SFF

Scott Bartlett – The Ixan Prophecies #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents ‘’Vins’’ Hašers , kad par nepaklausīšanu pavēlēm un subordinācijas neievērošanu ticis pazemināts amatā un nosūtīts pievienoties Providences kuģa ne tuvu pilna sastāva apkalpei, var justies salīdzinoši pateicīgs, ka vēl vispār tam ir karjera. Tikmēr Providences kuģis, lai arī pēc visas klasifikācijas skaitās kā super-bāzeskuģis un tā ekspluatācijas laikā piedalījies nevienā vien būtiskā kaujā, no kurām izceļama cilvēces vēsturē nozīmīgākās pret Ixa citplanētiešiem par First Galactic War sauktu karu, tad Providenci neviens vairs nevarētu saukt par pašu modernāko un vēlāmāko darba vietu, kur nonākt iekš United Human Fleet (UHF).

Autora Scott Bartlett iztēlotajā SFF The Ixan Prophecies triloģijas ievadošajā Supercarrier grāmatā varoņiem lemts dzīvot realitātē, kurā dominē korporācijas, kuru pašinterese strādāt ar jo vairāk pieaugošo peļņu no viena fiskālā perioda uz nākošo valda pāri jebkam citam. Kā rezultātā vadošākā no tām Dark Stream ir gatava iet tik tālu, tās iespēju līdzekļos un maziem, šķietami nebūtiskiem soļiem ir spējuši iegūt tādu varu un politisko ietekmi, ka to jaunais CEO Tenisens Stīls ir gatavs sarīdīt cilvēci pret citplanētiešu rasi Wing. Kamēr sekojošā konfliktā, pat ja starp abiem spēkiem izdotos drīz radīt pārpratumu skaidrību, dzīvības nāktos zaudēt pat desmitos, ja ne simtos, tūkstošos mērāmam skaitam, Dark Stream, zinot jau laikus, kas gaidāms, plūktu aizvien lielāku peļņu.

Ja šis vien nebūtu šausmu šermuļus uzdzenošs, tad Tenisam Stīlam pie Dark Stream stūres ar to nebūt nav gana. Jo, kā saka, apetīte rodas ēdot, un kādēļ gan necensties ietekmēt UHF prezidenta vēlēšanu iznākumu, atbalstot kandidātu, kura savā kampaņā plauc laurus, izmantojot populācijas alkas pēc atgriešanās pie miera, lai ne tikai jau pirmajā dienā mainītu nostāju pa 180 grādiem, bet arī censtos virzīt likumdošanas izmaiņas ar mērķi noturēties pie varas grožiem (cik nu iedomāta, ka pats tos tur) līdz mūža galam un bez kaitinošiem ierobežojošiem faktoriem. Diemžēl izpildījums vairāk liek nodomāt, ka šis attiecībā uz Dark Stream sižeta līniju vairāk ir kā politiska rakstura komentārs uz SFF fona par situāciju reālajā pasaulē, tā vietā, lai šis viss plūstoši un saprotami iederētos izveidotajā pasaulē.

Ja Tenisens Stīls būtu kā galvenais ļaundaris visas triloģijas garumā, pret kuru Hašeram ar Providences kuģa kapteini un citiem apkalpes biedriem cīnīties ar grandiozu noslēdošo kulmināciju, tad vēl būtu jauki, bet tā vietā atrisinājums sižeta problēmsituācijai par un ap Tenisenu un Dark Stream ir diezgan nekāds. Var saskatīt  Un tā vietā nāk citi tikpat neizteiksmīga izpildījuma draudi no citplanētiešu Ixa puses, kuri, lai arī cieta pamatīgu sakāvi pirms 20 gadiem Pirmajā Galaktiskajā karā, nebūt nav atstāti bezspēcīgi, lai nespētu atgūties.

Ixa vismaz nav kā bezformīgs anonīms ļaunais citplanētiešu rases veidolā (bez konkrētiem līderiem), pret kuriem attiecināt vispārējus stereotipiskus raksturojumus, pat ja propagandiskos nolūkos, lai sevi un citus noskaņotu, tādi ir nepieciešami. Tā vietā atklājas gan cilvēces, gan vingu un citu zināmo eksistējošo citplanētiešu izdzīvošanas interesēm krietni satraucošāks ir fakts, ka Iksus kontrolē un vada viens liels super-spēcīgs Mākslīgais Intelekts Boksa. Izskaidrojums tā izcelsmei, kur, kad un kā spējis vispirms tikt radīts un sekojoši audzēt spēku, lai būtu drauds cilvēcei, ir tālu no tāda, kas sniegtu līdz galam apmierinošas atbildes, kuras nespēj uzlabot un sniegt cerēto reakciju, kad vēlāk seko lielie pavērsieni ar tālejošākām sekām pat pēc triloģijas noslēguma, par kuram tad citkārt varētu ar lielāku interesi spekulēt.

No tēliem ne Hašeram, ne Kīzam, ne kādam citam vairāk vai mazāk no galvenajiem tēliem esošajiem neizdodas ilgtermiņā no sērijas sākuma līdz beigām radīt gana labu iespaidu, radīt līdzpārdzīvojumu to gaitām un likt ar nepacietības pilnu interesi gaidīt turpmāko notikumu attīstības gaitu. Tādu neizdodas radīt ar Vincentu Hašeru no visiem UHF rindās pirmais izrāda iniciatīvu par noderīgiem un cieņas vērtiem sabiedrotajiem uztvert vispirms vingu, vēlāk arī citu citplanētiešu tēlus un nebūt pret tiem rasistiski naidīgs vien to atšķirīgās piederības dēļ. Diži labāk šajā ziņā nesokas arī ar kapteini Kīzu, kura līderības principiem uz Providences esošie ir gatavi sekot, kad nākas ne tikai vārdiski iebilst pret korporatīvās korupcijas ietekmi arīdznan UHF militārajā organizācijā. Tādi gan nav visi, ar ko tad saistāma dumpja mēģinājuma sižeta līnija.

Labi, ka tīras nejaušības dēļ sanāca noklausīties Spacers desmit grāmatu sēriju, kura hronoloģiskā ziņā publicēta vēlāk par The Ixan Prophecies, pirms pieķēros klāt šai. Citādi iespaids par autora prasmēm izveidot labu un baudāmu stāstu ar saistošiem varoņiem būtu diametrāli pretējs, kam par labu nebūt nenāk loģistiskā veida jautājum – kur, kas notiek, kā gan Providence vai kāds cits kuģis, tēli spēj ar nepieciešamajiem resursiem sevi apgādāt utml. Vairākkārt ir saskatāmas līdzības starp abām sērijām, kuras vēlāk sarakstītajā ir ar vienkārši labāku, aizraujošāku un saistošāku izpildījumu veiktas.

Han Yang – Jespa: The Space Trader

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējos 10 gadus kādreizējais baņķieris un karjerists Albert Mead ir pavadījis uz tirdzniecības un dažādu citu lielākas un ne tik lielas peļņas nolūkos nopirkta Jespa kosmoskuģa, kurš pats kā tāds vēl vismaz savas divas desmitgades vecāks ražojums. Alberts varbūt nevar lepoties ar galvu reibinošiem apgrozījumiem, bet ar jau pieaugušu meitu Moniku, kā vienu no apkalpes, pavisam noteikti dienas beigās apmierinātāks par paveikto.

