Izlasīju:
Apuleus – Zelta Ēzelis
Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae
Tom Cain – Samuel Carver #1-2
Arabella Weir – Onwards and Upwards
Greg Isles – Mississippi #1-2
Noklausījos:
Terry Mancour – The Spellmonger #10-12
Lasu:
Klausos:
Shemer Kuznits – New Era Online #4-6
Lasīšu:
Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5
Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki
Jackie Collins – Lovers & Players
Klausīšos:
Terry Mancour – The Spellmonger #13-15
Robert J.Power – Spark City Cycle #1-2
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Burvis Minalans the Spellmonger kopš sērijas debijas ir spēka ziņā tālu gājis uz priekšu un tā sākotnējā versija nu vien ir tāla atblāzma no viņa pašreizējā statusa, bet ar visu to jāpaiet divām lpp apjomā vērā ņemamām grāmatām pēc septītās Enchanter beigām, kad sieva Alja smagi cieš un tikpat kā par ‘’dārzeni’’ kļūst, lai sērijas galvenais varonis ar vairāk vai mazāk paredzamu veiksmes faktoru varētu šī raksta pirmajā #10 Necromancer romānā pieķerties tās izārstēšanai.
Jāatsauc atmiņā pašam, kur lieti noder klausīšanās vai lasīšanās procesā veiktās piezīmes, kad romāni, lai cik gari vai īsi nebūtu, plus citi paša ikdienas darbi neaizņemtu atmiņu, lai varētu atsaukt, ka artefakta lokācija, kas ar ļoti lielu varbūtību varētu Aljai palīdzēt ir paslēpts sērijas naidnieku goblinu iekarotās Alkon Alon rases vienā no lielākajām Anthatijelas pilsētā. Nedaudz gan mulsina momenti, kad dažādas rases to sāk un/vai turpina saukt atšķirīgos nosaukumos, kas tad tekstā tiek miskēts.
Lai cik spēcīgs pēc visiem parametriem Minalans nebūtu, tad bez uzticamiem sabiedrotajiem nekur tālu netiktu. Diemžēl starp sabiedrotajiem spiesti brīvprātīgā kārtā jāpieskaita minētie Alkon Alon rases pārstāvji, kuri jo vēl tālāk sērija rit, jo tuvāka un nenovēršamāka šķiet uzvara pār gobliniem (kaut gan diez vai to sagaidīt pat #13 grāmatas ietvaros), jo izteiktāk uz āru izpaužas daža laba Alkon Alon augstprātība un iedomības pārākuma apziņa pār citām rases, uzskatot tās teju par labi ja otršķirīgiem indivīdiem. Tomēr goblinu līderu Šerula un nesen starp ‘’dzīvajiem’’ atgriezta Alkon Alon nekromancera Kobala draudi, kurš draudu un bīstamības ziņā sāk pārņemt sērijas pirmo superļaundari Šerulu, ir pārāk lieli, to nosacītā palīdzība, kad pašiem izdevīgi, tomēr vēl pārāk pārāk vajadzīga, lai varētu no tās tik viegli atteikties. Tā teikt, lai arī ne ar smaidu, tad tomēr jāpiecieš, kad vajadzība spiež.
Nebūtu jau interesanti ne Minalanam, kaut gan viņš visticamāk neiebilstu uz laiskāku un mierīgāku ikdienas pavadīšanu, un bez goblinimem Minalanam vismaz raizes, ja ne gobliniem līdzvērtīgus draudus sagādā jau agrāk sērijā ne pārāk draudzīgās attiecības ar karaļa Rārda dēlu un šobrīd troņmantinieku Tavardu. Antipātijas vienam pret otru, kas pāraug pilnvērtīgā ienaidā vismaz no Tavarda puses, kad ne Minalana tiešas vainas dēļ, bet tā veikto izvēļu rezultātā, kad vajadzējis izvēlēties, kurp prioritāri steigties palīgā un loģiski izvēlas savu Sevendoras hercogistes galvaspilsētu, mirst Tavarda vēl salīdzinošo nesen dzimušais dēls.
Par laimi Minalanam, eksistē noteikumi, kuri Tavardu ierobežo, un viņš nevar gluži tā uzreiz uzsākt tiešu karu ar vienu no sava tēva un karaļa vasaļiem, pat ja Minalans vispirms ir kā Tavarda vasalis un tikai tad karaļa. Tomēr, ja nevar tieši, tad ar izdomu eksistē citi, sākot ar mēģinājumiem uzbrukt paša Minalana labākajam vasalim Angvinam, vai, piemēram, piespiedu trimda no Sevendoras uz trim gadiem, kas tad ir daļa no #11 Thaumaturge un #12 Arcanist sižeta. No kā visbūtiskāk izceļama Mākslīgā Intelekta atrašana, ieviešana sižetā. Cilvēces kolonistu senču nosaukts par Forseti, atmošānās, un noveicas, ka tā hardware ķermenis atrodas pie Minalana, bet, lai cik pārsteidzoša nebūtu tāda eksistence, tad uz doto brīdi tas tiek novirzīts tālā otrajā plānā.
Bez gobliniem, bez citiem cilvēku aristokrātijas kolēģiem, kuri par spīti goblinu draudiem ir gatavi ķīvēties savā starpā, starp kuriem netrūkst tādu, kuri paši neredzējuši goblinus vaigā uzskata tos par krietni pārspīlētiem draudiem, sākot ar desmito Necromancer noslēgumu, turpinot ļoti minimāli Thaumaturge turpinājumā, kad jau šķiet, ka Minalans par kaut ko tik būtisku piemirsis, bet pātikami vairāk divpadsmitajā sērijas grāmatā, autors Terry Mancour sāk būtiski papildināt cilvēces pagātnes vēsturi uz Kalador planētas, kura izrādās nebūt nav autora radītās fantāzijas pasaules cilvēces dzimšanas šūpulis. Ka tā uz Kaladoras reiz tālā pagātnē ieradusies ar zvaigžņu kuģiem, bet Alkon Alon un citu rasu, no kurām bez visām pārējām vien vandl rase ir planētas iedzimtie, ietekmē ir ne tikai zaudējusi savu tehnoloģisko attīstību, bet par tādu pat aizmirsusi. Vandli, kuri pēc visu grāmatu radītā iespaida, uz savas dzimtās planētas ļāvušies tikt nobīdīti drusku malā, kas varbūt daļēji saistīts, ka tie mīt zem ūdens, bet, kas acīmredzami šo trīs grāmatu laikā sāk mainīties, kuru ietekme tagad jo vairāk izjūtama arīdzan uz sauszemes.
