SFF

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Cilvēce ir beidzot ne tikai izlaususies ārpus savas Saules sistēmas, bet tikusi tik tālu, lai varētu teraformēt citu zvaigžņu sistēmās esošas potenciāli apdzīvojamas planētas un sākt cilvēces ekspansiju Visumā. Laika Bērnu grāmatas pirmā nodaļa aizsākas, kad par vienu tādu potenciālo jauno mājvietu izvēlēta planēta aptuveni 20 gaismas gadu attālumā no Zemes. Vien atšķirīgāks pavērsiens no ierastā, ka misijas pamatmērķis ir nevis apdzīvot planētu ar kolonistiem no Zemes, bet gan augšupcelt primātu sugu uz planētas virsmas, kura aplaista ar nanovīrusu to ļautu gan paveikt ātrāk, gan tos kontrolēt un likt paklausīt pēcāk.

Ja vēl citu planētu terafomrēšana un vēlāka to kolonizēšana būtu misiju pamatmērķis, iespējams pret šāda veida projektiem neatrastos fanātiski un agresīvi noskaņoti pretinieki. Bet fakts, ka visā vēl iesaistīts arī Mākslīgais Intelekts, kurš gan gluži imitēt dzīvu cilvēku vēl nespēj, bet, kas zina, cik tālu no tā. Līdz ar to vienmēr atradīsies tumsoņas, kuri gribēs paraut līdzi citus, lai nebūtu tik vientuļi savā aprobežotībā, ka cilvēkam nav Dievs vai kas cits lēmis uz ko tādu, un tādēļ romāna pamatsižeta sagatave top, kad teroristiska organizācija spējusi iefiltrēties.

Tas savukārt rezultējas Avranas Kernas tēla misijas izjaukšanā, kosmosa stacijas uzspridzināšanā, lai pēcāk pamatsižets atsāktos aptuveni desmit tūkstošus gadus vēlāk, kad uz nolūkotās planētas (Avrana cerēja nosauktas par Kernas, citi kolēģi bija iesaukuši par Simiānu, bet faktiski paliek bez nosaukuma) bez primātu mērķa nanovīrusa vektors kā galveno savu nesēju, bet ne tikai, atrads Portia labiata sugas zirnekļus. Tikmēr no Zemes, uz kuras cilvēce piedzīvo savu likteņstundu, ir spiesta izsūtīt vairākus ‘’šķirstus’’ ar lielu skaitu kriokamerās ievietotu cilvēku ar cerību, ka vismaz vienam no tiem izdosies atrast reiz zudušās civilizācijas (saukta par Veco Impēriju) reiz teraformētās planētas un ļaut cilvēci paglābt no izmiršanas, kas tos piemeklētu uz pašu sagandētās dzimtās planētas.

Viens no šiem kuģiem ir Gilgamešs, starp kura kodola komandu ir klasicists un Vecās Impērijas valodas, vēsturisko avotu un visa cita veida informācijas eksperts Holstens Meisons. Kapteiņa Gaijena vadībā, kurš grāmatas gaitā diemžēl parāda vairāk no saviem trūkumiem un iemesliem, kuri liktu vēlēties, kaut šīs cilvēces izdzīvošanas cerības līdera un lēmumu pieņemšanas pozīcijā atrastots kāds cits, misija sastop pirmās grūtības, kad planētas orbītā sastop vēl puslīdz funkcionējošu staciju, kuras Mākslīgā Intelekta Elizabetes un pirmās nodaļas noslēgumā augšupielādētās Avranas Kernas intelekts izveidojis īpatnēju mistrojumu, kurš par visām varēm sargā savu mīļo eksperimentu, kurš pa vientulībā un izolācijā pavadītajiem gadu tūkstošiem vairs ne gluži ir pie pilna saprāta un nemaz neapzinās, ka uz planētas humanoīdu vietā ir arahnoīdu civilizācija.

Saistošā tagadnes sižetā uz Gilgameša, kur ne visi tēli par savu misijas galamērķi saskata gluži vienu un to pašu vai vismaz, ka visi pielietotie līdzekļi attaisnotu rezultātu, kaut arī sugas izdzīvošana ir diezgan spēcīgs pretarguments jebkādiem iebildumiem, mijas ar nodaļām, kuras seko līdzi zirnekļu sevis apzināties spējas dzimšanai un pirmajiem potenciālās civilizācijas aizmetņiem līdz pat pirmajām lielajām apmetnēm, mēra tipa sērgai to vidu, militārām sadursmēm ar citām sugām un jo īpaši teoloģiska rakstura diskusam un viedokļu, kad tie konstatē, ka uz planētu tiek raidīti signāli, kurus sākotnēji ļoti saprotami uztver, kā vēstījumus no kaut kā pārdabiska, vēl jo vairāk, kad Avranas Kernas intelekts sevi liek saukt par Dievi.

Tā arī interesants aspkets, ka zirnekļu sabiedrībā, kur mātītes izmērā ir lielākas un attīstītākas dzimumu sociālās lomas, pienākumi un ekspektācijas no tiem ir apgrieztas, kur tēviņi skaitās vājais dzimums un civilizācijai attīstoties uzrodas drosmīgi un mātīšu acīs pārdroši indivīdi, kuri izrāda vēlmi cīnīties par savām un citu tēviņu tiesībām. Papildus tam pozitīvi novērtāms šķita, ka zirnekļu vidū autors Adrians Čaikovskis izvēlējies vien dažus tēlu personvārdus, kurus nodot no paaudzes paaudzē, kas paaudzēm nomainot vienai otru nepiesārņo ar varoņu vārdiem, kuri to pienesumā ir svarīgi, bet līdz grāmatas beigām to skaits vienkārši būtu par daudz. Kas reizē arī šķiet loģiski ar autora piedāvāto zirnekļu civilizācijas (kombinācijā ar nanovīrusu) bioloģisko tipu, to zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākošajām paaudzēm.

Jāsaka gan, ka grāmatas apraksta pēdējā paragrāfā minētā divu attīstītu civilizāciju sastapšanās apgalvojumus un mājieni, ko tas varētu nozīmēt sižetā, ir gana mānīgs (kas nereti premisēs gadās), un pēc būtības Laika Bērni gandrīz līdz pat noslēguma fāzei ir kā divi vienā grāmata, kur zirnekļu un cilvēku sižetiem līdz tam ar lielu ietekmi uz otru nav lemts sastapties, ko kompensē, ka abiem ir vienlīdz aizraujoši sekot līdzi to gaitai un atrisinājumam.

