Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad lielie ģenerāļi vairs nespēj sadalīt attiecībās savā starpā mierīgos ceļos, kad jaunieceltais Krusta Gājiena līderis, Warmaster godā ieceltais Sons of Horus leģiona primarks Horuss izšķiras par labu aizsākt cilvēces vēsturē asiņaināko sacelšanos un pilsoņkaru, sarindošanās starp Imperatora lojālistiem un nodevējiem lielākoties nav indivīdu izvēles procesa rezultāts. Vien leģionu primarkiem ir tik liela vara un spēks, lai izlemtu visprims jau savu astartes leģionāru vietā, kur nu vēl miljardos un drīzāk par triljonos mērāmajā parasto civilistu vietā.

The Horus Heresy sērijā pārsvarā lasītājam lemts sastapties ar tēliem, kuri ar prieku un gandarījumu arī piekrituši iet līdzi sava attiecīgā līdera primarka ieskatos pareizākajai izvēlei. Rets ir tāds tēls, kurš īpaši starp nodevējiem uzdrīkstētos sākt izrādīt šaubas un riskētu ar savu eksistenci. Vēl retāks ir tāds indivīds, kādu sastopam autora Aaron Dembski-Bowden stāstā Heart of the Conqueror, kura būdama World Eaters (WE) leģiona flagmaņkuģa Navigatore iekšēji palikusi lojāla Imperatoram un labāk atņem sev dzīvību, nekā sniedz būtisku devumu tā gāšanā, palīdzot WE un citiem nodevēju leģionu kuģiem sasniegt Zemi/Terra.

Pārliecinošā vairākumā iekš Legacies of Betrayal sastopami stāsti, būtu tie par retajiem izdzīvojušajiem lojālistu astartēm uz Isstavan V, kuri piekopj partizānu tipa taktikas, vai par kādu retu dzīvajos esošu Iron Hands leģionu, un citiem lojālistu tēliem, kuru varoņi kompetenti izpilda savu mini sižeta arku. Varbūt salīdzinoši nebūtu skandējami un momentā kuram katram (arī starp Warhammer Visuma faniem) rekomendējami, bet piepildīti ar izceļamiem lojālistu tēliem, kā astartes, tā vēl jo vairāk parastajiem mirstīgajiem, kurus neattur, neliek ne sekundi vilcināties, neskatoties uz ļoti lielo varbūtību pašiem cīņā metoties mirt, neskatoties uz citkārt paralizējošajām bailēm, kad jāstājas pretī tādam monstram, kādi ir ģenētiski uzlabotie astartes, kur nu vēl, ja to starpā ir tādi, kuri sevī ielaiduši dēmonus, ļāvuši tiem arī vizuāli korumpēt savus ķermeņus un prātus.

Starp tādiem ‘’parastajiem’’ pieminams būtu Rowd tēls no Censure by Nick Kyme stāsta, bez kura palīdzības Ultramarines astartem Aenoid Thiel par spīti tā labākajia fizionomijai nebūtu cerību izdzīvot. Bet, pieminot Thiel, tēla darbība un stāsts pats par sevi pievērš uzmanību faktam, ka jaunajos bezprecedenta apstākļos, vismaz astartes leģionāriem, katra taktika ir laba, ja tā ļauj kaitēt nodevēju leģioniem, pat ja pirms Horusa nodevības tāda pat ne sekundi netiktu apsvērta.

Ja Censure stāsts noris jau no nesen lasītā Mark of Calth labāk iepazītās Calth planētas, tad citu autoru darbos kā Graham McNeill un Gav Thorpe autoru veikumos attiecīgi Thief of Revelationsun Lucius: the Eternal Blade ir iespēja vismaz uz brīdi atcerēties par negodā kritušo Thousand Sons leģiona primarku Magnusu, kurš kopā ar vēl dzīvajos esošajiem Tūkstošdēlu (TD) leģionāriem patvēries uz Planet of Sorcerers. Planēta,kura tā vien kūsā no Warp un Haosa dimensiju enerģijām. Un par spīti visam, ko savā augstprātībā Magnuss un TD leģions kā tāds nebūtu jau sastrādājis, arī starp astartēm un citiem tēliem, kāds ir zobencīņu meistars Lucius, ir tēli, kuri sevi neuzlūko kā nodevējus, kuri šķiet kaut kā nebūt vēl cer uz labāku nākotni.

Ja pieminētajā Mark Of Calth krājumā galvenie ļaundari ir no nodevēju Word Bearers leģiona, tad šajā salīdzinoši biežāk no citiem bija manāmi Pasauļu Ēdāji (World Eaters). Kā gan nebūt starp ļaundariem ar tādu leģiona nosaukumu, gandrīz vai jau leģiona radīšanas procesā iecepts iznākums, bet reizē ar Butcher’s Nailsstāstu (autors Aaron Dembski-Bowden) tiek doti ieskati vismaz daļā no ieganstiem un iemesliem, kādēļ to primarks Angron nolēmis sevi un leģionu tādam liktenim, neskatoties, ka pat pašu šobrīd sabiedrotais WB primarks Lorgars mana un izceļ, ka ilgtermiņā Naglas nolems ja ne pašu Angronu nāvei, tad noteikti lielu daļu tā leģionāru, ņemot vērā, ka vienīgo pozītīvo kairinājumu, ko Miesnieka Naglu tehnoloģija/artefakts ļauj izbaudīt ir asinsizliešanas procesā uz kaujas lauka.

