Zvaigzne ABC

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība:  Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Ronalds Bergs, izbijis basketbolists un pēc smaga savainojuma, kas liedz turpināt sporta karjeru, bet ne darbadevēju labvēlīgi noskaņota piedāvājuma pārmācīties par miesassargu, jūtas gana labi sapelnījis, lai no citas, jaunākas traumas un dzīvībai bīstamākas situācijas līdz galam atkoptos dzimtajā Latvijā. Būs gan apceļota pasaule, pat ja gluži nav varējis lepoties ar NBA līmeņa talantu, gana daudz sabūts Krievijā, kur noslēgta basketbolista un nu arī sarga profesionālās gaitās. Bet cerētā miera un jaunu akadēmisko zināšanu apguves vietā, Bergs pēc nejaušas bērnības drauga un tagad akadēmiķa Harija Blūma sastapšanas vienā rāvienā tiek ierauts mītu apvītu senu artefaktu medībās, kas ne reizi vien un krietni zem jebkura komforta līmeņa teju vaigā skatīt paša potenciālo nāvi.

Kas zina, varbūt Bergs tā arī turpinātu dzīvot savu mieriņu, ja ne tikpat nejaušs lēmums kādā rītā nopirkt Neatkarīgo avīzi un vēl nejaušāk pamanīt līdzjūtību no Harija universitātes kolēģiem. Šoks saprotams, jo vēl tak nesen ar bērnības draugu sēdēts krogā pie glāzes, bet tagad še tev. Vēl šokējošāk, ka oficiālajā notikumu versijā Harijs, ja ne gluži izdarījis pašnāvību, tad bijis tik ļoti sanarkojies, ka negadījumā padarījis sev galu. Faktu kombinācija, ko Ronalds Bergs bērēs uzzina, no Harija asistentes Lindas ar jo uzmanību piesaistošāku uzvārdu Mīļā. Cilvēki, protams, dzīves laikā var mainīties un ne Bergam spriest, kādos gan neceļos draugs Harijs būtu varējis noiet, bet ne pašam krogā, ne Lindai kopā ar Hariju strādājot, nekas ne par pašnāvības domām, ne narkotiku lietošanu nav liecinājis. Bet, tā teikt, ko gan nu vairs.

Jāsaka gan, ka nejaušu sakritību un apstākļu kombinācija jau paša Bergs & Relikviju Mednieki sākumā ir pat ļoti uzkrītoši, lai maz kas varētu aizsākties. Tā arī lieti noder un par skādi nenāk galvenā varoņa turība, spējot atļauties gan dzīvokļa iegādi un cita īri, kamēr pirmo īrē, un, aizsākoties visiem trakumiem, spēt atļauties kā taksīšu braucienus pa Rīgu, jo nav laika kaut kādam sabiedriskajam, tā arī visu citu, ko nu iziešana no situācijas un mistērijas atrisināšana prasa nopirkt.

Pirmo iespaidu, gan krietni pabojā un paskatoties pāris atsauksmes dažam lasītājam pat neatgriezeniski un līdz pēdējam var sabojāt Berga pirmo iespaidu apraksts par Lindu Mīļo, kura nevar lepoties ar to slaidāko augumu, bet pēc iniciālā apraksta varētu padomāt, ka tālu no liela divdurvju skapja vai vaļa arī nav. Vēlāk gan attieksme, kad tas palīdzējis dāmai labāka un auguma aprisēm piemērotāka apģērba izvēlē, kaut gan Lindai ir spīts un griba pastāvēt uz savu ‘’stilu’’, attieksme no Berga puses tiek mainīta. Kaut gan pat pēdējos noslēdzošajos fragmentos no pašas Lindas puses izlien izteikumi pašai par sevi, kuri nedaudz pretrunīgi ar vēl nesen pausto attieksmi, liek pabrīnīties un drīzāk pieļaut, ka uzskatu viedoklis varbūt piedēvējams jau arī autoram un ne tikai Bergam vai Lindas tēlam.

To gan varētu arī piedēvēt piespiedu kārtas nepieciešamībai abiem sadarboties, jo Linda Mīļā, būdama nu jau bijusī Harija Blūma asistente, arī piesaistījusi romāna ļaundaru uzmanību, ja vēl nav nojaušams, ka Harija oficiālie nāves iemesli ir tālu no patiesības. Ja Ronalda Berga tēls labo varoņu pusē sniedz finansiālos, spēka un citus fiziskos talantus, bet ne bez asa prāta, tad Linda Mīļā izrādās ne vien pārzinoša datoros, bet teju vai īsta hakere, kas lieti nāk talkā pašu artefaktu medībās, kamēr paralēli jāatskatās pār plecu, vai tik bandīti, no kuriem romāna sākumā izdevies aizbēgt, nav atkal tos mistiskā kārtā atraduši.

Bergs & Relikviju Mednieki ir pārmaiņas pēc salīdzinoši interesants vietējā autora Arno Jundzes mēģinājums piedāvāt lasītājiem vietēju variantu pasaulē atpazīstamāku trillera subžanra daiļdarbu vietā, kur pašam piemēri, kuri nāk prātā ir Dena Brauna Roberta Lengdona vai Stīva Berija Cotton Malone tipa sērijas, kurās tieši sērijas galvenais varonis ir tas, kuram lemts atklāt gadu simtiem glabātus noslēpumus, kuru nākšana dienasgaismas atklātībā satricinātu visu pasauli un pastāvošo lietu kārtību.

