SFF

Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.

Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.

Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.

Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.

New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.

Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.

Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.

New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Outcast Dead darbība The Horus Heresy vispārējās sērijas ietvaros lasītāju ved atpakaļ uz Terra/Zemi, kur šokējošie jaunumi par ne tikai līdz tam Imperatora uzticamākā dēla un primarka Horusa nodevību, bet arīdzan papildus četru no septiņu leģionu pievienošanos tam, kuriem vajadzēja šo ķecerību ātri un viegli sakaut. Ja vēl ar šo visu nepietiktu, lai starp parastajiem, mirstīgajiem iedzīvotājiem ļauti plosīties baumu viļņiem, starp kuriem dažs labs ar nolūku mēģina radīt šaubas par Imperatoru un viņa neuzveicamību, tad Tūkstošdēlu (TD) leģiona primarka Magnusa labo nodomo mēģinājums brīdināt Imperatoru, drīzāk nostrādā par labu nodevējam Horusam un jo sliktāk pašam Magnusam un tā leģionam. Vairāk gan par to tiem veltītajā sērijas divpadsmitajā grāmatā A Thousand Sons.

Labu brīdi jāpavada kopā ar grāmatu, lai skaidrāka taptu atbilde uz jautājumu, kas gan ir šīs grāmatas pamatsižets. Un visai līkumotā ceļā šķiet atbilde būs meklējama faktā, ka Warhammer Visumā daudziem personāžiem, kā psaikeriem un kosmosa kuģu navigatoriem uc, ir pieejamas spējas, kuras ļauj izmantot warp ētera spēku (katrs autors reizēm izdomā savu nosaukumu, kā Great Ocean priekš TD) un pastarpināti caur to spēj ieskatīties potenciālu nākotņu variantos.

Un tā viens no grāmatas varoņiem Kai Zulane, astropath pēc amata, kurš atgriežas uz Terra ar lielu vainas apziņu pēc katastrofālas Ultramarines leģiona Argo kuģa Geller lauka sabrukšanas esot warp dimensijā un kuram pašam palaimējas palikt dzīvam. Kajam ne tikai sirdsēstus sagādā fakts, ka teju visa apkalpe nav spējusi pārciest no warp dimensijas kuģa dzīvības pilno indivīdu pievilinātu monstru uzbrukumu, bet arīdzan tā spējas, esot izolētam astropath domātā kabīnē, ļāvušas dzirdēt visu pārējo nāves agoniju pēdējos mirkļus. Grāmatai sākoties, nerodas sajūta, ka pašam Kajam būtu lielas cerības vai pat vēlme atgūt savu agrāko, pirms Argo avārijas, bet ne visi līdzcilvēki ir tikpat pesimistiski noskaņoti un gatavi tik ātri padoties.

The Outcast Dead sižets sāk uzņemt manāmus apgriezienus, kad no īpaša super-maksimālas drošības cietuma veiksmīgi izbēg seši agrākā Crusader Host vienības biedri, bet nevienam no tiem tas nebūtu bijis pa spēkam, ja ne TD mistiķis un Great Ocean spēka pārzinātājs (savās domās liels eksperts) Atharva, kuram gadu gaitā veiksmīgi sanācis tā cietumsargiem radīt viltus drošības sajūtu, ka tam nav pieeja tā spējām, kaut arī patiesība ir tieši pretēja.

Varbūt pats par sevi fakts izpelnītos otrā plāna sižeta līnijas godu, ja ne fakts, ka pats Kajs, ne gluži savas vainas dēļ nonācis Imperatora sargu Legio Custodes uzmanības centrā, jo tā zemapziņā ieslēgta cita tēla no warp dimensijas iegūta vīzija par šī pilsoņkara iznākumu starp Imperatoru un Horusu. Kuram lemts izdzīvot un mirt.

Interesants ir filozofiskais jautājums, ka zinot par faktu, ja tavai pusei lemts uzvarēt, neskatoties uz neko, ka tas pretiniekam sagrautu jebkādu morāles drusku, cīņas spara un gribas paliekas. Tomēr, lai arī varbūtība par labu vienai vai otrai pusei pēc būtības ir vienāda, tad gan Imperatora lojālisti, gan agrākie Crusader Host un tagad sižeta gaitā pašiem pārsaucoties par Outcast Dead par visām varēm vēlas piekļūt Kajā noslēptajā vēstījumā un uzzināt, kuram lemts uzzvarēt.

Tā arī par atzīmējamu ir kāda tēla izteikts sentiments, ka Imperatoram un tā Impērijai ļoti veiksmīgi sanācis radīt ilūzijas iespaidu, kurā indivīdam it kā būtu kāda īpaša nozīme, kas attiecībā uz parasto mirstīgo, kurš drīzāk ir viens no ntajiem zobratiem lielajā kara mašinērijā, nevarētu būt tālāk no patiesības.

Atgriežoties pie paša Kaja, tad grāmatas gaitā puisim ne bez pūlēm jācenšas pārvarēt izdzīvotāja vainas apziņa, kas sagādā ne vienu vien iekšēju debati, kur jautājumi ‘’kāpēc tieši man ticis lemts palikt starp dzīvajiem, kamēr tik daudzi citi tūktoši mira?’’ ir ne mazums. Kā pārvarēšanai, kā izšķirošs grūdiens, nāk vien otra no Argo izdzīvojušās kuģa navigatores Roksanas nejauša atrašana.

Kā lasītājam, zinot, ka eksistē Warhammer sižeti 10 tūkstošus gadu tālā nākotnē, kurā Imperators ir nosacīti dzīvs, jo to pie dzīvības uztur tā Zelta Troņa spēks, kuru nedrīkst pamest, ja vien nav vēlēšanās beidzot pēc tik ilgstoši gara mūža mirt. Tas viss nemazina interesi sekot katra autora izdomāto tēlu gaitām, pat ja vienai ar otru reizēm mazas saistības.

Dave Eggers – The Circle (The Circle #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage

Manas pārdomas

Kad internets kļūst par vienu lielu, bet vienlaikus sadrumstalotu vietu, kur katram portālam ir vajadzīga sava parole, katrā saitā no jauna jāievada dati, ja ir iespēja un gribēšana no tā iegādāties kādu pakalpojumu vai preci, dienas beigās var justies pat neliela bezcerīguma sajūta, kur nu vēl, ja kādreiz rodas vajadzība kādu atrast, kurš retāk izmanto sociālos tīklus un pats nedod par sevi nekādu ziņu. Par laimi, 24gadus jaunajai Mejai Holandai un daudziem viņas domubiedriem eksistē daudzsološs un pasaulē ātriem soļiem milzu popularitāti ieguvušais Circle.

