Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Harper Voyager

Manas pārdomas

Kas gan par neiedomājami lielu spēku ir mīlestībai! Uz ko tik tās skartie nav gatavi, kādiem šķēršļiem iet cauri un upurēt citus, lai tikai atgūtu zaudēto personu un ignorētu visus citus loģiskus brīdinājuma signālus, kuri citkārt, no malas paskatoties, liktu šausmās par savu rīcību nodrebināties. Tā varētu raksturot gan triloģijas vienu no galvenajām varonēm Eve, gan sērijas ļaundaru līdera Gabriela rīcības motivāciju.

Pirmoreiz lasītājs sastop Ievu, kad tās pašbūvēts kaujas robots piedalās WWE stila cīņās postapokaliptiskas pasaules WarDome izklaižu cīņas arēnā. Pēc postoša kodolkara, kas lielu daļu agrākās ASV (aizmirsuši un sauc par Yousay nevis USA) teritorijas pārvērsts vienā lielā stiklotā un radioaktīvi neapdzīvojamā tuksnesī. Bet ar to vēl visa pasaules priekšvēsture pirms sērijas sižeta nebeidzas, jo triecinie ir kā katalizators, lai Sanandreasa lūzuma līnija atdalīto līdz tam esošo Kalifornijas pussalu pilnībā no kontinenta. Ja vēl ar to nebūtu gana, tad pēc-apokaliptiskā kodolkara seku pasaulē varu pilnībā pār ASV pārņem korporācijas, rezultējoties ar War 4.0, no kura par divām vadošajām kļūst Daedalus un BioMaas korporācijas. Katra sērijas gaitā atrādīs divas pavisam atšķirīgas vizījas cilvēces attīstības nākotnē.

Bet interesantā kārtā neviena no šīm korporācijām nebūs triloģijas ļaundari, lai arī brīžiem tie vēlētos būt tieši tie, protams, ne savās acīs. Jau minēju ļaundaru līdera Gabriela vārdu, bet arī savās acīs lifelike androīds Gabriels nevēlas uzņemties sliktā varoņa godu, visu atbildību par savu pašreizējo dabu un nostāšanos uz slepkanieciskā monstra ceļa, kurš mīlestības vārdā gatavs iznīcināt visu cilvēi, vaino savu radītāju Nicholas Monrova. Nikolass, kurš reiz bija trešās korporācijas Gnosis Laboratories līderis, kurš vēl pirms meitas Anas nonākšanas komā jau bija veiksmīgi spējis radīt androīdu klasi, kuri to idealizētajā nākotnes vīzijas versijā noteikti bija iztēloti kā palīgi cilvēcei tās attīstības jaunajā laikmetā.

Tā vietā seko konkurentu uzbrukums, meitas faktiska nāve, bet faktiska Gabriela lifelike ‘’māsas’’ un mīlestības Greisas nāve (un ļaundara Gabriela izcelsmes pirmais pieturpunkts), lai arī ir paspēts to nogādāt drošībā, lai uzturētu pie dzīvības, un trīs robotu likumi, kurus Nikolass piemēro arī jaunajiem lifelike androīdiem tas izdzēš ar arīdzan pašradītu vīrusu Libertas, lai paranojas ietekmē atbrīvotos no konkurentiem.

Sekojoši nonākam pie stāsta ‘’tagadnes’’ katalizatora, kurā arēnas cīņas laikā Ieva nonāk dzīvībai bīstamā situācijā un šķietami izmanto pārdabisku spēju, iznīcinot pretinieku robota elektroni. Ja vēl cīņas netiktu translētas pa eksistējošo televīziju kā vienīgā nopietnā postapokaliptiskā izklaide, Ieva varbūt vēl spētu vairāk vai mazāk atgriezties agrākajā dzīvē, bet šī epizode to nostāda tik nekārotās uzmanības, abu minēto gan korporāciju, gan lifelike ļaundaru, krustugunīs.

Kā jau piederas pie Young Adult subžanra fantāzijas, tad nevar iztikt bez romantikas, kuru triloģijas pirmajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu kā sērijai sniedz Ezekiela tēls. Ezekiels, kurš kopš brāļu un māsu ‘’apvērsuma’’ pirms diviem gadiem jeb tiešāk sakot gan Nikolasa, gan gandrīz visas tā ģimenes slepkavībām palīdzēja izdzīvot Monrovu ģimenes pēdējai atvasei Anai, nododams to Nikolasa kolēģa Sailasa gādībā, kurš savukārt pametis GnosisLabs centru, lai censtos paslēpties nu jau par salu palikušajā un par Dregs pārsauktajā pussalā. Divus gadus Ezekiels klejojis riņķī apkārt cerēdams no jauna atrast iemīlēto ‘’radītāja’’ atvasi.

Divi gadi, kuru iemeslu neļaus aizmirst tā torsā ievietots piemiņasobjekts. Objekts, kuru Ezekiels jebkurā brīdī varētu vienkārši izraut, jo lifelike androīdiem piemīt neticama reģenerācijas spēja, neņemot vērā absolūto skaistumu un cita veida pārspēku pār parastu mirstīgo, bet Ezekiels pats labāk izvēlas neaizmirst ne savu, ne savu lifelike ‘’māsu un brāļu’’ izdarītās izvēles, kuras tie turpina veikt.

