J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ar vārdiem ‘’Welcome to Multiverse’’ iesākas šķietami ikdienišķs rīts kā visu zemiešu, tā arī Defiance of the Fall sērijas galvenā varoņa Zakarija Atvuda jeb vienkārši Zaka rīts. Vien ar trim vārdiem ne tikai tiek apgriezta līdz šim pieņemtā pasaules kārtība un noteikumi, pēc kuriem vadīties, kājām gaisā, bet izmainīta tiek visa planētas ģeogrāfija, jo pēc Sistēmas tālākiem paskaidrojumiem līdzšinējā Zeme un maģijas saturācija uz tās bijusi pārak zema, kā rezultātā tā sapludināta kopā ar vēl trim citām Sistēmā jaunievadītām~ planētām un civilizācijām uz tās. Lieki šķendēties un krist izmisumā nav laika, izdzīvos vien stiprākais un jaunajiem apstākļiem adaptēties spējīgākie.

Tomēr ne visiem tiek piemēroti vienādi noteikumi. Kā starp planētām ir tādas, kur maģijas līmenis zems, tā arī starp cilvēkiem ne visi tiek Sistēmas nosūtīti ievadkursiem uz ‘’Tutorial’’ un pieminētais Zaks ir viens no tādiem. Citkārt puisis ļoti iespējami būtu nolemts ātrai nāvei, kad flora un fauna sāk ne tikai pārvērsties un kļūt katru dienu jo dzīvībai bīstamāka, bet starp puslīdz ierastiem zvēriem un augiem uzrodas pēc būtības citplanētiešu mošķi. Vai citā variantā bez galvenā varoņa veiksmes faktora Zaks, kā daudzi citi, apjukumā un vēl nepaspējuši noorientēties, kas ir kas, tiktu invāziju iebrukumu spēku paverdzināti.

Tomēr Zaks, lai gan viņa spēka progresijas ceļa katalizators ir tīrākā veiksme un ne paša nopelns, ir ne tikai viens liels izņēmums, bet šķiet Liktenis ar lielo burtu un arīdzan paša neatlaidība, neļaušanās izmisumā nolaisties rokām, ar cītīgu geimeru darba atdevi izmanto katru tam doto iespēju, lai gan pats kļūtu jo spēcīgāks, lai glābtu vispirms jau salu, uz kuras Sistēma to izmetusi, un pēcāk jau arī pieliktu roku Jaunās Zemes glābšanā.

Gluži par Zemi ar tādu pašu nosaukumu to vairs nevar nosaukt, bet pagaidām sērijā pat trīs grāmatu garumā tēli nav vienojušies, kādā vārdā pašu planētu saukt. Kā nekā, ir citi dienaskārtībā būtiskāki un izdzīvošanai kritiskāki jautājumi. Jauns vārds gan ir no Zaka salas esošajam superkontinentam, kuram tad tur esošie ASV valdības pārstāvji, vai kas nu no tiem palicis, lai censtos (uzsvars uz censtos) saglabāt līdz tam zināmo valsts pārvaldes kārtību. To līderim Tomasam ‘’Tomam’’ Fišeram vismaz sākotnēji politiskā stila lozungi un solījumi, jo kā var nesolīt, ir cerību pilni un ar galveno domu, Zeme cilvēcei un visi citi jaunie viesi, pat ja starp tiem būtu kāds noderīgs sabiedrotais, būtu uzskatāmi par iznīdējamiem ienaidniekiem. Nostāja, kas šķiet neprasīs pārāk daudz laika, lai būtu vien butaforiska frāze, kuras drastisku maiņu attaisnot, ka citādāk nāvei tiktu nolemti pilnīgi visi, bet šādi daļai citu būs lielāka izdzīvošanas iespēja. Tas nekas, ka vienošanās ar metaforisku ‘’velnu’’ pašu Tomasu un tam tuvākos padara spēcīgākus un bagātākus.

Sērijai progresējot nevar noliegt kā acīmredzamu veiksmi kritiskos brīžos par labu galvenajam varonim, tā arī sižetiskās bruņas, kas ļauj ne reizi vien citiem letālos brīžos izdzīvot. Abi faktori Zakam ļauj paveikt šķietami neiespējamo un pieveikt uz (lielās)salas uzradušamies dēmonu invāziju un likt piekāpties to līderim Agrasam Ažurezakam. Tomēr visai neierasts pavērsiens seko, kad ne visi dēmoni izmanto Sistēmas dāvāto itkā vienreiz uz 12 stundām izmantojamu portālu, lai atgrieztos uz dzimtās planētas, bet gan izvēlas labāk palikt. Zaka vēl salīdzinoši zemais līmenis un spēks, par spīti panākumam, kā arī izolācija uz salas, kurai tikai palēnām sērijas gaitā piesaista ‘’spēlētājus’’ un iedzīvotājus (kā cilvēkus, tā citu rasu pārstāvjus), nevar būt izvēlīgs un piekrīt, labi apzinādamies, ka reizē nevar akli uzticēties Agrasa sadarbības solījumu piedāvājumam.

Autora J.F. Brink jeb ‘’The First Defier’’ izveidotā Sistēmas maģija un LitRPG fantāzijas subžanra ‘’sistēma’’ neliek izteiktu uzsvaru uz XP pieredzes punktiem, kas varbūt ļauj vieglāk sagremot Zaka un citu tēlu/kultivatoru progresiju kā līmeņos, tā to izvēlētajās ‘’klasēs’’ un dažādu prasmju attīstībā. Krietni vien biežāk nākas dzirdēt par jauno Sistēmas valūtu ‘’Nexus coins’’ vai vēlāk ieviestiem Contribution punktiem, kurus arī var pārvērst monētās, vai ‘’Nexus’’ kristāliem un tajos ieslēgtajam maģijas enerģijas potenciālam. Lai arī ja uz to fokusētos un censtos ticami izskaidrot, tas ļoti iespējami pabojātu sižetisko intrigu ar lieku novirzīšanos no būtiskākā, tad Zaks, neskaitāmi izdzīvojušie uz Zemes, kur nu vēl laikam miljardu vai pat triljonu planētu plašajā Sistēmā gan ar kvestu izpildīšanu, gan vienkāršu mošķu galēšanu var iegūt jaunas monētas, bet ekonomisko stabilitāti vai monētu vērtību tas neapdraud.

Sižetiski krietni būtiskāk, kad Zaks jau paspējis puslīdz ne tikai iekārtoties uz salas, bet pat izveidot uz tās savu pilsētu Portatvudu, tikt pie ne viena vien būtiska artefakta un Sistēmas balvas, ir tā jaunākās māsas MaCKenzie jeb vienkārši Kenzijas laicīgā atrašanā. Kas zina, kur to Sistēma uz Jaunās Zemes izmetusi, un, kamēr vēl Zaks māsu nav atradis, atliek vien likt cerības, ka to pēc iespējās drīzāk atrast, pirms noticis kas slikts un neatgriezenisks.

Pieminētais dēmonu sākotnējās invāzijas līderis Agrass, sērijai progresējot, jo dienas pierāda sevi kā uzticamu sabiedroto, kuru par draugu gan vēl nenosauksi. Tomēr ar visu to reizēm pavīd daža laba rakstura iezīme, kura Zakam liek satrūkties, kas lasītājam liek atmiņā paturēt Agrasa sākotnējos nodomus, kad izmanto iespēju censties iebrukt Sistēmai nesen pievienotā, svaigā pasaulē.