Aplis, kas vienuviet piedāvā tik daudz dažādu opciju, kas ļauj atvieglot, daudzkārt uzlabot ikdienas pieredzi interneta vidē, ka rodas jautājums, kāpēc gan tas tik lēni izplešas un ir tik gauss jaunu inovāciju ieviešanā, lai vēl vairāk, kā līdz šim, Aplis un tā piedāvātie servisi tiktu izmantoti teju visur. Lai tas ļautu uzlabot demokrātiju un politiskos ēnu kuluārus izvilktu dienasgaismā, lai mazinātu pat mazāko iespēju uz potenciālu noziegumu, jo zini, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka kaut kur ir kamera un varbūt pat vēl kādi citi sensori, kuri šo faktu fiksēs un nosūtīs momentā likumsargiem. Noslēpumi Apļa vīzijas skatījumā ir kā nozeigums pret līdzcilvēku un, ja vēl nav, tad drīzum drīz būs varbūt pat sodāms.

Mejas sākums jaunajā darbavietā (uzsāk klientu apkalpošanā  jau no paša sākuma piepilda un pat pārspēj līdz tam dzirdēto. Algas apjoms ,vismaz grāmtas pašā sākumā droši vien komercnoslēpums, salīdzinoši ar iepriekšējo darbavietu netiek minēts, bet atvērtā un draudzīgā vide, kolēģu izpalīdzība un citi faktori nesalīdzināmi. Tas nekas, ka klienta atsauksmju par saņemto servisu nedrīkst būt zemāka par 95 no 100 (ja eksistē reāli, tad absurdi). Tas nekas, ka eksistē obligātas un it kā par pusobligātām sauktas kolektīvās aktivitātes ārpus apmaksātā darbalaika, kuru neapmeklēšanas rezultātā jāattaisnojas, kur un kāpēc citur esi bijis, kam papildus aktīvi un tikpat kā visu nomoda laiku jāizmanto Circle piedāvātie sociāli tīkli, ja nevēlies, lai tajos zemais reitings slikti apsoguļotos uz tavu pamatdarbu.

Katrs privātuma ierobežojošais faktors pats par sevi ne Mejai, ne citiem nešķiet kaut kas ārkārtējs un sašutuma vērts. Neviens arī romāna ietvaros nepamana, neizpauž bažas, ka to pašu privātums tiktu ierobežots. Visa gandrīz 500lpp romana ietvaros ir tik viens teikums, viena arīdzan tikai attiecīgajā lapaspusē parādījušamies tēla izteikta baža, kas tikpat ātri tiek pasludināta par nebūtisku faktoru, par ko nevajag satraukties. Tā arī krietni par sasteigtu šķita, cik ātri Circle spēj dzīve ieviest jauninājumus, cik ātri tas sakārto likumdošanu dažādās valstis par būtiskām izmaiņām, kuras tiek pasniegtas to labākajā gaismā kopējas drošības vārdā, bet notušēti vai pat nemaz nepieminēti citi faktori. Nav pat kāds ārējs dramatsisks faktors kā teroristu uzbrukums, kas liktu pastiprināt drošību sākotnēji it kā vien īslaicīgi, bet ar paliekošām pārmaiņām. Aplis kā korporācija sākotnēji pa mazam solim vien, bet vēlāk gandrīz neslēpti sāk uzvesties kā valsts pati par sevi, kurai nerūp citu uzliktie ierobežojumi, kura var tos ignorēt, jo Circle nu jau ir pārāk liels un varens.

The Circle kā lielās idejas grāmata ir pat ļoti laba. Sākot jau ar dažādo personīgo informāciju, kuru cilvēki paši brīvprātīgi ievieto interneta vidē, gan apsēstību ar ‘’patīk’’ atzīmēm un kvantitatīvo reitingu. Tā prātā nāk arī piemēri no koncertiem, kuros lielam skaitam ir izvilkti telefoni, lai to paši filmētu, bet jautājums, cik no tiem pēcāk tiek skatīti, cik kvalitatīvi tie sanākuši, kamēr tā vietā būtu varējuši baudīt to bez ekrāna starpniecības. Tā arī Meja, pati nemaz nemanot, ieslīgst arvien dziļāk Circle filozofijas purvā, tik ļoti kļūst teju vai par kulta/sektas Nr.1 biedru, kad vairs nespēj iztikt bez telefona rokās, kad ciemojas pie vecākiem un kad tiek palūgts izbaudīt vakaru, drīzāk apvainojas un ir šokā par viņu tumsonību, neizmantojot jaunās, tik superīgās iespējas, ir gatava zaudēt attiecības ar tiem. Un vēl dramatiskāk ir sarunās ar bijušo draugu Mercer, kurš cenšas ieskaidrot Mejai, ka eksistē būtiska cilvēku daļa, kura nevēlas to, ko piedāvā Circle, kuriem pat sagādā zināmas bailes to piedāvātā utopiskā (patiesībā Halovīnam iederīga distopija) pasaule, kurā ne sekundi vairs nevari pabūt vienatnē pats ar savām domām.

Diemžēl, lai cik daudzsološa un uz diskusijām raisoša nebūtu grāmata (nāk prātā arī fakts, cik gan liels populācijas procents izlasa noteikumus kaut kur piereģistrējoties, vai pēc izmaiņām, piemēram, to ar drošību, privātumu utml saistītu noteikumu izmaiņās), tad diemžēl jo tuvāk romāna beigas, jo jūtamāks ir pat niecīgākā sakarīga sižeta trūkums. Vismaz sižetiskais stils tiek ieturēts līdz pat pašām beigām un arī epilogā, kur pēkšņi pasaule neattopas un tikpat aši neatgriežas grāmatas sākumpozīcijā. The Circle vietā drīzāk būtu ieteicama kāda dokumentāla non-fiction grāmata, kura apspriež šo pašu tematiku.

