Anthony Ryan – Tower Lord (Raven’s Shadow #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pieci gari gadi pagājuši kopš neizdevušamies Apvienotās Karalistes/Realm karaļa Janusa mēģinājumu sākt ar trīs aizjūras Alpiranas impērijas ostas pilsētu iekarošanu. Varbūt kāds šajā triloģijas pirmās un otrās grāmatas starpposmā varētu teikt, ai, kā laiks skrien, bet Vaelins Al Sorna, sērijas galvenais varonis un daudzu acīs, kas vairāk kā vienkārši cilvēks vai pat izcils līderis un komandieris, ir pavadījis alpiraniešu gūstā pēc panākta pamiera izlīguma un pat izpelnījies paša imperatora vizīti pie tā. Pieci gari gadi, kuriem pienāk negaidītas beigas ar brīvības garšas atgūšanu, ne nāvi, par ko tiek laikus vēstīts jau Blood Song grāmatas noslēgumā – ik viens saprastu, ja Vaelins uzgriestu muguru Karistēm, kuras to tā reiz pametušas un dotos citviet pasaulē laimi meklēt, bet tāda nav Vaelina daba un griba.

Un labi, ka tā, jo šoreiz draudi pastāvošajai lietu kārtībai iekš Karalistēm un varbūt pat plašākai cilvēcei, ja var pareizi nolasīt tumšos mājienus un pat pārdabiska rakstura priekšvēstnešus, kuri dzen uz priekšu jau pirms tam citas Volarian impērijas valdošās elites (uz vergturību balstīta izaugsme un ekspansija) vidū esošajām ambīcijām. Bet grāmata ir gara, un pirms Vaelinam vai citam galvenajam tēla, kuru skatpunktu skaits tiek vērā ņemami paplašināts, ar naidniekiem jāsaskaras, Vaelina gaitas to aizved Norhten Reaches reģionu, kurš nesen palicis bez Tower Lord pārvaldnieka, kur iepriekšējā Torņu Lorda meita cita, labāka kandidāta trūkuma rezultātā pārņēmusi komandēšanu, ko jaunais karalis, Janusa dēls, Malciuss nevar ilgtermiņā pieļaut.

Tikpat gari šie pieci gadi bijuši Frentisa tēlam. Puisim, kurš no iniciāli sastaptā ielaspuikas ar paredzami īsu dzīves mūžu, ja būtu tur palicis, ir ticis kara apstākļos norūdīts un tiek rūdīts vēl jo vairāk, kad itkā ir starp laimīgajiem, kuri pamanās karā pret Alpiranu izdzīvot, bet atkāpšanās haosa jūklī atstāts un nu kritis verdzības valgos. Nosacīti paveicas, ka nonāk pie kādas Dāmas (netiek minēts vārds, kas gan laikam, lai maldīgi pieņemtu, ka tai cita identitāte, par ko vēlāk), kuras mahinācijām ir būtiska sagataves loma otrās Tower Lord grāmatas ietvaros jaunas uz kartes uzradušamies impērijas grandiozitātes ekspansijas iecerēs. Šī Dāma saskata un atpazīst Frentisā ne vien kareivja talantu uz plika, prasta kaujas lauka, bet vēl jo vairāk kā ‘’algotnim’’. Lai kā Frentiss nevēlētos un savā prātā gribētu pretoties, Dāmas pusē ir kāda nebūt maģija, kas to vienkārši piespiež jau bez fakta, ka vergs un pretestības izrādīšana tam var beigties ar ašu nāvessoda pavēli no saimnieku puses.

Ik pa brīdim, šur un tur gan Frentisa sižetā Dāma izmet frāzi un nosauc pašas un volarianiešu Padomes (pārdabisko) virs-lordu ‘’The Ally’’, kura plānam un gribai tie seko. Tā arī iepriekšējās grāmatas ietvaros, kad Vaelinam saskare ar tam nāvi vēlošiem personāžiem, izskan ‘’The One Who Waits’’ personas apzīmējums, kurš izrādās ir vien šī Ally pakalpiņš, kurš spēj iemiesoties cita ķermenī, pārņemt to un prasmīgi iefiltrēties parasto mirstīgo vidu. Gluži kā Dāma un Frentisa saimniece, kura to izmanto teju kā aizsegu un falšu izkārtni, lai spētu bez problēmām un liekiem kavēkļiem nonākt pat līdz pašam karalim Malciusam.

Pieminēju, ka nav tieši nav minēts Frentisa saimnieces vārds, bet ilgu laiku pats pieņēmu, ka tas varētu būt Fornella. Pieņēmu, jo Tower Lord turpina no Blood Song iesākto metodi katru lielo daļu (šajā piecas) iesākt ar alpiraniešu vēsturnieka, daudzu plaši pazīstamu grāmatu autora lorda Vernier Alishe Someren skatpunkta. Tāpat tiek turpināta ‘’tradīcija’’, ka Verniera POV ir no ‘’nākotnes’’, līdz kuram tālākajam pamatsižetam vēl vien jānokļūst, bet šajā Vernieram nav paveicies, kad volarianiešu iebrukuma laikā tam lemts krist vergturu rokās, bet līdzīgi kā Fretnisam nonākt augsti godājamu, svarīgu personāžu ‘’aizgādībā’’. Turklāt ne pie viena cita, ka iebrukuma ģenerāļa Reklara Tokreva sievas Fornellas.

