspēlē reālas personas Alexander Lebed 1997.gada 7.septembrī 60 Minutes raidījuma intervijā pausto, ka Krievija vairs nekontrolē un nezina agrāk Padomju laikos pasaulē dažādās vietās paslēptus vismaz 100  maza izmēra kodolieroču atrašanās lokācijas. Ja nu kāds darbonis, kurš cerētu piepelnīties grūtajos ekonomiskajos laikos, lai to gribētu pārdot vienalga kam, būtu nejauši pamanījis, piefiksējis un sev vien zināmi noglabājis attiecīgo dokumentu, kurā visas lokācijas uzskaitītas. Ja nu par listi uzzinātu kāds, kurš piemēra pēc ir sasirdzis ar fanātisku reliģiozitāti, lai tā cerētu pievērst pasaules uzmanību draudošajai apokalipitska mēroga cīņai starp kristietību un teroristiko islāmu. Kur vēl uzskatāmākās piemērs starp daudziem citiem kā 1993.gada terorakts Dvīņu Torņos.

Jau pirms vienam no The Survivor ļaundariem daba nav apveltījusi ar skaidrāko loģisko domāšanu, bet, kad tam vēl pieplusojas klāt onkoloģija un tās dēļ drīza nāve, tad visi var saturēties, jo, ja Rietumu pasaules politiķi paši nespēj viņam tik acīmredzamos draudus, tad viņš ir gatavs piepalīdzēt, lai iekustinātu viņaprāt tik nepieciešamos kara likteņgriežus.

The Survivor iesākums varbūt ir salīdzinoši mazāk spraigs un dinamisks, bet tam ir savs pamats sižetiskajām turpinājumam no iepriekšējas grāmatas noslēguma. Bet, lai kā nebūtu, lai ko Semjuelam un pastarpināti arī Aleksandrai nenāktos pārciest, lasītājs var būt drošs, ka Semjuels jau nu nebūs no tiem tēliem, kurš ļausies bezcerībā nolaisties rokām. Varbūt ne vienmēr galvenais varonis par savu galveno motivāciju un virzītājspēku nenostāda pārdomu raksta sākumā minētos argumentus, kā nekā reizēm nenāk par sliktu būt drusku savtīgākam, tad nav arī tā, ka Semjuelam draudētu novirzīties pārāk tālu no tā.

Bez Semjuela abu romānu fonā ik pa brīdim par sevi liek manīt kā amerikāņu un britu, tā arī krievu specdienesti. Katram savi mērķi, atskaites un virsuzdemi. Labi, ka ir tāds Semjuels Kārvers, kurš, laipodams starp visiem iesaistītajiem, var turēt roku uz pulsa, lai pasaule nenoietu pa burbuli!

Greg Iles – Mississippi #1-2

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

33 gadus vecais Mortal Fear galvenais varonis Harper Cole būtu varējis paklausīt sava bērnības drauga Miles Turner un abu EROS firmas priekšnieces norādījumiem ignorēt brīdinājuma signālus, aizdomīgo pēkšņo vairāku klientu kontu pēkšņo to sniegtā servisa izmantošanas pārtraukumu. Tomēr, kad Hārpers pamana ziņu sižetu par pazīstamas mistēriju un kriminālromānu autores Karin Wheat slepkavību, kuru turklāt bijusi viena no EROS klientēm, Hārpers vairs nespēj ilgāk klusēt un rīkojas, lai informētu pirmāmkārtām jau Karinas slepkavības izmeklējošo detektību, lai tas ar savām iespējām pārbaudītu tā sniegto personvārdu drošību.

Mortal Fear romāns publicēts 1997.gadā un daļa no grāmatas koncepta idejas to arī atspoguļo. EROS, atšifrējot Erotic Realtime On-line Stimulation, ir tīri uz čatu sarakstes bāzēts anonīmitāti garantējošs serviss, kurā sistēmas lietotāji savā starpā var sarakstīties sākot ar vien viegli seksuālu savstarpējo saraksti līdz pat visiem iespējamiem fetišiem un citiem faktoriem, kas nu kuram tuvāk pie baudkāri sniedzošās sirds. Vien nesen tie sākuši piekāpties klientu prasību spiedienam ļaut klientiem sākt sūtīt savā starpā arī foto, ja to vēlas.

Hārpera varonis pēc būtības vien aiz gara laika ļāvies bērnības draugam Mailzam, kurš piedevām arī ir super gudrs datorlietās un ir EROS sistēmas galvenais atbildīgais par datu drošību utml saistītām IT lietām, pierunāt iesaistīties EROS projektā un būt vienam no sistēmas operatoriem. Jo pamatdarbs Hārperam saistīts ar akciju, vērtspapīru un citu līdzīgu opciju pirkšanu un pārdošanu, kurā Hārpers pats sev priekšnieks (netirgojas citu labā).

Varbūt Hārpers cerējis, ka viņa bažas būs veltas, ka vien sakritība, ka rakstniece Karina arī bijusi starp līdzīga tipa kontiem, kuri pēkšņi pārtraukuši savu darbību, bet zvans nakts laikā no informētā Ņuorleānas detektīva Maikla ar satraucošo ziņu, ka visas kā viens nogalinātas, ievelk Hārperu jo dziļāk dzīves trauksmaināko pavērsienu ūdeņos. Lai arī draugs Mailzs, kuru gan pēdējoreiz klātienē redzējis pirms vairāk kā 4gadiem un kurš sākotnēji nebūt nav sajūsmā, ka Hārpera rīcība ievilkusi kompāniju potenciāli negatīvas publicitātes starmešos, tomēr galu galā iesaistās arī pats aktīvākā ļaundara meklēšanā.