Dan Abnett – Prospero Burns (The Horus Heresy #15)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Space Wolves leģiona dzimtā planēta pēc savas klasifikācijas ierindota Death Worlds kategorijā, bet par spīti uz tās valdošajam, maigi sakot, neviesmīlīgajam aukstumam, tas nav liedzis uz tās nostiprināties kādreizējiem šībrīža iedzīvotāju kolonistu senčiem. Lai arī Horus Heresy vispārējās sērijas grāmatai dots nosaukums Prospero Burns un viss tās vismaz Goodreads lapā esošā premise saistīta ar cita Tūkstošdēlu sodīšanu par Imperatora aizliegumu klaju neievērošanu aizliegto zinšu izzināšanā un ar warp spēkiem saistītu burvestību pielietošanā.

Tā vietā lasītājam lemts sekot tēla Kasper Ansbach Hawser gaitām, kurš nokļūst uz Fenris planētas ar neatlaidību un nelielu māņu palīdzību uzdodoties par Ahmdau Ibn Rustahu, bet, tā teikt, pamošanās uz Fenrisas nebūt nav bez sarežģījumiem un saviem pārsteigumiem kā laikā, tā telpā. Tā vien šķiet Kaspers uzreiz neatceras, kas viņš tāds ir, no kurienes cēlies. Atmiņas un agrāko pieredzi teju kaut kas bloķē, kā vēlāk atklāsies kādi nešķīsti kā ar warp un Haosu, tā par nodevējiem topošais TD leģions būs iesaistīti šķietami necilā Hauzera dzīves manipulācijā, bet, lai līdz tam nokļūtu gan pašam varonim, tā lasītājam jāpiedzīvo neviens vien mulsuma un apjukuma brīdis.

To vēl vairāk pastiprina sižeta mijība laikā, kad Kaspers vēl atrodas uz Zemes/Terra, kad vēl nav piedzīvojis parastam mirstīgajam neiedomājāmus pārdzīvojumus. Brīžiem pat šis Zemes sižeta pagātnes sižets, kurā atklāta Kaspera būtiskā loma šķiet rememberanceru kustības aizsākumos, kā arī idejas aizstāvībā, ka jebkāda veida zināšanas vērts saglabāt. Kaut vai aiz tā, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas un katastrofas, kā Old Night, lai varētu atgriezties Tehnoloģiju Laikmetā, bet neatkārtotu tajās saistībā ar Mākslīgo Intelektu pieļautajās kļūdās. Kā nepatīkams pārsteigums Kasperam ir fakts, ka dažs labs, ja ne vairums, birokrātu nemaz nevēlas zināt, kas sen tik sen bijis par iemeslu cilvēces pagrimumiem un tik daudzu kolonizēto planētu zaudēšanai, nokļūšanai izolācijā, lai tagad būtu nepieciešams Imperatora aizsāktais Krusta gājiens, lai tās ar labu vai piespiedu kārtā atgūtu.

Pirms grāmata nonāk pie savas premises, Hauzeram lemts kļūt par liecinieku ilgstošākām to gaitām Krusta kara gājiena ietvaros uz dažādām cilvēces kolonizētām planētām un zvaigžņu sistēmām, bet lasītājs pēc iniciālā sižeta pirmajā daļā uz Fenrisas turpina sekot līdzi būtiski vēlāk, kad Kosmosa Vilku ‘’pasifikācijas’’ gaitā sāk atklāties fakti un detaļas, citu spēku manipulācijas un mahinācijas attiecībā uz Hauzeru, kas viņu tā dzīves līkločos novedušas pie Kosmosa Vilku leģiona. Imperatora rokās šis leģions tiek pielietots kā pēdējais soģis, kad citiem par spīti to izcilībām un talantiem nepietiktu dūšas, kad nepieciešams sodīt citu leģionu un ir nepieciešams darbu paveikt pēc pilnas programmas. Pateicoties šim faktoram Kosmosa Vilki paliks starp Imperatora lojālistiem pēc Horusa nodevības, bet vienlaikus tā dēļ to primarks Leman Russ ignorēs tā rīcībā esošos brīdinājumus par gaidāmo, pat ja to avots meklējams netīkamos personāžos.

Kaut arī biežāk ir prieks, ja autors izvēlas neordinārāku pieeju Horusa nodevības sērijā, tad Prospero Burns šķiet būtu krietni baudāmāks pilnīgi atšķirīgā Visumā. Citādi no Horus Heresy sižeta pazīmēm pat ne smakas, vien pēdējās trijās, četrās nodaļās, un gandrīz jau piezogas sajūta, kurā pietrūkst citkārt apnicīgās lielo kauju ainas ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām. Savdabīgajai stāsta izklāsta manierei pašai par sevi nebūt nav tik lielas vainas, kaut arī reizēm proza liek vēlēties pēc kā vairāk un nebūt nešķiet, ka galvenais tēls būtu Kosmosa Vilku piedzīvojumu stāstu krājējs un pēcāk profesionāls orators, tad grāmata izlec no kopējās sērijas konteksta, kurā tā atrodas.

Aaron Dembski-Bowden – The First Heretic (The Horus Heresy #14)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš Imperators teju kā Dievs uzradās uz Word Bearers (WB) leģiona dzimtās planētas Colhis, to primarks Lorgars no sirds nodevies šīs vienīgās patiesības un ideāla, ja uzdrīkstas teikt arī ticības, izplatīšanai, piedaloties diženajā Krusta karā un atgūstot cilvēces kolonizētās planētas, iekļaujot tās un vēlams, bet ne vienmēr, arī to populācijas Impērijas sastāvā. Varbūt ne vienmēr WB šo procesu piepilda tikpat veikli, kā citi leģioni, bet tad iekļaušanas procesa beigās var būt drošs, ka vēlāk nevajadzēs atgriezties pie nemieru plosītas pasaules, kurā kāds izdomājis tomēr sacelties.

Tad seko Imperatora personīgs lēmums ne tikai beidzot pēc vairāk nekā simts gadiem sodīt Lorgaru un viņa leģionu par Imperatoru kā Dieva sludināšanu, kas, kā vēlāki notikumi rādīs, maksās papildus leģiona lojalitātes zaudēšanu kritiskā stundā, kad koruptīvi spēki pavērš mīļo Horusu pret Cilvēces Impēriju. Ja vēl Imperators būtu izvēlējies par labu vienkārši smagi sodīt un pēcāk dot otru iespēju laboties, varbūt vēl WB paši neļautos tiem pašiem Haosa un Warp spēkiem, kuri savā varā pakļauj Horusu, bet viņam kāda iemesla pēc jānokaunina Lorgars un tā sekotā cita Ultramarines un tā primarka Roboute Guilliman priekšā. Līdz ar to labais nodoms tiek sagandēts teju uzreiz.