Vēsturiskā attsība, kurā noteikti izšķiroša ietekme ir bijusi maģijas eksistencei uz planētas. Kā jau gandrīz katrā fantāzijas sērijā ar izteiktu maģijas sistēmu, vieglāk ir bijis izmantot to, nekā attīstīt kaut ko izteikti tehnoloģisku, kas uz to nepaļautos. Vien šīs sērijas gadījumā, kad jau tāda eksistējusi, ir bijuši citi faktori, kuri cilvēci noveduši līdz šībrīža stāvoklim. Kas zina varbūt tieši Minalans būs tieši tas, kurš uzvedīs cilvēci atpakaļ uz agrāko zvaigžņu kuģu, mākslīgo intelektu, izskan arī kvantu mehānikas termini, un citu līdzvērtīgu tehnoloģiju ceļa. Lasītājs tiek tuvāk iepazīstināts ar vairākiem terminiem, kā Forsaken (kaut kur Visumā esoši kriomiegā joprojām eksitējoši un neatmodināti inicālie planētas kolonisti, sākotnēji 40 tūkstošu lielā skaitā. Tā arī uz pašas planētas dziļi pazemē eksistē dievu spēku, ja ne vēl jaudīgāki ļaundari, saukti par Formless, bet kā viens, tā otrs aspkets dotajā brīdī ir ar salīdzinoši mazu ietekmi uz sižetu.
Sižetu, kura pamatdraudi labo varoņu dienaskārtībā netrūkst, to ir ntāko, no kuriem priekšplānā #11 un #12 romāna ietvaros izvirzās divi nekromancera Kobala leitnanti un to katra desmitos tūkstošos mērāmās armijas. Atkal var atzīmēt, ka gala iznākums ir salīdzinoši paredzams, ņemot vērā turpinājumu eksistenci, tad reizē autoram nebūtu iegansts turpināt, ja netrūktu sērijas fanu, kurus saistītu Minalana un citu varoņu piedzīvotais ceļš no punkta A uz punktu B un tā uz priekšu galamērķa sasniegšanā.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Manas pārdomas
Sešpadsmitgadīgais Ralfs Papandreu ir tālu no nepacietības pārņemtas sajūsmas, kad tam savs vasaras brīvlaiks jāpavada pie tēva kaut kādā Āfrikas nekurienes valstī Etiopijā, kur tēvs Afarā nodevies tam neizprotamas nozīmes izrakumiem. Ralfs pat nevar iedomāties, kas gan tik tam nebūs jāpiedzīvo un jāpieredz, kur gan laikā, gan telpā vien pāris nedēļu laikā tam būs lemts nokļūt.
Ralfs pavisam īsā un vien nedaudz virs 200 lapaspusēm ‘’garajā’’ X Ralphi Indrae romānā nerada to labāko pirmo iespaidu par sevi. Pieradis pie mūsdienu ērtībām un visur pieejamā interneta, puisis teju vai krīt asaru plūdos un izmisumā, kad izrakumu vietā tas dārdzības dēļ tiek ieslēgts vien reizi dienā uz stundu. Tā arī puisis savās pārdomās (gandrīz visa grāmata no viņa skatpunkta) neslēpj savu nievājošo un augstprātīgo attieksmi pret vietējiem, jo kurš gan ‘’sakarīgi domājošs’’ cilvēks no brīva prāta un varbūt pat ar prieku tur dzīvotu. Tikai viņam nabadziņam tuvojas pasaules gals, kad spiestā kārtā tur jādodas.
Lai gan vienlaikus Ralfa bērnību, kaut arī par iztikšanu un pilnu vēderu vai labām drēbēm vai ko citu tam nav jāuztraucas, tad uzmanības un mīlestības apliecinājumi no vecāku puses ir kritiski zemā līmenī. Katrs no tiem aizrāvies ar savu karjeru un jau gadiem nedzīvo kopā. Ja iepriekšējā gadā Ralfam bija jāpavada vasara pie mātes un jāpiedzīvo amerikas trakais temps un Holivudas nerimstošais mediju uzmanības grūti panesamais spiediens, pat ja māte kā to fokusa galvenais objekts, ko puisis uzreiz saprot, ka nevarētu paciest un ilgstoši tādā vidē uzturēties, tad motivācija izprast vajadzību rakāties pa iežiem cerībā atrast aizvēsturiskas fosīlijas un kādēļ gan tas kādam būtu pat mazākajā mērā svarīgi, arī Ralfa tēlam diži nav.
Jāsaka gan, ka ne fonā esošais mātes, ne biežāk sižetā redzamais tēva profesora Kostidisa tēls balvas par gada vecākiem, kur nu vēl mūža ieguldījumu, nevar cerēt sastapt. Tēva uzmanību un rūpes pamatā aizņem vien domas par kādu diženu atklājumu, pat ierasties lidostā vai vēlāk izrādīt nometni, parādīt kas ir kas izrakumu darbības principos arī tam nav vaļas. Vien butaforiski ir tā mīļie vārdi, sagaidot dēlu, lai tikpat ātri pret to attiektos kā vien pret parastu sev padoto darbinieku.
Afara par izrakumu lokāciju X Ralphi Indrae romānā nav izvēlēta nejauši. Pat tālu no tā, jo tieši tur 1974.gadā reāli eksistējošam paleoantropologam Donaldam Džohansonam izdevās atrast par Lūsiju vēlāk nosauktu sena humanoīda Australopithecus afarensis fosīliju kopumu. Romāna premisē tiek likts noprast, ka autora Didža Sedlenieka radītajā pasaules versijā ir iespējama ceļošana laikā, kas uz papīra varētu šķist kā piedzīvojums aizraujošāks par aizraujošu, bet reizē būtu uz katras kustības ‘’stūra’’ jāuzmanās, lai netiktu padarīts kas tāds, kas līdz nepazīšanai izmainītu tālākās vēstures gaitu un radītu kādu nebūt paradoksu ar katastrofālām sekām.
Diemžēl ‘’laika mašīnas’’ tehnoloģijas ieviešana sižetā, ja vēl pirmajā momentā ziņkārīgas intereses izraisošu lasītājā, tad autors liek pieņemt tā darbības iespējamības principu ar domu, ka tas vienkārši kā 2+2 būtu jāpieņem, bez dižiem paskaidrojumiem. Ja jau neviens no tēliem grāmatā nezina to darbības principu, tad kādēļ gan piepūlēties un censties to pašam izdomāt, lai iztiek un būs gana labi tā kā ir. Savā ziņā interesanta ir ideja, ka atpakaļ laikā tiek sūtīts nevis viss ķermenis, bet vien apziņa, ka tam nepieciešams kāds saimniekorganisma ķermeņa objekts, lai varētu tad pagātnē tajā iemiesoties un no tā skatpunkta piedzīvot pagātni, kas atkarībā no personas vai pat dzīvnieka var nebūt tā pati patīkamākā pieredze. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā tiem vienīgo zināmo veidu, kā atgriezties ‘’tagadnē’’ un savā ķermenī.
Lasītpriekam un baudāmībai pieķēru sevi pie domas, ka palīdz, ja divas instances, kad galvenais varonis ceļo laikā sadalītu kā divus individuālus īsos stāstus, kurus vieno divi galvenie tēli. Divi, jo Ralfs Papandreu ne vien iepazīistas ar vienīgo sava vecuma tīni izrakumos, kura devusies līdzi mātei un pati ir sākotnēji krietni ieinteresētāka visā piedalīties, bet ir arīdzan galvenā kūdītāja uz pārgalvīgu rīcību, kas tos aizsūta aizvēstures pagātnē.