Starp citiem vērā ņemamiem citu rasu pārstāvjiem pieminami gnome tirgotāji un konkrēti Kalrens Thajers un viņa Thajer Corporium plaša spektra preču veikalu, kuru, kā jau labs tirgotājs, gatavs skaļi un plaši slavēt, bet reizē citviet Sistēmā konkurence laikam bijusi pārāk jaudīga un Jaunā Zeme tam un viņa veikala padotajiem ir kā pēdējā izdzīvošanas iespēja. Sadarbība, kas aizsākas tikai uz ekonomiski pragmatisku vienošanos, bet, kura reizē Zakam, ar katru jaunu piedzīvojumu iegūstot jaunus dārgumus un artefaktus, ir jo noderīgāka.

Zaks vai, kad Sistēma ļauj izvēlēties segvārdu spēlētāju rangu tabulām dažādās kategorijās, SuperBroterMan (māsas dota bērnības iesauka) nav vienīgais, kuru pamatoti piesardzīgu padara Toma Fišera un Valdības kā tādas paustā nostāja un piesolītie labumi. Līdzīgās domās ir Maršalu klans, kurš vēl pirms Sistēmas uzrašanās, bijis ar ekonomisko un politisko ietekmi, un jaunās pasaules kārtības dēļ nedomā zaudēt savas pozīcijas. To līderis Henrijs ir vairāk vai mazāk līdzīgās domās par Valdību, kādēļ piedāvā Zakam izveidot pašiem savu un citiem kultivatoru elitei piederošiem pieejamu alternatīvu spēku. Sadarbība, kuras tālākajai attīstībai saskatāmi daudz dažādu iespējamo variantu, bet kuru sērijas ietvaros būtiski ietekmē Sistēmas piedāvāts bagātību medību turnīrs, kurā Zaks laicīgi pamana vajadzību palīdzēt Henrija mazmeitai Thejai. Zakam būtu bijušas visas iespējas vērst skatu citā virzienā, bet, labi apzinoties Thejas nāves potenciālās sekas, tiek pieņemts lēmums tai palīdzēt.

Autora jaunizveidotā Zeme, tās sapludināšana ar vēl trim citām planētām un Sistēmā cilvēcei līdzvērtīgām iesācēju rasēm ir gana plaša, lai saprotami pietiktu materiāla līdz šim 16 un nešaubīgi vēl ne vienai vien nākotnes grāmatai sērijā, jo viss nebūt nav tikai pasaku un rožu dārzs un pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros lasītājs tiek iepazīstināts vien ar  pirmo centienu ‘’ziedieņiem’’ attiecībā uz sērijas lielā, ļaunā naidnieka sauktu par Great Redeemer draudiem.

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Vision Books

Manas pārdomas

Medicine Creek – viena no neskaitāmām ASV mazpilsētām, šī iekš Kanzasas štata, kura tā vien šķiet nenovēršami tuvojas lēnam izmirumam. Lai arī tajā vēl mīt kādi 320 iedzīvotāji, tad starp vērā ņemamākajiem notikumiem gandrīz vai varētu ierindot, cik tālu acis vien rāda, Buswell Agricon konsernam piederošo lielo kukurūzas lauku novākšanu vai Gro-Bain firmas rīkoto ražas festivālu, kurā neviens, kurš zina firmas iekšējo virtuvi un putnu gaļas pārstrādi, neēd to piedāvātos pašu apstrādātos tītarus. Garlaicīgā Medicīnas Krīkas ikdiena krasi izmainās ar vienu vienīgu, bet ne tuvu pēdējo slepkavību, kuras upuris vēl piedevām nav vienkārši pamests, kur pagadās, bet izklāts teatrālā izkārtojumā, kas tā vien liek šausmās satrūkties un gaidīt ļaundara nākošo izgājienu.

Upura izkārtojums, papildus nogalinātā ķermenim vēl piedevām uz senām un ārkārtīgi vērtīgām indiāņu bultām sadurti kraukļi, ka vēl pirms par slepkavību uzoduši mediji un sacēluši tiem ierasto traci, plus izdomājuši sensacinālu skaļus virsrakstus un iesauku ļaundarim, pilsētiņā ierodas sērijas titulnosaukuma tēls, FIB aģents Pendergasts. Lai arī varbūt vien sakritība, ka Pendergasts ierodas tieši tad, kad Medicīnas Krīkas šerifs Dent Hazen izdomājis uztaisīt preses koferenci, bet interesantāk par to, ka Pendergasts ierodas ne ar skaļām fanfarām, lai sāktu mētāt savu ‘’FIB masu un svarīgumu’’, bet gan vienkārši ar starpilsētu autobusu. Pie reizes uz katru sastapto tas atstāj neaizmirstamu pirmo iespaidu gan ar savu bālo un gandrīz vai kārno izskatu, kas varētu radīt maldīgu iespaidu par Pendergasta spēku, gan ar faktu, ka par spīti neizturamai vasaras svelmei, ir ģērbies viscaur melnā uzvalkā, kas šķietami neatstāj pat mazāko sviedru lāsi uz pieres vai citur.

Medicīnas Krīkā visi visus pazīst, vai vismaz tā gribētos domāt, tādēļ jo grūtāk noticēt Pendergasta teorijai, ka slepkava nav kāds nejaušs ceļinieks, kurš caurskrienot būtu spontāni izdomājis kādu noslepkavot. Reizē, jo dienas rit uz priekšu un no šerifa vai tā palīga turpina nākt vien tukšas un jau vairākkārt dzirdētas frāzes, jo sakāpinātākas paliek iedzīvotāju emocijas, kad pat svētdienas mises dievkalpojums nav droša vieta, kas liegtu emociju mutuļiem nepāraugt roku izvicināšanā un neapdomīgos izteikumos.

Bet kā jau katram kārtīgam detektīvam, tad arī Pendergastam nepieciešams palīgs, kuru tas starp mazpilsētas iedzīvotājiem atrod jaunas Corrie Swanson veidolā. Jauniete, kura tā vien alkst pabeigt vidusskolas pēdējo gadu, lai tālā aizmirstībā uz neatgriešanos varētu pamest gan nožēlojamo mazpilsētu kā tādu, gan tās māti alkoholiķi. Korijas palīdzība Pendergastam varbūt nevirza sižetisko darbību uz priekšu tik vētraini, lai Pendergasts būtu iedvesmots viņu no īslaicīgas asistentes nolīgt arī pēc šīs izmeklēšanas, bet caur Korijas tēlu, kā arī citu tēlu kā šerifa palīgs Teds vai vēl pie dzīvības esošās mazpilsētās laikraksta īpašnieka un žurnālista Ludviga pērspektīvām, autoriem Douglas Preston un Lincoln Child izdodas gana labi radīt iespaidu par dzīvi un apstākļiem Medicīnas Krīkā gan pirms sižeta aizsākšanās, gan tās laikā.

Atmosfēra Medicīnas Krīkā pati par sevi mazpamazām Still Life With Crows laikā kļūst par atsevišķu tēlu. Kas gan motivē ļaundari tik pēkšņi sāk savu teroru? Kāds gan būtu tā galamērķis, ja tāds bez nosacīti vienkāršas vardarbības maz ir? Kā viens no kārajiem un varbūtējiem ieganstiem tiek piedāvāts fakts, ka Medicīnas Krīka reizē ar citu, drusku lielāku kaimiņu mazpilsēti Deeper ir kā divi pēdējie kandidāti Kanzasas universitātes ĢMO kukurūzas eksperimentālajiem laukiem. Lai arī sākumā plānotā teritorija ir salīdzinoši maza, tad veiksmes gadījumā var sekot ne viens vien un līdzi tiem investicījas ne tikai lauksaimniecībā.

Un lai nebūtu garlaicīgi papildus citām baumām iedzīvotāji nespēj nepieminēt pagātnes slaktiņu no tāltālā 1865.gada 14.augusta, kad indiāņi atriebj un atdara baltajiem to nežēlību un ar to saistītu ‘’lāstu’’, kurš, kas zina, varbūt vēl dzīvs un aktīvs, izpausties spējīgs vēl šobaltdien.