The First Heretic romāns aizsāks ar minēto sodu un kaunināšanu 43 gadus pirms Warmaster Horusa nodevības un pirmās lielās uz Istvaan V planētas. Šis ir kā vēsturisks romāns par WB un visiem sākotnēji labajiem nodomiem, lai it kā palīdzētu cilvēci ievest apgaismībā, bet ātri top skaidrs, ka Lorgars jūtas vien aizvainots un visādi citādi apbižots, lai to izmantotu kā ieganstu atriebībai pret nu jau par viltus Imperatoru saukto valdnieku un ģenētisko tēvu.

Personāži, no kuru skatpunktiem grāmatas notikumi tiek atspoguļoti ir gan pats primarks Lorgars, gan vienkāršāki ļaudis, kā civiliedzīvotāja Sairīna, kurai palaimējas izdzīvot (paliek akla) Khur planētas galvaspilsētā Monarhijā, kad to kā sodavietu pirmajā daļā Imperators izraugās, gan viens no WB leģiona augsta ranga astartēm Argel Tal, kurš salīdzinoši ar citiem kolēģiem un cīņu brāļiem visilgāk noturas pretim koruptīvajiem spēkiem, kuriem tos pakļauj pašu primarks.

Pēc incidenta uz Monarhijas WB teju uzreiz parāda izpausmes uz āru, ka tā iekšienē, tā pārvaldīšanas stilā sāk noritēt pārmaiņas. Vairs WB nedod jaunatklātām planētām pārdomu laiku grib vai negrib tie pievienoties Impērijai labprātīgi. Ja ne, tad ne, bet diemžēl ‘’Nē’’ atbildes gadījumā iznīcību sagaidu simtprocentīgi visu populāciju. Tuvs Argela kolēģis un varbūt pat par draugu saucams biedrs Xaphan salīdzinoši ir krietni aizrautīgāks, tam pat ne prātā neienāk doma skumt par to, kādas gan kulturālās un cita veida vērtības šādi netiek iznīcinātas.

Nav jau gluži tā, ka viena vienīga izvēle tā pēkšņi būtu novedusi Word Bearers leģionu nodevības neceļos, lai vēlāk nekas nebūtu pašsaprotamāks, kā pievienošanās Horusam. Bet katru reizi, kad būtu bijusi iespēja uz mirkli iepauzēt, tik tiešām pārdomāt, ko grasās pasākt, tiek palaista garām. Aizvainojums un apkaunojums gan nesanais, gan ilgtermiņa pirms tam, ka Imperators, pēc uzrašanās uz WB planētas, to iekļaušanas Impērijā un tās leģionu sastāvā, ne ar vienu vārdu nav licis pirms tam pārtraukt iesākto. Kaut gan reliģijas un jebkādu dievu pielūgšana, kur nu vēl paša pielūgšana, it kā visiem zināms aizliegums. Šajā aspektā vēl nāk prātā vēlāk izveidojušamies pagrīdes grupa Lectitio Divinitatus, kas šajā gaismā atskatoties, liek apšaubīt, vai un kāpēc tik bargi un publiski WB un Lorgars tika sodīti.

Bet tādi nu ir notikumu apstākļi, vien lasītājam nākas tos izbaudīt, lai nonāktu līdz trešajai, noslēdzošajai daļai, kurā vairs nav pārsteigumu par to, kurā civilkara pusē WB nostājas. Vien nožēla, ka tā tam bijis jānotiek.

James Swallow – Nemesis (The Horus Heresy #13)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Horusa sacelšanās jau ir miljoniem prasījusi to dzīvības un varbūt pat miljardu miljardi vēl nākotnē pirms viņu apstādināt. Bet, ja nu pastāvētu variants, iespēja, kā to visu novērst pirms vēl tā spēki sasnieguši Saules sistēmu un cilvēces dzimto planētu, ja nu varētu nokomplektēt specaģentu, īpaši trenētu slepkavu komandu, kuras uzdevumus būtu nogalināt Horusu, tādejādi apstādinot pilsoņkaru pirms tas vēl īsti sācies.

Pat ja sekmīga izpilde prasītu visu to dzīvības un daudzu skatījumā izmantotās metodes, lai arī šķietami bez goda un slepenībā veiktas, būtu tā vērtas. Tā Nemesis grāmatas pirmās daļas sākumā diezgan būtisks lapaspušu apjoms tiek veltīts par Execution Force nosauktās komandas sapulcēšanai, ko dara paši, sākot ar tās līderi snaiperi Eristede Kell. Komandas savākšanu vienkopus jāveic pašiem, jo nevar atļauties, ka pat mazākā bauma par Horusa atentāta plānu taptu saklausīta nevajadzīgajās ausīs, jo var būt drošs, ka Imperatora nodevēja Horusa pusei par labu gan uz Terra, gan citviet darbojas tam lojāli personāži.

Paralēli tam, nešauboties, ka vien sakritības pēc, arī Horusam par labu tiek perināts paša Imperatora atentāta plāns, kas varbūt aizsākts krietni senāk. Pat ja sākotnēji projekts aizsākts ar citiem slepkavošanas mērķiem, tad nu pienācis brīdis, tas liktenīgais vēstures moments, kad to pavērst pret augstākā ranga mērķi, kāds vien var būt. Ja Execution Force sastāvā ir seši biedri un nevienu no tiem par parastu mirstīgo nenosauksis, tad pretējā pusē ir tik viens vienīgs, kurš sevi sauc par Spear. Lai arī Šķēps darbojas vienatnē, tikai tādēļ vien viņa izredzes nav sešreiz mazākas par Execution Force. Kaut gan atklātā cīņā ar astartes leģionāru, būtu kā vieniem, tā otram jānopūlas, tad katram piemīt īpašas, dažs labs varētu teikt pārdabiskas un ar warp ēteri saistītsas spējas, kuras ne visos cilvēces apgūtajos Visuma nostūros būtu ieredzētas un paciestas.

