Han Yang – My Girlfriend is a Sorceress from Another World

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jaunajam Markam nospraustais mērķis, uz kuru tiekties ir viens, pabeigt mācības un uzsākt labi algotu darbu jau pirmajā dienā un ar vēl labākām izaugsmes iespējām, kura sasniegšanas ceļā darbs diennakts Pete’s Pancake’s ēstuvē ir vien kā peļņas avots. Piedevām naktsmaiņas, kurās lielākoties nenākas noņemties ar lielu cilvēku plūsmu, var nodoties mācību procesam, jo kā nekā miegs pārsvarā domāts vājajiem laika šķiedējiem. Tomēr tieši viena tāda ikdienišķa rutīnas darbadiena ēstuvē, kad pa durvīm ienāk skaistule, kurā Marks ieskatās jau pēc pirmā acu uzmetiena, turklāt vēl ar asiņojošu brūci, Marks pat ne ar mazāko prāta aizmetni nevarēs iedomāties, cik ļoti viņa dzīve līdz ar to izmainīsies.

Ideja un pirmā galveno tēlu sastapšanās aina autoram Han Yang un līdz ar to lasītājam laba un ļoti skaidra, diemžēl to pašu nevar teikt par tālāko izpildījumu, kad stāsta sižetā tiek ievīti ne vien fantāzijas elementi, bet arīdzan lielā problēmsituācija, kuras atrisinājumu, Zemes un lai nebūtu garlaicīgi arīdzan paralēla Visuma dvīņu planētas glābšana, no lielo, slikto tēlu ļaunajām mahinācijām.

Iniciāli gan Marks var gozēties domās par skaisto dāmu, kura mistikas pēc uzstāj uz iesaukām – tai tiek Coffee, kamēr pašam ne visai glaimojošs Soft Hands, no kura tad varētu attīstīt kādu nebūt romantisko fantāziju, jo kā nekā īsās, vien 264 lpp grāmatas nosaukums jau saka priekšā, ka Marks sevi nemāna, kad interpretē signālus un mājienus sev par labu. Problēmas sākas, kad Coffee tikpat pēkšņi, kā uzradusies, nozūd, lai atkal un šoreiz jau krietni nopietnāk savainota uzrodas pie Marka īres dzīvokļa durvīm, lai arī nav bijis momenta, kad Marks tai atklātu savu adresi, vismaz ne uz lapaspuses.

Visi Marka pamatotie uztraukumi par tās (atklās savu vārdu kā Esija, saīsinātu versiju, kurai dod priekšroku, no Esmeraldas) veselības stāvokli tiek viegli noraidīti ar frāzi, ka līdz rītam būs sevi izdziedējusi, un to, ka Marka dzīve nekad vairs nebūs kā agrāk, tikai pastiprina, kad nākošais rīts pēc iejūtīgi un saprotoši dodas iespējas, tiek iztraucēts ar slikto tēlu sūtītiem pakalpiņiem. Pakalpiņi vai drīzāk slepeno dienestu aģenti, kuri visdrīzāk akli uzticas saviem priekšniekiem, kuri savukārt paši diez vai līdz galam izprot, kur iepinušies un uzticas Zemes dvīnes planētai Makso.

Makso planētu autors gribējis padarīt atšķirīgāku no Zemes, piešķirdams tai matriarhālu sabiedrību ar ne tikai vienkārši apgrieztām lomām un spēka pozīcijām (sievietes tās, kuras lielākoties muskoļotākas), bet arīdzan tādu sabiedrību, kurā vīrieši noteikti tiek uzskatīti par otršķirīgāku sabiedrības sastāvdaļu un nereti ir tie, kuri tiek paverdzināti. Gana lieki samudžināti arī no Makso puses tās līderu ieganstu un motivāciju iemeslos, kādēļ tie uzsākuši savas mahinācijas, ja vien nereducē to uz, jo ļauni un grib papildus cilvēkresursus savai verdzības sistēmai.

Esijas pieredze uz Zemes, saskarsme ar tās sabiedrības modeli ir likusi būt diametrāli pretējās domās, bet veids, kā šo informāciju autors izvēlas lasītājam tapt zināmu, drīzāk izrauj no dinamiska sižeta raita plūduma. Tā arī slikts stāsta manierisms atgadās jau pie grāmatas beigām, kad autors izdomā pirmoreiz pieminēt Esijas sabiedrotos jau no tās pirmsākumiem cīņā pret slikatjiem. Ja jau tie tik svarīgi, tad, kur tie agrāk bijuši. Moments, kas atkal vienkārši jāpieņem un jālaiž pāri. Informācijas izgāztuves gari ekspozīcijas momenti atgadās arī citos pasaules uzbūves aspektos vai līdzīga tipa nevajadzīgi izstieptas epizodes, kuri ne reizi vien tik īsā grāmatā atkārtojas un tādēļ ir jo uzkrītošāki, un kuri ar neko citu līdzvērtīgi labu netiek kompensēti.

Bieži vien arī jāpieņem notikumu gaitas loģika vai tieši pretēji to attīstības sekvences trūkums, un ar ‘’tā vienkārši ir’’ tik jāturpina uz priekšu, jo grāmata tāpat nav diez ko gara. Labi saskatāma iniciālās ainas ideja, kuru drīzāk derētu izvērst vien kā īso stāstu un ne vairāk. Pēdiņās interesanta izvēle ierindot subjektīvi sliktākās kā pirmo un pēdējo audio grāmatu omnibusa izdevumam, kura ietvaros noklausījos šo un deviņas iepriekš bloga pārdomu rakstos minētās grāmatas, kas grāmatu/romānu gadījumā vēl nekas, bet krietni sliktāk, ja līdzīgi gadītos īso stāstu un noveļu krājumā.

Han Yang – Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Būt par jauno magu un burvju Heksarajas akadēmijas dīnu varbūt tikai no malas un uz papīra varētu šķist kaut kas vienkāršs, kas nelauž kaulus, bet galvenais varonis dīns Dominic Hawthorne noteikti apliecinās, īt īpaši pēc šīs grāmatas sižeta, kas pat neaptver pilnu mācību gadu, ka realitāte un citu iedomātais ļoti bieži ir pat ļoti patālu viens no otra.