Džespa kuģis, lai arī ir daža laba acīs jau par vecu saucams, tad ir būvēts vēl salīdzinoši agrīnā kosmosa apguves periodā, kad ne viens vien toreiz būvēts kuģis aprīkots ar tagad vairs neeksistējošām opcijām, kuras pieredzes gaitā dažādu iemeslu  dēļ, to skaitā neekonomiskām, atzītas par nevajadzīgām, bet kuras pirātu vai vienkārši kriminālāk noskaņotu personāžu acīs Džespu padara par visai iekārojamu kumosu. Tik ļoti, ka Albertam paspējusi izstrādāties veselīga paranoja un skepse uzņemt jaunus komandas biedrus, jo vēl salīdzinoši nesena pagātne ir mācījusi, ka pat šķietami uzticams komandas biedrs var izrādīties rūdīts blēdis, kurš vismaz īstermiņā spēj piemānīt arī kuģa Mākslīgo Intelektu Linu.

Bet, lai kā nebūtu, visus darbus pašam vai kopā ar tiem, kuri par uzticamiem atzīti, vieniem nepaveikt. Kā rezultātā ir vajadzība riskēt un nolīgt jaunu darbinieku, kuru visu kandidatūru augšpusē pavisam neuzkrītoši uzlikusi meita. Lai arī potenciālais kadrs vārdā Tartov pēc visiem inženiera kritērijiem atbilstu viņa prasībām un Džespas vajadzībām, tad Alberts nevar neievērot acīs krītošu faktu attiecībā uz jaunā puiša pagātnes datiem vai to trūkumu. Kādi ir puiša noslēpumi, ka tam oficiālā kārtā tikusi piešķirta pavisam jauna identitāte? No kā slēpjas vai varbūt ko tādu pastrādājis (laikam jau labā ziņā), ka tam šādi kāda oficiāla lemtspējīga instance to piešķīrusi?

Autora Han Yang romāna Jespa: The Space Trader izveidotajā pasaulē reāli ir vien izvēle starp divām – amerikāņu izcelsmes USF un ķīniešu CF. Divas lielas supervaras, citi sižeta gaitā netiek pieminēti, kuras savu dominanci spējušas pārnest arīdzan ārpus Zemes robežām. Albertam ir bijis tas talants, lai spētu starp abiem spēkiem izlaipot un noturēt kuģi pie dzīvības, laicīgi mainot nolietojušamies detaļas, bet uzsvars liekams uz  kuģa noturēšanu darbspējīgā stāvoklī un ar katru dienu un nedēļu jūtamāka ir nepieciešamība pēc ekstensīvākiem uzlabojumiem. Vispirms tikai USF un CF ir uz pārmaiņu sliekšņa, kas dažam izmanīgākam var solīt labus ienākumus uz citu rēķina, bet, kā būtiskākais pavērsiens grāmatas darbībā seko ar divu citu super lielvaru iepazīstināšanu sižetā, kuru citplanētiskā izcelsme izmaina pilnīgi visu līdzšinējo dienas kārtību.

Pati par sevi ideja nemaz nav peļama, bet pavērsiens tiek iesākts ar visai pagaru informācijas gūzmas izgāšanu, kuru tikai jo vairāk pastiprina, ka abām citplanētiešu pusēm ir neskaitāmas pakļautās rases. Kamēr visu to izskaidro un varoņiem top vairāk vai mazāk skaidrs, kas ar tiem sagaidāms, kādi ir Džespas kapteiņa Alberta plāni šajā visā un sekojoši, ko pašiem iesākt, kur nu vēl lielā ģeopolitiskā bilde ar USF un CF, lai intriģējošais sākuma SFF stāsts tajā visā diemžēl sāktu manāmi pazust un izbalēt.

To vismaz spēj puslīdz labi kompensēt galveno varoņu ansamblis. Sākot ar pašu galvenāko Albertu Mīdu un kādu gan iemeslu pēc viņš nomainījis pirms tam tik ienesīgu un daudzsološu karjeru, gan MI/AI Linu, kuras autonomijas līmenis un spēja lemt pašai par sevi bez dižiem ārējiem ierobežojošiem faktoriem ne visiem intelektiem ir pa spēkam, un bez kuras pret briestošajiem citplanētiešu draudiem izredzes visticamāk būtu krietni šaubīgākas, kā arī, protams, bez skatuves gaismas un uzmanības neiztiek pārdomu raksta sākumā pieminētais Tartovs. Plus visus šos tēlus papildina gana daudz citu raibu tēlu plejāde, no kuriem viena daļa visai ātri vairāk kā dubulto pirms tam mazo Džespas kuģa apkalpes komandu.

Han Yang – Reincarnation Trials (Systems of Salvation)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ar savstarpējiem militāriem konfliktiem un kariem cilvēce ir aizrāvusies un specializējusies kopš laika gala. Kamēr vieni cenšas izdomāt jaunus ieročus, tad citi pēc saskares ar tiem tikpat cītīgi strādā pie veidiem gan kā no tiem aizsargāties, gan pieveikt un pašiem būt pār naidnieku pārākam. Autors Han Yang ar Reincarnation Trials grāmatu piedāvā nākotnes versiju, kurā šis process iziet tik tālu ārpus kontroles, ka izgudrotie (bioloģiskie) ieroči tīri burtiski izmaina pasaules kārtību un savus radītājus dominances ziņā uz planētas nobīda dažus pakāpienus zemāk.

Reincarnation Trials iesākas ar prologu mums vēl tāltālajā 2092.gada 1.decembrī, kad romāna varoņiem pienākusi viena no daudzajām liktenīgajām atklāsmes stundām par patiesajiem pārmaiņu laiku apmēriem. Jāpiebilst, ka starp varoņiem ir arīdzan Mākslīgā Intelekta tēls Dārsija, kura lielākoties romāna gaitā izrāda labvēlīgu interesi cilvēces uzturēšanā pie eksistenciālas dzīvības, pat ja nereti ofisa klerki un funkncionāri vai vienkārši principa pēc iebilst gribētāji šķietami dara visu, lai cilvēces gals pienāktu ātrāk, arī ja vārdiski pauž ko citu. Tieši Dārsija ir tā, kura gan pierunājot, gan iespēju robežās uz savu iniciatīvu, kas, būt autonomai, romāna gaitā šķiet vairs nesagādā nekādas problēmas, panāk savlaicīgu kosmosa kuģa palaišanu un desmitiem tūkstošu izvēlētu glābjamo evakuāciju pirms ir par vēlu. Kā tas vēlāk sižetā atklājas noticis Teksasas štatā ar citu iecerētu, vēl lielāku superkuģi.

Sākums romānam šķiet nevajadzīgi sadalīts divās pilnīgi atšķirīgās idejās, kuras, lai varētu izmantot tos pašus varoņus, saliktas kopā iekš vienas grāmatas. Ar to domājot, ka nosaukums Reincarnation Trials attiecas uz Dārsijas simulētām dažnedažādām fantāzijas pasaulēm, kurās uz kuģiem (vairāk par vienu) esošie var tikt trenēti un testēti, lai ar Pārbaudījumu palīdzību saprastu, kā sadalīt spēka un varas hierarhiju, kurš kurai pozīcijai atbilstošāks, gan lai vienkārši nezaudētu prātu, uzturoties ‘’četrās sienās’’, starp kurām jāpavada pat vairāki simti gadu.