Nemesis sižets sadalīts divās daļās un ar Šķēpu saistītā norit uz stratēģiski un ģeogrāfiski nozīmīgas planētas Dagonet, kura turklāt bijusi viena no pirmajām, kuras toreiz vēl Imperatoram lojālais Horuss pievienojis Impērijas sastāvam. Uz tās pēdējā laikā pastiprinājušās īpatnējs slepkavību vilnis, mīklainas pazušanas, kuras tā vien šķiet saista čukstus, pār plecu atskatoties, pieminēts Horusa vārds. Dažā labā, turklāt vēl brutāli asiņainā un šķietami bez vainīgajam slepkavam atrodama izskaidrojuma, nozieguma vietā atrodami asinīs (ar savām vai upuru) izveidotām astoņstūru zvaigznes simboliku. Šo satraucošo slepkavību izmeklēšana uzticēta detektīvam Yosef Sabrat un viņa pāriniekam Daig Segan. Bet drīz vien abi atklās sevi atrodamies citu plānos krietni virs pašu galvām, vai citiem vārdiem un tieši sakot, dziļos sūdos.

Būtiska grāmatas tematika ir arīdzan Lectitio Divinitatus reliģiska kustība, kas pagaidām vēl darbojas vien paklusām, jo Impērijā jebkāda veida reliģiska dievu vai cita līdzīga veida pārdabiskā pielūgšana ir aizliegta, dominē vien strikta ‘’ticība’’ visam zinātniskajam un nekādiem tur pesteļiem. Šajā ziņā Lectitio Divinitatus iet soli vēl uz priekšu, jo tie pielūdz pašu Imperatoru kā Dievu ar lielo burtu, kā cilvēces glābēju un teju visu zinošu. Ticīgs biedrs atrodams arīdzan starp Execution Force komandas biedriem, un ne visi ir tiek iecietīgi, lai to atklājot, to tā vienkārši atstātu eksistējam, kas visiem sižeta gaitā netop zināms, bet spēlē gana būtisku lomu, lai tiktu pieminēts.

Imperatoram par labu noteikti nāk faktors, ka viņš ir teorētiski reāli satikt iespējama persona, nav abstrakts ideju kopums, kas kaut kur neviena neredzēts mīt. Bet viszinošajā un ārkārtīgi spēcīgajā faktorā (spēcīgāks par primarkiem) ienāk debatējams jautājums, kādēļ gan tad vajadzīgs pieļaut postošos nemierus, cita veida netaisnības un pārdzīvojumus, kas, protams, rodas jebkurā ticībā, dzīves realitātē, bet attiecībā uz Horusa nodevību šķietami nevajadzīga traģēdija, kas sev līdzi parauj daudzus jo daudzus, un nav attiecināms vien uz pašu Imperatoru un tā ‘’dēliem’’ primarkiem.

Graham McNeill – A Thousand Sons (The Horus Heresy #12)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai vēl pirms Imperatora uzsāktā Krusta kara varētu glābt sev piešķirto leģionu, kuru šķietami nenovēršami nomāca gēnu mutācijas, ar leģiona pajukšanu tā rezultātā, primarks Magnuss, citiem nezinot, noslēdz vienošanos ar warp dimensijā mitošu radījumu (Choronzon?), kas tad ļauj kā nebijušas novērst gēnu mutācijas un atgriezt leģionu tā spozmē. Bet visam ir sava cena, pat ja Magnusam šķiet, ka būdams primarks būs gana spēcīgs, lai atrastu izeju un risinājumu. Tā nu Horus Heresy vispārējā sērijā pēc kārtas numura #12 ierindotais romāns A Thousand Sons trijās daļās vēsta par būtiskākajiem pieturpunktiem, kas noved pie tā, ka vēstures annālēs Tūkstošdēlu (TD) leģions tiek pieskaitīts pie nodevējiem.

Tiek pieskaitīti pie nodevējiem, pat ja patiesība, vismaz stāsta sākumā, ir tālu no tā. Vien TD un Magnusam dikti nepaveicas, kad to primarka noslēgtās vienošanās cenas ievākšana, sakrīt ar citu leģionu neuzticības izteikšanu, jo TD visaktīvāk no citiem cenšas izzināt un pakļaut warp dimensijas ētera maģiju, neklausot Imperatora aizliegumiem, un vēl jo vairāk, kad Horuss un viņa piekritēji izdomā sacelties un uzsākt pilsoņkaru. Kaut attiecībā uz Horusu tiek dots attaisnojošs iemesls, varbūt iegansts, ka Horusu kā otru labāko kandidātu izraudzījušies mūžseni radījumi, kuri teju barojas no nebeidzama konfliktu cikla un nedrīkst pieļaut vienotu cilvēka Impēriju Visumā, nepietiek jau ar esošajiem konfliktiem, un inficē Horusu, lai tas draugus un sabiedrotos skatītu kā ienaidniekus un otrādi.

Autors Graham McNeill TD leģiona, atskatoties uz laika rita notikumiem, nenovēršamo kritienu nežēlastībā izvēlas uzsākt uz Aghoru planētas, kura pirmajā momentā nerada iespaidu, ar ko izcelties. Tās pamatiedzīvotāji pēc garās Old Night ir knapi labāki par barbariem, bet planēta sevī slēpj warp enerģijas potenciālu, ko Magnuss cer izmantot ne tik vien sevis un sava leģiona, bet visas cilvēces labā. Tomēr augstprātība par saviem spēkiem, nespēja pienācīgi novērtēt to trūkumus, jo kā gan kaut kam tik dižam, kā primarks var tādi būt, vēlme pierādīt citus primarku brāļus un galvenokārt jau izcelties tēva Imperatora acīs varbūt liek mazināt draudu nozīmīgumu, ko zem sevis slēpj uz Aghoru planētas par Kalnu ar lielo burtu (jo 30km+ augsts tas) zem sevis ieslēgtie spēki.

Ne uzreiz, bet kā palīgus sastopam cita leģiona Space Wolves sūtņus, kuri primarkam Magnusam nodot sava primarka Leman Russ pavēsti, ka tie tiek lūgti pievienoties cīņai iekš Ark Reach Cluster planētu sistēmas, kur palikusi viena nepaklausīga planēta, kura jāiekļauj Impērijas sastāvā. Kaut gan sākotnēji lūgums tiek pasniegts kā pavēle, kas pats par sevi pret citu primarku ir šķietami kaut kas neiedomājams un gandrīz izraisa konfliktu uz līdzenas vietas. Bet par tā trūkumu nav jāuztraucas, jo reti starp kuru leģionu valda izteikti siltas un maigas jūtas vai brālīgas attiecības starp līderiem primarkiem.