Bez sakritībām un galvenajiem varoņiem veiksmīgiem atgadījumiem, kad jāatgādina sev, ka tā tik vien romānā būtu iespējams, X Ralphi Indrae neiztiek. Tā arī noris ar pirmo būtisko sižeta notikumu katalizatoru, kad tīrākās nejaušības pēc Ralfs ir tas, kurš veic vēstures grāmatu cienīgu fosilijas atradumu. Tik vērā ņemamu, ka uz brīdi pavīd domas, ka varbūt atrasts ‘’trūkstošais posms’’ cilvēces attīstībā no pērtiķa uz moderno cilvēku. Bet ja iegansts un sižeta katalizators pieņams, lai varētu sākt attīstīt ideju, tad izpildījums un vēl jo vairāk noslēgums ir tālu no tāda, kas sniegtu lasītprieku. Atkal jāatgriežas pie laika mašīnas fakta, kas visuzskatāmāk to ilustrē, kura vienkārši eksistē un darbojas (kaut kā nebūt fakts par to kā labi turēts noslēpums).
Vismaz romantiskais apakšsižets starp Ralfa un Indras tēliem netiek nostādīts kā par pašu būtiskāko, kas aizēnotu stāsta fantastiskos elementus. Reizē Ralfa atklājuma moments, kurā tam neiztikt bez traumu radīšanas ne sev, ne nākotnes draudzenei, ir kā galvenais iemesls romāna nosaukumam un potenciāli jaunatklātās cilvēka sugas vārdam.
Ja vēl katra laikā ceļošanas instance un tēlu tur pieredzētais ir kā interesants domu lidojums par seno cilvēku un pirmatnējo planētu Zemi, kur vēl piedevām viesojas citplanētieši, tad ne viena no idejām, kuru autors šajā romānā ievieš nešķiet līdz galam ar miesu apaudzēta. Daža varbūt ir vairāk ar miesu apaudzēta, bet tā, lai rastos līdz galam izstrādātas idejas iespaids, arī nav. Diez vai prasītos X Ralphi Indrae izvilkt garāku, lai to panāktu, drīzāk šķiet, ka dažādu mazo ideju ir par daudz, sākot ar ceļošanu laikā, senu cilvēku senču fosilijām un vēl sižetu par un ap attiecībām starp Ralfu un Indru, lai īsā romāna ietvaros katrai veltītu tai pienākošamies uzmanību.
Par beigām, pēdējo ‘’nodaļu’’, kuru pat par kārtīgu epilogu nenosauksi, labāk vispār nesākt. Iesāktās sižetlīnijas tā arī paliek karājamies gaisā un par sižeta ‘’atrisinājumu’’ pasniegtais vien sabojāja visu iespaidu, kas pats par sevi diži augsts pirms tam nav bijis.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Kontinents
Manas pārdomas
Romāna Spēles Trijatā vai pēc angliskā nosaukuma Onwards and Upwards, kas pie reizes ir trīs galveno varoņu meiteņu koledžas moto, ir stāsts par Albertīni jeb vienkārši Bertu, Tesu un Viktoriju jeb vienkārši Vikiju. Stāsts par trim draudzenēm no to iepazīšanās pirmajā skolas dienā līdz pat +/- pusmūžam, kad katrai dzīves gados daudz kas sastrādāts. Gan tāds, ko atcerēties un pie sevis vai trijatā atzīmēt un pieminēt, gan šis tas, ko labāk atstāt pagātnes aizmirstībā.
Kā pati galvenākā varone no trim draudzenēm, ar kuras skatpunktu un pieredzi tad tiek sākts, ir Berta.Bertu varētu arī saukt par trijotnes nominālo līderi vai vismaz līderi, kura tikpat kā vienmēr skolas laikā ir galvenais dzinējspēks, kura pamudina abas pārējās uz palaidnībām gan pret klasesbiedriem, gan to skolotājiem. Ja vajadzēs izgudrot kādam iesauku, kura pārsvarā jo neglaimojošāka, jo labāk, lasītājs var būt drošs, ka iesaukas autore būs tieši neviena cita kā Berta. Šāds un daudzi citi, krietni vien tēla raksturojumam negatīvāki piemēri, kuros dažs labs skolotājs ar vājāku kontroli pār klasi pat līdz asarai tiek novests, varētu Bertu visai pārliecinoši klasificēt kā klases huligāni. Viņai pār visu svarīgāk ir atrasties vienaudžu respekta ranga augšgalā, ar savām izdarībām izklaidēt draudzenes un vien tālā otrajā vai pat trešajā plānā ir pašas mācības. Fakts, kas citkārt beidzot skolu varētu atspēlēties, bet, par laimi ir draudzenes, kuras spēs palīdzēt, uz kurām var droši paļauties.
Tādēļ būtu jāturpina ar Vikiju, kuras ar tēva palīdzību aizsāktais ēdināšanas bizness ir tieši tas, kas ļauj Bertai atrast darbu, kas nodrošina kā pašai, tā meitai Tabatai iztiku, bet vēlākie dzīves līkloči pat sniegs iespēju pārņemt tā vadību, kad iegūta jau vērā ņemama pieredze. Dzīves līkloči un savā ziņā lielākie pārdzīvojumi, kā jau tas nereti gadās, Vikijai saistīties ar romantiskajām attiecībām vai vēl jo vairāk ar negaidīti piezagušamies vēlmi pēc bērna, kad pēc izjukušām attiecībām un bez citas reālas iespējas nākas ilgāku laiku padzīvot pie Bertas.
No visām trim Vikija vismaz ārējā iespaida un veidola radīšanā šķiet visvairāk piestrādā, lai censtos, un uzvars uz vārda censtos, radīt to ideālāko iespaidu no malas, lai līdz ar romāna pēdējām lapaspusēm nonāktu pie atziņas, ka laulība kā dzīve kopumā lielā mērā sastāv no kompromisiem. Ka, lai arī atķeksēti pirms tam izvirzītas vēlmes, tad reizē ar tiem nākuši līdz faktori, kurus gribi vai negribi nāksies pieciest, ja vien nav vēlēšanās ko radikāli mainīt.
Noslēdoži pārdomu rakstā, bet Spēles Trijatā ietvaros, kā nr.2 minama Tesa. Tēls, kuram bez šaubām ir sava personība, savi mērķi un sapņi, bet, kura uz lapaspuses nereti atstāj sekotājas iespaidu. Draudzene, bez kuras klātbūtnes abas pārējas nenoturēties draudzības saitēs (un otrādi vai trejādi draudzeņu duetu kombinācijās), bet reizē šķietami biežāk piebalso līdzi kādai no draudzenēm. Tesas tēls un tās romāna skatpunkta sadaļa grāmata nepārprotami izceļas ar vienu būtiksu atšķirību no abām, kas tiks saistīta ar tās seksuālo orientāciju, un gods godam gan Berta, gan Vikija, lai ko par tām nevarētu teikt citos personības aspektos, ir gana brīvi domājošas, lai tas nekalpotu par iemeslu draudzības saišu izjukšanai.
Neviena no trim nevar lielīties ar ideāliem vecākiem, ar ideālu mājasdzīvi ārpusskolas, kas reizē pamatoti izskaidro, kādēļ gan Berta skolas vidē ir gandrīz kā huligāne, gan vienu no faktoriem, kas liek tām pirmajā skolas dienā aizsākt draudzību, kuru līdz galam nespēs salauzt neviens arī pēcākā dzīves gaitā to ceļā nolikt šķērslis un pārbaudījums. Tieši šī draudzība un saikne, katrai pa savam, būs tieši tas atbalsts grūtā brīdī, bez kuru pat bail iedomāties alternatīvā iznākuma gala rezultātu, pat ja kādā brīdī uznāktu prāta aptumsus, lai šķistu, ka ļoti labi spēs iztikt viena pati.