Nekas cits tā teikt ne Hārperam, ne Mailzam neatliek, jo acīmredzami romāna gaitā FIB vai citi izmeklēšanā iesaistītie neizrāda gana augstu kompetences līmeni, lai pat būtu kaut cik tuvu vainīgā sērijveida slepkavas notveršanā. Un jo tālāk rit laiks, jo lielāks spiediens no medijiem un politiķiem, lai tak beidzot šausminošajiem notikumiem pienāktu gals, jo gardāks un vieglāks kumoss šķiet tieši Hārpers un Mailzs. Nebūtu jau pirmā reize, kad ļaundaris pats ziņo par saviem noziegumiem, lai ķertu kaifu no nesekmīgās tvarstīšanas.

Ik pa brīdim šādai idejai autors Greg Isles piemet arī klāt auglīgu augsni un mājienus, kuri negatīvākā gaismā atspoguļo gan Hārperu, gan IT jautājumos gudro Mailzu, kas izskaidrotu kā gan ļaundaris spējis apiet tā paša izteikumos tik neuzlaužamo EROS drošības sistēmu un ticis pie klientu saraksta, no kura izraudzīties upurus.

Bet vēl jo sulīgāks potenciālais aizdomās turamais brīžiem ir Hārpers, kad stāsta kopā ar pamatsižeta problēmu tiek iepīta personīgā noslēpuma drāma saistībā ar sievas Drū māsu Erinu un faktu, ka tās meitas Holijas patiesais tēvs nav vis Erinas vīrs Patriks, bet gan tieši Hārpers. Meita, par kuras eksistenci Erina Hārperu informējusi vien pirms trim mēnešiem. Fakts, kas katru dienu ielaužas domu mutulī un liek fantāzijai mest auļus, iztēlojoties ne tos labākos scenārijus, ja patiesība nāktu gaismā. Kas zina, varbūt Hārpers patiesībā ir tik neuzticams skatpunkta avots, ka slepkava un ļaundaris ir kāda tā cita personības šķautne, pa kura eksistenci pats nemaz nenojauš? Kam papildus drāmu piešķir fakts, ka Hārperam ar sievu Drū to kopdzīves gados vēl nav pašiem savu bērnu.

Vairāk grāmatas sākumā ir pa dažam fragmentam no ļaundara perspektīvas. Fragmenti, kuri sniedz ieskatu tā psiholoģiskajā profilā, par kuru potenciālo samaitatību jau vien norāda fragmentu iesākums kā lūgšana ‘’Dear Father’’. Tā arī vēlākā sižeta un izmeklēšanas gaitā top zināms, ka no visiem upuriem slepkava no to smadzenēm pilnībā vai vismaz daļēji izņēmis hipofīzi. Procedūra pati par sevi tik smalka, kas sašaurina iespējamo aizdomās turamo loku, bet varbūt vien apzināta viltus pavedieni, ja turpina ar aizdomīgu aci vērot Hārperu un Mailzu. Bet, lai kā nebūtu, nevar nesākt uzdot jautājumus, lai censtos izdbināt, ko gan ar izņemtajiem audiem ļaundaris cer iesākt un panākt? Kāds gan ir galamērķis, ar kura sasniegšanu tas cer sevi attaisnot un palikt ne tikai nesodīts, bet pat plūkt slavas un atzinības laurus?

Lai arī Mortal Fear premise un sižeta problēmsituāciju kombinācijs attēlojuma stila gaita kopumā vērtējam pozitīvi, tad noslēguma sadaļa, lai arī ar saprotamu un loģisku gala iznākumu, tad momenti gan pašā kulminācijā, gan īsi pirms tās ar šķita ar pārāk teatrālu un Holivudisku dramatiskumu, kurā Hārpera rīcības loģika drusku apšaubāma. Gandrīz nevar salīdzināt ar autora karjerā vēlāk publicēto un atmiņā krietni labāk palikušo Penn Cage sēriju.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vilam došanās uz ārstu konferenci ir vien kārtējā ikgadējā atpūtas un darba apvienojuma reize, kurā gan šoreiz plānots izcelties, prezentējot jaunas zāles Restorase, kuru izstrādē pielicis roku un kuras pārdošanas ienākumi sola viņu un ģimeni padarīt bagātu. Bet gaidāmie pavērsieni liks krietni pārvērtēt prioritātes.

Sievai Kārenai, kura pati ir ar mediķes izglītību, vīra došanās prom moments vien kārtējo reizi sniedz vizuālu ieganstu, lai jau tā iekrātājam iekšējam aizvainojumam, kas pēdējos sešos mēnešos aizvien vairāk izpaustos uz āru, jo daļēji šķiet savā prātā vaino vīru par grūtniecības dēļ pārtraukto karjeru. Kaut gan vismaz romāna ietvaros pirms vēl trauksmainajiem notikumiem nekas no Vila puses neliecina, ka tas būtu pret strādājošu sievu. Kā vīra, tā arī sievas Kārenas gadījumā nieka 24 Stundas *wink, wink* liks pārdomāt, par ko gan ir vai nav vērts uztrautkies.