Kā pats garākais darbs no Legacies of Betrayal, kā šī pārdomu raksta noslēdzošais, bet drusku ironiski krājumu iesākošais ir autora Chris Wraight Brotherhood of the Storm novele par pat citu leģionu starpā maz zināmo, savrupo un aziātiskā, mongoļu ordu tipa tematikā balstīto White Scars (WS) leģionu, kurš iesākas vēl pirms Horusa nodevības. Sadalīts trīs skatpunktos, kuri gan nenorit vairāk vai mazāk vienlaiku un teju vai varētu noveli nosaukt par tos par trim īsajiem stāstiem zem viena titula rubrikas, novele dod notikumu perspektīvu notikumu attīstībā un pavērsienos no trim vienam no otra gana dažādiem tēliem.

No tiem visvairāk saistošais varbūt nemaz tik pārsteidzoši šķita ‘’parastās’’ mirstīgas Ilya Ravallion tēls. Loģistikas eksperte un ar eidētisko atmiņu apveltītā varone, kura ir gana drosmīga, lai spētu pirmkārt jau pieprasīt audienci pie primarka Jaghatai Khan, lai spētu izteikt savu domu nevienam citam kā primarkam, kur leģions varētu sevi uzlabot. Savukārt primarks Džaghatajs ir gana brīvi domājošs, lai uzklausītu parastu mirstīgo, lai saprastu, ka jaunajos apstākļos ir jāiet līdzi laikam un tiem jāpielāgojas, lai neiestagnētu agrāku laiku domāšanā, ja ir vēlme vispirms jau pašiem izdzīvot. No primarka pārdomām izceļama arī filozofiskā doma, kas lielā mērā varētu tikt nominēta par vienu no būtiskākajiem leģionu pilsoņkara iemesliem, ka daudzi no tiem pat nespētu iedomāties nākotni pēc Krusta Gājiena un neskaitāmo cilvēces kolonizēto planētu pievienošanas atpakaļ Impērijā. Tad nu lūk ar šo atkrīt visi šādi jautājumi.

Legacies of Betrayal krājumā iekļautie stāsti un īsās noveles atšķirībā no Mark of Calth nenoris vienā lokācijā, arīdzan drusku pamētājas šurp un turp notikumu hronoloģiskajā ziņā, kas drusku liedz sasniegt krājumam vienotu tematisko garu. Tā arī, kā jau tas pat viena autora stāstu krājumā gadās, ir gana būtiskas atšķirības stāstu un to prozas kvalitātē. Kaut arī šajā krājumā vien dažus stāstus atzīmēju ar + zīmi, kā labus vai pat ļoti labus esam, un vien 2 no 19 daiļdarbiem kā ‘’meh’’, pēc kuriem rodas jautājumi ar domu, kāda gan stāstam vērtība, jēga, kurā diži nekas nenorit, kur nu vēl censties izlobīt kādu dziļāku no lielās sērijas kopskatā. Bet kopskats uz pašu krājumu ar lielākoties pozitīvu pēcgaršu.

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Galvenais varonis Teds Tačers, aizsākoties Spacers sērijas pirmajai First Command, atrodas uz Zemes atpūtas periodā no profesionālas United Nations Colonies (ANO versija nākotnē) armijas gaitām un laimīgi ar sievu plīst no nepacietības drīz pasaulē sagaidīt abu pirmdzimto, kad no 50 gadu senas aizmirstības par sevi atgādina reiz cilvēcei uzbrukušie un veiksmīgi atvairītie Xanthic (audio versijā izruna kā Zanteki). Nu tiem acīmredzami ir jauni cilvēci apdraudoši plāni un Teds ne tikai tiek ātrāk atsaukts atpakaļ, bet tam pat dod iespēju komandēt savu pirmo kuģi.

Iespēja gan tiek piedāvāta iekš privātas korporācijas, kurām kolonizēšanas procesā piešķirtas un laika gaitā tās ieguvušas pieeaugošu ietekmi un reizē audzējuši kabatu rocību, lai, nepārsteidzoši prioritarizējot peļņu, ļautu cilvēcei kolonizēt tuvu un tālu tai pieejamo Visuma nostūri. Jāsaka gan, ka, sērijai progresējot, var pārliecinoši apgalvot, ka Tačeram visnotaļ paveicas ar korporāciju Frontier Securities, kurā tam lemts nokļūt. Paveicies ar CEO Veronikas Rozes veidolā, kura pāri peļņai tomēr joprojām cieši pieturas arī pie bezkompromisa principiem, kurus gan sev, gan tēva atmiņas vārdā, no kura mantojusi korporāciju, nav gatava atkāpties. Sākotnēji ir nelielas šaubas, cik gan ļoti Tačeram paveicies ar Ņūdžersijas kuģa apkalpi, jo acīmredzami iepriekšējais kapteinis savā pieejā bijis krietni relaksēts un pret pēkšņo režīma uz krietni stingrāko dienaskārtību reti kurš ir stāvā sajūsmā. Tā teikt jauna slota tīri slauka un atrod nevienu vien putekli, pie kura dažs labs paspējis ērti iekārtoties.

Viens no stūrakmeņiem, kuri ļāvuši cilvēcei kolonizēt kā Dawn klasera/zvaigžnu kopā, tā citur pieejamās planētas, ir Saules sistēmā uzradusies, izveidojusies tārpeja. Kā jau tas reizēm gadās, tad nav vajadzīgs ne izprast, no kurienes tāda, kā tā darbojas, lai varētu to savā labā izmantot, bet reizē paliek būtiski riski, kuriem nostrādājot līdzšinējā pasaules kārtība un dzīves drošība tiek izmainīta pilnīgi visiem, kuri galvenokārt sērijas ietvaros atrodas no Zemes perspektīvas tārpejas otrā pusē.

