SFF

Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

No plašākā Visuma un Imperatoram lojālo leģionu teritorijām Ultramarines (UM) jau labu laiku norobežojis nodevēju izveidota plaša mēroga warp Ruinstorm vētra. Tās apjoms un eksistences laiks tik ilgs, ka UM primarks Roboute Guilliman ar divu brāļu Dark Angels (DA) primarka Lauvas El’Džonsona un Blood Angels (BA) primarka Sangviniusa (iecelts kā imperators) izveido Imperium Secundus, ja nu nodevējs Horuss jau sakāvis Imperatoru un Zem/Terra. Bet kas zina, vai tas maz būtu iespējams, ja ne iekš The Unremembered Empire atrasts un aktivizēts kādas xeno citplanētiešu rases radīts Astronomicon bākas alternatīvs artefakts, kas ļauj gan pārvaldīt esošo teritoriju, gan pamazām apkopot spēkus un resursus, lai dotu triecinu ienaidniekam.

Bet pretinieks, kas Pharos grāmatā ir Night Lords astartu izskatā, neslīkst un negrimst izmisumā, kad to pašu primarks Kondrad Curze kaut kur noklīdis un šķietamai izjukšanai nolēmis savus ‘’dēlus’’. Līdz ar radušos varas vakuumu to rindās dažam labam ir gana lielas ambīcijas, lai mēģinātu iegūt pavēlnieka autoritāti un apkopot cik nu izklīdušos kolēgus vien iespējams. Ar šādu nodumu uz romāna skatuves kāpj Krukesh tēls un tā ‘’labā roka’’ Gendor Skraivok, kuri kopīgiem spēkiem apjauš, ka Sotha planēta, kur atrodas Pharos bākas artefakts, slēpj sevī kaut ko lojālistiem ļoti svarīgu un noderīgu. Līdz ar to Sotha sevi padara par ļoti kārdinošu mērķi – vienalga būtu tas tās iznīcināšana vai iegūšana un sekojoša izmantoša saviem un pastarpināti sacelšanās līdera Horusa kara virsmērķiem.

Tikmēr uz pašas Sothas kā par bākas galveno ekspertu interesantā kārtā kļuvuši divi astartes, kuri paši nāk no citiem, ne UM leģiona. Turklāt galvenajam ekspertam Barnabas Dantioch nākot no par nodevējiem pieskaitāmā Iron Warriors leģiona. Bet ar saviem darbiem un ne tikai vārdiem Dantiohs pierāda, ka tam var ne tikai uzticēties, bet arī paļauties. Kopā ar kolēģi un palīgu Alexis Pollux (no Iron Fists leģiona) abi katru dienu cītīgi cenšas izpētīt gan pašas citplanētiešu bākas tehnoloģijas īpašības un vēl neatklātās izmantojamības opocijas, gan visa kalna (arī sauc par Pharos kalnu), kurš, plus arī plašās alu sistēmas tajā, pats par sevi jo dienas, jo vairāk pierāda, ka ir ticis izmainīts un jau sen kā vairs nav prasta augsta akmeņu kopa. Neapšaubāmi bez bākas Imperium Secundus attiecīgajā brīdī nevar iztikt, bet reizē ir ne viens vien jautājums par artefakta izcelsmi un tās radītājiem, kas liek vismaz nedaudz satraukties.

Paļaujoties uz Sothas nomaļo lokāciju un baidoties, ka rīkojoties pretēji tikai tiktu pievērsta lieka uzmanība, par pārdzīvojumu Gilimanam, kad tas uzzina par NL iebrukumu, nav nometinātas plašs astartu leģionāru garnizona vienības. Skaitliski lielākā skaitā uz tās ir Ultramar Auxilia armijas vienības, kuru biedriem, lai par tādiem kļūtu, jāiztur ne mazāk grūti treniņi un apmācības process, bet, kuri tā vai tā ir ar parasto mirstīgo ierobežojošajiem faktoriem, kas liegtu tiešā veidā stāties pretim ienaidnieka astartēm. Tas gan neliedz tādiem tēliem kā Giraldus Mericus un tā kolēģiem iebrukumā pierādīt savu drosmi par spīti tikpat kā simtprocentīgai pārliecībai, ka tiem dzīviem dienas beigas, kad ienaidnieks sakauts, nav lemts sakaut. Varētu pat teikt, ka spēku nesamērīguma dēļ tie ja ne visi kā viens, tad lielākā daļa parāda lielāku drosmi nekā viena laba daļa no krietni spēcīgākajiem UM astartēm. Turklāt NL ir tālu un plaši pazīstami ar savu sadistisko baudaskāri, ka ļoti bieži nāve, nonākot to rokās, ir pēc iespējas ilgāk paildzināta ar jo lielākām mokām un ciešanām, jo labāk.

Citādi Pharos ir šoreiz ar pat pārāk vienkāršotu sižetu un atliek vien censties izbaudīt ceļu no vāka līdz vākam, lai varētu noskaidrot, kurai pusei autors Guy Haley šoreiz nolēmis piešķirt uzvaru un kādu likteni atvēlējis Pharos bākas artefaktam. Nav tik traki, ka labāk lai romāna apjoms un pamatdoma būtu bijis noīsināts līdz īsajam stāstam vai gara novelei, bet starp The Horus Heresy labākajiem piemēriem arī neierindot.

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš The Unremembered Empire romāna beigu notikumiem, kuros nemirstīgais Perpetual Džons spēj nosacīti veiksmīgi izmantot šķēpa (no fulgurīta) artefaktu, lai sadurtu Salamandru leģiona primarku Vulkanu, viņš ticis turēts tādā kā prezervācijas kapsulā. Kaut arī Vulkans neskaitās miris un iepriekšējie notikumi liktu domāt, ka arī šoreiz varētu būt lemts atdzimt, tad uz attiecīgo brīdi visas pazīmes liecina par pretējo, un ka vien laika jautājums līdz Visumā ir par vienu primarku mazāk.

Tomēr neviena cita Salamandru astartes pārliecība par pretējo nestāv ne tuvu Artellus Numeon tēlam. Viņam piemīt ne tik vienkārši optimisms, ka Vulkans izdzīvos, bet pilnvērtība ticība ar teju vai kā mantru ‘’Vulkan Lives’’. Ar savu nesalaužamo pārliecību Numeons sniedz niecīgajai saujiņai citu izdzīvojušo Salamandru (pēc Horusa nodevības uz Isstvan V), ka varbūt vēl viss tiem nav zaudēts. Bet pat ja tomēr leģiona dienas lielākā mērogā skaitītas, tad vismaz īstermiņa tuvākajā laikā dot iekšējo spēku un pārliecību, lai liktu nodevēju leģioniem maksāt pēc iespējas augstāku cenu pirms tie mērojas ar Cilvēces Imperatora spēkiem pie un uz Terra/Zemes.