Pretējā nometnē kā 24 Hours ļaundaris ir Joe Hickey, kuram romāna noziegums, bērna nolaupīšana, lai no vecākiem prasītu izpirkuma maksu nav pirmais, bet Vils un tā ģimene noteikti ir īpašs un dziļi personīgi izvēlēts gadījums. Līdz šim Džo ar sievu Šerilu un prātā nepārāk apdāvināto brālēnu Huey, kurš gan no visiem trim ir visnekaitīgākais, lai arī vizuālais iespaids raisa citas domas, savu shēmu jau realizējuši vairākkārt un ar pārdomātu plānu iedvesuši gana lielas bailes vecākos, lai tiem ne prātā neiešautos domas vēlākā momentā likumsargiem par tiem noziņot. Papildus kam, kamēr sieva pieskata nolaupītā bērna vīru, Džo izmanto divvientulības laiku ar sieviņu, lai bez vēlāk sekojošās naudas, iegūtu sev cita veida bonusa izpriecu, par kuru sievai vēlāk pat vīram būtu kauns izstāstīt.

Šoreiz gan Džo ļāvis personīgajam iemeslam un vēlmei atriebties tieši Vilam varbūt aizēno līdz tam tikpat kā nevainojamo plāna loģiku un izvēli nolaupīt Vila un Kārenas piecgadīgo meitu Abby, jo ne Vils, ne Kārena pēc iniciālā šoka nav gluži ar pliku roku ņemami. Kā viens, tā otrs to iespēju robežās cenšas domāt ātri un tikt pie vēlamā iznākuma, meitas atgūšanas, lai gan Kārenas gadījumā, zinot par Džo ‘’bonusu’’, tās uzdevums izvairīties no tā ir šķietami grūtāks. Vienlaikus Džo jūtas savā ziņā neaizskarams, ja jau vairākkārt izdevies shēmu īstenot, bet viens no klupšanas akmeņiem ir tā augstprātība attiecībā uz sievu, pret kuru tas savu ‘’mīlestību’’ nereti izrāda fiziski, kura šķiet vien inerces un samaitātas pateicības loģikas dēļ pakļaujas tā kriminālajam diktātam. Šķietamā (laulības) vienotība, kurā ar neatlaidīgiem personiskas dabas jautājumiem Vilam sev par labu izdodas iejaukties.

Skatpunkta fragmenti spriedzes trillera ietvaros nav tikai no minētajiem tēliem. To vidū ir arīdzan iepriekšējā gada cietušās ģimenes vīrs, kuram sirdsapziņa vairs neļauj klusēt, kurš beidzot pielauž sievu, lai cik nepatīkami tas nebūtu, par notikušo ziņot FIB, ja nu ļaundari atkal izdomājuši izmantot medicīnas konferenci kā momentu, kurā vīrs ir nošķirts no pārējās ģimenes. Ja vēl par ieciklēšanos uz Vilu varētu ļaundara loģikai pārmest, tad šis pavērsiens gan tam nekādīgi nebūtu bijis paredzams. Tomēr FIB vai citiem likumsargiem sižeta ritējuma ir nosacīti minimāla loma, kurā vairāk dominē abu vecāku pārdzīvojumi gan, lai atgūtu meitu dzīvu un veselu, gan esot nošķirti vienam no otra.

Izklaides faktora, baudāmības un lasītprieka vērtējumā arī 24 Hours romāns iekļaujas savā žanrā virs vidējā sliekšņa un latiņas, bet atkal atmiņās Penn Cage sērijas efekts ir palicis krietni vien augstāks.

Robin White – Siberian Light

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ir 1997.gads un jau vairākus gadus kā Krievija ir itkā iesoļojusi demokrātiskajā pasaulē. Itkā, jo tā vien šķiet, ka pie varas tikuši vairāk vai mazāk ne par gramu, ne par matu labāki personāži. Itkā, jo tie, kuri tikuši pie varas gan oficiāli politikā, gan aizkulišu ēnās tītajā kriminālajā pasaulē šķiet drīzāk viens ar otru sadarbojas vai pat nemaz tik viegli nav viens no otra atšķirami.

Bet ar vienu otu visi nav mālējami un ne visi, kā Siberian Light galvenais varonis Gregori Nowek ir pavisam retas sugas, godīgs politiķis (jo īpaši Krievijā), pārstāvis. Gregorijs ir Markovo mazpilsētas Markovo mērs. Pilsēta nekurienē, kura pirms naftas atklāšanas Tunugska laukos būtu drīzāk saucama par miestu, kuras varas, naudas un politkas spēļu gaiteņuas satricina no tādām nedienām pasargāts AmerRus (AMR, Krievijas un ASV sadarbībā izveidots) koncerna labā nodarbināts lietu bīdītājs un kārtotājs Andrei Ryzhkov. Persona, kurai bijis šķietami necaursitams politiskās aizsardzības jumts, bet kurš acīmredzami kaut ko ne tā sastrādājis, lai attaptos aizsaulē.

Varētu padomāt, ko gan izmeklēšanā iesāks pilsētas mērs, bet seko zvans no politiska sabiedrotā, kurš lūdz ieskatīties, jo nav pārliecības, ka nebūs tādi, kuri savukārt patiesības vietā negribēs atrast grēkāzi, lai uzgrūstu tam vainu un paslēptu patiesību zem depiķa. Gregorijs bez politķiem neraksturīgās godīguma principa, ir arīdzan apveltīts ar naivu cerību, ka likumam ir spēks, kas pēdējos trīs mēra amata pildīšanas gados saskārusies ar skarbo realitāti. Realitāti, kurā korumpēti politiķi, kriminālās pasaules mafiozo un citu līdzīgu personu rokās tie to sagrābt savās rokās, pavērst savtīgi un brutāli sev pa labam, lai citiem atliktu vien kripatas.