Vairāki simti, kas konkretizēti līdz aptuveni 400, un turklāt lielākā daļa no oriģinālajiem ir joprojām pie dzīvības, kas lielā mērā iespējams ar autora iztēlotiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem, to skaitā kriokapsulām, kurās gan tajās esošie netiek vienkārši ‘’uzglabāti’’, bet to prāti piedalās pieminētajos Pārbaudījumos. Fakts, kas pie reizes ļauj taupīt uz ierobežotajiem resursiem uz kuģa, kuru pārdomāts patēriņš, pat ja ir iespējams patērēto pārstrādāt, uz kuģiem izveidot telpas, kurās iegūt jaunas ražas. Vēl jo vairāk, kad esot ‘’četrās sienās’’, izvairīties no jaunu kuģa biedru radīšanas ir neiespējamā misija.

Īpatnējs un drusku izbrīnu radošs ir aspekts no hronoloģiskā skata, ka tiek no pieminētajiem 400 puse no tiem pavadīti turpceļā uz Alfa Centauri, kas nozīmētu, ka kuģis nosacīti tikpat kā uzreiz, sasniedzis šo zvaigžņu sistēmu, būtu griezies atpakaļ. Lai arī piefiksējams fakts, plus Alfa Centauri sistēma piesaistījusi gana lielu interesi, lai tiktu izmantota citā Colony Builders grāmatā, tad krietni interesantāk ir pievērsties romāna varoņu problēmsituācijām. Kā galvenais varonis romānā ir jaunais Teodors ‘’Teo’’ Karro un MI Dārsijas tāds kā protežē vai vismaz numur viens, kuram palīdzēt un kurš savukārt palīdz Dārsijai. Teo vēl ir viens no pēdējiem, kuriem ticis ‘’ļauts’’ piedzimt bioloģiski, bet kurš ar lielu varbūtību nemaz nebūtu sasniedzis savu pašreizējo 21 gada vecumu, ja ne Dārsijas medicīniskas palīdzības dabas ekstensīva iejaukšanās, kas Teo lielā mērā padara par kiborgu. Fakts, ko no malas nepateiksi, pat neaizdomāsies, bet, kas neapšaubāmi tam palīdz kā virtuālajā Pārbaudījumu pasaulē, gan fiziskajā, kad pienāk cilvēces bēgļu atgriešanās uz Zemes brīdis.

MI/AI Dārsija ir viltīgs un rafinēts tēls. Viņa apzinās nepieciešamību balansēt nepieciešamību pašai lemt un rīkoties, kas līdz šim acīmredzami nācis vairumam par labu, attiecībā pret cilvēkos esošo vajadzību lēmumos, īpaši būtiskākajos, nepieciešamību būt tiem (pašiem), kuri pieņem ižķširošo gala lēmumu, dot izvēles (ilūzijas) brīvību. Gan mājienos un atklāsmēs par notikumiem pirms Reincarnation Trials sižeta aizsākuma, gan romāna ietvaros Dārsija ne reizi vien ir pieņēmusi lēmumus, kas itkā ir par labu vairumam un pie reizes pašai, bet, kas rezultējies ar cilvēku upuriem, ja ne tieša veida slepkavībām. Aspekts, kas liek uz kuģiem izveidoties Anti-AI jeb Anti-Dārsijas frakcijām, kuras negrib pieļaut nākotni, kurā Dārsijas vara pār cilvēci nostabilizējas un kļūst tikpat kā negāžama.

Teo apzinās risksus, bet vismaz uz doto brīdi romāna gaitā labumi, bez kuriem izdzīvošanas izredzes dramatiski kristos, ir pārāk lielas, lai Teo no Dārsijas atbalsta tagad un tūlīt pārsviestos uz pretējo pusi, bet vismaz lasītājam tiek sniegta informācijas druskas, kas liek aizdomāties.

Nevar nepiefiksēt frāzes ‘’Slow is smooth and smooth is fast’’ izmantošano, jo tā identiska ar tādu pašu frāzi citā Conquering New Earth romāna, kas gan izdodas agrāk par šo, bet būtību tāpēc nemaina. Līdzīgi nereti gadās ar vairāku tēlu vārdiem, kuri vismaz atkārtojas ne tiem pašiem sižeta darbībā nozīmīgākajiem tēliem starp romāniem, kas attiecīgi Pārdomu rakstos un vispārīgi neļauj izveidoties liekam mulsumam. Turpinot domu par mazāk svarīgiem, to starpā fona, tēliem, tad autoram neizdodas izvairīties no tādiem, kuru galvenā pamatfunkcija ir tikai un vienīgi attiecīgajā momentā pavirzīt sižetu uz priekšu, dot galvenajam kādu mirkļa vai ilgtermiņā risināmu problēmu.

Lai arī grāmata tiek noslēgta ar frāzi ‘’to be continued’’, tad arī pēc 5gadiem šim romānam turpinājuma tā arī nav.

Han Yang – Colony Builders

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir 3152.gads un cilvēce ir spējusi kolonizēt pat tik no Zemes salīdzinoši attālus nostūrus, kā aptuveni 4,2 gaismas gadu attālumā esošo Proxima B planētu, bet cilvēce par laimi vai šajā nākotnes versijā diemžēl nav vienīgā inteliģentā un kosmsu apgūt spējīgā rase. Sekojoši cīņa par teritoriju un resursiem ir sīva un pēdējā laikā un jau labu laiciņu šī cīņa pret par traliniem sauktajiem citplanētiešiem ne tikai vienkārši nesokas, bet iet tik smagi, ka Imperatore un citi pie varas esošie nesen atklāto tārpejas tehnoloģiju steidz izmantot, lai veiktu pēdējās cerības ekspansiju uz citām eksoplanētām.

Ekspansija, kas vienlaikus nolemj neapskaužamam liktenim vecās koloniju planētas, lai paralēli ‘’taktisko atkāpšanās’’ kaujām novirzītu resursu, lai cik minimāli tie nebūtu, uz jaunajām kolonijām un potenciālajai nākotnes cerībai un palīdzībai, ko tās varētu pēc laika sniegt vēlāk nākotnē cilvēces palīdzību karā pret citplanētiešiem. Vienas šādas kolonijas uz Oculi 9 planētas tiek uzticēta Aleksam Piersonam, līdzi dodot vien četru cilvēku komandu, tādus kā advancētu printerus un replikatorus, ar kuru palīdzību sekojoši ir iespējams īsā laikā izveidot bāzes nometni. Bet ar visu to nevar teikt, ka kolonizācijas izveidošanai tiktu dots pats maksimums. Kā nekā šis tas jāatstāj Zemes aizsardzībai.

Būtiska Colony Builders sadaļa ir Aleksa un tā biedru cīņa pret Oculi 9 dzīvās dabas floru un faunu, kura ļoti saprotami pret jaunajiem ciemiņiem, kuri savās darbībās nebūt nav viesmīlīgi un miermīlīgi, reaģē ar agresīvu pretreakciju. No pirmajiem skeniem, vēl esot orbītā, un arīdzan, kad nokļuvuši uz planētas, Okulaja šķiet pēc visiem parametriem pat piemērotāka dzīvībai nekā Zeme bijusi, bet, to sakot, aizdomas un nejauku priekšnojautu rada jau acīm manāmais, ka dabas daudzveidība uz planētas ir krietni mazāka. Par nemanāmiem gan nevar teikt dažu labu plesīgo sugu, būtu tie lielizmēra sikspārņi vai lāčveidīgi radījumi, kuru veidolā tad planēta liek manīt savu nepatiku, bet vēl vairāk par šiem diviem, pirmās nopietnās problēmas un galvassāpes Aleksam un tā kolonistu komandai sagādā mušķērājam līdzīgs super augs, kurš, jo vairāk ar to saskare, jo tālāk no vizuālās līdzības tam būt ar mušķērāju. Neiroloģiskās un cita veida attīstības atšķirības liek krietni pārdomāt stratēģiju, lai viens šāds vietējais nesāktu apdraudēt ne tikai jaunos kolonistus, bet pastarpināti arī visas cilvēces likteni.

