Space Opera

Scott Bartlett – Spacers #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš citplanētiešu Zanteku uzbrukuma atvairīšanas pirms 50 gadiem, cilvēce spējusi attīstīt SFF žanram cienīgas tehnoloģijas un kolonizēt ne vienu vien planētu un to zvaigžņu sistēmas, bet tas viss vismaz attiecībā uz Spacers sērijas pamatlokāciju vispārējā Dawn zvaigžņu kopā/klasterī bijis iespējams ar citkārt detalizētāk neizpētītas tārpejas palīdzību. Kad tā vienā jaukā dienā pēkšņi aizveras un nošķir sērijas varoņus no Zemes (ne visiem kā dzimtā puse), tas ievieš milzu pārmaiņas ģeopolitiskajos spēka samēros. Bez ANO tipa United Nations Colonies kā dominējošā spēka virsvadības un uz to pēkšņas ietekmes spēju zuduma, dažādās milzu korporācijas gatavas ķerties viena otrai pie rīkles, kas piedevām viss notiek ar citplanētiešu Zanteku draudiem fonā.

Jāsaka gan, ka paši citplanētieši visas sērijas garumā (lai arī desmit grāmatas, tad individuālie lpp apjomi nav nekādi lielie) vairāk ir kā fona drauds, bet to pašu nevar teikt par viņu izraudzīto cilvēces nodevēju, caur kuru cer ne tikai gūt vienkāršu uzvaru pār pretinieku, bet pa virsu tam arī to pilnībā iznīcināt līdz pēdējam indivīdam. To plāni stiepjas gadsimtiem tālā pagātnē, bet ne gluži lineāri tālu, kad vēl cilvēce savā Visumā par kosmoskuģiem nav pat aizdomājusies. Zanteki lūk nāk ne tikai no cita Visuma, bet to pusē laika plūsmas ritējums noris pretējā virzienā. Interesants koncepts, kas reizē nāk ar saviem ierobežojumiem, kādēļ tie nevar vienkārši izmantot savu tehnoloģisko un skaitlisko pārspēku, lai veiktu vienu vai vairākus masīvus uzbrukumus un lieta būtu darīta.

Laika plūsmas pretējā plūsma un tehnoloģija ļauj Zantekiem par Cikliem nosaukta koncepta veidā ‘’restartēt’’ laika līniju uz Zemes. Izmantot savu ‘’aģentu’’ un sērijas galveno ļaundari Saimonu Molu, lai izmēģinātu rīcības izvēļu un labākās uzvaras sasniegšanas stratēģijas, pretinieku reakcijas uz tām, lai galu galā panāktu vēlamo mērķi. Tikmēr par Mola motivāciju visas sērijas garumā vairāk vai mazāk tiek doti tikai mājieni, bet gana noprotami, lai varētu secināt, ka tie saistīti ar vardabīgu mūža mīlestības zaudējumu. Ar mīļotās personības nāvi, kuru kā vienīgo saskatījis, kura spētu iegrožot tā sliktākās īpašības un izcelt tās labās, kuru balss spēks sērās un dusmās pieklusis līdz teju nedzirdamam līmenim. Tik liels ir zaudējuma spēks, ka Mols nu ir apņēmības pilns, lai kā mūža mērķi padarītu palīdzēt Zantekiem panākt visas cilvēces izmiršanu.

Retajos skatpunkta fragmentos no Mola puses gan ‘’nabadziņš’’ sāk izjust nogurumu no psiholoģiskā sloga no Cikla uz Ciklu. Lai arī nereti, kad sāk tuvoties mūža nogales vecums, neviens vien labprāt izvēlētos nemirstību, kas dažādos fantāzijas žanros visvisādi apspēlēts, tad kādā brīdī var arī iestāties saprotams nogurums, kas gan Mola tēla gadījumā žēlsirdību, ņemot tā mēŗki, neizraisa. Kas savukārt nāk par labu sērijas galvenajam labajam varonim Tedam Tačeram un tā sabiedrotajiem.

Vien sižetiski salīdzinoši nesen Tačers saņem komandēšanā savu pirmo kuģi Ņūdžersiju un pirmoreizi piekrīt iestāties privātā sektora korporācijā Frontier Securities Veronica Rose vadībā. Pavērsienu dzīvē, kuru izraisa iniciālais uzbrukums pašā sērijas sākumā un liek piekrist doties uz Dawn klasteri. Pat bail iedomāties, kāds gan būtu cilvēces vispārējais liktenis (mājienam var teikt, ka vienlīdz jauks tas abās pusēs nav), ja ne izšķirošais Mola un Zanteku pretinieks, zem kura karoga pulcēties labajiem varoņiem, netiktu novirzīts īstajā laikā uz īsto vietu, kuru gan visvairāk motivē vēlme atjaunot tārpeju, lai varētu nokļūt atpakaļ pie sievas un vēl nedzimušā dēla, kad visi šīe galvu reibinošie notikumi aizsākas.

Pie cilvēces varoņiem, Tačera sabiedrotajiem nav gan pieskaitāmi tikai un vienīgi mīļi un jauki tēli, kurus gribētos par draugiem saukt, bet jo tuvāka ir cilvēces kritiskā izdzīvošanas stunda, jo mazāk izvēlīgs Teds Tačers var atļauties būt. Viena daļa drīzāk vispirms domā par savu pašlabumu, kas, ja Molam ļautu vaļu, īsā laikā būtu apaļa nulle. To sakot, varētu brīnīties, kādēļ gan ar Mola vadības stilu kāds vispār no cilvēces, pat nezinot par tā slepeno sadarbību ar citplanētiešiem, vispār piekristu iestāties viņa CoG superaliansē, bet Mola dzelzs dūres stils nav bez īstermiņa labumiem, jo katrs disidents var būt gana drošs, ka tam no nāves neizsprukt. Ne visiem paveicas ar Tačera drosmi, ar tā apstākļiem un resursiem, lai spētu no reizes uz reizi stāties pretim.

Neko būtisku nesamaitājot par visas sērijas noslēgumu, kura gan nesakrīt ar kulminācijas kauju pret Mola sapulcētajiem spēkiem, visnotaļ visiem neies pie sirds. To tik ļoti nevar apzīmēt, kā esam par labu vienos vārtos, kas nevienmēr ir vajadzīgs. Par salīdzinājumu nāk prātā kriminālromānu veidā atrast vainīgo līdz grāmatas beigām, bet tomēr var radīt gana lielu vilšanos, ka autors izjutis vajadzību sērijas beigās pievienot paskaidrojošu pēcvārdu par savu izvēli, kas, ja tā padomā par laika līniju un varbūt pat parēlu Visumu (gan cilvēku, gan citplanētiešu pusē) un kā nu kurš to visu interpretē, ir pat gana loģiski. Tā teikt sērija ieintriģē, lai būtu vēlēšanās izbaudīt citas autora Scott Bartlett sērijas.

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Galvenais varonis Teds Tačers, aizsākoties Spacers sērijas pirmajai First Command, atrodas uz Zemes atpūtas periodā no profesionālas United Nations Colonies (ANO versija nākotnē) armijas gaitām un laimīgi ar sievu plīst no nepacietības drīz pasaulē sagaidīt abu pirmdzimto, kad no 50 gadu senas aizmirstības par sevi atgādina reiz cilvēcei uzbrukušie un veiksmīgi atvairītie Xanthic (audio versijā izruna kā Zanteki). Nu tiem acīmredzami ir jauni cilvēci apdraudoši plāni un Teds ne tikai tiek ātrāk atsaukts atpakaļ, bet tam pat dod iespēju komandēt savu pirmo kuģi.