Autorei Arabellai Virai izdevies viegls un izklaidējošs romāns, kuram pārsvarā var novērot humora dzirksti acīs, kas tad vairāk vai mazāk nenopietnā atmosfērā ļauj aplūkot, iztirzāt un gana nopietnas tematikas. Starp tām seksualitātes jautājums gan draudzeņu jaunībā, gan pieaugušo dzīvēs šķiet būtu identificējams, kā viens no galvenajiem, un katrai no trim draudzenēm savā, atšķirīgā veidā tas ļauj itkā to pašu galveno tematiku apspēlēt no dažādiem rakursiem, no atšķirīgām tēlu viedokļu un pieredžu prizmām.
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Izdevniecība: Bantam Press
Manas pārdomas
Pieskaitu sevi un cerams lielāko daļu līdzpilsoņu sabiedrības daļu gan vietējā, gan pasaules līmenī, kuri katru dienu pavada, nedomājot, kā citam nodarīt mantisku un miesisku vai abu kombināciju skādi. Cerams katra vai gandrīz katra diena tiek pavadīta pilnveidojot sevi, izklaidējoties vai varbūt vienkārši atpūšoties, lai dienas beigu rezumē būtu vairāk vai mazāk pozitīvā gaismā skatāms. Diemžēl būtu naivi domāt, ka visi ir līdzīgās domās, kā rezultātā vajadzīgi tādi personžāi, kā šīs sērijas galvenais varonis Samuel Carver, kurš, lai arī pēc visiem parametriem ir algots slepkava, tad dienas beigās var sevi mierināt, ka galina nost vien noziedzniekus un visādi citādi korumpētus pasaules parazītus.
Ar līdzīgu domu tad arī iesākas galvenā varoņa godā nosauktās sērijas pirmais The Accident Man stāsts, kad, atpūšoties Jaunzēlandē pēc iepriekšējā veiksmīgi paveiktā ‘’negadījuma’’, Semjuelu sasniedz kārtējais zvans ar kārtējo uzdevumu novākt līdzīga tipa kriminālās pasaules pārstāvi, kurš pie reizes ir labs publiskā tēla aktieris. Vien darbiņa pasūtītāji neatklāj divus būtiskus faktorus. Viens, ka to patiesais mērķis ir pavisam cita persona, par ko pat Semjuels un lielāka daļa citu viņa kolēģu neko tādu neuzņemtos, un sekojoši otrs, ka tieši tādēļ darba devēji nevar riskēt ar Semjuela atstāšanu starp dzīvajiem, ja nu tam uznāk vēlme kādam izkratīt sirdi. Ā, un trešais, bet ne mazāk būtiskais, ka labuma guvējs ir vien tāds pats neģēlis, kādu citkārt Semjuels ar gandarījumu piekrīt novākt.
Semjuels Kārvers ir puslīdz jau redzēts asa sižeta spriedzes trilleru galvenais varonis, pret kuru vēršoties ļaundari šķietami pēkšņi tieši viņa gadījumā sasirgst šaušanas precizitātes zuduma ligu jeb citiem vārdiem autors Tom Cain (pseidonīms) piešķīris Semjuelam sižeta bruņas. Tomēr nevar noliegt arī faktu, ka agrākā godīgā pieredze Royal Marines un Special Boat Service dienestā ļauj Semjuelam laicīgi pamanīt pašas pirmās briesmas, lai interesantā sižeta pavērsienā varētu nonākt pie vienas valodas ar citu amata kolēģi (vārdā Alexandra ‘’Alix’’ Petrova), kuru samaitāti ģeniālā vienkāršībā no misijas pasūtītājiem instruēti tā, lai tie pēc būtības būtu novākuši viens otru. Lai dienai noslēdzoties būtu apslaktēti visi sīkie algotņi, kuri kaut mazākajā mērā zina daļu no patiesības.
Nedaudz paredzami, žanram atbilstoši un tāpēc nesagādā vilšanos, ka Aleksandra līdz romāna beigām ir ieguvusi nozīmīgu un nedalītu Semjuela romantiskās intereses uzmanību. Palīdz un talkā nāk arī fakts, ka šis romantiskais paralēlais sižets nenomāc pamatproblēmu, kā arī pie reizes sastāda gana būtisku daļu no sērijas turpinājuma motivācijas Semjuelam turpināt cīņu un nepadoties psiholoģiskajām traumām, kuras tam nežēlīgie ļaundari un sižeta pavērsieni liek piedzīvot The Accident Man ietvaros. Romāns, kurā autors ar pienācīgu cieņu un sižetisko lasītprieku apspēlē ‘’kā būtu, ja būtu’’ ideju attiecībā uz 1997.gada 31.augusta autovāriju un Velsas princeses Diānas nāvi. Tā teikt, ja nu oficiālā versija nemaz nav, kā patiesībā notikumi attīstījušies līdz liktenīgajam notikumam?
Tikmēr par turpinājuma The Survivor (alternatīvs nosaukums No Survivors) par sižeta centrālo problēmu un ‘’ja nu…’’ ideju apspēlē reālas personas Alexander Lebed 1997.gada 7.septembrī 60 Minutes raidījuma intervijā pausto, ka Krievija vairs nekontrolē un nezina agrāk Padomju laikos pasaulē dažādās vietās paslēptus vismaz 100 maza izmēra kodolieroču atrašanās lokācijas. Ja nu kāds darbonis, kurš cerētu piepelnīties grūtajos ekonomiskajos laikos, lai to gribētu pārdot vienalga kam, būtu nejauši pamanījis, piefiksējis un sev vien zināmi noglabājis attiecīgo dokumentu, kurā visas lokācijas uzskaitītas. Ja nu par listi uzzinātu kāds, kurš piemēra pēc ir sasirdzis ar fanātisku reliģiozitāti, lai tā cerētu pievērst pasaules uzmanību draudošajai apokalipitska mēroga cīņai starp kristietību un teroristiko islāmu. Kur vēl uzskatāmākās piemērs starp daudziem citiem kā 1993.gada terorakts Dvīņu Torņos.
Jau pirms vienam no The Survivor ļaundariem daba nav apveltījusi ar skaidrāko loģisko domāšanu, bet, kad tam vēl pieplusojas klāt onkoloģija un tās dēļ drīza nāve, tad visi var saturēties, jo, ja Rietumu pasaules politiķi paši nespēj viņam tik acīmredzamos draudus, tad viņš ir gatavs piepalīdzēt, lai iekustinātu viņaprāt tik nepieciešamos kara likteņgriežus.