Tas savukārt iezīmē pēdējo no pirmajiem lielajiem pavērsieniem un sižetiskās skatuves sagataves procesu, uz kura gan labajiem, gan neizbēgami iznirstošiem sliktajiem varoņiem izspēlēt sižetu, kad pēkšņi un cilvēcei pēdiņās interesantā sakritības kārtā reizē ar Zanteku uzbrukumiem tārpeja tā vienkārši pēkšņi ‘’izslēdzas’’ un pazūd. Tas savukārt varoņiem rada gan personiskas dabas jautājumus, jo gan kā Tačeram (sieva un gaidāmais dēls), tā citiem varoņiem un pārsvarā koprorāciju darbiniekiem otrā Zemes pusē ir radi, draugi un viss kas cits.

Tomēr sižetiski krietni būtiskāk ir pārmaiņu viesuļi un virpuļi savstarpējā korporāciju, jo UNC, kuri šajā nākotnes versijā līdz šim ir spējuši vairāk vai mazāk ieviest un uzturēt puslīdz civilizētu un likumpaklausīgu kārtību gan starp korporācijām, gan pret kosmosa pirātiem, tad tagad tie atgriežas pie tikpat kā pilnas bezzobainības, ja vien kāds fonā tos neietekmē un neiekārdina ar kādu nebūt labumu. Tačers vēl svaigi nācis no armijas vides var uzelpot, kad Veronika ir gatava aizstāvēt veselajam saprātam un arī cilvēkam vienkāršajam pašsaprotamas tiesības, bet vien kā vilks aitas ādā par tādu sērijas aizsākumā sevi grib pozicionēt Saimona Mola (Sander Incorporated CEO) tēls, kuru vienā veidā var raksturot ar skaldīt un valdīt apzīmējumu. Cits būtu sabiedroto ātra pārtaisīšana kā pelavas izmetamos vai drīzāk pat iznīcināmos ienaidniekos, kad to lietderība viņam ir tikusi izlietota.

Saimona Mola motivācija un ļaundara izcelsmes stāsts pirmajās sešās grāmatās ir vien viegli iezīmēts, ļaujot lasītājam pašam veikt galvenos minējumus un secinājumus no tiem, bet nepārprotami par galveno katalizatoru jau pirms tam esošajam ciniķim saskatīt cilvēci kā iznīcināmu parazītu meklējams sievas vardarbīgajā nāvē krietni pirms sērijas sižeta aizsākuma.

Saimona Mola darbības ir vērienīgas, bet tas nebūt nenozīmē, ka netrūktu citām korporācijām un to aliansēm (daža laba tik liela, ka var saukties par mega aliansi) nebūtu pašiem savi plāni, kuru biznesa plāniem un apgrozījuma sapņiem Mola cilvēces iznīcināšana saprotami būtu drusku nevēlami. Tomēr, lai kā dažam labam negribētos, lai kādi neizsapņoti sapņi par diženumu ārpus korporatīvās vides tiem nebūtu, tad reti kurš spēj stāvēt pat tuvumā, kur nu vēl blakus Tedam Tačeram savā militārajā stratēģijā, izdomā izkļūt no šķietami un neizbēgami letālas situācijas. No reizes uz reizi Tačers šādi sevi pierāda un pierāda tik izeikti, ka ne tikai savas apkalpes ietvaros iegūst ‘’Hammer’’ iesauku. Bet reizē viņš pats, notikumu gaitai ritot, aptver, ka viņa idealizētais komandiera stils, pārņemot Ņūdžersijas kuģi ilgtermiņā var nebūt tas pats labākais, lai ne gluži sadraudzētos ar katru apkalpes biedru, bet arī ne, lai ieviestu kā lojalitāti un paklausību tā dotajām pavēlēm un komandām, tā gana lielu iedvesmu nedomāt tikai par savu kabatu, jo kā nekā ir vien kontrakta darbinieki. Kad situācija un vajadzība spiestu, būt drosmīgiem riskēt pat ar dzīvību otra labā, ne atkāpties pie pirmās iespējas, kā daudviet korporāciju ‘’militāristi’’ līdz šim ieraduši.

Starp tiem citiem šī pārdomu raksta noslēdzošajā Thatcher’s Gambit grāmatā izceļams Amilio Garsijas (Anvil Inc.CEO) tēls, kurš pret Tačeru to satikšanās pirmajā reizē neslēpj savu pateicību tā korporācijas akciju vērtības nebijušajiem augtumiem, jo tieši viņa korporācija ir tā, kurai pieder Ņūdžersijas kuģa saražošanas gods un katra Tačera uzvara tam nāk tikai par labu. Amilio no malas varētu šķist ar tukšu bravūru un vien kripatas asa prāta, bet tāds iespaids būtu maldīgs. Vienlaikus tā krietni atšķirīgais raksturs nāk kā svaiga vēsma Tačera dzīvē, kurš nereti var būt pat pārāk nopietns.

Jāsaka gan, ka Zanteku citplānētiešu lielais drauds ar to atgriešanos sērijas ietvaros vismaz šajās sešās grāmatās ir pārsvarā atstāts fonam un vien pa reizei par tiem tiek atgādināts. Krietni pārliecinošāku lomu spēlē Saimons Mols, kuru Veronika sākotnēji ar savu naivumu vēl lolo cerības bez tiešas konfrontācijas iegrožot pirms tas paspējis sastrādāt kaut ko pārlieku draudīgu. Tomēr, ja labo varoņu spekulācijām un no autora Scott Bartlett piedāvātās informācijas no grāmatas uz grāmatu var ticēt, tad kas zina, Saimons Mols un Zanteki varbūt nemaz nav tik lieli svešinieki, kā varētu padomāt…

Izlasīju, lasu, lasīšu #299 (27.07-16.08)

Izlasīju:

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Noklausījos:

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

Lasu:

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

Klausos:

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Lasīšu:

War Without End (The Horus Heresy #33)

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3

Klausīšos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nodevīgā leģiona Word Bearers (WB) uzbrukums vienam no spēcīgākajiem lojālistu Ultramarines (UM) leģionam un to ‘’500 pasauļu’’ pārvaldītajai teritorijai un tieši Calth planētai plašākā mērogā ir sižetiski plašāk izklāstīts The Horus Heresy sērijā nomināli kā nr.19 pēc kārtas Know No Fear grāmatā. Mark of Calth krājumā ar ievadošo The Shards of Erebus (autors Guy Haley) īso stāstu un septiņiem garstāstiem vai īsām novelēm astoņi dažādi Warhammer 40k autori piedāvā dažādus skatpunktus, kā no lojālistiem un nodevēju leģionu astartēm, tā pat krietni unikālāk no īpašā athame dunča, kura koruptīvais spēks ir gana liels, lai spētu izmainīt notikumus Visumā.