Deathfire sižetiskā pamatproblēma un izaicinājumi lojālistu tēliem aizsākas, kad Numeons pārliecina uz Ultramarines (UM) piederošās Makragas planētas (nesen arīdzan Imperium Secundus (izveidošanas iemesli jau pieminētajā sērijas #27 grāmatā) galvenais centrs) esošo UM primarku Gilimanu ļaut tiem mēģināt pārvarēt ienaidnieka izveidoto warp milzu Ruinstorm vētras blokādi un nogādāt to primarku uz viņu dzimtās Nocturne planētas.

Bet, ja vienīgais drauds būtu no warp Ruinstorm puses, tad šķiet Salamandru tēli varētu uzelpot nosacīti krietni vairāk, bet, par cik Vulkanā joprojām ir nodevēju joprojām iekārotais šķēpa artefakts, tad šīs grāmatas ietvaros viens no galvenajiem ļaundaru un nodevēju pārstāvjiem ir Word Bearers (WB) leģiona Tumšais apustulis (vairāk kā posteņa tituls) Quor Gallek, kuriem romāna ietvaros palīdz Death Guard(DG) leģiona vienības. Par laimi, Numeonam un citiem labajiem varoņiem, tad jau no grāmatas sākuma sliktie tēli tiem veltītajos nodaļu fragmentos no to perspektīvas neslēpj savu vēlmi uzvaras augļus un laurus piesavināties sev un papildus tam pa virsu varbūt pat apzināti pagrūst zem metaforiskā autobusa savus tābrīža sabiedrotos kolēģus.

Pie Deathfire plusiem viennozīmīgi var pieskaitīt, ka sižetiskā pamatproblēma nav lieki samudžināta, ka tēlu individuālie stāsti nepazūd viens otrā, ka vienu aizsākot, cits netiek aizmirst karājamie gaisā. Tā izceļams ir Kaspian Hecht tēls, kuru Salamandras atrod vienu aizstāvamies no dažiem DG kuģiem uz šķietami necilas degvielas uzpildes stacijas Rampart. Tie tā teikt ir pārāk sulīgs atriebes mērķis, lai nenovirzīties no kursa vēl pirms kārtīgi aizsākusies to misijas mērķis. Un kaut arī Kaspians tā sastapšanas brīdī neapšaubāmi ir DG ienaidnieks un līdz ar to arī to sabiedrotais, tad pēcāk, kad naidnieks noguldīts, lomu sadalījums vairs nav tik viennozīmīgs un viņa rīcības motivējošie faktori, kas aiz tiem stāv un eksistē, izraisa nevienu vien skrupulozu uzmanības mirkli un jautājumu.

Tā arīdzan izceļami Numeona izvēlētā kuģa vadītāju apkalpe tā pilota (Shipmaster) Kolo Adyssian un warp navigatores Circe personāža (un ne tikai), kuriem atšķirībā no astartēm nav to fizioloģijas un psiholoģiskās uzbūves sniegtās priekšrocības, kas ļautu vieglāk pārciest warp un citu naidnieku to ceļā mestos izaicinājumus. Tiem, lai arī Impērija skaitās strikti brīva no ticības pārdabiskajam un jebkāda veida reliģijam, mierinājumu sniedz neatļautā Lectitio Divinitatus ticība Imperatoram kā Dievam ar lielo burtu. Kas gan cits atliek, kad warp haosa burtiskās šausmas manifestējas taustāmajā realitātē un dara visu, lai nogalinātu un neļautu Salamandru kuģi no to galamērķa sasniegšanas.

Ja citkārt The Horus Heresy romāns vairāk vai mazāk ir vienos vārtos par labu vai nu Imperatora lojālistiem vai nodevēja Horusa atbalstītājiem, tad šoreiz iekš Deathfire var saskatīt ieguvumus abām pusēm, par ko gan kā vienai, tā otrai pusei ir bijis kārtīgi jāmaksā, lai sasniegtu pat to mazumu.

David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Damnation of Pythos seko Iron Hands (IH) leģiona kuģim Veritas Ferrum, tā personālijam, kā arī dažiem to izglābtiem citu lojālo leģionu astartes brāļiem no Salamandru un Raven Guard leģioniem. Lai cik ļoti atšķirīgs nebūtu IH skatījums uz miesas vājumu un to simpātijas pret savas miesas aizstāšanu ar tehniku, visiem izdzīvojušajiem jāapvieno spēki, jo vien tā tiem ir cerība pat savā novājinātajā stāvoklī kaitēt nodevēju leģioniem.

Verritas Ferum zvaigžņu ceļu navigatori, sankcionētu psaikeri, Rhyda Erephren kāda neizskaidrojama iemesla, pat teju vai spēka ietekmē piesaista Pythos planēta no Pandorax sistēmas. Ieraugot šo nosaukumu, kā lasītājam pēdiņās itin nemaz neienāk prātā planētas nosaukuma līdzība ar Pandoras lādi, kam pat visnotaļ būtiska tieša nozīme vismaz uz šī romāna iznākumu, grūtāk spriest par tālejošākām sekām The Horus Heresy sērijas ietvaros citu autoru grāmatās.

Ja pavirši skatītos un viennozīmīgi no orbītas Paitosa varētu šķist dabas ēdene, kuras kontinenti noklāti no krasta līdz krastam ar dabu un mežiem. Bet atliek vien nolaisties uz planētas, lai sāktu piezagties aizdomas, ka kaut kas nav īsti rīktīgi, kā pieklātos dabiskai planētai, kurā kāds kaut kad senāk nebūtu iejaucies un sagatavojies augsni tieši šim momentam, kuru trigerēs labu gribošie IH lojālistu astartes. Uz Paitosas pat dzīvnieki, kuri pēc skata atgādina zālēdātjus ir ierindojami starp vieniem no agresīvākajiem plēsējiem, ko sanāks sastapt. Bet jo tālāk turpina ritēt grāmatas sižets, jo vairāk to uzvedībā – tiek dots Saurian nosaukums – izpaužas dzīvniekiem ļoti neraksturīgas agresijas un pat plānotu uzbrukumu uzvedība.