Bergs & Relikviju Mednieki romāns diemžēl ar savu prozas stilu un pielietoto izteiksmes līdzekļu baudāmību nevar izcelties. Reizē autors romāna izpildījumā neko jūtami savu nepiedāvā, ja neskaita pliku faktu, ka daļa darbība noris Latvijā, kas ļautu daiļdarbam izcelties kā uz pieminēto piemēru, tā citu žanra biedru vidū jau lasītu romānu fona.

Protams, kā jau kārtīgam trillerim, kur varbūt pat pasaules liktenis atkarīgs no diviem izraudzītajiem labajiem varoņiem, ir nepieciešami arī ļaundari, kuru bosu prasme nolīgt kārtīgus profesionālus, kuri spētu tikt galā ar Ronaldu Bergu un Lindu Mīļo, kuriem šāda veida ‘’piedzīvojumi’’ dzīve noris pirmo reizi, šķiet ir tālu no vēlāmās un nepieciešamās kvalitātes. Ja ar unikālu motivāciju ļaundariem nav lemts izcelites, tad vismaz romānu papildina vēsturiski fragmenti, kuru acīmredzamākais trūkums ir jūtamais informācijas izgāztuves stils. Tā vietā, lai plūstoši un organiski lasītājam pasniegtu vēsturisko informāciju kā par pašu artefaktu, tā, piemēram, Nacistiskās Vācijas centiem artefaktu atrast, viss uz lapaspuses tiek pasniegts teju vienā blāķi. Vēl jo vairāk metode, kas romānā atkārtojas un manāmi sabojā jau tā ne pārlieku augsto kopiespaidu.

Pārmaiņas pēc, bet tikai pārmaiņa pēc gan, interesanti vērot, kā pašmāju autora tēli savas trauksmainās gaitas uzsāk tepat Rīgā, lai vēlāk, sekojot pavedieniem nonāktu vēstures pārbagātajā Venēcijā un pēcāk romā, lai beigu beigās atklātu, ka reliģiskajā mērcē balstītais artefakts noslēpts tepat necilajā Latvijā. Visu gan aizsāk kartes fragments, kuru Harijs reiz atkal jau nejauši atradis un tagad pirms nāves pamanījies ielikt Berga rokās, bet, kas pats par sevi neko nedod, ja nespēj atrast pārējos divus citviet Eiropā trīs ordeņu (Teitoņu, Sv.Jāņa Hospitāliešu un bēdīgi slavenākā Templiešu ordeņa) noslēptos kartes fragmentus. Vien tos atkalapvienojot, dārgumu medniekiem, leģendās apvītajai superieroča tehnoloģijas kārotājiem būs iespēja tikt pie aizvēsturiskā artefakta.

Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Sešpadsmitgadīgais Ralfs Papandreu ir tālu no nepacietības pārņemtas sajūsmas, kad tam savs vasaras brīvlaiks jāpavada pie tēva kaut kādā Āfrikas nekurienes valstī Etiopijā, kur tēvs Afarā nodevies tam neizprotamas nozīmes izrakumiem. Ralfs pat nevar iedomāties, kas gan tik tam nebūs jāpiedzīvo un jāpieredz, kur gan laikā, gan telpā vien pāris nedēļu laikā tam būs lemts nokļūt.

Ralfs pavisam īsā un vien nedaudz virs 200 lapaspusēm ‘’garajā’’ X Ralphi Indrae romānā nerada to labāko pirmo iespaidu par sevi. Pieradis pie mūsdienu ērtībām un visur pieejamā interneta, puisis teju vai krīt asaru plūdos un izmisumā, kad izrakumu vietā tas dārdzības dēļ tiek ieslēgts vien reizi dienā uz stundu. Tā arī puisis savās pārdomās (gandrīz visa grāmata no viņa skatpunkta) neslēpj savu nievājošo un augstprātīgo attieksmi pret vietējiem, jo kurš gan ‘’sakarīgi domājošs’’ cilvēks no brīva prāta un varbūt pat ar prieku tur dzīvotu. Tikai viņam nabadziņam tuvojas pasaules gals, kad spiestā kārtā tur jādodas.

Lai gan vienlaikus Ralfa bērnību, kaut arī par iztikšanu un pilnu vēderu vai labām drēbēm vai ko citu tam nav jāuztraucas, tad uzmanības un mīlestības apliecinājumi no vecāku puses ir kritiski zemā līmenī. Katrs no tiem aizrāvies ar savu karjeru un jau gadiem nedzīvo kopā. Ja iepriekšējā gadā Ralfam bija jāpavada vasara pie mātes un jāpiedzīvo amerikas trakais temps un Holivudas nerimstošais mediju uzmanības grūti panesamais spiediens, pat ja māte kā to fokusa galvenais objekts, ko puisis uzreiz saprot, ka nevarētu paciest un ilgstoši tādā vidē uzturēties, tad motivācija izprast vajadzību rakāties pa iežiem cerībā atrast aizvēsturiskas fosīlijas un kādēļ gan tas kādam būtu pat mazākajā mērā svarīgi, arī Ralfa tēlam diži nav.

Jāsaka gan, ka ne fonā esošais mātes, ne biežāk sižetā redzamais tēva profesora Kostidisa tēls balvas par gada vecākiem, kur nu vēl mūža ieguldījumu, nevar cerēt sastapt. Tēva uzmanību un rūpes pamatā aizņem vien domas par kādu diženu atklājumu, pat ierasties lidostā vai vēlāk izrādīt nometni, parādīt kas ir kas izrakumu darbības principos arī tam nav vaļas. Vien butaforiski ir tā mīļie vārdi, sagaidot dēlu, lai tikpat ātri pret to attiektos kā vien pret parastu sev padoto darbinieku.