Aaron Dembski-Bowden – Betrayer (The Horus Heresy #24)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy vispārējās sērijas divdesmit trešā grāmata turpina no Know No Fear romāna nodevēju leģiona Word Bearers (WB)uz Imperatoram lojālā leģiona Ultramarines (UM)planētas Calth iesākto. Betrayer ietvaros WB talkā ņem World Eaters (WE) leģionu, lai vispirms izpaustos pēc iespējas lielākas postažas un upuru radīšanā, tai skaitā arīdzan civiliedzīvotāji, un pēcāk, lai panāktu, ka UM, viens no lielākajiem leģioniem, nebūtu tik ievērojams faktors un traucēklis Imperatora pieveikšanā.

Ja neskaita dažu labu īso stāstu pēc numerācijas sērijas #16 grāmatā Age of Darkness, tad Betrayer ir pirmais romāns, kurā darbību ņem WE leģions, kurš no visiem, kā neviens cits, šķietami jau no paša sākuma vai vismaz brīža, kad tas tika apvienots ar tā pazudušo primarku Angronu, ir ticis predispozicionēts, lai pievienotos Horusa nodevībai. Zinot par Imperatora talantu saskatīt vismaz daļu no potenciālajām nākotnēm, nevar nepieļaut domu, ka viņa izvēļu un rīcības kombinācija Angrona gadījumā nav bijusi apzināta un ar nolūku. Bet tādā gadījumā visai aukstasinīgi gan daudzo upuru ziņā, kuri par šo izvēli Horusa nodevības procesā dabū maksāt, gan attiecībā uz paša dzīvību vēlēk sērijā.

Angronam tika tā laime un prieks nokļūt uz Nuceria planētas un vergturu sabiedrības gūstā, grāmatas otrās daļas notikumu un gala kulminācijas lokācija. Ja vēl Angronam būtu bijis tikai jāuzņemas iedzimtās līdera dotības un jāvada sacelšanās un jāizlaužas no to važām, tad tas vien tāds sīkums vien būtu un, kas zina, tā vietā būtu bijis starp lojālistiem. Diemžēl tam tā nav lemts būt un papildus jau tā esošajām vergiem piespriestām mocībām, kur viena no tām ir bijušas vergu gladiatora tipa cīņu bedres, Angrons un daudzi citi tika aplaimoti ar kibernētiskiem smadzeņu kortikālajiem implantiem, sauktiem par Butcher’s Nails, kuru mērķis apspiest jebkāda veida emocijas, izņemot prieku un baudu, kuru sniedz vien nogalinot. Mistiskā un neizskaidrojamā izvēļu kombinācijā, kādas Imperators citu primarku gadījumā nepieņem, Angronam ne tikai netiek sniegta palīdzība, lai iekarotu un pārņemtu varu uz savas ‘’dzimtās’’ planētas, bet tā vietā bez prasīšanas tiek aizteleportēts prom no tās, kā rezultātā tiek pamesti un nolemti sakāvei (bez tāda kā viņš) visi viņa draugi un cīņu biedri.

Tā vien šķiet Angronam trūkst jēgpilnas motivācijas, lai turpinātu dzīvi un cīņu Imperatora pusē, un Horusa uzsāktā sacelšanās un pilsoņkarš kalpo par ideālu agresijas un dusmu novades avotu, lai šķietami bezjēdzīgā galināšanas mānijā aizmirstu gan pagātnes sāpīgās atmiņas, gan viņaprāt Imperatora nolaupītās tiesības tālajā pagātnē nomirt turpat uz Nuceria planētas plecu pie pleca vergu sacelšanās cīņās.

Tikmēr WB primarkam Lorgaram ir izdevīgs šāds sabiedrotais uz cīņu lauka, pat ja brīžiem tā neaprēķināmība svarīgos brīžos drīzāk kaitē gan pašam, gan WB leģionam. Bet neapslāpējamās dusmas lieti noder kā uz pirmās daļas mērķa UM planētas Armatūras, uz kuras pirms to uzbrukuma bāzēts viens no lielākajiem UM jauno rekrūšu treniņu centriem, kā arī liels skaits kuģu rūpnīcu tās orbītā, tā arī grāmatas kulminācijā uz Nuceria. Lai arī Nuceria neskaitās kā UM kontrolēta planēta, tad Lorgars var paļauties uz Angronu, ka viņa dusmu kontroles problēmas nāks talkā un par labu tā iecerēm.

Betrayer ietvaros uzmanība pievērsta arī diviem astartēm, katram no sava leģiona, Kharn no WE un Argel Tal no WB un to draudzības cieņpilnajai saiknei, lai arī abi nāk no šķietami tik atšķirīgiem leģioniem gan cīņas praksē, gan cita veida filozofiskajā domāšanas pieejā. Abiem jātiek galā un jāizdomā sev pieņemami attaisnojumi, kāpēc ne tikai to leģioni ir starp nodevējiem, bet arī, kādēļ to šķietami ideālajiem astartes ķermeņiem nepieciešamas vēl papildus izmaiņas, kuras drīzāk ir vizuāls pierādījums to korumpētībai. Ja vēl Kharn gadījumā pārsvarā vēl šobrīd tam tikai jācīnās ar ko līdzīgu, kā paša primarkam, Naglu smadzeņu implanta dēļ, tad Argelam Talam, kuru ir bijusi iespēja iepazīt #14 romānā The First Heretic ietvaros, papildus galvassāpes sagādā tajā esošs warp ‘’dēmons’’ vārdā Raum.

Bet, lai kādas pārdomas gan Kharnam un Argelam Talam vai kādam citam astarte leģionāram nebūtu, tas nemaina faktu, ka tie pat ne uz mirkli neapsver iespēju, ka varētu mēģināt pasākt kaut ko, lai no iekšienes censtos nodevējiem kaitēt. Tik viena epizode visas grāmatas ievaros būtu tāda, kur dažu tēlu rīcību varētu tā klasificēt. Bet arī tos vairāk motivē baile no koruptīvajām izmaiņām, kuras nodevēju primarks Lorgars vispirms pakļauj brāli Angronu, nekā pēkšņa pret Imperatoru pamodusies lojalitāte.