Colony Builders no autora Han Yang puses iztiek bez jebkādiem GameLit vai LitRPG fantāzijas subžanra elementiem, kas no Goodreads atsaucēm šķiet bijis daļa no mārketinga stratēģijas, kas tos piesaistījis un licis smagi vilties. Tomēr gribas teikt, ka grāmata, tās sižets un varoņi nezina, ko ieguvuši, atmetot solo grāmatas ietvaros citkārt tik nevajadzīgus elementus, kuru interesanta izveide, labs izklāsts un saistoša saplūdināšana iekš sižeta uz lapaspuses ne vienmēr tik intriģējoši izdodas. Šim romānam, kā liels pluss, ir arīdzan ierobežotais tēlu klāsts, kas vēlāk neizbēgami tiek paplašināts, bet sākotnējā fāzē, kad bez Aleksa ir vēl vien citi četri puslīdz galveni tēli, domājams autoram drīzāk neplānoti nāk grāmatai par labu. Aspekts, kur citkārt Han Yang ir tieksme savu grāmatu pārbāzt ar neskaitāmiem maziem, nenozīmīgiem un vien epizodiski noderīgiem tēliem, kuri lietderība ir vien palīdzēt virzīt sižeta gaitu uz priekšu.

Aleksa prioritāte ir viena – kolonijas pēc iespējas ātrāka izveide un palaišana, lai tā jo drīzāk darbotos uz maksimālo iespējamo kapacitāti un varētu sniegt atgriezeniskās palīdzības saiti Zemei. Lai to panāktu jāpieņem ne viens vien grūts lēmums vai vismaz ne tas vieglākais, ja vajadzētu ilgtermiņā domāt par Oculi 9 dzīvās dabas saudzēšanu, lai paši spētu iegūt vajadzīgos resursus. Tā teikt Aleksu vienā telpā ar dabas draugiem un aizstāvjiem neielaist. Tā metodes pret siskpārņiem, lāčiem, mušķērājiem vai ko citu tikpat kā uzreiz ir tās drastiskākās, lai viens un divi censtos tikt ar to sagādātajām problēmām galā.

Varoņu ikdienas problēmas un dienas kārtību sastāda un aizņem ar kolonijas izveidi saistītie izaicinājumi. Vien reta ziņa caur tārpeju tos pēc kāda laika sasniedz par romānam fonā notiekošo, kas jo vairāk tie uzzina, jo drūmāk izklausās. Līdz grāmatas sižetā uz noslēguma fāzi tiek aktivāk iesaistīta citplanētiešu (un ne tikai ar cilvēci karā iesaistītie) Colony Builders vēl varētu potenciāli iztēlot, kā solo grāmatu, bet pēcāk jau ļoti labi nomanāmi sižeta turpinājuma aizmetņi potenciāliem turpinājumiem, pat ja līdz šim 2023.gadā publicētajam romānam tāda vēl nav.

War Without End (The Horus Heresy #33)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kāda gan varētu izskatīties nākotne pēc Imperatora aizsāktā Krusta Gājiena? Kādi gan varētu būt astarte leģionāru un ģenētisko superkareivju mērķi un pielietojums? Vien dažiem pietiek drosme sev uzdot šādus jautājumus un vēl mazākam skaitam meklēt atbildes. Tā vien šķiet Horusa sacelšanās visiem, būtu tie lojālistu vai nodevēju leģioniem piederīgie, var nosacīti atvieglojumā nopūsties un Warhammer Visuma versijas mūžīgais karš var turpināties.

Šī War Without End īso un garo stāstu lasīšanas laikā krietni biežāk, kā pirmajos divos iekrita acīs, roka sniedzās iezīmēt un saglabāt e-grāmatas versijā dažādus autoru prozas teikumus. Tajos paustā ideja, vai nu labi sasaucās ar konkrētā tēla dabu un/vai pašu Horus Heresy lielo sēriju kā tādu. Tā arīdzan vairāku stāstu varoņi no krājuma ir jau agrākos romānos vairāk vai mazāk iepazīti un dod ieskatu kādā nebūt momentā, kas lielā romāna ietvaros attiecīgajā sižetā palicis aizkadrā.

Tā krājums iesākas ar The Devine Adoratrice stāstu no Graham McNeill autora ar tēliem no #29 Vengeful Spirit vairākas desmitgades pirms romāna sākuma. Vēl ilgstoši pirms Horuss izšķirsies par labu Imperatora nodevībai, bet jau tad arī stāsta varoņos mīt ļaunprātīgas domas un plāni, pat ja mazākā mērogā, tad tikpat varas spēļu savtīguma motivēti, kurus tie vēlāk centīsies īstenot realitātē.

Līdzīgā manierē, bet salīdzinoši labākā izpildījumā James Swallow izdevies tā Gunsight stāsts, kurā savukārt var atminēties dažu labu varoni no #13 Nemesis. Atšķirībā no iepriekš pieminētā stāsta, šis savā hronoloģiskajā darbībā norīt pēc attiecīgā romāna, kurā galvenais varonis astarte un reizē snaiperis Eristede Kell cenšas pabeigt tam Malkadora, Terra/Zemes reģenta uzticēto misiju, censties nogalināt nodevēju Horusu vēl pirms tā spēki sasnieguši cilvēces dzimto planētu. Stāsta ietvaros iekrita acīs frāze ‘’If a mans expects to die, hopes, knows that it will happen… Is he still really alive?’’.  Eristede apzinās, ka misija, noslēgtos tā ar izdošanos vai atkal izgāšanos, šoreiz, esot uz Horusa primārā kuģa Vengeful Spirit diezin vai noslēgsies tam vēl dzīvam esot. Fakts, kas gan tam (gandrīz) ne mirkli neļauj novirzīties no uzticētā mērķa.

Tāpatās, pieturoties pie jau agrāk manītu un iepazītu tēlu fakta, jāpiemin A Safe and Shadowed Place stāsts (autors Guy Haley – autors arīdzan #34 Pharos romānam), kurš piedevām ir no nodevēju astartes skatpunkta. Stāsts, kas dod ieskatu tam, kā gan nodevēju Night Lord (NL) kuģi tik ātri uzzina par Imperium Secundus izmantoto bāku uz Sotha planētas. Citāts no šī stāsta ir krietni īsāks ‘’Hope is and illusion, life is pain’’, kas reizē labi ilustrē kā NL, tā citu nodevēju leģionu vienu no filozofijām, bet reizē arī dzīves realitāti lielākajai daļai parasto mirstīgo iekš Warhammer Visuma.