Papildus tam kā galvassāpes, tā murgus un citas likstas, galvenokārt jau astartes pavadošiem parastajiem mirstīgajiem (kuģa ‘’netīro un melno’’ darbu serfs apkalpe), sagādā fakts, ka šķidrauts uz Paitosas, kas šķir fizisko un materiālo realitāti no warp dimensijas ir neraksturīgi plāns. Ja līdz šim uz Visumu tam nav bijušas sekas, jo uz planētas nav civilizācijas, kas warp spēkus varētu barot, tad tagad nu tas ir mainījies.

Varbūt IH uzrašanās pati par sevi vēl nebūtu nekas traģisks un tie spētu saviem spēkiem izveidot uz Paitosas bāzi vispirms sev, no kurienes partizānu stilā dot triecienu nelielām nodevēju kuģu vienībām, un viena tāda epizode pat romāna ietvaros tiek attēlota. Tomēr lojālistu priekam par doto triecienu nodevējiem, lai cik sīks tas nebūtu, izjauc no nekurienes uz Paitosas uzradušies civilo kuģi, kuri pēc skata tik kritiskā stāvoklī, ka jābrīnās, kā gan tiem izdevies līdz Paitosa nokļūt, neizmantojot ceļošanu pa warp dimensiju, jo aizsargājošo Geller lauku tie noteikti nespētu radīt.

Vēl jo vairāk jaunajiem kolonistiem nav ne tuvu pienācīgi ieroči, lai paši spētu aizsargāties no Saurianiem vai citas dzīvās un ļoti letālās floras un faunas uz planētas. Ironiskā kārtā, kas zina, kāds būtu alternatīvs grāmatas notikumu iznākums, ja ne Salamandru un RG astartu apelācija pie IH sirdsapziņas, lai tie tomēr palīdzētu nelūgtajiem viesiem izdzīvot. Pirms vēl atklājas kolonistu patiesā daba, ir visai pamatotas bažas par IH un tā kapteiņa Durun Atticus neremdināmo vēlmi atriebt to primarka nāvi uz Isstvan V un neiecietību pret to skatījumā resursus lieki patērējošajiem cilvēkiem (no simtprocentīgas miesas) kā tādu. Pat starp savējiem IH ir tādi kā Anton Galbas tēls, kurš brīžiem ar aizdomām skata Atikusu un aizdomājās, vai gandrīz simtprocentīgi aizstājot sevi ar tehniku kapteinis nav zaudējis būtisku daļu cilvēcības.

Pārmaiņas pēc atsvaidzinoši bija sekot parastam mirstīgajam kalpotāja(serfs) Jerune Kanshell tēlā. Viņa sižeta līnijā diezgan būtiska uzmanība pievērsta reliģiskumam un briestošajai Lectitio Diviniatus ticībai, kurā Imperators ir Dievs, lai arī visā Impērijā reliģija kā tāda oficiāli izskausta un pats Imperators ir vairākkārt noliedzis savu dievišķo statusu, kam acīmredzami citu grāmatu ietvaros nepiekrīt Word Bearers leģions.

Diemžēl ignorance par warp un tā spēku dabu nenāk par labu ne astartēm, ne parastajam cilvēkam. Ja vēl astarte var turēties pie Impēriskās Patiesības un stāties pretim ar savu ģenētisko, kā arī tiem pieejamo ieroču spēku, kaut arī var gadīties, ka situācija netiek adekvāti novērtēta, tad parastajam mirstīgajam nereti atliek vien vērsties pie mierinājuma, ko spēj sniegt vien galvenākā cilvēces līdera pielūgšana, kuram vienīgajam ir spēks no Terras/Zemes troņa stāties pretim gan nodevējiem savējo vidū, gan pret warp un Haosa spēkiem. Bet, ko jau citos The Horus Heresy pārdomu rakstos ir savu reizi nācies pieminēt, tad Imperatora vēlme neizpaust būtisku informāciju, kas šķietami spētu citiem labāk stāties pretim ļaunumam, nereti šķiet teju vai ar nolūku vai vismaz ar postošām sekām, kuru cenu ar savu dzīvību nākas maksāt citiem.

Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ilgi pirms diženais primarks Horuss izdomāja, ka tēvs Imperators vairs nav cienīgs būt cilvēces Impērijas valdnieks un vadītājs, uz planētas Molech Imperators no tumšajiem warp spēkiem, ja ne pat dieviem, ieguva kādu dāvanu, lielāku ieskatu un zināšanas par Visumu, savu spēju daudzkāršu pieaugumu. Bet āķis tajā, ka vēlāk, kad Moleha miera ceļā no jauna tika iekļauta Impērijas sastāvā, tam līdzi uz planētas bija vēl daži dēli primarki. Starp tiem pats Horuss, kurš Impērijai lojālas planētas Dwell sakaušanas un iznīcināšanas laikā tās zināšanu krātuvēs atklāj mājienu aizmetņus, kas liek aizdomāties, kāpēc gan tas vai Vengeful Spirit ietvaros darbību ņemošais Death Guard leģiona primarks Mortarions, kā arī jebkurš cits, izņemot Imperatoru, nespēj atcerēties neko sīkāku par Molehu, kā vien, ka tur bijuši.

Tā nu Horusa motivācija pašam kļūt jo varenākam pirms jāmēro spēki ar Imperatoru, cerība šo kaut ko atrast uz Molehas motivē to uz turieni doties, un nekas tās iedzīvotājus un leģionu astartes nespēs sagatavot divu leģionu uzbrukumam, pat ja Impreators reiz sen tik sen atstājis uz tās lielu armijas sastāvu, kas pats par sevi nu sāk šķist  aizdomīgi.

Diemžēl romāns, kas citkārt varētu interesanti izpētīt Warhammer pasaules pagātni un Imperatora gaitas apvienojumā ar nodevēju perspektīvu  gan Horusa, gan tā labākajiem Mournvial vienības astartēm un centieniem uzlabot savas izredzes, lai arī pirms tam tiem nav šaubu par gala uzvaru un savu taisnību, tad Vengeful Spirit piedāvā pārāk saskaldītu skatpunktu skaitu. Rezultātā sanāk aizrauties ar pārāk daudzu tēlu iepazīstināšanu, to mazajiem sižetiem, no kuriem daudzi paliek karājamies gaisā, ja vien neuzskata Molehas gala likteni par ļoti novienkāršotu risinājumu. Līdz ar to ne citu jaunu tēlu likteņstāsti izdodas saistoši, ne pats pamatsižets ar Horusu un Imperatora viena no noslēpumu atklāšanu, kas licis tam modificēt tik liela skaita personu atmiņas, kas turklāt līdz pat romāna beigām netiek lasītājam tieši atklāts.