Tā gan Gregorijs, gan tā patiesi uzticamais palīgs un šofera amata pildītājs Chuchin, lai cik smaga un skarba nebūtu bijusi Padomju režīma iekārta, gandrīz vai ar nostaļģiju atskatās uz aizgājušajiem laikiem. Kas vēl jo vairāk liecina par tagadnes neapskaužamo situāciju, ja ņem vērā, ka Čučina tēls 20 gadus pavadījis ieslodzījuma nometnēs. Tā arī piefiksēšanas vērta šķita atziņa laikā, kad tik acīmredzami aug kabatas biezuma rocības atšķirības, ka, ja agrāk veikalos nebija iespējams neko nopirkt, tad vismaz to neko bija iespējams atļauties.

Gregorijs pēc profesijas ir ģeologs, kas, kad ir ticis skatīt vaigā nozieguma vietu, ļauj piefiksēt un pamanīt pavedienus, likt aizdomāties par to nozīmīgumu, atšķirībā no citiem, kuri tos nebūtu pat piefiksējuši. Tā arī rakstura būtisku iezīmi un ļoti iespējams galveno faktoru, kāpēc pretestība un acīmredzamie draudi dzīvībai, turpinot okšķerēties, veido fakts, ka pirms trim gadiem aviokatastrofā Gregorijs zaudējis sievu Viku, un atstājis to vienu audzinām tagad 16gadīgo meitu Gaļinu. Zaudējums, kuram psiholoģiski Gregorijs tā līdz galam vēl nav ticis pāri, kura vēl dzīvās mīlestības jūtas iespējams tiek pārnestas uz ārkārtīgi mirušajai sievai līdzīgo Sibīrijas tīģeru pētnieci un sargātāju Annu Vereskaya. Tēlu, kuru grāmatas ļaundari izraudzījušies par grēkāzi.

Paralēli pamatstāstam ir arī interesantas paralēlās sižetlīnijas, kur viena no tām ir par Gregorija 16gadīgo meitu, kura alktin alkst pamest dzimto nekurieni un doties plašajā un civilizētajā pasaulē. Tik ļoti alkst, ka pietrūskt piesardzības un ir gatava skriet pakaļ gandrīz jebkuram, kas sekojoši jau tā trauksmainos notikumos ierautajam tēvam sagādā jaunas raizes. Cits tikpat saistošs un varbūt diskusiju vairāk izraisošs sižets ir par un ap apdraudēto dzīvnieku malumedniecību, to ķermeņa daļu tālāku pārdošanu, piemēram, alternatīvās medīcinas tīkotāju izmantotājiem. Un Siberian Ligth ietvaros tie ir Sibīrijas tīģeri, kuru aizsardzība nolūki tad pamudinājusi Annas tēlu sadarboties nogalināto Andreju Rižovski, ar mazāko ļaunumu no pieejamām opcijām

Romāna Siberian Light pie galvenajiem plusiem, pat pāri sižeta galvenajai slepkavību atrisināšanas problēsituācijai, ir tās atmosfēra un tēli. Abi kopā veido dzīvu realitātes bildi, kuru, spriežot pēc Goodreads kvantitatīvā vērtējuma, lai arī grāmata nevar lepoties ar tūkstošos mērāmu vērtējumu skaitu, daudzi nav spējuši saskatīt. Atmosfēra tik laba, ka māca ziņkārība atrast ko vairāk par pašu autoru un vismaz mana ātrā meklēšana rezultējās ar visai skopu informāciju, starp kuru minēts fakts, ka Robins Vaits ir vismaz kādu laiku uzturējies Krievijā un pat Sibīrijā.

James Patterson, Andrew Gross – Lifeguard

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas

Nedam Kellijam dzīve, neskatoties uz pašreizējo atrašanos Floridas Palmbīčā baudot sauli un laiskojoties pludmalē, strādājot par izsūtāmo un baseina puiku bagātnieka Sol īpašumā, nav īpaši lolojusi un visādi nācies kulties pa to, kā nu mācējis. Puisis no Bostonas piepilsētas Broktonas, kura vecākais brālis pirms vairākiem gadiem miris apšaudē ar policiju, kura tēvs nereti par otrām mājām jau var sākt saukt cietuma celli un pa jokajam ir uz ‘’tu’’ ar sargiem, beidzot redz gaismu tuneļa galā, kad viens no bērnības draugiem uzzinājis par šķietami vienkāršu darbiņu, nočiet cita bagātnieka trīs gleznas no ntajām pie sienām, lai par atlīdzību komanda saņemtu piecus miljonus. Nu tik dzīve varēs sākties, un pie reizes īsi pirms lielās dienas Neds pludmalē iepazinies un ieķēries skaistākajā meitenē vairāku jūdžu radiusā!