Brīžiem autori nespēj nepiešķirt Pendergastam drusku holmiskas novērošanas un izmeklētāja spēju talantus, kas visvairāk izpaužas epizodē, kad galvenais tēls izmanto ‘’Mind Palace’’ prāta tehniku, kas tam ļauj ne tikai ieslīgt paša atmiņās, bet pat drusku uz maģisko vai pat paranormālo elementu pusi piekļūt vēsturiskām atmiņu ainām, kurām tas citkārt nekādīgi nevarētu būt bijis par liecinieku. Bez šī drusku kā no gaisa nokritušās informācijas, Pendergasts kā detektīvs un izmeklētājs savā manierismā, kas gan dažam labam kā vietējam šerifam var šķist gana kaitinošs, lai novērstu uzmanību no galvenā, bet lasītājam būs pietiekami saistošs un atmiņā paliekošs, lai būtu jo interesantāk turpināt seko tā piedzīvojumiem iekš Brimstone.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad eksluzīvā daudzdzīvokļu namā tiek atrasts brutālos apstākļos miris Džeremijs Grovs, nav jābrīnās, ka pat labākie Ņujorkas detektīvi ar vislielāko pieredzi ir neizpratnē, kā racionāli un loģiski izskaidrot tā nāves apstākļus, lai varētu ar izmeklēšanu virzīties uz priekšu. Atliek vien par to visu padzirdēt tabloīdu presei, kura var sākt berzēt rokas un domāt sensacionālus virsrakstus, lai uzkurinātu sabiedrību un pārdotu pēc iespējas vairāk laikrakstu.

Par laimi, vainīgā noskaidrošanas labad upura nāves apstākļi ir gana mistiski un pat šķietami pārdabiski, lai tiktu piesaistīta FIB aģenta Pendergasta uzmanība, kuram šāda tipa slepkavību īpatnējības nebūs pirmās tās karjerā un šīs sērijas ietvarā. Pendergasts savos izmeklēšanas centienos nav viens arī sērijas piektās Brimstone grāmatas ietvaros, un ja iepriekšējā tam vajadzēja meklēt palīdzību no vietēja civilā, tad šoreiz palīdzīgu roku, padomu un cita veida atbalstu sniedz sērijā jau manīts sekundārais tēls – Vincent D’Agosta.

Vincents sērijā atgriežas drusku sašļucis, jo, kad iepriekš to manījām, Ņujorkas policijas seržants izlēma pielikt savai profesionālajai karjerai punktu, lai izmantotu iekrāto pieredzi un aizsāktu rakstnieka karjeru, turklāt vēl pārceltos ar sievu un dēlu uz Kanādu. Diemžēl izsapņotie panākumi dzīvē neīstenojas un sūri, grūti sarakstītie darba augļi labvēlīgu augsni ar dižpārdokļu pānākumiem neatrod. Jauns ‘’diemžēl’’, kad nākas atgriezties ASV, bet agrākajā ieciknī tam vieta vairs neatrodas un nākas pieņemt zemāku posteni mazāk prestižā apgabalā, bet papildus tam sieva vairs nevēlas pārcelties atpakaļ un papildus tam patur dēlu pie sevis audzināšanā. Pendergasta iesaistīšanās slepkavībās un Vincenta piesaistīšana tam nāk kā ilgi gaidīts un cerēts glābiņš, lai varētu mēģināt izrauties uz augšu pa jaunam.

Nav gan ilgi jāgaida līdz Džeremija aizsaulē pievienojas jauns un tikpat, bet ne gluži viens pret viens vienādos apstākļos miris Naidžela personāžs. Ja vēl tos un vēl divus tēlus savstarpēji nevienotu vāja, bet tomēr eksistējošas pagātnes kontakta saikne un pazīšanās, jaunais upuris tā vietā, lai dotu jaunus pavedienus un pieturpunktus, kuri palīdzētu tikt līdz paredzami vēlamajam iznākumam, bet drīzāk tieši visu saduļķotu vēl vairāk, ka pat Pendergasts nespētu saprast, no kuras puses vēji pūš. Vēl jo vairāk, ja starp paziņām dažs labs ir no augstāku sabiedrības slāņu aprindām, vai vismaz viņam ar savu bagātību tā gribētos domāt, lai būtu šis tas dikti slēpjams.

Lai nesamaitātu lasīšanu, ja nu kas, tad tomēr droši būs atklāt, ka gan viena, tā otra nāve liek aizdomāties par reliģiskiem tematiem, par Dieva dusmām un pat varbūtējām apokaliptiskām kataklizmām, kad jau varētu šķist, ka vienkārša grēksūdze un sastrādātā nožēlošana vairs nelīdzēs. Ik pa brīdim autoru duets sniedz skatpunkta ieskatu no New York Post žurnālista Bryce Harriman, kurš uz šīm slepkavību reportāžām un arīdzan sakāpinātu dramatismu cer iegūt gana lielu prestižu, lai tiktu prestižāka NY Times pamanīts.

Bez žurnālista un bez galvenajiem Pendergasta un Vincenta tēliem, skatpunkts periodiski tiek slepkavībām un izmeklēšanai paralēlam sižetam, kura galvenais tēls ir kāds ar izteiktiem mesijas kompleksiem sirgstošs mācītājs Wayne Paul Buck. Mācītājs, kura rokās vien sagadīšanās pēc, esot Oklahomas štatā, ne tikai nonāk attiecīgais laikraksts, bet arī pamana pieminētā žurnālista rakstu, lai kā bulta steigtos uz Ņujorku un kļūtu par tur līdz tam neorganizētas pulcēšanās vizuālo un arīdzan runas līderi. Pulcēšanās, kas draud pāraugt par kaut ko bīstamāku un pilnīgi ar slepkavībām nesaistītu, ja netiks laicīgi izklīdināti.

Salīdzinoši ar iepriekšējo Still Life With Crows šī Brimstone nespēja tik labi sižetiski un tematiski aizraut. Varbūt drusku pie vienas reliģiskais grāmatas aspekts, varbūt arīdzan lielpilsētas un pat nedaudz internacionālais vēriens salīdzinoši ar lauku vides mazpilsētu, bet tā vai tā tas gan nenozīmētu, ka Brimstone salīdzinoši ar citiem žanra līdzgaitiniekiem būtu nopeļams.

Izlasīju, lasu, lasīšu #295 (04.05-24.05)

Izlasīju:

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Steve Martini – The List

Noklausījos:

Robert J.Power – Spark City Cycle #1-2

Lasu:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Klausos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Lasīšu:

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Dzintars Tilaks – Piķis un Zēvele jeb Latvijas Biznesa Nacionālās Īpatnības

Klausīšos:

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Steve Martini – The List

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Kad tu gribi ne tikai vienkārši rakstīt romānus savam priekam un ja kādam tie tik ļoti patiktu, lai tradicionālais izdevējs ne tikai piekristu izdot, bet arīdzan ieguldīt mārketinga kampaņā, lai maksimālu daudzus sasniegtu tavas iztēles auglis, ir jādara viss, kas tavos spēkos, lai to panāktu. Kad tu zini sava sarakstītā vērtību, bet zini, ka tev tas tiks liegts vien tava dzimuma dēļ, kad zini, ka vien tāpēc, ka agrāk zem sava īstā vārda ir paveicies jau šo to lasītvērtīgu, bet ne spožu publicēt, ka nebūsi unikāli atklāts debijas autora darbs, par ko reklāmu lozungos skandināt, ka tikai tāpēc ar lieu varbūtību un jau iegūtu negatīvu pieredzi, visticamāk tev tiks laupīti gan potenciālie peļņas, gan vienkārši plašas atzinības lauri. Tieši tādēļ juriste Ebigeila vai vienkārši Ebija Čendlisa izgudro pseidonīmu Geibls Kūpers un gan žilbinošu vizuālo izskatu, gan intriģējošu pagātni izdomu autoram, lai iegūtu tik ilgi kāroto, kas tai pienākas.

