Space Opera

James S.A. Corey – The Expanse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas būtu varējis būt, kā viens no daudzajiem nejaušiem un uz vispārējo ģeopolitisko situāciju neko neizsakošs pirātu uzbrukums, ir krietni tālējošākas sekas ne tikai sērijas galveno varoņu dzīvēs, bet arīdzan ar ietekmi uz pilnīgi visu cilvēci. Cilvēci, kura spējusi apdzīvot vairākas planētas un to pavadoņus savā Saules sistēmā. Pat ja Marss vēl nav pilnībā teraformēts, tad tā attīstība gājusi gana tālu, lai tam būtu jau izveidojusies vēlme pārvaldīt sevi kā no Zemes neatkarīgu planētu. Diemžēl progress sev velk līdzi aizgājušus netikumus un tie, kuri dzimuši un auguši zemākās gravitātēs, saukti par Belters, saskaras ar rasismu un cita veida noniecinošu attieksmi.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens sērijas sākumā, pirms iegūt vispasauļu atpazīstamību, ir vien nenozīmīgas ledus ieguvēju kuģa komandējošais oficieris. Vien nejauša apstākļu sakritība to paglābj no neizprovicētas, šķietami marsiešu iniciēta uzbrukuma un ledus ieguvēju galvenā Canteburry kuģa iznīcināšanas, kamēr pats ar četriem kolēģiem, kuriem lemts kļūt par ciešu komandu, atrodas uz cita mazāka.

Tikmēr Leviathan Wakes otram galvenajam varonim detektīvam Milleram tiek uzticēts specuzdevums atrast un nogādāt mājās superbagātnieku meitu Džuljetu, kuras izklaides un dumpiskums pret vecākiem šķiet aizgājis par tālu. Uzdevums, kas detektīvam ar 30gadu darba stāžu nebūtu varējis nākt piemērotākā laikā, lai varētu atpūsties no krietni korumpētāk noskaņotiem kolēģiem uz Ceres stacijas, kur policija patiesībā ir vien glorificēta apsardzes un cita veida drošībnieku firma.

Pats savās acīs Millers ir vēl tas pats daudzsološais censonis, kāds bijis jaunībā, bet vien godīga priekšnieces atbilde, kāpēc tieši viņam uzticēta Džuljetas atrašana, atver acis uz pavisam citu realitāti. Tomēr ne viss labais attiecībā uz jauno uzdevumu nāk bez saviem ērkšķiem un trūkumiem, kuriem līdzi vēl citi negatīvi aspekti. Ar visu to cilvēcei krietni paveicas ar personāžiem, kuri pirmie sāk atklāt psihiski nelīdzvarotas milzu korporācijas Protogen vadītus, ego un alkatības pilnus plānus, kad tie atkājuši vairāk nekā divus miljardus gadus senu molekulāru ieroci, kurš tāltālajā pagātnē vien nejaušu sakritību rezultātā nav ietriecies Zemē, izmainot dzīvību uz planētas kādu to lemts šobrīd redzēt.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens iekš Leviathan Wakes vēl ir pārlieku uz nerviem krītošs paštaisnīguma iemiesojums, kurš par visu augstāk stāda patiesības izpaušanu masām, lai kāda tā nebūtu, lai kādu reakciju cilvēku masās tas neizraisītu. Tā marsiešu iesaiste Cantbeburry kuģa iznīcināšanā, pēcāk norādes, ka patiesībā zemieši par tādiem vien izlikušies, lai noveltu vainu īsā laika periodā iznīcina Zemes-Marsa aliansi, bet varbūt patiesība ir krietni rafinētāka un kāds kā Protogen ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst uzmanību.

Ja vēl labvēlīgāk un pret citiem draudzīgāk noskaņotam tas pirmajā momentā varētu šķist absurdi, tad tādas domas var momentā atmest, kad atklājas, ka Protogen viens no galvenajiem sadarbības partneriem ir Džuljetas tēvs Jules-Pierre Mao. Pat ja sākotnēji izdodas piemuļķot dažnedažādas izmeklējošās komisijas, politiķus tajās un citus funkcionārus, par galvenajiem grēkāžiem nostādot citus.

Uz Saturna pavadoņa atklātā par protomolekulu nosauktais faktiski bio-ierocis, pirmkārt jau liecina, ka kaut kur Visuma dzīlēs eksistē tehnoloģiski krietni attīstītāki citplanētieši jau krietni tālā pagātnē. Vien var cerēt, ka divu miljardu gadu laikā tie vairs nav starp dzīvajiem, jo citādi sašķeltajai cilvēcei var plāni klāties.

Notikumi uzņem apgriezienus gadu pēc Leviathan Wakes notikumiem, kad ārpus redzeslauka Protogen projektos iesaisītie atkal uzsāk aktivitātes, un šoreiz ar tādu kā brīvdabas lauka testu uz Jupitera pavadoņa Ganymede, kurš tā apdzīvošanas laikā kļuvis par būtisku lauksaimniecības resursu ražošanas punktu citām kolonijām ar vairāk nekā pusotru miljonu iedzīvotāju. Šajā sērijas turpinājumā Caliban’s War līdzās Holdenam par galveno varoni pastarpināti kļūst botānists Praksidaiks vai vienkārši Prakss, kura četrgadīgā meita Mei ar imunokompromitētu veselību jau no zīdaiņa vecuma pazūd, šķiet tiek nolaupīta līdz ar citiem 15 līdzīgiem bērniem, kad protomolekulas superkareivis uzbrūk kā zemiešu Apvienoto Nāciju, tā marsiešu karavīriem, padziļinot jau tā esošo krīzi un sliktās savstarpējas attiecības.

Tikmēr uz Zemes vismaz lasītājam top lemts sekot līdzi ietekmīgai aizkulišu politiķei Avasaralai, pat ja plašākas vēlētāju masas par viņu tikpat kā nav dzirdējušas, ja vispār. Bet jau atkal var teikt, ka cilvēcei ar šādu kadru kritiski svarīgā im ietekmīgā pozīcijā ir paveicies, jo netrūkst daudz tādu, kuri aiz nezināšanas un alkatības vai nu saskata protomolekulā ieroci, ar kuru iznīcināt ienaidniekus, kuri līdz tam spiestā kārtā skaitījušies sabiedrotie, vai vienkārši grib vēl vairāk palielināt savu politisko un finansiālo varu, jo nekad taču nevar būt gana.