Kas patika attiecībā uz krājuma sastādīšanu un stāstu/noveļu secību, ka vairākkārt viena autora darbi seko viens otram, kas salīdzinoši labāk ļauj iejusties prozas manieres stilā, iepazīt to rūpīgāk pirms pievērsties citam, vai, Nick Kyme un tā divi Imperfect un Chirurgeon stāsti, katrs ar savu sižetu, bet savā starpā saistīti, tos ļauj novērtēt jo labāk, nekā, ja to starpā būtu vēl kāds cits stāsts. Iekš Imperfect stāsta nosaukums apzīmē Ferrus Manus (Iron Hands leģiona primarks) tēlu, kurš, nebūs nekāds maiteklis, Horusa nodevībā mirst visai agri. Tam stāsta ietvaros ir visai interesanta saruna ar nodevēju Fulgrimu, kas rada maldīgu iespaidu par hronoloģisko novietojumu vispārējās sērijas ietvaros, kas laikam (šoreiz, lai izvarītos no maitekļa, vien mājiens) būs gana teikts.

Imperfect noslēgumā Fulgrim saruna ar citu, agrāk manītu tēlu, apotekāru un ķirurgu Fabiusu (no Marsa, bet pieslējies Emperor’s Children nodevēju leģionam un ar vislielāko ‘’skatuves laiku’’ #23 Angel Exterminatus romānā), kurš savukārt ir sekojošā Chirurgeon stāsta galvenais varonis. Lai raksturotu Fabiusa būtību, ļoti labi der citāts ‘’Not only do my tools cut flesh, they explore truth’’. Lai arī sākotnēji atmiņu fragmentos stāstā Fabiusu vēl vada cēli mērķi, tad jo tālāk pa izvēlēto ceļu Fabiuss spēris soļus, jo vairāk un uzskatāmāk redzams, ka Horusa nodevība ir tam vien devusi jo izdevīgākus apstākļus, kuru haosa nu jau vairāk prioritarizēt sevi. Tā vien šķiet, ka klusībā pie sevis Fabiuss sevi tur augstākā godā par jebkuru primarku, un neviens upuris, pat ne kāds par kolēģi un draugu saucams, būtu augstākam mērķim smādējams upuris.

Par agrāk manītiem tēliem noteikti var uzskatīt primarkus, kas gan Horus Heresy ietvaros būtu pašsaprotami, tad tomēr turpinot tematiku var pieminēt lojālistu Blood Angels primarku Sangviniusu, kurš atšķirībā no vairākuma savu ‘’brāļu’’ primarku iedabas šķiet krietni vairāk piedomā par ‘’dēliem’’ astartēm un to kā ‘’tēvu’’ lomu tos vadot un esot kā līderiem arī ārpus kaujas lauka, lai tie neizvērstos par prastiem ‘’instrumentiem’’, kuriem bez ienaidnieka asinsizliešanas neatrastos citu noderīgu pielietojumu un mērķu. ‘’Our limitations as fathers are doubly reflected in our failings as brothers’’ (no Virtues of the Sons by Andy Smillie) reizē atbilst arī primarku savstarpējām attiecībām vai to trūkumam, kad savstarpējās attiecības, nesaskaņas un strīdi, pārpratumi un aizvainojumi, tai skaitā pret Cilvēces Imperatoru, tiktu šādi izskaidrotas, par ko tad ar dzīvībām dabū maksāt triljoniem parasto iedzīvotāju.

Par parastu gan nenosauksi krājuma noslēdzošā un gribētos teikt sižeta saistošajā ziņā vislabāko no visiem Wolf Mother by Graham McNeill stāstu, un ne tikai aiz tā, viens no trim galvenajiem tēliem būtu nemirstīgā/Perpetual Alivia Sureka tēls (epizodiski manāma iekš #29 Vengeful Spirit), bet arī tās interaktīvā attiecību dinamika īsajā stāsta ar astarti Severian tēlu, kurš varētu būt viens no retākajiem indīvidiem Visumā un ar to domājot Imperatoram lojālu Sons of Horus leģiona (nu jau bijušo) biedru, kas paša acīs ir vien nejaušas apstākļu sakritības rezultāts. Bet, lai kā nebūtu, tad trešā stāsta galvenā varone, vien 12gadīgā Vivyen meitene, kurai nepieciešama steidzama izglābšana, varēs justies pateicīga.

Stāstu krājums, kurā ir pa dažam labam, kā jau tas mēdz gadīties, kas pēc izlasīšanas tagad diži atmiņā vairs nav palicis, pēc kura izlasīšanas rodas jautājumi par to lietderību, bet kā viens var saprast, kāpēc to sižetiem (lieliem un maziem) neatrastos vieta garāka apjoma romānā.

Scott Bartlett – Spacers #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš citplanētiešu Zanteku uzbrukuma atvairīšanas pirms 50 gadiem, cilvēce spējusi attīstīt SFF žanram cienīgas tehnoloģijas un kolonizēt ne vienu vien planētu un to zvaigžņu sistēmas, bet tas viss vismaz attiecībā uz Spacers sērijas pamatlokāciju vispārējā Dawn zvaigžņu kopā/klasterī bijis iespējams ar citkārt detalizētāk neizpētītas tārpejas palīdzību. Kad tā vienā jaukā dienā pēkšņi aizveras un nošķir sērijas varoņus no Zemes (ne visiem kā dzimtā puse), tas ievieš milzu pārmaiņas ģeopolitiskajos spēka samēros. Bez ANO tipa United Nations Colonies kā dominējošā spēka virsvadības un uz to pēkšņas ietekmes spēju zuduma, dažādās milzu korporācijas gatavas ķerties viena otrai pie rīkles, kas piedevām viss notiek ar citplanētiešu Zanteku draudiem fonā.

Jāsaka gan, ka paši citplanētieši visas sērijas garumā (lai arī desmit grāmatas, tad individuālie lpp apjomi nav nekādi lielie) vairāk ir kā fona drauds, bet to pašu nevar teikt par viņu izraudzīto cilvēces nodevēju, caur kuru cer ne tikai gūt vienkāršu uzvaru pār pretinieku, bet pa virsu tam arī to pilnībā iznīcināt līdz pēdējam indivīdam. To plāni stiepjas gadsimtiem tālā pagātnē, bet ne gluži lineāri tālu, kad vēl cilvēce savā Visumā par kosmoskuģiem nav pat aizdomājusies. Zanteki lūk nāk ne tikai no cita Visuma, bet to pusē laika plūsmas ritējums noris pretējā virzienā. Interesants koncepts, kas reizē nāk ar saviem ierobežojumiem, kādēļ tie nevar vienkārši izmantot savu tehnoloģisko un skaitlisko pārspēku, lai veiktu vienu vai vairākus masīvus uzbrukumus un lieta būtu darīta.

Laika plūsmas pretējā plūsma un tehnoloģija ļauj Zantekiem par Cikliem nosaukta koncepta veidā ‘’restartēt’’ laika līniju uz Zemes. Izmantot savu ‘’aģentu’’ un sērijas galveno ļaundari Saimonu Molu, lai izmēģinātu rīcības izvēļu un labākās uzvaras sasniegšanas stratēģijas, pretinieku reakcijas uz tām, lai galu galā panāktu vēlamo mērķi. Tikmēr par Mola motivāciju visas sērijas garumā vairāk vai mazāk tiek doti tikai mājieni, bet gana noprotami, lai varētu secināt, ka tie saistīti ar vardabīgu mūža mīlestības zaudējumu. Ar mīļotās personības nāvi, kuru kā vienīgo saskatījis, kura spētu iegrožot tā sliktākās īpašības un izcelt tās labās, kuru balss spēks sērās un dusmās pieklusis līdz teju nedzirdamam līmenim. Tik liels ir zaudējuma spēks, ka Mols nu ir apņēmības pilns, lai kā mūža mērķi padarītu palīdzēt Zantekiem panākt visas cilvēces izmiršanu.