Ievadošais stāsts gan ir tik īss un neizteiksmīgs, ka gandrīz rada bažas, vai tikpat līdzīgā manierē nenāksies vilties pārējos. Tomēr bažām nav pamata un jau turpinošais Calth That Was no autora Graham McNeill puses ar prozu rada atbilstoši dramatisku tematisko noskaņojumu un vidi. Lai arī WB uzbrukums ir graujošs un planētas nākotnes pēdējā stunda agrāk vai vēlāk jau ir skaitīta, jau no ārkārtēji pastiprinātās saules radiācijas ietekmes dēļ vien, kur nu vēl graujošā bombardēšana un leģionu uzbrukumi, tad ne UM astartes, ne parasto mirstīgo Ultramar Auxilia un citu vienību kareivji nedomā padoties. Tas viss vēl ierēķinot, cik viegli parastajam cilvēkam Warhammer pasaulē ir mirt, kad jāstājas pretim astartēm.

Kad sit liktenīgās stundas zvani, ir tēli kā kapteinis Ramus Ventanus, kuru loma ir kritiskā, lai noturētu situāciju grožos, iespēju robežās, un neļaut citiem krist neproduktīvā panikā un bezcerībā, tā vietā mobilizētu pārējos vienotai pretestībai, liekot naidniekam maksāt pēc iespējas augstāku cenu, pat ja sakāve ir acīmredzami laika jautājums, lai cik lielu pretsparu nedotu. ‘’We fight for the living and we kill for the dead’’ frāze lieliski raksturo filozofiju, uz kādu tēliem jānoskaņojas, lai neļautu rokām nolaisties.

Tā līdzīgs varonis, ap kuru citiem pulcēties, kuru citiem jaunas cerības un jo svarīgāk līderības nolūkos uzlūkot ir Hylas Pelion no A Deeper Darkness stāsta autora Rob Sanders izpildījumā. Kamēr citi UM kolēģi atriebības vadīti pretuzbrukumos tikpat kā vienmēr vispirms dod priekšroku šaut ar mērķi nogalināt, pat nedomājot censties kādu sagūstīt, ar nolūku nopratināt, jo no nodevēju mutes tāpat nāktu tikai meli, tad Pelions nav vis tik vienā galējības un aizspriedumu grāvī domājošs, ka nebūtu starp to koruptīvajiem meliem un puspatiesībām izlobāma noderīga informācija, kura savukārt ļautu postulēt stratēģiju ar lielāku panākumu varbūtību.

Stāsta varoņi gan nonāk krietni vien ‘’dziļākā pazemes tumsā’’ nekā būtu gribējuši, sastop krietni vien pat astartēm biedējošākus pretiniekus no Haosa un Warp dimensijām, kurus pat kā vienu no galvenajiem faktoriem varētu vainot kā WB tā citu leģionu nodevības ceļa izvēlē. Tā Anthony Reynolds ar savu Dark Heart piedāvā ieskatu starp WB nodevējiem no Marduka tēla perspektīvas, kurš gatavs sevī ielaist dēmoniskos spēkus no citām dimensijām. Kuri gatavi neieklausīties šķietami veselajā saprātā, gatavi riskēt vispirms jau ar savu Cilvēces Imperatora izveidoto teju perfekto kareivja (astartes) ķermeni un sekojoši cilvēces kā tādas eksistenci, vien aizvainojuma dēļ. Tur gan, protams, vaina jāuzņemas arīdzan pašam Imperatoram, kā iemesli vismaz mājienu veidā vairāk vai mazāk atklāti citos, garākos romānos.

Interesants nodevēju perspektīvas stāsts ir arī The Underground War no Arron Dembski-Bowden autora, kas iesākas, kad WB astartes uz Calth planētas un tās pazemē, kurā paglābušies visi UM un iedzīvotāju izdzīvojušie spēki, pavadījuši septiņus garus gadus nemitīgā konfliktā. Tomēr starp WB ir tēli kā Jerudai Kaurtal, kuri jau labu brīdi kā sapratuši rūgto patiesību, ka to pašu WB leģions visticamāk par tādu Calth planētu jau sen kā aizmirsis, kur nu vēl citkārt anonīmie astartes. Ka tie bijuši vien kādā brīdī noderīgs instruments mērķa panākšanai, lai pēc tam tiem veltās cerībās un sapņos, pat jau ļaunuma samaitātiem, agrāk vai vēlāk atrast galu uz Calth kopā ar tur nolemtajiem lojālistiem.

The Traveller by David Annandale stāsts varbūt diži nesasaucas ar citiem krājumā iekļautajiem stāstiem, bet iekļaujas tematiski un ir interesants pats par sevi. Tajā varonis Jassiq Blanchot šķietami dievišķi brīnumainā kārtā ir vienīgais izdzīvojušais no kādas virs Calth esošas orbitālās platformas. Tomēr, kad līdzīga ‘’vienīgā izdzīvotāja’’ situācija atkārtojas jau uz pašas planētas, citi parastie cilvēki, starp kuriem atrodas pa savam Lectitio Divinitatus ticīgajam saskata paša Dieva Imperatora iejaukšanos kāda augstāka mērķa vārdā. Stāsta pavērsiens, kā jau piederas Warhammer ir krietni vien samaitātāks par naivajām vien uz laika sprīdi ilgāk izdzīvojušo cerībām.