Tā par piemēru varētu minēt Molehas planētas pārvaldnieka un Imperiālā komandiera Cyprian Devinetraģisko likteni, kad kopīgās milzu monstru medībās, kuri mīt planētas milzīgajos mežos un džuņgļos, tie nošķiras no padotajiem kareivjiem un dēls Raeven izmanto izdevību ‘’nejauši’’ iegrūst tēvu un beidzot gāzt planētas tronī aizsēdējušos tēvu. Bet jo interesantāk, kad tā māte un Cipriana sieva vai jebkurš cits ģimenē ne mazākajā mērā nepārdzīvo ne tā nāvi, ne faktu, ka Reivens no tiem nebūt neslēpj izdarīto. Papildus tam eksistē Reivena pusbrālis Albards, kurš it kā nav pie pilna prāta un jau vairākas desmitgades tiek turēts ieslēgts, pat ar apsardzi, lai ar minimālu kopšanu, ja to tā varētu dēvēt, vienkārši eksistētu.

Līdzīgi epizodiski, kad jau rodas jautājums, kāds no viņas bijis sižetiski pienesums un labums (nav vienīgais tāds tēls) ir nemirstīgā (Perpetual) Alivia Sureka, kura, ja ne gluži vaigā skatījusi pašu Imperatoru, jo pat astartēm attiecībā uz šo ir grūtības, tad bijusi reiz tam līdzās kādā nozīmīgā brīdi un nu pienākusi liktenīgā stunda, lai (uzsvars uz vārda) censtos izjaukt nodevēja Horusa plānus.

Vengeful Spirit lielā mērā vairāk aizpilda gari kauju ainu apraksti ar desmitiem un pat simtiem tūkstošu dalībnieku abās pusēs, kur abām pieejami vienlīdz iespaidīgi ieroči. Gala rezultātā vairāk, kad nonākts pie pēdējās nodaļas rodas un nepamet iespaids, ka stāsta būtību autors Graham McNeill tikpat labi būtu varējis ietilpināt vismaz īsā novelē, ja ne pat īsajā vai garajā stāstā, nevis izplesties līdz 544lpp. Ieraksts lielajā The Horus Heresy sērijā, kas šoreiz nošauj greizi.

Kim Stanley Robinson – Red Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Amerikānim Fredam Frederikam Šveices kompānijas uzdevumā uzdots pavisam vienkāršs uzdevums nogādāt īpašu telefonu (ar neuzlaužamu kodu drošai saziņai ar citu tādu pašu telefonu) Ķīnas Lunar Science Foundation vadītājam uz Mēness un pārliecināties, ka tas strādā bez sarežģījumiem. Bet šī vienkāršā vizīte ļoti veikli, ka viens no galvenajiem tēliem nespēj pat attapties, ierauj Fredu ķīniešu varas spēļu metaforiskajos gaiteņos, kuros aiz stūra var slēpties kas vairāk par nepatīkamu pārsteigumu vien.

Bet vēl pirms sižeta katalizatora, vēl ceļā no Zemes uz tās pavadoni Fredam paveicas sapazīties ar kādreiz populāru dzejnieku Ta Shu un tagad tikpat populāru ceļojumu raidījuma vadītāju, kurš uz Zemes pabijis teju visur un nu atliek vien ceļš uz Mēnesi un, kas zina, varbūt nākotnē pat tālāk Saules sistēmā. Paveicas, jo popularitāte Ta Shu ļāvusi iepazīt nevienu vien ietekmīgu personāžu gan uz Mēness, gan mājās uz Zemes, kas lieti noder, kad Ta Shu mana, ka attiecībā uz Fredu kkas nogājis greizi, ka patīkamais amerikānis nokļuvis neapskaužamā situācijā, kur acīmredzami kāds to grib izmantot par grēkāzi.

Zinot savas iespējas, savus kontaktus, Ta Shu brīvprātīgi iesaistās vispirms Freda un vēlāk visas Ķīnas politiskā mēroga nemierīgajos pārmaiņu viļņos. Jo, kā redz, tuvojas un Red Moon romāna laikā aizsākas CCP partijas kongress, kur viens no izskatāmajiem punktiem ir nākošā prezidenta ievēlēšana, kas vienmēr izraisa ķīviņus starp frakcijām, bet šoreiz draud pāraugt pat lielākos un postošākos nemieros. Īpaši, ja vēl visā viena no frakcijām iesaista amerikāni, lai citi, kuri atbildīgi par drošību Ķīnas bāzē uz Mēness izskatītos tādēļ jo nekompetentāki.

Līdz ar to atliek vēl iepazīstināt ar trešo galveno varoni Ķīnas finanšu ministra Chan Guoliang meitu Chan Qi, kura par spīti aizliegumam pamanījusies uz Mēness palikt stāvoklī, kas tiek izmantots par ieganstu, lai to kopā ar Fredu un drošības pēc arī Ta Shu sūtītu atpakaļ uz Zemi. Bet politiskā un visa cita veida situācija arīdzan uz Zemes nemaz nav ievērojami drošāka, kas nozīmē, ka Mēness (būtu tas sarkans vai citā krāsā) nav tikai butaforija grāmatas sākumā.

Pati Čana, lai arī vairākkārt atkārto, ka nav nekāda tur līdere, tad ar darbiem parāda prētējo vai vismaz tik pietiekoši atšķirīgu simbolisko līderību, kurā tā grib aizsākt pārmaiņas Ķīnas iekšpolitikā, lai panāktu lielākas tiesības dažādām mazākaizsargātajām grupām. Kur Partijai un tās līderiem līdz šim vieglāk bijis izlikties neko nezinam un izmantot milzīgo lēto darbaspēku. Fakts, ko Čana grib mainīt, bet darbības, kas to, neskatoties uz grūtniecību, nostāda to un piespiedu kārtā arī Fredu Frederiku ļoti reālās nāves briesmās.

Jāsaka gan, ka Red Moon vairāk ir lielās idejas grāmata, kur viens no izteiktākajiem tematiem varētu būt debate par dažādām politiskajām sistēmām, kur autora Kim Stanley Robinson ne maz tik tālajā 2047.gada nākotnē ASV un Ķīna ir galvenās pasaules lielvaras (bieži izmantots G2 termins, ideja), un kuras ASV divpartiju, Ķīnas vienpartijas vai citas valsts daudzpartiju, vai vēl kāda cita valsts pārvalde ir labāka, kur katram modelim savi trūkumi un priekšrocības.