Ja ar neko citu, tad šis pirmkursnieku (kopā trīs mācību gadi) izceltos pats par sevi, ka starp jaunajiem censoņiem ir neviens cits kā pats Orion karalistes kroņprincis Eliss Fultons. Tomēr, kā pirmais no visiem no visiem izceļas pavisam cits skolnieks, vai konkrētāk izcelšanos vispirms aizsāk attiecīgā skolnieka tēvs, kurš pilnā sašutumā, pavēloši un agresīvi vēršas uzreiz pie dīna, kad tā dēls Džeremijs nav starp tiem, kuri tiks uzņemti. Tā huligānisko bravūru, no kuras vismaz grāmatas sākumā mācījies arī Džeremijs pat neattur fakts, ka tā dēls acīmredzami nav izturējis iestājpārbaudījumus. Tā teikt, ko gan neatrisināsi ‘’padaloties’’ ar naudas līdzekļiem. Lai arī tas dīnam Havtornam nebūt netīk, tad skolas uzturēšanas izmaksu dēļ nevar un nedrīkst atteikt, kad summa tiek paaugstināta, lai puikas tēvs panāktu savu.

Bet ar dēla iedabūšanu skolā, kā rādīs tālākais sižets, tēvs nebūt nav rīkojis ar domu izdarīt ko labu dēlam. Ar to iekš Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy tiks sasaistīts galvenā, bet fonā paturētā, ļaundara pavisam noteikti mistiskais un samaitātais plāns. Diemžēl tēva acīs Džeremijs būs vien kā instruments, kuru un rezerves variantā, ja vajadzība spiedīs, arī jebkuru citu izmantot, lai tikai censtos panākt tam vēlamo rezultātu, kuru īstenošanas spiedienu un metaforisko karsto elpu pakausī viņš pats sāk izjust jo akūtāk.

Džeremija tēvu būtu grūti ierindot jebkāda veida labo vecāku sarakstos un pats Džeremijs kā tēls līdz ar to nav diez ko patīkams. Tomēr viss nav zaudēts, jo tā vien šķiet, ka attālums un laiks, plus jaunieša paša laicīgi pamodušamies sirdsapziņas balss izrādīsies gana spēcīga, lai saņemtu drosmi un sāktu par savām vēlmēm pastāvēt, par spīti tēva huligāna retorikai. Izaugsme, ar kuru gan nevarēs lepoties abi Džeremija drīzāk par drauģeļiem saucamie tēli Tods Everests un Ričijs Brants.

Šo, tādu kā centrālo problēmsituācijas sižetu, kuram būtu lielāka nozīme, ja eksistētu kāds turpinājums, papildina daudzi citi un pārsavarā saistoši mazie sižeti, kuri aizņem dīna Havtorna dienaskārtību akadēmijas vadīšanas procesā. Būtu tas kāds students, kurš, izjusdams spiedienu iegūt tās labākās sekmes, nepārdomāti mēģina zagšus priekšlaicīgi iegūt gaidāmā testa atbildes, vai trešā kursa studente, kurā tā vien šķiet varētu būt ieskatījusies nevienā citā kā pašā dīnā, par ko liecināt to nejaušās sastapšanās, kuru biežums varētu likt sākt domāt, ka tās nemaz tik nejaušas no studentes puses nemaz nav. Tā arī interesants mini sižets saistīts, kad, gatavojoties skolas festivālam, Havtorna uzmanība tiek pievērsta faktam, ka festivālam paredzētie materiāli ir no brenda, kuru pat nemaz neatpazīst, un nav vajadzīgs ilgs laiks, lai pamanītu tā būtiski zemāko kvalitāti. Itkā nekas ārkārtējs un nebūtu pirmā reize, kad citi akadēmijas valdes biedri dažā labā jautājumā, kā līdzekļu ietaupīšana, nekonsultētos ar dīnu, bet, kad incidents atkārtojas un nepamanītam tam būtu jau studentus apdraudošākas sekas, faktu vairs nevar atļauties ignorēt.

Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy sižetu par galvu reibinošu, piepildītu ar pasaules kataklizmiskiem ļaundariem nenosauksi, bet tādi nav vajadzīgi, lai arī šāds maģijas skolas/akadēmijas fantāzijas romāns būtu lasītprieku radošs. Tam noteikti arī nāk par labu, ka autors Han Yang ir izvairījies no YA subžanra, kuru šī subžanra autoriem tik ļoti patīk izmantot, un tā vietā galvenais varonis ir ar krietni lielāku dzīves pieredzi.

Han Yang – Jespa: The Space Trader

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējos 10 gadus kādreizējais baņķieris un karjerists Albert Mead ir pavadījis uz tirdzniecības un dažādu citu lielākas un ne tik lielas peļņas nolūkos nopirkta Jespa kosmoskuģa, kurš pats kā tāds vēl vismaz savas divas desmitgades vecāks ražojums. Alberts varbūt nevar lepoties ar galvu reibinošiem apgrozījumiem, bet ar jau pieaugušu meitu Moniku, kā vienu no apkalpes, pavisam noteikti dienas beigās apmierinātāks par paveikto.

Džespa kuģis, lai arī ir daža laba acīs jau par vecu saucams, tad ir būvēts vēl salīdzinoši agrīnā kosmosa apguves periodā, kad ne viens vien toreiz būvēts kuģis aprīkots ar tagad vairs neeksistējošām opcijām, kuras pieredzes gaitā dažādu iemeslu  dēļ, to skaitā neekonomiskām, atzītas par nevajadzīgām, bet kuras pirātu vai vienkārši kriminālāk noskaņotu personāžu acīs Džespu padara par visai iekārojamu kumosu. Tik ļoti, ka Albertam paspējusi izstrādāties veselīga paranoja un skepse uzņemt jaunus komandas biedrus, jo vēl salīdzinoši nesena pagātne ir mācījusi, ka pat šķietami uzticams komandas biedrs var izrādīties rūdīts blēdis, kurš vismaz īstermiņā spēj piemānīt arī kuģa Mākslīgo Intelektu Linu.

Bet, lai kā nebūtu, visus darbus pašam vai kopā ar tiem, kuri par uzticamiem atzīti, vieniem nepaveikt. Kā rezultātā ir vajadzība riskēt un nolīgt jaunu darbinieku, kuru visu kandidatūru augšpusē pavisam neuzkrītoši uzlikusi meita. Lai arī potenciālais kadrs vārdā Tartov pēc visiem inženiera kritērijiem atbilstu viņa prasībām un Džespas vajadzībām, tad Alberts nevar neievērot acīs krītošu faktu attiecībā uz jaunā puiša pagātnes datiem vai to trūkumu. Kādi ir puiša noslēpumi, ka tam oficiālā kārtā tikusi piešķirta pavisam jauna identitāte? No kā slēpjas vai varbūt ko tādu pastrādājis (laikam jau labā ziņā), ka tam šādi kāda oficiāla lemtspējīga instance to piešķīrusi?