Diemžēl, kas izklausās pārāk labi, nereti tā arī ir. Vienīgi, kad runa ir par gleznām, kuru vērtība mērāma vairākos desmitos miljonu, nereti der atrast grēkāžus, kuru virzienā ātri un viegli novirzīt izmeklētāju aizdomas, uz kuriem uzgrūst vainu, lai patiesie labuma guvēji varētu tērēt sūri grūti nopelnīto. Kas vēl labāk, ja grēkāži jau laikus novākti, jo mirušais lieki muti nedzesēs, un labāk izvairīties no kaut kā lieki pateikta. Mazums tiek izspļauta kāda frāze, kura liek kādam vērīgākam izmeklētājam aizdomāties.

Kamēr Nedam nedienas tikai sākas un dzīve no sapņiem pārvēršas murgā. Tad, par laimi, arī bez mutes dzesētājiem, mākslas eksperte un FIB aģente Elllie Shurtleff ir gan vērīga acs, gan uzņēmība, lai neaprobežotos vien ar savu lauciņu un nozagtajām gleznām, bet arī izrāda iniciatīvu, lai apsekotu slepkavību vietas. Uzņēmība un nepakļaušanās kolēģu stereotipiskajām, reizēm seksistiskajām un visādi citādi nievājošām piezīmēm ir faktors, ar kuru Lifeguard romāna ļaundari nav rēķinājušies. Tā arī, kurš gan būtu varējis rēķināties ar apstākļu sakritību un notikumu pavērsieniem, kuri tieši Eliju un nevienu citu ilgstošu laiku, gana ilgi, lai to ar visu netiešo pavedienu kopumu pārliecinātu, ka aiz pirmajā acu uzmetienā vēlami pasniegtās versijas slēpjas kaut kas cits, lai pārliecinātu Eliju riskēt ar savu amatu un kārdinošās vainīgā ēsmas Neda paskatā lūkotos pēc kāda cita.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam, tad galvenais labais tēls, par spīti šķēršļiem, kuri jebkuram citam agrāk vai vēlāk liktu attapties vai nu cietumā vai romāna ļaundaru nogalinātam. Par nožēlu Nedam četri mirušie draugi romāna sākumā, kā arī sastaptās mīlestības slepkavība, kuru ļaundaris šķiet izmanto momentu un sakritības, lai arī censtos uz cita nogrūzt, nebūt nav pēdējie tam tuviem, kuriem visas šīs shēmas ‘’kļūt ātri bagātam’’ dēļ nāktos ciest, bet Neds neskatoties uz izredzēm nebūs tas, kurš ļausies tik viegli padoties. Tas viss drīzāk jo vairāk motivē izmantot jebkuru iespēju, lai atriebtu draugu un tuvo nāves, jo ko gan viņam īsti zaudēt, ja tikpat kā visi tieši viņu uzskata par lielo, ļauno slepkavnieku!

Tikmēr romantiskais sižeta attīstība starp Nedu un Eliju, kurš vismaz nenomāc pamatsižeta problēmsituāciju un līdz ar to pieciešams, lai arī ir paredzams, tad pavisam lieks ķeksītis ierasta tipa trillerim. It īpaši, kad salīdzinoši vien pirms brīža Neds teju vai lielās mīlestības valgos bijis pret citu. Ķeksis, bez kura nekas nebūtu zaudēts vai pat drīzāk iegūts, ja to šoreiz izlaistu un aprobežotos ar palīdzīgu roku un varoni Eliju, kurai ir pašai sava galva uz pleciem un kura taisnības vārdā ir gatava ar to riskēt.

Savukārt ļaunie tēli, to motivācija noziegumam ir visai klasiska un paši par sevi nevar lepoties ar unikalitāti, kā arī romāna formāts pats par sevi tik īss, lai nebūtu diži kur izpausties un apaudzēt to ar dižu miesu uz kauliem ar kompleksu, daudzdimensionālu raksturu, tad vismaz netiek iebraukts absurdā, kur ļaundaris ir ļaunāks par ļaunu, lai vien būtu ļauns, slikts un citiem ieriebt kārs.

Kad bez citu romānu atstarpes tiek lasīti divi patersona romāni pēc kārtas (iepriekšējais The Beach House) un jau no pirmās nodaļas manāma atšķirība prozā, pat kvalitātē un tās ietekmē uz iespaidu, ko rada vairāk vai mazāk tāda paša stila trilleris, tad neatliek secināt neko citu, kā vien, ka nopelni piešķirami galvenajai atšķirībai starp diviem – Lifeguard otrajam autoram Andrew Gross. Salīdzinoši ar citiem romāniem nodaļas joprojām ir makten mazas, ja izdodas nepilnās 500lpp ietilpināt 120 nodaļas. Un domātais ‘’lapu šķirēja’’ efekts, kas tādejādi tiek panākts, ka nevar apstāties, ka izlasīšu vēl tik vienu nodaļu, vēl vienu lapu un rezultātā attopies, kad jau izlasīts krietni vairāk, kā domāts, saprotama izvēle visos Patersona romānos.

John le Carré – The Russia House

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Coronet

Manas pārdomas

Ir sākušies atkušņa gadi, bet tik un tā neuzticība starp Rietumu pasauli un komunisma celmlauzi PSRS ir liela, bet siltāks laiks un publisku ierēdņu sarokošanās, smaidi un laipnāki vārdi vieš cerību liberālāk domājošajos uz cerīgāku nākotnes skatījumu pašu zemē. Vienas drosmīgas jaunas sievietes drosmīgs solis grāmatu izstādes laikā tomēr nodot drauga sarakstītu manuskriptu, kuru piekodina nodot Scott Blair rokās tā nosacītam industrijas kolēģim, lai arī pats Skots nav uz vietas manīts, iekustina izlūkdienestu mašinēriju ne tik vien Liebritānijas salā, bet arīdzan sižeta gaitā otras tālaika valdošās lielvaras aizokeānijā.