Vien nelaime, ka sarakstītā grāmata izrādās tik laba, ka aģenti un pat filmu studijas sāk ausīties vēl pirms grāmata sasniegusi grāmatnīcu plauktus. Ne tikai ausīties, bet pat literārās aģentes Karlas Ovensas veidolā ierasties tās darbā, jo pašu Geiblu Kūperu tai neizdodas sadabūt rokā. Atliek vien nekrist panikā, izdomāt pirmās atrunas, kur gan tās ‘’draugs’’ Kūpers palicis un kad būtu iespēja to drīzākajā laikā dabūt rokā, jo tik naudīgas vienošanās un kontraktus pastarpināti nebūtu labi slēgt. Lai būtu sižets un no visa izrietoša problēmsituācija, tad, protams, Ebija nav laicīgi izdomājusi, ka būs Kūpera juridisko jautājumu pārstāve visos citu izrietošo jautājumu kārtošanā, ka Kūpers nav tik ekscentrisks un īpatnējs, ka ne par kādu cenu, lai cik vilinoša, atteiktos ar ārpasauli kontaktēties un visu kārtotu vien caur Ebiju.

Labi, ka vēl gluži ar dilemmu, ko darīt, ko iesākt, Ebija nav pilnīgi viena. Ir daža laba uzticības persona, kura zina par tās sarakstīto jauno romānu un pseidonīmu, un var nākt talkā, ko iesākt lietas labā. Bet varbūt ne darba kolēģis un draugs, ne draudzene ārpus darba būtu ko līdzējuši, ja ne pa sižetā no anonīma drauga iegūts jaunu un varbūt arī ne tik jaunu aktieru katalogs, kuri vēl nav izsitušies līdz zvaigžņu statusam, kuri būtu gana kāri, lai iesaistītos šādā trakā avantūrā mānīt izdevējus un pasauli, kuri nebūtu tik atpazīstami, lai visiem būtu uzreiz skaidrs kas ir kas.

Kā jau romānam piederas, tad ar to neparastās idejas un tās izpildījuma trakumi vien sākas. Sakritība vai ne, bet tikai viens no trim Ebijas un draudzenes Terēzes jeb Terijas izvēlētajiem pēc skata labākajiem Geibla Kūpera kandidātiem ir savā norādītajā dzīvesvietā. Bet, kad tie vismaz provizoriski, izstāstot tikai pašu sākumam nepieciešamo, tikuši pie Džesa Džermeina piekrišanas izlidot uz Ņujorku, lai sāktu ilgstošu brīvdabas teātri, Ebiju gandrīz piemeklē trieka, kad aģentes Karlas Ovensas kabinetā sastop līdzīgu, bet rūpīgāk ieskatoties citu personu. Kas viņš tāds, cik daudz Džess tam izstāstījis un vai vienkāši līdzīgs vai rads? Tie un neviens vien jautājums un ļaunāko scenāriju domas joņo pa Ebijas galvu.

Tomēr, lai ko teiktu par Džeka uznākšanu uz sižetiskās skatuves, personāžam netrūkst tik kārotā šarma un pašpārliecinātības, lai ar pilnu pārliecību spētu pārliecināt izdevējus, kino ļaudis un jebkuru citu, ka viņš attaisnotu gandrīz jebkurus rekordskaitļu summas autoram, kurš vēl nav ticis publicēts. Sižetam ritot Ebija pieķer sevi pie domas, ka Kūperam savā lomā pat pārāk labi sanācis iejusties, pat pārāk labi un ātri izdevies kļūt tik populāram, ka piezogas domas, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja viņa pēc sava iedomu plāna, pirms sāka rīkoties, kādā brīdī atklātu, kurš patiesībā ir dižpārdokļa autors.

Ik pa brīdim autors Stīvs Martini meistarīgi iepin mājienus par potenciālo ļaundari, piedāvājot lasītājam uzzināt tos faktus, kuri nostādītu vienu vai otru tēlu atbilstoši negatīvā gaismā. Lai vēlāk radītu šaubas par izvēli no piedāvātajiem variantiem, kurš varētu būt apņēmības pilns varbūt vienkārši priekšlaicīgi dienasgaismā pacelt Ebijas mazo krāpšanos, vai pat būt gana gudrs, lai miljonos vērtāmos labumus iegūtu sev. Vai, kad Desmitnieka sižetam ritot uz priekšu un ap Ebijas paziņām pieaugošā kārtībā piedzīvojot vardarbīgu un pāragru nāvi (dažs nosacīti pelnīti un dažs ir neīstajā vietā un laikā), būtu mantkārības vārdā spējīgs arī nogalināt. Ik pa brīdim arī fragments no anonīma skatpunkta, kurš piedevām vēl iesaistās aktivitātes, kuras varētu pat nodevēt par teroristiskām, bet šķietami noris paralēli Ebijas sižetam un sākotnēji rada mulsinošus jautājumus, kāds gan šiem fragmentiem saistība ar Ebijas un Kūpera pamatsižetu, bet visam, tā teikt, savs laiks un noslēgumā tiek sasaistīts.

Pirmās aizdomas un neuzticības ēna, protams, kritīs vēl mazpazīstamā un jaunatrastā Džeka virzienā, kuras tikai pieaug pēc viesošanās tā plantāciju laiku senajā un no vecākiem mantotajā mājā. Bet jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk un vairāk uzpeld arī detaļas, kuras negatīvā gaismā attēlo līdz tam tik neapgāžami uzticamo Morganu Spenseru, kurš piedevām pret Ebiju lolo drusku lielākas, romantiskākas un diemžēl vienpusējas jūtas kā pret vienkāršu draugu.

Lai arī Ebija aizstāvēs domu, ka visu šo nedara vien aiz mērķa iegūt pēc iespējas vairāk naudas, tad tās finansiālais stāvoklis nav nekāds spožais. Nav viņa no tiem advokātiem, juristiem, kuri spējuši piesaistīt tādus naudīgus klientus, lai varētu paši šiki dzīvot. Tāds nav arī kolēģis Morgans Spensers, kuram kā labam draugam Ebija uzticas pilnībā simtprocentīgi, tik ļoti, lai uzticētu tam pa slepeno uzticētu nodrošināt juridisko pusi attiecībā uz autortiesībām, lai nākot atklātībā nebūtu vārds pret vārdu un atrastais Džeks Džermeins nevarētu tā vienkārši piesavināties viņas sūros darba augļus.

Desmitnieks, kurā iekļūt varbūt Ebijai/Kūperam nemaz nesagādā tik lielas grūtības, kā būtu domājusi, pat ja vajadzīga neliela mānīšanās, bet no kura, lai izkļūtu cauri sveikā, gan nāk ar krietni trauksmaināku un negaidītāku piedzīvojumu piedevu.

Robert J. Power – Spark City Cycle #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Spark City Cycle tetraloģijas galveno tēlu, dižena ģenerāļa un Four Faction iekarotāja Magnusa dēlu Erohu pirmajā ainā sastopam pie kāršu azartspēļu galda pielietojam dažādus un ne vienmēr pašus godīgākos trikus, lai izmanītu no pretinieka drusku vairāk skanošā, ko citkārt varbūt drīzāk būtu zaudējis. Gan no paša tēla, gan kopējā apraksta prozas noprotams, ka puisis labrātāk turpinātu šādi baudīt dzīvi, bet liktenim ar lielo burtu tā vien šķiet būs sakāmi citi vārdi, kas krietni pamainīs kā Eroha, tā viņa sižeta gaitā tuvāko draugu un sabiedroto plānus.

