Scott Bartlett

Scott Bartlett – Spacers #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš citplanētiešu Zanteku uzbrukuma atvairīšanas pirms 50 gadiem, cilvēce spējusi attīstīt SFF žanram cienīgas tehnoloģijas un kolonizēt ne vienu vien planētu un to zvaigžņu sistēmas, bet tas viss vismaz attiecībā uz Spacers sērijas pamatlokāciju vispārējā Dawn zvaigžņu kopā/klasterī bijis iespējams ar citkārt detalizētāk neizpētītas tārpejas palīdzību. Kad tā vienā jaukā dienā pēkšņi aizveras un nošķir sērijas varoņus no Zemes (ne visiem kā dzimtā puse), tas ievieš milzu pārmaiņas ģeopolitiskajos spēka samēros. Bez ANO tipa United Nations Colonies kā dominējošā spēka virsvadības un uz to pēkšņas ietekmes spēju zuduma, dažādās milzu korporācijas gatavas ķerties viena otrai pie rīkles, kas piedevām viss notiek ar citplanētiešu Zanteku draudiem fonā.

Jāsaka gan, ka paši citplanētieši visas sērijas garumā (lai arī desmit grāmatas, tad individuālie lpp apjomi nav nekādi lielie) vairāk ir kā fona drauds, bet to pašu nevar teikt par viņu izraudzīto cilvēces nodevēju, caur kuru cer ne tikai gūt vienkāršu uzvaru pār pretinieku, bet pa virsu tam arī to pilnībā iznīcināt līdz pēdējam indivīdam. To plāni stiepjas gadsimtiem tālā pagātnē, bet ne gluži lineāri tālu, kad vēl cilvēce savā Visumā par kosmoskuģiem nav pat aizdomājusies. Zanteki lūk nāk ne tikai no cita Visuma, bet to pusē laika plūsmas ritējums noris pretējā virzienā. Interesants koncepts, kas reizē nāk ar saviem ierobežojumiem, kādēļ tie nevar vienkārši izmantot savu tehnoloģisko un skaitlisko pārspēku, lai veiktu vienu vai vairākus masīvus uzbrukumus un lieta būtu darīta.

Laika plūsmas pretējā plūsma un tehnoloģija ļauj Zantekiem par Cikliem nosaukta koncepta veidā ‘’restartēt’’ laika līniju uz Zemes. Izmantot savu ‘’aģentu’’ un sērijas galveno ļaundari Saimonu Molu, lai izmēģinātu rīcības izvēļu un labākās uzvaras sasniegšanas stratēģijas, pretinieku reakcijas uz tām, lai galu galā panāktu vēlamo mērķi. Tikmēr par Mola motivāciju visas sērijas garumā vairāk vai mazāk tiek doti tikai mājieni, bet gana noprotami, lai varētu secināt, ka tie saistīti ar vardabīgu mūža mīlestības zaudējumu. Ar mīļotās personības nāvi, kuru kā vienīgo saskatījis, kura spētu iegrožot tā sliktākās īpašības un izcelt tās labās, kuru balss spēks sērās un dusmās pieklusis līdz teju nedzirdamam līmenim. Tik liels ir zaudējuma spēks, ka Mols nu ir apņēmības pilns, lai kā mūža mērķi padarītu palīdzēt Zantekiem panākt visas cilvēces izmiršanu.

Retajos skatpunkta fragmentos no Mola puses gan ‘’nabadziņš’’ sāk izjust nogurumu no psiholoģiskā sloga no Cikla uz Ciklu. Lai arī nereti, kad sāk tuvoties mūža nogales vecums, neviens vien labprāt izvēlētos nemirstību, kas dažādos fantāzijas žanros visvisādi apspēlēts, tad kādā brīdī var arī iestāties saprotams nogurums, kas gan Mola tēla gadījumā žēlsirdību, ņemot tā mēŗki, neizraisa. Kas savukārt nāk par labu sērijas galvenajam labajam varonim Tedam Tačeram un tā sabiedrotajiem.

