SFF

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Harper Voyager

Manas pārdomas

Kas gan par neiedomājami lielu spēku ir mīlestībai! Uz ko tik tās skartie nav gatavi, kādiem šķēršļiem iet cauri un upurēt citus, lai tikai atgūtu zaudēto personu un ignorētu visus citus loģiskus brīdinājuma signālus, kuri citkārt, no malas paskatoties, liktu šausmās par savu rīcību nodrebināties. Tā varētu raksturot gan triloģijas vienu no galvenajām varonēm Eve, gan sērijas ļaundaru līdera Gabriela rīcības motivāciju.

Pirmoreiz lasītājs sastop Ievu, kad tās pašbūvēts kaujas robots piedalās WWE stila cīņās postapokaliptiskas pasaules WarDome izklaižu cīņas arēnā. Pēc postoša kodolkara, kas lielu daļu agrākās ASV (aizmirsuši un sauc par Yousay nevis USA) teritorijas pārvērsts vienā lielā stiklotā un radioaktīvi neapdzīvojamā tuksnesī. Bet ar to vēl visa pasaules priekšvēsture pirms sērijas sižeta nebeidzas, jo triecinie ir kā katalizators, lai Sanandreasa lūzuma līnija atdalīto līdz tam esošo Kalifornijas pussalu pilnībā no kontinenta. Ja vēl ar to nebūtu gana, tad pēc-apokaliptiskā kodolkara seku pasaulē varu pilnībā pār ASV pārņem korporācijas, rezultējoties ar War 4.0, no kura par divām vadošajām kļūst Daedalus un BioMaas korporācijas. Katra sērijas gaitā atrādīs divas pavisam atšķirīgas vizījas cilvēces attīstības nākotnē.

Bet interesantā kārtā neviena no šīm korporācijām nebūs triloģijas ļaundari, lai arī brīžiem tie vēlētos būt tieši tie, protams, ne savās acīs. Jau minēju ļaundaru līdera Gabriela vārdu, bet arī savās acīs lifelike androīds Gabriels nevēlas uzņemties sliktā varoņa godu, visu atbildību par savu pašreizējo dabu un nostāšanos uz slepkanieciskā monstra ceļa, kurš mīlestības vārdā gatavs iznīcināt visu cilvēi, vaino savu radītāju Nicholas Monrova. Nikolass, kurš reiz bija trešās korporācijas Gnosis Laboratories līderis, kurš vēl pirms meitas Anas nonākšanas komā jau bija veiksmīgi spējis radīt androīdu klasi, kuri to idealizētajā nākotnes vīzijas versijā noteikti bija iztēloti kā palīgi cilvēcei tās attīstības jaunajā laikmetā.

Tā vietā seko konkurentu uzbrukums, meitas faktiska nāve, bet faktiska Gabriela lifelike ‘’māsas’’ un mīlestības Greisas nāve (un ļaundara Gabriela izcelsmes pirmais pieturpunkts), lai arī ir paspēts to nogādāt drošībā, lai uzturētu pie dzīvības, un trīs robotu likumi, kurus Nikolass piemēro arī jaunajiem lifelike androīdiem tas izdzēš ar arīdzan pašradītu vīrusu Libertas, lai paranojas ietekmē atbrīvotos no konkurentiem.

Sekojoši nonākam pie stāsta ‘’tagadnes’’ katalizatora, kurā arēnas cīņas laikā Ieva nonāk dzīvībai bīstamā situācijā un šķietami izmanto pārdabisku spēju, iznīcinot pretinieku robota elektroni. Ja vēl cīņas netiktu translētas pa eksistējošo televīziju kā vienīgā nopietnā postapokaliptiskā izklaide, Ieva varbūt vēl spētu vairāk vai mazāk atgriezties agrākajā dzīvē, bet šī epizode to nostāda tik nekārotās uzmanības, abu minēto gan korporāciju, gan lifelike ļaundaru, krustugunīs.

Kā jau piederas pie Young Adult subžanra fantāzijas, tad nevar iztikt bez romantikas, kuru triloģijas pirmajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu kā sērijai sniedz Ezekiela tēls. Ezekiels, kurš kopš brāļu un māsu ‘’apvērsuma’’ pirms diviem gadiem jeb tiešāk sakot gan Nikolasa, gan gandrīz visas tā ģimenes slepkavībām palīdzēja izdzīvot Monrovu ģimenes pēdējai atvasei Anai, nododams to Nikolasa kolēģa Sailasa gādībā, kurš savukārt pametis GnosisLabs centru, lai censtos paslēpties nu jau par salu palikušajā un par Dregs pārsauktajā pussalā. Divus gadus Ezekiels klejojis riņķī apkārt cerēdams no jauna atrast iemīlēto ‘’radītāja’’ atvasi.

Divi gadi, kuru iemeslu neļaus aizmirst tā torsā ievietots piemiņasobjekts. Objekts, kuru Ezekiels jebkurā brīdī varētu vienkārši izraut, jo lifelike androīdiem piemīt neticama reģenerācijas spēja, neņemot vērā absolūto skaistumu un cita veida pārspēku pār parastu mirstīgo, bet Ezekiels pats labāk izvēlas neaizmirst ne savu, ne savu lifelike ‘’māsu un brāļu’’ izdarītās izvēles, kuras tie turpina veikt.

Bez mīlestības tematikas un motivatorspēka gan uz labo, gan ļauno, triloģijas garumā tikpat būtiski un vienmēr gandrīz konstanti tēlu pacelts ir ‘’ģimenes’’ un piederības sajūtas aspekts. Tā lifelike androīdu gadījumā tos acīmredzami savā starpā nesaista nekādas asinradniecības saites, bet tā vai tā vienas sērijas un partijas radīšanas laika dēļ tie viens otru sauc par vairākkārt jau pieminētajiem brāļiem un māsām. No kā savukārt pats pirmais lifelike Gabriels, kuru Nikolass piespiež kļūt par slepkavu, lai pēcāk tā dēļ pats samaksātu augstāko cenu.

Ģimene, kuru cits sērijas galvenais tēls un triloģijas sākumā par Ievas labāko draudzeni sauktā Lemon Fresh (vārda izcelsme meklējama faktā, ka tikusi kā zīdainis pamesta un atrasta kartona kastē ar attiecīgā nosaukuma produkta uzdruku). Lemona (kaut gan tikpat labi latviskojot varētu arī nobeigt vārdu ar -e), kura pirmos teju padsmit gadus vairāk vai mazāk saviem spēkiem izdzīvojusi starp Dregs postapokalipses graustiem. Jau agrīnā vecumā iemācoties skarbās dzīves realitātes mācības līdz dienai, kad pirmoreiz sastop Ievas un Sailasa tēlus, kuri tai iemācis, ka ne vienmēr katrs grib tikai ņemt un ņemt, ka reizēm pasaulē ir arīdzan reti labi personāži, kuriem prieku sagādā dalīties un dot.

Neliels mājiens, ka triloģijas otrās grāmatas nosaukums Dev1ate3 vairāk šķiet attiecināms uz Lemoni, un sekojošā kārtā ir vēl kā ceturtais tematiskais triloģijas punkts, kurā dominē klasiskais ‘’savējie pret svešajiem’’ aspekts , kas bieži vien kalpo kā iracionāls iegansts agresijas izgāšanai pret iedomāto ‘’ārējo naidnieku’’.

Tā arīdzan starp Ievu un Lemoni vērā ņemams ir to kopīgais moto ‘’Stronger together, together forever’’. Draudzības moto, kurš triloģijas pārbaudījumu gaitā tiks pamatīgi pārbaudīts. Moto, kas liek atcerēties un neaizmirst citus Ievas un Lemonas sabiedrotos, jo vairāk aiz tā, ka viens no tiem vārdā Krikets ir Sailasa radīts robots, iecerēts kā tās kompanjons un sargs bīstamajā Dregs pilsētā. Lifelike androīdi un citi roboti, kuri apveltīti ar sevi apzināties spēju, atšķir paklausība vai tieši ‘’brīvestība’’ no visiem SFF žanra faniem zināmajiem klasiskajiem trim robotikas likumiem. Likumi, kurus Gabriels apvērsumā interesantā kārtā to vietā izveido savus ‘’Your body/mind/life is not your own’’.

Jautājums, kas skaitās dzīvība, vai robots un androīds, kuru cilvēks radījis un apveltījis ar tam savu un unikālu personību un identitāti tikai tāpēc, ka ir mākslīgi radītis nevis bioloģiski piedzemdēts, neskaitās jauna dzīvības forma. Un pastarpināti arī metāla un cita veida materiālu roboti, ne tikai acīmredzami un pavirši ieskatoties ar cilvēku parasto sajaucamie lifelike indivīdi. Tā, atgriežoties pie iepriekšējā paragrāfā pieminētā Kriketa, šis tēls par izbrīnu sērijas ļaundariem brīvību no trim ‘’verdzības’’ likumiem nepielīdzina visatļautībai un sekojošai gandrīz vai genocīdiskai atriebības kārei pret visu cilvēci.