Jau no paša sākuma pirmā Spark City grāmata rada iespaidu, ka šī fantāzija, stils, kādā tās sižetu autors Robert J.Power izlēmis izklāstīt būs visai īpatnējs un ne tas vieglākais, kurā tā teikt varētu ‘’iebraukt’’. Pirmajai grāmatai vēl talkā nāk fakts, ka visi tēli, pasaule un tās uzbūve ir vēl svaigs, jauns un neiepazīts. Diemžēl sevi varu pieskaitīt pie tiem retajiem, lai gan Goodreads portālā sērijai kā tādai nav daudz vērtējumu, kuriem tā arī, lai cik gari un plaši autors neizpaustos, jo grāmatu lpp apjoms ar katru nākamo augtin aug, neizdodas iemīļot un vismaz izprast domu.

Viens no būtiskākajiem Spark City Cycle debijas aspektiem ir Eroha tēla piedalīšanās par The Cull sauktajos pārbaudījumos, kurus apvij visvisādas baumas un neviens no pārbaudījumus izturējušajiem pēcāk lieki apkārt arī par to neklačojas. Kā pie fantāzijas, par kuru iespaids, ka tā vairāk gribētu vilkt uz militāro pusi, kad tiek sižetā iepazīstināts Eroha un labo varoņu lielais, ļaunais pretinieks un naidnieks, varētu sagaidīt kā The Cull arīdzan piederētos pie kādas nebūt sagataves lielajām kulminācijām gan pirmajā, gan tai sekojošajās grāmatās, bet nekā. Tā vietā The Cull, kurā pārbaudījumi tiek likti vien vīriešu kārtas priekšā, pamatā sastāv no jautājumu un atbilžu sesijām vairāku dienu garumā no jaunām sievietēm, un visa pamatmērķis jautātājām izvēlēties, kurai tad puisis šķiet atbilstošākais.

Vienbrīd šķiet, ka autors būs izvēlējies Spark City Cycle sērijai matriarhālu sabiedrības modelis, kurā sieviete un īpaši ‘’Alfu’’ kārtas dzimtas pārstāvēm būtu noteicošā loma svarīgāko lēmumu pieņemšanā, būtu tie politikā vai citās jomās, bet tad atkal notiek sava veida svārstīšanās starp šo, starp Erohu kā galveno tēlu, kuram tomēr lemts vairāk vai mazāk iet tēva pēdās, un starp naidnieku, dienvidnieku un to The Hunt armijas militārā uzbrukuma draudiem.

Ja tiešām nav sanācis pārprast sabiedrības modeli, tad uzreiz prātā nāca cita un šajā aspektā krietni labāk The Women’s War sērija. Tā vietā Spark City Cycle iznācis ne šis ne tas. Kam vēl jo mazāk palīdz The March of Magnus turpinājumu dominējošas attiecību drāmas un to fokuss nav tikai un vienīgi galvenais tēls, bet ne viens vien un dienvidnieku The Hunt armija tikmēr aizpeld stipri patālā fonā, kas tīri salīdzinoši draudu un svarīguma ziņā šķiet neizprotami.

Tā arī tēli neviens diži neatstāj paliekošu iespaidu vai tādu, kurā rodas vēlme, lai to skatpunktam atvēlētais laiks ātrāk beigtos. Ja vēl galvenais tēls Erohs un otrās grāmatas ietvaros retāku reizi arī Magnuss ir puslīdz interesanti un saistoši, tad jo tālāk no to tuvākās sfēras, jo bēdīgāk. Varbūt drusku labāk klājas ar Lijas tēlu, kurai ir lemts būt tai, kura izraudzīsies Erohu par savu partneri, bet vien nosacīti labāk. Vienlīdz vērtu vilšanos vismaz pirmajās divās sērijas grāmatās rada slikto tēlu kadri, kuru vidu tā arī neatbildēts paliek jautājums, kādēļ The Hunt armija un tās līderis Udens, kurš turklāt ieguvis idejiski satraucošu palamu, izlēmuši uzbrukt, ja vien mērķis nav vienkārši galināt. Diemžēl kaujas ainas un to skaitā kulminācija ir tālu no vēlāma efekta, kuru autors noteikti cerējis likt lasītājam izjust.

Bieži tā nav, bet laikam būs labāk atlikt trešo The Outcasts un ceturto The Actions of Gods turpinājumu uz citu, vēlāku laiku ar cerību, ka šīm divām sanācis pieķerties klāt pašam neīstajā laikā.

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība:  Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Ronalds Bergs, izbijis basketbolists un pēc smaga savainojuma, kas liedz turpināt sporta karjeru, bet ne darbadevēju labvēlīgi noskaņota piedāvājuma pārmācīties par miesassargu, jūtas gana labi sapelnījis, lai no citas, jaunākas traumas un dzīvībai bīstamākas situācijas līdz galam atkoptos dzimtajā Latvijā. Būs gan apceļota pasaule, pat ja gluži nav varējis lepoties ar NBA līmeņa talantu, gana daudz sabūts Krievijā, kur noslēgta basketbolista un nu arī sarga profesionālās gaitās. Bet cerētā miera un jaunu akadēmisko zināšanu apguves vietā, Bergs pēc nejaušas bērnības drauga un tagad akadēmiķa Harija Blūma sastapšanas vienā rāvienā tiek ierauts mītu apvītu senu artefaktu medībās, kas ne reizi vien un krietni zem jebkura komforta līmeņa teju vaigā skatīt paša potenciālo nāvi.

Kas zina, varbūt Bergs tā arī turpinātu dzīvot savu mieriņu, ja ne tikpat nejaušs lēmums kādā rītā nopirkt Neatkarīgo avīzi un vēl nejaušāk pamanīt līdzjūtību no Harija universitātes kolēģiem. Šoks saprotams, jo vēl tak nesen ar bērnības draugu sēdēts krogā pie glāzes, bet tagad še tev. Vēl šokējošāk, ka oficiālajā notikumu versijā Harijs, ja ne gluži izdarījis pašnāvību, tad bijis tik ļoti sanarkojies, ka negadījumā padarījis sev galu. Faktu kombinācija, ko Ronalds Bergs bērēs uzzina, no Harija asistentes Lindas ar jo uzmanību piesaistošāku uzvārdu Mīļā. Cilvēki, protams, dzīves laikā var mainīties un ne Bergam spriest, kādos gan neceļos draugs Harijs būtu varējis noiet, bet ne pašam krogā, ne Lindai kopā ar Hariju strādājot, nekas ne par pašnāvības domām, ne narkotiku lietošanu nav liecinājis. Bet, tā teikt, ko gan nu vairs.

Jāsaka gan, ka nejaušu sakritību un apstākļu kombinācija jau paša Bergs & Relikviju Mednieki sākumā ir pat ļoti uzkrītoši, lai maz kas varētu aizsākties. Tā arī lieti noder un par skādi nenāk galvenā varoņa turība, spējot atļauties gan dzīvokļa iegādi un cita īri, kamēr pirmo īrē, un, aizsākoties visiem trakumiem, spēt atļauties kā taksīšu braucienus pa Rīgu, jo nav laika kaut kādam sabiedriskajam, tā arī visu citu, ko nu iziešana no situācijas un mistērijas atrisināšana prasa nopirkt.