Afara par izrakumu lokāciju X Ralphi Indrae romānā nav izvēlēta nejauši. Pat tālu no tā, jo tieši tur 1974.gadā reāli eksistējošam paleoantropologam Donaldam Džohansonam izdevās atrast par Lūsiju vēlāk nosauktu sena humanoīda Australopithecus afarensis fosīliju kopumu. Romāna premisē tiek likts noprast, ka autora Didža Sedlenieka radītajā pasaules versijā ir iespējama ceļošana laikā, kas uz papīra varētu šķist kā piedzīvojums aizraujošāks par aizraujošu, bet reizē būtu uz katras kustības ‘’stūra’’ jāuzmanās, lai netiktu padarīts kas tāds, kas līdz nepazīšanai izmainītu tālākās vēstures gaitu un radītu kādu nebūt paradoksu ar katastrofālām sekām.

Diemžēl ‘’laika mašīnas’’ tehnoloģijas ieviešana sižetā, ja vēl pirmajā momentā ziņkārīgas intereses izraisošu lasītājā, tad autors liek pieņemt tā darbības iespējamības principu ar domu, ka tas vienkārši kā 2+2 būtu jāpieņem, bez dižiem paskaidrojumiem. Ja jau neviens no tēliem grāmatā nezina to darbības principu, tad kādēļ gan piepūlēties un censties to pašam izdomāt, lai iztiek un būs gana labi tā kā ir. Savā ziņā interesanta ir ideja, ka atpakaļ laikā tiek sūtīts nevis viss ķermenis, bet vien apziņa, ka tam nepieciešams kāds saimniekorganisma ķermeņa objekts, lai varētu tad pagātnē tajā iemiesoties un no tā skatpunkta piedzīvot pagātni, kas atkarībā no personas vai pat dzīvnieka var nebūt tā pati patīkamākā pieredze. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā tiem vienīgo zināmo veidu, kā atgriezties ‘’tagadnē’’ un savā ķermenī.

Lasītpriekam un baudāmībai pieķēru sevi pie domas, ka palīdz, ja divas instances, kad galvenais varonis ceļo laikā sadalītu kā divus individuālus īsos stāstus, kurus vieno divi galvenie tēli. Divi, jo Ralfs Papandreu ne vien iepazīistas ar vienīgo sava vecuma tīni izrakumos, kura devusies līdzi mātei un pati ir sākotnēji krietni ieinteresētāka visā piedalīties, bet ir arīdzan galvenā kūdītāja uz pārgalvīgu rīcību, kas tos aizsūta aizvēstures pagātnē.

Bez sakritībām un galvenajiem varoņiem veiksmīgiem atgadījumiem, kad jāatgādina sev, ka tā tik vien romānā būtu iespējams, X Ralphi Indrae neiztiek. Tā arī noris ar pirmo būtisko sižeta notikumu katalizatoru, kad tīrākās nejaušības pēc Ralfs ir tas, kurš veic vēstures grāmatu cienīgu fosilijas atradumu. Tik vērā ņemamu, ka uz brīdi pavīd domas, ka varbūt atrasts ‘’trūkstošais posms’’ cilvēces attīstībā no pērtiķa uz moderno cilvēku. Bet ja iegansts un sižeta katalizators pieņams, lai varētu sākt attīstīt ideju, tad izpildījums un vēl jo vairāk noslēgums ir tālu no tāda, kas sniegtu lasītprieku. Atkal jāatgriežas pie laika mašīnas fakta, kas visuzskatāmāk to ilustrē, kura vienkārši eksistē un darbojas (kaut kā nebūt fakts par to kā labi turēts noslēpums).

Vismaz romantiskais apakšsižets starp Ralfa un Indras tēliem netiek nostādīts kā par pašu būtiskāko, kas aizēnotu stāsta fantastiskos elementus. Reizē Ralfa atklājuma moments, kurā tam neiztikt bez traumu radīšanas ne sev, ne nākotnes draudzenei, ir kā galvenais iemesls romāna nosaukumam un potenciāli jaunatklātās cilvēka sugas vārdam.

Ja vēl katra laikā ceļošanas instance un tēlu tur pieredzētais ir kā interesants domu lidojums par seno cilvēku un pirmatnējo planētu Zemi, kur vēl piedevām viesojas citplanētieši, tad ne viena no idejām, kuru autors šajā romānā ievieš nešķiet līdz galam ar miesu apaudzēta. Daža varbūt ir vairāk ar miesu apaudzēta, bet tā, lai rastos līdz galam izstrādātas idejas iespaids, arī nav. Diez vai prasītos X Ralphi Indrae izvilkt garāku, lai to panāktu, drīzāk šķiet, ka dažādu mazo ideju ir par daudz, sākot ar ceļošanu laikā, senu cilvēku senču fosilijām un vēl sižetu par un ap attiecībām starp Ralfu un Indru, lai īsā romāna ietvaros katrai veltītu tai pienākošamies uzmanību.

Par beigām, pēdējo ‘’nodaļu’’, kuru pat par kārtīgu epilogu nenosauksi, labāk vispār nesākt. Iesāktās sižetlīnijas tā arī paliek karājamies gaisā un par sižeta ‘’atrisinājumu’’ pasniegtais vien sabojāja visu iespaidu, kas pats par sevi diži augsts pirms tam nav bijis.