Drosmīgā dāma ir Jekaterina vai vienkārši Katja, bet saistošākais no visiem grāmatas tēliem izrādās tieši manuskripta īslaicīgais starpnieks poļu izcelsmes brits Nikolass ‘’Niki’’ Launda. Viņam gan romāna ietvaros ir vien epizodiska loma tā sākumā, bet rakstura ziņā, kā brunču mednieks, kuram gan ir savs gods un principi, bet nekad nav uz mutes kritis, Laundau ir no visiem tas interesantākais. Tēls, kura potenciāls nešķiet līdz galam izmantots vai būtu interesanti sekot līdz tāda gaitām varbūt pat cita veida, ne spiegu trillera romānā.

Kāpēc tieši Skotam vai romāna gaitā biežāk par Barley sauktajam tēlam noslēpumainais manuskripta autors gribējis, lai tā garadarbs tiktu nodots? Turklāt vēl pats manuskripts nav ne tikai jau uzreiz gatavs iespiešanai, bet trīs klažu ietvaros pēc pirmā paviršā skata varētu šķist vien kāda ārpus realitātes dzivojoša savārstījums, lai kāda politiskā režīma pasaulē neeksistētu. Kas zina, vai maz autora Džona le Karē (pseidonīms) varoņiem maz būtu izvērtušies tādi piedzīvojumi, ja ne fakts, ka Landau nekādīgi ne pa mājas, ne darba telefonu to neizdodas sadabūt rokās, kā rezultātā manuskriptam lemts tomēr nonākt citu rokās, kas sekojoši liek vispirms saausīties britu izlūkdienestiem.

Manuskripts, kurš daža laba acīs arī tiek noturēts par savārstījumu un noguļ vien ziņkārības pēc pašķirstīts uz tā galda, bet lietpratēja un eksperta acs, kad to ierauga, nojauš, ka teksts sevī slēpj potenciāli trauksmainus pārmaiņus vējus. Vējus, kas liek dažam labam romāna gaitā pamatoti satraukties, jo jauniegūtā informācija šķiet liek nodomāt, ka pašu daudzinātās ideoloģiskā naidnieka militārās veiktspējas (un laikam vairāk domāta raķešu triecienu precizitāte) nemaz nav tik liela, kā līdz šim daudzinājuši. Ka sekojoši militāri izdevumi vai stratēģija nav nemaz tik pamatota bijusi, bet, ja publika un mediji neuzoš par to, tad varbūt nemaz tik traki, domājot savus posteņus, nav.

Vai citādi pavēršot stratēģiskās pozīcijas, jauniegūtā informācija varbūt liktu vienkārši pārvērtēt pašreizējos tēriņus, nemaz tos nesamazinot. Informācija, kuru gan jāizvērtē cik akurāta tā, vai vispār varbūt ar nolūku kļūdaina un ar viltu nodota, lai liktu otrai ‘’aukstā kara’’ pusei mainīt pozīcijas, kuras patiesībā pašiem būtu par labu. Vispirms, lai būtu ko papildus darīt, lai būtu interesantāk, jāatrod manuskripta autora intereses persona Bārlijs, kurš no atmiņām tam piešķir Gētes iesauku, kādā to saukuši tā laikabiedri. Un pie reizes, jo, ko var zināt, varbūt Gētes rīcībā vēl neviena vien informācijas noslēpumu paka, no kuras apmaiņā pret kādu labumu tas būtu gatavs šķirties.

Romāna sižetiskā gaita neliek nodomāt, ka Bārlijs būtu no personāžiem, kuru diži saistītu politiskās varas gaiteņu intrigas spēles, kur nu vēl iesaistīšanās spiegu mahinācijās. Kaut gan pagātne vairs ne tik jaunajam puisim slēpj darba pieteikumu britu izlūkdienestos, kuru gan tie atraidījuši, bet tagad var izcelt dienasgaismā. Lai arī Bārlijs nerada iespaidu, ka tam pie sirds ietu un simpatizētu komunisma ideoloģija, tad nedaudz aizdomāties un uzmanīgāk uz tā gaitām liek pavērties fakts, ka Bārlijs arī pirms romāna bijis vairākkārtējs viesis Padomju Savienībā, pat ja to varētu izskaidrot un attaisnot ar profesionālajiem pienākumiem izdevniecības Abercrombie & Blair uzdevumā.

The Russia House nebūs asa sižeta spiegu trillera romāns, bet vairāk tāds, kurš caur dažādu tēlu acīm liek paraudzīties uz pārmaiņu laiku, kas dažos, kā Katjā, sāka ieviest naivas cerības, zinot kādā tagadnes gultnē vēstures un ģeopolitiskie notikumi aizvirzījušies. Tā arī uzmanību piesaistoša uz romāna beigām šķiet frāze ‘’ There was no tomorrow because tomorrow was the excuse’’, kur nākotnes iedomu problēmas abas priekškara pusēs daļēji patiesas, bet daļēji arī sev izdevīgā gaismā pagrieztas, lai tad no tālāk izrietošiem secinājumiem izspiestu dažnedažādu profesionālu un personīgu labumu.