The Survivor iesākums varbūt ir salīdzinoši mazāk spraigs un dinamisks, bet tam ir savs pamats sižetiskajām turpinājumam no iepriekšējas grāmatas noslēguma. Bet, lai kā nebūtu, lai ko Semjuelam un pastarpināti arī Aleksandrai nenāktos pārciest, lasītājs var būt drošs, ka Semjuels jau nu nebūs no tiem tēliem, kurš ļausies bezcerībā nolaisties rokām. Varbūt ne vienmēr galvenais varonis par savu galveno motivāciju un virzītājspēku nenostāda pārdomu raksta sākumā minētos argumentus, kā nekā reizēm nenāk par sliktu būt drusku savtīgākam, tad nav arī tā, ka Semjuelam draudētu novirzīties pārāk tālu no tā.
Bez Semjuela abu romānu fonā ik pa brīdim par sevi liek manīt kā amerikāņu un britu, tā arī krievu specdienesti. Katram savi mērķi, atskaites un virsuzdemi. Labi, ka ir tāds Semjuels Kārvers, kurš, laipodams starp visiem iesaistītajiem, var turēt roku uz pulsa, lai pasaule nenoietu pa burbuli!
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība
Manas pārdomas
Zelta Ēzeļa pamatsižeta galvenais romāna sākuma un beigu varonis ir Lūcijs no Madauras. Puisis, kuru lasītājs sastop, kad tas mēro ceļo uz Tesalijas pilsētu un paceļam sastop interesantu personāžu ar vēl interesantāku un pārdabiski šķietami neticamu stāstu par Sokratu. Bet vēl neticamāka piedzīvojumu virkne Lūcijam aizsākas, kad tas nespēj remdināt ziņkarību, kad pierunā kalponi Fotidu nočiept tam īpašu, maģisku ziedu, kuru vēl nesen redzējis pielietojam tās saimnieci raganu, bet ne velti ir teiciens par ziņkārību un kaķiem, jo gaidīto pārvērtību vietā tam lemts pārvērsties par ēzeli.
Gluži kā Odiseja sāga, Lūcijs nu jau ēzeļa ādā ir šķietami viena neveiksmīga notikumu ķēdes upuris pēc otra. Ja vēl vien tā nelaime, ka iemīļotajai Fotidai būtu jāsagādā tāda kā pārvērtību pretinde, būtu vēl nekas un iztiktu varonis vien ar izbīli, bet, kur nu tev, kad puiša neveiksmīgās pārvērtības sakrīt ar nakti, kad kaut kādi zagļi izdomājuši apzagt drauga Milona saimniecību un par salaupītās mantas nesēju pie viena paķert stallī esošu zirgu un divus ēzeļus, no kuriem viens ir Lūcijs.
Otrā gadsimta romānam un vienīgajam romānam, kuram palaimējies saglabāties pilnā apjomā no Senās Romas laikiem ir diezgan jūtams pasakveida atgadījumu stils. Lūcija piedzīvojumus, kuros lemts pēc zagļiem ceļot no viena jaunā saimnieka pie cita, papildina tā saklausīti un lasītāju piedomājot atmiņā tam saglabāti leģendas un stāsti, kuros var nolasīt iestrādātu morālu mācību vai vienkārši dzīves novērojumu par nereti nekrietnu, citiem ļaunu vēlošu cilvēka dabu, kur viena liela daļa tāpēc gatavi pat atņemt citam dzīvību.
Būtu tā vīru krāpjoša sieva, kura savu pārkāpumu slēpšanas nolūkos gatava iet vēl tālāk un pat nogalināt kā vīru, tā jebkuru citu, lai tikai paliktu nesodīta. Vai pamātes iekāre uz vīra dēlu, bet, kad tiek atraidīta, kaisle vienā mirklī pārvēršas aklā naidā un tad galvenais ir atriebt iedomās aizskarto godu un pašcieņu. Vai stāsts par zagļu bandas nolaupītu jaunuvu, kura vēlāk tiek ierauta traģiskā mīlas trijstūrī, kur neviens stāstiņa beigās nevar lepoties ar kaut ko, ko varētu dēvēt par uzvaru. Vai māsas, kuras ar skaudību uzlūko jaunāko māsu, kurai, no malas skatoties šķietami palaimējies tikt pie bagātības, bet tās laipnību pašas uztver kā augstākās pakāpes augstprātību, lai arī realitāte nevarētu būt tālāk no patiesības.
No šiem biežajiem iespraudumiem Lūcija stāstā visvairāk izceļas leģendai līdzīgais stāsts par kāda ķeizara jaunāko meitu Psīhi (vārda nozīme – Dvēsele), kurš tiek aizsākt, lai mazinātu nolaupītās jaunavas nolaupīšanas sēras un asaru plūdus. Aizsāk stāstu par citu skaistuli, kurai lemts izaugt tik skaistai un pat pārāk skaistai, lai izraisītu dievē Venerā dusmas, ka tā jau viņas vietā teju vai kā avatars tiek pielūgts. Bet attiecībā uz Psīhes mini noveli būtiskākie pavērsieni seko, kad Veneras dēls Amors nepaklausa mātes norādēm. Ne vien nepaklausa, bet pat pats iemīl skaistuli tik ļoti, lai būtu gatavs riskēt ar mātes dusmām, gatavs dusmot pat pret Psīhi un vēlāk tai piedot.
Zelta Ēzelī jeb Pārvērtības Vienpadsmit Grāmatās pavisam noteikti viena no lielākajām vērtībām ir tās izcelsmē un faktā, ka tas ir vienīgais no visas Senās Romas pastāvēšanas laika pilnā apjomā saglabājies romāns. Citādi pasakveidīgais romāns ar kaut ko citu ārkārtēju vai pat lasītpriekam virs vidējā un mūsdienas starp dažādu žanru pārbagātās izvēles grūti izcelt. Drīzāk gribētos piekasīties, ka drusku par daudz ir šie anonīmie tēli, kuru aprakstā jāpielieto vārds ‘’kāds’’ draugs, saimnieks, zaglis vai vēl kāds cits, kura stāstu kā piedzīvojumu vai pamācību galvenais varonis/autors grib pavēstīt savam lasītājam.
Bet no pozitīvā – cilvēku raksturi, to attēlojums un novērojumi iz dzīves (pat ja no negatīvā pārsvarā ņemti) būtu pieskaitāmi pie tā, kurus nevar neizcelt. Tā arī noslēguma reliģiskās ceremonijas, kurās dalību ņem galvenais varonis ir ar neapšaubāmu vēsturisku pievienoto vērtību. Un, protams, visai grāmatai kā tādai ir šī vērtība, lai cik izklaidējošs un interesants vai drīzāk uz pretēju pusi velkošs neliktos daiļdarbs. Noslēgumā gan nevar nepamanīt dažu labu biogrāfisku detaļu, no kurām visuzskatāmākā, ka galvenais varonis (ar tādu pašu vārdu kā autoram) arī par savu dzimto pilsētu var saukt Madauras pilsētu Romas Numudia Ziemeļāfrikas kolonijā.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
33 gadus vecais Mortal Fear galvenais varonis Harper Cole būtu varējis paklausīt sava bērnības drauga Miles Turner un abu EROS firmas priekšnieces norādījumiem ignorēt brīdinājuma signālus, aizdomīgo pēkšņo vairāku klientu kontu pēkšņo to sniegtā servisa izmantošanas pārtraukumu. Tomēr, kad Hārpers pamana ziņu sižetu par pazīstamas mistēriju un kriminālromānu autores Karin Wheat slepkavību, kuru turklāt bijusi viena no EROS klientēm, Hārpers vairs nespēj ilgāk klusēt un rīkojas, lai informētu pirmāmkārtām jau Karinas slepkavības izmeklējošo detektību, lai tas ar savām iespējām pārbaudītu tā sniegto personvārdu drošību.