Lai arī Betrayer negatīvā ziņā neizlec no The Horuse Heresy stila, tad salīdzinoši ar citām noslēguma notikumu sekvence, kur vairāki nozīmīgi sižetpunkti tiek atstāti karājamies gaisā vismaz uz lapaspuses neatrisināti, sagādā lielāku vilšanos

Graham McNeill – Angel Exterminatus (The Horus Heresy #23)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy pēc kārtas divdesmit trešā grāmata aizsākas jau pēc galvenā Horusa nodevības notikuma uz Isstvan V planētas un ir diviem nodevēju leģioniem Iron Warriors (IW) un Emperor’s Children (EC) veltīta. Bet pirms Angel Exterminatus var pievērsties romāna nosaukumā iekļautajam sižetam IW un tās primarks Perturabo vispirms uz salīdzinoši necilas planētas Hydra Cordatus veic nelielu atriebības kampaņu pret Imperial Fists (IF) leģionu, kuras kontrolē tā atrodas vai pareizāk jau sakot atradās.

IW starp citiem leģioniem izceļas ar savu talantu gāzt jebkuru aizstāvības mūri un citadeli, aiz kuras sienām ienaidnieks neslēptos. tādu, kāds ir uz Hydra Cordatus, kuras Citadeles mūris šķiet radīti krietni senā pagātnē, varbūt pat pirms Old Night tūkstošgadēm, un ļauj IF tik ilgi aizstāvēties. Bet laikā, kad citviet Impērijā valda Horusa nodevības haoss un papildspēki nav gaitāmi, sakāve pret nodevēju leģionu nenovēršama.

Diemžēl gan IW kopumā, gan tā primarks šķiet citu brāļu un to leģionu acīs tiek noniecināti kā zemes racēji un netiek pienācīgi novērtēti par labumu, ko šāda ekspertīze un ne tikai brutāls spēks spēj sniegt. Papildus šim faktoram, kas varētu būt pamudinājis Perturabo pieslieties nodevējiem, nevar ignorēt faktu, ka jau kopš uzrašanas uz IW dzimtās planētas, ko nav spējis karos uz tās noturēt un kas arī nenāk par labu respektam no citiem primarkiem, Perturabo spējis sajust warp dimensijas vētru spēku. Starp tām neviena nestāv līdzi vienai no vai pat pašai lielākajai – The Eye of Terror.

Gana baiss nosaukums, lai censtos iedvest baiļu šermuļus, lai atturētu nevēlamus indivīdus no iekļūšanas tajā, ja pašas warp dimensijas mošķu bīstamības faktori neattur. Ar Terora Aci un tās slēptajiem dārgumiem un ieročiem (eldar rases tehnoloģijas) tad arī saistās grāmatas pamatsižets. Par potenciālajām vērtībām, kuras slēpj Terora Acs Perturabo gan uzzina no EC primarka Fulgrima. Bet, kaut arī abi skaitās karojam vienā pusē, tad jau no pirmajām Fulgrima zilbēm un informācijas pasniegšanas momentiem, Perturabo pamatoti var saglabāt veselīgu paranojas un skepses līmeni par brāļa patiesajiem nolūkiem. Vēl jo vairāk, kad tas līdzi sev atvedis kaut kur izraktu eldar indivīdu Karuchi Vohra, kurš it kā tiem labprātīgi palīdzēs. Dienas beigās tik papildus aspekts, kuru pieskaitīt ntajiem pirms tam, no kura būtu jāuzmanās.

Fulgrimam patīk teatrialitāte, lieks dramatiskums un drāmas pasniegšana, kas uz sižetiskās skatuves ļauj uzkāpt nelielam Imperatora lojālistu spēkam uz Iron Hands (IH) leģiona Sisypheum kuģa, kura divi labākie astartes leģionāri Nikona Sharrowkyn (Raven Guard leģions) un Sabik Wayland (IH). Līdz šim Sisypheum pielietojis partizāntipa taktiku, lai mēģinātu kaitēt nodevējiem, cik nu viena kuģa ietvaros tas iespējams, bet nesen no notverta Dark Mechanicum pārstāvja laipni iegūta informācija ļāvusi iegūt nodevēju slepenos kodus un uzzināt par divu nodevēju primarku tikšanos uz Hydra Cordatus.

Lai arī brīžiem Šarovkina (nav jābūt ģēnijām, lai šī tēla vārdā saskatītu, ka doti mājieni par ēnām/shadow), Sabika un to kolēģu darbību nozīmība diezgan maza un ka pārsvarā tie vien novērotāju lomās un varbūt pat sāk rasties domas, kāpēc tie vispār vajadzīgi romāna gaitā, ja diži tie neietekmē un netraucē nodevējiem to galamērķa sasniegšanā. Bet pat niecīgākā sākuma novirze laika gaitā ir ar gana būtisku faktoru, lai beigu rezultāts atšķirtos no iecerētā, lai vismaz daļai slikto tēlu, tai skaitā eldar rasei (nebūt ne cilvēces sabiedroti), to plāni tiktu izjautkti.

Ja var pēc Fulgrima un tā Emperor’s Children (pēc nodevības ironisks leģiona nosaukums) sadarbības principa ar IW Angel Exterminatus ietvaros spriest, tad nav nekāds pārsteigums, ka The Horus Heresy gala iznākums būs ar Impērijas uzvaru, pat ja arī tās pusē nevalda mīlestības cienīgas jūtas starp lojālistu leģioniem.

Tā arī Angel Exterminatus neiztiek bez sava trakā apotekāra, šoreiz Fabiusa tēla personāžā, kurš darbojas EC paspārnē un kurš iedomājamies, ka spēs pārspēt Imperatora talantu un radīt ko grandiozāku un spēcīgāku par šībrīža astartēm un to primarkiem. Šķiet neviens cits leģions, ja nu vienīgi Word Bearers, pagaidām netur līdzi malformāciju apjomām un koruptīvajām deformācijām, kādam tas sevi ļāvies pakļaut. Tik tālu ieslīguši, ka atpakaļceļa no nodevības takas vairs nav atrodama.

Romāna ietvaros drusku par biežu dažs labs tēls šķietami tiek nogalināts, lai vienā vai citā veidā tomēr nebūtu novākts no sižetiskās skatuves, bet citādi ļoti labi iekļaujas klasiskajā The Horus Heresy stilā.

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Horusa atklātas nodevības un sacelšanās pret Imperatoru un tam lojālajiem leģioniem, viņa Sons of Horus jeb agrākie Luna Wolves leģions un brāļa pirmarka Sangviniusa Blood Angels(BA) ne reizi vien abiem leģioniem sadarbojoties roku rokā bija veiksmīgi spējuši pieveikt jebkuru Impērijas citplanētiešu rasu ienaidnieku. Tam par piemēru tiek sniegts pirmās daļas prologs uz Melchior planētas, kur to leģioni veiksmīgi ‘’pasificē’’ kseno-rases Nephilim kontrolē kritušu civilizāciju.