Autora Han Yang romāna Jespa: The Space Trader izveidotajā pasaulē reāli ir vien izvēle starp divām – amerikāņu izcelsmes USF un ķīniešu CF. Divas lielas supervaras, citi sižeta gaitā netiek pieminēti, kuras savu dominanci spējušas pārnest arīdzan ārpus Zemes robežām. Albertam ir bijis tas talants, lai spētu starp abiem spēkiem izlaipot un noturēt kuģi pie dzīvības, laicīgi mainot nolietojušamies detaļas, bet uzsvars liekams uz  kuģa noturēšanu darbspējīgā stāvoklī un ar katru dienu un nedēļu jūtamāka ir nepieciešamība pēc ekstensīvākiem uzlabojumiem. Vispirms tikai USF un CF ir uz pārmaiņu sliekšņa, kas dažam izmanīgākam var solīt labus ienākumus uz citu rēķina, bet, kā būtiskākais pavērsiens grāmatas darbībā seko ar divu citu super lielvaru iepazīstināšanu sižetā, kuru citplanētiskā izcelsme izmaina pilnīgi visu līdzšinējo dienas kārtību.

Pati par sevi ideja nemaz nav peļama, bet pavērsiens tiek iesākts ar visai pagaru informācijas gūzmas izgāšanu, kuru tikai jo vairāk pastiprina, ka abām citplanētiešu pusēm ir neskaitāmas pakļautās rases. Kamēr visu to izskaidro un varoņiem top vairāk vai mazāk skaidrs, kas ar tiem sagaidāms, kādi ir Džespas kapteiņa Alberta plāni šajā visā un sekojoši, ko pašiem iesākt, kur nu vēl lielā ģeopolitiskā bilde ar USF un CF, lai intriģējošais sākuma SFF stāsts tajā visā diemžēl sāktu manāmi pazust un izbalēt.

To vismaz spēj puslīdz labi kompensēt galveno varoņu ansamblis. Sākot ar pašu galvenāko Albertu Mīdu un kādu gan iemeslu pēc viņš nomainījis pirms tam tik ienesīgu un daudzsološu karjeru, gan MI/AI Linu, kuras autonomijas līmenis un spēja lemt pašai par sevi bez dižiem ārējiem ierobežojošiem faktoriem ne visiem intelektiem ir pa spēkam, un bez kuras pret briestošajiem citplanētiešu draudiem izredzes visticamāk būtu krietni šaubīgākas, kā arī, protams, bez skatuves gaismas un uzmanības neiztiek pārdomu raksta sākumā pieminētais Tartovs. Plus visus šos tēlus papildina gana daudz citu raibu tēlu plejāde, no kuriem viena daļa visai ātri vairāk kā dubulto pirms tam mazo Džespas kuģa apkalpes komandu.

Han Yang – Reincarnation Trials (Systems of Salvation)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ar savstarpējiem militāriem konfliktiem un kariem cilvēce ir aizrāvusies un specializējusies kopš laika gala. Kamēr vieni cenšas izdomāt jaunus ieročus, tad citi pēc saskares ar tiem tikpat cītīgi strādā pie veidiem gan kā no tiem aizsargāties, gan pieveikt un pašiem būt pār naidnieku pārākam. Autors Han Yang ar Reincarnation Trials grāmatu piedāvā nākotnes versiju, kurā šis process iziet tik tālu ārpus kontroles, ka izgudrotie (bioloģiskie) ieroči tīri burtiski izmaina pasaules kārtību un savus radītājus dominances ziņā uz planētas nobīda dažus pakāpienus zemāk.

Reincarnation Trials iesākas ar prologu mums vēl tāltālajā 2092.gada 1.decembrī, kad romāna varoņiem pienākusi viena no daudzajām liktenīgajām atklāsmes stundām par patiesajiem pārmaiņu laiku apmēriem. Jāpiebilst, ka starp varoņiem ir arīdzan Mākslīgā Intelekta tēls Dārsija, kura lielākoties romāna gaitā izrāda labvēlīgu interesi cilvēces uzturēšanā pie eksistenciālas dzīvības, pat ja nereti ofisa klerki un funkncionāri vai vienkārši principa pēc iebilst gribētāji šķietami dara visu, lai cilvēces gals pienāktu ātrāk, arī ja vārdiski pauž ko citu. Tieši Dārsija ir tā, kura gan pierunājot, gan iespēju robežās uz savu iniciatīvu, kas, būt autonomai, romāna gaitā šķiet vairs nesagādā nekādas problēmas, panāk savlaicīgu kosmosa kuģa palaišanu un desmitiem tūkstošu izvēlētu glābjamo evakuāciju pirms ir par vēlu. Kā tas vēlāk sižetā atklājas noticis Teksasas štatā ar citu iecerētu, vēl lielāku superkuģi.

Sākums romānam šķiet nevajadzīgi sadalīts divās pilnīgi atšķirīgās idejās, kuras, lai varētu izmantot tos pašus varoņus, saliktas kopā iekš vienas grāmatas. Ar to domājot, ka nosaukums Reincarnation Trials attiecas uz Dārsijas simulētām dažnedažādām fantāzijas pasaulēm, kurās uz kuģiem (vairāk par vienu) esošie var tikt trenēti un testēti, lai ar Pārbaudījumu palīdzību saprastu, kā sadalīt spēka un varas hierarhiju, kurš kurai pozīcijai atbilstošāks, gan lai vienkārši nezaudētu prātu, uzturoties ‘’četrās sienās’’, starp kurām jāpavada pat vairāki simti gadu.

Vairāki simti, kas konkretizēti līdz aptuveni 400, un turklāt lielākā daļa no oriģinālajiem ir joprojām pie dzīvības, kas lielā mērā iespējams ar autora iztēlotiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem, to skaitā kriokapsulām, kurās gan tajās esošie netiek vienkārši ‘’uzglabāti’’, bet to prāti piedalās pieminētajos Pārbaudījumos. Fakts, kas pie reizes ļauj taupīt uz ierobežotajiem resursiem uz kuģa, kuru pārdomāts patēriņš, pat ja ir iespējams patērēto pārstrādāt, uz kuģiem izveidot telpas, kurās iegūt jaunas ražas. Vēl jo vairāk, kad esot ‘’četrās sienās’’, izvairīties no jaunu kuģa biedru radīšanas ir neiespējamā misija.