Ieva Melgalve – Mēness Teātris

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Kad visa dzīve ir loma, kad nekas cits nav svarīgāks, kā izsisties līdz galvenajai lomai daudzsēriju seriālā, tad nekas nevar būt svarīgāks par iejušanos tēlā, sekošanu pēc iespējas tuvāk aktierim dotā scenārija un tā vadlīnijām. Bet ne visi aktieri ir vienlīdzīgās domās. Vai reizēm dažam labam, kā tas Mēness Teātra ievadošajās nodaļās notiek ar Leonoras tēlu ‘’Pārpinības Zemju’’ seriāla/izrādē, kad tai zūd robežas starp lomu un savu alternatīvo personību aizkulisēs. Personību, kas pati par sevi gandrīz visiem aktieriem ir kaut kas nedzirdēts.

Bet viena Leonoras izvēle uz skatuves skaļi tēlojuma laikā izteikt tādus skandalozus vārdus kā ‘’scenāristi’’ vai ‘’ mīmi’’, liek tā partnera lomas vīram Pīteram Goldbergam mēģināt glābt, kas glābjams un improvizēt tā iespēju robežās. Tomēr pat Pīteram, kurš šo lomu Pārpilnība Zemēs attēlo jau vairāk kā desmit gadus, nav pat niecīgākās nojausmas, kas gan īsti notiek Teātra aizkulišu telpās.

Tomēr Pīters ir savas pasaules un vides auglis, kuram grūti lauzt ierasto kārtību un domāšanu, kuram jāiziet cauri trauksmainākām pieredzēm visā aktiera karjeras dzīvē (citas gan nav bijušas), lai spētu atmest tādas domas, kā ‘’Scenāristi vienmēr zina labāk’’, kad pēc Leonoras izgājiena tam teju vai zūd pamati zem kājām, kad jāmeklē glābiņš pie citas domas, ka, ja esi nekas un bez savas identitātes, tad nekas nevar tevi sāpināt.

Varbūt tieši šī vēlme pēc identitātes, pēc sava vārda arī ārpus lomas, kas nebūtu vienkārši ‘’aktieris’’ pamudinājis Leonoru piekrist cita kolēģa un tautieša Gurda tēla aizsāktajai Pretošanās kustībai un kļūt par Maldu. Lai gan visai drīz no lasītāja skatpunkta rodas pirmās šaubas par Pretošanās kustības nopietnību, kad tā vien šķiet, ka bez līdera Gurda un Maldas ir tik vēl viens kustības biedrs. Un ja ir šaubas, tad loģiski arī jautājumi, kas gan mudinājis Gurdu uz šādu ārpus seriāla ‘’lomu’’.

Mēness Teātra pasaulē ir visai savdabīga un acīmredzami noslēgta eksistenciālā vide no ārpus Teātra notiekošā. Tik noslēgta, ka romāna laikā dažs tēls pieķer sevi pie domas, ka grūti būtu noticēt, ka maz kaut kas ārpus Teātra varētu eksistēt. Salīdzinājumam uzreiz nāk prātā nesen lasīta Terija Prečeta fantāzijas Bromeliad triloģija, kurā mazie nome cilvēciņi dzīvo lielā Veikalā un uzskata to par visu savu pasauli, kurā bez mistiskajiem scenāristiem neeksistē citu stimulējošu faktoru, kuri pat mudinātu domāt muļķīgas ķecerības un bīstamas domas, kas drīzāk tiem laupīs visu sapņos esošās galveno tēlu lomas.

Starp Prečeta un šīs grāmatas autores Ievas Melgalves garadarbiem ir atmosfērā un attiecībās starp tēliem, ko jau uzreiz var manīt, kad aktieri aizkulisēs jau no bērnības tiek mācīti viens ar otru nesarunāties, ignorēt teju visus un tai skaitā tādus kā robotus mīmus. Ārpus skatuves aktieris gandrīz nav nekas. Vien lomā un seriālā (izrādes termina vietā) indivīdam ir piešķirts vārds un personība, bet arī vien saujiņai, kuriem paveicas iegūt scenāristu labvēlību un gana nozīmīgas lomas, tā vietā, lai būtu daļa no masu skatiem, no fonā esošā vai kāda maznozīmīga epizodiska tēla, kurš tiem galvenajiem palīdz virzīt sižetu uz priekšu, kuram vārda piešķiršana ir nebūtiska.

‘’Kas es esmu’’ gan paša acīs, gan skatījumā no malas dažādās dzīves situācijas, sākot jau ar mājām, turpinot ar darba vidi un tā tālāk, kā identitātes jautājums šķiet piešķir Mēness Teātra romānam idejas un debatējamu jautājumu diskusa fantāzijas romānu kategoriju. Vārda nozīme, ko dzimstot piešķir vecāki, vai kāda iesauka, ko dzīves gaitā skoā vai citviet tev kāds piešķir, vai varbūt profesionālā karjera tāda, kur vajadzīgs, kura piešķir no ikdienas dzīves atšķirīgu skatuves vārdu. Katrs vārds un sekojoši vide var sākt ļaut veidot jaunu atšķirīgu personību, jaunu dzīvi un lomu uz vispārējas skatuves, kuru sauc par dzīvi. Katrs mēs savā dzīvē, tā teikt, esam tas galvenais varonis, kuram gan pašam sev jācenšas scenāriju rakstīt, neļaujot citiem ar savu ‘’varoņstāstu’’ to sagandēt.

Bet dažs labs aktieris romānā šķiet tā apradis ar savām lomām un seriāla dzīvēm, tam priekšā pieliktu scenāriju, pēc kura vadīties, pēc kura veidot savu pasaules pieredzi, ļauties scenārijam iedēstīt sevi citu domas, jūtas un pieredzes rezultātā atmiņas. Ka šķiet bez tā pats nemaz nezinātu, ko tālāk ar sacīt, ko darīt un ar sevi iesākt un kādus mērķus izvirzīt. Šķiet, ka tas arī kā neliels komentārs un novērojums, ja ne mazums cilvēku reālajā pasaulē, kuri varbūt kādā dzīves posmā zaudējuši spēju paši nospraust sev mērķus, pēc kuriem vadīt savas dzīves ceļa kursu un veidot paši savu leģendu.