Ja būtu jāatrod pie kā triloģijā piekasīties, kas nebūt nav jau priekšlaicīgi paredzamās romantiskās sižetlīniju iezīmes, tad jo tuvāk sērijas beigām, jo uzskatāmāk par tādu punktu kļūst dažāda veida loģistikas aspekti. Bet atliek vien sev atgādināt, ka par to būtiskāki ir citi tematiskie jautājumi un tēlu piedzīvotais un pārdzīvotais, lai tādejādi neļautos lieki sev sabojāt stāstu. Cits, ko gan var novelt tieši un tikai uz autoru Jay Kristoff, ir autora izdomātie jaunvārdi, šķiet jauniešu izteikšanās leksika postapokaliptiskajā pasaulē un visāda citāda ‘’modernība’’, kas, lai arī piederās pie lietas, lai nebūtu, ka tēli izsakās tā itkā dzīvotu lasītāja ‘’tagadnē’’, tad tomēr biežāk izrauj no prozas plūsmas nekā to dzen uz priekšu.

Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Sešpadsmitgadīgais Ralfs Papandreu ir tālu no nepacietības pārņemtas sajūsmas, kad tam savs vasaras brīvlaiks jāpavada pie tēva kaut kādā Āfrikas nekurienes valstī Etiopijā, kur tēvs Afarā nodevies tam neizprotamas nozīmes izrakumiem. Ralfs pat nevar iedomāties, kas gan tik tam nebūs jāpiedzīvo un jāpieredz, kur gan laikā, gan telpā vien pāris nedēļu laikā tam būs lemts nokļūt.

Ralfs pavisam īsā un vien nedaudz virs 200 lapaspusēm ‘’garajā’’ X Ralphi Indrae romānā nerada to labāko pirmo iespaidu par sevi. Pieradis pie mūsdienu ērtībām un visur pieejamā interneta, puisis teju vai krīt asaru plūdos un izmisumā, kad izrakumu vietā tas dārdzības dēļ tiek ieslēgts vien reizi dienā uz stundu. Tā arī puisis savās pārdomās (gandrīz visa grāmata no viņa skatpunkta) neslēpj savu nievājošo un augstprātīgo attieksmi pret vietējiem, jo kurš gan ‘’sakarīgi domājošs’’ cilvēks no brīva prāta un varbūt pat ar prieku tur dzīvotu. Tikai viņam nabadziņam tuvojas pasaules gals, kad spiestā kārtā tur jādodas.

Lai gan vienlaikus Ralfa bērnību, kaut arī par iztikšanu un pilnu vēderu vai labām drēbēm vai ko citu tam nav jāuztraucas, tad uzmanības un mīlestības apliecinājumi no vecāku puses ir kritiski zemā līmenī. Katrs no tiem aizrāvies ar savu karjeru un jau gadiem nedzīvo kopā. Ja iepriekšējā gadā Ralfam bija jāpavada vasara pie mātes un jāpiedzīvo amerikas trakais temps un Holivudas nerimstošais mediju uzmanības grūti panesamais spiediens, pat ja māte kā to fokusa galvenais objekts, ko puisis uzreiz saprot, ka nevarētu paciest un ilgstoši tādā vidē uzturēties, tad motivācija izprast vajadzību rakāties pa iežiem cerībā atrast aizvēsturiskas fosīlijas un kādēļ gan tas kādam būtu pat mazākajā mērā svarīgi, arī Ralfa tēlam diži nav.

Jāsaka gan, ka ne fonā esošais mātes, ne biežāk sižetā redzamais tēva profesora Kostidisa tēls balvas par gada vecākiem, kur nu vēl mūža ieguldījumu, nevar cerēt sastapt. Tēva uzmanību un rūpes pamatā aizņem vien domas par kādu diženu atklājumu, pat ierasties lidostā vai vēlāk izrādīt nometni, parādīt kas ir kas izrakumu darbības principos arī tam nav vaļas. Vien butaforiski ir tā mīļie vārdi, sagaidot dēlu, lai tikpat ātri pret to attiektos kā vien pret parastu sev padoto darbinieku.

Afara par izrakumu lokāciju X Ralphi Indrae romānā nav izvēlēta nejauši. Pat tālu no tā, jo tieši tur 1974.gadā reāli eksistējošam paleoantropologam Donaldam Džohansonam izdevās atrast par Lūsiju vēlāk nosauktu sena humanoīda Australopithecus afarensis fosīliju kopumu. Romāna premisē tiek likts noprast, ka autora Didža Sedlenieka radītajā pasaules versijā ir iespējama ceļošana laikā, kas uz papīra varētu šķist kā piedzīvojums aizraujošāks par aizraujošu, bet reizē būtu uz katras kustības ‘’stūra’’ jāuzmanās, lai netiktu padarīts kas tāds, kas līdz nepazīšanai izmainītu tālākās vēstures gaitu un radītu kādu nebūt paradoksu ar katastrofālām sekām.

Diemžēl ‘’laika mašīnas’’ tehnoloģijas ieviešana sižetā, ja vēl pirmajā momentā ziņkārīgas intereses izraisošu lasītājā, tad autors liek pieņemt tā darbības iespējamības principu ar domu, ka tas vienkārši kā 2+2 būtu jāpieņem, bez dižiem paskaidrojumiem. Ja jau neviens no tēliem grāmatā nezina to darbības principu, tad kādēļ gan piepūlēties un censties to pašam izdomāt, lai iztiek un būs gana labi tā kā ir. Savā ziņā interesanta ir ideja, ka atpakaļ laikā tiek sūtīts nevis viss ķermenis, bet vien apziņa, ka tam nepieciešams kāds saimniekorganisma ķermeņa objekts, lai varētu tad pagātnē tajā iemiesoties un no tā skatpunkta piedzīvot pagātni, kas atkarībā no personas vai pat dzīvnieka var nebūt tā pati patīkamākā pieredze. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā tiem vienīgo zināmo veidu, kā atgriezties ‘’tagadnē’’ un savā ķermenī.

Lasītpriekam un baudāmībai pieķēru sevi pie domas, ka palīdz, ja divas instances, kad galvenais varonis ceļo laikā sadalītu kā divus individuālus īsos stāstus, kurus vieno divi galvenie tēli. Divi, jo Ralfs Papandreu ne vien iepazīistas ar vienīgo sava vecuma tīni izrakumos, kura devusies līdzi mātei un pati ir sākotnēji krietni ieinteresētāka visā piedalīties, bet ir arīdzan galvenā kūdītāja uz pārgalvīgu rīcību, kas tos aizsūta aizvēstures pagātnē.

Bez sakritībām un galvenajiem varoņiem veiksmīgiem atgadījumiem, kad jāatgādina sev, ka tā tik vien romānā būtu iespējams, X Ralphi Indrae neiztiek. Tā arī noris ar pirmo būtisko sižeta notikumu katalizatoru, kad tīrākās nejaušības pēc Ralfs ir tas, kurš veic vēstures grāmatu cienīgu fosilijas atradumu. Tik vērā ņemamu, ka uz brīdi pavīd domas, ka varbūt atrasts ‘’trūkstošais posms’’ cilvēces attīstībā no pērtiķa uz moderno cilvēku. Bet ja iegansts un sižeta katalizators pieņams, lai varētu sākt attīstīt ideju, tad izpildījums un vēl jo vairāk noslēgums ir tālu no tāda, kas sniegtu lasītprieku. Atkal jāatgriežas pie laika mašīnas fakta, kas visuzskatāmāk to ilustrē, kura vienkārši eksistē un darbojas (kaut kā nebūt fakts par to kā labi turēts noslēpums).

Vismaz romantiskais apakšsižets starp Ralfa un Indras tēliem netiek nostādīts kā par pašu būtiskāko, kas aizēnotu stāsta fantastiskos elementus. Reizē Ralfa atklājuma moments, kurā tam neiztikt bez traumu radīšanas ne sev, ne nākotnes draudzenei, ir kā galvenais iemesls romāna nosaukumam un potenciāli jaunatklātās cilvēka sugas vārdam.

Ja vēl katra laikā ceļošanas instance un tēlu tur pieredzētais ir kā interesants domu lidojums par seno cilvēku un pirmatnējo planētu Zemi, kur vēl piedevām viesojas citplanētieši, tad ne viena no idejām, kuru autors šajā romānā ievieš nešķiet līdz galam ar miesu apaudzēta. Daža varbūt ir vairāk ar miesu apaudzēta, bet tā, lai rastos līdz galam izstrādātas idejas iespaids, arī nav. Diez vai prasītos X Ralphi Indrae izvilkt garāku, lai to panāktu, drīzāk šķiet, ka dažādu mazo ideju ir par daudz, sākot ar ceļošanu laikā, senu cilvēku senču fosilijām un vēl sižetu par un ap attiecībām starp Ralfu un Indru, lai īsā romāna ietvaros katrai veltītu tai pienākošamies uzmanību.

Par beigām, pēdējo ‘’nodaļu’’, kuru pat par kārtīgu epilogu nenosauksi, labāk vispār nesākt. Iesāktās sižetlīnijas tā arī paliek karājamies gaisā un par sižeta ‘’atrisinājumu’’ pasniegtais vien sabojāja visu iespaidu, kas pats par sevi diži augsts pirms tam nav bijis.

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau Imperium Secundus izveidošanas brīdī katram no trim primarkiem bija savas šaubas, vai tik savās bažās par Zemes jeb Terras likteni un Imperatora potenciālu krišanu no nodevēja Horusa un tā līdzskrējēju leģionu rokas, paši nepasāk līdzvērtīgi ķecerīgu un nodevīgu projektu. Tomēr stāsta ‘’tagadnes’’ momentā zinot labāk primarku triumvirāts steidz, ko spēj, lai laikus un ne par vēlu atgrieztos un vēl paspētu palīdzēt. Tik vien tāds šķērslis, ka to ceļā joprojām stāv Word Bearers(WB) nodevības uzbrukumā izveidotajai warp Ruinstorm vētrai, kura bloķējusi UM teritoriju visus šos garos gadus kopš Horusa nodevības no jebkādas informācijas no pārējā Visuma, kas kalpojis par pamatiemeslu, kāpēc vispār Imperium Secundus izveidota.