Īpatnējs un drusku izbrīnu radošs ir aspekts no hronoloģiskā skata, ka tiek no pieminētajiem 400 puse no tiem pavadīti turpceļā uz Alfa Centauri, kas nozīmētu, ka kuģis nosacīti tikpat kā uzreiz, sasniedzis šo zvaigžņu sistēmu, būtu griezies atpakaļ. Lai arī piefiksējams fakts, plus Alfa Centauri sistēma piesaistījusi gana lielu interesi, lai tiktu izmantota citā Colony Builders grāmatā, tad krietni interesantāk ir pievērsties romāna varoņu problēmsituācijām. Kā galvenais varonis romānā ir jaunais Teodors ‘’Teo’’ Karro un MI Dārsijas tāds kā protežē vai vismaz numur viens, kuram palīdzēt un kurš savukārt palīdz Dārsijai. Teo vēl ir viens no pēdējiem, kuriem ticis ‘’ļauts’’ piedzimt bioloģiski, bet kurš ar lielu varbūtību nemaz nebūtu sasniedzis savu pašreizējo 21 gada vecumu, ja ne Dārsijas medicīniskas palīdzības dabas ekstensīva iejaukšanās, kas Teo lielā mērā padara par kiborgu. Fakts, ko no malas nepateiksi, pat neaizdomāsies, bet, kas neapšaubāmi tam palīdz kā virtuālajā Pārbaudījumu pasaulē, gan fiziskajā, kad pienāk cilvēces bēgļu atgriešanās uz Zemes brīdis.

MI/AI Dārsija ir viltīgs un rafinēts tēls. Viņa apzinās nepieciešamību balansēt nepieciešamību pašai lemt un rīkoties, kas līdz šim acīmredzami nācis vairumam par labu, attiecībā pret cilvēkos esošo vajadzību lēmumos, īpaši būtiskākajos, nepieciešamību būt tiem (pašiem), kuri pieņem ižķširošo gala lēmumu, dot izvēles (ilūzijas) brīvību. Gan mājienos un atklāsmēs par notikumiem pirms Reincarnation Trials sižeta aizsākuma, gan romāna ietvaros Dārsija ne reizi vien ir pieņēmusi lēmumus, kas itkā ir par labu vairumam un pie reizes pašai, bet, kas rezultējies ar cilvēku upuriem, ja ne tieša veida slepkavībām. Aspekts, kas liek uz kuģiem izveidoties Anti-AI jeb Anti-Dārsijas frakcijām, kuras negrib pieļaut nākotni, kurā Dārsijas vara pār cilvēci nostabilizējas un kļūst tikpat kā negāžama.

Teo apzinās risksus, bet vismaz uz doto brīdi romāna gaitā labumi, bez kuriem izdzīvošanas izredzes dramatiski kristos, ir pārāk lielas, lai Teo no Dārsijas atbalsta tagad un tūlīt pārsviestos uz pretējo pusi, bet vismaz lasītājam tiek sniegta informācijas druskas, kas liek aizdomāties.

Nevar nepiefiksēt frāzes ‘’Slow is smooth and smooth is fast’’ izmantošano, jo tā identiska ar tādu pašu frāzi citā Conquering New Earth romāna, kas gan izdodas agrāk par šo, bet būtību tāpēc nemaina. Līdzīgi nereti gadās ar vairāku tēlu vārdiem, kuri vismaz atkārtojas ne tiem pašiem sižeta darbībā nozīmīgākajiem tēliem starp romāniem, kas attiecīgi Pārdomu rakstos un vispārīgi neļauj izveidoties liekam mulsumam. Turpinot domu par mazāk svarīgiem, to starpā fona, tēliem, tad autoram neizdodas izvairīties no tādiem, kuru galvenā pamatfunkcija ir tikai un vienīgi attiecīgajā momentā pavirzīt sižetu uz priekšu, dot galvenajam kādu mirkļa vai ilgtermiņā risināmu problēmu.

Lai arī grāmata tiek noslēgta ar frāzi ‘’to be continued’’, tad arī pēc 5gadiem šim romānam turpinājuma tā arī nav.

Han Yang – Colony Builders

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir 3152.gads un cilvēce ir spējusi kolonizēt pat tik no Zemes salīdzinoši attālus nostūrus, kā aptuveni 4,2 gaismas gadu attālumā esošo Proxima B planētu, bet cilvēce par laimi vai šajā nākotnes versijā diemžēl nav vienīgā inteliģentā un kosmsu apgūt spējīgā rase. Sekojoši cīņa par teritoriju un resursiem ir sīva un pēdējā laikā un jau labu laiciņu šī cīņa pret par traliniem sauktajiem citplanētiešiem ne tikai vienkārši nesokas, bet iet tik smagi, ka Imperatore un citi pie varas esošie nesen atklāto tārpejas tehnoloģiju steidz izmantot, lai veiktu pēdējās cerības ekspansiju uz citām eksoplanētām.

Ekspansija, kas vienlaikus nolemj neapskaužamam liktenim vecās koloniju planētas, lai paralēli ‘’taktisko atkāpšanās’’ kaujām novirzītu resursu, lai cik minimāli tie nebūtu, uz jaunajām kolonijām un potenciālajai nākotnes cerībai un palīdzībai, ko tās varētu pēc laika sniegt vēlāk nākotnē cilvēces palīdzību karā pret citplanētiešiem. Vienas šādas kolonijas uz Oculi 9 planētas tiek uzticēta Aleksam Piersonam, līdzi dodot vien četru cilvēku komandu, tādus kā advancētu printerus un replikatorus, ar kuru palīdzību sekojoši ir iespējams īsā laikā izveidot bāzes nometni. Bet ar visu to nevar teikt, ka kolonizācijas izveidošanai tiktu dots pats maksimums. Kā nekā šis tas jāatstāj Zemes aizsardzībai.