Iespēja gan tiek piedāvāta iekš privātas korporācijas, kurām kolonizēšanas procesā piešķirtas un laika gaitā tās ieguvušas pieeaugošu ietekmi un reizē audzējuši kabatu rocību, lai, nepārsteidzoši prioritarizējot peļņu, ļautu cilvēcei kolonizēt tuvu un tālu tai pieejamo Visuma nostūri. Jāsaka gan, ka, sērijai progresējot, var pārliecinoši apgalvot, ka Tačeram visnotaļ paveicas ar korporāciju Frontier Securities, kurā tam lemts nokļūt. Paveicies ar CEO Veronikas Rozes veidolā, kura pāri peļņai tomēr joprojām cieši pieturas arī pie bezkompromisa principiem, kurus gan sev, gan tēva atmiņas vārdā, no kura mantojusi korporāciju, nav gatava atkāpties. Sākotnēji ir nelielas šaubas, cik gan ļoti Tačeram paveicies ar Ņūdžersijas kuģa apkalpi, jo acīmredzami iepriekšējais kapteinis savā pieejā bijis krietni relaksēts un pret pēkšņo režīma uz krietni stingrāko dienaskārtību reti kurš ir stāvā sajūsmā. Tā teikt jauna slota tīri slauka un atrod nevienu vien putekli, pie kura dažs labs paspējis ērti iekārtoties.

Viens no stūrakmeņiem, kuri ļāvuši cilvēcei kolonizēt kā Dawn klasera/zvaigžnu kopā, tā citur pieejamās planētas, ir Saules sistēmā uzradusies, izveidojusies tārpeja. Kā jau tas reizēm gadās, tad nav vajadzīgs ne izprast, no kurienes tāda, kā tā darbojas, lai varētu to savā labā izmantot, bet reizē paliek būtiski riski, kuriem nostrādājot līdzšinējā pasaules kārtība un dzīves drošība tiek izmainīta pilnīgi visiem, kuri galvenokārt sērijas ietvaros atrodas no Zemes perspektīvas tārpejas otrā pusē.

Tas savukārt iezīmē pēdējo no pirmajiem lielajiem pavērsieniem un sižetiskās skatuves sagataves procesu, uz kura gan labajiem, gan neizbēgami iznirstošiem sliktajiem varoņiem izspēlēt sižetu, kad pēkšņi un cilvēcei pēdiņās interesantā sakritības kārtā reizē ar Zanteku uzbrukumiem tārpeja tā vienkārši pēkšņi ‘’izslēdzas’’ un pazūd. Tas savukārt varoņiem rada gan personiskas dabas jautājumus, jo gan kā Tačeram (sieva un gaidāmais dēls), tā citiem varoņiem un pārsvarā koprorāciju darbiniekiem otrā Zemes pusē ir radi, draugi un viss kas cits.

Tomēr sižetiski krietni būtiskāk ir pārmaiņu viesuļi un virpuļi savstarpējā korporāciju, jo UNC, kuri šajā nākotnes versijā līdz šim ir spējuši vairāk vai mazāk ieviest un uzturēt puslīdz civilizētu un likumpaklausīgu kārtību gan starp korporācijām, gan pret kosmosa pirātiem, tad tagad tie atgriežas pie tikpat kā pilnas bezzobainības, ja vien kāds fonā tos neietekmē un neiekārdina ar kādu nebūt labumu. Tačers vēl svaigi nācis no armijas vides var uzelpot, kad Veronika ir gatava aizstāvēt veselajam saprātam un arī cilvēkam vienkāršajam pašsaprotamas tiesības, bet vien kā vilks aitas ādā par tādu sērijas aizsākumā sevi grib pozicionēt Saimona Mola (Sander Incorporated CEO) tēls, kuru vienā veidā var raksturot ar skaldīt un valdīt apzīmējumu. Cits būtu sabiedroto ātra pārtaisīšana kā pelavas izmetamos vai drīzāk pat iznīcināmos ienaidniekos, kad to lietderība viņam ir tikusi izlietota.

Saimona Mola motivācija un ļaundara izcelsmes stāsts pirmajās sešās grāmatās ir vien viegli iezīmēts, ļaujot lasītājam pašam veikt galvenos minējumus un secinājumus no tiem, bet nepārprotami par galveno katalizatoru jau pirms tam esošajam ciniķim saskatīt cilvēci kā iznīcināmu parazītu meklējams sievas vardarbīgajā nāvē krietni pirms sērijas sižeta aizsākuma.

Saimona Mola darbības ir vērienīgas, bet tas nebūt nenozīmē, ka netrūktu citām korporācijām un to aliansēm (daža laba tik liela, ka var saukties par mega aliansi) nebūtu pašiem savi plāni, kuru biznesa plāniem un apgrozījuma sapņiem Mola cilvēces iznīcināšana saprotami būtu drusku nevēlami. Tomēr, lai kā dažam labam negribētos, lai kādi neizsapņoti sapņi par diženumu ārpus korporatīvās vides tiem nebūtu, tad reti kurš spēj stāvēt pat tuvumā, kur nu vēl blakus Tedam Tačeram savā militārajā stratēģijā, izdomā izkļūt no šķietami un neizbēgami letālas situācijas. No reizes uz reizi Tačers šādi sevi pierāda un pierāda tik izeikti, ka ne tikai savas apkalpes ietvaros iegūst ‘’Hammer’’ iesauku. Bet reizē viņš pats, notikumu gaitai ritot, aptver, ka viņa idealizētais komandiera stils, pārņemot Ņūdžersijas kuģi ilgtermiņā var nebūt tas pats labākais, lai ne gluži sadraudzētos ar katru apkalpes biedru, bet arī ne, lai ieviestu kā lojalitāti un paklausību tā dotajām pavēlēm un komandām, tā gana lielu iedvesmu nedomāt tikai par savu kabatu, jo kā nekā ir vien kontrakta darbinieki. Kad situācija un vajadzība spiestu, būt drosmīgiem riskēt pat ar dzīvību otra labā, ne atkāpties pie pirmās iespējas, kā daudviet korporāciju ‘’militāristi’’ līdz šim ieraduši.

Starp tiem citiem šī pārdomu raksta noslēdzošajā Thatcher’s Gambit grāmatā izceļams Amilio Garsijas (Anvil Inc.CEO) tēls, kurš pret Tačeru to satikšanās pirmajā reizē neslēpj savu pateicību tā korporācijas akciju vērtības nebijušajiem augtumiem, jo tieši viņa korporācija ir tā, kurai pieder Ņūdžersijas kuģa saražošanas gods un katra Tačera uzvara tam nāk tikai par labu. Amilio no malas varētu šķist ar tukšu bravūru un vien kripatas asa prāta, bet tāds iespaids būtu maldīgs. Vienlaikus tā krietni atšķirīgais raksturs nāk kā svaiga vēsma Tačera dzīvē, kurš nereti var būt pat pārāk nopietns.

Jāsaka gan, ka Zanteku citplānētiešu lielais drauds ar to atgriešanos sērijas ietvaros vismaz šajās sešās grāmatās ir pārsvarā atstāts fonam un vien pa reizei par tiem tiek atgādināts. Krietni pārliecinošāku lomu spēlē Saimons Mols, kuru Veronika sākotnēji ar savu naivumu vēl lolo cerības bez tiešas konfrontācijas iegrožot pirms tas paspējis sastrādāt kaut ko pārlieku draudīgu. Tomēr, ja labo varoņu spekulācijām un no autora Scott Bartlett piedāvātās informācijas no grāmatas uz grāmatu var ticēt, tad kas zina, Saimons Mols un Zanteki varbūt nemaz nav tik lieli svešinieki, kā varētu padomāt…

David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir 2552.gads un jau vairāk nekā divsimts gadus cilvēces rīcībā ir tehnoloģijas, kuras ar tās kosmokuģiem ļāvušas kolonizēt neskaitāmas planētas un zvaigžņu sistēmas, izplesties Visuma dzīlēs un atklāt tās noslēpumus, un, protams arī izmantot visas iespējas, lai iegūtu resursus un no tiem savukārt maksimālu peļnu. Diemžēl arī starp zvaigznēm, kur nevajadzētu trūkt apdzīvojamām planētām, kur nu vēl derīgu izrakteņu objektiem, cilvēce nespēj iztikt bez karošanas, un pēdējos gandrīz 60 gadus Terran Republic (grāmatas ietvaros gan pielietots Federācijas nosaukums biežāk, plus pārstāv Rietumus) nemitīgas kardarbības dēļ ar Terran Līgu nāvei regulāri  nolemj simtiem tūkstošus.