To visu un vēl vairāk šķiet Horuss gan ir gatavs upurēt, lai atbrīvotu sevi un citus no iedomātājām cilvēces Imperatora uzliktajām važām, lai atriebtu reālas vai iedomātas pārestības. Tomēr Horuss jau no sākta gala nojaušs, kurā pusē Sangviniuss nostātos, ja tam tiešā veidā Horuss piedāvātu sacelties pret ‘’tēvu’’ Imperatoru. Tādēļ BA tiek nosūtīti izdomātā viltus misijā, it kā pret Nefilimiem, kuri pēc Horusa vārdiem tomēr nav tikuši pilnībā iznīcināti, un tagad spējuši iekarot Signus Cluster sistēmu. Ja vēl Sangviniusam drusku šaubīgi liekas iemesli, kāpēc tieši viņa un nevis kādu citu leģionu jaunieceltais Warmaster Horuss sūta uz Signusa sistēmu, tad Horuss piedomā klāt jaunus melus un jo vilinošāku atlīdzību, kas izpaužas it kā Nefilimu kontrolē esošā tehnoloģijā, kas varētu palīdzēt BA primarkam atbrīvot tā leģionāru astartu gēnu sēklu no erora kļūdas, kas pa retai reizei izpaužas cīņas karstumā, kad kāds leģionārs zaudē paškontroli, kļūst par galināšanas mašīnu un draudu savējiem, kuru nu tad tiem pašiem jāneitralizē.

Ar loģisku domāšanu šķietami neizskaidrojamas dīvainības sākas jau ierodoties Signus sistēmas perifērijā. Ne tikai nav novērojama nekāda kuģu satiksme starp planētām, bet ierastās signālu saziņas vietā starp planētām, kuģiem un citām strukturām ir totāls klusums, kuru nosacīti saziņas kanālu vietā papildina īpatnēja un zemapziņā izteikti nepatīkams baltais troksnis.

Ja ar to teju vai pārdabiskie fenomeni beigtos un atliktu vien pieveikt, kā atklāsies vien teorētiskos ienaidniekus Nefilimus, tad varētu pat teikt, ka tikpat kā izniekots BA leģionam veltītais romāns. Sākot ar neskaitāmiem civilo un cita tipa dreifējošiem kuģiem un mirstīgajām atliekām (visas kā viens bez kauliem), tā vēlāk uz pilnībā sadedzinātas agrikultūras planētas Signus VII jeb Phorus, ka pat mikrobi vairs neeksistē uz tās, aktivizēts šķietams rituāls un no kosmosa kuģiem redzams astoņstūru zvaigznes simbols, kas uzrodas tieši tad, kad BA flote tam tuvojas. Bet, ja nu tomēr garlaicīgi, tad tieši uz Phorus planētas izdodas atrast pārdesmit izdzīvojušos, starp kuriem vienai no tām Tillyan Niobe tiks piešķirta būtiska loma romāna atrisinājumā.

Bet āķis vēl tajā, ka Blood Angels leģionam, it kā vien novērotāja lomas nolūkos, lai pēc veiksmīgas misijas varētu atri to noziņot Horusam, pierīkoti Word Bearers (WB) kuģi un vienības. Neko sliktu nenaujošot, Sangviniuss, protams, neiebilst. Tik vien, kad jau par vēlu tas uzzina, ka tieši WB ir galvenie slazda izplānotāji, bet Horusa rokas pirksts vairāk attiecināms uz warp radījumiem, kuru uzdevums drīzāk ir Sangviniusu nogalināt, nevis kopā ar tā astartēm korumpēt tik izteikti, lai tie paši pievienotos dumpim. Horuss, tā teikt, ļoti labi apzinās agrākā drauga un sabiedrotā primarka raksturu, lai nojaustu, ka dzīvam esot, pat ja tas kādā brīnumainā kārtā tomēr nodotu Imperatoru, viņa pusē būtu lielāks konkurents vadoņa tronim, nekā Horuss to vēlētos.

Arī otro un trešo Fear to Tread daļu sākumos ievietoti papildinoši pagātnes fragmenti, attiecīgi no uzvaras pār orkiem uz Ullanor, kad Imperators paziņo par lēmumu atgriezties uz Terra/Zemes un ieceļ Horusu par Warmaster, un no Nikaea momenta, kur tiek sodīti Tūkstošdēlu leģions. Bet nepamet iespaids, ka no daudz kā gan šīs, gan citu grāmatu ietvaros būtu bijis iespējams izvairītos, ja ne daudzo tēlu aizspriedumu pilnā nevēlēšanās ieklausītos parasto mirstīgo teiktajā. Kā ietekmē uzkrīt teju vai klapes un pazūd vēlēšanās ieklausīties tikai aiz tā, ka tie warp dimensijas radījumus nosauc par dēmoniem, kurus citi, piem, WB un Horuss, savā naivumā ir iedomājušies, ka ir gana spēcīgi, lai spētu tos savos nolūkos kontrolēt un ietekmēt.

Ceļš līdz grāmatas beigu vākam BA un to primarkam Sangviniusam nav viegls, tiek pieņemts neviens vien lēmums, kuru vēlākos romānos jāsargā, lai citi neuzzināti, bet kā citi romāni jau pirms tam lielajā Horus Heresy sērijā, tad Fear to Tread ir tik viens no daudzajiem ‘’piedzīvojumiem’’ pirms vislielākās kulminācijas cīņā starp Imperatoru un Horusu.

Dan Abnett – Know No Fear (The Horus Heresy #19)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par plašāka mēroga Horusa plānotu sacelšanos pret cilvēces Imperatoru, Ultramarines (UM) leģions pulcē vienkopus sen neredzētu spēku, 20 no 25 Nodaļām (katrā no tām pa 10 kompānijām un katrā kompānijā pa tūkstotim astartes). Turklāt vēl kampaņā pret orku draudu, kas varbūt pat vien topošā ienaidnieka izdomāts, jo Know No Fear ietvaros tiem neparādās pat uz fragmentu, UltraKājniekiem norīkoti palīdzēt WordBearers(WB) leģions ar pašu primarku Lorgaru un tā tuvākajiem palīgiem Erebusu un Kor Phareon.