Papildus debetājamas idejas par identitāti, par personību un ko nozīmē būt cilvēkam, romānā piešķir aizkulisēs vēl neredzamāk par anonīmajiem aktieriem darbojošamie roboti mīmi. Visi kā viens pēc skata un vēl mazāk eksistējošas personības, kuri pakļaujas par scenāristiem vēl mistiskākai Centrālei. Vai drīzāk gandrīz visi kā viens, jo vienam Mīmam (nopelnījis, ka piešķir lielo burtu) šķiet romāna sākumā, bet noslēgums ievieš citas domas, noris vien sīka un Centrālei nenozīmīga kļūda (erors), kura vien labi ja sekundi ilga, bet pietiekoši gara un tās laikā spētu rasties pamudinājuma impulsi uz rīcību aiz paša iniciatīvas, ne citu norāžu un pavēļu dotas.

Viens neliels impulss, kas pamudina šo Mīmu (veidojot piezīmes lasīšanas laikā, lai atšķirtu šo no citiem mīmiem, dēvēju to par Eror mīmu) uzrakstīt Pītera tēlam slepenu zīmīti, informējot to par Leonoras tēla ‘’bērēm’’. Šķiet zīmīte ir kā pirmais būtiskais solis, lai šis mīms atšķirībā no saviem citiem anonīmajiem biedriem arī sāktu veidot unikālu personību. Pirmoreiz sākt izjust līdz tam nepieredzētas emocijas, kā satraukumu, kad arī tam piesķirta kāda itkā nebūtiska loma, vai rūpes un raizes par dažu labu aktieri kā Pīters vai Leonora/Malda. Par ko pat mīmam nodreb tā ‘’sirds, kad iedomājas, ka kāds scenārists vai Centrāle varētu pamanīt, ka tas jau tik atšķirīgs kļuvis no citiem ‘’tautiešiem’’.

Teātris eksistē pats par sevi, tam nerūp ne ārpasaule un pat ne skatītāji. Tā arī romāna darbībā mazāk būtiski ir jautājumi, kas gan noticis tāds, kas izveidojis to realitāti, kādā grāmatas varoņi sevi atrod. Vai no kurienes tiek iegūti resursi galvenokārt jau pārtikai, ūdenim un citiem izdzīvošanai būtiskiem resursiem, tā arī dekorācijām seriālu iestudēšanai uz skatuves. Krietni nozīmīgāks un prātu asinošākas ir Mēness Teātra romāna izraisītie jautājumi un idejas, kā arī fantāzijas žanrs nešķiet vienkārši kā fons, uz kura to visu iztirzāt.

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Teodoram ‘’Tedam’’ Makejam ir konstatēts neoperējams vēzis, un kā vienīgo izeju, lai vēlāk nebūtu jāmocās, viņš saskata pašnāvībā nošaujoties, kamēr sieva ar divām septiņgadīgajām meitām ir devušās izklaidēties uz Disnejlendu Floridā. Vai vismaz tāda ir daļa no grāmatas premises un pirmās daļas sižeta.

Teds gan nekur tālu netiek, jo pie durvīm uzrodas šķietami nepazīstama persona vārdā Džastins Linčs, kurš pretēji Tedam zina tā vārdu, plus piedevām arī tā nodomus un piedāvā alternatīvu, lai ģimenei pašnāvnieka negoda vietā būtu kas cits, saglabājot Tedam vēlamo iznākumu.  Āķis tajā, ka Tedam pirms tam jānogalina slepkavnieks, kuram izdevies tehnisku iemeslu dēļ izsprukt cauri sveikā no soda un pēcāk izdarīt pakalpojumu citai persona, kura labprāt atvadītos no dzīves. Atlīdzība Tedam, ka līdz ar to viņš pats kļūtu par nākošo ķēdes posmu, kad šāds piedāvājums tiktu izteikts citai personai.

Idejiski ļoti labs sižeta potenciāls pats par sevi, bet, par cik, tas viss norit grāmatas pašā sākumā, tad ir skaidrs, ka kādā brīdī būs sarežģījumi. Viens no tiem, ka Teds ir neuzticamāks par neuzticamu galveno varoni un viņa pasaules uztvere, atmiņas un prāta mežģi, ko tā paša smadzenes ar to izspēlē ir tālu no realitātes, kur viens būtisks pavērsiens, ka Teda uztverē to citi tēli, tai skaitā Linčs nodod un tas attopas psihiatriskajā slimnīcā, bet patiesībā tur pavadījis krietni ilgāku laiku.

Autors Federiko Aksats grāmatas otro daļu ar pavērsieniem gan iesāk ar šķietamu restartu, kad Teds atkal attopas turpat, kur grāmatas sākumā, un kā lasītājam labā nozīmē tiek dota viela pārdomām, kas gan īsti notiek. Vai psiholoģiskais trilleris ir reizē arī kāds ‘’Murkšā dienas’’ laika cilpas paveids, kur Tedam saglabājušies atmiņu fragmenti no iepriekšējās daļas, bet pārējie tēli šķietami atkārto savu rīcību, ja ne to viens pret vienu, jo pats Teds rīkojas ar variācijām pa tēmu, tad pietiekoši, lai rastos jautājumi.