Lai arī vienoti mērķi, tad katram no triumvirāta (UM primarkam Roboute Guilliman, Bloodangels (BA) Sangviniusam un Dark Angels (DA) Lauvam El’Džonsonam) ir vienmēr bijis savs stils, kā vadīt leģionu, un līdz ar to arī savas metodes un taktika, lai tiktu panākts šoreiz iecerētais. Bet, ja kāds no tiem vai kāds no leģionu astartēm, un, protams, tiem kalpojošie no Imperialistiskās armijas, bija iedomājušies, ka ceļš būs viegls un bez no slikto puses tiem izliktiem šķēršļiem un pārbaudījumiem, tad gaidāmais tiem pavērs jaunu skatu uz jau tā trauksmainajiem un interesantajiem laikiem, kuros tie jau nonākuši un lemts turpināt eksistēt.

Pārmaiņas pēc Ruinstorm romāns plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros pārsteidz ar prozas kvalitāti. Pat ja gluži neizvairīties bez ierastās lillā prozas, pārspīlētiem epitetiem, metaforām un citkārt jau vairs izbrīnu neizraisošiem kvantitatīvajiem armijas un bruņutehnikas skaitļiem, tad krietni biežāk var ļauties autora David Annandale izpildījuma plūdumam, kuru nespēj pabojāt ik pa brīdim pavīdoši vai nu neizteiksmīgi fragmenti, vai kaujas ainu momenti, kuri tomēr liek pabrīnīties par aprakstītā loģiku un jautāt sev un pastarpināti autoram, kas gan ar to ticis domāts, kā tas izpaustos reāli, ja pieņem Warhammer SFF fantāzijas spēles noteikumus.

Reizē patīkama pārmaiņa, ka autors atšķirībā no citiem kolēģiem sērijā šoreiz neieslīgsto ntajos tēlos, no kuru skatpunkta izklāt grāmatas notikumus. Aprobežojoties ar trim galvenajiem tēliem, kuri pamatoti un saprotami ir leģionu primarki, kamēr visi pārējie ir vien sekundārs atbalsta tēlu ansamblis, var kārtīgāk izpausties attiecībā par katra no primarkiem, gan to cīņas pret warp dēmonu mošķiem, gan pašiem ar sevi, lai ātrākas uzvarads vārdā neļautos kāda vieglāka ceļa kārdinājumam. Lai arī ik pa brīdim ir skatpunkta maiņa uz kādu maznozīmīgāku tēlu, tad autors sevi pietiekami labi iegrožo, lai stāsts neapaugtu ar mazvērtīgiem, kā individuāla romāna, tā vēl jo vairāk lielākas sērijas ietvaros neko nedodošiem mēģinājumiem papildināt lielo Horusa nodevības stāstu ar tēlu indivīdu personīgiem stāstiem, kuru pienesumu grūti saskatīt.

Pavisam kas cits un jo interesantāk, kad lasītājam ļauts tuvāk skatīt lojālistu un pēc būtības labo tēlu primarku gaitas, sekot līdzi to iekšējai cīņai vispirms jau ar sevi. Lai spētu uzticēties un paļauties uz saviem lēmiem, kuru sekas var tālāk ietekmēt dēlu astartu dzīvības un likteņus, kad naidnieku letālais drauds, kuri Ruinstorm ietvaros vairāk nāk no warp dēmonu puses, un pēcāk jau spēja uzticēties sabiedrotajiem brāļiem primarkiem, kad lojalitātes saites no dienas uz dienu tiek pārbaudītas, kas pirms Horusa nodevības būtu kas neiedomājams. Un noslēdzoši, protams, uzticība un lojalitāte pašam Imperatoram. Kā nekā varētu argumentēt, ka tieši viņa noslēpumu dēļ attiecībā uz warp dimensijas patieso dabu par nodevējiem kļuvušie leģioni pirms tam tikuši pakļauti pārāk lielam un atskatoties nevajadzīgam riskam. Tā teikt nezināšana nav bijusi ne muļķa mierinājums, ne glābiņš no slikatjiem spēkiem.

Bet reizē katram no trim romāna primarkiem arī ir pa savam noslēpumam, kuru tie pat pēc visiem Imperium Secunudus gatiem, pat pēc Horusa nodevības, kad būtu iemesls vairāk uzticēties vēl par sabiedrotajiem saucamajiem, lai, ja nu kas, nerastos kritiski un neatgriezeniski pārpratumi. Tā Lauva El’Džonsons romāna ietvaros izmanto Angels of Caliban romānā manīto warp tehnoloģiju/indivīdu Tuchulcha, kurš, lai arī acīmredzami svarīgs, lai atrastu kritiskos trīs pieturpunktus pirms Ruinstorm kulminācijas, tomēr savas izcelsmes dēļ Lauvai sev jājautā, vai aiz tā palīdzības šobrīd nestāv kādi citi alternatīvi un lojālistiem nedraudzīga motivācija.

Salīdzinoši mazākas pakāpes noslēpums romānā ticis Gilimanam, kurš arīdzan saistīts ar spēju nepazust warp telpā, kā nolūkos izmanto divus sagūstītus un spēcīgus WB Navigatorus. Bet krietni saistošāka un domu raisošāka ir Gilimana filozofiskās pārdomas par riskiem, kurus sevī var slēpt no nodevējiem konfiscēti ieroči, tehnoloģijas. Kad no vienas puses būtu jāizmanto katra iespēja gūt izšķirošo pārsvaru pār nodevēju leģioniem, bet, ja nav zināms attiecīgās tehnoloģijas iespējams koruptīvo spēku rašanās izcelsme, vai potenciālie ieguvumi ir gana lieli, lai attaisnotu risku, ka naidnieka instruments var ‘’inficēt’’ tā pirms tam lojālo lietotāju, kas uzvaras vietā nulificētu visu pirms tam sasniegto un patiesībā palīdzētu Horusa nodevēju spēkiem gūt pilsoņkara uzvaru.

Pārbaudījumu momenti, kuru svara slogs tiek likts uz visiem trim primarkiem, kas kaut arī pārbauda to vienotības saiknes kā sabiedrotos, bet varbūt ne tik ļoti testē Gilimanu un Lauvu, kā Sangviniusu, kuram jau agrāk Fear to Tread ietvaros bijis jācīnās pret bažām, ka ne aiz savām iecerēm vai nu pašam, vai tā leģiona astartēm un ļaunākajā gadījumā kā vieniem, tā otriem lemts tikt korumpētiem vien pat Imperatora neparedzētas gēnu mutācijas dēļ. Reizē visos šos gadus kopš Horusa nodevības Sangviniusu nomākušas nākotnes vīzijas, kuras visās kā viens tam lemts mirt cīņā pret Horusu, ko gan nenožēlo un gatavs Imperatora aizstāvības vārdā arī darīt, bet pēcāku notikumu iznākums tomēr kā nerimstošs psiholoģiskais slogs, kas nevar neietekmēt pat tik pārcilvēcisku būtni kā primarks, lai cik iedvesmojošs tas saviem leģionāriem par spīti tam nešķistu.

Visās nākotnes vīzijias ar uzsvaru uz vārdiem ‘’līdz šim’’. Negaidīta pārmaiņu vēja plūsma, kas dod tik nepieciešamo cerības staru, ka par likteni un nenovēršamo uzskatītais varbūt tāds nemaz nav. Cerības stars, kas ai!, cik vajadzīgs, pat ja neviens no astartēm neļautos publiski atzīt, ka tādai būtnei kā primarks, kaut kas tik cilvēciski primitīvs būtu vajadzīgs, lai spētu pienācīgi cīnīties pret nodevējiem.

Ja iepriekšējie divi lasītie The Horus Heresy romāni lika nodomāt, ka jo drīzāk nepieciešama ilgāka pauze no The Horus Heresy sērijas, lai varbūtējā noguruma dēļ, kad gada ietvaros no vienas sērijas izlasīts tik daudz, neieslēgtos moments, kad vājāki romāni sabojātu iespaidu par citiem, tad Ruinstorm atjauno manu kā lasītāja cerību, ka varbūt nemaz tik slikti tomēr nav.

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau vēl pirms pirmie nodevīgie šāvieni no Horusa un tā sekotāju leģionu šāvieniem pret Imperatora lojālistiem ir izskanējuši Isstvan sistēmā Tallarn planēta ir aiz sava augstākā punkta kā jauno Imperialistiskās armijas rekrūšu un citu Krusta karā bez astartēm tik nepieciešamo vienību pulcēšanās punkts. Lai arī vēl nav gluži aizmirsta un caur Tallarnu vēl iziet gana vērā ņemams vienību skaits, tad pēc nodevēju Iron Warriors (IW) leģiona ‘’viesošanās’’ tomēr būtu labāk vēlējušies, ka to planēta būtu ieslīgusi gan Impērijas, gan Horusa aizmristībā.