Pat ļaunākajos murgos UM primarks Roboute Guilliman nebūtu varējis iedomāties, ka kāds cits no par brāļiem sauktajiem primarkiem varētu turēt pār viņu, kur nu vēl pār pašu Imperatoru tik lielu ienaidu, lai ne tikai saceltos un atšķeltos no tā Impērijas, bet mēģinātu arīdzan iznīcināt līdz pēdējam tā agrākos sabiedrotos. Tomēr ne visi laikam tik viegli spēj aizmirst un piedod Imperatora pazemojumu aptuveni pirms 40 gadiem, kad tas WB leģionu, turklāt vēl UM acu priekšā un stādot tos kā labāku piemēru, norāja par viņa pielūgšanu un šādas reliģiskas dabas un pielūgsmes sludināšanu citviet Impērijā un tai no Old Night un Age of Strife jaunatgūtās cilvēces apdzīvotās planētas

Nodevība, kuru WB tur slepenībā līdz pēdējam un līdz pēdējam ar smaidu sejā izliekas par tuvākajiem draugiem, kuri piedevuši, ja ne aizmirsuši agrāko pārestību. Tas viss tikai lai pēcāk sekotu nodevības pirmais postošais trieciens, kam par instrumentu izmanto ļoti paātrinātu kuģi, lai taranējot virs Calth planētas, kur visi sapulcējušies, kosmosa kuģu ražotņu platformas, lielākus un mazākus kuģus un cita veida nozīmīgu infrastruktūru. Vien dažās sekundēs upuru skaits ir desmitos, ja ne simtos tūkstošu. Ne mazāks posts, kad lielie kuģi un citas struktūras, nespējot palikt planētas orbītā, sāk krist uz planētas. Papildus tam WB izmanto apjukumu, vai tas ir kāds traģisks negadījums vai kāda uzbrukums, un haosu, lai sāktu sistēmātiski iznīcināt un nogalināt. Un pat tad daudzi no UM un arīdzan pats primarks Gilimans vēl nepieļauj pat domu, ka šī varētu būt WB augstākā nodevība.

Bet UM nebūs no tiem, kuri šokējošā priekšā sāktu krist izmisumā, kuri notriekti zemē nespētu no jauna piecelties un par spīti prātam neaptveramam kritušo skaitam likt WB trūkties, neļaujot gūt vieglu un ātru uzvaru. Bet UM sakāve un to pazemojums no WB rokas nav šī leģiona primarka un tā tuvāko padoto Erebus un Kor Phareon, kaut arī reizēm uzmācas jautājums, kurš īsti ir pie WB vadības stūres, vienīgais mērķis. Imperatora kā pielūgsmes un dievināšanas subjekta vietā WB pievērsušies kam krietni koruptīvākam un ļaunākam, pat ja paši to vēl neapjauš, vai šie konkrētie Warp un Haosa spēki tiem spējuši iestāstīt, ka Imperators ar ļaunu no tiem slēpis kaut kādu nebūt augstāko patiesību, kurai tie tikai sadarbībā ar viņiem tagad spēs piekļūt un izmantot pēc sirds patikas bez negatīviem aspektiem. Kaut gan jau tagad no malas manāms, kā dažs labs WB astartes leģionāra ārējais fiziskais veidols mutējis ar dažādām groteskām mutācijām.

Know No Fear ietvaros UM panākumu vārdā vai vismaz, lai netiktu sakauti vienos vārtos, nozīmīga loma atvēlēta ne tikai leģionāriem. Tā starp labajiem un Imperatoram lojālajiem Marsa Mechanicum personāžiem atrodama (tuvākais salīdzinājums būtu advancēts IT) Tavrena, ar kuras ekspertīzi un prasmēm UM leģions, iespējams atjaunot pēc orbītas struktūrām dotā trieciena dēļ zaudēto saziņu un datu sfēru, lai ektīvākā manierē varētu sākt koordinēt dažādu izdzīvojušo UM grupu darbības un spētu dotu jēgpilnu prestparu.

Romāna ietvaros tiek doti mājieni par īpašiem indivīdiem, sauktiem par Perpetuals, kuri līdzīgi Imperatoram ir teju vai nemirstīgi un ir bijuši starp dzīvajiem gadu tūsktošiem ilgi. Viens no tādiem ir Ollaniuss ‘’Oll’’ Petersons, kurš WB nodevības brīdī atrodas uz liktenīgās Calth planētas. Bet, lai arī tiek doti vairāk kā daži mājieni par tā svarīgumu, tad vairāk par to arī nekas netiek lasītājam piedāvāts, un atliek vien pieņemt, ka tam nozīmīgāks lapaspušu uzmanības apjoms atvēlēts citās The Horus Heresy grāmatās.

Joan D. Vinge – Cowboys and Aliens

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pirmā sastapšanās ar Cowboys and Aliens galveno varoni nav tam pati glaimojošākā un visai ātri tas kļūst par trīs vīru slepkavu. Nezinot ne savu vārdu, ne ko citu par sevi svešinieks pamostas tuksnesī, bet, par laimi tam, ne gluži nekurienes vidū un tuvumā ir panīkusi zelta drudža vilinājumā izaugusi, bet nu drusku uz panīkuma pusi velkoša mazpilsēta Absolution.

Lai arī Absolūcijai ir pašai savs šerifs John Taggart, kurš ar sev padotajiem likumsargiem cenšas tā iespēju robežās uzturēt kārtību necilajā pilsētiņā, tad par tās patieso ietekmes spēku viennozīmīgi drīzāk būtu saucams pulkvedis Woodrow Dolaryhde, kura pēckara gados iegūtā turība ar lopkopību un viņa ekonomiskais pienesums gan Absolūcijai, gan tās tuvākajai apkārtnei pēc tā uzskatiem tam piešķir visas tiesības par tādu arī būt. Diemžēl Vudrovam viena vai cita iemesla dēļ nav izdevies uzaudzināt to pašu godprātīgāko dēlu (Pērsijs), kurš pieaudzis būdams reti, kad ir skaidrā prātā, un apzināti izmanto tētuka dotās privilēģijas, paļaujoties, ka no jebkāda veida ķezas tas to izpestīs.

Ja ne citplanētiešu negaidīts iebrukums, tie paši brīnumainā kārtā zelta kāri, tad romāns varbūt izvērstos par klasisku mežonīgo rietumu romāniņu, kuram garlaicības novēršanas nolūkos pa vidu vēl piesviests klāt svešinieka tēls, bet tam tā nav lemts būt. Tā vietā, lai cik negribīgi vairākiem tēliem tas grāmatas sižeta sākumā nebūtu, tad tiem brīvprātīgi spiestā kārtā jākļūst par sabiedrotajiem, lai netiktu samīti zem citu planētiešu spēka sloga.