Vien sižetiski salīdzinoši nesen Tačers saņem komandēšanā savu pirmo kuģi Ņūdžersiju un pirmoreizi piekrīt iestāties privātā sektora korporācijā Frontier Securities Veronica Rose vadībā. Pavērsienu dzīvē, kuru izraisa iniciālais uzbrukums pašā sērijas sākumā un liek piekrist doties uz Dawn klasteri. Pat bail iedomāties, kāds gan būtu cilvēces vispārējais liktenis (mājienam var teikt, ka vienlīdz jauks tas abās pusēs nav), ja ne izšķirošais Mola un Zanteku pretinieks, zem kura karoga pulcēties labajiem varoņiem, netiktu novirzīts īstajā laikā uz īsto vietu, kuru gan visvairāk motivē vēlme atjaunot tārpeju, lai varētu nokļūt atpakaļ pie sievas un vēl nedzimušā dēla, kad visi šīe galvu reibinošie notikumi aizsākas.

Pie cilvēces varoņiem, Tačera sabiedrotajiem nav gan pieskaitāmi tikai un vienīgi mīļi un jauki tēli, kurus gribētos par draugiem saukt, bet jo tuvāka ir cilvēces kritiskā izdzīvošanas stunda, jo mazāk izvēlīgs Teds Tačers var atļauties būt. Viena daļa drīzāk vispirms domā par savu pašlabumu, kas, ja Molam ļautu vaļu, īsā laikā būtu apaļa nulle. To sakot, varētu brīnīties, kādēļ gan ar Mola vadības stilu kāds vispār no cilvēces, pat nezinot par tā slepeno sadarbību ar citplanētiešiem, vispār piekristu iestāties viņa CoG superaliansē, bet Mola dzelzs dūres stils nav bez īstermiņa labumiem, jo katrs disidents var būt gana drošs, ka tam no nāves neizsprukt. Ne visiem paveicas ar Tačera drosmi, ar tā apstākļiem un resursiem, lai spētu no reizes uz reizi stāties pretim.

Neko būtisku nesamaitājot par visas sērijas noslēgumu, kura gan nesakrīt ar kulminācijas kauju pret Mola sapulcētajiem spēkiem, visnotaļ visiem neies pie sirds. To tik ļoti nevar apzīmēt, kā esam par labu vienos vārtos, kas nevienmēr ir vajadzīgs. Par salīdzinājumu nāk prātā kriminālromānu veidā atrast vainīgo līdz grāmatas beigām, bet tomēr var radīt gana lielu vilšanos, ka autors izjutis vajadzību sērijas beigās pievienot paskaidrojošu pēcvārdu par savu izvēli, kas, ja tā padomā par laika līniju un varbūt pat parēlu Visumu (gan cilvēku, gan citplanētiešu pusē) un kā nu kurš to visu interpretē, ir pat gana loģiski. Tā teikt sērija ieintriģē, lai būtu vēlēšanās izbaudīt citas autora Scott Bartlett sērijas.

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Galvenais varonis Teds Tačers, aizsākoties Spacers sērijas pirmajai First Command, atrodas uz Zemes atpūtas periodā no profesionālas United Nations Colonies (ANO versija nākotnē) armijas gaitām un laimīgi ar sievu plīst no nepacietības drīz pasaulē sagaidīt abu pirmdzimto, kad no 50 gadu senas aizmirstības par sevi atgādina reiz cilvēcei uzbrukušie un veiksmīgi atvairītie Xanthic (audio versijā izruna kā Zanteki). Nu tiem acīmredzami ir jauni cilvēci apdraudoši plāni un Teds ne tikai tiek ātrāk atsaukts atpakaļ, bet tam pat dod iespēju komandēt savu pirmo kuģi.