Acent to Empire sērija aizsākas, kad Terrence Murphy tēls tiek iecelts par vienas no Republikas nomalē, saukta par fringe, esošas New Dublin sistēmas gubernatoru. Neviens, ne starp Federācijas augstāka vai zemāka ranga politiķiem vai bagātniekiem aristokrātiem, ne Jaunajā Dublinā esošie, necer, ka jaunais gurbernators ieviesīs kādas pārmaiņas līdzšinējā politikā, kur nomalē dzīvojošie tiek uzskatīti par zemākas kārtas pilsoņiem, kuru atvases regulāri krīt Republikas un Līgas nerimstošajā karā, kura sākumu šķiet neviens starp dzīvajiem vairs neatceras. Bet pārsteigumu pārsteigums Terensa Mērfija raksturs nebūs tas, kurš ļausies sevi izrīkot, kuram nerūp nomalēs dzīvojošo liktenis, pat ja cits viņa vietā tieši tā arī rīkotos un nobumbulētu divus gadus, kurus minimāli jāpavada gubernatora amatā, lai atgrieztos atpakaļ Saules sistēmā uz Zemes un turpinātu baudīt tam pienākošamies privilēģijas.

Jau vēl pirms paaugstinājuma un gubernatora amata Mērfijs saskatījis sistemātiskas kļūdas un nepareizības Republikā, kļūstot par gubernatoru cerējis celt neglīto patiesību tai nepieciešamajā gaismā, lai sistēmas ietvaros censtos to mainīt uz labu. Tomēr pirmās metaforiskās ceļa bedres Mērfijs sastop vēl pirms nonācis Jaunajā Dublinā, kad pa ceļam redz tā cita tipa gubernatora rīcība sekas, kad Līgas flotes uzbrukuma gadījumā tas nevis darījis visu, lai aizstāvētu tā pārvaldībā norīkoto Invernesas planētu, bet pārspēka priekšā mucis prom, ko spēj. Lai arī populācija krietni mazāka par Jaunajā Dublinā gaidāmajiem simts miljoniem, tad postaža prātam neaptverama un, maigi sakot, sliktu dūšu uzdzenoša. Bet, kad paštaisnā niknumā Mērfijs konfrontē mukušo gubernatoru, tam vainas apziņas vietā liels izbrīns, ko Mērfijs tā ‘’cepas’’.

Ascent to Empire iztēlo jau redzētu nākotnes versiju, kurā cilvēce spējusi kolonizēt citas planētas,bet pie varas esošie, kuri Republikas ietvaros ir bagātākās 500 ģimenes, The Five Hundred, tik tālu iedzīvojusies esošās sistēmas labumos, ka nesaskata tajās nekādus trūkumus, par absurdiem uzskata nomalē esošo iebildumus, kuri gribētu to mainīt. Kādēļ gan viņiem, Piecsimtam, tas būtu vajadzīgs, ja no pārmaiņām nesaskata sev nekādus peļņas pieauguma labumus, bet tieši pretēji, ka daļa no to bagātības aizietu citu kabatās, pat ja tajās lielā mērā šobrīd svilpo vējš.

Bet vienā reizē visam pienāk savs mērs! Kad Līga uzbrūk Jaunajai Dublinai un konkrētāk tās galvenajai Kronbehas planētai, kad Mērfijs neklausa vai interpretē pa savam pavēles, lai paliktu aizstāvēt planētu, bet pēcāk pateicības un slavinājumu vietā seko kaut kas pilnīgi drakoniski pretējs, Fringe planētas ar Jaunās Dublinas sistēmu priekšgalā ar varu, ja nepieciešams, gatavas panākt taisnību.

Tomēr Fringe planētu un sistēmu sacelšanās pret Republiku, kamēr pirmās grāmatas ietvaros vēl aktīvi rit kardarbība pret Līgu, kura gan otrajā Rebel grāmatā tiek nostumta krietni tālā fonā, ka rodas iespaids, ka līdz ar Governor noslēgumu arī tam pienācis gals. Tā vietā Mērfija un arī tā sabiedrotā Harija O’Hamretija tēla ieceres bijušas no konspirāciju teorijām izraut domu, ka kādā nebūt veidā citplanētiešu rase riši jau no sākta gala bijuši iesaistīti. Kuri visus šos gadu desmitus palīdzējuši Līgai, nepieciešamības gadījumā uzkurinājuši jaunus sadursmes laukus, lai, kā atklāj otrās grāmatas prologs, gan kavētu cilvēces līdz tam straujo izplešanos Visuma plašumos, gan reizē to iekšēju cīņu rezultātā novājinātu, kas gan pirmo divu līdz šim iznākušo grāmatu ietvaros vēl netiek sižetā iztirzāts.

Ideja, kas labā izpildījumā var būt pat ļoti aizraujoša, kur ar krietni saistošāku sižetu nāk prātā The Expanse sērija. Elementi ar līdzīgu sižetu, bet Ascent to Empire gadījumā divu autoru, David Weber un Richard Fox, sadarbības auglis salīdzinājumā iznācis krietni pasausāks. Grūti spriest, kura tieši vai varbūt abu lauciņā sviežams vilšanās sagādātais akmens, bet, lai kā arī nebūtu, diezgan bieži prozai sanāk ieslīgt garos un tehniskos jauno tehnoloģiju skaidrojošos paragrāfos. Tomēr tas ne tuvu nestāv klāt gūzmai personāžu vārdiem, kuriem ir vien epizodiska loma sižetā un pēcāk par tādiem vari aizmirst. Varbūt aspekts, kas mazāk krīt acīs, kad necenties analizēt un piefiksēt vēlāk plānotam pārdomu rakstam, bet tik un tā kas tāds, ko ir iespējams nostrādāt tā, lai tas neiejauktos kopējā stāsta lasītpriekā.

Nav gluži tā, ka bez Mērfija nebūtu citu vērā ņemamu tēlu. Turklāt Governor ietvaros sižeta skatpunkts mijas arī ar tēliem no Līgas puses, kuri vienkāršojot būtu dēvējama par citā vārdā pārsauktu Ķīnas nākotnes versiju. Tā arī ik pa brīdim, labi ka ne pārlieku daudz tiek veltīts romantiskajai sižeta līnijiai, kurā galveno lomu spēlē Mērfija jaunākais dēls Kalums, kurš devies līdz pirms tam, kā jau citi, domājis kaut kā nebūt izvilkt divus gadus uz Kronbahas, un uz Invernesas izglābtā Aira, kura savukārt sevi pierāda arīdzan ar taktisku domāšanu un cīņasprasmēm, ne tikai aklu atriebīas vēlmi par pašas pieredzēto un par brāļa nāvi Republikas/Federācijas dēļ.