Kā jau jebkura Warhammer sērijas grāmata, tad gan premise, gan tāds kā apašvirsrakts uz paša vāka sola lielāko un vērienīgāko kaujas tehniku cīņas un sadursmes varbūt pat visa pilsoņkara ietvaros. Fakts un apgalvojums, kas pats par sevi varbūt arī atbilst patiesībai, bet diemžēl izpildījums ir tālu no tāda, kas sižetiski radītu baudāmību, pat salīdzinot ar vidējo standarta latiņu The Horus Heresy sērijā. Kaut arī jau rēķinājos, ka Tallarn nav romāns, bet vairāk kā krājums, kuru iesāk pavisam mini stāsts Witness, kurš, būdams 394 dienas pēc IW iebrukuma, kad jau viss noslēdzies, ieskicē drūmo lojālistu pirra tipa uzvaru, lai pēcāk pasniegtu ceļojumu no punkta A (iebrukuma) līdz galamērķims, kurš jau ieskicēts.

Diemžēl jāsaka, ka šis Witness stāsts, kurā labi attēlots kā kāds leģionāra tēls, kurš, pēc pārtapšanas astartē pirmoreiz atgriežas uz dzimtās planētas, izjūt saldsērīgumu, redzot kādā tikpat kā neapdzīvojamā postažā Horusa sacelšanās ir atstājusi tā mājas. Kad pirms tam Tallarn kā daudzas citas varēja lepoties ar dabas daudzveidību pat pēc tam, kad to savā sastāvā iekļāvusi Impērija, kas ne vienmēr tā citviet noticis.

Turpināts tiek ar garāku noveles tipa Executioner stāstu, kur par galveno tēlu tapis pirms iebrukuma par Merchant princi saukts Akil Sulan tēls. Nākdams no tirgotāju dzimtas, kuri uz Tallarnas to turības dēļ ir teju kā karalisko ģimeņu pārstāvji. Sākotnēji Akils ir kā viens no nosacīti laimīgajiem izdzīvojušajiem, kuru atšķīrība no ntajiem miljoniem neķer IW bioloģisko vīrusu pirmie triecinie, kuri aizkapā aizrauj kā floru un faunu, tā tikpat kā pārliecinošo vairākumu iedzīvotāju. Kopā ar Akilu lasītājs var zemapziņā uztraukties par varoņa sievas un meitu likteni, kamēr prioritāri, protams, pašam jācīnās vien par prastu izdzīvošanu un pēcāk aiz vēlmes fizsiki ar savām acīm pārliecināties par postažu virszemē virs patvērumu bunkuriem, brīvprātīgi piesakās tanku patruļā. Vien stāsta nosēgums nes pavērsienus, kuru atklāsmes pēcāk uz Akilu liek skatīties jau citām acīm.

No Executioner vēl izceļams jauna vīrieša Rashne tēls, kurš tiek pierīkots līdzās Akilam minētajās patruļās. Atšķirībā no Akila, kurš saņemas, kuru iekšējā dusma liek vismaz simboliski iesaistīties pretestību cīņās, tad Rašne vispirms ieslīgs baiļu apātijā, kuram burtisks pasaules gals psiholoģiski ir pārāk liels slogs, lai spētu paciest jauno realitāti.

Par Tallarnas pārliecinošu ceļu uz norieta pusi tās nozīmības ziņā norāda vien tas, cik maz leģionāru astartu ir kā kuģos tās orbītā, bet vēl jo vairāk uz planētas un vien laimīgas sakritības dēļ par upuri IW iebrukuma pirmajos apjukuma momentos nekļūst planētas gubernators Dellasariuss. Diemžēl ar trešo Siren stāstu, hronoloģiski aizsākas 61 dienu pēc iebrukuma, noslēdzas pēdējais kaut cik sakarīgais posms Tallarn krājumā.

Nav gluži tā, ka autora John French prozas sniegums būtu sliktāks par sliktu un nebaudāms, bet reizē var just manāmu kvalitātes krišanos, jo tuvāk nāk grāmatas beigu nodaļas un nevar ne salīdzināt ar Praetorian of Dorn. Var vēlreiz izcelt pašu sākumu ar Witness un krietni švakāku izpildījumu iekš pēdējā Ironclad stāsta/noveles, kurš vismaz pārmaiņas pēc sniedz skatpunktus ne tikai no lojālistu puses, bet arī gan no nodevēju, izceļams Dreadnought konstrukta leģionārs Hrend, gan šķietami tāda tēla, kurš balansē starp abām pusēm un varbūt ir pilnīgi citiem no Imperatora un Horusa pusēm atšķirīgiem misiju mērķiem.

Vismaz Hrenda tēls iedod vielu pārdomām salīdzinot gan paša Hrenda, gan citu Dreadnought pilotu likteņus un eksistenci par metāla sarkofāgiem vai zārkos dēvājamos kaujas mašīnu konstruktos, kuriem prestatā ir parasto mirstīgo pilotēti tanki un tiem līdzīgas kaujas mašīnas. Kur, ja salīdzina, tad nāve metāla zārkos tāda pati pēc būtības vien ir.

No lojālistiem izceļams būtu Silas Kord tēls, Tallarnas 71.mehānisko vienību komandieris, kuram intuīcija vai vienkārši vēlme, lai Tallarna nebūtu vien kārtējais bezmērķīgais Horusa nodevības planetārais upuris, saka priekšā, ka IW iebrukumam jābūt, kam vairāk par vienkāršu vēlmi iznīcināt lojālistu planētu. Par lielu vilšanos gan top fakts, ka vairāk par kādu spēcīgu artefaktu, kuru uz Tallarnas cer atrast IW un to primarks Perturabo, ka pat no paša Horusa tas tiek turēts slepenībā, var uzzināt no dažādiem Warhammer sērijai veltītiem Vikipēdijas stila lapām internetā, nekā no šīs grāmatas.

Un tā lemts piedzīvot pēdējo teikumu Tallarn grāmatas ietvaros un joprojām sev jautāt, kāda gan visam izlasītajam bijusi jēga un nozīmība. Ja tīri individuāli ņemtu, tad, protams, visiem uz Tallarnas planētas esošajiem fakts ir kā neapšaubāma traģēdija, bet gan vienas grāmatas ietvaros, gan plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros rodas jautājumi par pienesumu lielās bildes ietvaros no šī daiļdarba puses.

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tūkstošdēlu (TD) leģions, kurš kā mitoloģiskais Ikars pārāk tuvu pielidoja Saules gaismas spēkam, tā līdzīgi to primarks Magnuss pārāk dziļi iemaldījās warp ētera jeb kā TD to dēvē Great Ocean ūdeņos. Par daudz pārvērtēja savus spēkus, pārāk augstās domās par savām spējām spēt gan būt pārākam pār jebkuru tajos sastaptu mošķiem, gan spēt pretoties lielākajiem warp monstriem un pat Haosa dieviem. Tik augstās domās, ka pat pēc paša Imperatora atbalstīta lēmuma uz Nikaea pārtraukt un aizliegt tā leģionos psaikeru, Librarainu un citu mentālo spēju pielietošanu (ar saviem izņēmumiem, protams), pat tad Magnuss uzskatīja, ka zina labāk. Rezultātu tam The Horus Heresy sērijas lasītājs varēja iepazīst sērijas divpadsmitajā A Thousand Sons grāmatā, bet šajā, nu jau četrdesmit ceturtajā, stāsts ļoti saīsinot ir par ceļu, kādu tas pēc dzimtās planētas Prospero iznīcināšanas mēro, lai pilnībā pievienotos nodevēju pusei.

Doma īsa un vienkārša, diemžēl The Crimson King sižeta garums nespēj nest lapapsušu garuma smagumu, kādā stāsts ticis izvilkts. Romāns aizsākas uz warp dimensijā esošas Magu Planētas (romāna ietvaros the Planet of Sorcerers tik vārdiski garš, ka bija motivācija pameklēt, vai nav kas vienkāršāks. Ko arī izdevās atrast – Sortarius, bet tam acīmredzami vēlāk atvēlēts cits stāsts), kur kas nu palicis no TD drīzāk eksistē, kamēr fiziskajā Visuma realitāte pilsoņkara cīņa atvēleta citiem, un par reālu draudu vairs nebūtu uzskatāms.

Pats Magnuss savās acīs nav nekāds nodevējs, tā romāna sākumā atsaka citam nodevēju primarkam Lorgaram no tā piedāvājuma pamest tā šķietami bezmērķīgo mērķi atjaunot uz Prospero un tās galvaspilsētas Tizca zaudēto bibliotēku simtos tūkstošu un pat vairāk mērāmos grāmatu, skriptu un citu zināšanu krājumus, lai tā vietā pievienotos Horusa leģioniem. Bet mērķis, kas to ar katru pierakstīto un atcerēto vārdu, rindkopu un grāmatu krājumu novājina. Novājina, jo sakāve uz Prospero no tiem uzsītajiem Space Wolves (SW) un to primarka Leman Russ puses bijusi tik smaga, ka glābjoties no pilnīgas iznīcības un patveroties iekš warp dimensijas Magnusa dvēsele sadalījusies fragmentos. Process, kas parastajam mirstīgajam postošs un momentā letāls, bet, ko primarki spēj pārciest. Tomēr, ja viss būtu noritējis, kā vēlams, ja Magnuss būtu spējis visas dvēleses lauskas (shards) atkalapvienot uzreiz, tad Horusa Nodevības sērijā varbūt iztrūktu šis garadarbs – The Crimson King.