Retajos skatpunkta fragmentos no Mola puses gan ‘’nabadziņš’’ sāk izjust nogurumu no psiholoģiskā sloga no Cikla uz Ciklu. Lai arī nereti, kad sāk tuvoties mūža nogales vecums, neviens vien labprāt izvēlētos nemirstību, kas dažādos fantāzijas žanros visvisādi apspēlēts, tad kādā brīdī var arī iestāties saprotams nogurums, kas gan Mola tēla gadījumā žēlsirdību, ņemot tā mēŗki, neizraisa. Kas savukārt nāk par labu sērijas galvenajam labajam varonim Tedam Tačeram un tā sabiedrotajiem.

Vien sižetiski salīdzinoši nesen Tačers saņem komandēšanā savu pirmo kuģi Ņūdžersiju un pirmoreizi piekrīt iestāties privātā sektora korporācijā Frontier Securities Veronica Rose vadībā. Pavērsienu dzīvē, kuru izraisa iniciālais uzbrukums pašā sērijas sākumā un liek piekrist doties uz Dawn klasteri. Pat bail iedomāties, kāds gan būtu cilvēces vispārējais liktenis (mājienam var teikt, ka vienlīdz jauks tas abās pusēs nav), ja ne izšķirošais Mola un Zanteku pretinieks, zem kura karoga pulcēties labajiem varoņiem, netiktu novirzīts īstajā laikā uz īsto vietu, kuru gan visvairāk motivē vēlme atjaunot tārpeju, lai varētu nokļūt atpakaļ pie sievas un vēl nedzimušā dēla, kad visi šīe galvu reibinošie notikumi aizsākas.

Pie cilvēces varoņiem, Tačera sabiedrotajiem nav gan pieskaitāmi tikai un vienīgi mīļi un jauki tēli, kurus gribētos par draugiem saukt, bet jo tuvāka ir cilvēces kritiskā izdzīvošanas stunda, jo mazāk izvēlīgs Teds Tačers var atļauties būt. Viena daļa drīzāk vispirms domā par savu pašlabumu, kas, ja Molam ļautu vaļu, īsā laikā būtu apaļa nulle. To sakot, varētu brīnīties, kādēļ gan ar Mola vadības stilu kāds vispār no cilvēces, pat nezinot par tā slepeno sadarbību ar citplanētiešiem, vispār piekristu iestāties viņa CoG superaliansē, bet Mola dzelzs dūres stils nav bez īstermiņa labumiem, jo katrs disidents var būt gana drošs, ka tam no nāves neizsprukt. Ne visiem paveicas ar Tačera drosmi, ar tā apstākļiem un resursiem, lai spētu no reizes uz reizi stāties pretim.

Neko būtisku nesamaitājot par visas sērijas noslēgumu, kura gan nesakrīt ar kulminācijas kauju pret Mola sapulcētajiem spēkiem, visnotaļ visiem neies pie sirds. To tik ļoti nevar apzīmēt, kā esam par labu vienos vārtos, kas nevienmēr ir vajadzīgs. Par salīdzinājumu nāk prātā kriminālromānu veidā atrast vainīgo līdz grāmatas beigām, bet tomēr var radīt gana lielu vilšanos, ka autors izjutis vajadzību sērijas beigās pievienot paskaidrojošu pēcvārdu par savu izvēli, kas, ja tā padomā par laika līniju un varbūt pat parēlu Visumu (gan cilvēku, gan citplanētiešu pusē) un kā nu kurš to visu interpretē, ir pat gana loģiski. Tā teikt sērija ieintriģē, lai būtu vēlēšanās izbaudīt citas autora Scott Bartlett sērijas.

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Harper Voyager

Manas pārdomas

Kas gan par neiedomājami lielu spēku ir mīlestībai! Uz ko tik tās skartie nav gatavi, kādiem šķēršļiem iet cauri un upurēt citus, lai tikai atgūtu zaudēto personu un ignorētu visus citus loģiskus brīdinājuma signālus, kuri citkārt, no malas paskatoties, liktu šausmās par savu rīcību nodrebināties. Tā varētu raksturot gan triloģijas vienu no galvenajām varonēm Eve, gan sērijas ļaundaru līdera Gabriela rīcības motivāciju.

Pirmoreiz lasītājs sastop Ievu, kad tās pašbūvēts kaujas robots piedalās WWE stila cīņās postapokaliptiskas pasaules WarDome izklaižu cīņas arēnā. Pēc postoša kodolkara, kas lielu daļu agrākās ASV (aizmirsuši un sauc par Yousay nevis USA) teritorijas pārvērsts vienā lielā stiklotā un radioaktīvi neapdzīvojamā tuksnesī. Bet ar to vēl visa pasaules priekšvēsture pirms sērijas sižeta nebeidzas, jo triecinie ir kā katalizators, lai Sanandreasa lūzuma līnija atdalīto līdz tam esošo Kalifornijas pussalu pilnībā no kontinenta. Ja vēl ar to nebūtu gana, tad pēc-apokaliptiskā kodolkara seku pasaulē varu pilnībā pār ASV pārņem korporācijas, rezultējoties ar War 4.0, no kura par divām vadošajām kļūst Daedalus un BioMaas korporācijas. Katra sērijas gaitā atrādīs divas pavisam atšķirīgas vizījas cilvēces attīstības nākotnē.

Bet interesantā kārtā neviena no šīm korporācijām nebūs triloģijas ļaundari, lai arī brīžiem tie vēlētos būt tieši tie, protams, ne savās acīs. Jau minēju ļaundaru līdera Gabriela vārdu, bet arī savās acīs lifelike androīds Gabriels nevēlas uzņemties sliktā varoņa godu, visu atbildību par savu pašreizējo dabu un nostāšanos uz slepkanieciskā monstra ceļa, kurš mīlestības vārdā gatavs iznīcināt visu cilvēi, vaino savu radītāju Nicholas Monrova. Nikolass, kurš reiz bija trešās korporācijas Gnosis Laboratories līderis, kurš vēl pirms meitas Anas nonākšanas komā jau bija veiksmīgi spējis radīt androīdu klasi, kuri to idealizētajā nākotnes vīzijas versijā noteikti bija iztēloti kā palīgi cilvēcei tās attīstības jaunajā laikmetā.

Tā vietā seko konkurentu uzbrukums, meitas faktiska nāve, bet faktiska Gabriela lifelike ‘’māsas’’ un mīlestības Greisas nāve (un ļaundara Gabriela izcelsmes pirmais pieturpunkts), lai arī ir paspēts to nogādāt drošībā, lai uzturētu pie dzīvības, un trīs robotu likumi, kurus Nikolass piemēro arī jaunajiem lifelike androīdiem tas izdzēš ar arīdzan pašradītu vīrusu Libertas, lai paranojas ietekmē atbrīvotos no konkurentiem.

Sekojoši nonākam pie stāsta ‘’tagadnes’’ katalizatora, kurā arēnas cīņas laikā Ieva nonāk dzīvībai bīstamā situācijā un šķietami izmanto pārdabisku spēju, iznīcinot pretinieku robota elektroni. Ja vēl cīņas netiktu translētas pa eksistējošo televīziju kā vienīgā nopietnā postapokaliptiskā izklaide, Ieva varbūt vēl spētu vairāk vai mazāk atgriezties agrākajā dzīvē, bet šī epizode to nostāda tik nekārotās uzmanības, abu minēto gan korporāciju, gan lifelike ļaundaru, krustugunīs.