Pirms tam gan sākotnējam svešiniekam pašam jāpārvar pārsteigums, kad uzzina, ka ir bēdīgi slavenais Jake Lonergan ar galvu reibinošu tūkstots dolāru atlīdzību pār tā galvu. Kaut arī pēc pamošanās tuksnesī ir pamodies gluži kā cita persona, kuram vairs prātā nenāk agrākās dzīves ļaunprātības, tas nenozīmē, ka citiem tas nebūtu vēl svaigā atmiņā. Tā teikt, paveicas (ne vienu reizi vien romāna gaitā), ka visu uzmanību novērš cits drauds, lai novērstu domas no lielās naudas summas atlīdzības par tā aizturēšanu.

Drīzāku un ātrāku savstarpējo uzticēšanos palīdz panākt fakts, ka citplanētieši nav tikai ieinteresēti Zemes zelta dārgmetālā vien, bet acīmredzami arī pašos humanoīdos un eksperimentos ar tiem. Tomēr grāmatas gaitā nerodas iespaids, ka tie ar eksperimentiem steigtos, vai pielūkoto, lai tādi kā Džeiks nespētu pa apjukuma delīriju izmukt, kur nu vēl tikt pie citplanētu izcelsmes ieroča. Kaut gan nevar nesaskatīt sižetiski cilvēkiem par labu esošus kritiskus momentus, Džeika aproces citplanētiešu ierocis viens no tiem, bez kuriem iebrucēju tehnoloģiskajam pārspēkam, pat ja ne to skaitliskajā ziņā, būtu bijis jābūt gana pietiekošam, lai spētu izveidot bāzi, no kuras uzsākt savu zelta motivēto iekarojumu.

Vēl atliek iepazīstināt ar Ellas tēlu, kura kāda nebūt iemesla pēc ieinteresāta Džeikā jau no tā pirmajiem uzrašanās mirkļiem Absolūcijā pat vēl pirms citplanētieši atklāti tiem atklāj savu klātbūtni un nodomus. Lai arī tās patiesās palīdzēt gribas motivācija tiek pietaupīta tuvāk grāmatas beigām, tad uzreiz var noprast, ka viņa un tai tuvi ļaudis kaut kur citviet ir jau agrāk vēl pirms Absolūcijas ir cietusi no šo pašu citplanētiešu uzbrukuma. Ellas tēlu varētu pieskaitīt pie Džeikam pieejamā ieroča tipa aspekta, kura kritiskā momentā tiek izmantota, lai ar tikpat kā maģijas fantastikas elemetnu izrakstītos no cilvēku tēliem nelabvēlīgas situācijas.

Bet kopumā Kovboji un Citplanētieši ir pārsteidzoši laba (un cik no atmiņas var spriest, tad labāka par filmu) priekš grāmatas, kura skaitās tīri filmas novelizācija un kura autoram Joan D. Vinge noteikti bijusi kaitinoši bieži un daudz jāsaskaņo ar filmu studijas funkcionāriem un personāliju, kuriem neinteresē paša romāna kvalitāte. Sižetiskais dinamiskums tiek saglabāts viscaur romānām. Tā arī visu galveno, kā arī mazāk nozīmīgiem tēliem, kā šerifa Tagarta mazdēlam Emetam vai pilsētas salona īpašniekam Dokam, rīcības motivācija iztiek bez pie matiem pivilkiem aspketiem.

Richard Fox – The Tyr Trilogy

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tyr zinātniskās fantastikas triloģija aizsākas ar kārtējo citplanētiešu iebrukumu, kur tiem neinteresē nekas cits, kā vien atbrīvot planētu no nevēlamiem pamatiedzīvotājiem, lai varētu to nodot tālāk citiem nākotnes kolonistiem, kuriem uz savas planētas kļuvis par šauru un citus kaimiņus, kur nu vēl citas rases, tie nevēlas. Tik āķis un atšķirīgais no citām līdzīga tipa sērijām, ka šoreiz sižets ir apvērstās lomās, kur cilvēki (ar dažiem izņēmumiem) ir iebrucēji un agresori.

Pats pirmās grāmatas Arrival sākums gan meklējams prologā 15 gadus pirms tam, ar kuru tiek parādīta un izskaidrota viena no galveno varoņu Daniela Kleja motivējošajiem faktoriem, kāpēc tas triloģijas pamatsižetā pēc iebrukuma kopā ar sievu Sāru un dēlu Maiklu centīsies tiem paglābties no genocīda. Vienīgi nedaudz rodas jautājums, kāpēc gan palikt un strādāt korporācijas Bahdur Geti labā, ja tik ļoti mainījušies uzskati, ko laikam varētu izskaidrot ar cerību mainīt nežēlīgo kā Bahdur Geti, tā vispārējo korporāciju praksi, īpaši attiecībā uz jau apdzīvotām planētām.

Tyr (pēc izrunas būtu tīri un var sanākt sanākt vārdu spēlē, vismaz latviski) savā tehnoloģiskajā attīstībā ir spējuši tikt līdz vienreiz izmantojamām kosmosa raķetēm, ir pat spējuši aizsūtīt planētas orbītā dažus pirmos kosmonautus, bet, kā izskan pirmās grāmatas laikā, tad to civilizācija ir salīdzinoši trīs gadsimtu tālā pagātnē ar iebrucējiem un bez citu palīdzības tiem uz izdzīvošanu nav cerību. Tīriem nav pat vēl izveidojies SFF koncepts un pirmie minējumi, ka iebrucēji varētu būt humanoīdi no citām planētām no reliģiski noskaņotām personām tiek nosaukti par ķecerībām. Tā arī tie pieturas pie striktas kastu sistēmas, bet interesantā kārtā to radīšanas mīts saistīts, ka tos senā pagātnē dievi novietojuši uz attiecīgās planētas, un tagad novēro un testē dažādos veidos.

Par laimi tīriem, ne visiem ir vajadzīgs pārlieku ilgs laiks, lai spētu sākt pieņemt pirms tam neticamo un neiespējamo, bet ar visu to Kleju ģimenei ir jāuzmanas no to patiesās izcelsmes, ka tie pieder pie cilvēku kastas. Vismaz ne pirms iegūta uzticība, ka tie tik tiešām vēlas tīriem palīdzēt, un nevis kādā samudžināti īpatnējā veidā patiesībā tikai veicināt iebrucēju panākumus.

Tā tīru pusē nozīmīgs tēls viennozīmīgi ir Karalistes izcilākais ģenerālis Fastals, kurš gan pēc pēdējā lielā kara ar vergturu kastu pensionējies un Danielam, izliekoties par tīru, tas jāatgriež aktīvajā servisā. Salīdzinoši mazāk, bet līdz triloģijas beigām ne bez sava ieguldījumā izceļama arī akadēmiskāk noskaņota Sazana, kuras izzinošie un ziņkārības pilnie jautājumi, kad atklājas Daniela izcelsme, pa savai reizei nomāc būtiskākus ar iebrucējiem saistītu problēmu atrisinājumus.

