Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad lielie ģenerāļi vairs nespēj sadalīt attiecībās savā starpā mierīgos ceļos, kad jaunieceltais Krusta Gājiena līderis, Warmaster godā ieceltais Sons of Horus leģiona primarks Horuss izšķiras par labu aizsākt cilvēces vēsturē asiņaināko sacelšanos un pilsoņkaru, sarindošanās starp Imperatora lojālistiem un nodevējiem lielākoties nav indivīdu izvēles procesa rezultāts. Vien leģionu primarkiem ir tik liela vara un spēks, lai izlemtu visprims jau savu astartes leģionāru vietā, kur nu vēl miljardos un drīzāk par triljonos mērāmajā parasto civilistu vietā.

The Horus Heresy sērijā pārsvarā lasītājam lemts sastapties ar tēliem, kuri ar prieku un gandarījumu arī piekrituši iet līdzi sava attiecīgā līdera primarka ieskatos pareizākajai izvēlei. Rets ir tāds tēls, kurš īpaši starp nodevējiem uzdrīkstētos sākt izrādīt šaubas un riskētu ar savu eksistenci. Vēl retāks ir tāds indivīds, kādu sastopam autora Aaron Dembski-Bowden stāstā Heart of the Conqueror, kura būdama World Eaters (WE) leģiona flagmaņkuģa Navigatore iekšēji palikusi lojāla Imperatoram un labāk atņem sev dzīvību, nekā sniedz būtisku devumu tā gāšanā, palīdzot WE un citiem nodevēju leģionu kuģiem sasniegt Zemi/Terra.

Pārliecinošā vairākumā iekš Legacies of Betrayal sastopami stāsti, būtu tie par retajiem izdzīvojušajiem lojālistu astartēm uz Isstavan V, kuri piekopj partizānu tipa taktikas, vai par kādu retu dzīvajos esošu Iron Hands leģionu, un citiem lojālistu tēliem, kuru varoņi kompetenti izpilda savu mini sižeta arku. Varbūt salīdzinoši nebūtu skandējami un momentā kuram katram (arī starp Warhammer Visuma faniem) rekomendējami, bet piepildīti ar izceļamiem lojālistu tēliem, kā astartes, tā vēl jo vairāk parastajiem mirstīgajiem, kurus neattur, neliek ne sekundi vilcināties, neskatoties uz ļoti lielo varbūtību pašiem cīņā metoties mirt, neskatoties uz citkārt paralizējošajām bailēm, kad jāstājas pretī tādam monstram, kādi ir ģenētiski uzlabotie astartes, kur nu vēl, ja to starpā ir tādi, kuri sevī ielaiduši dēmonus, ļāvuši tiem arī vizuāli korumpēt savus ķermeņus un prātus.

Starp tādiem ‘’parastajiem’’ pieminams būtu Rowd tēls no Censure by Nick Kyme stāsta, bez kura palīdzības Ultramarines astartem Aenoid Thiel par spīti tā labākajia fizionomijai nebūtu cerību izdzīvot. Bet, pieminot Thiel, tēla darbība un stāsts pats par sevi pievērš uzmanību faktam, ka jaunajos bezprecedenta apstākļos, vismaz astartes leģionāriem, katra taktika ir laba, ja tā ļauj kaitēt nodevēju leģioniem, pat ja pirms Horusa nodevības tāda pat ne sekundi netiktu apsvērta.

Ja Censure stāsts noris jau no nesen lasītā Mark of Calth labāk iepazītās Calth planētas, tad citu autoru darbos kā Graham McNeill un Gav Thorpe autoru veikumos attiecīgi Thief of Revelationsun Lucius: the Eternal Blade ir iespēja vismaz uz brīdi atcerēties par negodā kritušo Thousand Sons leģiona primarku Magnusu, kurš kopā ar vēl dzīvajos esošajiem Tūkstošdēlu (TD) leģionāriem patvēries uz Planet of Sorcerers. Planēta,kura tā vien kūsā no Warp un Haosa dimensiju enerģijām. Un par spīti visam, ko savā augstprātībā Magnuss un TD leģions kā tāds nebūtu jau sastrādājis, arī starp astartēm un citiem tēliem, kāds ir zobencīņu meistars Lucius, ir tēli, kuri sevi neuzlūko kā nodevējus, kuri šķiet kaut kā nebūt vēl cer uz labāku nākotni.