Noslēgums otrajai Rebel grāmatai tāds, kurš liecina, ka vajadzētu gaidīt turpinājumu pat ja ne Goodreads, ne Amazon portāli par tādu pat teorētiski neliecina, bet reizē personīga pēcgarša pēc Governor un Rebel, kas neliecina par vēlmi, jo drīzāk tādu sagaidīt. Ātrs Google meklējumu pārskats vai konkrētāk ‘’Par’’ sadaļas konspekts informē, ka Ascent to Empire var uzskatīt par prīkvela sēriju 400 gadus pirms citas 1992.gadā publicētas Furies duoloģijas. Fakts, kas nebūt neietekmē lasīšanas procesu šīs sērijas ietvaros, ko tikai apliciena fakts, ka par ko tādu uzzina pārdomu raksta tapšanas laikā.

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Cilvēce ir beidzot ne tikai izlaususies ārpus savas Saules sistēmas, bet tikusi tik tālu, lai varētu teraformēt citu zvaigžņu sistēmās esošas potenciāli apdzīvojamas planētas un sākt cilvēces ekspansiju Visumā. Laika Bērnu grāmatas pirmā nodaļa aizsākas, kad par vienu tādu potenciālo jauno mājvietu izvēlēta planēta aptuveni 20 gaismas gadu attālumā no Zemes. Vien atšķirīgāks pavērsiens no ierastā, ka misijas pamatmērķis ir nevis apdzīvot planētu ar kolonistiem no Zemes, bet gan augšupcelt primātu sugu uz planētas virsmas, kura aplaista ar nanovīrusu to ļautu gan paveikt ātrāk, gan tos kontrolēt un likt paklausīt pēcāk.

Ja vēl citu planētu terafomrēšana un vēlāka to kolonizēšana būtu misiju pamatmērķis, iespējams pret šāda veida projektiem neatrastos fanātiski un agresīvi noskaņoti pretinieki. Bet fakts, ka visā vēl iesaistīts arī Mākslīgais Intelekts, kurš gan gluži imitēt dzīvu cilvēku vēl nespēj, bet, kas zina, cik tālu no tā. Līdz ar to vienmēr atradīsies tumsoņas, kuri gribēs paraut līdzi citus, lai nebūtu tik vientuļi savā aprobežotībā, ka cilvēkam nav Dievs vai kas cits lēmis uz ko tādu, un tādēļ romāna pamatsižeta sagatave top, kad teroristiska organizācija spējusi iefiltrēties.

Tas savukārt rezultējas Avranas Kernas tēla misijas izjaukšanā, kosmosa stacijas uzspridzināšanā, lai pēcāk pamatsižets atsāktos aptuveni desmit tūkstošus gadus vēlāk, kad uz nolūkotās planētas (Avrana cerēja nosauktas par Kernas, citi kolēģi bija iesaukuši par Simiānu, bet faktiski paliek bez nosaukuma) bez primātu mērķa nanovīrusa vektors kā galveno savu nesēju, bet ne tikai, atrads Portia labiata sugas zirnekļus. Tikmēr no Zemes, uz kuras cilvēce piedzīvo savu likteņstundu, ir spiesta izsūtīt vairākus ‘’šķirstus’’ ar lielu skaitu kriokamerās ievietotu cilvēku ar cerību, ka vismaz vienam no tiem izdosies atrast reiz zudušās civilizācijas (saukta par Veco Impēriju) reiz teraformētās planētas un ļaut cilvēci paglābt no izmiršanas, kas tos piemeklētu uz pašu sagandētās dzimtās planētas.

Viens no šiem kuģiem ir Gilgamešs, starp kura kodola komandu ir klasicists un Vecās Impērijas valodas, vēsturisko avotu un visa cita veida informācijas eksperts Holstens Meisons. Kapteiņa Gaijena vadībā, kurš grāmatas gaitā diemžēl parāda vairāk no saviem trūkumiem un iemesliem, kuri liktu vēlēties, kaut šīs cilvēces izdzīvošanas cerības līdera un lēmumu pieņemšanas pozīcijā atrastots kāds cits, misija sastop pirmās grūtības, kad planētas orbītā sastop vēl puslīdz funkcionējošu staciju, kuras Mākslīgā Intelekta Elizabetes un pirmās nodaļas noslēgumā augšupielādētās Avranas Kernas intelekts izveidojis īpatnēju mistrojumu, kurš par visām varēm sargā savu mīļo eksperimentu, kurš pa vientulībā un izolācijā pavadītajiem gadu tūkstošiem vairs ne gluži ir pie pilna saprāta un nemaz neapzinās, ka uz planētas humanoīdu vietā ir arahnoīdu civilizācija.

Saistošā tagadnes sižetā uz Gilgameša, kur ne visi tēli par savu misijas galamērķi saskata gluži vienu un to pašu vai vismaz, ka visi pielietotie līdzekļi attaisnotu rezultātu, kaut arī sugas izdzīvošana ir diezgan spēcīgs pretarguments jebkādiem iebildumiem, mijas ar nodaļām, kuras seko līdzi zirnekļu sevis apzināties spējas dzimšanai un pirmajiem potenciālās civilizācijas aizmetņiem līdz pat pirmajām lielajām apmetnēm, mēra tipa sērgai to vidu, militārām sadursmēm ar citām sugām un jo īpaši teoloģiska rakstura diskusam un viedokļu, kad tie konstatē, ka uz planētu tiek raidīti signāli, kurus sākotnēji ļoti saprotami uztver, kā vēstījumus no kaut kā pārdabiska, vēl jo vairāk, kad Avranas Kernas intelekts sevi liek saukt par Dievi.

Tā arī interesants aspkets, ka zirnekļu sabiedrībā, kur mātītes izmērā ir lielākas un attīstītākas dzimumu sociālās lomas, pienākumi un ekspektācijas no tiem ir apgrieztas, kur tēviņi skaitās vājais dzimums un civilizācijai attīstoties uzrodas drosmīgi un mātīšu acīs pārdroši indivīdi, kuri izrāda vēlmi cīnīties par savām un citu tēviņu tiesībām. Papildus tam pozitīvi novērtāms šķita, ka zirnekļu vidū autors Adrians Čaikovskis izvēlējies vien dažus tēlu personvārdus, kurus nodot no paaudzes paaudzē, kas paaudzēm nomainot vienai otru nepiesārņo ar varoņu vārdiem, kuri to pienesumā ir svarīgi, bet līdz grāmatas beigām to skaits vienkārši būtu par daudz. Kas reizē arī šķiet loģiski ar autora piedāvāto zirnekļu civilizācijas (kombinācijā ar nanovīrusu) bioloģisko tipu, to zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākošajām paaudzēm.

Jāsaka gan, ka grāmatas apraksta pēdējā paragrāfā minētā divu attīstītu civilizāciju sastapšanās apgalvojumus un mājieni, ko tas varētu nozīmēt sižetā, ir gana mānīgs (kas nereti premisēs gadās), un pēc būtības Laika Bērni gandrīz līdz pat noslēguma fāzei ir kā divi vienā grāmata, kur zirnekļu un cilvēku sižetiem līdz tam ar lielu ietekmi uz otru nav lemts sastapties, ko kompensē, ka abiem ir vienlīdz aizraujoši sekot līdzi to gaitai un atrisinājumam.

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc Filipa un viņa vadītās Free Navy sakāves The Expanse sērijas otrajā triloģijā pagājuši aptuveni 30 gari gadi, kas nebūt nav bijuši viegli, bet ar pūlēm un smagu darbu ļāvuši cilvēcei izplatīties un apgūt Gredzenu vārtu sistēmu uz vairāk nekā 1300 zvaigžņu sistēmām. Bet ne visiem ir viens prāts uz draudzīgu sadarbību un progresu kopīgiem spēkiem, un tā, vēl pirms konflikta aizsākšanās ar dumpinicisko Free Navy, uz par Lakoniju nosaukto sistēmu aizmuka no Marsa nošķēlusies frakcija Vinstona Duartes virsvadībā, kuras grandiozie mērķi vispirms saistīti ar pilnīgu varas pārņemšanu, lai pēc tam varētu sakaut mistiskos citplanētiešus, kuri reiz iznīcināja Gredzenu sistēmas, kā arī protomolekulas radītājus.