Vienīgās Izejas otrajā pusē tiek piedāvāti arīdzan atmiņu fragmenti, no Teda un Linča tēla kopīgās pagātnes abiem 1993.gadā uzsākot gaitas universitātē, kur no svešiniekiem ar visai atšķirīgu pieeju mācībām un vēsām, pieklājīgām attiecībām, abi kļūst par draugiem. Bet galvenokārt pagātne gan jaunieša gados, bet vēl jo vairāk bērnībā un mājas dzīves soli glabā noslēpumus, kuri sižeta gaitā sniedz atbildes uz trillera problēmsituācijām.

Bez Teda starp citiem tēliem izceļama viņa tiešā ārste Laura Hilla, kur paralēli centieniem, izlauzties līdz patiesībai un atbrīvot savu pacientu no nepārvaramā cikla grāmatas sākumā, viņa arī izmanto visus dabas dotos talantus, lai manipulētu ar tiešo priekšniecību un panāktu savu, apzinoties, ka nevienā brīdī nav doma, īstenot citam dotos mājienus.

Jāsaka, ka autors lieliski nostrādājis viltus aizdomās turamos attiecībā uz to, kuram piedēvētam slepkavas godu par ne vienu vien slepkavību Teda pagātnē un galvenokārt, kad universitātes pagātnes fragmentos noris profesora slepkavība. Ar sulīgu detaļu, ka precētajam profesoram bijis romāns ar vienu no studentēm, kura turklāt uz to brīdi bijusi Teda draudzene. Pat saprotot, ka Teda tēls un tā skatpunkts uz notiekošo nav simtprocentīgi uzticams, gribas tomēr jau laikus mēģināt tikt pie atbildēm.

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.

Veronica Roth – Divergent #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Beatrises jeb vienkārši Trisas un viņas romantiskās intereses Tobiasa, kā arī to draugu un kompanjonu šķiru cīņas turpinās gan triloģijas otrajā grāmatā Insurgent ar Mācīto kopienas līderi Džanīnu Metjūsu, gan triloģijas noslēdzošajā grāmatā Allegiant, kur iepriekšējo ienaidnieku vietā stājušies citi, bet pēc būtības cīņa turpina to pašu gatu.

Kam pēc teorijas šķiru cīņām – šajā distopijas nākotnē agrākās Čikāgas teritorijas iedzīvotāji sadalīti striktās kopienās – tādai arī būtu jābūt. Un, kamēr vieniem par visu svarīgāk ir panākt iedibinātās kārtības sabrukumu, lai austu jauns rīts, kur visiem vienlīdzīgāka daba vai vismaz nav spiesti dzīvot tik strikti, kā līdz šim, tad citi, pārmaiņu vējiem pūšot, atkal cenšas agrāko atjaunot vismaz tik tālu, lai paši būtu pie teikšanas.

Divergent triloģija (pirmā grāmata lasīta baismīgi sen bloga pirmsākumos teju pirms desmit gadiem), lai to personīgi uztvertu ciešamāk, jāuztver drīzāk kā filozofiskas pārdomas par dažāda veida attiecībām. Ne tikai starp Trisu un Tobiasu, kur izpaužas klasiskā Young Adult subžanra diemžēl tās sliktākās iezīmes, bet arīdzan Tobiasam ar vecākiem, no kuriem abiem tas atsvešinājies. Lai arī baidās pieaugot kļūt līdzīgāks kā vienam, tā otram vecākam (bet vairāk tēvam, kurš to bērnībā fiziski un morāli ietekmējis) un ar laiku, pašam negribot, izpaust uz āru ‘’mantotās’’ negatīvās rakstura iezīmes. Tad reizē nespēj tos pilnīgi vēl atstāt pagātnē un prasās vēl mīlestības izpausme vismaz no viena no vecākiem.

Tā arī vieglāk uztverams sižets, ja kopienas – Mācītie, Taisnprāši, Sirsnīgie, Drošsirži un Nesavtīgie – tiek pielīdzināti vidusskolas tipa draugu un kompāniju grupām, kuras viena no otras ar kādu izteiktu aspektu atšķiras no otras. Vide, kur svarīgi būt kādai grupai piederīga, lai nesanāk kā sērijas ietvaros nonākt pie Nepiederīgo grupas, kura gan par sevi liek manīt, īpaši otrās grāmatas ietvaros.

Triloģiju baudāmāku padara, ja uztver sižetu pārāk nopietni, sāk uzdot pārāk detalizētus jautājumus viena vai otra tēla rīcībai, vispārējai izveidojušamies lietu kārtībai vai notikumu loģikai, kur gan jāvadas pārsvarā, kāds gala iznākums būs vēlams labajiem varoņiem. Tā svarīgāk par sižetu ir galveno tēlu pārdzīvojumi par būtiskām kļūdām, kuru seku dēļ cieš ne tikai pats, bet būtiskāk cieš kāds cits tēls, un kā gan Beatrise, gan Tobiass kā paša, tā ar otras romantiskās puses palīdzību tiek pārdzīvojumam pāri, lai spētu turpināt dzīvi. Ja romāna ietvaros seku pakāpe palielināta līdz augstākajai pakāpei, kāda cita dzīvībai, tad tikpat labi to varētu aizstāt ar ko citu ne tik letālu, bet vienlaikus arī ne pārlieku mazāk nozīmīgu.