Ja pieminētajā Mark Of Calth krājumā galvenie ļaundari ir no nodevēju Word Bearers leģiona, tad šajā salīdzinoši biežāk no citiem bija manāmi Pasauļu Ēdāji (World Eaters). Kā gan nebūt starp ļaundariem ar tādu leģiona nosaukumu, gandrīz vai jau leģiona radīšanas procesā iecepts iznākums, bet reizē ar Butcher’s Nailsstāstu (autors Aaron Dembski-Bowden) tiek doti ieskati vismaz daļā no ieganstiem un iemesliem, kādēļ to primarks Angron nolēmis sevi un leģionu tādam liktenim, neskatoties, ka pat pašu šobrīd sabiedrotais WB primarks Lorgars mana un izceļ, ka ilgtermiņā Naglas nolems ja ne pašu Angronu nāvei, tad noteikti lielu daļu tā leģionāru, ņemot vērā, ka vienīgo pozītīvo kairinājumu, ko Miesnieka Naglu tehnoloģija/artefakts ļauj izbaudīt ir asinsizliešanas procesā uz kaujas lauka.

Kā pats garākais darbs no Legacies of Betrayal, kā šī pārdomu raksta noslēdzošais, bet drusku ironiski krājumu iesākošais ir autora Chris Wraight Brotherhood of the Storm novele par pat citu leģionu starpā maz zināmo, savrupo un aziātiskā, mongoļu ordu tipa tematikā balstīto White Scars (WS) leģionu, kurš iesākas vēl pirms Horusa nodevības. Sadalīts trīs skatpunktos, kuri gan nenorit vairāk vai mazāk vienlaiku un teju vai varētu noveli nosaukt par tos par trim īsajiem stāstiem zem viena titula rubrikas, novele dod notikumu perspektīvu notikumu attīstībā un pavērsienos no trim vienam no otra gana dažādiem tēliem.

No tiem visvairāk saistošais varbūt nemaz tik pārsteidzoši šķita ‘’parastās’’ mirstīgas Ilya Ravallion tēls. Loģistikas eksperte un ar eidētisko atmiņu apveltītā varone, kura ir gana drosmīga, lai spētu pirmkārt jau pieprasīt audienci pie primarka Jaghatai Khan, lai spētu izteikt savu domu nevienam citam kā primarkam, kur leģions varētu sevi uzlabot. Savukārt primarks Džaghatajs ir gana brīvi domājošs, lai uzklausītu parastu mirstīgo, lai saprastu, ka jaunajos apstākļos ir jāiet līdzi laikam un tiem jāpielāgojas, lai neiestagnētu agrāku laiku domāšanā, ja ir vēlme vispirms jau pašiem izdzīvot. No primarka pārdomām izceļama arī filozofiskā doma, kas lielā mērā varētu tikt nominēta par vienu no būtiskākajiem leģionu pilsoņkara iemesliem, ka daudzi no tiem pat nespētu iedomāties nākotni pēc Krusta Gājiena un neskaitāmo cilvēces kolonizēto planētu pievienošanas atpakaļ Impērijā. Tad nu lūk ar šo atkrīt visi šādi jautājumi.

Legacies of Betrayal krājumā iekļautie stāsti un īsās noveles atšķirībā no Mark of Calth nenoris vienā lokācijā, arīdzan drusku pamētājas šurp un turp notikumu hronoloģiskajā ziņā, kas drusku liedz sasniegt krājumam vienotu tematisko garu. Tā arī, kā jau tas pat viena autora stāstu krājumā gadās, ir gana būtiskas atšķirības stāstu un to prozas kvalitātē. Kaut arī šajā krājumā vien dažus stāstus atzīmēju ar + zīmi, kā labus vai pat ļoti labus esam, un vien 2 no 19 daiļdarbiem kā ‘’meh’’, pēc kuriem rodas jautājumi ar domu, kāda gan stāstam vērtība, jēga, kurā diži nekas nenorit, kur nu vēl censties izlobīt kādu dziļāku no lielās sērijas kopskatā. Bet kopskats uz pašu krājumu ar lielākoties pozitīvu pēcgaršu.