Laika plūsma dara savu un nesaudzē kā sērijas galvenos varoņus, tā arī viņu izmantoto kosmoskuģi Rocinante, kur kā vieni, tā otrs izjūt gadu nastu, bet vissmagāk, noslēdzošajai triloģijai sākoties, to izjūt Klarisa, kura tagad dabū saprast savu jaunības dienas izvēļu seku implantējot sevi dažādos endokrīnos implantus. Tomēr katrai garozai reizēm ir savs saldais, atlīdzību nesošais vidus, kaut arī reizēm ar savu rūgtumu, kas savu vērtību pierādīs vēlākos notikumos.

Par notikumu katalizatoru kalpo Lakonijas kolonijas klusuma pārtraukšana, tās flotes uzrašanās Medinas stacijas un Sfēras īpatnējajā Visumā telpā, kas kalpo kā koordinatora centrs starp pārējiem Gredzeniem. Uzreiz pat vēl visi nekrīt izmisuma šokā, neuztver nopietni potenciālos draudus, jo nenojauš par būtisku faktu, ka Duarte nav kautrējies izmantot protomolekulu, lai radītu superspēcīgus kuģus, bruņas un ieročus, kā arī cita veida tehnoloģiju, par spīti šausmām, kuras citi sērijas varoņi pieredzējuši, galvenokārt jau pirmās triloģijas ietvaros.

Teju vai zibenskara ātrumā (varbūt dažiem šķitīs kā maiteklis) Lakonija iekaro, ar lielu upuru skaitu pretoties gribētāju pusē un minimālu starp savējiem parāda, cik gan bezjēdzīgi turpināt izvairīties no neizbēgamā. Kā sākotnēji, tā līdz pat visas sērijas noslēgumam Duarte turpinās apgalvot, ka tas viss darīts visas kopējās cilvēces labā, ka agrāk vai vēlāk kādam tas būtu bijis jāuzņemas, lai izvairītos no tāda paša likteņa, kas iznīcināja Gredzenu sistēmas radītājus.

Bet progress šajā aspektā nebūt nav tik veikls, kā gan labajiem, gan par sliktajiem saucamajiem tēliem būtu vēlams. Nedēļas un mēneši turpina ritēt, bet atbilde par risinājumu kā nedodas, tā nedodas rokā. Tās meklējumos astotā grāmata Tiamat’s Wrath būtisku daļu velta zinātnieces, astrobioloģei un galvenajai protomolekulas ekspertei (pēc trakā zinātnieka Kortazara) Elvi Okoye, kurai kopā ar vīru Fayez jālavierē starp Lakonijas un Duartes rīkojumiem un kopējo virsmērķi, kas saistīts ar cilvēces izdzīvošanu, kad šķietami Rocinantes kapteiņa Holdena un viņa komandas, to starp jaunās pretošanās kustības līderes Naomi Nagatas notveršanai un sodīšanai būtu jābūt salīdzinoši mazsvarīgākai.

Elvi nenākas viegli pašai sev palikt godīgai, saprast, kad sāk tiktp pārkāptas robežas un sarkanās līnijas augstāka mērķa labā, jo viņas rīcībā ir divi eksperimenta rezultātā teju nemirstīgā statusā nonākuši bērni – Kara un viņas jaunākais brālas Xan -, kurus uz Lakonijas šķiet no mirušajiem atdzīvinājis dronu tipa artefakts un protomolekulas kombinācija. Ja vēl trešais par Katalizatoru sauktais objekts (ar protomolekulu inficēta sieviete, kurā patoloģija kāda iemesla pēc apstādinājusi progresu) jau vairs pat objektīvi vairs nav par cilvēku saucams. Tad attiecībā uz Karu un viņas brāli to pašu nevarētu apgalvot. Bet, kad uz spēles cenas likta varbūtība, ka neveiksmes gadījumā visa cilvēce pilnīgi uz visām apgūtajām planētām pārstāj eksistēt, tad arvien pievilcīgāki šķiet pretargumenti, kuros divu it kā jau vairs ne dzīvajos, bet kādā citā īpatnējā, nenovecojošā stāvoklī indivīdi nav tādā pašā vērtē.

Tā varētu teikt, ka noslēdzošā trešās triloģijas un visas The Expanse sērijas grāmata Leviathan Falls (jau pēc nosaukuma var nojaust mājienus par sižeta gaitu) diskutablu padara jautājumu, kādu cenu katrs no tēliem gan individuāli, gan visas cilvēces vārdā gatavs maksāt, lai izvairītos no izmiršanas. Tā Duarte par risinājumu rod, ka cilvēcei jākļūst par Stropa Prātu, kas gan varētu šķist ačgārni, jo Gredzenu radītāji paši jau no evolūcijas sākuma tādi bijuši, kas tos nepaglāba. Bet pretarguments Duartem, ka cilvēku individuālis Stropa Prāta radīšanas iesākumā būs tas, kas ļaus uzvarēt. Bet teju katram no līdzšinējiem labajiem tēliem reakcija, padzirdot ko tādu, ka tad jau labāk atgriezties pie Duartes autokrātiskā režīma. Ka tādā pasaulē nenovēlētu nevienam ienaidniekam, kur nu vēl bērnam dzīvot.

Kā vieniem, tā otriem, cīņa gan pret reālu ienaidnieku, tā iedomātiem, kā arīdzan pašiem ar sevi, kad būtiski šķēršļi ir gadu gaitā labi kalpojuši, pieredzē gūti uzskati, starp kuriem nu dažiem vairs nav vietas, bet ai kā gribas vēl pie tiem turēties, ir cīņa un sacīkste ar laiku. Lai arī mistiskie citplanētieši šķiet nekur nesteidzas, kopš Gredzenu aktivizēšanas pagājis taču vairākas desmitgades, tad kosmiskajā ilgtermiņā tas nekas nav.

Kopumā žanra faniem ļoti rekomendējama sērija ar trim labām (otrā salīdzinoši ne tik) triloģijām un sižeta arkām.

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī cik straujš nebūtu bijis cilvēces meteoristiskais leciens zvaigznēs, turklāt puslīdz līdzvērtīgās pozīcijās ar spēcīgākajiem citplanētiešiem maksaultiem un rindalu, pateicoties Skipijam, tad viņu liktie šķēršļi tik un tā var sagādāt būtiskas problēmas. Galvenie vaininieki pie samilzušākās likstas, no Venēras gāzēm radītā ‘’mākoņa’’, kas draud bloķēt pietiekamu Saules gaismas apjomu, lai radītu maklīgu ledus laikmetu.

Nekas tāds, kas nedodu Džo Bišopam, Skipijam vai kādam citam neizbēgamu izvēli aktivizēt to rīcībā esošos Vecajo ieročus vai ļaut taimerim sasniegt nulles pozīciju, bet noteikti arī nekas tāds, kas drīkst palikt bez atbildes parādā. Plāns šķietami vienkāršs un reizē ārkārtīgi komplicēts ar neskaitāmiem nezināmajiem un to variācijām. Kaut kā nebūt kaķveidīgajiem maksaultiem jādod tik liels trieciens, varbūt pat to sērijas ik pa brīdim, lai tie paši savāktu sevis radīto šmuci.