Būtiska Colony Builders sadaļa ir Aleksa un tā biedru cīņa pret Oculi 9 dzīvās dabas floru un faunu, kura ļoti saprotami pret jaunajiem ciemiņiem, kuri savās darbībās nebūt nav viesmīlīgi un miermīlīgi, reaģē ar agresīvu pretreakciju. No pirmajiem skeniem, vēl esot orbītā, un arīdzan, kad nokļuvuši uz planētas, Okulaja šķiet pēc visiem parametriem pat piemērotāka dzīvībai nekā Zeme bijusi, bet, to sakot, aizdomas un nejauku priekšnojautu rada jau acīm manāmais, ka dabas daudzveidība uz planētas ir krietni mazāka. Par nemanāmiem gan nevar teikt dažu labu plesīgo sugu, būtu tie lielizmēra sikspārņi vai lāčveidīgi radījumi, kuru veidolā tad planēta liek manīt savu nepatiku, bet vēl vairāk par šiem diviem, pirmās nopietnās problēmas un galvassāpes Aleksam un tā kolonistu komandai sagādā mušķērājam līdzīgs super augs, kurš, jo vairāk ar to saskare, jo tālāk no vizuālās līdzības tam būt ar mušķērāju. Neiroloģiskās un cita veida attīstības atšķirības liek krietni pārdomāt stratēģiju, lai viens šāds vietējais nesāktu apdraudēt ne tikai jaunos kolonistus, bet pastarpināti arī visas cilvēces likteni.

Colony Builders no autora Han Yang puses iztiek bez jebkādiem GameLit vai LitRPG fantāzijas subžanra elementiem, kas no Goodreads atsaucēm šķiet bijis daļa no mārketinga stratēģijas, kas tos piesaistījis un licis smagi vilties. Tomēr gribas teikt, ka grāmata, tās sižets un varoņi nezina, ko ieguvuši, atmetot solo grāmatas ietvaros citkārt tik nevajadzīgus elementus, kuru interesanta izveide, labs izklāsts un saistoša saplūdināšana iekš sižeta uz lapaspuses ne vienmēr tik intriģējoši izdodas. Šim romānam, kā liels pluss, ir arīdzan ierobežotais tēlu klāsts, kas vēlāk neizbēgami tiek paplašināts, bet sākotnējā fāzē, kad bez Aleksa ir vēl vien citi četri puslīdz galveni tēli, domājams autoram drīzāk neplānoti nāk grāmatai par labu. Aspekts, kur citkārt Han Yang ir tieksme savu grāmatu pārbāzt ar neskaitāmiem maziem, nenozīmīgiem un vien epizodiski noderīgiem tēliem, kuri lietderība ir vien palīdzēt virzīt sižeta gaitu uz priekšu.

Aleksa prioritāte ir viena – kolonijas pēc iespējas ātrāka izveide un palaišana, lai tā jo drīzāk darbotos uz maksimālo iespējamo kapacitāti un varētu sniegt atgriezeniskās palīdzības saiti Zemei. Lai to panāktu jāpieņem ne viens vien grūts lēmums vai vismaz ne tas vieglākais, ja vajadzētu ilgtermiņā domāt par Oculi 9 dzīvās dabas saudzēšanu, lai paši spētu iegūt vajadzīgos resursus. Tā teikt Aleksu vienā telpā ar dabas draugiem un aizstāvjiem neielaist. Tā metodes pret siskpārņiem, lāčiem, mušķērājiem vai ko citu tikpat kā uzreiz ir tās drastiskākās, lai viens un divi censtos tikt ar to sagādātajām problēmām galā.

Varoņu ikdienas problēmas un dienas kārtību sastāda un aizņem ar kolonijas izveidi saistītie izaicinājumi. Vien reta ziņa caur tārpeju tos pēc kāda laika sasniedz par romānam fonā notiekošo, kas jo vairāk tie uzzina, jo drūmāk izklausās. Līdz grāmatas sižetā uz noslēguma fāzi tiek aktivāk iesaistīta citplanētiešu (un ne tikai ar cilvēci karā iesaistītie) Colony Builders vēl varētu potenciāli iztēlot, kā solo grāmatu, bet pēcāk jau ļoti labi nomanāmi sižeta turpinājuma aizmetņi potenciāliem turpinājumiem, pat ja līdz šim 2023.gadā publicētajam romānam tāda vēl nav.

Izlasīju, lasu, lasīšu #300 (17.08-27.09)

Izlasīju:

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

War Without End (The Horus Heresy #33)

Noklausījos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Scott Bartlett – Spacers #1-10

Han Yang – Mayor of Mythos (Transcending Levels #1)

Han Yang – Dungeon Realms

Han Yang – Isekai Warden

Han Yang – Conquering New Earth

Han Yang – Spartan Justice

Lasu:

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3

Klausos:

Han Yang – Colony Builders

Han Yang – Reincarnation Trials (System of Salvation)

Lasīšu:

Jack Higgins, Harry Patterson – Nick Miller #1-3

Klausīšos:

Han Yang – Jespa: The Space Trader

Han Yang – Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy

Han Yang – My Girlfriend is a Sorceress from Another World

War Without End (The Horus Heresy #33)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kāda gan varētu izskatīties nākotne pēc Imperatora aizsāktā Krusta Gājiena? Kādi gan varētu būt astarte leģionāru un ģenētisko superkareivju mērķi un pielietojums? Vien dažiem pietiek drosme sev uzdot šādus jautājumus un vēl mazākam skaitam meklēt atbildes. Tā vien šķiet Horusa sacelšanās visiem, būtu tie lojālistu vai nodevēju leģioniem piederīgie, var nosacīti atvieglojumā nopūsties un Warhammer Visuma versijas mūžīgais karš var turpināties.

Šī War Without End īso un garo stāstu lasīšanas laikā krietni biežāk, kā pirmajos divos iekrita acīs, roka sniedzās iezīmēt un saglabāt e-grāmatas versijā dažādus autoru prozas teikumus. Tajos paustā ideja, vai nu labi sasaucās ar konkrētā tēla dabu un/vai pašu Horus Heresy lielo sēriju kā tādu. Tā arīdzan vairāku stāstu varoņi no krājuma ir jau agrākos romānos vairāk vai mazāk iepazīti un dod ieskatu kādā nebūt momentā, kas lielā romāna ietvaros attiecīgajā sižetā palicis aizkadrā.

Tā krājums iesākas ar The Devine Adoratrice stāstu no Graham McNeill autora ar tēliem no #29 Vengeful Spirit vairākas desmitgades pirms romāna sākuma. Vēl ilgstoši pirms Horuss izšķirsies par labu Imperatora nodevībai, bet jau tad arī stāsta varoņos mīt ļaunprātīgas domas un plāni, pat ja mazākā mērogā, tad tikpat varas spēļu savtīguma motivēti, kurus tie vēlāk centīsies īstenot realitātē.