Mortal Fear romāns publicēts 1997.gadā un daļa no grāmatas koncepta idejas to arī atspoguļo. EROS, atšifrējot Erotic Realtime On-line Stimulation, ir tīri uz čatu sarakstes bāzēts anonīmitāti garantējošs serviss, kurā sistēmas lietotāji savā starpā var sarakstīties sākot ar vien viegli seksuālu savstarpējo saraksti līdz pat visiem iespējamiem fetišiem un citiem faktoriem, kas nu kuram tuvāk pie baudkāri sniedzošās sirds. Vien nesen tie sākuši piekāpties klientu prasību spiedienam ļaut klientiem sākt sūtīt savā starpā arī foto, ja to vēlas.
Hārpera varonis pēc būtības vien aiz gara laika ļāvies bērnības draugam Mailzam, kurš piedevām arī ir super gudrs datorlietās un ir EROS sistēmas galvenais atbildīgais par datu drošību utml saistītām IT lietām, pierunāt iesaistīties EROS projektā un būt vienam no sistēmas operatoriem. Jo pamatdarbs Hārperam saistīts ar akciju, vērtspapīru un citu līdzīgu opciju pirkšanu un pārdošanu, kurā Hārpers pats sev priekšnieks (netirgojas citu labā).
Varbūt Hārpers cerējis, ka viņa bažas būs veltas, ka vien sakritība, ka rakstniece Karina arī bijusi starp līdzīga tipa kontiem, kuri pēkšņi pārtraukuši savu darbību, bet zvans nakts laikā no informētā Ņuorleānas detektīva Maikla ar satraucošo ziņu, ka visas kā viens nogalinātas, ievelk Hārperu jo dziļāk dzīves trauksmaināko pavērsienu ūdeņos. Lai arī draugs Mailzs, kuru gan pēdējoreiz klātienē redzējis pirms vairāk kā 4gadiem un kurš sākotnēji nebūt nav sajūsmā, ka Hārpera rīcība ievilkusi kompāniju potenciāli negatīvas publicitātes starmešos, tomēr galu galā iesaistās arī pats aktīvākā ļaundara meklēšanā.
Nekas cits tā teikt ne Hārperam, ne Mailzam neatliek, jo acīmredzami romāna gaitā FIB vai citi izmeklēšanā iesaistītie neizrāda gana augstu kompetences līmeni, lai pat būtu kaut cik tuvu vainīgā sērijveida slepkavas notveršanā. Un jo tālāk rit laiks, jo lielāks spiediens no medijiem un politiķiem, lai tak beidzot šausminošajiem notikumiem pienāktu gals, jo gardāks un vieglāks kumoss šķiet tieši Hārpers un Mailzs. Nebūtu jau pirmā reize, kad ļaundaris pats ziņo par saviem noziegumiem, lai ķertu kaifu no nesekmīgās tvarstīšanas.
Ik pa brīdim šādai idejai autors Greg Isles piemet arī klāt auglīgu augsni un mājienus, kuri negatīvākā gaismā atspoguļo gan Hārperu, gan IT jautājumos gudro Mailzu, kas izskaidrotu kā gan ļaundaris spējis apiet tā paša izteikumos tik neuzlaužamo EROS drošības sistēmu un ticis pie klientu saraksta, no kura izraudzīties upurus.
Bet vēl jo sulīgāks potenciālais aizdomās turamais brīžiem ir Hārpers, kad stāsta kopā ar pamatsižeta problēmu tiek iepīta personīgā noslēpuma drāma saistībā ar sievas Drū māsu Erinu un faktu, ka tās meitas Holijas patiesais tēvs nav vis Erinas vīrs Patriks, bet gan tieši Hārpers. Meita, par kuras eksistenci Erina Hārperu informējusi vien pirms trim mēnešiem. Fakts, kas katru dienu ielaužas domu mutulī un liek fantāzijai mest auļus, iztēlojoties ne tos labākos scenārijus, ja patiesība nāktu gaismā. Kas zina, varbūt Hārpers patiesībā ir tik neuzticams skatpunkta avots, ka slepkava un ļaundaris ir kāda tā cita personības šķautne, pa kura eksistenci pats nemaz nenojauš? Kam papildus drāmu piešķir fakts, ka Hārperam ar sievu Drū to kopdzīves gados vēl nav pašiem savu bērnu.
Vairāk grāmatas sākumā ir pa dažam fragmentam no ļaundara perspektīvas. Fragmenti, kuri sniedz ieskatu tā psiholoģiskajā profilā, par kuru potenciālo samaitatību jau vien norāda fragmentu iesākums kā lūgšana ‘’Dear Father’’. Tā arī vēlākā sižeta un izmeklēšanas gaitā top zināms, ka no visiem upuriem slepkava no to smadzenēm pilnībā vai vismaz daļēji izņēmis hipofīzi. Procedūra pati par sevi tik smalka, kas sašaurina iespējamo aizdomās turamo loku, bet varbūt vien apzināta viltus pavedieni, ja turpina ar aizdomīgu aci vērot Hārperu un Mailzu. Bet, lai kā nebūtu, nevar nesākt uzdot jautājumus, lai censtos izdbināt, ko gan ar izņemtajiem audiem ļaundaris cer iesākt un panākt? Kāds gan ir galamērķis, ar kura sasniegšanu tas cer sevi attaisnot un palikt ne tikai nesodīts, bet pat plūkt slavas un atzinības laurus?
Lai arī Mortal Fear premise un sižeta problēmsituāciju kombinācijs attēlojuma stila gaita kopumā vērtējam pozitīvi, tad noslēguma sadaļa, lai arī ar saprotamu un loģisku gala iznākumu, tad momenti gan pašā kulminācijā, gan īsi pirms tās ar šķita ar pārāk teatrālu un Holivudisku dramatiskumu, kurā Hārpera rīcības loģika drusku apšaubāma. Gandrīz nevar salīdzināt ar autora karjerā vēlāk publicēto un atmiņā krietni labāk palikušo Penn Cage sēriju.
***
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Vilam došanās uz ārstu konferenci ir vien kārtējā ikgadējā atpūtas un darba apvienojuma reize, kurā gan šoreiz plānots izcelties, prezentējot jaunas zāles Restorase, kuru izstrādē pielicis roku un kuras pārdošanas ienākumi sola viņu un ģimeni padarīt bagātu. Bet gaidāmie pavērsieni liks krietni pārvērtēt prioritātes.
Sievai Kārenai, kura pati ir ar mediķes izglītību, vīra došanās prom moments vien kārtējo reizi sniedz vizuālu ieganstu, lai jau tā iekrātājam iekšējam aizvainojumam, kas pēdējos sešos mēnešos aizvien vairāk izpaustos uz āru, jo daļēji šķiet savā prātā vaino vīru par grūtniecības dēļ pārtraukto karjeru. Kaut gan vismaz romāna ietvaros pirms vēl trauksmainajiem notikumiem nekas no Vila puses neliecina, ka tas būtu pret strādājošu sievu. Kā vīra, tā arī sievas Kārenas gadījumā nieka 24 Stundas *wink, wink* liks pārdomāt, par ko gan ir vai nav vērts uztrautkies.