Vēl līdz šim nav sanācis pieminēt Outer Planet Alliance (OPA), kura sērijas sākumā dažiem ir vien teroristiska organizācija, bet par Belters dēvētajiem drīzāk kā brīvības cīnītāji no gravitācijas akas Zemes un Marsa pārstāvjiem. Tās līderis Frederick ‘’Fred’’ Lucius Johnson pats reiz bijis Zemes viens no diženākajiem varoņiem, ieguvis neapzskaužamu reputāciju, bet kādā brīdī drastiski mainījis nostāju un šobrīd atrod sevi pozīcijā, lai būtu OPA līderis un sērijas gaitā prezidents. OPA, kam visu trīs pirmo grāmatu gaitā ir gana būtiska loma, vismaz kopējā politiskajā bildē, bet vairāk darbojas fonā, galveno fokusu atvēlot Holdenam, viņa komandas biedriem un citiem attiecīgās grāmatas galvenajiem varoņiem.

Par tādiem trešās grāmatas Abaddon’s Gate ietvaros kļūst pirmkārt jau OPA drošības šefs Carlos ‘’Bull’’ Baca uz tā milzu kosmoskuģa Behemoth, kurš vēl pavisam nesen zem cita nosaukuma tika būvēts kā paaudžu kuģis, kuram tālākā nākotnē būtu bijis lemts cilvēci nogādāt kādā citā zvaigznes sistēmā, pavērt ceļu ideālā gadījumā uz citu Zemei līdzīgu planētu kolonizāciju, bet protomolekulas uzrašanās to visu izmaina, bet varbūt tikai pamaina un ne pilnībā liktu no tādiem sapņiem atteikties.

Par Abbadon’s Gate katalizatoru kļūst protomolekulas aktivitātes uz Veneras planētas (sērijas pirmās grāmatas noslēguma rezultāts) un nu tās attīstības tālākajam progresam, kad tas nevienam neizprotamā veidā spējis attīstīties, izveidot lielizmēra obejktu, tādus kā vārtus, kuri kā par savu jauno mājvietu nobāzējas Urāna orbītā. Jāsaka jau uzreiz, ka Abadonnas Vārtu nosaukums grāmatai neizraisa spekulācijas par ko mīļu, pūkainu vai ko citu jaukās noskaņās iemiesojamu. To vēl vairāk pastiprina fakts, ka Holdens (tuvojas maiteklis) pēdējā laikā sācis redzēt Millera rēgu, kurš ne par ko nespēj izteikties konkrēti, bet ar visu to liek domām joņot ne tajā labākajā virzienā.

Kā savas rīcības seku izraisīts, tā citu un Abbadon’s Gate ietvaros tā ir cita Jules-Pierre Mao meita, kura šoreiz grib atriebt ģimenes godam nodarīto postu un par tās galveno grāvēju sasktata Holdenu, Holdena komanda bēgot spiesta ielidot Gredzenā un nonākt kādā ārkārtīgi īpatnējā Visuma nostūrī, kur Saules sistēmā esošais Gredzens (šķiet atbilstoši būtu tārpejas tehnoloģijas apzīmējums) ir tikai viens no vairāk nekā 1’300 citu tādu. Fakts, kam noteikti būs tālejošas sekas sērijas turpinājumos, bet, lai līdz tam nonāktu, Abbbadon’s Gate varoņiem jāiziet cauri ugunij un ložu krusai, kas pa spēkam ne pilnīgi visiem. Kas prasa cēlu un pašaizliedzīgu rīcību, lai kādi pretinieki nevēlātos viņus apturēt, pat ja tiem pašiem šķiet, ka tieši viņi ir tie labie, bet vien lasītājam ļauts spriest, kuram ir gana daudz informācijas, pēc kuras vadīties, lai par tādiem varētu vismaz dēvēties.

Abbadon’s Gate reizē šķiet gan kā labs vispārējās sērijas pirmās triloģijas noslēgums, pēc kuras notikumiem ir autoram pieejama plaša izvēle, kā attīstīt notikumus tālāk, gan salīdzinoši ar sērijas pirmajām divām grāmatām tāda, kas izraisa mazuma piegarša pašas grāmatas ietvaros, kur kulminācija ir laba, bet ceļš līdz tam liek vēlēties pēc kā vairāk.

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.

Neal Asher – The Soldier (Rise of the Jain #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Vairums galveno tēlu Neal Asher izveidotajā Visumā, vai vismaz šajā Rise of the Jain sērijā,  ir cilvēku vai citu inteliģentu rasu radīti mākslīgie intelekti. Arī paši cilvēki jau sen vairs nav tie paši nemodificēti mirstīgie, kādi ir šīs un citu ar Polity Universe saistīto sēriju lasītāji.

Viena no šādām izteikti modificētām būtnēm ir Orlandine, kuras uzdevums, kopā ar pagaidām vēl nezināmu citplanētiešu radītu MI sauktu par Dragon, aizsargāt cilvēci un ne tikai no reiz Visumā pašas spēcīgākās rases Jain. Tā bijusi tik spēcīga, tik tehnoloģiski attīstījusies, ka pašu eksperimentos radītās sugas vairs neatceras savus pirmsākumus, ka pašu radītās un ar tām kopā saaugušās tehnoloģijas galvenajiem tēliem neizprotamā veidā joprojām ir aktīvas un rada potenciālus apokalipses draudus. Turklāt laika uztveres relatīvais īsums vai ilgums arī ir izmainīts, gan tēlu dzīvildzes, kur nu vēl mākslīgo intelektu, gan Jain accretion tehnoloģisju ‘’disks’’, kas joprojām aktīvs pat pēc vairāk nekā pieciem miljoniem gadu kopš saimnieku rases norieta no Visuma skatuves. Tā vien šķiet būs pienācis laiks jaunam cēlienam.

