Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nodevīgā leģiona Word Bearers (WB) uzbrukums vienam no spēcīgākajiem lojālistu Ultramarines (UM) leģionam un to ‘’500 pasauļu’’ pārvaldītajai teritorijai un tieši Calth planētai plašākā mērogā ir sižetiski plašāk izklāstīts The Horus Heresy sērijā nomināli kā nr.19 pēc kārtas Know No Fear grāmatā. Mark of Calth krājumā ar ievadošo The Shards of Erebus (autors Guy Haley) īso stāstu un septiņiem garstāstiem vai īsām novelēm astoņi dažādi Warhammer 40k autori piedāvā dažādus skatpunktus, kā no lojālistiem un nodevēju leģionu astartēm, tā pat krietni unikālāk no īpašā athame dunča, kura koruptīvais spēks ir gana liels, lai spētu izmainīt notikumus Visumā.

Ievadošais stāsts gan ir tik īss un neizteiksmīgs, ka gandrīz rada bažas, vai tikpat līdzīgā manierē nenāksies vilties pārējos. Tomēr bažām nav pamata un jau turpinošais Calth That Was no autora Graham McNeill puses ar prozu rada atbilstoši dramatisku tematisko noskaņojumu un vidi. Lai arī WB uzbrukums ir graujošs un planētas nākotnes pēdējā stunda agrāk vai vēlāk jau ir skaitīta, jau no ārkārtēji pastiprinātās saules radiācijas ietekmes dēļ vien, kur nu vēl graujošā bombardēšana un leģionu uzbrukumi, tad ne UM astartes, ne parasto mirstīgo Ultramar Auxilia un citu vienību kareivji nedomā padoties. Tas viss vēl ierēķinot, cik viegli parastajam cilvēkam Warhammer pasaulē ir mirt, kad jāstājas pretim astartēm.

Kad sit liktenīgās stundas zvani, ir tēli kā kapteinis Ramus Ventanus, kuru loma ir kritiskā, lai noturētu situāciju grožos, iespēju robežās, un neļaut citiem krist neproduktīvā panikā un bezcerībā, tā vietā mobilizētu pārējos vienotai pretestībai, liekot naidniekam maksāt pēc iespējas augstāku cenu, pat ja sakāve ir acīmredzami laika jautājums, lai cik lielu pretsparu nedotu. ‘’We fight for the living and we kill for the dead’’ frāze lieliski raksturo filozofiju, uz kādu tēliem jānoskaņojas, lai neļautu rokām nolaisties.

Tā līdzīgs varonis, ap kuru citiem pulcēties, kuru citiem jaunas cerības un jo svarīgāk līderības nolūkos uzlūkot ir Hylas Pelion no A Deeper Darkness stāsta autora Rob Sanders izpildījumā. Kamēr citi UM kolēģi atriebības vadīti pretuzbrukumos tikpat kā vienmēr vispirms dod priekšroku šaut ar mērķi nogalināt, pat nedomājot censties kādu sagūstīt, ar nolūku nopratināt, jo no nodevēju mutes tāpat nāktu tikai meli, tad Pelions nav vis tik vienā galējības un aizspriedumu grāvī domājošs, ka nebūtu starp to koruptīvajiem meliem un puspatiesībām izlobāma noderīga informācija, kura savukārt ļautu postulēt stratēģiju ar lielāku panākumu varbūtību.

Stāsta varoņi gan nonāk krietni vien ‘’dziļākā pazemes tumsā’’ nekā būtu gribējuši, sastop krietni vien pat astartēm biedējošākus pretiniekus no Haosa un Warp dimensijām, kurus pat kā vienu no galvenajiem faktoriem varētu vainot kā WB tā citu leģionu nodevības ceļa izvēlē. Tā Anthony Reynolds ar savu Dark Heart piedāvā ieskatu starp WB nodevējiem no Marduka tēla perspektīvas, kurš gatavs sevī ielaist dēmoniskos spēkus no citām dimensijām. Kuri gatavi neieklausīties šķietami veselajā saprātā, gatavi riskēt vispirms jau ar savu Cilvēces Imperatora izveidoto teju perfekto kareivja (astartes) ķermeni un sekojoši cilvēces kā tādas eksistenci, vien aizvainojuma dēļ. Tur gan, protams, vaina jāuzņemas arīdzan pašam Imperatoram, kā iemesli vismaz mājienu veidā vairāk vai mazāk atklāti citos, garākos romānos.