Vien āķis tajā, ka maksaultu psiholoģiskā ideoloģija, ka viņiem diženais liktenis tāltālā nākotnē ir lēmis un piešķīris tiesības būt vienīgajiem, īstenajiem ja ne Visuma tad Piena Ceļa galaktikas valdniekiem. Kas gan interesantā kārtā tūkstošgadēm ilgajos konfliktos pastarpināti ar savām klientrasēm pret otru zirnekļveidīgo rindalu koalīciju nav izdevies. Bet lai vai kā, šķiet tas būtu zem katras kritikas, zem viņu goda, lai pieļautu cilvēku nostabilizēšanos vienlīdzīgās pozīcijās ar viņiem. Par laimi cilvēcei, tās pusē darbojas Vecajo mākslīgais intelekts Skipijs, vēl jo vairāk viņa draudzība ar Džo notur Skipiju ieinteresētu turpināt palīdzēt, lai ar Džo iesaisti, kura brīžiem stulbie jautājumi (un reizēm arī citu komandas biedru domu gaitas) noved pie ģeniālām un agrāk citu nekad neiedomātām idejām, lai no nenovēršamas cilvēces iznīcības nonāktu teju uzvarētājos.

Nav arī tā, ka Zeme būtu vienīgā planēta, uz kuras eksistētu cilvēki, bet neviena cita lokācija nav gana pašpietiekama vai pietiekoši aizsargāta, lai Zemes zaudējums vai nonākšana ilgstošā ledus laikmetā būtu pārciešams atgadījums. Var atkārtoties un atkārtoties, cik nozīmīgs ir Skipija faktors, bet ar visu to cilvēcei agrāk vai vēlāk nepieciešami sabiedrotie vai vismaz tādi, kuri nebaidītos tai aizsākt kosmosa floti, kad pašu kuģubūvētava ir vēl tāls nākotnes sapnis. Tā par vieniem no galvenajiem šāda tipa palīgiem kļūst vaboļveidīgie džraptas, kurus vairāk par visu motivē cilvēku neprognozējamība, jo pašu sabiedrība attīstījusies tā, ka tie ir spējīgi saderēt uz pilnīgi visu, kur notikuma iznākums ir ar vismaz diviem iespējamiem iznākumiem. Tos pat nespēj attūrēt reizēm neslēpti draudi no virspavēlnieku maksaultu puses.

Bet, lai ko Džo ar kolēģiem uz Valkīrijas un citiem kuģiem nepasāktu, tiem vienmēr vērts prātā paturēt, ka uz Zemes politiķi un cita veida funkcionāri nesēž rokas klēpi salikuši. Papildus tam baiļu panika, ko cilvēku masās izraisa potenciāla ledus laikmeta tuvošanās ir teju bezprecedenta. Metaforiskais smilšu pulkstenis tikš gan floras, faunas jautājumā, gan sabiedriskā miera un potenciālu savstarpēju valstu militārās sadursmēs, ko jāsaka gan maksaulti vismaz uz lapaspuses atrādītā cenšas izmantot visai nemākulīgi, bet tomēr ar postošām sekām laikā, kad vienota cilvēces fronte nepieciešama, kā vēl nekad.

Tomēr, lai vai kādi rīkojumi un pavēles reizēm tiktu raidītas Džo virzienā no tādiem, kuri nav kāju spēruši kur citur, kā uz Zemes vai pat bijuši augstas bīstamības situācijas, kur sekundēs jāpieņem būtiski lēmumi, Džo, Skipijam un citiem normas robežās ir pieejama pietiekoši liela rīcības brīvība, lai varētu pieņemt pēc iespējas objektīvi pareizākus lēmumus, ne tādus, kas uzreiz situāciju padarītu krietni sliktāku. Kaut gan katru reizi Džo var pārliecināties, ka likums par neparedzētām sekām, ir reālāks par reālu. Kas jo būtiskāks kļūst, kad nākas blefot uz pilnu klapi un visaugstākajām likmēm, lai nepieļautu Zemes un cilvēces iznīcību.

Tomēr, lai kādas briesmas nesagādātu maksaulti, rindalu un citi citplanētieši, tiem ne tuvu nestāv Vecajo aiz sevis atstātie sentinelu sargi, kuri nosacīti nesen bija aktivizēti, kad itkā maksaulti gribēja izmantot Vecajo ieročus, bet tagad šķiet aktivizējušies, jo Skipijs cilvēces glābšanas nolūkos un aiz savas augstprātības, manipulācijas ar tārpejām un to tīklojumu. Bet, ja ir iespēja un varianti, nekad nevajag pirmajiem uzņemties vainu, vispirms to nemēģinot novelt, piemēram, uz maksaultiem. Kad tā vien šķiet, ka Skipijam Lieliskajam ir sanācis sasniegt sava diženuma augstumus, sākot ar blefu, ka spēj likt avarēt tārpeju tīkliem Visumā, beidzot ar teju kā mājdzivnieku domesticētu sentinelu un uzskaiti varētu turpināt (Džo nākas bieži glaudīt Mākslīgajam Intelektam pa spalvai, uzbužināt reizēm vārīgo ego), jauni izaicinājumi prasa tos atkal pārspēt.

Tā lūk ideāls sērijas četrpadsmitās grāmatas Match Game kulminācijas noslēgums, lai atstātu potenciālu saķeršanos ar citu Vecajo mākslīgo intelektu līdzvērtīgu Skipija talantam (cerams ne daudzskaitlī) atlikušajām divām sēriju noslēdzošajām grāmatām

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēcei negaidīti paveras ceļš uz vairāk nekā 1300 apdzīvojamām planētām, pat ja flora un fauna, kas uz tām attīstījusies, nav piemērota tūlītējam cilvēka uzturam, varētu domāt, ka visiem būs gana ko sadalīt, nevajadzēt plēsties savā starpā, kā līdz šim. Diemžēl, tā domāt būtu naivuma augstākā pilotāža un The Expanse sērijas ceturtais turpinājums Cibola Burn ir vien iesildošais numurs piektajai un sestajai grāmatai.

Vērtīgi izrakteņi, zemes īpašniecība, kuras teritorijā tie atrodami un nauda pati par sevi joprojām dominē un rada konfliktsituācijas, kuras daļai iesaistīto beidzas letāli, kā tas aizsākas uz par New Terra iesaukto kolonijas planētu, kad RCE korporācijas kuģis, kurai uz Zemes piešķirtas tiesības apgūt jauno planētu saskaras ar nelūgtiem visiem, kuri jau tur apmetušies un uzskata izrakteņu lokāciju par savu. Tam seko bumbas sprādziens RCE kuģa nolaišanās laukumā un vispārēja augstas saspīlētības atmosfēra.

Līdz ar to, kuram gan labāk uzticēt konflikta deeskalāciju, naidīgās situācijas atrisināšanu, kā Rocinante komandai ar Holdenu priekšgalā. Papildus tam, kāpēc Holdens piekrīt uzdevumam, ir pati planēta, tās īpatnējā tektonika, kas pēc būtības gandrīz vai neeksistē, jo citplanētieši, kuri kādreiz to apguvuši, spējuši planētu (un gan jau arī citas) tā pārveidot, ka gandrīz varētu padomāt, ka pati planēta ir mākslīga vai vismaz nav vairs no oriģinālā stāvokļa atpazīstama. Turklāt tas viss paveikts salīdzinoši tik labi, ka daža laba tehnoloģija ir spējīga darboties pat pēc aptuveni divu miljardu gadu dīkstāves.

Diemžēl protomolekulas sižets puslīdz aktuāls vien Cibola Burn ietvaros, kur Millera gars vai tā imitācija ar Holdena palīdzību paralēli pašai protomelukulai (nav sevis apzināties spējīgā tādā pašā līmenī, kā Millers) izpēta uz planētas palikušos artefaktus, varētu mēģināt labāk izprast tiem naidīgo spēku, kas tāltālajā pagātnē būtu licis to izveidotajai impērijai sabrukt.