Mark of Calth krājums tiek iesākts ar athame dunci un kā labs gredzenveida aplis arī krājums tiek noslēgts, tam esot kā vienam no centrālajiem objektiem un pat galvenajam varonim ar ievadā pieminēto perspektīvu no autora John French puses. Viņa vienkārši un tieši Athame nosauktajā stāstā duncis apziņu iegūst jau tā radīšanas seni aizvēsturiskajā mirklī, un jau tad duncim piemīt kaut kas slekavnieciski un asinskāri koruptīvs, lai tiktu citu iekārots, lai athame radītājs tikpat kā uzreiz tiktu vardarbīgi nogalināts un saskaitāmajās tūkstošgadēs līdz The Horus Heresy sērijas tagadnei tas laupītu tikpat nesaskaitāmas dzīvības.

Bet varbūt vien atruna un iegansta meklēšana būtu ļaunumu uzvelt vien instrumentam, kāds ir athame, pat ja Warhammer Visumā objektiem ir spēja samaitāt un korumpēt, jo noslēdzošajā un gribētos teikt no krājuma labākajā stāstā Unmarked (autors Dan Abnett) stāsta galvenais varonis nemirstīgais jeb Perpetual tēls Ollanius ‘’Oll’’ Persson spēj izmantot dunci, lai no Calth planētas palīdzētu aizmukt ne tikai sev, pat ja stāsta ietvaros vairākkārt pavīd sentiments, ka šāda ‘’izglābšana’’ vairāk ir kā simbolisks žests sevis mierināšanai.

Reizē gan jāatzīmē, ka Perpetual koncepts iekš Warhammer grāmatām šķiet gana fascinējošs (zinot, ka primarks Vulkans ir viens tāds indivīds), kā arī paša Oll tēls, tā salīdzinoši epizodiskajās parādīšanās reizēs citos romānos, ir spējis radīt gana labu iespaidu, lai noskaņotu viņa darbību pozitīvi, turklāt vēl esot kā stāsta galvenajam varonim. Īsi stāstā pavīd cits nemirstīgais Džons Gramatikuss, kurš salīdzinoši ar Ollu ticis pamatoti mālēts krietni negatīvākā gaismā, bet reizē izrāda pazīmes viņa neapskaužamās situācijas apstākļos, kas gan daudzu acīs vien attaisnojums būtu. Pat fakts, ka Džonu Gramatikuus varētu uzskatīt par netīkamu un pieskaitīt pie sliktajiem nespēj sabojāt par tiem kopējo iespaidu. Drīzāk uzteicama ir Džona drosme un rīcība Unmarked ietvaros, lai arī tie ir vien knapi pirmie soļi, kas ļautu kāpt uz grēku atpirkšanas un pret cilvēci pastrādāto noziegumu nožēlas ceļa, pat ja nav gluži viens pret viens ar nodevēju leģioniem.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zakam, kā jau tas piederas Defiance of the Fall sērijas galvenajam tēlam, kuram vēl priekšā ne viens vien piedzīvojums sērijas turpinājumos, devītās grāmatas noslēgumā izdodas veiksmīgi izkļūt no pa Sistēmas Multiversu klejojošā kosmiskā vaļa Oruma. Gan piedzīvojumos pirms Oruma, gan tā iekšpusē radītajā vidē Zaks pavadījis vairāk kā vienu vai divus gadus un laiks atgriezties atpakaļ uz mājās. Vismaz paskatīt un piefiksēt, kā klājas kā planētai kopumā, pār kuras virs-lordu izdevies tapt, tā arī paša izveidotajai Atvuda impērijai.

Ja no vienas puses Zaku uz mirkli pārņem vilšanās, ka ar uzticēto atbildīgu attiecīgie personāži tiek pat ļoti labi galā, tad vilšanās, ka viņa iesaistīšanās lietas rit vairāk vai mazāk bez aizķeršanās, ir īslaicīga, jo tas tikpat ātri atkal ļauj nodoties personīgajai kultivēšanas izaugsmei un vispārējai statu uzlabošanai, kuras temps, lai cik galvu reibinošs nebūtu, nekad nevar būt par ātru.

Pirms gan Zaka tēls var tam nodoties ar pilnu atdevi, gluži bez viņa iesaistes un padoma Jaunās Zemes (gan ģeogrāfiski, gan iedzīvotāju ziņā pēc Sistēmas uzrašanās) un Portatvudas impērijas pavalstniekiem neiztikt. Vēl jo vairāk, ja tie teju vai aiz gara laika paši izmanto Sistēmas dāvātu iespēju kļūt par invāzistiem citā jaunintegrētā planētā, kura sērijas ietvaros ir ar Insolisas vārdu. Par cik paši nesen izbaudījuši uz savas ādas, ko nozīmē naidīgu spēku iebrukums uzreiz pēc pārmaiņām, ko nes kā no zila gaisa nokritis Sistēmas paziņojums ‘’Welcome to Multiverse’’, tad Velari vadītie spēki, lai arī ir kā iebrucēji, tad neizpaužas bezmērķīgā vardarbībā un postažas sēšanā terora nolūkos vien, bet līdz galam tomēr neizdodas pretinieku pielauzt un vien galvenā varoņa iesaistīšanās Zaka veidolā beidzot izkustina iestagnējušo karadarbību.