Kā jau piederas pie Young Adult subžanra fantāzijas, tad nevar iztikt bez romantikas, kuru triloģijas pirmajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu kā sērijai sniedz Ezekiela tēls. Ezekiels, kurš kopš brāļu un māsu ‘’apvērsuma’’ pirms diviem gadiem jeb tiešāk sakot gan Nikolasa, gan gandrīz visas tā ģimenes slepkavībām palīdzēja izdzīvot Monrovu ģimenes pēdējai atvasei Anai, nododams to Nikolasa kolēģa Sailasa gādībā, kurš savukārt pametis GnosisLabs centru, lai censtos paslēpties nu jau par salu palikušajā un par Dregs pārsauktajā pussalā. Divus gadus Ezekiels klejojis riņķī apkārt cerēdams no jauna atrast iemīlēto ‘’radītāja’’ atvasi.

Divi gadi, kuru iemeslu neļaus aizmirst tā torsā ievietots piemiņasobjekts. Objekts, kuru Ezekiels jebkurā brīdī varētu vienkārši izraut, jo lifelike androīdiem piemīt neticama reģenerācijas spēja, neņemot vērā absolūto skaistumu un cita veida pārspēku pār parastu mirstīgo, bet Ezekiels pats labāk izvēlas neaizmirst ne savu, ne savu lifelike ‘’māsu un brāļu’’ izdarītās izvēles, kuras tie turpina veikt.

Bez mīlestības tematikas un motivatorspēka gan uz labo, gan ļauno, triloģijas garumā tikpat būtiski un vienmēr gandrīz konstanti tēlu pacelts ir ‘’ģimenes’’ un piederības sajūtas aspekts. Tā lifelike androīdu gadījumā tos acīmredzami savā starpā nesaista nekādas asinradniecības saites, bet tā vai tā vienas sērijas un partijas radīšanas laika dēļ tie viens otru sauc par vairākkārt jau pieminētajiem brāļiem un māsām. No kā savukārt pats pirmais lifelike Gabriels, kuru Nikolass piespiež kļūt par slepkavu, lai pēcāk tā dēļ pats samaksātu augstāko cenu.

Ģimene, kuru cits sērijas galvenais tēls un triloģijas sākumā par Ievas labāko draudzeni sauktā Lemon Fresh (vārda izcelsme meklējama faktā, ka tikusi kā zīdainis pamesta un atrasta kartona kastē ar attiecīgā nosaukuma produkta uzdruku). Lemona (kaut gan tikpat labi latviskojot varētu arī nobeigt vārdu ar -e), kura pirmos teju padsmit gadus vairāk vai mazāk saviem spēkiem izdzīvojusi starp Dregs postapokalipses graustiem. Jau agrīnā vecumā iemācoties skarbās dzīves realitātes mācības līdz dienai, kad pirmoreiz sastop Ievas un Sailasa tēlus, kuri tai iemācis, ka ne vienmēr katrs grib tikai ņemt un ņemt, ka reizēm pasaulē ir arīdzan reti labi personāži, kuriem prieku sagādā dalīties un dot.

Neliels mājiens, ka triloģijas otrās grāmatas nosaukums Dev1ate3 vairāk šķiet attiecināms uz Lemoni, un sekojošā kārtā ir vēl kā ceturtais tematiskais triloģijas punkts, kurā dominē klasiskais ‘’savējie pret svešajiem’’ aspekts , kas bieži vien kalpo kā iracionāls iegansts agresijas izgāšanai pret iedomāto ‘’ārējo naidnieku’’.

Tā arīdzan starp Ievu un Lemoni vērā ņemams ir to kopīgais moto ‘’Stronger together, together forever’’. Draudzības moto, kurš triloģijas pārbaudījumu gaitā tiks pamatīgi pārbaudīts. Moto, kas liek atcerēties un neaizmirst citus Ievas un Lemonas sabiedrotos, jo vairāk aiz tā, ka viens no tiem vārdā Krikets ir Sailasa radīts robots, iecerēts kā tās kompanjons un sargs bīstamajā Dregs pilsētā. Lifelike androīdi un citi roboti, kuri apveltīti ar sevi apzināties spēju, atšķir paklausība vai tieši ‘’brīvestība’’ no visiem SFF žanra faniem zināmajiem klasiskajiem trim robotikas likumiem. Likumi, kurus Gabriels apvērsumā interesantā kārtā to vietā izveido savus ‘’Your body/mind/life is not your own’’.

Jautājums, kas skaitās dzīvība, vai robots un androīds, kuru cilvēks radījis un apveltījis ar tam savu un unikālu personību un identitāti tikai tāpēc, ka ir mākslīgi radītis nevis bioloģiski piedzemdēts, neskaitās jauna dzīvības forma. Un pastarpināti arī metāla un cita veida materiālu roboti, ne tikai acīmredzami un pavirši ieskatoties ar cilvēku parasto sajaucamie lifelike indivīdi. Tā, atgriežoties pie iepriekšējā paragrāfā pieminētā Kriketa, šis tēls par izbrīnu sērijas ļaundariem brīvību no trim ‘’verdzības’’ likumiem nepielīdzina visatļautībai un sekojošai gandrīz vai genocīdiskai atriebības kārei pret visu cilvēci.

Ja būtu jāatrod pie kā triloģijā piekasīties, kas nebūt nav jau priekšlaicīgi paredzamās romantiskās sižetlīniju iezīmes, tad jo tuvāk sērijas beigām, jo uzskatāmāk par tādu punktu kļūst dažāda veida loģistikas aspekti. Bet atliek vien sev atgādināt, ka par to būtiskāki ir citi tematiskie jautājumi un tēlu piedzīvotais un pārdzīvotais, lai tādejādi neļautos lieki sev sabojāt stāstu. Cits, ko gan var novelt tieši un tikai uz autoru Jay Kristoff, ir autora izdomātie jaunvārdi, šķiet jauniešu izteikšanās leksika postapokaliptiskajā pasaulē un visāda citāda ‘’modernība’’, kas, lai arī piederās pie lietas, lai nebūtu, ka tēli izsakās tā itkā dzīvotu lasītāja ‘’tagadnē’’, tad tomēr biežāk izrauj no prozas plūsmas nekā to dzen uz priekšu.

Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Sešpadsmitgadīgais Ralfs Papandreu ir tālu no nepacietības pārņemtas sajūsmas, kad tam savs vasaras brīvlaiks jāpavada pie tēva kaut kādā Āfrikas nekurienes valstī Etiopijā, kur tēvs Afarā nodevies tam neizprotamas nozīmes izrakumiem. Ralfs pat nevar iedomāties, kas gan tik tam nebūs jāpiedzīvo un jāpieredz, kur gan laikā, gan telpā vien pāris nedēļu laikā tam būs lemts nokļūt.