Vienlaikus interesanta ir sižetlīnija par cilvēkam nedraudzīgās planētas apgūšanu, pielāgošanos sarežģītajiem dzīves apstākļiem uz tās, kad negaidītus šķēršļus un potenciālu bīstamību veselībai, ja ne dzīvībai sagādā kaut kas pat tik vienmuļš kā lietus. Bet, lai potenciāli atgrieztos pie šiem sērijas aspektiem, vispirms cilvēcei kā tādai jāiziet cauri ļoti izaicinošam sava veida pilsoņkaram.

To tad aizsāk no belteru (apdzīvo par stacijām pārveidotus lielus kuģus, planētu pavadoņus utml. ārpus Zemes un Marsa) nācis tautiešu atbrīvotājs no nodokļu un cita veida paverdzinātības jūga Marco Inaros. Gadu desmitos uzkrātais aizvainojums, apspiestības smagums, kas ierobežojies attīstības potenciālu, šķietami visus svarīgākos labumus pievācot sev Zemes un Marsa virzienā, reizēm aizkavējot svarīgu resursu, piem, medicīnas preču nokļūšanu belteru apdzīvotajās teritorijās, tagad nu ļauj oportūnisma brīdim, lai harizmātisks līderis ar savu šarmu spētu mobilizēt vienotam mērķim tik plašā teritorijā esošos biedrus. Vienlaikus spēdams nepievērst tik lielu uzmanību saviem kā līdera trūkumiem, kuri pat citu līderu pamanīti, nešķiet tik būtiski, lai to dēļ aizkavētu pašu pretošanās procesu.

Tā būtisks un Cibola Burn ietvaros noteikti par maitekli vēl uzskatāms pavērsiens ir Marko iniciēts uzbrukums Zemei ar vairāku asteorīdu trieciniem tai. Kā vēlāk pierādīs Nemesis Games un Babylon’s Ashes notikumi, tad Marko stiprā puse nav ilgtermiņa plāni un domāšana, kā gadījumā šāda veida cilvēkam vienīgās bioloģiski piemērotās planētas biosfēras, ja ne iznīcināšana, tad tuvu tam, nebūtu izvēles rīcības opcija. Vien ar laiku, kā sestajā sērijas grāmatā uz sižeta skatuves vairāk kāpjošā Michio Pa, kas Zemei veltītā uzbrukuma brīdī vēl ir Marko sabiedrotā, tā arī citi spēs pamanīt, ka Marko vairāk motivē savtīgi, personiski mērķi un retorika par belteru glābšanu no apspiestības jūga ir vien fasāde, lai liktu citiem darīt viņam vēlamo.

Pēc Cibola Burn sižeta un vēl pirms uzbrukuma Zemei, Rocinante kuģim nepieciešama plaši labošanas darbi uz ilgāku laika periodu. Lieliski ļauj autoram šķietami neuzspiesti izskaisīt galvenos varoņus pa dažādām Saules sistēmas lokācijām, lai pavērsiena brīdī varētu sniegt tikpat dažādas perspektīvas uz notiekošo. Tā pirmo pieminēšu ieroču ekspertu uz Rocinante ar raibu kriminālās pasaules pagātni un neapskaužamu bērnību uz Zemes, kura dēļ galvenokārt Klarisa Mao vēlāk kļūs par vienu no Rocinante komandas, kas vēl trešās Abbadon’s Gate grāmatas ietvaros būtu kaut kas neiedomājams.

Klarisa nav vienīgā, kura pēc šīs sava veida otrās triloģijas The Expanse sērijas ietvaros pievienosies Rocinante, bet daži apstākļu sakritības dēļ ir vien uz salīdzinoši īsu brīdi, ka nav pieminēšanas vērti. To pašu gan nevar teikt par marsieti Robert ‘’Bobbie’’ W.Draper, kura pirmoreiz sevi atrāda sērijas otrajā Caliban’s War grāmatā, bet periods pēc aktivās militārās karjeras vien brīžiem bijis gana aizraujošs, pateicoties politiķei un pēc uzbrukumiem Zemei ANO vadītājia Avasaralai. Bobiju visā notikumu virpulī iesaista gan pati Avasarala, kurai dzelzs lēdijas tipa statuss, gribasspēks un varēšana tiek pārbaudīta uz pilnu klapi, bet tādi kā Marko uz ko līdzīgu var vien sapņot, gan Rocinante pilots Alekss.

Sestais turpinājums Babylon’s Ashes prologs ir vien trīs mēnešus pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem. Visi vēl ir šokā, par ko tādu, bet Marko jau sāk pārlieku ātri svinēt katru mazāko uzvaru, bet ar katru mazāko neveiksmi turpina jo uzskatāmāk atrādīt savus trūkumus. Katrs negaidīts pavērsiens itkā bijis daļa no kāda no neskaitāmajiem paralēli esošajiem plāniem, lai liktu citiem noticēt, ka viņš ir gatavs pilnīgi jebkāda veida varbūtībām. Tomēr, ja kaut kas tiešām noiet greizi, tad vai, kā jau minēts, tas arī bijis daļa no lielāka plāna, vai arī pie neveiksmes vainojams vienmēr kāds cits, bet ne viņš pats.

Lai arī mēreni noskaņotās Outer Planet Alliance (OPA) līderis Freds dara visu iespējamo, lai mazinātu Marko ietekmi, apvienotu zem sava karoga sakarīgi domājošos un pārliecinātu mainīt puses šaubīgos, tad kā viņš, tā arī pat Avasarala nav vairs jaunības spēka brieduma pilni un sāk izjust gadu nastu, konstanto spriedzi, ko nemitīgi klāt liek politiskās spēles un mahinācijas, lai kaut ko panāktu. Bet tā vien šķiet vismaz uz attiecīgo brīdi, ka neviena labāka, papildus Holdenam un viņa komandai nav, kuri jau tā milzu problēmas nesačakarētu vēl vairāk.

Kaut arī visnotaļ izprotams The Expanse sērijas pavērsiens, kurā cilvēcei nosacīti jātiek galā pašai ar sevi pirms ir iespējams vērst skatu uz 1300+ citām zvaigžņu sistēmām, tad protomolekulas, citu potenciālu citplanētiešu draudu sižetlīnijas kaut kā šķiet saistošākas. Turklāt, ja vēl piektās grāmatas noslēdzošajos momentos, kāds nozog līdz tam Freda kontrolē esošu protomolekulas paraugu.

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau kārtējo reizi iepriekšējās Armageddon grāmatas ietvaros Džozefam ‘’Džo’’ Bišopam, mākslīgajam intelektam Skipijam kopā ar pārējiem pašiesauktajiem pirātiem izdevās paglābt Zemi no īstermiņa draudiem, bet ar katru reizi tā vien šķiet jauni draudi cilvēces eksistencei uzrodas ātrāk un vēl nopietnāki nekā pirms tam. Turklāt jebkurus plānus sarežģī fakts, ka viņu darbības pagaidām vēl nedrīkst ļaut citām sugām, it īpaši vispēcīgākajām Maxolhx (kaķveidīgi)un Rindhalu (zirnekļveidīgi), ka cilvēces rīcībā ir kaut kas tik spēcīgs kā Vecajo radīts AI.