Defiance of the Fall sērijas individuālos romānus nevarētu ierindot tādas sērijas kategorijā, kuras autors (J.F. Brink) sniegtu to labāko atgādinājumu, kas noticis iepriekšējos romānus, lai gadījumā, ja starp iepriekšējo būtu izlaista lielāka laika pauze, lasītājs tiktu pēc iespējas ātrāk un labāk noorientēts, kas ir kas, kur nu vēl, ja kāda iemesla pēc gadās iesākt sēriju tās ‘’vidū’’. Tomēr vienlaikus ar šiem trim romāniem sērijā jo biežāk novērojamas epizodes, kuras lielākā sižeta griezumā, un vēl jo mazāk attiecināmi uz turpinājumiem, nav ar lielāku pievienoto vērtību, kā vien padarīt Zaka tēlu spēcīgāku. Jo biežāk ir piedzīvojumi piedzīvojumu pēc ar cīņas epizodēm ar paredzamu iznākumu vai nu ar dažādiem mošķiem (vien neliels intereses kāpums, kad #12 vāka noformējuma gadījumā viena no tādām cīņām ir ar monstru no grāmatas vāka – Stormgliders tiem sugas vārdā) vai pārsvarā maznozīmīgiem tēliem, kuri tālākā sižetā tikpat ātri tiek piemirsti.

Audio versijā ierunātājs Pavi Proczko veic uzteicamu sniegumu, lai klausīšanās process no grāmatas uz grāmatu, kas jau sāk jau palikt drusku pārāk labi paredzama tās sižetiskajā gaitā. Tā arī lasītprieka un baudāmības bonusu sniedz Zaka un dēmona Agrasa tēla savstarpējā attiecību dinamika un dialogi, kuros Agrass labi saprot, ka jāturas vien būs pie Zaka sāniem, jo tā absurdi augstais Veiksmes atribūta līmenis sniedz tā sabiedrotajiem (pat salīdzinoši nesen sastaptiem) tik vērā ņemamus labumus, ka būtu muļķīgi meklēt laimi citviet. Pat ja ir brīži, kad gandrīz vai zaļam jāpaliek no tā, cik vienam nepārtraukti var veikties.

Defiance of the Fall nevar lepoties ar augstāko romantisko sižetu saturāciju, pa kuru laiku, kad tikpat kā bez apstājas jānododas kultivēšnai, tad tomēr bez tās Zaku autors neatstāj. Turklāt vēl ar potenciālu apveltīta vairāk kā tik viena romantiskā interese vai vismaz tāda, kura Zakā saskata izdevību pašai pacelties Sistēmas izveidotajā pasauļu kārtībā. Tomēr no visām vien Katejas tēlam, kurai sižeta skatpunkts pa savai reizei pievēršas arī individuāli pirms atkalsastapšanās ar Zaku, ir ar spēcīgāko varbūtību uz veiksmīgu iznākumu. Vēl jo vairāk, ja arī no Zaka puses ir interese, turklāt gana liela, lai vēlākā epizodē #12 ietvaros Zaks to mierinātu neuztraukties, ka viņš to varētu pamest aizmirstībā tikai aiz tā, ka viņas kultivēšanas tempi ir lenāki.

Kā ne kā to pašu varētu teikt teju par visiem Zaka sabiedrotajiem un/vai draugiem, kurus, ja var ticēt nu jau vairāku grāmatu garumā piesolītajam starpsektoru karam (Zeme atrodas iekš Izekia sektora), Zakam gan ‘’jāpavairo’’, gan jāpalīdz kļūt spēcīgākiem, nevar tikai sevi prioritarizēt, tādēļ reizēm, atceroties atgriešanos uz Zemes #10 ietvaros, ir jābūt drusku skarbākam nekā gribētos, jo viena liela daļa pārāk ātri aizmirsusi, cik bīstama var būt Sistēma. Tā teikt, Zaks vēloties radīt pēc iespējas drošākus apstākļus pēc iespējas lielākam skaitam uz Zemes gandrīz vai pārcenties, ko uz slinkāku prātu orientēti saprotami izmanto.

Bet, lai cik skarbs Zaks nebūtu, Sistēma agri vai vēlu būs nežēlīgāka un ar brutāli tiešu pieeju atlasīs vājos no spēcīgajiem, kuriem būs lemts turpināt izdzīvot. Un tikai kļūstot spēcīgākam to būs lemts sasniegt, kas tad arī ir sērijas un galvenā varoņa mērķu pamatā.

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc gandrīz astoņiem realitātē pavadītiem mēnešiem The Heroic Villain galvenais varonis Lukass, jauns, veiksmīgs un turīgs kompānijas CEO nav spējis atgūties pēc sievas pēkšņas nāves autoavārijas dēļ. Katram atgūšanās mehānismi un aprašana ar tuva cilvēka zaudējumu ir dažādi un tādēļ viens vai otrs nav labāks, bet Lukasa gadījumā norobežošanās no ārpasaules, kuru izvēlējies meklēt iekš virtuālās realitātes spēles (tajā laika ritējums aptuveni trīs reizes ātrāks), jau tuvojas problēmai pašai par sevi, no kura bez grūdiena no malas, diez vai izdosies izkļūt.

Starp spēlētājiem Lukass, zvilnēdams, neko nedarīdams un pat ne reizi vien aiz neko darīt tieko nogalinātam, ieguvis palamu Negative, kura savā ziņā ir pat ar burtisku nozīmi, jo šķiet ir vienīgais, kurš šādā veidā noslīdējis uz negatīvu -70 līmeni. Fakts, kas tikpat kā visiem liktu radīt tēlu pa jaunam, ja rastos vēlme tomēr spēli spēlēt, bet Lukasa gadījumā, kad seko pieminētais grūdiens, itkā no ieinteresēta NPC tēla, kura piedevām pēc izskata ir mats matā kā mirusī sieva, negatīvie līmeņi sniedz citu neatklātu bonusu, jo kāpjot pa līmeņu ‘’kāpnēm’’ tā vai tā tam tiek piešķirti ‘’statistikas punkti’’. Nav jābūt ģēnijam, lai noprastu, ka 700 papildus bonusa punkti Lukasa spēles tēlu, nerēķinot to, kas nāk līdz ar būšanu kā galvenajam varonim sērijā, to padara pat ļoti spēcīgu.