Nekas nenotiek no nekā, pilnīgā iespēju trūkuma vakuumā, un tā, lai arī pašam Bārlijam ir labas un visādi pozitīvas atmiņas par Gētes tēlu, tad citi, kuriem tas ir vien vārds uz papīra, nevar riskēt, neizvērtējot, vai tik šis tēls nav pretinieku puses pārformēts, pārvilināts vai citādi piespiests darboties to labā. Viņš zina, ka es zinu, ka viņš zina un tā pa ķēdīti tālāk līdz jau var sākt nojukt un dezinformācijas kampaņa sajukt ar patiesu valsts līmeņa noslēpumu noplūdi. Plus kā tēliem, tā lasītājam jāatceras, ka to ideoloģiskais pretinieks un to dienesti neguļ, lai arī romāna perspektīvas fokuss ir vienpusējs.

Gan The Russia House grāmatas sižeta temps, gan sižeta pamatbrolēma par un ap manuskriptu, šķietamais nekā iznākums romāna beigās, varētu savā ziņā likt vilties un prasīt, kāda gan visam bijusi jēga. Bet, zinot autora profesionālo gaitu vismaz lielos vilcienos, tad noteikti šāda tipa incidenti, kuri rezultējas ar daudz darba stundām un vēl vairāk makulatūras, ir bijis neviens vien. Incidents, no kura varbūt tālāk rezultējas citi pirms tam negaidīti un necerēti pavedieni, kas ievieš gana būtiskas pārmaiņas un piedzīvojumu tēlu dzīvēs, lai izvērstos pietiekami saistošs romāns.

Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Shaye Areheart Books

Manas pārdomas

Dzīves un ikdienas izvēles, lielas un vēl jo vairāk mazas, kuras viena aiz otras virknējas un summējas viena pēc otras, lai ilgtermiņā ievirzītu katru no mums pa ceļa taku, kuru mērojam, lai attaptos katru rītu situācijas apstākļos, kādi nu tie katram piemēroti. Protams, ne vienmēr viss vēlamais ir pašu rokās, nedzīvojam jau individuāli izolēti no citiem, bet arī tad kādā brīdī ticis pieņemts izšķirošs lēmums, pat ja vēlāk tā pati darbība jau ir ikdiena rutīna.

Par rutīnu gan nenosauksi šķietami parastu rītu, kad likteņa pirksts liek pamanīt un paglābt no savukārt neuzmanīga šofera 3 gadīgu pretējās mājas puisi, un arī tad duoloģijas galvenā varone Ridley Jones atskatoties var atrast ne vienu vien sīkumu, kas attiecīgajā momentā būtu to nostādījis pavisam kur citur. Kas zina, kādā gultnē un svētlaimes neziņā aizritētu turpmākā dzīve, ja nepiestātu patērzēt ar kaimiņieni senioru, ja pirms došanās dienas gaitās neiztukšotu pilno paskastīti un tās saturu neuznestu uz īres dzīvokli vai metro vietā izvēlējās par labu mēģināt noķert taksi. Kur nu vēl kāds nebūt lēmums senākā pagātnē,no kuriem visvairāk izceļas attiecību saraušana pirms pusgada ar bērnības draugu un vienbrīd pat potenciālu laulāto dzīvesbiedru, bet kur tagad attiecības, pēc bildinājuma noraidīšanas, ir salīdzinoši trauslākas.

Kā jau piederas romānam tad, lai sižets tiktu iekurbulēts nepietiek tikai ar vienu sakritību, un tā par Ridlijas varonīgo rīcību kļūst New York Post fotogrāfs, kurš ne tikai pareizajā laikā iznāk no kafejnīcas, bet arī paspēj noķert kadru, kas ideāli iemūžina attiecīgo momentu. Jebkurā citā reizē mediju interese un metaforiskās 15 slavas minūtes nedēļas vai divu laikā tā arī noklustu, lai pievērstos kam citam aktuālākam. Tā arī pati Ridlija pat atviegloti jau sāk uzelpot, ka nu varēs atgriesties pie ierastās ikdienas un ārštata žurnālistes (cer būt rakstniece) darbiem, kad negaidīti saņem anonīmu vēstuli ar pasenu fotogrāfiju un jo mulsinošāku jautājumu tās aizmugurē ‘’Vai tu esi mana meita?’’

Pirmajā momentā pat absurds jautājums. Ridlija labi zina savus vecākus, to identitāti un dzīvesvietu, ja ne fakts, ka dāma fotogrāfijā blakus kādam vīram un mazai meitene pavirši ieskatoties teju mats matā atgādina viņu pašu, ja ne rūpīgāk ieskatoties meitenē uz sejas tai atrodama dzimumzīme tieši turpat, kur Ridlijai. Un fotogrāfijas ziņā, tās potenciāli apslēptajos noslēpumos slēpjas Ridlijas Džounsas pašas veiktās izvēles un vēlme apmierināt ziņkāres mākto prātu, kas tai licis izvēlēties par labu savai profesijai. Kā Beautiful Lies ietvaros pirms vēl kas pat niecīgi trauksmains aizsācies un pirms Ridlija sāk apšaubīt savu pagātni, tai ir izvēle vienkārši ignorēt foto un tās uzdoto jautājumu, vai vēlāk pieņemt par līdz tam par bioloģisko vecāku uzskatīto personu kategorisko noliegumu, par kaut ko tik absurdu. Bet tādā gādījumā varbūt neiznāktu pat viens romāns, un ja zem Ridlijas jautājumu paceltajiem senajiem noslēpumiem slēptos vien plika atklājumi par patieso vecāku identitātēm, tad noteikti nesanāktu izvilkt līdz divām spriedzes pilnām un intriģejošām grāmatām.