Orlandīne kopā ar Pūķi, bet katram neatkarīgi vienam no otra tik un tā ir savi mērķi un idejas, kā neļaut Jain diskam savu vaļu. Lai gan diskā esošās tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas būtu galvu reibinošas, ļautu tehnoloģisku attīstību vēl vairāk nekā tas pieejams jau tagad, piem, ar U-Space (ir iespēja ceļot ātrāk par gaismu, izmantojot šo dimensiju), tad mīnusi krietni atsver ieguvumus – galvenokārt jau ar to, ka šī tehnoloģija, tajā iebūvētie intelekti ātrāk vai vēlāk būs gals tai civilizācijai, kura centīsies to izmantot. Jāpiebilst, ka brīžiem varētu debatēt un prasīt detalizētāku izmantoto tehnoloģiju paskaidrojumu, bet sižets un idejas ir gana spēcīgas, lai ilgi pie tā neaizkavētos.

Kamēr Orlandīne izvēlējusies tehnoloģijas ceļu, kā izmainīt sevi, uzlabot maņas un paildzināt dzīvildzi, tad tā nav vienīgā opcija. Uz Spatterjay planētas eksistē vīruss, kas tā saimniekorganismas piešķir līdzīgus, bet visnotaļ atšķirīgus plusus gan dzīvildzē, gan salīdzinoši ar lasītāju pārdabiskām maņām. Bet arī šajā ‘’dāvanā’’, kā to parāda izceltie tēli no Spatterjay planētas, slēpjas savs negatīvais, jo nebūt ne visi steidz uz Spatterjay planētu, lai iegūtu vīrusu.

Perspektīvas no mākslīgo intelektu puses nav īpatnējas pasaules uztveres savārstījums, kas atspoguļotu šo atšķirīgo uztveri, bet reizē arī ir jūtams citas perspektīvas vadīta motivācija, kā tas ir ar Angel tēlu, kurš grāmatas sākumā ir kā ļaundaris marionete, kuru no ‘’ēnām’’ vada cits intelekts nosaukts par The Wheel, bet kuram pēc cita MI sakāves pēc neveiksmīgas sacelšanās pret cilvēkiem un prador rasi (vairāk eksistē fonā vismaz šīs sērijas pirmajā grāmatā) jācenšas atrast savu ‘’es’’, kad, neieslīgstot maitekļos, arī The Wheel tiek iznīcināts.

The Soldier ietvaros Jain rases ‘’augšāmcelšanās’’ ir vēl tā pirmsākumos, bet nejauša MI ziņkārība var būt par katalizatoru, lai vienā (paši Jain, kuri, ja tic vienai tēla spekulācijai ir accretion disks un tā iemītnieki) vai otrā (Jain ‘’bibliotekāra’’ eksperimenta The Species vienīgais atdzīvinātais ekspemlārs ar vārdu The Client) veidā Rise of Jain kļūtu par realitāti.

Joel Shepherd – The Spiral Wars #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ērika Debogandes un viņa Fēniksa kosmoskuģa ceļš pa (Piena Ceļa) galaktikas spirāli turpina būt visvisādu citu citplanētiešu rasu piepildīts. Katra ar saviem gala mērķiem un iecerēm par tai labāku nākotni. Turklāt ne visas ‘’rases’’ ir bioloģiskas, daža laba ir palīkusi debatējami dzīvajos arī no vairākiem, ne tikai pēdējā, Machine Age ēras un kariem. Šie laikmeti aiz sevis atstājuši arīdzan interesantus un sava veida aizmirstībā palikušus artefaktus, kā jau iepriekšējā sērijas grāmatā un tās nosaukumā minētā Kantovan Vault vai šīs Defiance un nākošās vienā no sižetiem minēto datu bāzi.

Pašas datu bāzes atrašanās vieta ir tikpat interesanta, kā to glabātuvē esošā informācija, kura atrodas uz reiz tāltālā pagātnē aptuveni pirms 25 tūkstošiem gadu no savas orbītas ar nolūku izsista mēness, kas līdz šim klejojis pa Visumu. Ne gluži pilnībā aizmirsts un putekļus krājis, to uz kādu laiku ir izmatnojuši Drysines mākslīgie intelekti un roboti.

Spiral Wars sērijā autors Joel Shepherd diemžēl šajās grāmatās turpina to pašu neizteiksmīgo stilu, kas bija palicis no iepriekšējām reizēm, kad klausījos šo sēriju – varbūt arī ierunātājs John Lee sērijai nav simtprocentīgi tas atbilstošākais. Lai arī problēmsituācijas loģiski eksistē, tad to steidzamība šķiet nepietiekami izcelta vai arī no vienas grāmatas uz otru rodas to nozīmības jautājums, kas Croma Venture un Rando Splicer sižetā būtiska loma tiek piešķirta konfliktiem starp divām salīdzinoši jaunatklātām rasēm Croma un Reeh.

Brīžiem rodas iespaids, ka autoram savā prātā ir skaidra Lielā Bilde un tās sižets, bet tā izvešana skaidri laisītājam uz lapas nevedas tikpat raiti un pašsaprotami. Vai drīzāk sērijas spēcīgā puse, kuru gan rūpīgi jāmeklē, ir ideju iztirzāšana vairāku grāmatu garumā, kā ideja par filozofijas un domu virzienu atšķirībām starp Mākslīgajiem Intelektiem par nākošo evolūcijas soli un attīstību uz augstāku eksistences plakni – kopā vai bez cilvēku vai citu līdzdalības, kas arī noved pie dažādiem Machine Age kariem. Ideja, kas jau iepazīstināta sērijas otrās grāmatas Drysine Legacy laikā, bet ik pa brīdim joprojām tiek iztirzāta.

