Suspense

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Teodoram ‘’Tedam’’ Makejam ir konstatēts neoperējams vēzis, un kā vienīgo izeju, lai vēlāk nebūtu jāmocās, viņš saskata pašnāvībā nošaujoties, kamēr sieva ar divām septiņgadīgajām meitām ir devušās izklaidēties uz Disnejlendu Floridā. Vai vismaz tāda ir daļa no grāmatas premises un pirmās daļas sižeta.

Teds gan nekur tālu netiek, jo pie durvīm uzrodas šķietami nepazīstama persona vārdā Džastins Linčs, kurš pretēji Tedam zina tā vārdu, plus piedevām arī tā nodomus un piedāvā alternatīvu, lai ģimenei pašnāvnieka negoda vietā būtu kas cits, saglabājot Tedam vēlamo iznākumu.  Āķis tajā, ka Tedam pirms tam jānogalina slepkavnieks, kuram izdevies tehnisku iemeslu dēļ izsprukt cauri sveikā no soda un pēcāk izdarīt pakalpojumu citai persona, kura labprāt atvadītos no dzīves. Atlīdzība Tedam, ka līdz ar to viņš pats kļūtu par nākošo ķēdes posmu, kad šāds piedāvājums tiktu izteikts citai personai.

Idejiski ļoti labs sižeta potenciāls pats par sevi, bet, par cik, tas viss norit grāmatas pašā sākumā, tad ir skaidrs, ka kādā brīdī būs sarežģījumi. Viens no tiem, ka Teds ir neuzticamāks par neuzticamu galveno varoni un viņa pasaules uztvere, atmiņas un prāta mežģi, ko tā paša smadzenes ar to izspēlē ir tālu no realitātes, kur viens būtisks pavērsiens, ka Teda uztverē to citi tēli, tai skaitā Linčs nodod un tas attopas psihiatriskajā slimnīcā, bet patiesībā tur pavadījis krietni ilgāku laiku.

Autors Federiko Aksats grāmatas otro daļu ar pavērsieniem gan iesāk ar šķietamu restartu, kad Teds atkal attopas turpat, kur grāmatas sākumā, un kā lasītājam labā nozīmē tiek dota viela pārdomām, kas gan īsti notiek. Vai psiholoģiskais trilleris ir reizē arī kāds ‘’Murkšā dienas’’ laika cilpas paveids, kur Tedam saglabājušies atmiņu fragmenti no iepriekšējās daļas, bet pārējie tēli šķietami atkārto savu rīcību, ja ne to viens pret vienu, jo pats Teds rīkojas ar variācijām pa tēmu, tad pietiekoši, lai rastos jautājumi.

Vienīgās Izejas otrajā pusē tiek piedāvāti arīdzan atmiņu fragmenti, no Teda un Linča tēla kopīgās pagātnes abiem 1993.gadā uzsākot gaitas universitātē, kur no svešiniekiem ar visai atšķirīgu pieeju mācībām un vēsām, pieklājīgām attiecībām, abi kļūst par draugiem. Bet galvenokārt pagātne gan jaunieša gados, bet vēl jo vairāk bērnībā un mājas dzīves soli glabā noslēpumus, kuri sižeta gaitā sniedz atbildes uz trillera problēmsituācijām.

Bez Teda starp citiem tēliem izceļama viņa tiešā ārste Laura Hilla, kur paralēli centieniem, izlauzties līdz patiesībai un atbrīvot savu pacientu no nepārvaramā cikla grāmatas sākumā, viņa arī izmanto visus dabas dotos talantus, lai manipulētu ar tiešo priekšniecību un panāktu savu, apzinoties, ka nevienā brīdī nav doma, īstenot citam dotos mājienus.

Jāsaka, ka autors lieliski nostrādājis viltus aizdomās turamos attiecībā uz to, kuram piedēvētam slepkavas godu par ne vienu vien slepkavību Teda pagātnē un galvenokārt, kad universitātes pagātnes fragmentos noris profesora slepkavība. Ar sulīgu detaļu, ka precētajam profesoram bijis romāns ar vienu no studentēm, kura turklāt uz to brīdi bijusi Teda draudzene. Pat saprotot, ka Teda tēls un tā skatpunkts uz notiekošo nav simtprocentīgi uzticams, gribas tomēr jau laikus mēģināt tikt pie atbildēm.

Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Manas pārdomas

Latīņu valodas skolotājs Rojs Streitlijs, kuram darba stāžs ir virs 30gadiem, ne ar tām siltākajām jūtām uzņem informāciju tehnoloģiju pārmaiņu vēsmas, kuras sāk uzņemt apgriezienus privātajā St.Oswald puišu skolā. Bet tikpat ātrs, kā pretestību epastu izmantošanai, kā saziņas metodei, būtu tas darba vai citos nolūkos, Rojs ir uz citu un īpaši jauno kolēģu ielikšanai sev zināmās kategorijas un pat iesaukām pēc to pirmā radītā iespaida.

Lai arī uz āru paustais skolas imidžs ir vienmēr pēc iespējas tas labākais, lai varētu piesaistīt maksāt gribošus un spējīgus vecākus, kuri gribētu sūtīt savus dēlus uz prestižo St.Oswald skolu, tad aiz skolas sienām starpkolēģu attiecību dinamika ne vienmēr ir tā pati rožainākā. Dažādi starp koleģu mazie un varbūt reizēm ne tik mazi konflikti vai pat intrigas var atrast, ja vien tās rūpīgi meklē, kuras var uzkurināt tik ļoti, lai par norisēm skolā sāktu rakstīt un spekulēt arīdzan vietējais laikraksts.

Tā lūk Gentleman & Players romāns sadalīts divos skatpunktos, no kuriem otrs pieder ļaundarim un līdz pat grāmatas kulminācijas pavērsienam tiek tāds arī atstāts. Diemžēl jāatzīstas jau laikus, ka, cenšoties pēc iespējas ātrāk anonīmajam tēlam piešķirt vārdu (vēl jo vairāk, ja otram skatpunktam tāds ir), uzķēros uz izmestās ēsmas un būtu romāns jāparlasa (vismaz sākumdaļa), lai noķertu īsto momentu kad.

Šajā otrā ļaundara skatpunktā lasītājam dota iespēja ieskaitīties ļaundara bērnībā, kur tam lemts piedzimt mazāk turīgā ģimenē, kura nevar atļauties to sūtīt uz St.Oswald un katru mācību gadu atdod vairākus tūkstošus mārciņu (stāsta ‘’tagadnē’’ seši tūsktoši). Diemžēl viens ir ar prātu saprast un pavisam kas cits, kad katru dienu tā vietā jādodas uz valsts skolu turpat kaimiņos un dienu no dienas jāizdzīvo huligānu pilnā vidē, kur pat dažs labs skolotājs neslēpj savu nepatiku un ienaidu. Bet tikmēr blakus un šķietami ar roku aizsniedzama  un acīmredzami labāk situētu atvašu pilna, pavisam atšķirīga pasaule. Kas vēlāk, sižetam turpinoties, drīzāk atbildīs salīdzinājumam, kur zāle otrā ielas vai sētas pusē liekas zaļāka.

Reizē slikto tēlu sižeta gaitā neizdodas iemīļot kā anti-varoni, kas visticamāk aiz tā, ka viņš savu atriebības ienaidu pret sistemas netaisnību, kur kā simbols ir privātā St.Oswald skola un viss, ko tā pārstāv, vērš pret personāžiem, kuri paši tam neko sliktu nav nodarījuši. Bet reizē tas sevi attaisno ar domu, ka mērķis prasa upurus, un sabiedrības nospraustās sarkanās līnijas, par kurām tad pienāktos kriminālsods, tādas vien ir, ja tevi pieķer…

Krietni labāks līdzjušanas ziņā, kāds drošivien viens no mērķiem, ir otrs galvenais tēls Rojs, kuram nevien jāmēģina noturēties ir metaforiskajiem vētru ūdeņiem, kuri skolu sašūpojuši jau no pirmajām jaunā mācību gada dienām, bet arī šķietami jau pat vāji slēptiem mājieniem, ka varbūt būtu pienācis laiks doties pensijā, kamēr pats Rojs pat nav par ko tādu pieļāvis domu un vēljoprojām spēj noturēt respektu no audzēkņiem un noturēt kārtību klasē, atšķirība no daža laba cita.

Ar maziem un viegliem, reizēm burtiskiem un citkārt metaforiskiem, grūdieniem ļaundarim vien nieka divu mēnešu laikā izdodas iesviest skolu absolūtā haosā, ar ko arīdzan pietiek, lai vienā momentā pārvilktu strīpu pāri līdz tam gadiem ilgām un vismaz koleģiālām, ja ne draudzīgām, attiecībām. Tā teikt, ko gan viens par otru patiesībā zina ārpus darba vides.