Bet vismaz pašā devītās grāmatas Valkyrie sākumā var koncentrēties uz jauniegūtā kosmoskuģa apgūšanu ar tādu pašu nosakumu, kas ir krietni spēcīgāks par līdz tam Džo izmantoto Lidojošo Holandieti, un galvenokārt jau tā oriģinālā mākslīgā intelekta iegrožošanu, kurš, sekojot programmatūras pavēlēm, nemitīgi gudro, kā varētu nogalināt savus pasažierus, kur pirmajā mēģinājumā iesaistīti viedā gultasveļa un palagi.

Kamēr Maksholti pagaidām primitīvos cilvēkus ne tuvu neuzskata par draudiem, tad ziņkārība par tārpeju dīvaino uzvedību pēdējā laikā un vienkārša nepieciešamība noskaidrot, kāpēc pēkšņi viena tārpeja pārstāj darboties vai cita līdz tam ‘’aizmigus’’ vai šķietami sabojājusies tārpeja uzsāk darbu, liek uzsākt izmeklēšanu šajā jautājumā. Un par cik aiz tā slēpjas Skipija un pirātu paveiktais, tad Džo nedrīkst to atstāt bez uzmanības ievērības.

Starp Valkyrie galvenajiem sižetpunktiem pieminama gandrīz 200 cilvēku, galvenokārt bērni zem 10 gadu vecuma, gūstekņu glābšanas no Kristang (ķirzakveidīgi) kontroles pirms tie paspējuši pārdot tos jau pirktgribošiem klientiem eksperimentiem bioloģisku ieroču radīšanas nolūkos. Pirms vēl kaut kas tiek pasākts, rūpīgi tiek apsvērts, vai tik tiešām ieguvums atsvērs risku, kad neveiksmes gadījumā cilvēcei garantēta tās mājas planētas iznīcināšana, ja ne visas sugas izmiršana. Bet šeit un arīdzan gan pirms tam, gan vēlāk var argumentēt, ka cilvēces ilgtermiņa izdzīvošanas izredzes ir gana mazas, lai, zinot faktus, neko nepasāktu.

Paralēli tam, sākot šajā un turpinot gan sērijas desmitajā turpinājumā Critical Mass, gan nākošajā pēc tam Brushfire, tiek apspriests Džo Bišopam personīgāks jautājums attiecībā uz kolēģi un romantisko interesi Margaret Adams veidolā. Armagedona notikumi un pārdzīvotais atstājis Mārgaretas veselību tik šaubīgā stāvoklī, ka Skipijam jāpielieto visa sava spīdošais lieliskums. Papildus tam jācīnās ar pašas Mārgaretas psiholoģiskās dabas problēmām, ko radījusi nokļūšana cit pilnīgā aprūpē, kad pirms tam tik ierasta bijusi pašpietiekamība un spēja visu paveikt neatkarīgi no citiem. Tam visam vēl atliek pievienot klāt emocionalitāti no vēl līdz galam abpusēji neatzītām romantiskām jūtām, ko sarežģī abu profesionālais statuss, lai varoņiem absolūti nekad nebūtu garlaicīgi.

Jāsaka, ka klifhengeris, ar kādu noslēdzas Valkyrie, liek nopriecāties, ka garākās sērijās lasu trīs grāmatas pēc kārtas vien tagad. Klints pārkare, kas saistīta ar Skipija līdz tam viņa matricā noslēptām atmiņām par laiku, kad Vecajie un to mākslīgie intelekti nebija mīklaini kaut kur nozuduši. Kad Vecajie savā starpā konfliktēja par labāko izvēli, kā veikt nākošo evolūcijas soli un transcendēt. Par Vecajo atstātajiem tehnoloģiju artefaktiem, kas kādā mistiskā veidā pasargā galaktiku no vēl mistiskāka drauda ārpus tās, un, lai būtu pārliecināti, ka vēlāk kāda cita inteliģenta rase to neizbojā, tās Mākslīgie Intelekti ilgu periodu iznīcinājuši jebkuru planētu, uz kuras tāda potenciāli būtu varējusi attīstīties vai vismaz nepieļaut, ka tā sasniedz tehnoloģisku attīstību, lai pamestu savu planētu.

Bet ne visas Skipija atgūtās atmiņas pilnībā saskan, un ir gana daudz nesakritību, lai Skipijs pierunātu Džo veikt senu MI kaujas vietu tūri, kas gandrīz beidzas letāli Džo un Valkīrijas komandai, kad kā jau to būtu varējuši paredzēt kaut kas noiet greizi, kas šajā gadījumā saistīts ar vēl aktīvu, bet ‘’prātā nestabilu’’ sentinelu. Bet, ja ar šādu kartējo izbīli nepietiek, tad Skipijs (atkal viņa ego gūst virsroku pār loģiku) iesaka un pierunā Džo uzmeklēt Vecajo tehnoloģiju noslēptu planētu, uz kuru norāda visi sensoru dati, bet vizuāli nav saskatāma. Un, lai cik augstprātīgs nebūtu Skipijs, lai cik bieži dažādi viņš nenonievātu cilvēces (un citu bioloģisko radību) intelektu, tad šoreiz šī viņa ideja nāks par labu cilvēcei, jo apslēptā (gāzes) planēta sevī slēpj Vecajo ieročus, kuri līdz šim bijuši pieejami vien Maksholtiem un Rindalū.

Varētu jautāt, kāpēc gan abas galvenās sugas tos aktīvi nepielieto, uz ko atbilde ir nevēlēšanās izsaukt Vecajo atstāto sentinelu nežēlīgo uguni un tādejādi savas sugas iznīcību, kas notiktu tādā gadījumā. Sekojoši ar jauniegūto ieroču pieejamības faktu vien nepietiek, lai nu Zeme un uz tās mītošā cilvēce varētu snaust saldā miegā bez citplanētiešu uzbrukuma draudiem. Vecajo ieroči vien paglābj no totālas iznīcināšas, ne no citiem nosacīti mazāka mēroga uzbrukumiem, kā mākslīga ledus laikmeta izraisīšana vai jau līdz šim vairākkārt novērstu jaunu, nāvējošu vīrusu radīšanu.

Valkīrija, Kritiskā Masa un Brushfire iepazīstina ar jauniem tēliem, ar jauniem cilvēcei draudzīgiem mākslīgajiem intelektiem. Tā bez līdz šim vairāku grāmatu garumā jau eksistējošās Nagatas, klāt nāk Bilbijs, kurš par savu publisko personību un runas stilu pieņem imidžu, kas varētu likt domāt, ka teju visu laiku Bilbijs ir kādu vielu ietekmē, ja nezinātu, ka viņš ir ļoti spējīgs mākslīgais intelekts. Kā Bilbija radīšanas stāsts, tā nto citu komiskāku un pat potenciāli letālos momentos dinamika starp Džo un Skipija tēlu ir viena no sērijas spēcīgākajām pusēm. Saikne, kuras spēku nevar pārvērtēt, jo Džo kā iespējams vienīgais Skipija patiesais draugs, kamēr citi vairāk vai mazāk piecieš viņa ekscentriskumu, ir ļoti iespējams galvenais faktors, kas notur Skipiju cilvēces pusē.

Ja Džo un viņa kolēģi vēlas, lai cilvēcei būtu jel kāda pozitīva nākotne, darbiņu vēl ir pilnu roku un sērijā vēl gana rūmes jauniem piedzīvojumiem. Jaunie pavērsieni, kad Skipija, Džo un viņam uzticamo kolēģu rīcībā ir drauds pār maksholtu un rindalū sugu galvām par vispusēju iznīcības draudu, dod vien plašākas rīcības opcijas, lai izkarotu vietu uz citām apdzīvošanai derīgām planētām. Lai pārliecinātu citas rases, kuras pagaidām skaitās zem pieminēto divu sugu pakļautības, varbūt labāk kļūt par cilvēces sabiedrotajiem, pat ja ceļš līdz tādai nākotnei vēl tālu mērojams.