Līdzīgā manierē, bet salīdzinoši labākā izpildījumā James Swallow izdevies tā Gunsight stāsts, kurā savukārt var atminēties dažu labu varoni no #13 Nemesis. Atšķirībā no iepriekš pieminētā stāsta, šis savā hronoloģiskajā darbībā norīt pēc attiecīgā romāna, kurā galvenais varonis astarte un reizē snaiperis Eristede Kell cenšas pabeigt tam Malkadora, Terra/Zemes reģenta uzticēto misiju, censties nogalināt nodevēju Horusu vēl pirms tā spēki sasnieguši cilvēces dzimto planētu. Stāsta ietvaros iekrita acīs frāze ‘’If a mans expects to die, hopes, knows that it will happen… Is he still really alive?’’.  Eristede apzinās, ka misija, noslēgtos tā ar izdošanos vai atkal izgāšanos, šoreiz, esot uz Horusa primārā kuģa Vengeful Spirit diezin vai noslēgsies tam vēl dzīvam esot. Fakts, kas gan tam (gandrīz) ne mirkli neļauj novirzīties no uzticētā mērķa.

Tāpatās, pieturoties pie jau agrāk manītu un iepazītu tēlu fakta, jāpiemin A Safe and Shadowed Place stāsts (autors Guy Haley – autors arīdzan #34 Pharos romānam), kurš piedevām ir no nodevēju astartes skatpunkta. Stāsts, kas dod ieskatu tam, kā gan nodevēju Night Lord (NL) kuģi tik ātri uzzina par Imperium Secundus izmantoto bāku uz Sotha planētas. Citāts no šī stāsta ir krietni īsāks ‘’Hope is and illusion, life is pain’’, kas reizē labi ilustrē kā NL, tā citu nodevēju leģionu vienu no filozofijām, bet reizē arī dzīves realitāti lielākajai daļai parasto mirstīgo iekš Warhammer Visuma.

Kas patika attiecībā uz krājuma sastādīšanu un stāstu/noveļu secību, ka vairākkārt viena autora darbi seko viens otram, kas salīdzinoši labāk ļauj iejusties prozas manieres stilā, iepazīt to rūpīgāk pirms pievērsties citam, vai, Nick Kyme un tā divi Imperfect un Chirurgeon stāsti, katrs ar savu sižetu, bet savā starpā saistīti, tos ļauj novērtēt jo labāk, nekā, ja to starpā būtu vēl kāds cits stāsts. Iekš Imperfect stāsta nosaukums apzīmē Ferrus Manus (Iron Hands leģiona primarks) tēlu, kurš, nebūs nekāds maiteklis, Horusa nodevībā mirst visai agri. Tam stāsta ietvaros ir visai interesanta saruna ar nodevēju Fulgrimu, kas rada maldīgu iespaidu par hronoloģisko novietojumu vispārējās sērijas ietvaros, kas laikam (šoreiz, lai izvarītos no maitekļa, vien mājiens) būs gana teikts.

Imperfect noslēgumā Fulgrim saruna ar citu, agrāk manītu tēlu, apotekāru un ķirurgu Fabiusu (no Marsa, bet pieslējies Emperor’s Children nodevēju leģionam un ar vislielāko ‘’skatuves laiku’’ #23 Angel Exterminatus romānā), kurš savukārt ir sekojošā Chirurgeon stāsta galvenais varonis. Lai raksturotu Fabiusa būtību, ļoti labi der citāts ‘’Not only do my tools cut flesh, they explore truth’’. Lai arī sākotnēji atmiņu fragmentos stāstā Fabiusu vēl vada cēli mērķi, tad jo tālāk pa izvēlēto ceļu Fabiuss spēris soļus, jo vairāk un uzskatāmāk redzams, ka Horusa nodevība ir tam vien devusi jo izdevīgākus apstākļus, kuru haosa nu jau vairāk prioritarizēt sevi. Tā vien šķiet, ka klusībā pie sevis Fabiuss sevi tur augstākā godā par jebkuru primarku, un neviens upuris, pat ne kāds par kolēģi un draugu saucams, būtu augstākam mērķim smādējams upuris.

Par agrāk manītiem tēliem noteikti var uzskatīt primarkus, kas gan Horus Heresy ietvaros būtu pašsaprotami, tad tomēr turpinot tematiku var pieminēt lojālistu Blood Angels primarku Sangviniusu, kurš atšķirībā no vairākuma savu ‘’brāļu’’ primarku iedabas šķiet krietni vairāk piedomā par ‘’dēliem’’ astartēm un to kā ‘’tēvu’’ lomu tos vadot un esot kā līderiem arī ārpus kaujas lauka, lai tie neizvērstos par prastiem ‘’instrumentiem’’, kuriem bez ienaidnieka asinsizliešanas neatrastos citu noderīgu pielietojumu un mērķu. ‘’Our limitations as fathers are doubly reflected in our failings as brothers’’ (no Virtues of the Sons by Andy Smillie) reizē atbilst arī primarku savstarpējām attiecībām vai to trūkumam, kad savstarpējās attiecības, nesaskaņas un strīdi, pārpratumi un aizvainojumi, tai skaitā pret Cilvēces Imperatoru, tiktu šādi izskaidrotas, par ko tad ar dzīvībām dabū maksāt triljoniem parasto iedzīvotāju.

Par parastu gan nenosauksi krājuma noslēdzošā un gribētos teikt sižeta saistošajā ziņā vislabāko no visiem Wolf Mother by Graham McNeill stāstu, un ne tikai aiz tā, viens no trim galvenajiem tēliem būtu nemirstīgā/Perpetual Alivia Sureka tēls (epizodiski manāma iekš #29 Vengeful Spirit), bet arī tās interaktīvā attiecību dinamika īsajā stāsta ar astarti Severian tēlu, kurš varētu būt viens no retākajiem indīvidiem Visumā un ar to domājot Imperatoram lojālu Sons of Horus leģiona (nu jau bijušo) biedru, kas paša acīs ir vien nejaušas apstākļu sakritības rezultāts. Bet, lai kā nebūtu, tad trešā stāsta galvenā varone, vien 12gadīgā Vivyen meitene, kurai nepieciešama steidzama izglābšana, varēs justies pateicīga.