Nav gluži tā, ka visa uzmanība tiktu veltīta tikai Ķīnai, lai arī viennozīmīgi centrālā skatuve. Tā arī ASV neiztiek bez saviem sociālajiem un ekonomiskajiem nemieriem un pārmaiņu vējiem, kur tos, sakritības vai kā cita rezultātā reizē ar nemieriem un protestiem Ķīnā, aizsāk Housholders Union kustība, kuras ietekmē cilvēki masveidā izņem naudu no bankām, lai to pārvērstu kriptovalūtās. Vara cilvēku un iedzīvotāju populācijas rokās pret sistēmu, kura nonākusi tik tālu, ka politiķi drīzāk sāk pārstāvēt partiju, ne iedzīvotājus.

Interesants aspekts idejas ziņā, lai arī ar salīdzinoši mazu laiku uz sižetiskās skatuves un debatējamu ietekmi uz galveno varoņu gaitām, ir anonīms analītiķa tēls un tā radītais mākslīgais intelekts. Kur Red Moon romāna nākotnē mākslīgais intelekts vēl nemaz nav izlauzies ārpus šobrīd redzamajām iespējām un kļūšana par intelektuālu vienīb (kur nu vēl personību), kura spējīga pati ievākto informāciju interpretēt atbilstoši situācijai un pieņemt pareizāko atbilstošo rīcības izvēli attiecīgajai situācijai, pirms tam precīzi simulējot citu potenciālu izvēļu sekas.

Tā arī vismaz grāmatas sākumdaļā un arīdzan ik pa brīdim vēlāk ir gana daudz tehniskas valodas vai pat nelielas informācijas gūzmas, kas kopā ar stāsta pieejas manieri ļauj saprast, kāpēc grāmata varētu nepatikt vai, redzot tās vāku un SFF kategoriju, likt ekspektācijām sadurties ar atšķirīgo grāmatas stila realitāti.

Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatai, pirmajai iekš lielākās The Horus Heresy sērijas ietvaros, kura veltīta White Scars(WS) leģionam, aizsākoties, Baltās Rētas izvietotas Chondax zvaigžņu sistēmā un pieliek pēdējos punktus tās atbrīvošanā no nešķīstajiem zaļajiem orkiem. WS kopš laika gala ir devuši priekšroku darboties savrupi, pie kā tie vēl jo vairāk pieturas, kad Imperators tos atrod un iekļauj Krusta gājienā ar tiem pašiem labākajiem ideālim kopējai cilvēces labklājībai un izaugsmei. Tādēļ tos diži nesatrauc uzvirmojušās warp vētras un to radītā izolācija no pārējā Visuma, bet reizē tas nozīmē, ka tie ir vieni no pēdējiem, ja ne paši pēdējie, kurus sasniedz ziņas par nodevību Impērijā.

Turklāt līdz tam tik ļoti novērtētā pašpietiekamība līdz ar to draud izvērsties par lāstu, jo pirmās caur warp vētrām izlauzušamies ziņas vēstī, ka Space Wolves (SW) un to primarks Leman Russ, nevis Horuss, ir par galveno nodevēju saucamais. Interesantā kārtā, lai arī sižetiski no Alfa leģiona (jau zināmi nodevēji) uz sižetiskās skatuves neviens no to astartēm vai pašiem primarkiem nekāpj, tad tie gana būtiski ietekmē WS rīcību vai vismaz aizkavē to uzturēšanos Chondax sistēmā tik ilgi, lai tie spētu uztvert vēstis arīdzan no citiem avotiem un rūpīgāk izsvērtu, kuram tad galu galā ir būtu jānotic. Teju vai varētu padomāt, ka ar nolūku tie darbojas pret pašu virslīdera interesēm…

Scars ietvaros skatpunkts sadalīts gan primarka Džaghataja gaitām, kurš būs tas galvenais lojalitātes vai nodevības izlēmējs, gan Balto Rētu galvenajam ‘’Bibliotekāram’’ Targutai Yesugei, kurš, lai arī romāna sākumā ir uz WS dzimtās Chogoris planētas, tad atbilstoši savai pozīcijai ir gana talantīgs, lai laikus uztvert warp ētera pārmaiņu vējus un līdz romāna kulminācijai ar citiem WS astartēm nonāktu pozīcijā, kura ļauj palīdzēt leģionam kritiskā brīdī.

Bet par tiem, jo interesantāki ir nodaļu fragmenti no diviem ne gluži ierindas, bet ne arī paša primarka Džaghataja personīgās sardzes astartēm – Torghuna un Shiban. Viens dzimis uz Chogoris, otrs uz Terras – katrs ar savu skatījumu, kāda gan būtu piemērotākā izvēle leģionam, kura pusē, Imperatora vai Horusa, nostāties. Katram savi uzskati un pieredzētā interpretācija, kādēļ Imperators izvēlējies atstāt Krusta gājiena cīņu un doties atpakaļ uz Terra. Bet interesantā kārtā katra astartes izcelsme nebūt uzreiz nenorāda to automātisko piederību, bet vēl jo būtiskāk, ka primarks Džaghatajs ļāvis eksistēt nosacīti slepenām ložām savā leģionā, kur Imperatoram nelabvēlīgiem uzskatiem ir bijis ļauts augt.

Scars romānā kā tādā izceļams ir sentiments, ka šis moments, kad Imperators nominē Horusu augstākā pozīcijā pār citiem brāļiem primarkiem ir beigu sākums. Ja līdz tam neviens nebūtu varējis pat pieļaut domu, ka tam varētu pienākties ieņemt Imperatora vietu, tad mirklī, kad Horuss tiek pacelts virs tiem, tas neatgriezeniski ievieš šajā aspektā drastiskas izmaiņas.

Papildus no visa plašā tēlu skaita izceļas nosacīti vienkārša, parasta mirstīgā Ilya Ravallion, bet piesaistīta WS leģionam, lai ar savu loģistiķes un vispārējo organizatores (plus ļoti laba atmiņa, lai paturētu prātā lielo datu apjomu) talantu un ar to palīdzētu WS kļūt kaut cik organizētākam nekā līdz šim. Kad pašu kuģos par visu svarīgāks ir to ātrums, reizēm viegli aizmirsties un aizdomāties pirms traukties cīņās krustugunī. Lai arī tik epizodiski tās darbība attēlota, turklāt vienā no tām stratēģiskā galda spēlē ar pašu primarku, tad kulminācijas brīdī Iljas Ravallionas loma neatsverama.