Vai arī fakts, ka šajā sērijā cilvēki nebūt nav vienīgie vai gandrīz vienīgā inteliģentā rase, kas attīstījusies tehnoloģiski tik tāu, lai spētu pamest savu dzimto planētu. Vienā brīdi vienā telpā līdzās atrodas pat desmit dažādi citplanētieši. Un tad, protams, atliek vien izdomāt, kādas gan varētu būt pasaules uztveres, sociālās un cita veida atšķirības starp visiem, kuras vai nu ļautu sadarboties, pat ja piesardzīgi, vai tieši pretēji. Tāpat, kā kurš izmanto, vai vismaz cenšas to darīt, savā labā mākslīgos intelektus, kuriem pašiem ir savi jau pieminēti plāni. Varbūt vien to šībrīža sabiedrotajiem vien nezināmi, kā dēļ var šķist, ka var tādai kā Styx vai vēlāk sērijā citam intelektam uzticēties.

Tikmēr paši tēli, kuriem uzticētas tās svarīgākās lomās gan starp cilvēkiem, gan citām rasēm, nav tādi kuriem īpaši just līdzi un pārdzīvot līdzi par viņu veiksmēm un neveiksmēm. Drīzāk sanāk tāda kā novērošana no malas ar periodiski interesantiem atgadījumiem vai interesantām idejiskām atziņām. Bet acīmredzami sērijai ir savi fani, ja tai šobrīd pēdējā astotā grāmata ir iznākusi vien tikai 2022.gadā un visas Goodreads lapās ir ar labu vidējo vērtējumu.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes starp Rietumiem un Krievijas-Ķīnas un vēl dažu valstu komunistisko aliansi RUPAC ir izcēlies kaut kas līdzīgs Trešajam pasaules karam. Tā vien šķiet Rietumi nav tie, kas ilgtermiņā gūst panākumus, bet, lai paglābtu vismaz daļu no sevis, grāmatai sākoties uz nolūkotu ekso-planētu tiek nosūtīts pirmais no vismaz trim paaudžu kosmoskuģiem, pirms tam mehanizēti roboti, lai sagatavotu pamatbāzi.

Ceļā paredzēts mērot aptuveni četrdesmit gadus, bet nokļūstot līdz galamērķim, līdz Amir planētai gan sērijas galvenais varonis Jared Reach, gan komandas galvenais zinātnieks Dr.Roman un citi acīmredzami var manīt, ka pagājis krietni ilgāks laiks. Tā rodas sērijas pirmā mistērija, kas gan noticis, kas licis viņiem pavadīt ceļā krietni ilgāku laiku nekā paredzēts, un sekojoši arī visas krio-miega kapsulas nav izturējušas tik ilgu darbības laiku. Nav arī skaidrs, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Zemes pamešanas līdz nonākšanai pie Amir planētas, uz ko nespēj sniegt atbildi Rīča komandas Mākslīgais Intelekts vārdā Aleksa. Vēl jocīgāku visu padara fakts, ka doktors Romans lielāko daļu laika pavadījis nomodā un ir arīdzan novecojis par aptuveni 40 gadiem, nav kļuvis par staigājošu nemirstības robotu (pagaidām), kas visu padara vēl dīvaināku.

Tomēr ilgi kosmokuģa Boon komandai, tās kapteinim Bosa un Rīčam nav laika domāt, jo, kamēr viņi, metot laika līkumus, ceļojuši līdz Amir, RUPAC alianse šos ir apsteigusi. Vismaz laika handikaps nav sniedzis iespēju izveidot un attīstīt jaunu civilizāciju, kam daļēji par godu var pateikties nākošajiem diviem kuģiem, kurus Rietumi palaida pēc Boon kuģa, kuri saviem spēkiem izcīnījuši vietu zem Amir planētas saules, bet kuri vielaikus jau paspējuši attīstīt savu kultūru, leģendas un mītus, nedaudz regresējot tehnoloģiski, jo neviens cits kosmoskuģis nav sekojis. Boon un tās iedzīvotāju/komandas uzrašanas ir negaidīts pavērsiena un katalizatora punkts lieliem piedzīvojumiem, ja vien esi gatavs par tiem cīnīties.

Par laika ritējumu vien liecina, ka Amir pirmie kolonist, to pēcteči sevi nu jau dēvē par Osay (no ASV himnas ņemts) un viņu angļu valoda pārtapusi tik atšķirīgā veidolā, ka jaunpienācējiem ir vajadzīga sadarbība starp viņu MI Aleksu un Osī puses ekscentrisko MI Brody. Sadarbība starp abām pusēm nav kā atkalsastapšanās starp diviem reiz vienam no otra nošķīrušamies seniem draugiem vai tuviem radiem, ir vajadzīgs laiks un rūpīgs darbs pie uzticības veidošanas starp abām pusēm, lai kopīgiem spēkiem spētu stāties pretim gan RUPAC spēkiem, gan pašas mežonīgās planētas liktajiem šķēršļiem. Palaimējas ka pirmo no vietējiem sastop cilšu līdera adoptēto meitu Liana, ar kuru izdodas atrast kopīgu valodu. Paveicas pārliecināt, ka Rīča vadītie reindžeri nav tādi paši naidnieki, kā RUPAC.

Vienīgā vērā ņemamā tehnoloģiskā maģija, bez attīstītiem Māsklīgajiem Intelektiem u.c., būtu krio-miegu kapsulas kopā ar MI programmatūras palīdzību, spēja teju lejuplādēt personā jaunas zināšanas vai ar gēnu manipulācijas palīdzību uzlabot fiziskās dotības skriet, lekt utml ilgāk, tālāk un citādi uzlabot visas maņas, būt spēcīgākam un labākam. Vienlaikus uz beigām, varbūt RUPAC vainas dēļ, izskan bažas par MI stabilitāti, baumas, ka uz Zemes līdzīgi intelekti kādā brīdī kļuvuši pat par lielākiem draudiem nekā savstarpējais karš. Kaut arī pagaidām nekas ne no Aleksas, ne krietni runātīgākā un izolācijas laika dēļ (bijis laiks skatīt arhīva filmas un no tām ietekmēties) atšķirīgā Brodija.