Pirmo iespaidu, gan krietni pabojā un paskatoties pāris atsauksmes dažam lasītājam pat neatgriezeniski un līdz pēdējam var sabojāt Berga pirmo iespaidu apraksts par Lindu Mīļo, kura nevar lepoties ar to slaidāko augumu, bet pēc iniciālā apraksta varētu padomāt, ka tālu no liela divdurvju skapja vai vaļa arī nav. Vēlāk gan attieksme, kad tas palīdzējis dāmai labāka un auguma aprisēm piemērotāka apģērba izvēlē, kaut gan Lindai ir spīts un griba pastāvēt uz savu ‘’stilu’’, attieksme no Berga puses tiek mainīta. Kaut gan pat pēdējos noslēdzošajos fragmentos no pašas Lindas puses izlien izteikumi pašai par sevi, kuri nedaudz pretrunīgi ar vēl nesen pausto attieksmi, liek pabrīnīties un drīzāk pieļaut, ka uzskatu viedoklis varbūt piedēvējams jau arī autoram un ne tikai Bergam vai Lindas tēlam.

To gan varētu arī piedēvēt piespiedu kārtas nepieciešamībai abiem sadarboties, jo Linda Mīļā, būdama nu jau bijusī Harija Blūma asistente, arī piesaistījusi romāna ļaundaru uzmanību, ja vēl nav nojaušams, ka Harija oficiālie nāves iemesli ir tālu no patiesības. Ja Ronalda Berga tēls labo varoņu pusē sniedz finansiālos, spēka un citus fiziskos talantus, bet ne bez asa prāta, tad Linda Mīļā izrādās ne vien pārzinoša datoros, bet teju vai īsta hakere, kas lieti nāk talkā pašu artefaktu medībās, kamēr paralēli jāatskatās pār plecu, vai tik bandīti, no kuriem romāna sākumā izdevies aizbēgt, nav atkal tos mistiskā kārtā atraduši.

Bergs & Relikviju Mednieki ir pārmaiņas pēc salīdzinoši interesants vietējā autora Arno Jundzes mēģinājums piedāvāt lasītājiem vietēju variantu pasaulē atpazīstamāku trillera subžanra daiļdarbu vietā, kur pašam piemēri, kuri nāk prātā ir Dena Brauna Roberta Lengdona vai Stīva Berija Cotton Malone tipa sērijas, kurās tieši sērijas galvenais varonis ir tas, kuram lemts atklāt gadu simtiem glabātus noslēpumus, kuru nākšana dienasgaismas atklātībā satricinātu visu pasauli un pastāvošo lietu kārtību.

Bergs & Relikviju Mednieki romāns diemžēl ar savu prozas stilu un pielietoto izteiksmes līdzekļu baudāmību nevar izcelties. Reizē autors romāna izpildījumā neko jūtami savu nepiedāvā, ja neskaita pliku faktu, ka daļa darbība noris Latvijā, kas ļautu daiļdarbam izcelties kā uz pieminēto piemēru, tā citu žanra biedru vidū jau lasītu romānu fona.

Protams, kā jau kārtīgam trillerim, kur varbūt pat pasaules liktenis atkarīgs no diviem izraudzītajiem labajiem varoņiem, ir nepieciešami arī ļaundari, kuru bosu prasme nolīgt kārtīgus profesionālus, kuri spētu tikt galā ar Ronaldu Bergu un Lindu Mīļo, kuriem šāda veida ‘’piedzīvojumi’’ dzīve noris pirmo reizi, šķiet ir tālu no vēlāmās un nepieciešamās kvalitātes. Ja ar unikālu motivāciju ļaundariem nav lemts izcelites, tad vismaz romānu papildina vēsturiski fragmenti, kuru acīmredzamākais trūkums ir jūtamais informācijas izgāztuves stils. Tā vietā, lai plūstoši un organiski lasītājam pasniegtu vēsturisko informāciju kā par pašu artefaktu, tā, piemēram, Nacistiskās Vācijas centiem artefaktu atrast, viss uz lapaspuses tiek pasniegts teju vienā blāķi. Vēl jo vairāk metode, kas romānā atkārtojas un manāmi sabojā jau tā ne pārlieku augsto kopiespaidu.

Pārmaiņas pēc, bet tikai pārmaiņa pēc gan, interesanti vērot, kā pašmāju autora tēli savas trauksmainās gaitas uzsāk tepat Rīgā, lai vēlāk, sekojot pavedieniem nonāktu vēstures pārbagātajā Venēcijā un pēcāk romā, lai beigu beigās atklātu, ka reliģiskajā mērcē balstītais artefakts noslēpts tepat necilajā Latvijā. Visu gan aizsāk kartes fragments, kuru Harijs reiz atkal jau nejauši atradis un tagad pirms nāves pamanījies ielikt Berga rokās, bet, kas pats par sevi neko nedod, ja nespēj atrast pārējos divus citviet Eiropā trīs ordeņu (Teitoņu, Sv.Jāņa Hospitāliešu un bēdīgi slavenākā Templiešu ordeņa) noslēptos kartes fragmentus. Vien tos atkalapvienojot, dārgumu medniekiem, leģendās apvītajai superieroča tehnoloģijas kārotājiem būs iespēja tikt pie aizvēsturiskā artefakta.

Izlasīju, lasu, lasīšu #294 (13.04-03.05)

Izlasīju:

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Jackie Collins – Lovers & Players

Noklausījos:

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Lasu:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Klausos:

Robert J.Power – Spark City Cycle #1-2

Lasīšu:

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Steve Martini – The List

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Klausīšos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Robert J.Power – Spark City Cycle #3-4

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai spētu jo labāk ne tikai cīnīties, bet agrāk vai vēlāk pārliecinoši vispirms pieveikt kā goblinus un dzīvos miroņu un vēl citus mošķus, spēt ar nolūku radīt gan irianaita, gan snowstone maģiskos minerālus,tā arīdzan ielikt pamatus, lai tālākā trīs tūkstošus gadu nākotnē planēta Kaladora nepaliktu bez maģijas, Minalans The Spellmonger sērijas trīspadsmitās grāmatas Footwizard ietvaros rīko ekspedīciju uz leģendāru un mītisku ieleju Anghysbel.

Interesantā kārtā Anguspela jau tagad planētas eksistencē ir teritorija, kuru īpašu padara fakts, ka kāda iemesla pēc tajā nav iespējams veikt tikpat kā nekāda veida burvestības. Fakts, kas padara to par labu vietu, kur Alkon Alon rase sen tik sen īpašā kambarī ieslēgusi to sakrātus, sagrābtus un pat pēc to vārdiem ‘’drošā glabāšanā’’, kā izrādīsies citu rasu un to skaitā agrīno cilvēces kolonistu tehnoloģijas, kad tie iniciāli ieradās uz planētas Kaladors.

Angsupelu gan leģendāru un mītisku padara ne tikai maģijas trūkums, bet arīdzan fakts, ka tā topogrāfisku faktoru rezultātā sasniedzama vien deviņas nedēļas gadā. Izolācija, kura ļāvusi izveidoties visai unikālai un atšķirīgai florai un faunai no pārējās pasaules. Fakts, kas liek drusku apšaubīt, vai tik tiešām planētai astronosmiko spēku ietekmē, kas tālajā nākotnē laupīs planētai maģiju, un cik noprotams ir ciklisks process, tik tiešām nozīmētu tik dramatisku galu, kāds tiek mālēts.