Līdz ar to, ka WS pārsvarā Imperatora Krusta gājienā bijuši paši par sevi gan agrāk civilizācijai zudušo planētu atkal iekļaušanas pūliņos Impērijas sastāvā, gan tīri ģeogrāfiski, kā tas šoreiz ir ar Chondax sistēmu, tad nosacīti līdz pat pēdējam ne lojālisti uz Terra/Zemes vai citviet Visumā, ne Horusa atbalstošie leģion nezina, kurā pusē tad nosliesies Džaghatajs un tā leģions. Argumenti par labu vieniem vai otriem nebūt netrūkst, bet izvēli tas tāpēc nebūt neatvieglo.

Sasteigt tik nopietnu lēmumu ar pēcāk no tā izrietošajām sekām nedrīkst, bet reizē nevar arī pārlieku kavēties un ļaut ienaidniekam, lai kura puse tā būtu, gūt izšķirošu uzvaru vai cita veida pārspēku. Kuram gan ticēt, kad tik ilgi visi darbojušies vienota mērķa vārdā. Jau no romāna sākuma atklājas, ka WS savā veidā ignorē uz Nikaea reiz pieņemto ediktu par Librarian psaikeru likvidēšanu leģionu sastāvā, bet atšķirībā no negodā kritušajiem Tūkstošdēliem (TD), tad WS attieksmē pret warp un tā dimensijas piedāvātajiem labumiem un spēku ir izrādījuši krietni lielāku piesardzību un pietāti, kas varbūt tiem nāk par labu arīdzan šīs grāmatas notikumos, kā arī vēlāk, lai burtiski un metaforiski nepazaudētu savas galvas.

Noslēdzoši vēl jāpiebilst, ka Scars un Warhammer visuma sērijas grāmatu šķiet pašās par sevi pārlieku nevajadzētu aizrauties ar kosmosa kuģu savstarpējo cīņu analīzi un to pašu varētu attiecināt arīdzan uz cīņām un dažādu ieroču pielietošanu cīņās starp astartēm uz tiem. Kur vienā gadījumā cīņas vairāk šķiet līdzinās kaujām starp transportlīdzekļiem kādas planētas atmosfērā ar gravitāciju, tad otrā gadījumā leģionāri nebrīdi nesatraucas, ka to šaujam vai cita veida ieroči uz kosmoskuģa varētu radīt kādu būtisku skādi. Līdzīgā manierē nedaudz pārsteidz arī, ka tik tālā nākotnē un turklāt ar pamatizcelsmi no pavisam citas planētas WS pamatā ir ar aziātisku rasi un šajā ziņā izceļas uz citu leģionu fona.

Romāns, kas iekļaujas Warhammer sižetiskajā stilā un sniedz pietiekoši saistošu ieskatu notikumos, kas galu galā pārliecina WS pieslieties vienai no karojošajām pusēm.

Dan Abnett – The Unremembered Empire (The Horus Heresy #27)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Divus garus gadus kopš Know No Fear notikumiem un nodevēju leģionu, galvnokārt Word Bearers (WB), rīcības pret un uz Calth planētas, Ultramarines (UM) leģiona mazajai impērijai (protams, iekš lielākās cilvēces Impērijas) to primarka Roboute Guilliman vadībā ir bijis jācīnās pašiem par sevi par savu izdzīvošanu. Par spīti UM teritoriju ieskaujošajai warp dimensijas Ruinstorm vētrai, kura to pilnīgi izolējusi no pārējā Visuma. Bet UM nebūt nesēž rokas klēpī salikuši un negaida citu palīdzību, lai censtos vērst situāciju par labu.

Tā pirmais The Unrembered Empire notikumu katalizators ir notikumi uz Macragge (tāda kā UM galvaspilsētas planēta) attālās, UM kontrolētās teritorijas pašā ‘’pierobežā’’ esošās Sotha planētas, kur Gilimana norīkots cītīgi strādājis astarte Barabas Dantioch. Kaut gan pirmā šī tēla uzrašānās romānā un tā laipnā uzņemšana liek izbrīnīties, jo Dantioha izcelsem ir no nodevēju Iron Warrriors leģiona, bet, kā atklājas, tad viņš devis zvērestu, sev un Gilimanam būt lojālam pret Imperatoru, neskatoties uz sava primarka izvēlēm. Bet atgriežoties pie sasnieguma, Dantioha centieni un pētījumi aktivizē uz Sothas xeno rašu atstātu tehnoloģisku artefaktu Pharos (sarežģītas alu sistēmu veidolā), kas sekojoši aktivizē jaunu bāku Imperatora kontrolētās Astronomican vietā, un līdz ar to izgaismo Makragu, pēc kuras vadīties iekš Ruinstorm vētrā noklīdušajiem.

Par laimi, Gilimanam un tā UM 500 pasaulēm (vairāk šķiet, ka skaitlis drīzāk kā ideālistisks termins) bāka piesaista sabiedrotos primarka Lauvas El’Džonsona Dark Angels (DA) leģionu un nevisu kādu citu nodevēju spēku floti. Par nelaimi, un lai nebūtu garlaicīgi, Lauva sev līdzi uz Makragu atved nodevēju primarku Konrad Curze, kurš romānā neminētos apstākļos pēc Vulkan Lives nokļuvis uz DA kuģa, bet izlauzies no tā ieslodzījuma kameras un klejojis pa kuģi, kurš pats par sevi ir gana postošs spēks, ņemot vērā tā īpašos talantus, un spēj radīt gana lielu postažu arī pašrocīgi.

Paralēli primarku gaitām savos varas spēku gaiteņos, uz Makragas nokļūst arīdzan citi varoņi, kuriem spēlējama sava loma lielās Horusa nodevības panorāmas ietvaros. Tā par bēgli maskējoties, kurus piesaista Pharos bāka, uz Makragas ierodas nemirstīgais Perpetual Džons Gramatikus, kuru joprojām vada xeno rašu Cabal izveidota organizējums, kura cer izmantot cilvēci par instrumentu, lai novērstu Visuma bojājeju Haosa un Warp spēku dēļ (itkā).

Tad lūk Džona uzdevums ir izmantot šķēpa artefaktu no Vulkan Lives romāna, lai beidzot nogalinātu primarku Vulkanu, kurš sakritības vai citu spēku ietekmē arīdzan nokļūst uz Makragas. Bet Kabalam ir zināmas šaubas, cik noturīgs savam reiz tiem dotajam zvērestam Džons ir, cik apņēmīgs un paklausīgs to dotajām pavēlēm Džons ir, jo, lai arī to paustās patiesības versijā cilvēce veic cēlu upuri, tad pēc būtības tā tiek arī reizē iznīcināta. Tādēļ Kabals Džonam pierīkojuši šī romāna ietvaros uzraugu, citu nemirstīgo Damon Pyranthe, kuram, ja arī bijusi kādreiz morāle, tad gadu tūkstošu laikā to pazaudējis un kļuvis krietni ciniskāks, kuram vairs diži nerūp citu liktenis, bet paļaujas, ka reiz uzklausītais no Kabala ir un būs patiesība.