Kad galvenie tēli noslēdzošās Allegiant/Sabiedrotie grāmatas ietvaros nokļūst aiz Čikāgas teritorijas robežām, pamet veco un nokļūst it kā jaunā pasaulē, tad attopas ļoti līdzīgā situācijā, kādā tos bija nostādījusi otrās grāmatas ļaundare Džanīna. Vien viņas vietā stājas organizācija vārdā Birojs, kuri it kā centušies pat vairāku gadsimtu garumā pēc postoša pilsoņu kara (ASV, protams, un netiek pieminētas citas valstis ne pagātnes, ne stāsta tagadnes kontekstā) vērst par labu faktorus, kas to izraisījuši. Vien pašiem nemanot, ka dara kaut ko, no malas skatoties, nosodāmu, ilgu pūliņu laikā paši kļuvuši par kāda cita naidnieku.

Vēl jāpiebilst, ka lasu latviskoto otrās un trešās triloģijas grāmatu versijas, un kaut arī ir visai droša pārliecība, ka oriģinālā proza pati par sevi nav nekāds literārais šedevrs, tad arī tulkojums nepielika roku lasītprieka paaugstināšanas centienos.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.

Mišels Feibers – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

12636594

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Vēsturiskā romāna Ziedlapiņas Tumši Sārtās un Baltās darbības laiks 1875/76.gads. Rūpnieka dēls Viljams ar ğimeni un samazinātu kalpotāju skaitu dzīvo piespiestākos apstākļos, jo tēvs, kurš vēlas, lai viņš pārņemtu smaržu raž rūpnīcu, piegriež līdzekļus.

Bet dzīvei lemts uzņemt apgriezienus un par katalizatoru kalpo 19g jaunas prostitūtas Sirdspuķīte, kuru gribētos nodēvēt kā pašu galvenāko grāmatas varoni, īpaši ja pieņemam, ka ir izdevies nokļūt uz grāmatas vāka. Īsto vārdu tā arī neuzzinam, bet varbūt par to nav ko brīnīties, ja pašas māte viņu kādos 14/15gados ir pataisījusi par vienu bordeļa strādniecēm.

Dzīve viņai tā teikt sāk iet uz augšu, kad Sirdspuķīti vadoties pēc izklaižu bukleta atklāj Viljams. Iekāre ir tik liela, ka viņam meitene jāiegūst tikai un vienīgi sev. To var panākt vien izpērkot S., un tādejādi meitene tieši un netieši izmaina ne tikai savu un Viljama dzīves, bet daudzu viņu ietekmes sfērā un/vai pakļautībā esošo, jo, lai rastu izpirkumam un vēlāk sekojošai uzturnaudai līdzekļu, Viljams beidzot pakļaujas tēva spiedienam.

Vien tiekot izrautai no ierastās ikdienas un vēlāk apciemojot kādu draudzeni/paziņu, kurai nav tā paveicies ar lielās zivs noķeršanu, Sirdspuķīte aptver, cik nabadzīgos, netīros u.c. sliktos apstāļos ir dzīvojusi, to pat nepamanot.

Pavisam īpatnējs grāmatā ir Viljama sievas Agneses tēls, kuru nevar nosaukt esam pie pilnas saprašanas. Gan viņas pašas personības un rakstura iezīmes, gan citu attieksme izsauca atmiņā līdzības ar Šarlotes Brontē Džeinu Eiru, kuru gan esmu redzējis kā teātra izrādi, ne lasījis. Viens būtu tikai mazs bērna līmēņa prāta spējas, lai gan retu reizi izpaužas arī viltīgāks prāts, kuru vēl varētu skaidrot ar sievietes lomu un audzināšanu bērnībā attiecīgajā laikā, bet kas cits jau ir Agneses sakāpinātā reliğiozitāte, plus neizpratne par savu ķermeni un vēl šis tas, kas jau liecina, ka garīgā veselība patiesi nav simtprocentīgi kārtībā. Par piemēru var minēt ikmēneša bailes(saistītas ar mēnešreizēm), ko viņa uztver kā nez kādu dēmonu uzsūtītu mirstamo kaiti, ko neviens nav papūlējies izskaidrot, vai arī no romāna atmiņu ainām par viņas grūtniecību, kad augošu vēderu viņa izskaidro ar to, ka dēmoni viņu naktīs ar varu uzbaro. Bet dzīvai izdevies palikt vien ar labo sargeņğeļu un svēto palīdzību.

Viljams nebūt nav ğimenē vecākais dēls. Par patieso mantinieku bija jākļūst Henrijam, kuru šim godam laupa vēlēšanās kļūt par mācītāju. Par laimi, autors viņa gadījuma nav uztaisījis kopētu vīrieša tēla versiju kā ar Agnesi. Viņa sižetiskā daļa ir ciešāk sasaistīta ar draudzeni un domu biedri Emelīnu Foksu, kura pati ir iesaistījusies biedrībā, par pagrimumā un netikumā kritušu meiteņu vešanu uz pareizā ceļa. Abu attiecības vieno jau vairākus gadus ilgstoša draudzība, bet tā vien šķiet abos klusībā ir nobriedusi vēlēšanās, lai tas kļūtu par ko vairāk, un vienīgi pārlieku liela domāšana un pašu neizlēmībā spert nākošo soli ir par šķērsli kam vairāk. Attiecības sr saldsērīgi bēdīgu pieskaņu.

Tikmēr pats Viljams ir sava laika audzināšanas auglis, kuram vairāk rūp apkārtējās sabiedrības viedoklis un pieņēmi par Rākemiem un to fasādi, kuru viņš izrāda publiski. Tēls, kuram grāmatas beigās tik ļoti vairs nevar just līdzi. Gan attiecībā uz sievu, gan uz mīļāko Viljams rīkojas ar mīlestību un rūpēm, vien līdz brīdim, kad citu ārējo faktoru spiediens kļūst pārāk liels, un atklājas viņa patiesā būtība; brīžiem uzvedībā un raksturā izpaužas ne vairāk kā bagāts puišelis.