Romāns, kas pamatā ir par nodevēju leģionu, kurš tik ilgi svārstās, kurā pusē tomēr nostāties. Leģions un primarks, kuram vairāk gan iepriekšējos romānos ar to darbību bijusi ne viena vien iespēja paklausīt lojalitātes veselajam saprātam, nenovirzīties no taisnā ceļa. Kur pašu vainas saskatīšanas vietā, tie, protams, to noveļ uz citu pleciem, un tagad, kad Magnusa veselais saprāts šķietami raitā solī dodas pa demences ceļu, tad nu tādi tēli kā Ahzek Ahriman sarosās, lai izveidotu kabala grupu, kuru misija ir darīt visu iespējamo un neiespējamo, maksāt jebkuru cenu, lai tik atjaunoto spēka plaukumā to primarku.

Romāns, kas pamatā ir no nodevēju perspektīvas, bet diezgan daudz arīdzan no lojālistiem, kuri Ahrimana kvesta ietvaros centīsies ar tikpat lielu atdevi nepieļaut to izdošanos. Starp tiem galvenokārt minama SW grupa, kura nosacīti laimīgā kārtā atrodas uz Silent Sisters psaikeru cietuma Kamiti Sona, kad tas tiek izvēlēts kā pirmais Ahrimana uzbrukuma mērķis. Diemžēl vairums SW tēliem diezgan neizteiksmīgi un ar mazām variācijām par tēmu vienam no otra, lai kāds no tiem izceltos. Vien daļēji un par kripatu labāki ir uz Kamiti Sonas esošu cietumnieku trio (Lemuel Gamon, Camille Shivani un Chaiya Parvati), kuriem lemts tikt iesaistītiem romāna riņķa dancī.

Pašiem nemanot TD gan jo vairāk cenšas sevi glābt, kā to paši iecerējuši, turpinot izmantot aizliegtās warp zintis, turpinot uzskatīt, ka Magnusa vadībā tiem labāks liktenis, jo patiesībā vairāk sevi pazudina. Kam par labu piemēru ir grāmatas sākums vēl pirms Ahrimans uzņemas vadīt TD leģionāru grupu, lai atrastu piecas Magnusa dvēseles lauskas. Kam par piemēru kalpo Magnusa uzdevuma ietvaros, lai iegūtu jaunas zināšanas cēlā mērķa vārdā tās atjaunot (lai arī rodas jautājumi, kā gan kāds cits no citiem reālā, fiziskā Visuma nostūriem tām spētu piekļūt). Mērķis, kas tos gandrīz noved pie nāves sliekšņa vēl pirms romāns kārtīgi aizsācies, jāatzīmē daļēji pašu iedomības un vainas dēļ (atkal), kā izdzīvošanas vārdā Ahrimanam nākas jo ciešāk sasaistīt savu un pastarpināti leģiona likteni ar dēmonu spēkiem un konkrētāk Iron Oculus jeb Afrogomon veidolā. Nemanāmā slīgšana koruptīvo spēku varā, ko jo labi vizualizē daža laba TD astartes cīņa pret gēnu degradēšanos, pret paša miesas mutēšanos un uzburbšanu (romānā flesh-change termins).

Ja vien kādā brīdī Ahrimanam, kādam citam Tūkstošdēlu leģionāram vai starp tiem iemaldījušamies Emperor’s Children leģionāram un zobencīņu meistaram Lucius, kuru pēdējoreiz manījām Angel Exterminatus (#23) ietvaros būtu ieslēdzies kaut niecīgākais lojalitātes veselais saprāts, kas zina… Varbūt tik kārotā utopiskā nākotne, kur vien meklēt, rast un izzināt zināšanas arī spētu piepildīties. Tā vietā daļēji pašu spēkiem un ne tikai warp un Haosa koruptīvo spēku dēļ piepildās kas sliktāks, postošāks un visādi citādi traģiskāks.

Par nelaimi romāna baudāmībai The Crimson King sižets vairāk rada lieki garumā izstieptu stāsta ideju, kuru kā raksta sākumā minēju, iespējams rezumēt dažu teikumu idejā. Ja vēl izpildījums labs, baudāms un lasītprieku radošs, tad tam gandrīz maza, nebūtiska nozīme, bet tā vietā The Crimson King bieži vien ir epizodiski saraustīts, kur kā lojālie, tā TD nodevēju tēli tiek virzīti no vienas cīņu ainas (pat ja visas klasiski Warhammer stilā ieturētas) uz nākošo, lai pa vidam reizi pa reizei pieskartos un iztirzātu kaut ko ar dziļāku domu vairāk piesātinātu.

James Swallow – Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts trijās daļās ar centrālo varoni Nathaniel Garro par sava ‘’Es’’ meklējumiem pēc līdzšinējās kārtības neatgriezeniska izjaukšanas, kad ne tikai līdz tam uzticamākais Imperatora pirmarks Horuss Luperkals izdodmā sacelties pret par ‘’tēvu’’ saukto Imperatoru, bet tā prātam grūti aptveramajai nodevībai pievienojas vēl astoņi citi primarki. To starpā Garro Death Guard (DG) leģiona primarks Mortarions. Ko gan iesākt ar sevi, kā nepazaudēties trauksmainajos pārmaiņu laiku vējos un, paliekot lojālam, turpināt cīņu, kamēr šķietami visi citi par brāļiem sauktie astartes nu ir starp nodevējiem.

Garro tēlu iekš lielākās The Horus Heresy sērijas nesastopam gluži pirmo reizi, bet pirmā sastapšanās tik sen tālajā sērijas ceturtajā The Flight of Eisenstein grāmatā, ka vien blāvā atmiņā palikušas viņa un citu Garro biedru bēgšana no nodevības gan uz Isstvan III, gan Isstvan V. Bet, kamēr pirmais to cēlais mērķis, brīdināt citus par Horusa nodevību savā būtībā sasniegts, pat ja nebūtu gluži vienīgie, kuri to mēģinājuši un pašiem lojālistiem gana daudz aģentu un citu informācijas ieguves veidu, lai nepaliktu muļķa mierinājuma neziņā, tad tas atstāj jautājumu, ko gan ar sevi iesākt un palikt lojālam.

Šo gādību, varbūt liekamu sava veida pēdiņās, uzņemas Malkadors the Sigilite, kura pārziņā kā Zemes/Terra reģentam ir daudz jo daudz pienākumu, kamēr Imperators aizņemts ar saviem rūpestiem esam uz Zelta Troņa. Lai arī Zemes aizsardzības sagatavošanās, tās pārbūve pār cietoksni gaidāmajam Horusa un tā sekotāju nodevēju leģioniem ir atvēlēta Imperial Fists (IF) leģionam, tad tas nenozīmē, ka tādēļ nebūtu vājo vietu, kuru citiem piesegt. Tad nu lūk Malkadors aiz paša iniciatīvas pulcē savu ēnu armiju. Aģentus, kuriem lemts slepenības plīvuros tērptiem lemts pielikt savu roku Zemes aizsardzības centienos gan pret pašreizējiem naidniekiem, gan uzvaras gadījumā arīdzan nākotnē pret warp spēkiem, kurus līdz galam pieveikt nekad nebūs lemts.

Romāns ar apakšvirsrakstu The Weapon of Fate, kura trīs daļas ir teju kā individuālie stāsti, kurus vienu ar otru lielā mērā vieno tikai pats galvenais varonis – gan pats kā ierocis, gan kombinācijā ar visu tā astartes fizionomiju, bruņām un pieejamajiem ieročiem. Katrā no tiem bez sava ‘’Es’’ meklējumiem un glābšanas, Malkadora sūtīto misiju ietvaros Garro varbūt nosacīti palīdz jaunu mērķi atrast citiem līdzīgā nelaimes un nodevības pavērsienu likstās iestigušajiem, kā World Eaters (WE) leģionārs Macer Varren, kurš sev no nodevības purvu kaujām ved līdzi domubiedru lojālistus no citkārt nodevībā kritušiem leģioniem. Saprāta balss laikā, kad neuzticība vienam pret otru var motivēt citu rīkoties pārsteidzīgi un ‘’drošības pēc’’ labāk likvidēt jebkuru pootenciālu draudu un naidnieka spiegu.

Gluži gan to pašu nevarētu teikt par Ultramarines psaikera Tylus Rubio tēlu, kuru Garro likts rekrutēt. Bet, kuru pirms Garro uzrašanās tā dzīvē vairākkārt piemeklējušas šaubas par Nikaea edikta aizliegumu psaikeriem pielietot savas mentālās spējas un talantus vien aiz bažām, ka koruptīvo spēku valgos neieslīgst vēl kāds bez Tūkstodēlu primarka Magnusa, kā visspilgtākais piemērs. Noderīgs mentālais ierocis, kas nepareizajās rokās ir drīzāk sabiedrotais warp spēkiem, bet reizē instruments, kas noderētu, ja vien tiek izmantots un pielietots ar saprātu.

Otrās daļas ietvaros Garro, kamēr aiz paša iniciatīvas ir Lectitio Divinitatus reliģiskās kustības Svētas Euphrati Keeler meklējumos, pamana izmisīgi bēgošu parastu mirstīgo un nespēj tā vienkārši pavērst skatu citā virzienā. Nespēj ignorēt potenciālu netaisnību, pat ja tas to novirza un aizkavē no paša personīgajiem mērķiem. Parastais mirstīgais izrādās šķietami vien neīstajā vietā un neīstajā laikā sīku un nebūtisku nesakritību pamanījusi Adeptus Administratum Impērijas organizācijas rakstvede Katanoh Tallery.