NPC tēla ‘’grūdiens’’, spēriens metaforiski pa pēcpusi, lai sapurināti sevis žēlošanā iestigušo Lukasu, neveic gluži aiz neko darīt. Izrādīsies, ka NPC tēlu kontrolē spēles kompānijas darbiniece, kura piefiksējusi ilgtermiņā zūdošo spēlētāju bāzi, neienteresētību no priekšniecības uzlabot spēli, lai piesaistītu jaunus interesentus, bet tā vietā, tā teikt, slaukt lojālos fanus līdz vairs neatmaksātos spēli uzturēt. Tas nav šī tēla, sākotnēji ar Šungvanas vārdu, bet sekos jauni pavērsieni, ar romantisku paralēlo sižetu un atrisinājumu līdz ar triloģijas noslēgšanos, interesēs vienkārši pieņemt likteni vai vismaz attiecīgās spēles šķietami nenovēršamo dzīvildzes beigu pienākšanu. Viņas ideja, ja nekas cits nelīdzētu, palīdzēt pašai radīt jaunu spēles saturu jauna ļaundara veidolā, kas šīs sērijas ietvaros izpaužas Lukasa tēla veidolā, kuram pašam gan vēl jāmiecās, kas gan skaitās būt īstam ļaundarim. Tā teikt nepieciešams labs aktiera talants, kuru sērijas ietvaros ir iespēja iemācīties no ‘’nolaupītas’’ princeses.

Ar vienu tēlu, lai cik laba nebūtu viņa attīstības arka, nepietiks. Katram labam varonim vai ļaundarim nepieciešamo pakalpiņi, kuri gan The Heroic Villain ietvaros saucami par draugiem un kompanjoniem. Tomēr, kā jau piederas ļaundara lomas tēlam, tad pirmā kodola komandas biedra piesaistīšana aizsākas ar nodevību un diezgan burtisku ‘’dūrienu’’ mugurā, bet, par laimi, attiecīgajā spēlē kā spēlētājiem ir iespēja atdzimt. Šādi Lukass sastop Niku, kuram gan vispirms jāpielabinās ar spēles valūtas ‘’zelta’’ labumu piesolīšanu apmaiņā pret palīdzību, un ar Nika starpniecību un ar zelta piesaistošo spožumu komandai pievienojas arīdzan Bonijas tēls, kas jau izveido labu attiecību dinamiku un vietu interesantiem dialogiem paralēli piedzīvojumiem un naidnieku pieveikšanai iekš spēles.

Attiecībā uz tēlu dinamiku Niks bez citu atbalsta šķiet būtu visai nedrošs gan personīgi par sevi, kas tad sekojoši atstāj ietekmi romantiskajā sfērā, kas, triloģijai progresējot, jo biežāk norāda uz tā simpātijām pret Bonijas tēlu, bet paša nedrošība liedz laicīgi atklāt jūtas, kas savukārt rada liekus pārdzīvojumus un pat konfliktus ar Lukasa tēlu. Savukārt Bonija pat uzkrītoši bieži pati uzsver vēlmi atlīdzībā par palīdzēšanu kā ‘’algotnei’’ laikus saņemt zeltu, kas jo tālāk sērijā tiekam, jo biežāk ir vien kā iegansts un aizsegs no reālās dzīves izrietošām problēmām.

Kā jau LitRPG fantāzijas subžanrā, tad nav nekas pārsteidzošs, ka gan Lukass, gan tā sabiedrotie, lai kādi sliktie vai par labiem šoreiz biežāk saucami (vai varbūt tādi tik savās acīs tie pretinieki) nestātos ceļā, spēj tos visus pārvarēt un kļūt jo spēcīgāki. Kā lielāks bonuss un pluss ir kā Lukasa, tā Nika, Bonijas un arīdzan Liū/Šungvanas tēla attiecības un katra tēla izaugsme. Un, lai arī triloģija noslēdzas ar teorētiski varbūtēju iespējamiem sižeta turpinājumiem, tad prieks, ka gadās arī tādi autori, kuriem pietiek drosmes noslēgt vienu sēriju, vienu varoņu grupas stāsta arkas, un neiestigt bezgalīgos turpinājumos bez redzama gala un malas.

Izlasīju, lasu, lasīšu #298 (06.07-26.07)

Izlasīju:

Arwen Elys Dayton – Seeker #1-3

Noklausījos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Lasu:

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Klausos:

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

Lasīšu:

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3

Klausīšos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī ir pagājis jau labs laika sprīdis kopš Zeme vienā jaukā dienā pēkšņi šķietami arbitrāra Sistēma iekļauj savā neskaitāmo planētu sastāvā un piespiedu kārtā liek planētas iedzīvotājiem kļūt spēcīgākiem vai mirt, Defiance of the Fall galvenajam varonim un spēcīgakajam no zemiešiem ar Jauno Zemi, ja vien nav vēlēšanās iestagnēt, vairs nepietiek. Tā šī pārdomu raksta septītās līdz devītās sērijas grāmatas, nedaudz pārklājoties, sižetu darbībā Zaks līmeņošanās nolūkos piedzīvojumus meklē trīs dažādās lokācijas, kur katrā dažādu NPC mošķu pieveikšanā, bet ne tikai, ir iespēja gūt arvien labākus artefaktus un balvas.