Bez mīlestības tematikas un motivatorspēka gan uz labo, gan ļauno, triloģijas garumā tikpat būtiski un vienmēr gandrīz konstanti tēlu pacelts ir ‘’ģimenes’’ un piederības sajūtas aspekts. Tā lifelike androīdu gadījumā tos acīmredzami savā starpā nesaista nekādas asinradniecības saites, bet tā vai tā vienas sērijas un partijas radīšanas laika dēļ tie viens otru sauc par vairākkārt jau pieminētajiem brāļiem un māsām. No kā savukārt pats pirmais lifelike Gabriels, kuru Nikolass piespiež kļūt par slepkavu, lai pēcāk tā dēļ pats samaksātu augstāko cenu.

Ģimene, kuru cits sērijas galvenais tēls un triloģijas sākumā par Ievas labāko draudzeni sauktā Lemon Fresh (vārda izcelsme meklējama faktā, ka tikusi kā zīdainis pamesta un atrasta kartona kastē ar attiecīgā nosaukuma produkta uzdruku). Lemona (kaut gan tikpat labi latviskojot varētu arī nobeigt vārdu ar -e), kura pirmos teju padsmit gadus vairāk vai mazāk saviem spēkiem izdzīvojusi starp Dregs postapokalipses graustiem. Jau agrīnā vecumā iemācoties skarbās dzīves realitātes mācības līdz dienai, kad pirmoreiz sastop Ievas un Sailasa tēlus, kuri tai iemācis, ka ne vienmēr katrs grib tikai ņemt un ņemt, ka reizēm pasaulē ir arīdzan reti labi personāži, kuriem prieku sagādā dalīties un dot.

Neliels mājiens, ka triloģijas otrās grāmatas nosaukums Dev1ate3 vairāk šķiet attiecināms uz Lemoni, un sekojošā kārtā ir vēl kā ceturtais tematiskais triloģijas punkts, kurā dominē klasiskais ‘’savējie pret svešajiem’’ aspekts , kas bieži vien kalpo kā iracionāls iegansts agresijas izgāšanai pret iedomāto ‘’ārējo naidnieku’’.

Tā arīdzan starp Ievu un Lemoni vērā ņemams ir to kopīgais moto ‘’Stronger together, together forever’’. Draudzības moto, kurš triloģijas pārbaudījumu gaitā tiks pamatīgi pārbaudīts. Moto, kas liek atcerēties un neaizmirst citus Ievas un Lemonas sabiedrotos, jo vairāk aiz tā, ka viens no tiem vārdā Krikets ir Sailasa radīts robots, iecerēts kā tās kompanjons un sargs bīstamajā Dregs pilsētā. Lifelike androīdi un citi roboti, kuri apveltīti ar sevi apzināties spēju, atšķir paklausība vai tieši ‘’brīvestība’’ no visiem SFF žanra faniem zināmajiem klasiskajiem trim robotikas likumiem. Likumi, kurus Gabriels apvērsumā interesantā kārtā to vietā izveido savus ‘’Your body/mind/life is not your own’’.

Jautājums, kas skaitās dzīvība, vai robots un androīds, kuru cilvēks radījis un apveltījis ar tam savu un unikālu personību un identitāti tikai tāpēc, ka ir mākslīgi radītis nevis bioloģiski piedzemdēts, neskaitās jauna dzīvības forma. Un pastarpināti arī metāla un cita veida materiālu roboti, ne tikai acīmredzami un pavirši ieskatoties ar cilvēku parasto sajaucamie lifelike indivīdi. Tā, atgriežoties pie iepriekšējā paragrāfā pieminētā Kriketa, šis tēls par izbrīnu sērijas ļaundariem brīvību no trim ‘’verdzības’’ likumiem nepielīdzina visatļautībai un sekojošai gandrīz vai genocīdiskai atriebības kārei pret visu cilvēci.

Ja būtu jāatrod pie kā triloģijā piekasīties, kas nebūt nav jau priekšlaicīgi paredzamās romantiskās sižetlīniju iezīmes, tad jo tuvāk sērijas beigām, jo uzskatāmāk par tādu punktu kļūst dažāda veida loģistikas aspekti. Bet atliek vien sev atgādināt, ka par to būtiskāki ir citi tematiskie jautājumi un tēlu piedzīvotais un pārdzīvotais, lai tādejādi neļautos lieki sev sabojāt stāstu. Cits, ko gan var novelt tieši un tikai uz autoru Jay Kristoff, ir autora izdomātie jaunvārdi, šķiet jauniešu izteikšanās leksika postapokaliptiskajā pasaulē un visāda citāda ‘’modernība’’, kas, lai arī piederās pie lietas, lai nebūtu, ka tēli izsakās tā itkā dzīvotu lasītāja ‘’tagadnē’’, tad tomēr biežāk izrauj no prozas plūsmas nekā to dzen uz priekšu.