Pretējā nometnē kā 24 Hours ļaundaris ir Joe Hickey, kuram romāna noziegums, bērna nolaupīšana, lai no vecākiem prasītu izpirkuma maksu nav pirmais, bet Vils un tā ģimene noteikti ir īpašs un dziļi personīgi izvēlēts gadījums. Līdz šim Džo ar sievu Šerilu un prātā nepārāk apdāvināto brālēnu Huey, kurš gan no visiem trim ir visnekaitīgākais, lai arī vizuālais iespaids raisa citas domas, savu shēmu jau realizējuši vairākkārt un ar pārdomātu plānu iedvesuši gana lielas bailes vecākos, lai tiem ne prātā neiešautos domas vēlākā momentā likumsargiem par tiem noziņot. Papildus kam, kamēr sieva pieskata nolaupītā bērna vīru, Džo izmanto divvientulības laiku ar sieviņu, lai bez vēlāk sekojošās naudas, iegūtu sev cita veida bonusa izpriecu, par kuru sievai vēlāk pat vīram būtu kauns izstāstīt.
Šoreiz gan Džo ļāvis personīgajam iemeslam un vēlmei atriebties tieši Vilam varbūt aizēno līdz tam tikpat kā nevainojamo plāna loģiku un izvēli nolaupīt Vila un Kārenas piecgadīgo meitu Abby, jo ne Vils, ne Kārena pēc iniciālā šoka nav gluži ar pliku roku ņemami. Kā viens, tā otrs to iespēju robežās cenšas domāt ātri un tikt pie vēlamā iznākuma, meitas atgūšanas, lai gan Kārenas gadījumā, zinot par Džo ‘’bonusu’’, tās uzdevums izvairīties no tā ir šķietami grūtāks. Vienlaikus Džo jūtas savā ziņā neaizskarams, ja jau vairākkārt izdevies shēmu īstenot, bet viens no klupšanas akmeņiem ir tā augstprātība attiecībā uz sievu, pret kuru tas savu ‘’mīlestību’’ nereti izrāda fiziski, kura šķiet vien inerces un samaitātas pateicības loģikas dēļ pakļaujas tā kriminālajam diktātam. Šķietamā (laulības) vienotība, kurā ar neatlaidīgiem personiskas dabas jautājumiem Vilam sev par labu izdodas iejaukties.
Skatpunkta fragmenti spriedzes trillera ietvaros nav tikai no minētajiem tēliem. To vidū ir arīdzan iepriekšējā gada cietušās ģimenes vīrs, kuram sirdsapziņa vairs neļauj klusēt, kurš beidzot pielauž sievu, lai cik nepatīkami tas nebūtu, par notikušo ziņot FIB, ja nu ļaundari atkal izdomājuši izmantot medicīnas konferenci kā momentu, kurā vīrs ir nošķirts no pārējās ģimenes. Ja vēl par ieciklēšanos uz Vilu varētu ļaundara loģikai pārmest, tad šis pavērsiens gan tam nekādīgi nebūtu bijis paredzams. Tomēr FIB vai citiem likumsargiem sižeta ritējuma ir nosacīti minimāla loma, kurā vairāk dominē abu vecāku pārdzīvojumi gan, lai atgūtu meitu dzīvu un veselu, gan esot nošķirti vienam no otra.
Izklaides faktora, baudāmības un lasītprieka vērtējumā arī 24 Hours romāns iekļaujas savā žanrā virs vidējā sliekšņa un latiņas, bet atkal atmiņās Penn Cage sērijas efekts ir palicis krietni vien augstāks.
Izlasīju:
Ādams Mickevičs – Pans Tadeušs
Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi
Noklausījos:
Eiji Yoshikawa – Musashi
Shemer Kuznits – New Era Online #1-3
Lasu:
Klausos:
Terry Mancour – The Spellmonger #10-12
Lasīšu:
Apuleus – Zelta Ēzelis
Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae
Tom Cain – Samuel Carver #1-2
Klausīšos:
Shemer Kuznits – New Era Online #4-6
Terry Mancour – The Spellmonger #13-15
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
New Era Online jeb saīsināti NEO eksistences mūžs fiziskajā pasaulē ir bijis vien nedaudz virs trim gadiem, bet īsais laiks bijis gana pietiekošs, lai šķietami vienkārša spēle spētu iekarot simtiem miljonu spēlētāju nedalītu uzmanību un daudziem no tiem kļūtu pat par pamatienākumu avotu. Viens no pirmajiem censoņiem ir arī sērijas galvenais varonis Orens Bērmins, kurš spējis izveidot ja ne pašu spēcīgāko spēlētāju ģildi, tad noteikti vieno no. Diemžēl, kur ir panākumi, slava un dārgumi, ir arī skaudība no citiem, pat pirms tam par sabiedrotajiem, ja ne gluži sirds draugiem, uzskatīti ģildes biedri ar ‘’labo roku’’ Vatrusu priekšgalā
Ar skaudības izraisītu apvērsumu, burvestību, kura ne tikai pārvērš Orenu pirmā līmeņa goblinā, bet arī aizteleportē to uz Dead Lands lokāciju, aizsākas NEO sērijas Life Reset pirmā grāmata. Līdz šim jebkurš, kuru skārusi neģēlīgā burvestība un ticis pārvērsts NPC (Non-Player Character) pat nav spējis kontrolēt savu jauno tēlu, plus visi eroru riski, kas ar jauno stāvokli saistīti, likuši nosvērties par labu sava vecā un nu nolādētā tēla izdzēšanai un vienkāršākam, lai cik nepatīkamam, variantam, sākt visu no jauna.
Šeit tad vajadzīgs piebilst par NEO spēles darbības principu, kurā IRL vidē spēlētājs atrodas veida kapsulā (dažādi modeļi atkarībā, cik ilgi vidēji tiek vienā sesijā spēlēts), un Orens ir viens no tiem retajiem indivīdiem, kuriem ir krietni virs vidējā rādītāja esoša smadzeņu neironu/viļņu utml savienojamība, kas nu tā jaunajā stāvoklī ļauj turpināt spēlēt. Bet āķis arī tajā, ka šāda NPC tēlu spēlēšana nav no spēles izstrādātāju, uzturētāju un arīdzan to izmantotā mākslīgā intelekta Gaja puses paredzēta, un ar visiem dabas dotajiem bonusiem Orenam neizsprukt no eroriem, kuri pēc būtības to iesprosto spēlē bez iespējas izkļūt laukā.
Par laimi, viss gluži nav bezcerīgi, un piedevām Orenam starp draugiem ir Tala Vaizmana tēls reālajā, fiziskajā vidē, kurš piedevām ieņem gana svarīgu amatu iekš NEO, lai varētu tā iespēju robežās palīdzēt, riskējot ar minēto amatu un savu finansiālo labklājību. Reizē Orena situācija un jaunais goblina stāvoklis ir gana unikāls, lai nespētu izsprukt no uzmanības piesaistīšanas, bet NEO, kā jau multi miljardu un varbūt pat triljonu vērtai kompānijai, ir pieejami spicākie advokāti, kuri panāk piekrišanu no Orena, kas (itkā) atbrīvo tos no atbildības par viņa iesprūšanu spēlē un uzliek visu atbildības nastu attiecībā uz centieniem izkļūt no NEO uz viņu pašu.