Džons nav vienīgais tēls, kuram lemts sevi atrādīt (vismaz) divos The Horus Heresy romānos pēc kārtas, bet, ja WB asarte Nareks šīs grāmatas ietvaros spēlē visai nebūtisku lomu, tad to pašu nevar teikt par Vulkanu, kuram gan pēc pārciestajām mocībām no Konrāda puses, mirstot ntās reizes un atkal atdzimstot, veselais saprāts ir kaut kur pačibējis. Reizē iespējams labs moments, kuru Kabala aģentiem izmantot, lai to likvidētu, bet Džonam ir savas idejas, par spīti tiešajai uzraudzībai, kuru izpelnījies.

Atgriežoties gan pie Gilimana, tad viņu nomāc raizes un domas, kāds liktenis pa šiem diviem izolācijas gadiem (un kas zina, cik ilgi vēl lemts tā pavadīt) piemeklējis Impēriju, Terru un pašu dārgo līderi Imperatoru. Vai tā vēl turas pret Horusa nodevīgajiem leģioniem vai ar mazu cerību, ka uzvarējusi un to sakāvusi, vai ar bažām, ka visi citi lojālisti krituši un viņa, Gilimana piecsimts UM planētas ir vienīgās lojālās palikušas, ka, lai nezaudētu Impērijas ideālus, jāizveido pašam sava – oficiāli nosaucot to par Imperium Secundus.

Bet reizē Gilimans nevēlas, lai no malas šķistu, ka viņš ne ar ko dižu neatšķiras no Horusa, šādi rīkojoties. Tādēļ vēl jo pateicīgāks tas ir, kad uzrodas Lauva El’Džonsons un tā DA leģions. Tomēr ar visu to, abi nonāk pie secinājuma, ka, lai arī abu ideāli lielos vilcienos sakrīt, tad kā par līderi un Imperium Secundus vadoni neviens no tiem neder, ka ātri vai vēlu varētu rasties nesaskaņas un domstarpības. Un kādu tad risinājumu piedāvā autors Dan Abnett? Lai arī romāna ietvaros šis leģions uzrodas vien pašās beigās, tad, kā par stabilizējošo trešo kāju nosacītam triumvirātam kalpos Blood Angels leģions un tā primarks Sangviniuss.

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc Horusa nodevības uz Isstvan V daudzu prātos līdzīgi kā Iron Hands leģiona primarks Ferrus Manus ticis nogalināts un kritis kaujas laukā, tā arī Salamandru leģiona primarks Vulkans būs ņēmis līdzīgu galu. Lai arī viena gadījumā par acīmredzamu pierādījumu ir nocirstā galva, tad attiecībā uz Vulkanu ir vien haotiskas klātesošo atmiņas un fakts, ka Imperatoram lojālā primarka mirstīgās atliekas uz Isstvan V planētas netika atrastas…

Bet atbilde uz daudziem urdošo jautājumu, būtu tie starp lojālistiem vai nodevējiem un Horusa atbalstītātjiem, slēpjas faktā, kuru pats Vulkans līdz šim momentam nav zinājis, kuru tas uzreiz arīdzan neapjauš, ka Vulkans ir viens no tiem laimīgajiem, sauktiem par Perpetuals, kuri apveltīti ar nemirstību. Pirms gan Vulkanam, gan lasītājam lemta apjausma, primarkam jāizcieš nodevēja un šīs grāmatas ietvaros sagūstītāja un spīdzinātāja Night Lords leģiona primarka Konrad Curze.

Konrāds visiem spēkiem cenšas drīzāk jau sev pierādīt, ka principiālais un labiņais Vulkans, kurš ir viens no retajiem tēliem kā tādiem, kurš par svarīgu uzskatījis laba iespaida radīšanu leģioniem pierīkotajiem civilistiem un dažādajiem māksliniekiem vai vēsturniekiem, sauktiem par Remembrancer, ir vien tāds pats slepkavnieks, kā viņš pats. Bet reizē Konrāds turpina savas sadistiskās izpriecas pat tad, kad jau brāļa Vulkana galināšana no reizes uz reizi nedod vēlamo rezultātu, un drīzāk apzīmējamas, kā bezjēdzīgas. Tomēr pats sev Konrāds ir lielisks melis un esošās situācijas noliedzējs, kurā tas savās bēdās un nelaimēs, grūtajos apstākļos uz planētas, uz kuras audzis, vaino visus citus, lai tikai nebūtu jācenšas laboties.

Kā arī šķiet nodevēja Horusa sacelšanās uzsāktajam pilsoņkaram šķiet pievienojies tikai vardarbības un galināšanas visatļautības dēļ, ne tādēļ, ka aizrautīgi ticētu tā oficiāli paustajam iemeslam, kāpēc būtu jāgāž Imperators un tik pēkšņi jāaptur Old Night dēļ cilvēcei ‘’zudušās’’ planētas. Kaut gan drusku apšaubāmi, ka to pašu, pat ja ne tikpat drastiski, nebūtu bijis iespējams turpināt zem Imperatora vadības…

Diemžēl Vulkan Lives romāna sižetā grāmatas nosaukums drusku maldīgs, jo šķiet tās pamatsižetā Vulkanam ir vien tik liela nozīme, lai klusā cerībā iedvesmotu saujiņu izdzīvojušu Salamandru un pa bēgšanas haosu tiem pievienojušamies daža laba cita leģiona astartes kareivja. To dažu, 23 ja precīzāk, gaitas aizvedušas uz nolemtībai paredzētu Traoris planētu, kuru saviem nešķīstajiem nolūkiem noskatījis nodevēju Word Bearers (WB) leģiona Tumšais Apustulis Elias.

Par laimi lojālistiem, uz planētas laicīgāk ir kāds cits ‘’spēlētājs’’ un darbonis John Grammaticus, kurš romānu uzsāk gan zem cita vārda un ar arheologa identitāti, kurš, lai gan darbojas xeno citplanētiešurasu organizācijas Cabal labā, kuru mērķi būtiski atšķiras no cilvēces izdzīvošanas iecerēm, reizē arī neviļus tai varbūt pat palīdz vai vismaz ir darbojas pret nodevēju leģionu iecerēm.