Wayward Galaxy sērijas turpinājumā par galveno sižeta problēmu, vismaz uz īsu brīdi, aizvieto RUPAC ar kādu lielu, bīstamu plēsēju Bangora, kas kā nekas cits ievieš bailes starp Osī, ir galvenais bieds un drauds viņu leģendās. Diemžēl saskaroties tuvāk ar šo monstru, nokaujot vienu, bet saskaroties īsi pēc tam ar vēl vienu tādu pašu, no tā gēnu analīzēm to skaidrs, ka šis ‘’dzīvnieks’’ ir mākslīgi radīts, lai izveidotu alfas kategorijas briesmoni, lai tādejādi RUPAC ietaupītu ieročus un munīciju pret Rietumiem vai vienkāršāk jau teikt Osī (nav zināms, kas maz noris uz Zemes). Bet kā jau komunistiskie RUPAC, tad nav visu izdomājuši līdz galam, un dažs labs Bangora (Bang un Gore) ir draudz arī pašiem sev.

Tikmēr sērijas trešā grāmata vairāk iezīmē jautājumu, kuram gan no visiem RUPAC bēgļiem, nav daudz, bet arī ne maz, var uzticēties. Kuri patiesi bēg no komunistu represijām un salīdzinoši pat ar Osī (pirms Boon un Rīča uzrašanās) drausmīgajiem dzīves apstākļie, bet kuri ir patiesi fanāti un iesūtīti spiegi un sabotieri.

Nepieminēts fakts un faktors trešajā grāmatā ir arī Lianas līderība pār Osī pēc tēva nāves un cilšu vecāko izvēles viņu nominēt, kā nākošo vadoni. Vai tik tiešām viņa ir tā pati piemērotākā būt par galveno un pieņemt tos grūtākos lēmus arī brīžos, kad neviena no izvēlēm nešķiet labas. Šaubas māc, bet viņa nebūt nav viena un palīdzīgu roku sniedz gan abi Mākslīgie Intelekti, gan Rīčs, ar kuru saista ne tikai profesionāla sadarbība, kas pats par sevi ir jutīgs jautājums.

Lai arī pats Wayward Galaxy atzīstu par labu un ļoti labu SFF, ne bez ierunātāja R.C. Bray palīdzības, bet varu arī saskatīt iemeslus, galvenokārt, ka tālā nākotnē un turklāt vēl uz citas planētās labie Rietumi atkal cīnās pret ļaundariem komunistiem, kāpēc sēriju jau pēc tās pirmās grāmatas negribētos turpināt.

Jason Anspach, Nick Cole – Tyrus Rechs: Contracts & Terminations #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vieniem Tyrus Rechs ir lielākais kara noziedznieks un terorists, kādu vien varētu iedomāties, neskatoties uz simtiem un pat tūkstošiem citu varbūt pat vēl lielākiem briesmoņiem, kādi Visumā sastopami. Citiem tieši pretēji T.Rekss ir varonis, kurš pielicis izšķirošo pirkstu, lai tiktu gūta uzvara nu jau tālajā karā ar Barbariem. Lai kā nebūtu, T.Reksa triloģija Contracts & Terminations iezīmē viņa pilnā saprāta beigu sākumu.

Par pirmo katalizatoru triloģijas pirmajā grāmatā Requiem for Medusa kļūst Veksija jeb Medūza. Persona, kura kāda iemesla dēļ no House of Reasons, Bronzas ģildes (algoti slepkavas), Dark Ops u.c. pušu spēlēm un mahinācijām tiek izvēlētā par vienu no svarīgajiem paraugupuriem. Vienlaikus arī persona, kuru, kāda iemesla pēc, T.Rekss ir pielaidis krietni tuvāk sirdij nekā daudzus citus savā ilgajā +/- 2000 gadu garajā mūžā.

Lai arī Galaxy’s Edge pamatsērijas #11 grāmatā Convergence ir fragmenti, kuros tiek minēts konkrēts gads, vēl cilvēcei esot tikai uz Zemes, tad neatminos reizi, kad būtu pat tik aptuveni minēts Reksa mūža ilgums. Nav brīnums, ja beidzot prāts sāk nogurt no visa pieredzētā, no neskaitāmajām kaujām un pārdzīvojumiem. Vienlaikus var just, cik svarīgi Reksam ir atcerēties tos leģionārus, kurus reiz komandējis un sūtījis kaujās, kuri krituši, lai cīnītos par Republiku un aizsargātu to, bet tagad palikuši vienīgi viņa atmiņā, pat ja. Rekss, tikpat neviennozīmīgs tēls kā Goth Sullus, līdzīgi viņam nemirstību ieguva pēc verdzībā pavadītiem gadiem uz Barbaru kosmoskuģa.

Contracts & Terminations ir arīdzan periods, kad Rekss Galaktikas nomaļākajos cīnās pret netaisnību vai vismaz pret tiem, kuri likumsargu neesamību izmanto vissnežēlīgāk un brutālāk. Laiks, kad Rekss pat Republikas un tās algotņu acīs bieži vien ir nekas vairāk kā lielākā atlīdzība naudas ziņā, ja vien atrastos kāds gana spējīgs un drosmīgs, lai to savāktu.

Pats Rekss, kad ir uzkāpis uz atriebības takas, vēl negatavojas, lai būtu jārok kaps arī pašam sev. Pagaidām neizbēgamās bailēs jādreb vienīgi viņa izvēlētājiem naidniekiem. Tomēr jau ik pa brīdim tiek drusku iezīmēts, doti mājieni, ka varētu tāda diena tomēr pienākt. Tikmēr pati Medūza ar mājiena maitekli no manas puses vienlaikus sižeta gaitā mirst, citādi jau nevajadzētu atriebt, bet savā ziņā nosacīti arī paliek dzīva.

Triloģijas turpinājums Chasing the Dragon iesākas ar gana pārsteidzošu rīcību no Republikas parlamenta House of Reason puses, kad pēkšņi bez šķietama iemesla ne tikai Rekss tiek pazemināts uz Nr.2 pozīciju atlīdzību rangā, bet jauniņām, saukts vienkārši The Dragon, tā uzlikta desmitkārt lielāka par Reksa, kas pati par sevi jau ir liela salīdzinoši ar visiem pārējiem. Kas ir šīs Pūķis, kāpēc pēkšņi viņš kļuvis tik svarīgs? Uz šiem jautājumiem Rekss cenšas rast atbildi, kaut arī jau no sākta gala viņam rodas aizdomas, ka būtu jau uzreiz jāzina atbildes. Tā teikt kārtējie simptomi, ka prāts tā ilgajā mūžā sāk pieklibot. Vien fragmentāras atmiņu kripatas Rekss spēj atsaukt atmiņā, bet tās ir gana, lai dotu iespēju Reksam pilnvērtīgī iesaistīties sacīkstē un Pūķa meklējumos.