Stāstu krājums, kurā ir pa dažam labam, kā jau tas mēdz gadīties, kas pēc izlasīšanas tagad diži atmiņā vairs nav palicis, pēc kura izlasīšanas rodas jautājumi par to lietderību, bet kā viens var saprast, kāpēc to sižetiem (lieliem un maziem) neatrastos vieta garāka apjoma romānā.

Han Yang – Spartan Justice

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja skaities cilvēks, tad dzīve uz fantāzijas tipa Drakor planētas starp deviņām citām, no kurām dominējošā ir minotauri, ir tālu no apskaužamas. Nevieni citi uz Drakoras nav tik labi ‘’mīlēti’’ un verdzības godā turēti, kā tas lemts cilvēces pārstāvjiem un vien retajiem ir tā laime ar uzsvaru uz vārda eksistēt nosacītā brīvībā, jo pat tad vairāk nākas nomaļā salā slepus uzturēties un būt nepārtauktās raizes, ka tik netiek kādā brīdī spēcīgāku rasu atrasti un paverdzināti arī tie. Starp šiem ‘’laimīgajiem’’ ir varone un pati dedzīgākā sengrieķu dievu, īpaši Poseidonam, ticīgā Endžija, kuras ticība ir tik spēcīga, lai spētu ne tikai sasniegt dieva dzirdīgās ausis, bet pamudinātu to nosūtīt brašus spartiešu armijas karotājus (veselus 400) glābt visu Drakorā mītošo cilvēci.

Iniciāli Poseidons apelē pie ļoti slavējamas idejas, atbrīvot galvenokārt minotauru rases paverdzinātībā esošos cilvēces pārstāvjus, bet jau sākotnēji, kad savā starpā Poseidons apspriežas ar citiem kolēģiem un to skaitā pašu spēcīgāko Zevu, un tiek pieminēta nākotne, kurā ticības spēks uz Zemes tiem ies mazumā un ka pat alternatīvi vārdi citai tautai, romiešiem, ilgtermiņā vien kā ielāps, jāsāk aizdomāties, vai Poseidona un citu dievu patiesais iemesls tik tiešām ir tik cēls. Vai tik nav vēlme pie reizes, kā vien ērtas ‘’sakritības’’ iznākuma rezultātā, pievērst sev jaunus ticīgos, kuri pateicībā alktu par tādiem tapt.

Spartan Justice pēc premises un no tās izrietošā iespējamā sižeta ir pat ļoti paredzama, kad diezin vai autors Han Yang nolems spartiešus un to līdera Arosa vadītās armijas likteni ilgtermiņa neveiksmei. Protams, kaujās pret dažādām rasēm neiztik bez saviem, pārsvarā anonīmiem upuriem spartiešu vidū, bet citādi būtiskāku gandarījumu jāmeklē šķēršļu un grūtību pārvarēšanās ceļā, (gan Arosam, gan Endžijai un citiem tās verdzības nedienu biedriem) kāds nu galvenajiem labajiem varoņiem uzlikts. Karalis Leonidas un pārējie slavenās Termopilas kaujas varoņi nav gluži vakardienas varoņstāstu un leģendu personāži, bet joprojām tie spartiešiem ir svaigā tautas atmiņā un katrs tagadējais karotājs alkst reiz paveikt ko līdzvērtīgi diženu. Pie viena gan jāatzīmē, ka, ja vērtētu pēc mūsdienu standartiem, tad Aross un tā līdzgaitnieki būtu par lieliem divkošiem saucami, jo, lai arī skaļi iebilst pret cilvēku paverdzinātību Drakorā, tad tādus pašus standartus paši, kad to gūstā krīt citas rases pārstāvji, nereti paši vis nepiemēro.

Skatpunkts romāna gaitā ir lēkājošs un mainās starp vairākiem galvenajiem tēliem, turklāt tiek dots ieskats arī par sliktajiem saucamu tēlu pusē, pie kuriem kā verdzībā nokļuvušai Endžijai lemts nonākt, bet kuras īpašniece un dižciltīgā minotaure Kariska sevi par slikto, protams, nesaskata. Tai pašsaprotama ir pasaules kārtība, kurā dažiem lemts nonākt verdzībā. Turklāt tādam liktenim nav nolemti tikai un vienīgi humanoīdie cilvēki, bet arī pašiem vienā jaukā brīdī, ja notikumi pavēršas krasi uz slikto pusi, ir gana liels risks to pašu piedzīvot. Tomēr, lai nu ko varētu par cilvēku rasu padomāt, tad ar vērā ņemamiem karotājiem, tie ne tuvu neasociējas. Tādēļ jo satraucošāki un mistiskāki šķiet, kā no zila gaiso nokritušie spartieši.

Gribētos gan teikt, ka spartieši un to karotāja vēsturiskais tēls vairāk izmantots kā idejas ideāls, ne sīki un smalki vēsturiskumā balstīts. Gluži kā citā medija formātā filmas par Termopilas kauju. Ka tikpat labi to vietā varētu ielikt citus vēsturē iegājušus karotājus, bet tad, protams, Poseidona vietā būtu vajadzīgs kāda cita panteona dievu pārstāvis. Papildus tam tas dod lielisku iespēju no salīdznoši ikdienišķākas un vienmuļākas Zemes transportēt varoņus uz pasauli, kurā mītu radījumi un mošķi ir pavisam reāli un dzīvāki par dzīvi. Bet reizē tikai pozitīvi vārdi, ja tas vainagojas par un ap Spartas, Termopilas kaujas uc utml saistītu Vikipēdijas rakstu izzināšanu.

Spartan Justice, lai arī publicēšanas ziņā nav hronoloģiski ar iepriekšējām noklausītajām autora grāmatām kā pēdējā, tad ir vairākas pirmās instances, no kurām kā visvairāk pozitīvi atzīmejama LitRPG vai pat vispārēji lielākas GameLit fantāzijas subžanra pazīmju trūkums. Tādejādi izdodas izvairīties no vairāku desmitu lapaspušu garumā liekiem un drīzāk bez jūtama seguma, īpaši vienas, solo grāmatas ietvaros, aizvadītām epizodēm, lai censtos iepazīstināt ar izdomāto ‘’spēles’’ noteikumu kārtību, paralēli kad jau tā izveidot sakarīgiem varoņiem ar miesu uz kauliem un pamatoti ticamu rīcības motivāciju nemaz nav tik viegli, nemaz nerunājot par pasaules uzbūvi un citiem aspektiem.