Ralfs pavisam īsā un vien nedaudz virs 200 lapaspusēm ‘’garajā’’ X Ralphi Indrae romānā nerada to labāko pirmo iespaidu par sevi. Pieradis pie mūsdienu ērtībām un visur pieejamā interneta, puisis teju vai krīt asaru plūdos un izmisumā, kad izrakumu vietā tas dārdzības dēļ tiek ieslēgts vien reizi dienā uz stundu. Tā arī puisis savās pārdomās (gandrīz visa grāmata no viņa skatpunkta) neslēpj savu nievājošo un augstprātīgo attieksmi pret vietējiem, jo kurš gan ‘’sakarīgi domājošs’’ cilvēks no brīva prāta un varbūt pat ar prieku tur dzīvotu. Tikai viņam nabadziņam tuvojas pasaules gals, kad spiestā kārtā tur jādodas.

Lai gan vienlaikus Ralfa bērnību, kaut arī par iztikšanu un pilnu vēderu vai labām drēbēm vai ko citu tam nav jāuztraucas, tad uzmanības un mīlestības apliecinājumi no vecāku puses ir kritiski zemā līmenī. Katrs no tiem aizrāvies ar savu karjeru un jau gadiem nedzīvo kopā. Ja iepriekšējā gadā Ralfam bija jāpavada vasara pie mātes un jāpiedzīvo amerikas trakais temps un Holivudas nerimstošais mediju uzmanības grūti panesamais spiediens, pat ja māte kā to fokusa galvenais objekts, ko puisis uzreiz saprot, ka nevarētu paciest un ilgstoši tādā vidē uzturēties, tad motivācija izprast vajadzību rakāties pa iežiem cerībā atrast aizvēsturiskas fosīlijas un kādēļ gan tas kādam būtu pat mazākajā mērā svarīgi, arī Ralfa tēlam diži nav.

Jāsaka gan, ka ne fonā esošais mātes, ne biežāk sižetā redzamais tēva profesora Kostidisa tēls balvas par gada vecākiem, kur nu vēl mūža ieguldījumu, nevar cerēt sastapt. Tēva uzmanību un rūpes pamatā aizņem vien domas par kādu diženu atklājumu, pat ierasties lidostā vai vēlāk izrādīt nometni, parādīt kas ir kas izrakumu darbības principos arī tam nav vaļas. Vien butaforiski ir tā mīļie vārdi, sagaidot dēlu, lai tikpat ātri pret to attiektos kā vien pret parastu sev padoto darbinieku.

Afara par izrakumu lokāciju X Ralphi Indrae romānā nav izvēlēta nejauši. Pat tālu no tā, jo tieši tur 1974.gadā reāli eksistējošam paleoantropologam Donaldam Džohansonam izdevās atrast par Lūsiju vēlāk nosauktu sena humanoīda Australopithecus afarensis fosīliju kopumu. Romāna premisē tiek likts noprast, ka autora Didža Sedlenieka radītajā pasaules versijā ir iespējama ceļošana laikā, kas uz papīra varētu šķist kā piedzīvojums aizraujošāks par aizraujošu, bet reizē būtu uz katras kustības ‘’stūra’’ jāuzmanās, lai netiktu padarīts kas tāds, kas līdz nepazīšanai izmainītu tālākās vēstures gaitu un radītu kādu nebūt paradoksu ar katastrofālām sekām.

Diemžēl ‘’laika mašīnas’’ tehnoloģijas ieviešana sižetā, ja vēl pirmajā momentā ziņkārīgas intereses izraisošu lasītājā, tad autors liek pieņemt tā darbības iespējamības principu ar domu, ka tas vienkārši kā 2+2 būtu jāpieņem, bez dižiem paskaidrojumiem. Ja jau neviens no tēliem grāmatā nezina to darbības principu, tad kādēļ gan piepūlēties un censties to pašam izdomāt, lai iztiek un būs gana labi tā kā ir. Savā ziņā interesanta ir ideja, ka atpakaļ laikā tiek sūtīts nevis viss ķermenis, bet vien apziņa, ka tam nepieciešams kāds saimniekorganisma ķermeņa objekts, lai varētu tad pagātnē tajā iemiesoties un no tā skatpunkta piedzīvot pagātni, kas atkarībā no personas vai pat dzīvnieka var nebūt tā pati patīkamākā pieredze. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā tiem vienīgo zināmo veidu, kā atgriezties ‘’tagadnē’’ un savā ķermenī.

Lasītpriekam un baudāmībai pieķēru sevi pie domas, ka palīdz, ja divas instances, kad galvenais varonis ceļo laikā sadalītu kā divus individuālus īsos stāstus, kurus vieno divi galvenie tēli. Divi, jo Ralfs Papandreu ne vien iepazīistas ar vienīgo sava vecuma tīni izrakumos, kura devusies līdzi mātei un pati ir sākotnēji krietni ieinteresētāka visā piedalīties, bet ir arīdzan galvenā kūdītāja uz pārgalvīgu rīcību, kas tos aizsūta aizvēstures pagātnē.

Bez sakritībām un galvenajiem varoņiem veiksmīgiem atgadījumiem, kad jāatgādina sev, ka tā tik vien romānā būtu iespējams, X Ralphi Indrae neiztiek. Tā arī noris ar pirmo būtisko sižeta notikumu katalizatoru, kad tīrākās nejaušības pēc Ralfs ir tas, kurš veic vēstures grāmatu cienīgu fosilijas atradumu. Tik vērā ņemamu, ka uz brīdi pavīd domas, ka varbūt atrasts ‘’trūkstošais posms’’ cilvēces attīstībā no pērtiķa uz moderno cilvēku. Bet ja iegansts un sižeta katalizators pieņams, lai varētu sākt attīstīt ideju, tad izpildījums un vēl jo vairāk noslēgums ir tālu no tāda, kas sniegtu lasītprieku. Atkal jāatgriežas pie laika mašīnas fakta, kas visuzskatāmāk to ilustrē, kura vienkārši eksistē un darbojas (kaut kā nebūt fakts par to kā labi turēts noslēpums).

Vismaz romantiskais apakšsižets starp Ralfa un Indras tēliem netiek nostādīts kā par pašu būtiskāko, kas aizēnotu stāsta fantastiskos elementus. Reizē Ralfa atklājuma moments, kurā tam neiztikt bez traumu radīšanas ne sev, ne nākotnes draudzenei, ir kā galvenais iemesls romāna nosaukumam un potenciāli jaunatklātās cilvēka sugas vārdam.

Ja vēl katra laikā ceļošanas instance un tēlu tur pieredzētais ir kā interesants domu lidojums par seno cilvēku un pirmatnējo planētu Zemi, kur vēl piedevām viesojas citplanētieši, tad ne viena no idejām, kuru autors šajā romānā ievieš nešķiet līdz galam ar miesu apaudzēta. Daža varbūt ir vairāk ar miesu apaudzēta, bet tā, lai rastos līdz galam izstrādātas idejas iespaids, arī nav. Diez vai prasītos X Ralphi Indrae izvilkt garāku, lai to panāktu, drīzāk šķiet, ka dažādu mazo ideju ir par daudz, sākot ar ceļošanu laikā, senu cilvēku senču fosilijām un vēl sižetu par un ap attiecībām starp Ralfu un Indru, lai īsā romāna ietvaros katrai veltītu tai pienākošamies uzmanību.

Par beigām, pēdējo ‘’nodaļu’’, kuru pat par kārtīgu epilogu nenosauksi, labāk vispār nesākt. Iesāktās sižetlīnijas tā arī paliek karājamies gaisā un par sižeta ‘’atrisinājumu’’ pasniegtais vien sabojāja visu iespaidu, kas pats par sevi diži augsts pirms tam nav bijis.