Kā agrāk, tā uz pēdējās iekarojamās planētas iekš Ark Reach Cluster nez kāpēc leģioni nerada iespaidu par sevi kā par glābējiem, kuri negrib neko vairāk, kā ievest tumsoņas barbarus Impērijas dāsnajā apgaismības lokā. Ja uzreiz planēta neizšķiras par labu pievienoties, kas arī nevienmēr sola labu, ja tās resursi tiek novirzīti Impērijas mašinērijas uzturēšanai, tad vari būt drošs, ka tās sūtītie leģioni būs gatavi noslaucīt līdz ar zemi pilnīgi jebkuru kultūrālo, vēsturisko un cita veida nozīmīgu lokāciju, un pasargāti nebūs pat ne mazākais un jaunākais civiliedzīvotājs.

Sakritība var reizēm būt vien muļķa mierinājums, bet kā gan citādāk to nosaukt, kad Magnusu viņa un TD leģiona izmantoto warp manipulāciju dēļ sasniedz vīzija, kas priekšlaikus atklāj gaidāmo Horusa un viņa līdzskrējēju nodevību, kas nāk visnepiemērotākajā brīdi, jo vien nesen pats Imperators (pat ja citu primarku kūdīts) aizliedz Bibliotēkāru frakciju savos leģionos.

Kā cīņa pret vējdzirnavām Magnusu piemeklē gan vēlme saglabāt savu reiz jau izglābto leģionāru dzīvības, par ko gan cena maksājama tagad, gan nespējā atrast veidu, kā brīdināt Imperatoru, kurš gan tiek pasniegts teju kā viszinošs vai vismaz ar rīcības plāniem visos iespējamos gadījumos. Tomēr, lai kā nebūtu, pats Magnuss šķietami uz brīdi saprot arī citu vārdā savu izdarīto izvēļu šībrīža smago cenu (agri vai vēlu to kāds iekasē), un ir pat nožēlas un kauna pilns, ko gan izmaisa pats epilogs un sentiments tajā.

A Thousand Sons papildina arīdzna interesants sekundārais sižets attiecībā pie leģioniem piesaistītajiem rememberanceriem, kuru uzdevums plašākām mirstīgo masām un vēsturei iemūžināt leģionu varoņpilnās gaitās, kuras pašsaprotami nedrīkst atklāt to brutālājā pilnībā.

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēci pēc kārtējā ‘’zvaigžņu lietus’’ sāk piemeklēt pandēmijas cienīgas pataloģijas, vien konspirāciju teoriju piekritēji sāk vilkt cilvēces dominancei uz Zemes bīstamas, paranoiskas paralēles. Par laimi, ir pieejami paaudžu tipa kosmoskuģi, lai varētu glābiņu meklēt uz nedaudz vairāk kā četru gaismas gadu attālās Proxima Centauri b planētas. Diemžēl būs jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem, lai varētu uzaust pirmais cerību pilnais rīts, kad būtu pat iespēja kaut cik pamatoti cerēt uz Zemes atbrīvošanu no citplanētiešu (turklāt divu konfliktējošu frakciju – Relyeh un Axon) važām.

Interesantā kārtā uz Proksimas B esošā pārvaldošā vara, kura turklāt sadalījusies dažādās viena ar otru reizēm konfliktējošās nometnēs, tur noslēpumā faktu, ka uz Zemes joprojām eksistē pretošanās kustība, cilvēki, kuri joprojām turas pretim galvenokārt reljehu citplanētiešiem un to tūkstošgadēm ilgajā citu rasu iekarošanas gājienā ģenētiski radītu mošķiem kā Trife (stropa prāts) un vēl neglītākiem un bīstamākiem monstriem Žak-kluth(pēc izrunas). Vieglāk noklusēt un neziņas tumsā turēt masas. Fakts, kas gan šķiet var tikt apdraudēts, kad it kā Zemes virzienā dodas jauni Reljehu kuģi, kuri negaidīti maina virzienu.

Diemžēl Forgotten Vengeance triloģija jau no pirmajām nodaļām liek justies, ka esi ienācis stāsta vidū. Jāpaiet krietni būtiskam laikam, lai kaut cik noorientētos un saprastu kas, kur, kad notiek, kas savukārt pamudināja paskatīt Goodreads portālā un konstatēt, ka autoram eksistē vēl septiņas citas sērijas, kuras sākas ar ‘’Forgotten …’’, kā arī atsevišķa Sheriff Duke sērija (galv.varonis un cilvēces glābējs). Gribētos domāt, ka pat autora un izveidotā Visuma faniem, kuri starp sērijām iepauzējuši, nenāktu par sliktu stāstā labi iepīti atgādinājumi un paskaidrojoši fragmenti, kur nu vēl tādam, kurš šo sācis lasīt vai klausīties bez priekšzināšanām par varbūtējiem tēlu piedzīvojumiem vai vispār notikumiem kā tādiem šajā ‘’Forgotten…’’ Visumā.

Fakts, ka daļai cilvēces izdevās patverties uz Proksimas Centauri B, liecina par gana nozīmīgu tehnoloģiju pieejamību cilvēcei, bet interesantā kārtā ne tik būtiskai, lai veiksmīgi varētu pārciest pirmo citplanētiešu triecienu, lai neļautu sevi ievilkt un zem tupeles palikt Reljehiem un Aksoniem. Tā vietā jāpienāk liktenīgai stundai, lai šerifs Hejdens Djūks, galvenais pretošanās kustības līderis bijušajā ASV teritorijā un tad jau noteikti arī visā pasaulē, ar citu palīdzību krietni vēlāk varētu dot pirmos izšķirīgos triecienus.