Ja pa vienam ņemtu, tad nesakritības, kuras būtu smieklīgi mazas uz visas kopējās Impērijas loģistikas mašinērijas fona, bet no vienas orbitālās platformas vien kopā ņemot sīkumi sakrājas un veido diezgan būtisku materiālo un cilvēkresursu noplūdi, kas no malas šķiet nodevēju aģentu īstenotas, ja pat ir gatavi to dēļ nogalināt, kad konkrētā persona vien potenciāli par slepenajām mahinācijām sāk nojaust.

Otrā daļa, kas sākotnēji vien ar mājieniem, bet vēlāk jau pārliecinošāk liek noprast, ka savu šaubu momentos Natanjiels Garro ir ļāvies Lectitio Divinitatus reliģijas suģestijai citkārt sekulārajā un Imperiālistiskās Patiesības Visumā, kuras gaismu līdz tam palīdzējis nest. Reliģija, kura pielūdz Imperatoru kā dzīvu Dievu, kas tik nestabilajā Warhamammer Visumā un it īpaši šajos Horusa nodevības izraisītā pilsoņkara laikā, sniedz parastajam mirstīgajam tik vajadzīgo stabilitāti, un, kā romāna ietvaros top redzams, tad Garro kā viens no pirmajiem starp astartēm arī tajā saskata savu labumu, lai no jauna atrastu dzīves un eksistence mērķi. Reliģija, kura, kas zin, varbūt nemaz nespētu tā uzplaukt bez Horusa nodevības grūdiena.

Tīri personīgi interesants šķita fakts, ka otrā daļa norit uz ap Zemi riņķojošas Rigas orbitālās platformas. Nosaukums, kas visdrīzāk ir tīra sakritība, bet tik un tā piesaista uzmanību. Droši vien kā citus, kad kāda pat ļoti maznozīmīga tēla vārds ir aizgūts no reāli eksistējošas pilsētas nosaukuma.

Un noslēdzoši trešā daļa turpina iesākto idejisko sevis ‘’Es’’ meklējumu, kuru pat savā veidā varētu nodēvēt par iekšējo svētceļojumu, kad Malkadors šķietami ļauj Garro tādā doties un uzmeklēt par Svēto kļuvušo Eufrati, jo citkārt Garro sāk pārāk ieslīgt grūtsirdīgās un nedaudz pat sentimentālās pārdomās un zaudēt optimālu kaujas efektivitāti. Malkadaro pakļautībā pavadītie gadi, tā teikt, ir darījuši savu, un Garro sāk piezagties nelabas aizdomas, ka viņa īstā vieta, lai palīdzētu cīņā pret Horusu vairs nav zem Malkadora, bet gan citviet. Papildus jauns motivatorspēka meklējumu ceļš, kas palīdzētu izprast sevi un savu vietu vienmērmainīgajā un nu tik atšķirīgajā Visumā, kur nu vēl, ja mēģinātu atcerēties laiku pirms pārtapšanas astartes leģionārā.

Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy sērijas četrdesmit pirmās grāmatas The Master of Mankind sižetiskā darbība lasītāju aizved uz līdz šim vēl neredzētu lokāciju. Lai arī fragmentāri brīžiem attopamies uz Zemes jeb Terra, tad krietni nozīmīga daļa no romāna noris Zemei tuvākajos Webway tuneļos. Tuneļos, kurus Imperators savos sapņos iecerējis kā vislabāko glābiņu cilvēcei no koruptīvajiem warp un Haosa spēkiem. Nākotnē, kur cilvēcei vairs nevajadzēs uztraukties par potenciālu iznīcību šo ļauno spēku dēļ. Bet viena labu nodomu izraisīta postaža no Tūkstošdēlu primarka Magnusa A Thousand Sons ietvaros brīdīnāt Imperatoru par Horusa nodevību nes savus pirmos būtiskos, un ja ne uzreiz, tad potenciāli nākotnē ar jo letālākām sekām visai cilvēcei.

Pēc ilgiem laikiem darbību kādā no sērijas romāniem ņem pats Imperators, kā nekā grāmatas nosaukums vien liecina, ka tam tā būtu jānotiek. Tomēr viņa loma atstāta daļēji, lai pieslēgtos kritiskākajos brīžos, daļēji atmiņu fragmentos, par kuru liecinieku un dialogu partneri tas izvēles vienu no Custodes astartēm (tikuši radīti ierobežotā skaitā, un lai arī katrs leģions sevī saskata ko unikālu, tad attiecībā uz Kustodēm faktuālais fakts ir jo būtiskāks) – Ra Endymion, tēlu. Izraudzīts ar būtisku lomu, kuru tas un reizē lasītājs nesaskatīs, līdz brīdīm, kad Imperators to nostādīs fakta priekšā.

Pirmos soļus iekš Webway tuneļiem, lai ceļotu ātrāk par gaismu, kurus varbūt ne radījuši, bet krietni attīstījuši to spēka zenītā, izmantojusi eldar rase, kura attiecīgājā Horusa nodevības laikā ir krietni savā norietā, bet šķiet ne tik tālu, lai vēlāk neradītu paši savas galvassāpes cilvēcei. Vide starp materiālo realitāti un warp dimensijām, kura pati sniedz savu bīstamību, ja neapdomīgi sāc pa to klīst, bet ar Imperatora mentālo spēku un palīdzību no citiem spēcīgiem lojālistiem būtu iespēja izveidot drošu patvērumu, ja ne Magnusa neapdomīgā rīcība.

Viena tāda piekļuve ar Imperatora un daudzu jo daudzu strādnieku roku (un ne tikai) izveidota uz Zemes, Imperatora pils kompleksā, dziļi tā pazemes labirintos, kur piekļuvi kārotajai Webway tuneļu sistēmai izveidota ar reiz Imperatora atrastu un laika gaitā krietni modificētu Zelta Troņa artefakta palīdzību. Tomēr katrs metrs iekš tuneļiem piecu garu gadu laikā bijis jāizkaro ar Kustodu, Kluso Māsu frakcijas (vienīgais nopietnais spēks sieviešu dzimtē, jo visi astartes ģenētisku iemeslu dēļ vīrieši) un citu lojālistu spēku sniegto upuri. Upuriem, kuri manāmi noplicinājuši par Desmit Tūkstošiem sauktos Kustodes līdz krietni pieticīgākam skaitām. Bet nu iekš The Master of Mankind tā vien šķiet Imperatora sapnim par patvērumu Webway tuneļos būs pienācis gals.

Pat ar visiem tam pieejamajiem resursiem, no kuriem Zemes sargu Imperial Fists leģions jāizmanto citu lokāciju un planētu aizsardzībai, nepietiek, lai nevajadzētu palēnām vien atkāpties no tālākajiem izpētītajiem tuneļiem līdz pat senai un piecu gadu laikā par pirmo būtisko nocietinājumu izveidotai Calastar vai Impērijas laikā The Impossible City sauktajai pilsētai. Par cik no Neiespējamās Pilsētas ir vien pāris soļu līdz paša Imperatora Zelta Troņa kambarim, tad jādara viss iespējamais un arīdzan neiespējamais, lai atvairītu ntos warp mošķu un dēmonu viļņus, kuri tā vien alkst slacīt savas asinskārās slāpes ar cilvēces mentālo enerģiju resursiem.

No tiem grāmatas ietvaros neviens cits nav tik spēcīgs, kā cilvēces pirmās slepkavības laikā radušamies dēmons Drach’nyen jeb pienācīgi dramatiski pārtulkotā nozīmē The End of Empires. Dēmons, kura rašanās moments dod ieskatu Imperatora agrā bērnībā tāltālā cilvēces aizvēsturē, jo slepkavības upuris izrādās ir tā tēvs, bet būtiskais iemesls, kas ļauj Drahnienam rasties, slēpjas faktā, ka slepkava ir tēva brālis. Moments, ko dižais Imperators savā komplicētajā domu gaitā saista arīdzan ar apjausmu, ka cilvēcei būs vajadzīgs viens vispārējs valdnieks ar lielo burtu, lai tai būtu cerība ilgtermiņā izdzīvot.

The Master of Mankind būtiskākais pozītīvie aspketi slēpjas fragmentārajos ieskatos attiecībā uz Zelta Troni, kurš sākotnēji iecerēts, ka enerģijas avots un dzinējs Webway projektam, bet Horusa nodevības pilsoņkarš tā pielietojumu mazpamazām pavērš Imperatoram nevēlamā, bet laika gaitā neaizvietojamā virzienā bez kura izdzīvošanas vārdā neiztikt. Tā arī vien mājienu veidā var noprast mentālo slogu, ko no Imperatora prasa atrašanās uz Zelta Troņa, lai pasargātu Zemi un cilvēci no postošo warp spēku ietekmes, kādēļ tam bijis tik svarīgs minētais Webway projekts. Kādēļ vien retais un vien uz salīdzinoši krietni īsāku laiku ar letālām sekām spējis kritiskos brīžos aizvietot Imperatoru uz tā, un kādēļ pat ar visu Imperatora pshisko, mentālo un visādi citādi (gara) spēku ir bijis nepieciešams aktivizēt par The Unspoken Sanction sauktu psaikeru upurēšanu, kura aktīva pat pēc desmit tūkstošiem gadu, lai darbinātu Zelta Troni.