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

Nelson DeMille – John Corey #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Divas pasažieru lidmašīnas, katra gan savā grāmatā. Divas pilsētas Ņujorka un Parīze, jo citādi, ja nomainītu Ņujorku ar kādu citu, galvenais varonis Džons Korijs visticamāk pasāktu ko citu. Vieniem galamērķis ASV metropole, citiem Francijas galvaspilsēta Parīze, bet tas diemžēl nemaina faktu, ka neviens no liktenīgo lidmašīnu pasažieriem galamērķi nesasniedz dzīvs, pat ja veids, kā tas tiek sasniegts, kādā stāvoklī ir arīdzan pati lidmašīna pēc traģēdijas, ir krietni atšķirīga.

Bet visu pēc kārtas, secīgi un sāksim ar John Corey sērijas otro grāmatu The Lion’s Game, kurā tās galvenais ļaundaris ir lībietis (nesajaukt ar libāniešiem) Asad Khalil, kurš 16gadu vecumā pieredzējis ASV vadītu 1986.gada 15.aprīļa uzlidojumu atriebībā par kādu citu nodarījumu pret tās pilsoņiem. Uzlidojuma rezultātā Asads (vārdam tiešais tulkojums Lauva) zaudē visu tiešo ģimeni, bet tās pozīcija Muamara Kadafi pārvaldītajā valstī gana augstu, lai nepaliktu uz ielas. Turklāt Kadafi un viņam padotie saskata puisī labu instrumentu, kuram motivāciju, lai kaitētu ASV, nav jāmeklē un pašiem jāizdomā.

Autors grāmatas ievadā, kur The Lion’s Game publicēta pirms liktenīgā 11.septembra, bet ievads ar vēlāku datumu, min kā pēc attiecīgā datuma daudzi viņam piedēvējuši teju pravietisku paredzēšanas spēju, bet veids, kā grāmatas tēls Asads iekļūst valstī nav saistīts ar lidmašīnas nolaupīšanu, kas, cik lasīts, pašā ASV nav nemaz bijis kaut kas nedzirdēts un ārkārtīgi rets atgadījums. Tā vietā vairākus mēnešus agrāk cits tautietis veicis tā teikt izmēģinājuma reisā, kad kā bēglis un patvēruma meklētājs pieteicies ASV vēstniecībā Parīzē, lai pēc tam piefiksētu procedūras gaitu, kur un kā viņu pēcāk nogādā ASV, lai pēc tam ar iegūto informāciju Asads vēlāk varētu būt veiksmīgs savās iecerēs.

Tikmēr pats galvenais tēls Džons Korijs vēl savā veidā atgūstas no sērijas debijas Plum Island notikumiem, pēc kuriem brīvprātīgi spiestā kārtā nonācis jaunā darbavietā Anti-Terrorist Task Force (ATTF) vienības Vidējo austrumu nodaļā. Bet labi, ka tā, jo citādi, kurš gan spētu mēroties ar spēkiem, viltību un izmanību ar teroristiski noskaņoto Asadu Khalilu. Tomēr brīžiem jāpabrīnas, kad Asads aiz sevis atstāj liekus upurus, jo vienkārši uzdrīkstas pārsteigt neko sliktu nenojaujošu personu, kurš par piemēru nīkst savas stundas degvielas uzpildes stacijā, lai tikpat nejauši attaptos ar lodi galvā, jo Asadam šķiet, ka šis redzējis par daudz.

Bet, kā tas nereti gadās, pat ja ļaundara pēdām un gaitām cenšas sekot veselas specvienības un darba grupas, un ne viena vien, pavediens, kas salauž šķietamo bezcerību to notvert, nāk no kāda pavisam negaidīta avota.

Diemžēl ne literārajā izpildījumā, ne sižeta līkloču manevros The Lion’s Game neizceļas ne ar ko pat drusku žilbinošu. Turklāt vēl atrisinājums īsti nekāds, kur to varbūt un cerams meklēt sērijas piektajā. Pat nosacīti personīgākā galvenā tēla Džona Korija līmenī autors izšķira par labu paredzamam un jau redzētam blakussižetam, kad izmeklēšanā iesaistīta kolēģe (Keita) vispirms abu spontānā lēmumā kļūst par biedru starp gultas palagiem, lai tas vēlāk pāraugtu nopietnākās attiecībās. Pret ko nebūtu iebildumu, ja pirms tam par ko nopietnāku būtu bijis pakāpeniski stiprākas pazīmes, nevis no gultas teju gandrīz uzreiz pie precību plāniem.