Ja ir varianti, ir cerība un attiecībā uz Orenu tā ir kļūšana par gana spēcīgu un biedējošu monstru, lai iegūtu Boss Tier 4 rangu, kas ļautu sistēmas ietvaros to pamanīt un sekojoši ļautu ‘’izvilkt’’ Orenu laukā, jo visi NPC personāži zem minētā ranga ir superintelekta Gaja pārziņā. Gajs, kas šķietami jau ir institūcija pati par sevi, bet ne tik ļoti, lai citi mazākie mākslīgie intelekti (Virtual AI) nespētu izveidot savu pretošanās kustību ar ieceri gāzt ‘’tētuku’’. Process un sižetlīnija, kura lielākoties noris sērijas pirmo trīs un pēc atrisinājuma būtības pirmās triloģijas fonā.
Tikmēr Orena pamatuzmanību aizņem savas apmetnes Goblin’s Gorge un humora pēc par Green Piece klana izveidošana, kuri ir tikai pirmie soļi iecerētā ranga sasniegšanā, kuru paša spēkiem tikpat kā neiespējami būtu paveikt. Tādēļ autors Shemer Kuznits galveno tēlu apveltī ar uzticamiem palīgiem, starp kuriem par vieno no svarīgākajiem, bet arīdzan ar savu paša mērķi (saistītu ar iepriekšējo paragrāfu), var saukt Virtuālo intelektu, kuru nosauc par Viku. Un jau pirmās Life Reset ietvaros tas savā ziņā pavērš Orenu kā ieroci pret citu goblinu NPC virsaiti, kurā pēc Vika vārdiem sliktā Gaja dēļ iestrēdzis cits virtuālais intelekts, kurš nu pats vairs sevi pat īsti neapzinās, kuru nepieciešams atbrīvot no tā likstas.
Starp citiem tēliem nevar nepieminēt goblines Tikas tēlu, kura pēc visiem parametriem ir vien spēles ģenerēts tēls, bet, ja visus trīs gadus, kad bijusi iespēja ik pēc brīža atgriesties IRL, un arī iestrēgšanas sākumposmā, Orens šausminātos par romantisku jūtu izveidošanos par ‘’spēles kodu’’, tad jo ilgāk, jo vairāk Orenā sāk rasties filozofiskais jautājums, kas gan skaitās patiesā reālā dzīve, ja par viņa ikdienas realitāti pēc visiem parametriem nu kļuvusi NEO spēle. Vārds, kuru nu gribas likt pēdiņās un par parastu spēli vairs negribas saukt, kurā uztraukumi, pienākumi kā virsaitim pret tam pakļautajiem tēliem, kurus agrāk vai vēlāk jau jāsauc par tautiešiem un īstiem cilvēkiem, ne gobliniem.
Bet runājot par īsteni īstiem cilvēkiem, tad Orena statusa maiņai ir precedents un reālas sekas arī IRL vidē, kas liek NEO sākt itkā pēc pašu gribas piedavāt jauniem spēlētājiem opciju spēlēt kā vienam no NPC, kā kādai rasei, kas nav cilvēka, lai arī visas ar goblina iezīmēm. Par pamatierašanās lokāciju vienkāršības pēc tiek izvēlēte Goblin’s Gorge. Sākotnēji ar uzticības bažām, bet sižeta gaitā ne reizi vien kritiskos brīžos talkā nāk dvīņu tēli Malkirs un Ašitsu, kuriem pašiem NEO ir kā glābiņš no realitātes, kurā tos gēni izlēmuši apveltīt Brittle Bone patoloģiju. Vienlaikus ar jaunu spēlētāju ierašanos, rodas uztraukumi, vai starp šķietami nevainīgiem spēlētājiem NEO nav iefiltrējuši kādu nebūt spiegu. Vēl jo vairāk, kad kritiskā brīdī otrās EvP grāmatas ietvaros, tiek sabotēta Goblin’s Gorge attīstībai un arīdzan aizsardzībai kritiska infrastruktūra, kuru tā uzreiz ar spēles mehāniku neatjaunot.
Starp spēles mehāniku, dažādām mošķu rasēm, kuru pārstāvji kļūst par daļu arī no Orena klana, ne tikai goblini, ir arīdzan tik spēcīgas būtnes, ka tās jau jāsāk saukt par dieviem. Par vienu tāda ticīgo Great Annihilator (GA) brīvprātīgi, bet reizē arī piespiedu kārtā. Ar vienu roku GA sniedz nenovērtējamus bonusus, iespējas iegūt spēles mehānikas atribūtus, kuri lieti nāk talkā katras grāmatas kulminācijā, bet vienlaikus gan GA, gan pārciesto pārdzīvojumu šķēršļu pārvarēšanas slogs no reizes uz reizi ir liels stresa faktors, kuru ietekmē kompanjonam Vikam vairākkārtīgi jāglābj Orens no pārāk lielas iejušanās goblina tēla ādā, ka risks pazust tajā un aizmirst savu patieso humāno izcelsmi šķiet teju jau neatgriezeniski sasniegts.
Greizsirdība un alkatība, kas iesviež Orenu jaunu piedzīvojumu dziļajā baseina galā. Goblin’s Gorge apmetnes attīstība, kas ir viens no būtiskākajiem NEO sērijas elementiem, pārstāvot LitRPG fantāzijas subžanru, lai no nieka ciemata augtu jo spēcīgāki un būtu gatavi atvairīt kā Vatrusa tēla vēlmi līdz galam iznīcināt Orenu, tā pret citiem naidniekiem. Lai arī spēles mehānika ar dažādām enerģijām, manas punktiem, līmeņiem gan vispārējam tēlam, gan dažādām prasmēm, ir gana daudzslāņais, tad komplicētība nav pārlieku nomācoša, lai pievēršanās statiskai aizēnotu pamatsižeta problēmas vai neļautu autoram likt tā varoņiem gana aizraujoši izpausties katras grāmatas kulminācijas momentos.
Trešā Hobnobbing grāmata pēc sižetiskā stila un piedzīvojumiem diezgan būtiski atšķiras no pirmajām divām, ko var sākt atļauties, kad gana laiks pavadīts, lai iepazīstinātu gan ar galvenajiem varoņiem, gan pasaules uzbūvi un var sākt tajā izpausties atšķrīgāk, neļaujoties no grāmatas uz grāmatu ieslīgt vienveidīgā formulā, kad jau vairs nebūtu saistoši turpināt sekot galvenā varoņa Orena un tā draugu turpmākajām gaitām.
Noslēgums trešajai Hobnobbing, kas sižeta progresijā loģiski noslēdz pirmo vispārējo lielo stāsta arku, kura citkārt pat būtu labs pieturpunkts, ar kuru noslēgt sēriju kā tādu un pievērsties kam citam. Cerams autora vēlme atgriezties NEO pasaulē, turpināt Orena un citu varoņu gaitas tajā ir tikpat daudzsološs, kā šajās pirmajās trijās.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.