Pamanāmi vairāki tehnoloģiskie ‘’izgudrojumi’’ un inovācijas, kas labajiem tēliem to centienos lieti noder, bet acīmredzami to izskaidrošana un darbības principa pamatotība nav galvenais fokuss, kam obligāti nav jākļūst par vienu no stāsta centrālajiem aspektiem, bet šoreiz tālu nav no ērta un pa rokai esoša instrumenta, lai no autora puses nāktu talkā labajiem varoņiem. Starp tiem ne visi ir humanoīdi, turklāt dažādas rases un to starp Mākslīgā Intelekta tipa konstrukts Max, un šajā ziņā nāk viens no triloģijas spēcīgākajiem aspektiem, kad viens otram jāuzticas, lai veiksmīgi varētu nonākt pie abpusēji pozitīva iznākuma.

Pat ar izcilā audio grāmatu ierunātāja R.C Bray talantu knapi pietiek, lai, kad jau tēli un to mērķi, motivācijas kaut cik iepazīti, būtu daudzmaz interesanti klausīties un sekot līdzi, pat ja gala iznākums lielos vilcienos labi paredzams, bet ar jūtami faktoru, ka atstāta vieta turpinājumiem, kādai citai sērijai…

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes dzīve vienai daļai to turīgāko kļuvusi par mūžības pilnu dzīvi ar visu to labāko, ko zinātniskie un medicīniskie sasniegumi spējuši sasniegt, bet šie minētie bagātnieki ne ar visu uzskatījuši par svarīgu dalīties. To skaitā, savā ziņā saprotami, ar šķietamo nemirstību, ja vien netiek nogalināti vai citādi neizārstējami cieš, apdāvinātie un par Eternals iesauktie.

Loģiski, ka lielām sabiedrības masām šāda uzskatāma un acīmredzama nevienlīdzība nav gājusi pie sirds, bet sērijas būtība nav gluži par šo, bet sižeta premise ir padsmit paaudžu kuģu izmēra, kas sēvi ietilpinātu līdz pat simts tūkstošiem parasto mirstīgo un ļautu tiem pārcelties, uzsākt jaunu dzīvi sev un saviem pēcnācējiem ar jaunām iespējam uz nepārapdzīvotas planētas. Un Orion Colony sērijas fokusā ir viens no šādiem kuģiem.

Tomēr pirmie pavērsieni seko jau pirmās nelielās grāmatas ietvaros, kad teroristiska grupa Disciples, kura ir pret pilnīgi visu, kas saistīts ar Eternals un līdz ar to ir gatavi nogalināt visus simts tūkstošus parasto mirstīgo, to skaitā bērnus, lai nepieļautu Oriona misijas izdošanos.

Kā jau to var paredzēt, ja jau eksistē vēl turpinājumi sērijā, tad gluži viss plāns teroristiem neizdodas, bet gana vērā ņemama tā sadaļa, lai Oriona kuģis, kuram gan nebūtu jāmēro ceļš līdz Oriona zvaigžņu sistēmai vairāku paaudžu garumā, bet vien sešas nedēļas cita zinātniskā sasnieguma Slip Space dēļ, kuram gan būtiskākas uzmanības par nosaukuma došanu un konceptu netiek pievērsts.

Orion Uncharted līdz ar to darbību turpina pēc avārijas piezemēšanās uz svešas, potenciāli jau citplanētiešu (kaut gan cilvēki tiem būtu tie citi planētieši) apdzīvota. Tā teikt planēta, kura jau ar pirmajiem mirkļiem piedāvā piedzīvojumiem bagātu buķeti. Kā arī, lai tā teikt būtu interesantāk, starp kolonistiem iefiltrējušies vairāki teroristi, kuri gatavi aktizivēties, lai gadījumā, ja neizdotos misiju apturēt uz Zemes, censtos to paveikt citviet.

Grāmatu īsumam viens labums, ka sižetam nav laika apaugt ar lieku pildījuma materiālu, ja ir vēlēšanās, lai lasītājam būtu aizraujoši. Kaut gan citu autoru vai autora rokās būtu izveidojama viena liela SFF grāmata, nevis sadalīta četrās daļās, jo patiess kulminācijas moments ir vien noslēdzošajā ceturtajā grāmatā. Bet citādi arī galvenā varoņa, agrākā profesionālā cīkstoņa, pirmās grāmatas ietvaros mehāniķa un vēlāk jau negribīga kolonista, uzticama kolēģa Rikija draugs un daudzu citu titulu cienīgais Dīns Sleids ir paspēts apaudzēt ar labu miesu uz tēla skeleta. Kā šībrīža tagadnes motivācijai, tā agrāka traģēdija, kas slēpjas tēla pagātnē un ir nostādījusi uz tā ceļā, uz kura viņu sastop lasītājs.

Jaunajā, neplānotajā Orion kolonistu mājvietā (kā palaimējies, ka apdzīvojama vispār), cik nu to spējuši izdzīvot pēc avārijas, planēta, kuras nosaukums, kā vēlāk uzzinās, ir Genesis, patiesi jāsaskaras jau uz tās esošu civilizāciju, kuras pārstāvji drīzāk atgādina vai nu lielus gekonus vai mazus aligatorus, bet būtiskākais, ka Dīns un līdz ar viņu citi cilvēki brīnumainā kārtā ir iesaistīti pareģojumā, kas atrisinātu gadsimtiem ilgu konfliktu starp divām šo Genesis planētiešu frakcijām, kurām, lai nebūtu garlaicīgi, pievienojas trešais naidnieks Leģions, kas nu visus apvienos pret to, lai likvidētu tā radītos, potenciāli katastrofālos draudus.

Interesanta, kompakta un ātri pievārējama četru grāmatu sērija, kura zina savus uzdevumus un arīdzan izpilda tos kvalitatīti un vairāk nekā tikai vienkārši izklaidējoši.

Steve Perry – Cutter’s Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cutter’s Wars sērijas (par triloģiju varētu saukt vien skaita dēļ) darbība norit 24.gadsimta noslēdzošajā fāzē, laikā, kad cilvēce veiksmīgi spējusi kolonizēt neskaitāmas planētas, kā arī sastapusies un atšķirīgos līmeņos spējusi rast, ja ne sadarbību, tad neitralitāti ar dažnedažādām citplanētiešu rasēm. Kardarbība, kaut arī pastāv Galaktiskās Savienības armija, kā jau daudz kas cits, šķiet arī kļuvis vairāk privātas sfēras lauciņš vai vismaz dažādi sīkie uzdevumi, kur algotņu privātās armijas un grupējumi noder labāk nekā lielā mašinērija.

