Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Kad tu gribi ne tikai vienkārši rakstīt romānus savam priekam un ja kādam tie tik ļoti patiktu, lai tradicionālais izdevējs ne tikai piekristu izdot, bet arīdzan ieguldīt mārketinga kampaņā, lai maksimālu daudzus sasniegtu tavas iztēles auglis, ir jādara viss, kas tavos spēkos, lai to panāktu. Kad tu zini sava sarakstītā vērtību, bet zini, ka tev tas tiks liegts vien tava dzimuma dēļ, kad zini, ka vien tāpēc, ka agrāk zem sava īstā vārda ir paveicies jau šo to lasītvērtīgu, bet ne spožu publicēt, ka nebūsi unikāli atklāts debijas autora darbs, par ko reklāmu lozungos skandināt, ka tikai tāpēc ar lieu varbūtību un jau iegūtu negatīvu pieredzi, visticamāk tev tiks laupīti gan potenciālie peļņas, gan vienkārši plašas atzinības lauri. Tieši tādēļ juriste Ebigeila vai vienkārši Ebija Čendlisa izgudro pseidonīmu Geibls Kūpers un gan žilbinošu vizuālo izskatu, gan intriģējošu pagātni izdomu autoram, lai iegūtu tik ilgi kāroto, kas tai pienākas.

Vien nelaime, ka sarakstītā grāmata izrādās tik laba, ka aģenti un pat filmu studijas sāk ausīties vēl pirms grāmata sasniegusi grāmatnīcu plauktus. Ne tikai ausīties, bet pat literārās aģentes Karlas Ovensas veidolā ierasties tās darbā, jo pašu Geiblu Kūperu tai neizdodas sadabūt rokā. Atliek vien nekrist panikā, izdomāt pirmās atrunas, kur gan tās ‘’draugs’’ Kūpers palicis un kad būtu iespēja to drīzākajā laikā dabūt rokā, jo tik naudīgas vienošanās un kontraktus pastarpināti nebūtu labi slēgt. Lai būtu sižets un no visa izrietoša problēmsituācija, tad, protams, Ebija nav laicīgi izdomājusi, ka būs Kūpera juridisko jautājumu pārstāve visos citu izrietošo jautājumu kārtošanā, ka Kūpers nav tik ekscentrisks un īpatnējs, ka ne par kādu cenu, lai cik vilinoša, atteiktos ar ārpasauli kontaktēties un visu kārtotu vien caur Ebiju.

Labi, ka vēl gluži ar dilemmu, ko darīt, ko iesākt, Ebija nav pilnīgi viena. Ir daža laba uzticības persona, kura zina par tās sarakstīto jauno romānu un pseidonīmu, un var nākt talkā, ko iesākt lietas labā. Bet varbūt ne darba kolēģis un draugs, ne draudzene ārpus darba būtu ko līdzējuši, ja ne pa sižetā no anonīma drauga iegūts jaunu un varbūt arī ne tik jaunu aktieru katalogs, kuri vēl nav izsitušies līdz zvaigžņu statusam, kuri būtu gana kāri, lai iesaistītos šādā trakā avantūrā mānīt izdevējus un pasauli, kuri nebūtu tik atpazīstami, lai visiem būtu uzreiz skaidrs kas ir kas.

Kā jau romānam piederas, tad ar to neparastās idejas un tās izpildījuma trakumi vien sākas. Sakritība vai ne, bet tikai viens no trim Ebijas un draudzenes Terēzes jeb Terijas izvēlētajiem pēc skata labākajiem Geibla Kūpera kandidātiem ir savā norādītajā dzīvesvietā. Bet, kad tie vismaz provizoriski, izstāstot tikai pašu sākumam nepieciešamo, tikuši pie Džesa Džermeina piekrišanas izlidot uz Ņujorku, lai sāktu ilgstošu brīvdabas teātri, Ebiju gandrīz piemeklē trieka, kad aģentes Karlas Ovensas kabinetā sastop līdzīgu, bet rūpīgāk ieskatoties citu personu. Kas viņš tāds, cik daudz Džess tam izstāstījis un vai vienkāši līdzīgs vai rads? Tie un neviens vien jautājums un ļaunāko scenāriju domas joņo pa Ebijas galvu.