Reizē Anguspela nav bez saviem klanu un tautu līderiem, pat karaliskām personām, kas Minalana un tā pavadošo personu piedzīvojumus, jo interesentākus. Staigājoša, sarunāties un sevis apzināties spējīgi koki Metsakinsas jeb Lešaji, kuri fantāzijas ietvaros uzreiz atmiņā liek atsaukt entus. Bet jo nozīmīgāks ir tarp tiem ir arīdzan itkā reiz pazudusīs Alkon Alon princeses Amorasas, tās goda posteņa kā artefaktu glabātuves sargātājas tituls un viss par un ap gan princesi, gan glabātuvi, kuru autors Terry Mancour meistarīgi izmanto, lai visai pamatoti piešķirtu sērijas galvenajam varonim Minalanam gūzmu jaunu zināšanu, kuras citkārt būtu nokritušas kā no zila gaisa. Zināšanas, bez kurām labajiem varoņiem diez vai būtu tikpat lielas un labas cerības gūt uzvaras kaujās, kur nu vēl jau gandrīz kā desmit gadus kopš pirmās Spellmonger grāmatas ieilgušajā karā.

Sērijas turpinājums Hedgewitch hronoloģiskajā ziņā iesākas paralēli Footwizard romānam. Tā sākums atspoguļo netīkamo realitāti, kurā Minalana politiskie konkurenti cenšas izmantot viņa prombūtni, lai tam mēģinātu kaitēt. Starp tiem īpaši izceļas karaļa Rārda dēla prinča Tavarda ienaids un nepatika pret burvju klasi kā tādu, kuri kopš sērijas sākuma tikai audzē savu politisko spēku, un no kuriem vaino Minalanu tā pirdzimtā nāves apstākļos. Par laimi, Minalanam un tā sabiedrotajiem, ka, lai ar ko, bet ar stratēģisku domāšanu vai padomdevējiem, kuriem tāda piemistu, Tavards nav apveltīts. Tā vietā puisim, ja ne gados, tad augstprātīgajā raksturā, ko tikai uzkurina lišķu un ‘’jā, vīru’’ čuksti tā ausīs, kuri liedz saprast, ka laikā, kad konstanti karalisti un tās vasaļus apdraud goblini un citi mošķi, nebūtu prātīgi ļauties pašlepnumam, lai kautos savā starā. Tomēr Tavardam un vēl jo vairāk tā pārvaldībā esošās teritorijas iedzīvotājiem nav paveicies ar tikpat labu valdnieku, kāds ir Minalans, kurš, lai kādi pārbaudījumi netiktu nolikti tā ceļā, lai kāds spēks nebūtu jāiegūst, lai tos pārvarētu, labprāt būtu vien parasts maiznieka dēls, kāds tas bijis sērijas sākumā.

Visa Hedgewitch grāmata gluži nepaiet paralēli trīspadsmitajam sērijas romānam, bet tas tikai vēl vairāk atspoguļo gan pašam Minalanam, gan lasītājiem, cik centrāli nozīmīgs un svarīgs kļuvis galvenais varonis. Bail pat būtu iedomāties pārējo tēlu likteņus un šķietami nenovēršamo sakāvi, pat ja starp sabiedrotajiem līdz ar Minalanu pašu spēkā un nozīmībā līdzi gājuši arī citi tēli, bez kuriem Minalanam klātos krietni sarežģītāk.

Neatklājot dižus maitekļus Hedgewitch epilogs noslēdzas ar interesantu fragmentu, kurā pavīd ‘’mad mage of Svendor (Minalana teritorijas un galvaspilsētas nosaukums)’’ frāze. Avots un izcelsme Minalana trakumam, vai vismaz vairāk vai mazāk īstermiņa prāta nestabilitātei meklējams avotā, no kura tas smēlies jaunās zināšanu gūzmas, bet reizē arī cena ir cīņa ar jaunām balsīm, citu personāžu dzīves gājuma atmiņām no šūpuļa līdz kapam. Turklāt daža laba indivīda atmiņas, kuras Minalanam bijis nosacīti jāuzsūc rekordīsā dažu sekunžu laikā un vēlāk jāabsorbē iekš sevis, ne tikai nav cilvēku rases, bet arīdzan nāk no tādas, kuru dzīves mūžs bijis mērāms miljonus gadu.

Fakts, kas jebkuru citu uzreiz būtu padarījis traku uzreiz uz vietas, bet tādēļ jau sērija seko tādam tēlam kā Minalans, kurš spējīgs to pārvarēt. Tādēļ jau ne reizi vien viņš pats sev un citiem tēliem uz jautājumu, kāpēc viņš ir tas, kuram būtu jāglābj Kaladora, atbild ar pretjautājumu, kurš gan cits? Kurš gan cits spētu atvairīt kā goblinu, tā dzīvos miroņu, to izmantotus pūķus (viens tāds atrasts kā sabiedrotais Anguspelā) un Marshal Arcane grāmatas ietvaros pat milzu zirnekļu uzbrukumus.

Ar Marshal Arcane pagaidām esmu izlēmis noslēgt sekošanu Minalana un tā sabiedroto piedzīvojumiem. Lai arī neviena no sērijas grāmatām nav peļama, kā garlaicīga, lai arī notikumu attīstības gājums no grāmatas uz grāmatu ir gana pamatoti loģisks, tad drusku liek vilties, ka noslēgums sākotnējam goblinu armiju uzbrukumam nekur tuvumā nav redzams. Tā vietā nāk jauni naidnieki un pat pasaules kataklizmiskas problēmas. Šīgada martā iznākusi jau astoņpadsmitā Seamage sērijas grāmata. Kas zina, cik vēl būs, kad nodomāšu sēriju turpināt.

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Harper Voyager

Manas pārdomas

Kas gan par neiedomājami lielu spēku ir mīlestībai! Uz ko tik tās skartie nav gatavi, kādiem šķēršļiem iet cauri un upurēt citus, lai tikai atgūtu zaudēto personu un ignorētu visus citus loģiskus brīdinājuma signālus, kuri citkārt, no malas paskatoties, liktu šausmās par savu rīcību nodrebināties. Tā varētu raksturot gan triloģijas vienu no galvenajām varonēm Eve, gan sērijas ļaundaru līdera Gabriela rīcības motivāciju.

Pirmoreiz lasītājs sastop Ievu, kad tās pašbūvēts kaujas robots piedalās WWE stila cīņās postapokaliptiskas pasaules WarDome izklaižu cīņas arēnā. Pēc postoša kodolkara, kas lielu daļu agrākās ASV (aizmirsuši un sauc par Yousay nevis USA) teritorijas pārvērsts vienā lielā stiklotā un radioaktīvi neapdzīvojamā tuksnesī. Bet ar to vēl visa pasaules priekšvēsture pirms sērijas sižeta nebeidzas, jo triecinie ir kā katalizators, lai Sanandreasa lūzuma līnija atdalīto līdz tam esošo Kalifornijas pussalu pilnībā no kontinenta. Ja vēl ar to nebūtu gana, tad pēc-apokaliptiskā kodolkara seku pasaulē varu pilnībā pār ASV pārņem korporācijas, rezultējoties ar War 4.0, no kura par divām vadošajām kļūst Daedalus un BioMaas korporācijas. Katra sērijas gaitā atrādīs divas pavisam atšķirīgas vizījas cilvēces attīstības nākotnē.

Bet interesantā kārtā neviena no šīm korporācijām nebūs triloģijas ļaundari, lai arī brīžiem tie vēlētos būt tieši tie, protams, ne savās acīs. Jau minēju ļaundaru līdera Gabriela vārdu, bet arī savās acīs lifelike androīds Gabriels nevēlas uzņemties sliktā varoņa godu, visu atbildību par savu pašreizējo dabu un nostāšanos uz slepkanieciskā monstra ceļa, kurš mīlestības vārdā gatavs iznīcināt visu cilvēi, vaino savu radītāju Nicholas Monrova. Nikolass, kurš reiz bija trešās korporācijas Gnosis Laboratories līderis, kurš vēl pirms meitas Anas nonākšanas komā jau bija veiksmīgi spējis radīt androīdu klasi, kuri to idealizētajā nākotnes vīzijas versijā noteikti bija iztēloti kā palīgi cilvēcei tās attīstības jaunajā laikmetā.