Tā lasītājs sāk iepazīt agrākā Galaktiskās Savienības armijas pulkveža R.A. Cutter par Rags iesauktā izveidoto Cutter Force Initiative vienību, kuras sērijas ietvaros pirmais uzdevums ved uz planētu, kuru reiz šķiet veidojuši Indijas izcelsmes kolonisti. Tur Jaunmumbajas valstī kāds nolaupījis rādžas Ramala meitu Indiru.

Vienības prioritāte numur viens neapšaubāmi ir jaunās sievietes, kā arīdzan līgavaiņa un kaimiņvalsts troņmantinieka Ramas topošās sievas Indiras atgūšana. Bet, kurš gan būtu varējis būt tik liels muļķis vai tik izmisis pēc naudas, lai uzdrīkstētos nolaupīt rādžas meitu un vēl cerēt gan iegūt izpirkuma maksu, gan vēlāk tikt ar to kaut kur prom, lai vispār būtu iespēja iztērēt. Drīzāk jau ātra un nesāpīga nāve bez spīdzināšanas pirms tam būtu to visvērtīgākā atlīdzība.

Katers interesantā kārtā nemaz nav pirmās grāmatas The Ramal Extractiongalvenais varonis, ko Goodreads lapā esošais apraksts, diemžēl, nevīžo pateikt, turklāt vēl tēls, no kura skatpunkta visbiežāk vērojami notikumi ir vārdā Džo, bet skaitās sieviete. Tā teikt, uz pirmo mirkli apjukums, vai Kateram ir papildus aprakstā neminēts vārds vai pie Rags vēl kāda cita iesauka, līdz saproti kas ir kas. Bet vēl būtiskāka ir kaķveidīgas vastalimi citplanētietiesKejas esamība komandā. Fakts, kas pats par sevi Katera Spēka Iniciatīvas vienībai ļauj uzņemties sarežģītākus uzdevumus, jo vastalimi ir izslavēti plesēji un cīņu meistari, kuri gan reti kad pamet savu mājas planētu Vast un vēl jo retāk spēj veiksmīgi sadarboties un saprasties ar citām rasēm.

Zinātniskās fantastikas militāras ievirzes trilleris, kas klasiski izpilda visus vajadzīgos plānpunktus. Kateram un viņa kolēģiem tiek piedāvāti sulīgi mānekļi, kas atbilstu klasiskam nolaupīšanas stāstam. Bet, kā šajā, tā noslēdzošajā sērijas grāmatā, Katers pierādīs, ka nav nekāds iesācējs un lētticīgs muļķis, lai uz tādiem uzķertos.

Tikmēr sērijas otrā grāmata The Vastalimi Gambit, kā jau nosaukums liek manīt un pēc sērijas debijas prognozēt, saistīts ar Kejas tēlu un viņas dzimto planētu Vast. Atšķirība grāmatas sižeta uzbūvē gan uzreiz manāma, jo uz Vastu Keja dodas kopā vien ar komandas biedru Wink, kuram ir vērā ņemamas medicīniskās zināšanas un pieredze, jo uz Vastas izcēlusies bīstama patoloģija, kas atņēmusi dzīvību vairākiem Kejas ģimenes locekļiem, kā arī skārusi vairākas citas politiski un citādi ietekmīgas ģimenes. Tikmēr Katers un pārējā komanda netup kaut kur rokas klēpī salikuši. Tomēr būtu gribējies, ka to sižets nebūtu ticis nostādīts teju tikpat svarīgā līmenī, ar līdzvērtīgu lapaspušu uzmanības skaitu tam.

Rūpīga izmeklēšana, bezbailīga iesaistīto un slimības skarto iztaujāšana, kā arī fakts, ka simtprocentīgi nāvējošā patoloģija nav kā vēja plēsta izplatījusies pa visu planētu, liek domāt, ka patoloģiju kāds radījis un izplatījis apzināti. Bet kādēļ gan, ja ir gribēts nogalināt vienu vai dažus indivīdus, būtu bijis vajadīgs rīkoties šādi un atņemt dzīvību vairākiem simtiem nevainīgu, izprotams vien līdzvērtīgam neprātīgajam. Ja nu vienīgi tiktu cerēts tādejādi vēl nomaskēt to vienu vai dažus starp visiem citiem, lai nebūtu atšķetināms, kurš tad ir tas patiesais, iecerētais upuris. Nebūt ne viegls un visnotaļ pašiem dzīvībai bīstams uzdevums, lai noskaidrotu ļaundara identitāti.

Un noslēdzoši Katera komanda, nu jau atkal visi kopā, savu nākamo misiju atrod uz Zemes privātā, augsti un smalki regulētā militārā konfliktā, kur uzvarētājs ir tas, kurš konkrētā dienā un laikā kontrolēs īpašu ūdens ieguves vietu, kas kādai citplanētiešu rasei sagādā šķietamu reliģisku eiforiju. Kas gan ir labs ‘’mārketinga’’ triks, jo patiesībā efekts ir vairāk psiholoģiska, placebo tipa rezultāts.

Bet tas nemaina faktu, ka vērtīgās lokācijas īpašnieks varētu kļūt stāvus bagāts, bet pirms tam jāizslēdz jebkuras šaubas un pretendentu strīdi. The Tejano Conflictarīdzan ļauj uzzināt, kādēļ gan Katers reiz pametis profesionālās armijas karjeru, kāpēc bijis spiest meklēt iztiku citur. Un interesantā, bet paredzamā kārtā privātā kara koordinators Juniors Alens ir gan šī iemesla personifikācija, gan grāmatas ļaundaris, kurš pats gan šķiet vairāk par pašu Karteru nav spējis aizmirst abu kopīgo pagātni.

Kopumā visas trīs Cutter’s Wars sērijas grāmatas der, kā ideāls izmēģinājums žanra iesācējam, lai saprastu, vai kas tāds vispār patiktu. Ir gana kompetents izpildījums, ir pietiekami daudz mājienu, lai pats varētu censties sekot līdzi galveno varoņu domu gaitai, bet nekas pārlieku sarežģīts un komplicēts. Lasīšanas procesā gana izbaudāms un bez acīs lecošiem sižeta caurumiem, notikumu virzības loģikas apšaubāmiem momentiem, kuri liktu gribēt sēriju pārtraukt.