Par strīdus un neskaitāmu cīņu objektu šajā, pēc grāmatas nosaukuma spriežot itkā otršķirīgā, bet krietni saistošākā sižetā kļūst artefakts, fulgurīts un atgādina daļu no šķēpa, kas tapis īpašos apstākļos un līdz ar to zinātājam sevī slēpj milzu spēku – būtu tas Haosa un Warp spēku izsaukšana vai kas cits, un sekojoši ir par pamatu, lai sauja izdzīvojušo lojālistu astartes visiem spēkiem un pieejamiem resursiem censtos izjaukt tos nodevēju plānus, kas nu attiektos uz šo artefaktu.

Lai arī Vulkan Lives viennozīmīgi ietur vispārējo The Horus Heresy prozas stilu, tad brīžiem liekais pildījums grāmatas gaitā bija par daudz. Tas gan vairāk attiecināms uz primarkam Vulkanam veltītajām sadaļām, kur tas brīžiem gremdējas atmiņās no slaktiņa uz Isstvan V, kā arīdzan papildus leģionu nodevības, kuri līdz pat pēdējam izlikās par sabiedrotajiem, lai ar vēl jo lielāku pārsteiguma momentu censtos dot Imperatora lojālistiem būtisku triecienu.

Tikmēr otrs sižets ir salīdzinoši saistošāks – attiecībā uz cīņu par artefaktu, Džona Gramatikusa un pastarpinātu Kabala lomu visā, kā arī periodiskas nodaļas un perspektīva no nodevēja astartes Barthusa Narek (WB) sniedz ieskatu, ka ne gluži visi nodevēji ir vienlīdz fanātiski un brutāli, ko parāda epizode, kurā Nareka tēls liedz citam apgānīt tikko nogalināta ienaidnieka astartes ķermeni, un pat ja Narekam ir savas šaubas par tiešā priekšnieka Tumšā Apustuļa Elaiasa iecerēm un spēkiem, kuru labvēlīgu saviem mērķiem tas gatavs pielūgt, ka tas tāpēc vien negrasās pamest sava leģiona rindas.

Nebūtu gluži tā, ka Vulkan Lives būtu pirmais vai pat viens no retajiem The Horus Heresy romāniem, kura noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk, ja ne gluži vilties, tad nedaudz gan rodas jautājums, kāda gan visam bijusi nozīme, jēga, skatoties lielākas pilsoņu kara bildes mērogā.

Ian Tregillis – Necessary Evil (Milkweed Triptych #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Par spīti trakā profesora fon Vestarpa centieniem radīt superspējām apveltītus pārcilvēkus, kurus Nacistiskās Vācijas  līderi nekavējas izmantot savu militāro ieceru plānos, sabiedrotajiem tomēr izdevās uzvarēt Otro pasaules karā, izmantojot pašiem savas pārdabiskās metodes – burvjus un to spēju sazināties ar eidolonu radījumiem. Diemžēl cena, kā to rāda triloģijas otrā Visaukstākais Karš grāmata, ir pārāk augsta, lai ilgtermiņā pat visa cilvēce, kā tāda, spētu izdzīvot. Līdz ar to viltīgākajai un savā ziņā nešpetnākajai superspējām apveltītajai vācietei Grētai (spēj ielūkotos iespējamo nākotņu ntajos variantos) nākas nosūtīt Filipu Māršu atpakaļ laikā uz 23 gadus senāku pagātni, 1940.gada maiju, lai censtos novērst nevēlamo.

Reizē pašam Māršam ir dota otra iespēja glābt meitu Agnesi, kura dzīva nesagaida kara noslēgumu, un laulību ar sievu Olīviju vai vienkārši Līvu, kura gan nespēj izturēt psiholoģisko slodzi attiecībā par vēlāk dzimušu dēlu, kura dvēseli eidoloni iepriekš sērijā prasījuši kā samaksu par saviem pakalpojumiem. Bet pateikt to nešaubīgi ir vieglāk, nekā izdarīt. Lai arī vecākajam Māršam nav jāuztraucas par katastrofālu paradoksu, kad vēlāk grāmatas sižetā sastaps savu jaunāko versiju, tad nevar gluži arī stādīties tam vai draugam Viljamam ‘’Vilam’’ Bauklerkam. Sapratnes un palīdzības vietā to drīzāk bez ceremonijām aši aizturēs, iespundēs, kas ļaus vēstures gaitai atkal nekļūt, kur nevajag.

Pašu Grētu pastarpināti vēlmei izdzīvot, domas par citu palikšanu starp dzīvajiem tāds kā blakusprodukts, ir iemīlēšanās vai vismaz intensīva ieķeršanās Māršā un apsēstība ar tām potenciālajām nākotnes versijām, kurās tie abi ir kopā. Tā arīdzan liels motivējošais faktors un enerģijas spēka avots ir greizsirdība pret Mārša sievu, kuru reiz jau izdevās novākt no ceļa, bet citi kaitinoši apstākļi neļāva Māršam saskatīt, ka abiem lemts būt kopā. Tā teikt, arī Grētai ir iespēja censties vēlamo padarīt par esošo.

Psiholoģiskais slogs uz vecāko Māršu, atgriežoties pagātnē, redzot mīļoto un vēl starp dzīvajiem esošo meitu, bet apzinoties, ka iejaukties un ieņemt pašam savas jaunākās versijas vietu būtu nepareizi pret visām iesaistītajām pusēm nevar būt no mazajiem. Jau tā stresu rada personīgie uztraukumi, kur nu vēl pasaules un cilvēces liktenis, kad misijas absolūtā slepenība prasa konstanti uzmanīties, uzticēties sev un tikai sev un neatklāt savu patieso identitāti grāmatas sākumā itin nevienam.

Milkweed Triptych triloģijas noslēdzošās grāmatas galvenā sižeta līnija patīkami rada loģisku pamatojumu pat pēc fakta, ka labo varoņu uzvara alternatīvās versijas Otrajā pasaules karā jau panākta. Ieviestais pavērsiens, ka pārdabiskās radības par prieku sev un atriebi pret kaitinošajiem cilvēkiem labprāt tos iznīcinātu, kas tikpat kā visās citās laika līnijās izdodas, kas liek Grētai radīt jaunu, arī nerada samākslotību un iekļaujas jau iepriekš radītos spēles noteikumos. Tā arī romāns nav piebārstīts ar lieku pildījummateriālu un intrigas faktora aspekts līdz ar to saglabāts labā lasītprieka līmenī. Ja nu vienīgi pats atrisinājums drusku novienkāršot par labu labajiem varoņiem, kas gan sagaidāms un pārsteigumus neizraisa.