Romānu var saukt par labu un noteikti pieaugušajiem domātu vēsturisko romānu. Vien gribētos nokritizēt vāka izvēli un apraksta manieri, kas vairāk rada iespaidu, ka tā ir cerēts nošokēt ar krietni izteiktāku 18+ iespaidu.

Kens Folets – Zemes Pīlāri (Kingsbridge #1)

17570942

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Darbībai norisinoties laika posmā no 1123. līdz 1173.gadam Zemes Pīlāri vēsta par ikdienišķu vidusmēra cilvēku varoņdarbiem savu sapņu sasniegšanā, līdz kuru piepildīšanas galamērķim jāpārvar neviens vien viņu ceļos speciāli un pat ļaunprātīgi izlikts šķērslis.

Filips – necilas priorijas vadītājs, kura dievbijība, darba čaklums un citkārt labestīgais raksturs un augstās prasības kā pret sevi, tā pret padotajiem mūkiem dod acīmredzamu rezultātu, kad viņa vadībā minētā priorija savās iespēju robežās uzplaukst. To ievēro tuvumā esošās un daudzkārt lielākās Kingsbridžas priorijas mūki. Daudzu gadu gaitā neprasmīga vadītāja rokās no agrāko dienu spozmes tikpat kā nekas nav palicis pāri. Finanses iet uz grunti, baznīcas un saimniecības ēkas ir manāmi sliktā stāvoklī, un kā diži kungi, tā vienkāršie iedzīvotāji vairās to apmeklēt. Ne bez pretestības un ienaidnieku iemantošanas, kam pašam par sevi grāmatā ir tālejošas sekas desmitiem gadu uz priekšu, Filipu ievēl par jauno Kingsbridzās prioru

Filipam ir neizprotama doma un motivācija rūpēties un gādāt par paša labumu un statusu, it īpaši uz citu laimes vai pārticības rēķina. Lai gan Filipu pilnībā nevada vien godkāre, jo viņa sapnis ir piedzīvot krāšņas katedrāles uzcelšanu viņa priorijā, bet augstākais mērķis ir un pāliek, protams, ar Dievpalīgu labklājība visiem Kingbridžas.un tas apkārtnē dzīvojošajiem.

Kā pilnīgs pretstats Zemes Pīlāros ir Viljams Hemlijs, kura vecāki intrigu un politisku manevru rezultātā no turīgiem tirgotājiem kļūst par vēl bagātākiem grāfiem, bet mantodams šo titulu, Henrijs prot vien tērēt un domāt par paša labumu vien īstermiņā. Postīt un sodīt par katru pārkāmu, lai cik smags tas nebūtu, vai pat reizēm vajadzības kārtā izdomāts, ir daudzkārt vieglāk, nekā iedziļināties katrā situācijā un aktīvi piedomāt, lai grāfiste attīstītos. Viljams ir viens no tiem, kuri, dzirdot kādu smejamies un nezinot par ko tieši, vienmēr nodomās, ka smejas par viņu. Zemā pašapziņa, nežēlīgais raksturs, sadistiskās tieksmes un varas pozīcija, lai tās īstenotu, padara Viljamu “Zemes pīlāros” par kārtīgu ļaundari, kuram nav grūtību novēlēt, lai ar viņu notiktu kas slikts. Protams, Viljams rūpīgi izvēlas, ar ko neielaisties cīņā, nekad tas nebūs spēkos līdzvērtīgs pretinieks.

Diži labāks nav Filipa pretinieks garīgajā sfērā bīskaps Valerāns, kura pēdiņās pazemīgās ambīcijas stiepjas līdz pat Romai, ja vien liktenis to ļautu. Jāatzīst, ka nedz Valerānam un vēl jo vairāk Viljamam jebkuri līdzekļi, lai sasniegtu vēlamo un paliktu pēc tam nesodīti, ir gana labi. Ne visi ir taisīti no tādas pašas drēbes kā Viljams un Valerāns vai viņu līdzskrējēji. Attiecīgi arī ap Filipu sapulcējas viņam līdzīgi noskaņoti ļaudis, kas ir kā nepieciešamais pretspars, lai pasaulē neieslīgtu nešķīstos ļaunuma valgos.

Viens no tiem ir katedrāles būvmeistars Toms Būvnieks. Viņa un viņa ğimenes stāsts ar lielo, vispārējo sižetu sasaistās cieši jo cieši, katedrālei un tās celtniecībai kļūstot par tādu kā centrālo darba simbolu. Tikpat būtiski, bet daudz laicīgāki ir Alīnas un viņas jaunākā brāļa Ričarda tēli, kuriem pēc tēva, bijušā Šīringas grāfa, krišans negodā, plus pārestībām no Viljama puses ir jāķepurojas kā nu māk.

Visu liktenis savijas vienā kopējā katlā, kad pēc karaļa nāves valsts nonāk kara valgos, jo nav tiešas skaidrības par troņmantinieku. To ņemot vērā jārēķinās, karš un cīņa par troni šeit vairāk norisinās fonā. Kā Filipam, tā citiem mūkiem vairāk rūpes saistās ar Dieva pielūgšanu un visu, kas ap to saistīts, un mazāk, kurš konkrētā brīdī sevi sauc par karali, un tas arī atspoguļojas pašā grāmatā. Vienlīdz jūtami un nepārprotams ir informācijas izpētes darbs, kuru autors veicis, lai uzzinātu par katedrāļu būvniecību 12.gadsimtā, kas vairāk kā vien dažos info ekpozīcijās atrādīts lasītājam.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.