Ja vēl attiecībā uz Dāmu ir vairāk vai mazāk vien nojaušams, ka tā ir kas vairāk par vienkāršu mirstīgo, tad attiecībā uz Fornellu, pat ar visu to, ka tai lapaspušu skatuves laiks ir krietni mazāks, krietni ātrāk un labāk noprotams tās tumšā, sliktā tēla daba. Pietiek jau vien ar to, ka tā sen tik sen ir noslēgusi ar Ally kādu nebūt paktu, kura nosacīti īslaicīgi dāvatais spēks, vara un ilgmūžība vairs tagadnē neatsver maksu, ko tas no viņas prasa. Tās vārdiem viņu par ļauno nevajadzētu uzskatīt, ka viņa vien cenšas mīkstināt Ally brutalitāti, kuru tas citkārt ar cita starpniecību pret cilvēci un Karalisti vērstu krietni agresīvāk, bet reizē Karaliste Volarianai/Ally ir vien kā uzkoda, kā pakāpiens lielākiem mērķiem, lai cik pašu acīs visi lordi tajā nebūtu.

Starp skatpunktiem nāk klāt arīdzan divas dāmas, divas lēdijas, kurām Apvienotās Karalistes labā un aizstāvībā pret naidniekiem lemts veikt lielas lietas. Kā pirmo varētu pieminēt Kumbraelas jaunā fief lorda/karaļa Mustora brāļa, trakā priestera un kulta aizsācēja meita Reva. Tās pirmā sastapšana un saskare ar Vaelin gan lasītājam nesola neko labu, kad cenšas to nogalināt, bet tobrīd Reva nav vēl izgājusi cauri visiem tai paredzētajiem pārbaudījumiem. Nav zaudējusi fanātisko domāšanu, kuru tajā iedēstījis vien par Priesteri saucams tās tēva World Father reliģijas (atsevišķa no visās Karalistēs oficiāli atzītās Faith) fanātiskais līderis. Vaelins, pirms vēl nominēts par jauno Ziemeļu Tālienes Torņa lordu, no pieredzes atpazīst, ka šis Priesteris to vēlējies padarīt par svēto upuri, kuras nonāvēšana nevienam citam, ka tam un tā reliģiskajiem plāniem nāktu par labu.

Revai sižeta līkloču gaitā lemts nonākt pie tēvoča Mustora, kurš, lai arī pamatoti ieguvis bēdīgi slavenu alkoholiķa dabu, tad spējis atrast nenovārtējami labu padomnieci lēdiju Velisu, kura gan izpelnās daža labu nepatiku un ienaidu ne tikai aiz tā, ka vienkārši ‘’svešiniece’’. Abām dāmām lemts sniegt neaizvietojamu palīdzību, vērīgas acs un stratēģiska prāta padomu, kad būtiskākais volarianiešu iebrukuma spēks tiek vērsts pret Kumbraelas Alltor galvaspilsētu. Iebrukuma fakts, kas tieši izceļ, ka reizēm var būt maldīgs iespaids attiecībā uz tādu kā Mustors, kuru citkārt miera apstākļos būtu viegli norakstīt, attiecībā pret kādu citu lordu, kurš aizvainojumā pret ‘’kolēģiem’’ gatavs tos un savus pavalstniekus pakļaut nodevībai.

Noslēdzoši vēl jāpiemin nu jau mirušā karaļa Janusa meita, grāmatai aizsākoties vēl dzīvā jaunā karaļa Malciusa māsai Lirnai, kuras sižeta pirmais būtiskākais pieturpunkts saistāms ar straujo Varinsholdas un vismaz tobrīd visas Apvienotās Karalistes Varinsholdas galvaspilsētas straujo krišanu, kam sekojoši viņai pašai lemts krist vergturu rokās. Nosacīti, par laimi, viņas gadījumā nav jānonāk pie Fornellas un/vai Dāmas (ja nav viena un tā pati), nākas nokļūt uz vergturu kuģa ar domu tikt vestiem atpakaļ uz to mājām notirgošanai, bet nedaudz paredzami, ka tik tālu prom svešienē nevajadzēs nokļūt. Kas mazāk paredzami, tās līkumiem bagātais ceļš, ne gluži odisejas cienīgi, bet tomēr, pirms tai un dažiem citiem no gūsta izglābtiem (pēc pārciestā varbūt pat par draugiem saucamiem) biedriem.

Volarianas armijām, liela daļa no vergiem sastāvošana, kurus to ģenerāļi bez mazākajām sirdsapziņas graizēm dzen uz priekšu un nebēdā, ja tūkstošu tūkstoši neveiksmīgā ofensīvā krīt par upuriem, šķiet nav ne malas, ne gala. Kam tā arī teorētiski būtu jābūt, ja tie cerētu vispirms ātri iekarot Karalistes salu un pēcāk pievērsties jo plašākajai Alpiranai. Bet, kā zināms, jebkurš plāns, kad tam jāsaskaras ar pretinieku, lemts tikt izjaukts un pamaisīts, kā tas notiek arī Tower Lord grāmatas ietvaros.

Atbildēt

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.