Tikmēr triloģijas noslēdzošā grāmata Madame Guillotine salīdzinoši ar pirmajām divām grāmatām šķita krietni pliekanāka. Gandrīz radot iespaidu, ka bija jāsaraksta, jo ar izdevniecību noslēgts līgums par triloģiju. Madame Guillotine saīsināti un vienkāršojot varētu saukt par ieskatu par ieskatu Mid Core (MCR) planētu sacelšanās pirmsākumos, atklājot patiesību par tā izcelsmi. Par to kā daži no haosa un citu ciešanām patiesībā vēlās iegūt vairāk varas un naudas tikai un vienīgi sev, ne cīnīties par kāda cita taisnību un labumu.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge: Savage Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienu reizi vien Galaxy’s Edge pamatsērija un daudzi tēli tajā, kā Goth Sulles, Tyrus Rechs, Aeson Keel jeb Wraith, Reina, Donal Makaffie vai Wild Man un vēl daudzi citi tēli, kuri maģiskā kārtā, attaisnojoties ar Barbaru tehnoloģijām un nepaskaidrojot diži dziļāk, ir atsaukušies uz Savage kariem pirms daudziem gadsimtiem, kad no tālām kosmosa dzīlēm tika sastapti gandrīz-cilvēki, humanoīdi, kuri reiz pameta zemi (vēl pirms viņiem), bet tagad to klejošana atvedusi viņus atkal saskarsmē ar kādreizējiem ‘’radiem’’.

Līdz šim saskarsmes ar vēl topošo Republiku, pagaidām vēl dažu planētu Alianse, ar citām kolonizētajām planētām izpaudušās vairāk kā īslaicīgi, pirātiski reidi no Barbaru puses, bet kaujas ap un uz New Vega planētas ir pagrieziena punkts šajā konfliktā, kuram būs lemts turpināties krietni ilgāk, kā atrādīts šajā triloģijā. Līdz šim katrs Barbaru paaudžu-kosmoskuģis cīnījies pats par sevi, bet Alianses pretestība tā vien būs piespiedusi viņus sākt apvienoties.

Kā viena, tā otra puse ir aizmirsusi, kur gan atrodas abu izcelsmes planēta, vai maz tāda vispār kādreiz ir eksistējusi vai drīzāk ir kādas kopējās folkloras mīta un leģendu avots par vienu vienīgu izcelsmes vietu. Interesanti, kā gan pēc pirmo cilvēku eksoda prom no Zemes, ir vēl bijusi tik vērā ņemama tehnoloģiskā attīstība, lai tiktu izgudrota ‘’ātrāka par gaismu’’(FTL) tehnoloģija, kas otriem ļautu ietaupīt laiku un resursus, tādējādi izvairoties no viņiem, atšķirībā no pirmajiem, kuriem šis slogs laika gaitā piespiež atteikties no fiziskajiem ķermeņiem, uzturēt pie dzīvības vien smadzenes, un tādejādī psiholoģiskā ziņā pārtapt par pilnīgi kaut ko citu, ko vienkāršojot var saukt par post-cilvēku vai atbilstošāk par Barbaru.

Triloģijas otrā grāmata Gods & Legionnaires pamatā ir no Barbaru vai pat Mākslīgo Intelektu kolektīva Panteona perspektīvas, kas kontrolē vairumu Barbaru. Šajā sadaļā atkal sastopam tēlu Krometeju, par kura fragmentārajām daļām pamatsērijas otrajā sezonā top vairāk skaidrs, ka tās bijušas atmiņu un virtuālās realitātes simulācijas kombinācija (viena virtuāla dzīve pēc otras, ar kuru aizpildīt tukšo laiku starpzvaigžņu un starpplanētu ceļojumos). Papildus tiek iepazīstināti tādi tēli Maestro vai Lu Cypher(~), kuri vienlaikus bīda savas individuālās intereses, cik sadarbojas pret ienaidnieku, kurus paši sauc par ‘’dzīvniekiem’’, cilvēks būtu pārāk liels gods.

Triloģijas otrā un nedaudz arī noslēdzošā grāmata The Hundred vairāk kalpo, lai parādītu Barbaru elites domāšanas gaitu un vispārējo filozofiju, kurā daži valda pār citiem, kuri pašu vidū neskaitās gandrīz nekas vairāk kā par paverdzinātiem prātiem. Gandrīz nekas nav tik svarīgs, kā aizvien vairāk un vairāk varas, ja nu vienīgi kalorijas jebkurā formātā un iegūtā veidā, lai pie dzīvības uzturētu smadzenes.

Diemžēl sērijas jaunpienācējam, kurš kādā nebūt veidā atradis šo triloģiju kā pirmo no kopējās Galaxy’s Edge sērijas, Gods & Legionnaires galīgi nav ko meklēt. Pasniegšanas stils ļoti nedraudzīgs, lai neko nezinot par pamatsēriju, varētu puslīdz noorientēties, kas gan šeit vispār notiek. Tā vietā drīzāk būs mazsakarīga, bezjēdzīga savārstījuma iespaids, ko izlaižot gandrīz nekas netiktu zaudēts. Nenoliedzami interesantākā otrās grāmatas daļa saistās ar pirmo leģionāru brutālo apmācības un treniņu procesu.