Iespēja gan tiek piedāvāta iekš privātas korporācijas, kurām kolonizēšanas procesā piešķirtas un laika gaitā tās ieguvušas pieeaugošu ietekmi un reizē audzējuši kabatu rocību, lai, nepārsteidzoši prioritarizējot peļņu, ļautu cilvēcei kolonizēt tuvu un tālu tai pieejamo Visuma nostūri. Jāsaka gan, ka, sērijai progresējot, var pārliecinoši apgalvot, ka Tačeram visnotaļ paveicas ar korporāciju Frontier Securities, kurā tam lemts nokļūt. Paveicies ar CEO Veronikas Rozes veidolā, kura pāri peļņai tomēr joprojām cieši pieturas arī pie bezkompromisa principiem, kurus gan sev, gan tēva atmiņas vārdā, no kura mantojusi korporāciju, nav gatava atkāpties. Sākotnēji ir nelielas šaubas, cik gan ļoti Tačeram paveicies ar Ņūdžersijas kuģa apkalpi, jo acīmredzami iepriekšējais kapteinis savā pieejā bijis krietni relaksēts un pret pēkšņo režīma uz krietni stingrāko dienaskārtību reti kurš ir stāvā sajūsmā. Tā teikt jauna slota tīri slauka un atrod nevienu vien putekli, pie kura dažs labs paspējis ērti iekārtoties.

Viens no stūrakmeņiem, kuri ļāvuši cilvēcei kolonizēt kā Dawn klasera/zvaigžnu kopā, tā citur pieejamās planētas, ir Saules sistēmā uzradusies, izveidojusies tārpeja. Kā jau tas reizēm gadās, tad nav vajadzīgs ne izprast, no kurienes tāda, kā tā darbojas, lai varētu to savā labā izmantot, bet reizē paliek būtiski riski, kuriem nostrādājot līdzšinējā pasaules kārtība un dzīves drošība tiek izmainīta pilnīgi visiem, kuri galvenokārt sērijas ietvaros atrodas no Zemes perspektīvas tārpejas otrā pusē.

Tas savukārt iezīmē pēdējo no pirmajiem lielajiem pavērsieniem un sižetiskās skatuves sagataves procesu, uz kura gan labajiem, gan neizbēgami iznirstošiem sliktajiem varoņiem izspēlēt sižetu, kad pēkšņi un cilvēcei pēdiņās interesantā sakritības kārtā reizē ar Zanteku uzbrukumiem tārpeja tā vienkārši pēkšņi ‘’izslēdzas’’ un pazūd. Tas savukārt varoņiem rada gan personiskas dabas jautājumus, jo gan kā Tačeram (sieva un gaidāmais dēls), tā citiem varoņiem un pārsvarā koprorāciju darbiniekiem otrā Zemes pusē ir radi, draugi un viss kas cits.

Tomēr sižetiski krietni būtiskāk ir pārmaiņu viesuļi un virpuļi savstarpējā korporāciju, jo UNC, kuri šajā nākotnes versijā līdz šim ir spējuši vairāk vai mazāk ieviest un uzturēt puslīdz civilizētu un likumpaklausīgu kārtību gan starp korporācijām, gan pret kosmosa pirātiem, tad tagad tie atgriežas pie tikpat kā pilnas bezzobainības, ja vien kāds fonā tos neietekmē un neiekārdina ar kādu nebūt labumu. Tačers vēl svaigi nācis no armijas vides var uzelpot, kad Veronika ir gatava aizstāvēt veselajam saprātam un arī cilvēkam vienkāršajam pašsaprotamas tiesības, bet vien kā vilks aitas ādā par tādu sērijas aizsākumā sevi grib pozicionēt Saimona Mola (Sander Incorporated CEO) tēls, kuru vienā veidā var raksturot ar skaldīt un valdīt apzīmējumu. Cits būtu sabiedroto ātra pārtaisīšana kā pelavas izmetamos vai drīzāk pat iznīcināmos ienaidniekos, kad to lietderība viņam ir tikusi izlietota.