Tā vietā seko konkurentu uzbrukums, meitas faktiska nāve, bet faktiska Gabriela lifelike ‘’māsas’’ un mīlestības Greisas nāve (un ļaundara Gabriela izcelsmes pirmais pieturpunkts), lai arī ir paspēts to nogādāt drošībā, lai uzturētu pie dzīvības, un trīs robotu likumi, kurus Nikolass piemēro arī jaunajiem lifelike androīdiem tas izdzēš ar arīdzan pašradītu vīrusu Libertas, lai paranojas ietekmē atbrīvotos no konkurentiem.

Sekojoši nonākam pie stāsta ‘’tagadnes’’ katalizatora, kurā arēnas cīņas laikā Ieva nonāk dzīvībai bīstamā situācijā un šķietami izmanto pārdabisku spēju, iznīcinot pretinieku robota elektroni. Ja vēl cīņas netiktu translētas pa eksistējošo televīziju kā vienīgā nopietnā postapokaliptiskā izklaide, Ieva varbūt vēl spētu vairāk vai mazāk atgriezties agrākajā dzīvē, bet šī epizode to nostāda tik nekārotās uzmanības, abu minēto gan korporāciju, gan lifelike ļaundaru, krustugunīs.

Kā jau piederas pie Young Adult subžanra fantāzijas, tad nevar iztikt bez romantikas, kuru triloģijas pirmajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu kā sērijai sniedz Ezekiela tēls. Ezekiels, kurš kopš brāļu un māsu ‘’apvērsuma’’ pirms diviem gadiem jeb tiešāk sakot gan Nikolasa, gan gandrīz visas tā ģimenes slepkavībām palīdzēja izdzīvot Monrovu ģimenes pēdējai atvasei Anai, nododams to Nikolasa kolēģa Sailasa gādībā, kurš savukārt pametis GnosisLabs centru, lai censtos paslēpties nu jau par salu palikušajā un par Dregs pārsauktajā pussalā. Divus gadus Ezekiels klejojis riņķī apkārt cerēdams no jauna atrast iemīlēto ‘’radītāja’’ atvasi.

Divi gadi, kuru iemeslu neļaus aizmirst tā torsā ievietots piemiņasobjekts. Objekts, kuru Ezekiels jebkurā brīdī varētu vienkārši izraut, jo lifelike androīdiem piemīt neticama reģenerācijas spēja, neņemot vērā absolūto skaistumu un cita veida pārspēku pār parastu mirstīgo, bet Ezekiels pats labāk izvēlas neaizmirst ne savu, ne savu lifelike ‘’māsu un brāļu’’ izdarītās izvēles, kuras tie turpina veikt.

Bez mīlestības tematikas un motivatorspēka gan uz labo, gan ļauno, triloģijas garumā tikpat būtiski un vienmēr gandrīz konstanti tēlu pacelts ir ‘’ģimenes’’ un piederības sajūtas aspekts. Tā lifelike androīdu gadījumā tos acīmredzami savā starpā nesaista nekādas asinradniecības saites, bet tā vai tā vienas sērijas un partijas radīšanas laika dēļ tie viens otru sauc par vairākkārt jau pieminētajiem brāļiem un māsām. No kā savukārt pats pirmais lifelike Gabriels, kuru Nikolass piespiež kļūt par slepkavu, lai pēcāk tā dēļ pats samaksātu augstāko cenu.

Ģimene, kuru cits sērijas galvenais tēls un triloģijas sākumā par Ievas labāko draudzeni sauktā Lemon Fresh (vārda izcelsme meklējama faktā, ka tikusi kā zīdainis pamesta un atrasta kartona kastē ar attiecīgā nosaukuma produkta uzdruku). Lemona (kaut gan tikpat labi latviskojot varētu arī nobeigt vārdu ar -e), kura pirmos teju padsmit gadus vairāk vai mazāk saviem spēkiem izdzīvojusi starp Dregs postapokalipses graustiem. Jau agrīnā vecumā iemācoties skarbās dzīves realitātes mācības līdz dienai, kad pirmoreiz sastop Ievas un Sailasa tēlus, kuri tai iemācis, ka ne vienmēr katrs grib tikai ņemt un ņemt, ka reizēm pasaulē ir arīdzan reti labi personāži, kuriem prieku sagādā dalīties un dot.

Neliels mājiens, ka triloģijas otrās grāmatas nosaukums Dev1ate3 vairāk šķiet attiecināms uz Lemoni, un sekojošā kārtā ir vēl kā ceturtais tematiskais triloģijas punkts, kurā dominē klasiskais ‘’savējie pret svešajiem’’ aspekts , kas bieži vien kalpo kā iracionāls iegansts agresijas izgāšanai pret iedomāto ‘’ārējo naidnieku’’.

Tā arīdzan starp Ievu un Lemoni vērā ņemams ir to kopīgais moto ‘’Stronger together, together forever’’. Draudzības moto, kurš triloģijas pārbaudījumu gaitā tiks pamatīgi pārbaudīts. Moto, kas liek atcerēties un neaizmirst citus Ievas un Lemonas sabiedrotos, jo vairāk aiz tā, ka viens no tiem vārdā Krikets ir Sailasa radīts robots, iecerēts kā tās kompanjons un sargs bīstamajā Dregs pilsētā. Lifelike androīdi un citi roboti, kuri apveltīti ar sevi apzināties spēju, atšķir paklausība vai tieši ‘’brīvestība’’ no visiem SFF žanra faniem zināmajiem klasiskajiem trim robotikas likumiem. Likumi, kurus Gabriels apvērsumā interesantā kārtā to vietā izveido savus ‘’Your body/mind/life is not your own’’.

Jautājums, kas skaitās dzīvība, vai robots un androīds, kuru cilvēks radījis un apveltījis ar tam savu un unikālu personību un identitāti tikai tāpēc, ka ir mākslīgi radītis nevis bioloģiski piedzemdēts, neskaitās jauna dzīvības forma. Un pastarpināti arī metāla un cita veida materiālu roboti, ne tikai acīmredzami un pavirši ieskatoties ar cilvēku parasto sajaucamie lifelike indivīdi. Tā, atgriežoties pie iepriekšējā paragrāfā pieminētā Kriketa, šis tēls par izbrīnu sērijas ļaundariem brīvību no trim ‘’verdzības’’ likumiem nepielīdzina visatļautībai un sekojošai gandrīz vai genocīdiskai atriebības kārei pret visu cilvēci.

Ja būtu jāatrod pie kā triloģijā piekasīties, kas nebūt nav jau priekšlaicīgi paredzamās romantiskās sižetlīniju iezīmes, tad jo tuvāk sērijas beigām, jo uzskatāmāk par tādu punktu kļūst dažāda veida loģistikas aspekti. Bet atliek vien sev atgādināt, ka par to būtiskāki ir citi tematiskie jautājumi un tēlu piedzīvotais un pārdzīvotais, lai tādejādi neļautos lieki sev sabojāt stāstu. Cits, ko gan var novelt tieši un tikai uz autoru Jay Kristoff, ir autora izdomātie jaunvārdi, šķiet jauniešu izteikšanās leksika postapokaliptiskajā pasaulē un visāda citāda ‘’modernība’’, kas, lai arī piederās pie lietas, lai nebūtu, ka tēli izsakās tā itkā dzīvotu lasītāja ‘’tagadnē’’, tad tomēr biežāk izrauj no prozas plūsmas nekā to dzen uz priekšu.