Reizē Imperatora aktivākai darbībai romāna ietvaros, lielāku skatuves laiku iegūst anti-psaikeru militārā Silent Sisterhood jeb Sisters of Silence grupa (savās piezīmēs kāda iemesla pēc to saīsinājums uz latviskotu KM versiju kaut kā labāk nekā SS). Grupa, kura bieži vien izmantota un tādēļ jo vajadzīga, lai pie kārtības vai sodu piespriestu psaikeriem, kuri kaut kā nebūt nogrēkojušies, bet, kuru spēks, kas ļaut tik efektīvi cīnīties pret psaikeriem, slēpjas faktā, ka tām nav dvēseļu, daudzviet tādēļ nīsts. Melnā Flote, kas ‘’rekrutē’’ psaikerus Unspoken Sanction vajadzībām, slepena žestu valoda un citi noslēpumi ir vien daļa no slepenībā apvītas leģendas, kurā paralēli Zemes aizstāvībai no draudiem no Webway tuneļu puses kopā ar Kustodēm autors Aaron Dembski-Bowden sniedz.

Romāns, kas sniedz atbildes vai vismaz lielāku uzmanību uz līdz šim neskartiem jautājumiem, bet reizē gribas izcelt kāda tēla teikto, ka reizēm ne visiem jautājumiem ir nepieciešama atbilde. Ne bez iemesla ir teiciens par nezināšanu, kā muļķa mierinājumu, ar ko (noslēpumu turēšanu pie sevis) Imperators savu reizi aizraujas pārāk izteikti. Vai cits citāts ‘’Only in death does duty end’’, kas gan lieliski atspoguļo lietu kārtību Warhammer Visumā gan iekš 30k, gan citām 40k sērijām.

John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši gadi kopš Horusa nodevības uz Isstvan V. Gadi, kuru laikā tam pievienojušamies leģioni ir sējuši paniku, iznīcību un vispārēju haosu pašu reiz agrāk izcīnītajā Imperatora vadītajā Cilvēces Impērijā. Laiks, kas no abām pusēm ir nesis savas uzvaras un sakāves, bet pienācis laiks, kad cīņa nenovēršami pietuvojas Terrai/Zemei un Saules sistēmai. Tomēr pirms Horuss un tā astartu leģionu armijas uzrodas, Horuss tādā kā pretinieku aizsardzības izlūka misijā sūtā Alfa leģionu, kam tad veltīta pirmā John French pilna apjoma romāns lielajā The Horus Heresy sērijā.

Pirms tam no autora puses ticis lasīts The Crimson Fist īsais stāts no Shadows of Treachery antoloģijas. Un vismaz šī romāna Praetorian of Dorn sākums ir lielākos vilcienos ar baudāmas prozas fragmentiem pirms nenovēršami ieslēdzas Warhammer 40k lillā piepildīta militāru cīņu un kauju prozas stils. Papildus tam Praetorian of Dorn sižeta izklāstam lai attēlotu labāku kopainu no Imperial Fists leģiona perspektīves, kā arī pievēršoties grāmatas ietvaros sliktajiem Alfa leģiona tēliem, autors izvēlējies vienas nodaļas ietvaros regulāri pievērsties vairāku tēlu skatpunktiem, kur katrs savā lokācijā.

Imperial Fists (IF) leģions un tā primarks Rogals Dorns tiek stādīts kā galvenais Zemes un cilvēces izcelsmes mājvietas aizstāvis, kas licis gan Imperatora pils kompleksu, gan aizsardzības sistēmas uz Zemes un tās orbītā, kā arī Saules sistēmā kā tādā pārveidot ar gaidām par nenovēršamo Horusa mēģinājumu iebrukt un sakaut tā nīsto Imperatoru. Bet līdzšinējās taktikas, kur par ideālu tiek turēti godīgas un cēlas cīņas principi, un jauno naidnieku mestie izaicinājumi prasa savas pielāgošanās izmaiņas, kuras gan dažam labam varonim kā Rogala personīgās Huskarlu apsardzes līderim Archamus raisa bažas, vai šādi tie neriskē zaudēt savu identitāti, vai šādi IF leģions neapzināti ‘’nespēlē’’ Alfa leģiona un to primarku (vienīgais, kuram divi) Alfariusa un Omegona rokās.

Romāns arīdzan sadalīts četrās daļās, kur pirmās trīs tiek noslēgtas ar trim (divi garie un vienu īso) stāstu, kuri savukārt plašāk iepazīstina ar vienu no grāmatas galvenajiem tēliem Arkamusu, kurš būdams Huskarlu vienības līderis ir kā sava primarka pirmais aizstāvis. No leģiona pirmsākumiem, kur Arkamusam paveicas izdzīvot par astarti fizioloģiskās pārveidošanas procesu uz Zemes, kad tehnoloģija vēl nav līdz galam atstrādāta, turpinot ar interesantu ieskatu Krusta Gājienā, kur uz vienas planētas tiem īsi pēc jaunas planētas pievienošanas Impērijai jāatkaujas no orku uzbrukuma, bet vēlāk citviet tiek fokusētāk atrādīti Rogala Dorna un Alfariusa atšķirīgie viedokļi, kad runa ir par Impērijai pievienoties negribošas planētas sakaušanu, tā, lai nerastos riski, ka agrāk vai vēlāk tā no jauna mēģina sacelties.

Attiecībā uz Alfa leģionu, kura izcilākās īpašības slēpjas noslēpumos, puspatiesībās un ienaidnieka ekspektāciju izmantošana savā labā, interesants šķiet arī fakts iespaidā, ka pats leģions ne vienmēr zina un nojauš, kurš tad īsti ir primarks Alfariuss (līderis starp abiem). Pie kā noteikti ar nolūku piestrādāts un tiek aktīvi izmantots galvenokārt pašaizsardzības nolūkos, lai liktu domāt, ka to primarks īsā laika sprīdī atrodas tikpat kā vairākās vietās reizē. Tā par Alfariusu romāna ietvaros uz brīdi kļūst viens no to aģentiem Kel Silonius, kurš kopā ar citiem sabotieriem, no kuriem izceļama Myzmadra, sēj paniku un haosu, lai Zemes aizstāvjiem baiļu domu iespaidā, pieņemot, ka nu tik sākusies īstena naidnieka armijas invāzija, miskomunikācijas steigā tiktu pieņemti pašiem nelabvēlīgi lēmumi.

Izdzīvot, neļauties Alfa leģionu centieniem ievilināt tos šķietamā slazdā, kas vien par mānekli izveidots, lai pēcāk attaptos faktiskajā slazdā. Nezaudēt galvu gan metaforiski, gan burtiski un turpināt Impērijas aistāvības un nešķīsto nodevēju sakaušanas cīņu. Starp ko jāatzīmē, ka sabotāžas un destabilizācijas plānus, kurus Alfa leģions aktivizē romāna ietvaros, sagataves jau iesāktas un izveidotas krietni pirms pats Horuss sācis apsvērt nodevības plānus. Vien šajā apstākļu realitātē tie tiek šādam mērķim izmantoti. Tam vienmēr vispirms par augstāku mērķi tiek stādīta paša izdzīvošana, kuru Alfariuss un Omegons saskatījuši esam Horusa pusē.

Gav Thorpe – Angels of Caliban (The Horus Heresy #38)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par Zemes/Terra likteni, vai Cilvēces Imperators sakauts un kritis no nodevēja Horusa rokas, vai Impērija vēl eksistē, Ultramarines (UM) primarks Roboute Guilliman kopā ar Dark Angels (DA) primarku Lauvu El’Džonsonu un Blood Angels (BA) primarku Sangviniusu dibina savu Imperium Secundus. Lai, ja gadījumā otrpus naidnieku radītās warp Ruinstorm vētras aizsega un blokādes ir noticis ļaunākais, cilvēcei būtu vēl cerība nekrist Horusa nešķīsto spēku korumpētajās ķetnās.

Bet ir vēl viens būtisks uz brīvām kājām esošs traucēklis vārdā Konrad Curze (Death Guard primarks), kurš, lai arī atrodas tālu no sava izkaisītā leģiona astartēm, joprojām ir gana liels drauds, kuram nevar tā vienkārši ļaut eksistēt un potenciāli radīt sacelšanās un nemieru aizmetņus pašu dibinātās impērijas centrā. Kaut gan faktā, ka Konrāds joprojām dzīvs un turpina sagādāt stipras galvassāpes, vainojams pats par Imperium Secundus ieceltais līderis Sangviniuss, kad tas Pharos romāna noslēgumā neizmanto lielisku iespēju pielikt punktu paša Konrāda par nožēlojamu nodēvētajai eksistencei. Vajadzība uzturēt Konrādu dzīvu, ko varētu vien izskaidrot ar vajadzību pēc iespējas ilgāk uzturēt antagonistisko tēlu pie dzīvības. Kā nekā primarks, un tā vietā labāk upurējami neskaitāmi citi vairāk anonīmi astartes leģionāri.