Iekš Sistēmas katra pavadītā diena, stunda un dažbrīd pat minūte ir no svara, pat ja kā aizvien uzskatāmāk kā ‘’kultivēšanas LitRPG’’ subžanra vēl izteiktāka apakškategorijas fantāzijas sērija ir sastopamas pagaras filozofiska tipa pasausas epizodes, kurās galvenais varonis ir pārdomās ar sevi, tā vietā, lai tiktu risināts kāds spraigāks sižets. Bet, lai kā nebūtu Zaks no dienas jācīnās, jo, lai arī uz citu zemiešu un jaunintegrēta ‘’spēlētāju’’ fona Zaks ir ārkārtēji spēcīgs un tam nāk talkā galvenā varoņa ‘’sižeta bruņas’’, tad vienmēr būs kāds spēcīgāks, kurš ievēros straujo Zaka kāpumu un nebūs diži priecīgs, sajūtīs potenciālos draudus sev un labprāt centīsies izmantot iespēju jau laikus nevēlamu konkurentu novākt no ceļa.

Septītās grāmatas ietvaros piedzīvojumu lokācija ir Mysyic Realm, kuru Jaunās Zemes (tā labāk prātā saukt, jo Zeme #1 grāmatas ietvaros sapludināta vēl ar citām planētām) censoņi var izmantot, ja uzdrīksta riskēt, jo atšķirībā no kādas ‘’prastās’’ spēles, Sistēmā ir tikai viena dzīvība. Rūpīgi un pārdomāti jāizvēlas katrs solis, rīcības izvēle, kas var negatīvi atsaukties vēlāk un laupīt iespēju izvēles, pat ja reizēm tā vien šķiet, ka Zaks aizmirstas un ļaujas emociju virpulim.

Tomēr kā gan neļauties, kad seko galvu reibinoši, psiholoģiski traumatiski pavērsieni, kuru priekšā citi sabruktu un ļautu nolaisties rokām. Bet, būdams pats spēcīgākais Zemes pārstāvis Zaks nevar to atļauties, jo tādā gadījumā par viņa neveiksmēm un atteikšanos turpināt nemitīgo cīņu Sistēmā būtu spiesti ar dzīvību maksāt arī citi. Un tā vienu bez izdomas Mistisko Dimensiju nomaina cita, krietni ilgāk eksistencē esoša Twilight Ocean astotās grāmatas darbības lokācija, kas salīdzinoši īsā laika periodā ļauj Zaku un ar to kopā lasītāju iepazīstināt ar jaunu un līdz šim vēl neredzēta tipa lokāciju.

Līdzīga maniere tiek turpināta arīdzan devītajā sērijas turpinājumā, kad no pazemes epizodēm vēl turpat uz Zemes #4-6 sērijas grāmatās, un ūdeņiem bagātās astotās, Zaks attopas pa Visumu klejojoša ‘’kosmiskā vaļa/Leviathan iekšās’’. Radījums, kuram varbūt ne gluži pats devis vārdu Orums, bet, kas spējis savas ilgās eksistences laikā kļūt par līdzvērtīgu citu humanoīdu rasu kultivatoriem, kur gan process, lai līdz tam nonāktu un turpinātu pats līmeņoties, ir gana unikāls un atšķirīgs. Process, kas līdz šim, ja var ticēt, pat miljoniem gadu ilgā periodā ar retiem izņēmumiem spējis būtiski stāties ceļā. Tā vien šķiet šis Orums vēl nekad nav sastapis tēlu, kurš skaitītos kā galvenais varonis…

Bez Zaka sērijā ir arī citi interesanti atbalstošie varoņi. Diemžēl daži kā uz Zemes esošo dēmonu grupas līderis Agarass, kopā ar citu spēcīgu, bet ne pašu ‘’gaišāko spuldzīti’’ jebkurā telpā’’ pēc septītās grāmatas tiek novirzīti ļoti patālā fonā, pat ja nav gluži tā, ka par tiem tiktu pilnībā aizmirsts. Salīdzinoši vairāk prožektoru gaismas uzmanības tiek Thejas Maršalas tēlam, kura pat uz īsu brīdi tiek tas gods nonākt savstarpēji oficiālās romantiskajās attiecībās, lai tikpat ātri tiktu izmantota kā instruments, lai uzkurinātu un motivētu Zaku turpināt sevi līmeņot un padarīt no dienas jo spēcīgāku.

Motivācija, kura nāk no aizkulisēs starp citiem tēliem esošās bioloģiskās mātes un kā izrādās pie Technokrātu civilizācijas (kuri ne tajās pašās draudzīgākajās attiecībās ar Sistēmu) piederoša tēla mahinācijās, kuras gan šķiet tiek veiktas ar virsdomu padarīt sevi, ne citus vai pat ne savas atvases, spēcīgākas. Starp tiem ‘’citiem’’ tēliem pieminami tādi kā astotās uz ļaundara tēlu velkošais Twilight lords aka Alvads, vai Havoraku impērijas pārstāvis Ikradass, vai Zī klana dažādu zaru senču sence Bei Zī, vai Noz’Valadir klana pārstāve Uona (pēc izrunas kā Ivona). Daudz dažādu tēlu, kuri ik pa brīdim par sevi atgādina un dažādos veidos liek šķēršļus Zaka ceļā. Salīdzinoši aizmirstāks ir Great Redeemer tēls, kurš itkā bija tik liels drauds Zemes eksistencei, bet varbūt tas tā vien iemidzinoši, lai zaudētu modrību.

Kamēr Zaks nododas šo trīs grāmatu piedzīvojumiem uz Zemes esošie nesēž rokas klēpī salikuši, bet vien fragmentāri un pa retam tiek dots kāds mājiens, kas tur notiek. Jācer uz lielāku dažādību sērijas turpinājumos.