Noslēdzoši kā triloģija sākās uz New Vega planētās, kad kontrole pār to tika zaudēta, tā triloģija The Hundred lapās noslēdzas ar kaujām par tās atgūšanu. Kaujas darbībā un pilnā spozmē lasītājs var skatīt topošos varoņus cīņā pret Barbariem, no kuriem dažiem labiem ar nemirstību apveltītiem būs lemts kļūt par ļaundariem, kaut arī dažs labs daudzu acīs jau tagad tāds ir.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #14-16

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Viss notiekošais #14-16 Galaxy’s Edge grāmatu ietvaros maz pamazām velk uz vienu lielu kulmināciju otrās sezonas KTF divu grāmatu noslēgumam. Pa detaļai no vienas galaktikas malas stūra, pa kripatai informācijas no cita, bet bieži vien pagaidām vēl savstarpēji tieši nesaistītai, lasītājam tiek dota iespēja uzzināt visu vairāk vai mazāk nepieciešamo.

Diemžēl vienīgais lielais mīnuss, ka šīs grāmatas jaunpienācējam no malas simtprocentīgi nebūs domātas. Autoriem ir ieslēdzies fanu serviss uz pilnu klapi un pienācīgai pamatinformācijai, lai noorientētos, pat kādam, kas starp grāmatām ieturētu ilgāku laiku, būtu grūtu. Man pat ir nojausma, ka teiksim tēls Chrometheus, ir vispirms iepazīstināts kādā citā spin-off Galaxy’s Edge sērijā, un autori bez iepazīstināšanas šajā sērijā, par un ap viņu sāk stāstīt. Nespēja vai nevēlēšanās veltīt tam pienācīgu laiku ir viens no lielākajiem mīnusiem šajā sērijā. Autori izvērpuši tik lielu kosmosa operas tīklu, ka paši šķiet reizēm piemirst kas ir kas.

Krometejs Convergence grāmatas ietvaros tiek atrādīts dīvainās, šķietami ar pamatsižetu nesaistītās ainās no 90.gadu ASV, kurā Krometejs kopā ar diviem draugiem ir vienas konkrētas arcade spēles profesionāļi, kurus citi pat nāk skatīties. Briest liels vispasaules turnīrs, kuram tad nu trijotne gatavojas uz pilnu klapi. Āķis tajā, ka spēle gandrīz viens pret viens atgādina pamatsižeta tagadni ar leģionu, ar visām citplanētiešu sugām, kas liek domāt, ka šī realitāte varētu būt kaut kas vairāk uz sapņa, atmiņu pusi vai pat kaut kāda veida simulācija. Krometejs vēlreiz sevi atrāda aiznākošajā Last Contact grāmatā, kurā pienākusi kārta lielajam turnīram, bet to ātri vien aizstāj mini sižets, kas drusku dot ieskatu pirmajā super kosmosa kuģim, kurš drīz vien pametis postā slīkstošo Zemi. Kopumā abās divās grāmatās tieši šī tēla sižets novelk uz leju kopējo iespaidu un vērtējumu par tām.

Bet Krometejs ir vien daļina no visa notiekošā. Nepieminēt nedrīkst jauno meiteni, topošo sievieti Prizmu, kuras nenoliedzami tālu sniedzošās un ārkārtīgi spēcīgās spējas (vai no savage/barbariem izcelsmes sniegtas?) ir vēl attīstības fāzē, ko steidz izmantot un saviem mērķiem izkonstruēt nesen uz sižeta skatuves izkāpusī Prizmas māte Reina. Sākotnēji pirmais iespaids ir piesardzīgi pozitīvs, ka pamatā viņai ir labas ieceres pret meitu. Ir pat pazīmes, kas liktu uz to cerēt, bet galu galā, īpaši noslēdzoties Last Contact grāmatai, tās nomaina pilnīgi pretējais.

Par nelaimi Galaktikas Republikas vienkāršajiem iedzīvotājiem cita liksta, saukta par Mid-Core Rebellion (MCR), pēc iepriekšējās apspiešanas nav izdzisusi pilnībā un pēc 19.panta iedarbināšanas cer izmantot situāciju, kamēr citviet Galaktikā noris cīņa pār radušos varas vakuumu. Pat jābrīnās, kur visai šai karadarbībai, kur nu vēl visiem pieminētajiem tikpat kā nerimstošajiem pagātnes kariem, pietiek nepieciešamais cilvēkresursu skaits. Piecpadsmitā sērijas grāmata Remains tad pamatā arī ir viens liels un detalizēts karadarbības attēlojums uz vienas no MCR likstas apsēstas planētas. Kā uz planētas virsmas, tā tās gaisa telpā un arī planētas orbītā.

Nozīmīgāki tēli, kuriem tiek pievērsta īpašāka uzmanība ir Masters, kurš ir bijis manāms arīdzan iepriekšējās grāmatās. Viņam nepaveicas un sanāk ne tikai noklīst planētas džungļos no savējiem, bet pat vēl nonākt ienaidnieka ne pārlieku draudzīgajos nagos. Tikmēr neraksturīgs, bet savā ziņā arī ne pārāk, ja ņem vērā dažus nozīmīgākus robotu tēlus, ir leģendārs leģionāru kaujas suns ar šībrīža vārdu Bubbles, par kuru klīst neskaitāmas baumas, kas liktu domāt, ka viņš ir  drusku paranormālas dabas radība.

Kamēr House of Reason parlaments cerams pašattīrās un pārtop tā jaunajā versijā par House of Liberty. Kamēr citur noris lielāka un mazāka mēroga kaujas, ik pa brīdim tiek pieminēti Ancients rase, kā tie reiz pazuduši no Visuma skatuves, kas gan to būtu viņiem licis darīt un spekulācijas, vai drīz vien visiem nebūs jāspēkojas ar to. Vienalga esi cilvēks parastais, kiborgs Cybar vai barbars Savage, kuri par spīti milzu sakāvei pirms vairākiem gadsmitiem Savage Wars ietvaros nebūt nav iznīcināti līdz pēdējam.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #11-13

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

19.pants it kā iedarbināts un izpildīts, House of Reason gāzts, lai Galaktika un Republika varētu atkopties, bet ne viss rit tik gludi un rožaini kā gribētos. Šur tur gan House of Reason paliekas, gan Nether Ops un Dark Ops paliekas. Katrs darbojas daļēji vienota, bet vienlaikus arī savu mērķu un nolūku vārdā. Kā līdz šim un arī turpmāk katram, kas vēlas būt cēls un labs, jāsastopas ar skarbo realitāti galaktikā, un jāpieņem savi lēmumi, kā to realizēt, vienlaicīgi to nepazaudējot.