Lai arī atbildības sfēras Triumvirāta ietvaros sadalītas pēc vēlmēm un kompetencēm, kur Sangviniuss ir nominālais līderis, Lauva kā armijas vadītājs un Gilimans kā noteicējs administritatīvās pārvaldes, juridiskajos un ar likumdošanu saistītajos jautājumos, tad katra primarka atšķirīgais vadības stils šķiet ir pārāk atšķirīgs un pārāk viegli nesaskaņas ved strīdu un konfliktu virzienā jau pašu vidū, kur nemaz nav vajadzīgs ieviest kādu ārēju naidnieku, lai rastos šķelšanās. Papildus tam fakts, ka par Imperium Secundus galveno planētu kļuvusi UM planēta Macragge (kas gan vairāk aiz apstākļu sakritības), rada spriedzi, kur Gilimanam jānoturas (kas ne vienmēr sanāk), lai neiejauktos, nemēģinātu apstrīdēt brāļu primarku lēmumus vien aiz iemesla, ka Makraga ir ‘’viņa’’ planēta.

Visas Angels of Caliban darbības laikā uz Makragas, kuras sižetiskais pamatmērķis ir saukt pie atbildības neceļos un nodevībā kritušo primarku Konrādu, dominējošs faktors ir jautājumā, vai Konrāda atrašanas vārdā un šī mērķa sasniegšanas vārdā neriskē metaforiski nolaisties pārāk zemu līdz savu naidnieku līmenim. Kur, pat ja dienas beigās būsi uzvarētājs un sasniegsi savu, brīvības ierobežojumos un principu atmešanā būs upurēts par daudz, ko vēlāk pēc tam neatgūt. Vai līdz ar to mērķis tik tiešām attaisno līdzekļus?

Tikmēr citviet uz DA dzimtās Kalibanas planētas nošķirti no Horusa nodevības un civilkara pret Imperatoru, noris savas politiskās intrigas un varas spēles, kuru rezultātā neviens vien, kurš uzsāk romānu starp dzīvajiem, tāds līdz Angels of Caliban beigām vairs nebūs. Stāsts, kuram romāna ietvaros nav ne mazākas sasaistes ar uz Makragas notiekošo, ja nu vienīgi sižetiskajā idejā par attiecību dinamiku starp dažādiem tēliem nozīmīgās pozīcijās, kuru pieņemtie lēmumi aizkulisēs ietekmē vienkāršo iedzīvotāju dzīves un likteņus.

Šajā sižetā būtiskākais tēls ir Luters, kuru pirms The Horus Heresy sērijas lasītājs pirms tam būs sastapis un iepazinis #11 romānā Fallen Angels, bet kurš ticis izraidīts atpakaļ uz Tumšo Enģeļu dzimto planētu Kalibanu. Izraidīts un par trimdu saucams Lauvas lēmums (izcelsme šīs grāmatas prologā), jo nekas nevar būt lielāks sods, kā laupīt astartem potenciālu cīņas un asinsplūdos apslacītus slavas laurus. Pārestība, kuru Luters nav spējis sagremot, piedot, saprast vai kā citādi ļauties tam piespriestajam liktenim, lai nesāktu perināt ideju par Kalibanas neatkarības pasludināšanu gan no Imperatora, gan Horusa vai jebkura cita, un jo vairāk romāna darbība tuvojas noslēgumam, jo vairāk rodas iespaids, ka Luters pats grib kļūt par tikpat nozīmīgu varas spēļu spēlētāju.

Bet no malas ideja par neatkarību šķiet ļoti muļķīga un ar īslaicīgu rezultātu, kur cerības jāliek, ka Horusa nodevība ir pārāk liels uzmanības novērsējs un krietni lielāka problēma, lai pievērstos Kalibanai. Tomēr var būt drošs, ka brīdī, kad Impērijai būs gribēšana, un zinot citus piemērus, turklāt vēl no prologa, kurā cita līdzīga planētu sistēmas ideja par neatkarību tiek pēc pilnas programmas neitralizēta, Lutera lēmums par neatkarību vai drīzāk vēlme pēc varas pazudinās neskaitāmus miljonus parasto iedzīvotāju, kuri vien visā kosmiskajā spēlē grib izdzīvot no dienas uz dienu.

Angels of Caliban romāns, kas diemžēl krietni iepaliek no iepriekšējā autora Gav Thorpe pilna romāna Deliverance Lost veikuma. Kur grāmatas beigās rodas jautājumi, vai tik tiešām tik daudz vārdu bijis nepieciešams, lai nonāktu pie pasniegtās domas vēstījuma. Turklāt pasniegšanas stilā un manierē, kuras ietvaros kā primarki, tā citi tēli bieži vien šķiet novirzamies no to raksturiem citu lielās sērijas romānu ietvaros attēlotajiem.

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četrus garus gadus White Scars (WS) leģions ir bijis spiests piekopt partizāņu tipa taktiku, lai censtos kaitēt Horusa nodevībā kritušajiem leģioniem. Četri gari gadi kopš iepriekšējā WS romāna Scars, kuru laikā WS primarks Džaghatajs ir paturējis paša doto solījumu saviem ‘’dēliem’’ astartēm, ka tie atradīs ceļu uz Terra/Zemi, lai pievienotos Imperatoram un citiem tam lojālajiem leģioniem, lai aizstāvētu visu, kam līdz šim ticējuši un turpina ticēt.

Diemžēl nodevēju leģioni, kuri The Path of Heaven ir Emperor’s Children (EC) katru reizi šķiet ironiski, ka pieturas pie šī nosaukuma) un Death Guard (DG) veidolā, negaida vien uz Horusu, ko tas izdomās darīt, bet bloķējuši visus zināmos warp dimensijas ceļus, lai neļautu Terra aizstāvjiem piepulcēt klāt arī Baltās Rētas. Plašās warp vētras, kuras pašas par sevi lojālistiem neļauj viegli vai vispār izmantot līdz tam izmantotos īsceļus ārpus fiziskās realitātes Visuma, bet tam papildus arīdzan plašas nodevēju flotes, kuras minēto četru gadu laikā ir sākušas apgūt WS pielietoto taktiku, kad attiecīgā stratēģija vairs neiet tik viegli cauri un ar katru reizi prasa jo vairāk upuru.

Parastajam mirstīgajam, to visu redzot, varbūt sašļuktu dūša papēžos un ļautos izmisumam, bet tādi nav Imperatoram lojālie astartes, kur nu vēl WS un to primarks Džaghatajs. Bet pat viņam romāna sākumā ir grūti saskatīt citu izeju, kā vien labas gribas un citkārt bezjēdzīgs žests duelī ar DG primarku Mortarionu, kuru Horuss līdzās EC leģionāru vienam no līderiem Eidolonam (Soul-Severed, jo no nāves atgriezts), lai tas pieliktu punktu pie dzīvības vēl pieķērušamies WS. Lai arī The Path of Heaven ietvaros tas uz lapaspues mazāk redzams, tad var viegli nojaust, ka starp EC un DG vienībām, starp Eidolonu un Mortarionu nav pat remdenu sabiedroto jūtas, un kur potenciālas nesaskaņas var WS nākt tikai par labu.

Turpinot nedaudz par vienkāršiem mirstīgajiem, tad izceļama ir Ilya Ravallion varone, kura gan nevienā savā būtības aspektā nebūt nav parasta. Tā vien dažu (šķiet minēti bija pieci) gadu laikā spējusi iegūt tik lielu WS un Džaghataja respektu, lai ne tikai tai ļautu izteikties svarīgāko sapulču laikā, bet arīdzan, lai tās ieteikumi un viedoklis tiktu ņemti vērā, kas galu galā ietekmē visa leģiona tālāko likteni un eksistenci. Tieši viņas neatlaidība un nereta uzdrīkstēšanās riskēt ar dusmu izsaukšanu uz sevi no kādas WS astartes ir tā, kas romāna kulminācijā piedāvās glābšanās iespēju.

Kā jau jebkurš leģions, par spīti paša Imperatora lēmumiem uz Nikaea un Librarian psaikeru aizliegumam, joprojām šādi psihisko spēju apdāvināti vai citu skatījumā nolādēti indivīdi ne tikai nepieciešami, bet pat ar būtisku pienesumu vajadzīgi, lai panāktu sev vēlamu vai vismaz pieņemamu iznākumu, kuru, ja ne par uzvaru saukt, tad arīdzan ne par absolūtu sakāvi. Tā WS ietvaros izceļami divi tēli Targutai Yesugei un Revuel Arvida, no kuriem otrs turklāt vēl ir neceļos zudušā Tūkstošdēlu leģiona pārstāvis. Kā viens, tā otrs romāna sižetā nozīmīgos momentos sniedz savu pienesumu, lai liegtu nodevējiem realizēt to asinskāro prieku.

Bet tas nenozīmē, ka autors Chris Wraight ļautu WS bez papildus upuriem un paredzami iespaidīgām un lillā prozā aprakstītām kaujām tikt līdz romāna beigām. Pa starpu gan kaujām, gan mājupceļa meklējumiem WS un Džaghatajs uziet interesantu un nu jau kā artefaktu atstātu Dark Glass kosmosa staciju iekš Catullus Rift, kuru līdz galam neizdodas izpētīt pirms to iztraucē nodēvēju flote, bet uz stacijas redzētais Džaghatajam atsauc atmiņā gana daudz, lai varētu spekulēt, ka pats Imperators vismaz kādā brīdī ir bijis iesaistīts projektā, kam varbūt ir pat kāda saistība ar Zelta Troni, uz kura tam vēlāk būs lemts pavadīt savu eksistenci.

Tīri spekulatīvi un nezinot Warhammer 40k leģendas to sīkumos, bet viss par un ap Dark Glass, kā arīdzan The Path of Heaven noslēgums (grāmatas vāks to nedaudz ilustrē) liek aizdomāties par Imperatora Webway projektu.