Tomēr, lai ko teiktu par Džeka uznākšanu uz sižetiskās skatuves, personāžam netrūkst tik kārotā šarma un pašpārliecinātības, lai ar pilnu pārliecību spētu pārliecināt izdevējus, kino ļaudis un jebkuru citu, ka viņš attaisnotu gandrīz jebkurus rekordskaitļu summas autoram, kurš vēl nav ticis publicēts. Sižetam ritot Ebija pieķer sevi pie domas, ka Kūperam savā lomā pat pārāk labi sanācis iejusties, pat pārāk labi un ātri izdevies kļūt tik populāram, ka piezogas domas, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja viņa pēc sava iedomu plāna, pirms sāka rīkoties, kādā brīdī atklātu, kurš patiesībā ir dižpārdokļa autors.

Ik pa brīdim autors Stīvs Martini meistarīgi iepin mājienus par potenciālo ļaundari, piedāvājot lasītājam uzzināt tos faktus, kuri nostādītu vienu vai otru tēlu atbilstoši negatīvā gaismā. Lai vēlāk radītu šaubas par izvēli no piedāvātajiem variantiem, kurš varētu būt apņēmības pilns varbūt vienkārši priekšlaicīgi dienasgaismā pacelt Ebijas mazo krāpšanos, vai pat būt gana gudrs, lai miljonos vērtāmos labumus iegūtu sev. Vai, kad Desmitnieka sižetam ritot uz priekšu un ap Ebijas paziņām pieaugošā kārtībā piedzīvojot vardarbīgu un pāragru nāvi (dažs nosacīti pelnīti un dažs ir neīstajā vietā un laikā), būtu mantkārības vārdā spējīgs arī nogalināt. Ik pa brīdim arī fragments no anonīma skatpunkta, kurš piedevām vēl iesaistās aktivitātes, kuras varētu pat nodevēt par teroristiskām, bet šķietami noris paralēli Ebijas sižetam un sākotnēji rada mulsinošus jautājumus, kāds gan šiem fragmentiem saistība ar Ebijas un Kūpera pamatsižetu, bet visam, tā teikt, savs laiks un noslēgumā tiek sasaistīts.

Pirmās aizdomas un neuzticības ēna, protams, kritīs vēl mazpazīstamā un jaunatrastā Džeka virzienā, kuras tikai pieaug pēc viesošanās tā plantāciju laiku senajā un no vecākiem mantotajā mājā. Bet jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk un vairāk uzpeld arī detaļas, kuras negatīvā gaismā attēlo līdz tam tik neapgāžami uzticamo Morganu Spenseru, kurš piedevām pret Ebiju lolo drusku lielākas, romantiskākas un diemžēl vienpusējas jūtas kā pret vienkāršu draugu.

Lai arī Ebija aizstāvēs domu, ka visu šo nedara vien aiz mērķa iegūt pēc iespējas vairāk naudas, tad tās finansiālais stāvoklis nav nekāds spožais. Nav viņa no tiem advokātiem, juristiem, kuri spējuši piesaistīt tādus naudīgus klientus, lai varētu paši šiki dzīvot. Tāds nav arī kolēģis Morgans Spensers, kuram kā labam draugam Ebija uzticas pilnībā simtprocentīgi, tik ļoti, lai uzticētu tam pa slepeno uzticētu nodrošināt juridisko pusi attiecībā uz autortiesībām, lai nākot atklātībā nebūtu vārds pret vārdu un atrastais Džeks Džermeins nevarētu tā vienkārši piesavināties viņas sūros darba augļus.

Desmitnieks, kurā iekļūt varbūt Ebijai/Kūperam nemaz nesagādā tik lielas grūtības, kā būtu domājusi, pat ja vajadzīga neliela mānīšanās, bet no kura, lai izkļūtu cauri sveikā, gan nāk ar krietni trauksmaināku un negaidītāku piedzīvojumu piedevu.