Saimona Mola motivācija un ļaundara izcelsmes stāsts pirmajās sešās grāmatās ir vien viegli iezīmēts, ļaujot lasītājam pašam veikt galvenos minējumus un secinājumus no tiem, bet nepārprotami par galveno katalizatoru jau pirms tam esošajam ciniķim saskatīt cilvēci kā iznīcināmu parazītu meklējams sievas vardarbīgajā nāvē krietni pirms sērijas sižeta aizsākuma.

Saimona Mola darbības ir vērienīgas, bet tas nebūt nenozīmē, ka netrūktu citām korporācijām un to aliansēm (daža laba tik liela, ka var saukties par mega aliansi) nebūtu pašiem savi plāni, kuru biznesa plāniem un apgrozījuma sapņiem Mola cilvēces iznīcināšana saprotami būtu drusku nevēlami. Tomēr, lai kā dažam labam negribētos, lai kādi neizsapņoti sapņi par diženumu ārpus korporatīvās vides tiem nebūtu, tad reti kurš spēj stāvēt pat tuvumā, kur nu vēl blakus Tedam Tačeram savā militārajā stratēģijā, izdomā izkļūt no šķietami un neizbēgami letālas situācijas. No reizes uz reizi Tačers šādi sevi pierāda un pierāda tik izeikti, ka ne tikai savas apkalpes ietvaros iegūst ‘’Hammer’’ iesauku. Bet reizē viņš pats, notikumu gaitai ritot, aptver, ka viņa idealizētais komandiera stils, pārņemot Ņūdžersijas kuģi ilgtermiņā var nebūt tas pats labākais, lai ne gluži sadraudzētos ar katru apkalpes biedru, bet arī ne, lai ieviestu kā lojalitāti un paklausību tā dotajām pavēlēm un komandām, tā gana lielu iedvesmu nedomāt tikai par savu kabatu, jo kā nekā ir vien kontrakta darbinieki. Kad situācija un vajadzība spiestu, būt drosmīgiem riskēt pat ar dzīvību otra labā, ne atkāpties pie pirmās iespējas, kā daudviet korporāciju ‘’militāristi’’ līdz šim ieraduši.

Starp tiem citiem šī pārdomu raksta noslēdzošajā Thatcher’s Gambit grāmatā izceļams Amilio Garsijas (Anvil Inc.CEO) tēls, kurš pret Tačeru to satikšanās pirmajā reizē neslēpj savu pateicību tā korporācijas akciju vērtības nebijušajiem augtumiem, jo tieši viņa korporācija ir tā, kurai pieder Ņūdžersijas kuģa saražošanas gods un katra Tačera uzvara tam nāk tikai par labu. Amilio no malas varētu šķist ar tukšu bravūru un vien kripatas asa prāta, bet tāds iespaids būtu maldīgs. Vienlaikus tā krietni atšķirīgais raksturs nāk kā svaiga vēsma Tačera dzīvē, kurš nereti var būt pat pārāk nopietns.

Jāsaka gan, ka Zanteku citplānētiešu lielais drauds ar to atgriešanos sērijas ietvaros vismaz šajās sešās grāmatās ir pārsvarā atstāts fonam un vien pa reizei par tiem tiek atgādināts. Krietni pārliecinošāku lomu spēlē Saimons Mols, kuru Veronika sākotnēji ar savu naivumu vēl lolo cerības bez tiešas konfrontācijas iegrožot pirms tas paspējis sastrādāt kaut ko pārlieku draudīgu. Tomēr, ja labo varoņu spekulācijām un no autora Scott Bartlett piedāvātās informācijas no grāmatas uz grāmatu var ticēt, tad kas zina, Saimons Mols un Zanteki varbūt nemaz nav tik lieli svešinieki, kā varētu padomāt…