Galaxy’s Edge sērijas 11.grāmata ir īpatnēja ar to, ka tajā autori Jason Anspach un Nick Cole izvēlējušies iepazīstināt tēlu un viņa komandu uz jau zināmas Kublar planētas. Veids, kas būtu atbilstošāks, ja iesāktos jauna sērija ar jauniem varoņiem, kuriem sekot un just līdzi.

Takeover sadalīta divos galvenajos skatpunktos no kuriem viens (pirmais pieminētais) ir krienti saistošāks par otru. Mr. Carter – privātā kontraktora/algotņu vienas no komandu līderiem. Komandu, kuru tuvākā uzradzībā (labā nozīmē) izraudzījies par gana labiem un uzticamiem jaunais, potenciālais galaktikas līderis pēc Goth Sullus impērijas krišanas un vecās Republikas sabrukuma, kad leģioni iedarbina 19.pantu, lai tādejādi censtos novērst Republikas birokrātu un House of Reasons korumpēto pārvaldību. Viņu sponsorē jauns uzradies līderis Nilo (mega miljardieris) saukts arī par Big Nee kā šajā grāmatā parādīts vēlas atrast un likt lietā pareizā veidā atšķirībā no G.Sullus artefaktus no Savage Wars un viņu zudušās/kritušās civilizācijas ar utopisku mērķi nodrošināt pienācīgu, pieklājīgu dzīvi lielākajai daļai masu/galaktikas populācijas. Pielikt punktu karam kā normai ārpus cilvēces pārvaldītā centra Galaktikas Malas un citplanētiešu iedzimtajām planētām. Gluži kā Kublar un uz tās House of Reason lēmumā izmitinātā uz vardarbību vardarbības pēc kā Zhee rase.

Tikmēr ēnās darbojas spiegs Jack Bowie. Arī viņš pilda uzdevumus turpat uz Kublar planētas, bet viņam uzticētie uzdevumi ir krietni sensitīvāki par Kārteram. Tādi, kuriem labāk palikt ārpus nejaušas, ziņkārīgas uzmnaības acs.

Takeover izvērsās tāda kā starpgrāmata, lai dotu priekšstatu par notikumu un cilvēku ietekmes sfēru mērogu galaktikā. Tāpēc pāreja uz turpinājumu Legacies ir tikpat kā neeksistējoša, kurā atgriežamies pie vairākiem jau agrāk sērijā iepazītiem varoņiem. Vienīgā līdzībā, ka arī šajā darbība sadalīta vairākās perspektīvās, kuras nepārklājas.

Vienā jaunā meitene, pusaudze Prisma Maydoon un viņas uzticamais kompanjons robots Crash šķietami negaidīti tiek izrauti no sava ceļojuma uz iecerēto galapunktu, Prizma tiek pamodināta no sava krio-miega. Attopas uz nekurienē dreifējošu pamestu kuģi, bet jokaināk un dīvaināk, kas liek domāt, ka Prizmas klātbūtne nav vienkārša nejaušība, ka uz pamestā kuģa atrod kill-team ICE, grāmatas gaitā atklājas tās varoņu unikālais stāsts, kuru uzdevums saistīts ar potenciāliem tehnoloģiskajiem dārgumiem, kuri varētu atrasties uz kuģa un būt vēl izmantojami.

Tikmēr leģionārs Aeson Keel vienlaikus kā atklāsies arīdzan Wraith vai pēc vajadzības arīdzan jaunais Tyrus Rechs, izmantojot viņa bruņas, izcīna savu ceļu un taisnību neatkarīgi no Nilo vai citu interesēm. Pats mēģina saprast, kas gan būtu labāks gan viņam, gan galaktikai un tās vienkāršajiem iedzīvotājiem jaunajā realitātē pēc parlamentārās House of Reason gāšanas. Kīls pieņem dažādas personības atkarībā no vajadzības un sastaptajiem ienaidniekiem vai nepieciešamajiem sabiedrotajiem. Par laimi, atšķirībā no dažiem labiem Dark Ops vai Nether Ops aģentiem Kīls vēl spēj atcerēties un nošķirt dažādās personības, nepārtapt briesmonī vai citā personāžā, par kuru sākotnēji vien izlicies.

Sekojoši turpinājums Dark Victory savā ziņā ir iepriekšējo divu stāsta manieru apvienojums. Ir gan iepazīti tēli, kuri parāda sevi epizodiski, tiek par viņiem tā teikt atgādināts. Interesantākā daļa saistīta ar sižetu, kurā iesaistīta Nilo komanda un konkrētāk divi visnotaļ atšķirīgi speciālisti, katrs ar saviem attiecīgajos brīžos noderīgiem talantiem. Ja vēl par Zoras tēlu nevarētu teikt neaizvietojama, tad Garret pietuvojas šim apzīmējumam gana tuvu. Lielāks fokuss attiecīgi ir uz IT un programmēšanas ģēniju, šī iemesla dēļ ne tas pats komunikablākais personāžs, ar kuru izveidot draudzīgas attiecības un sapratni tikpat viegli, kā ar kādu citu kā Zora, bet pieliekot pūles un gribu, attalgojums būt vismaz triskārš un pat vairāk.

Un kā jau ierasts pagaidām vēl nesaistītā sižetā, citur galaktikā Kīls/Wraith/Tyrus Rechs turpina darboties, bet viņa gadījumā jaunais tēls ir slepkavnieciski noskaņos robots. Ka tik kādu, kurš nav ar Saimnieka/Bosa pavēli aizsargāts, nogalināt un jo vairāk un vardarbīgāk, jo labāk. Nav brīnums, ka Republikā pašdomājoši, sevi apzināties spējīgi roboti ir aizliegti.

Galaktika ir brutāla un nežēlīga. Ne vienmēr izdzīvo spēcīgākais un drosmīgākais vai tas cēlākais tēls ar vislabākajiem nodomiem, bet bez šī un vēl vairāk autoru radītajā Galaktikā neizdzīvot.