Interesants nodevēju perspektīvas stāsts ir arī The Underground War no Arron Dembski-Bowden autora, kas iesākas, kad WB astartes uz Calth planētas un tās pazemē, kurā paglābušies visi UM un iedzīvotāju izdzīvojušie spēki, pavadījuši septiņus garus gadus nemitīgā konfliktā. Tomēr starp WB ir tēli kā Jerudai Kaurtal, kuri jau labu brīdi kā sapratuši rūgto patiesību, ka to pašu WB leģions visticamāk par tādu Calth planētu jau sen kā aizmirsis, kur nu vēl citkārt anonīmie astartes. Ka tie bijuši vien kādā brīdī noderīgs instruments mērķa panākšanai, lai pēc tam tiem veltās cerībās un sapņos, pat jau ļaunuma samaitātiem, agrāk vai vēlāk atrast galu uz Calth kopā ar tur nolemtajiem lojālistiem.

The Traveller by David Annandale stāsts varbūt diži nesasaucas ar citiem krājumā iekļautajiem stāstiem, bet iekļaujas tematiski un ir interesants pats par sevi. Tajā varonis Jassiq Blanchot šķietami dievišķi brīnumainā kārtā ir vienīgais izdzīvojušais no kādas virs Calth esošas orbitālās platformas. Tomēr, kad līdzīga ‘’vienīgā izdzīvotāja’’ situācija atkārtojas jau uz pašas planētas, citi parastie cilvēki, starp kuriem atrodas pa savam Lectitio Divinitatus ticīgajam saskata paša Dieva Imperatora iejaukšanos kāda augstāka mērķa vārdā. Stāsta pavērsiens, kā jau piederas Warhammer ir krietni vien samaitātāks par naivajām vien uz laika sprīdi ilgāk izdzīvojušo cerībām.

Mark of Calth krājums tiek iesākts ar athame dunci un kā labs gredzenveida aplis arī krājums tiek noslēgts, tam esot kā vienam no centrālajiem objektiem un pat galvenajam varonim ar ievadā pieminēto perspektīvu no autora John French puses. Viņa vienkārši un tieši Athame nosauktajā stāstā duncis apziņu iegūst jau tā radīšanas seni aizvēsturiskajā mirklī, un jau tad duncim piemīt kaut kas slekavnieciski un asinskāri koruptīvs, lai tiktu citu iekārots, lai athame radītājs tikpat kā uzreiz tiktu vardarbīgi nogalināts un saskaitāmajās tūkstošgadēs līdz The Horus Heresy sērijas tagadnei tas laupītu tikpat nesaskaitāmas dzīvības.

Bet varbūt vien atruna un iegansta meklēšana būtu ļaunumu uzvelt vien instrumentam, kāds ir athame, pat ja Warhammer Visumā objektiem ir spēja samaitāt un korumpēt, jo noslēdzošajā un gribētos teikt no krājuma labākajā stāstā Unmarked (autors Dan Abnett) stāsta galvenais varonis nemirstīgais jeb Perpetual tēls Ollanius ‘’Oll’’ Persson spēj izmantot dunci, lai no Calth planētas palīdzētu aizmukt ne tikai sev, pat ja stāsta ietvaros vairākkārt pavīd sentiments, ka šāda ‘’izglābšana’’ vairāk ir kā simbolisks žests sevis mierināšanai.

Reizē gan jāatzīmē, ka Perpetual koncepts iekš Warhammer grāmatām šķiet gana fascinējošs (zinot, ka primarks Vulkans ir viens tāds indivīds), kā arī paša Oll tēls, tā salīdzinoši epizodiskajās parādīšanās reizēs citos romānos, ir spējis radīt gana labu iespaidu, lai noskaņotu viņa darbību pozitīvi, turklāt vēl esot kā stāsta galvenajam varonim. Īsi stāstā pavīd cits nemirstīgais Džons Gramatikuss, kurš salīdzinoši ar Ollu ticis pamatoti mālēts krietni negatīvākā gaismā, bet reizē izrāda pazīmes viņa neapskaužamās situācijas apstākļos, kas gan daudzu acīs vien attaisnojums būtu. Pat fakts, ka Džonu Gramatikuus varētu uzskatīt par netīkamu un pieskaitīt pie sliktajiem nespēj sabojāt par tiem kopējo iespaidu. Drīzāk uzteicama ir Džona drosme un rīcība Unmarked ietvaros, lai arī tie ir vien knapi pirmie soļi, kas ļautu kāpt uz grēku atpirkšanas un pret cilvēci pastrādāto noziegumu nožēlas ceļa, pat ja nav gluži viens pret viens ar nodevēju leģioniem.