Tikmēr nevar arī piemirst, ka ne visi Bahdur Geti korporācijas nodarbinātie ir nežēlīgi un asinskāri personāži, kuriem dienas beigās rūp tikai pašu mantiskais labums un bez kuru palīdzības Klejiem ļoti iespējams klātos krietni vien bēdīgāk. Tā sižeta gaitā domas mainās gan Kleju sākotnējais kolēģis Erins Hovers, kurš pirmās grāmatas sākumā šķiet tīrākais pielīdējs bosiem. Kā arī izceļama izceļams ir Malijas Ardžentas tēls, kuru jau triloģijas sākumā šokē korporācijas kolonizācijas taktikas, kurām par liecinieci kļūst pirmoreiz.

Lai arī triloģijas sākumā visi Kleji ir vienkopus, tad tam tā nav ilgi lemts turpināties. Kamēr Daniela sižets saistīts ar ģenerāli Fastalu un to plāniem tikt pie ieroča un transporta, kas ļautu iznīcināt kvantu vārtus/portālu (kaut arī zvaigžņu vārti skan labāk un nozīme uzreiz noprotama), tad Maiklam un Sārai pēc korporācijas raķešu triecieniem karaļa Manakisa pils kompleksam (to nogalinot, un pēctecis sākotnēji, vēloties pierādīt sevi, nav tas pats gudrākais lēmumu pieņēmējs) sanāk vienam no otra nošķirties.

Kā Maiklam izdodas pa visu haosu ne tikai brīnumainā kārtā palikt dzīvam, bet arī atrast agrāko draudzeni Lūsiju, kad par tīru izliekoties starp tiem dzīvojis, tā Sāras gaitas to aizved pie tīriem, kuri pēdējā karā bijuši Karalistes ienaidnieki, bet tagad jāmēģina pārliecināt vismaz cīnīties un pretoties viena mērķa vārdā, ja ne gluži karot kopā plecu pie pleca ar tiem. Diemžēl starp šiem indivīdiem atradīsies pa kādam, kurš varaskāres vārdā noticēs korporācijas meliem, ka tie tik vēlas izveidot sev nelielu koloniju uz to planētas un pārējos, ja vien tie paši tiem neuzbruktu, ne tikai liktu mierā, bet ar laiku dāsni dalītos ar tehnoloģijām un citiem to vēl neizgudrotiem labumiem.

Savā ziņā Tyr triloģija drīzāk uztverama kā viena grāmata un sadalījums sīkāk vien komerciālos nolūkos attaisnojams. Interesants visnotaļ ir arī neraksturīgais aspekts, kurā cilvēki ir iebrūkošais spēks, nevis tie, kuriem jāaizstāv sava dzimtā planēta Zeme. Bet attiecībā uz iebrukumu ir noteikti pa savam apšaubāmam aspektam un lēmumam, ja vien to neattaisno, ka Tīri tiek novērtēti par zemu un neviens nerēķinās, ka tiem kāds no cilvēkiem gribēs palīdzēt, kas līdz triloģijas beigām rezultējas ar būtiski atšķirīgu iznākumu nekā dažs labs pirmās grāmatas sākumā bija iecerējis.

James Barclay – Heart of Granite (Blood and Fire #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Ir 23.gadsimts un cilvēce ir spējusi izgudrot bioloģiska materiāla, grāmatas ietvaros vairāk no militārā aspekta tā ir dažādu ķirzakveidīgu dzīvnieku sugas, un tehnoloģijas kombināciju. No dažiem, izkaisītiem fragmentiem lasītājam ļauts uzzināt, ka fosilie kurināmie ir jau labu laiku kā iztērēti un arīdzan manīt ar atjaunojamajiem resursiem darbināmus transportlīdzekļus ir liels retums. Diemžēl, cik var spriest no tiem pašiem izkaisītajiem fragmentiem, tad galvenais jaunatklājumu pielietojums bija un joprojām ir militārajā sfērā.

Varbūt tāpēc Heart of Granite galvenā varoņa Maksimusa vai vienkārši Maksa un daudzu citu jauno censoņu lielākais sapnis kopš bērnības ir kļūt par drakonu vai drīzāk jau pūķu pilotu, pat ja tas nozīmē krietni īsāku mūžu aiz tā, ka lidojošo ķirzaku DNS ir vienīgais, kura pielietojums izrāda pretestību un ilgstoša to lietošana pilotam nenovēršami beidzas ar pataloģiju, kura nosaukta par Fall.

Kritiens, no kuras kā Makss visi ar naivu cerību, ka tieši viņu tā nepiemklēs, vai izdosies kā nebūt to pārvarēt, bet cerams ne Kritiens profesionālo pienākumu izpildes laikā. Kaut gan, ņemot vērā, ka ar Kritienu sirgstošo palātai ir bēdīgi slavena iesauka Landfill, kur salīdzinājums meklējams ar atkritumu izgāztuvi, tad varbūt labāk tomēr krist un mirt kopā ar pūķi.

Heart of Granite sižetiskā intriga un pamatproblēma tad slēpjas pavērsienā, ka varbūt pie varas esošie apzināti visus šos gadus kopš citplanētiešu artefaktu atklāšanas, to jaunievedumu realizēšanas dzīvē ir izdomājuši un uzpūtuši lielākus un sliktākus negatīvos Kritiena aspektus. Līdz šim apzināti slēpta patiesība, kas attiecīgās sistēmas un varas grožu turētājiem nāktu neapšaubāmi par sliktu, ja plašākai sabiedrībai pat niecīga daļa pretēju apgalvojumu patiesība taptu zināma, it īpaši ar Kritienu sirgstošu un pētījumos brīvprātīgā piespiedu kārtā nonākuši piloti.

Diemžēl, kamēr autors koncentrējas uz galvenā varoņa un pastarpināti gan tā eskadriļas komandas Inferno-X, gan tā par Martu nosauktā pūķa gaitām, tehnoloģiskajam fantāzijas aspektam pietrūkst stabilitātes izskaidrojuma. Sākot jau ar militāro konfliktu, par kura daļu ir Makss un viņa kolēģi uz ar tādu pašu Heart of Granite, saīsināti HoG, begemotu (tāds kā aviācijas bāzeskuģis). Ja vēl Maksa kara puses ir skaidri atšifrēta kā United Europe, tad pretinieki ir vienkārši Mid-Af, kur otra puse vēl uzminama. Pat grūti pateikt, labi vai ne, ka militārais konflikts nav pat sižeta būtiskākā sastāvdaļa, bet fons, uz kura risināt Maksa un tā kolēģu piedzīvoto.