Par cik nevienu no līdz šim noklausītajām Han Yang grāmatām, kuras pieminētais LitRPG ir būtisks stāsta izklāsta un varoņu piedzīvotā aspekts, neieteiktu ne starp pirmajām subžanra pieredzēm, ne arī vēlākā reizē, tad gribētos vairāk no autora redzēt tieši šāda tipa SFF daiļdarbus, kāds laikam ir arīdzan secībā nākošā Omnibusā iekļautā grāmata – Colony Builders.

Han Yang – Conquering New Earth

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zeme un tās ūdens resursu apjomi ir liela, kā izrādīsies, daudzu un to skaitā citplanētiešu rases SaLeen iekāroti. Zeme gan pirmā to iekarotā planēta, bet viena no retajām, kuru atraduši un izdomājuši pievākt sev, kad attiecīgā civilizācija uz tās jau paspējusi aizsākt okeānu un jūru gana lielu piesārņošanu. Tieši šī iemesle dēļ Seilīni izdomājuši drusku vairāk sodīt cilvēci un pakļaut pie dzīvības paturētos (ne gluži uz labu laimi) Sistēmas spēlei un to ietverošai jaunai pasaules kārtībai, kamēr citkārt, ja ļauj tiem vaļu ūdens pasaulē, sauszemniekiem tie likuši mieru.

Conquering New Earth galveno varoni Loru pirmoreiz sastopam pašas vadītā automehānikas darbnīcā. Par krustu un mātei šausmu uzdzenošiem drebuļiem Lorai jau no mazotnes kleitu un pucēšanās vietā paticis ķimerēties ap visu tehnisko, ka nu pati spējusi iekarot sev vietu pamatā un stereotipiski vīriešu dominētā pasaulē. Kā Lorai, tā citiem pasaule tā vienkārši tiek sagriezta kājām gaisā un nākas attapties pavisam jau atšķirīgā realitātē. Ja ir vēlēšanās izdzīvot, ne grimt un tīri burtiski līdz ar to mirt un pazust, metaforiski jau uzreiz jāspēj peldēt baseina dziļajā galā. Jānododas, tā teikt, cita veida iekarojumiem, bet vienlaikus Lora un lasītājs var būt droši, ka jaunie virskungi un pavēlnieki rūpīgi visu uzrauga, lai netiktu izmaisīti viņu plāni.

Viens mirklis un Zeme jau ir jaunu kungu varā. Tik izteikti pārākas ir Seilīnu tehnoloģiskās iepsējas, ka par maģiju to varētu noturēt. Neviena par superlielvalsti saukts militārais spēks tiem nespēj sagādāt pat niecīgākās problēmas, tie par tādām drīzāk iesmej, kad jau planēta ir pārņemta un tikpat ātri Zemes ūdenstilpnes, kā arī pie viena sauszemes floras un faunas vide ne tikai attīrītas, bet arī šis tas ģeogrāfiski pārveidots un teraformēts. Ja vēl dabas ainavas, atjaunotus mežus Lora ar citiem citplanētiešu dzīvajos paturētajiem uzreiz mana, tad to pašu nevar teikt par dažu labu kalnu, kura agrāk attiecīgajā lokācijā nav bijis. Pārāk akūtas ir citas ar izdzīvošanu saistītas problēmas un jautājumi.

Varbūt kā daļa no soda, bet viennozīmīgi pašu izklaides labad (autors Han Yang ne pirmo reizi apvelta Sistēmas radītājus, citplanētiešus ar samaitātu dabu, kur tie meklē sev izklaides un likmju likšanas azarta kāres apmierināšanu par jebkādu iespējami iedomājamu notikuma iznākumu) dzīvajos atstātajiem izdzēstas gan ar modernajām tehnoloģijām saistītas atmiņas, lai mazums nesāk par kādu nebūt pašdarbību aizdomāties, kas novestu pie lieka sacelšanās mēģinājuma, gan par tuviniekiem un draugiem no pirmsapokalipses laika vien vieglas nojausmas lielos vilcienos. Kāds varētu būt sašutis un satraukts, bet Seilīni dienas beigās jau vien labu grib, un palīdzēt, lai zemieši varētu labāk iejusties tiem labvēlīgi sniegtajos jaunos apstākļos.

Interesantā kārtā galvenā varone Lora izrāda vien minimālus pārdzīvojumus par apstākļiem, kādos citplanētieši viņu iesvieduši, par zaudētajām atmiņām un citām nebūšanā. Pārāk aizņemta ir jaunā piedzīvojumu izdzīvošanas duna, lai par ko tādu diži ilgi varētu atļauties aizdomāties. Lora un cik nu uzmanība tiek citiem tēliem, starp kuriem dažs labs paralēli tai nav nemaz tik peļams, šķiet drīzāk ir kā izņēmums, un gribētos domāt, ka fonā un Loras tēla pagātnē ir kāds uz lapaspuses neizklāstīts iemesls, kas tai laupa asaru lieku un reizē ļauj tik labi iejusties. To sakot, Lora nenoliedzami ir cīnītāja jau pirms citplanētiešu uzrašanās, ko tikai pierāda fakts, ka Lora agrā bērnībā pēc negadījuma palikusi bez abām pēdām, bet saglabājusi cīņassparu un gribu, lai arī agrākāja pirms Seilīniešu dzīvē spētu par sevi pastāvēt un šefs būt, un savas līderes dotības Lora turpina pierādīt arī tagad.

Iespējams labākam kopiespaidam palīdz, ka LitRPG un dažādi līmeņošanās, gari statistikas, par un ap tiem saistīti gabali ir salīdzinoši mazākā apjomā, kā līdz šim noklausītajos autora daiļdarbos. Plus pārmaiņas pēc neskādā sieviete kā galvenākā varone. Ļoti liela varbūtība, ka ir jau sākts arīdzan vairāk vai mazāk pierast pie autora stāsta manieres un stila, un ko sekojoši no tā sagaidīt. Lai arī noslēguma fāze pati par sevi rada gana lielu nepabeigtības sajūtu, kas laikam izskaidrojams, ka teorētiski autors vienmēr raksta kā potenciālu sēriju, ja būs gana liela patikšana pašam un/vai lasītājam, bet pat tādā gadījumā, ja nav oriģināli domāta, kā solo grāmata, vienas lielas sižeta arkas gandarījumu sniedzošs atrisinājums jūtami pietrūkst.