Lai arī duoloģijas laikā Ridlija ne reizi vien sajūtas viena, nezinot, kuram gan īsti var uzticēties, kurš ne tikai nevēl tai sliktu un pagātnes noslēpumu nosargāšanā varbūt pat gatavs nogalināt, bet arī savos izteikumos ir tuvākais patiesībai, tad gluži vienai tai kā vecāku, tā vēl jo vairāk pirms diviem gadiem pašnāvību izdarījušā onkuļa Max Allen Smiley glabātie noslēpumi nav jārisina. Par tās ciešu sabiedroto un šķietami pavisam nejaušā apstākļu sakritībā kļūst jauns, izskatīgs augšstāva kaimiņš vārdā Džeiks. To pirmā tiešā saruna ir pirmajā momentā vien parasta pārpratuma rezultāts un vēlāka sapazīšanās vien pievilcīguma motivēts un vairāk par vienas vai divu vīna glāžu izraisītas iekāres rezultāts. Tomēr, kad seko nenovēršamie pavērsieni, Ridlijai no reizes uz reizi nāksies apšaubīt pirms tam uz tik stabilajiem pamatiem būvētās realitātes un personīgās pasaules uztveres kārtību.

Cik bieži gan nenākas palaist garām kādu sīkumu, mājienus par citas personas iedabu un personības patiesajām iezīmēm, kad attiecīgais cilvēks ir mājas vides un komfortablas vides drošībā, kad var būt viņš pats un noņemt kādu nebūt publiskajā vidē velkamu masku. Par nevienu citu, kā par onkuli Maksu, viemēr smaidīgo un jautro, kuram tālu nav jāmeklē pēc bērnībā kāda draugu bērniem domāta našķa vai vēlāk jau materiāliskākām dāvanām. Jo vairāk Ridlija uzzina, jo vairāk kā gluži cita un dramatiski netīkamāka personības šķautne atklājas, un lai kā Ridlija nevēlētos, tad jaunātklāto informāciju nevar tik vienkārši pasūtīt pāris mājas tālāk un vienkārši ignorēt. Ignoraces iespēju tā palaidusi garām jau labu laiku atpakaļ.

Jokdaris starp savējiem, filantrops un veiksmīgs būvniecības jomas biznesmenis ir persona, kura dzīvāka par dzīvu ir Ridlijas atmiņās. Persona, kurai piešķirami apbalvojumi par tā izveidoto Project Rescue projektu, kurš sniedz izmisumā kritušām jaunajām māmiņām, kuras nesaskata iespējas, kā spētu uzaudzināt jaundzimušo, to nevis brutāli izmest kaut kur nebūt, bet nodot tādā kā silītē bez bailēm, ka varētu tikt meklētas un sodītas.

Dažreiz tie ir tieši līdz šim garām reizēm apzināti un citkārt neviļus par neapzināti, tādi sīkumi, kuriem dižu uzmanību šķietami nav nepieciešams pievērst, kuri, vien atskatoties un arī vien saliekot tos ilgtermiņu atmiņās kopā, sniedz mājienu norādes, ka ne viss ir bijis tik uzticams, kā to attiecīgā persona vēlējusies pasniegt.

Interesants un labas diskusijas temats ir atmiņas jautājums, kas nereti attiecībā uz vienu un to pašu notikumu pat tādās situācijus, kur varētu padomāt, ka nevajadzētu būtiskās lietās un lielos vilcienos detaļām atšķirties. Tomēr atkarībā no perspektīvas, emocionāla stāvokļa gan atitecīgajā brīdī, kad atmiņas moments izveidojas, tā vēlāk, kad notikumu atsauc atmiņā un īpaši, ja nākas to no reizes uz reizi pārstātīt, var gadīties kluso telefonu spēles fenomens, kad atgadījums gandrīz kā leģenda apaug ar alternatīvu notikumu gaitu. Vai varbūt kā Ridlijas gadījumā, kad atmiņas izvelkamas no bērnības, kur no bērna perspektīvas tā pilnībā uzticējusies tai tuvajiem pieaugušajiem, vai kā bērns attiecīgajā brīdī nav uztvērusi tos signālus, kuri tagad, atminoties, tik uzskatāmi, ja ne gluži bez problēmām acīmredzami.

Kad nezināmās pagātnes noslēpumi klauvē pie Ridlijas durvīm anonīmas vēstules veidolā, kad Ridlija izvēlas svešinieku ielaist dzīvē un nespēj remdināt kā tuksneša slāpēs izmocīto ziņkārību pirms neuzzina visu patiesību, tad sanāk attapties pie patiesības siles, kuras rūgtums tad nu jāpieņem, lai kāds tas arī nebūtu, lai kādu postažu skaistie meli pašas un citu dzīvēs neizraisītu. Vien atliek lūkoties cerību horizonta virzienā un rītdienas cerību gaismā meklēt glābiņu no pagātnes ēnu draudiem.

Alex Kava – Whitewash

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MIRA

Manas pārdomas

EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.

Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.

Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.

Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.

Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.

Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.

Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.

Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.