Tā arī līdzīgi pietrūkst vēsturiskas bāzes, vismaz vairāk par pāris rindkopām, lai, romānu lasot, mazāk būtu jautājumi, kuri neattiektos uz pamatižetu, lai būtu mierīgāks prāts, kā gan pasaule nokļuvusi līdz tam, kur to lasītājs atrod. Skaidri noprotama pamatideja, kurā autors James Barclay iztēlojis variantu, kurā uz Zemes atkal staigā un lido par dinozauriem saucami konstrukti, ja ne no aizmirstības atdzīvinātas sugas, bet arī it kā noslēgums drīzāk rada mazuma piegaršu un galvenajam varonim ar aizdomīgi vieglu un paredzamu iznākumu, kamēr pašu puses ļaundari un noslēpumu turētāji arī ne īsti pie zaudētājiem pieskaitāmi.

Heart of Granite varbūt īpatnējāks sliktā nozīmē atstāj ne to labāko iespaidu, jo 2016.gadā izdotā grāmata skaitās kā sērijas pirmā grāmata, kurai vēl šodien astoņus gadus vēlāk nav turpinājuma, kur pat nosacīts klifhengeris nu ir kā slikti nostrādāts stāsta atrisinājums.

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deliverance Lost ir stāsts par Imperatoram lojālā leģiona Raven Guard (RG) pēc teju pilnīgas sakāves uz Isstvan V planētas, kad ne tikai Horuss atklāti uzsāk savu sacelšanos, bet tam pievienojas četri no septiņiem leģioniem, kuriem līdz tam Imperatora uzticamākā un varbūt pat mīļākā dēla dumpis būtu bijis jāiznīdē tā saknē.

Diemžēl tam tā nav lemts, bet RG primarkam Koraksam un aptuveni trim tūkstošiem (no aptuveni 80, kuri ieradās uz Isstvan V) tā leģionāru paveicas izbēgt no slaktiņa, kad negaidīti, bet reizē pēdējā iespējamā brīdī uzrodas komandieris Branne, lai varētu izglābt savu leģiona līderi. Vēl jo vairāk negaidīti, jo Brannem bija ticis uzdots sargāt leģiona mājas planētu Deliverance, kura pati ir pavadonis citai planētai Kiavhar, no kuras salīdzinoši ne tik tālā pagātnē izdevies ne tikai iegūt brīvību, bet arī pakļaut to. Kāpēc Branne pieņēmis šādu un it kā paša primarka pavēļu ignorējošu lēmumu, viņš pats un dažs labs kolēģis ar pravietiskas dabas sapņiem vai vīzijām labāk neiedziļinātos. Kas zina, varbūt par spīti visam labajam, kas no tā izrietējis, ka primarks Korakss vēl dzīvs, nepietiktu, lai fakts pats par sevi tos nolemtu nāvei, ka tiem kādas varbūt haosa un/vai warp saistītas spējas.

Sakāve un lielāka daļa leģiona kvantitatīvā skaita zaudējums Koraksa dūšai nav licis pazust nebūtībā. Viņš jo vairāk ir apņēmības pilns ne tikai atriebt kritušos, bet likt Horusam un tā atbalstītājiem dārgi samaksāt par savām izvēlēm, par Imperatora nodevību. Kā attaisnojumos, ka Imperators tos un Krusta gājiena mērķi kaut kā nebūt pats nodevis un nu tie redz īstenībā ir tie, kuri tagad cīnās par apgaismības nešanu cilvēcei un Visumam kā tādam, neapzinoties, ka Haosa un Warp koruptīvais spēks ir drīzāk tas, kurš bīda notikumu gaitu no aizkulisēm, kurš visvairāk iegūst no esošā pat neatkarīgi no pilsoņkara iznākuma.

Lai varētu atjaunot leģiona kaujas gatavību pienācīgiem prettriecieniem, Korakss grib apmeklēt Zemi/Terra un lūgt no Imperatora atbalstu, padomu un varbūt pat kādu materiālu vērtību, kas to ļautu ātrāk paveikt. Bet visam ir sava cena un pat ja jāiziet cauri pārbaudījumiem un šķēršļu pārvarēšanai, lai tiktu pie kārotās balvas, tad ar visu to nav nekādas garantijas, ka nu pavērts ceļš uz kāroto iznākumu.

Jo ienaidnieks nesnauž, negaida, kamēr Imperatoram lojālie spēki spēs nocietināt savus cietokšņus un planētas, pavadoņus, lai pēcāk uzbruktu tiem. Tā no nodevēju leģionu puses visnozīmīgākā lomā Deliverance Lost ietvaros atvēlēta Alfa leģionam un tā unikālajiem dvīņu primarkiem Alfariusam un Omegonam, kuri bīstami lavierē starp nodevību pret Imperatoru un jauno lojalitāti Horusam, vienlaikus slēpjot to patiesos mērķus un sasaistīšanos ar Cabal spēkiem, pat ja reizē mēģina realizēt arīdzan no tiem neatkarīgus mērķus, starp kuriem ietilpst pašu kā dominējošā leģiona nostādīšana citu priekšgalā. Ko ļoti labi varētu palīdzēt realizēt Imperatora dāvanas nočiepšana no Koraksa

Lai arī Alfa leģions ir neapšaubāmi pieskaitāms pie nodevējiem, tad tā darbības princips, kurā pat paši primarki labprātāk maskējas starp saviem leģionāriem, ir unikāls starp visiem primarkiem. Pamatojums tam tiek piedāvāts, lai no malas tos būtu jo grūtāk identificēt būtu tas mērķēts uzbrukums, lai nogalinātu vai citādi kaitētu, bet reizē tas ļauj meistarīgi maskēt savu statusu, lai nokļūtu lokācijās un starp personām, kuras, zinot, ka sarunājas ar primarku, visticamāk nebūtu tikpat atklātas, kā pret līdzvērtīgāka statusa indivīdu.

Kā lasītājam prieks, ka centrālais sižets kādā Horus Heresy grāmata pievēršas jaunam leģionam, bet reizē skumīgāk, ka tas notiek, kad tas nokļuvis savu piedzīvojumu zemākajā punktā. Un jo slavējamāk par Koraksu un tā leģionāriem, ka par spīti jauniem sarežģījumiem, kuriem tos autors Gav Thorpe to izved tos cauri, tie gatavi turpināt cīņu, pat ja nu spiesti to darīt vairāk ar partizāņu tipa taktiku.