ATTF ir tiekai viens no prettorisma cīņā iesaistītajām aģentūrām, kuras darbībā kā tādā iesaistīti tādi cīkstoņi kā FIB, CIP un vēl daudzi citi. Šķiet no autora mutes pats galvenais tēls pauž stipru par labu aktīvam pret-terora kara idejas pārliecību, nevis kādu konkrētu naidnieku. Kā rāda pats Asada tēls, kuru motivē pirms tam veikts ASV atbildes trieciens par citu vēl pirms tam veiktu teroraktu, tad šāds karš pēc būtības ir neizbeidzams.

Arī sērijas trešais turpinājums Night Fall balstīts uz patiesu notikumu, uz lidmašīnas eksploziju vien neilgi pēc pacelšanās no JFK lidostas ceļā uz Parīzi, kas pēc oficiālās izmeklēšanas versijas atzīts mehāniskas kļūmes rezultāts degvielu tvertnēs ar eksplozīvu un letālu rezultātu tās pasažieriem. Tomēr daudzu, vairāk nekā 200 aculiecinieku sniegtā notikumu gaitas versiju būtiskās detaļās nesakrīt ar oficiālo versiju, kas sniedz auglīgu augsni dažnedažādām konspirāciju teorijām un arīdzan labu materiālu izdomātiem romāniem.

Tā lūk uz sižeta skatuves atkal uznāk Džons Korijs, kurš gan varbūt nemaz neinteresētos par TWA 800 1996.gada 17.jūlija traģēdiju, ja ne sievas un kolēģes Keitas pamudināts, kura pirms pieciem gadiem pati un vairāki simti citu bija iesaistīta izmeklēšanā. Kurai, kā daudziem citiem no visiem, ļoti stingri bijis ieteikts pieņemt par labu esam izmeklēšanas galaslēdzienu, ja negrib sagandēt savu karjeru. Džonam, kurš ATTF vienībā nodarbināts zem īpaša kontrakta, kā izbijis Ņujorkas detektīvs, šādi maigi ieteikumi neliks atkāpties, drīzāk efekts būs pretējais un ziņkārība noskaidrot pašam tikai lielāka.

Jāsaka, ka Džonam Korijam krietni labāk piestāv šis individuālais Night Fall sižeta izmeklēšanas sižets, kad nākas šķetināt pagātnes (varbūtēju) noziegumu, nekā būt vienam no, ja ne pašam galvenajam censonim pret kādu lielu, ļaunu teroristu. Gan draudu aspekts nešķiet dramatiski uzpūsts, gan pavedienu meklēšana intriģējošāka, un ne tikai tāpēc, kā acīmredzami daži labi no CIP un FIB (starp tiem arī pa kādam, kuri pamana Korija šībrīža aktivitātes un nebūt nav par to sajūsmā) apzināti slēpuši faktus un pierādījumus, kuri varētu pat nebūtiski nesakrist ar oficiālo versiju.

Lai arī Night Fall noslēgums salīdzinoši labāks par The Lion’s Game, tad būtiskāks par atrisinājumu ir ideju aspēlēšana, ka ASV terorisma draudi var skart netikai to pilsoņus ārpus valsts robežām, it īpaši, kad šo grāmatu noslēdz 11.septembra uzbrukums Pasaules Tirdzniecības torņiem Ņujorkā (arī ja datums romānā cits), kur brīdinājumi draudiem izskanējuši vēl pirms tam 1993.gada sprādzienā.

Mo Hayder – Pig Island

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Joe Oakes ir žurnālists, kurš jau gadiem specializējies dažādu mītu, nereti ar pārdabisku un paranormālu elementu iesaisti atnaskošanā. Tādēļ viņa došanās uz saucamo Cūku salu, kura pirms diviem gadiem nokļuva uz brīdi pasaules vai vismaz pārdabiskā fanātu uzmanības lokā, kad tūrists no savas laivas uz dažām sekundēm notvēra, kā jau ierasts, neskaidrus kadrus ar kaut kādu uz divām kājām staigājoušu mošķi.

Ar to jau tā pietiktu interesentu un klišķu piesaistīšanai cienīgam rakstam, bet papildus tam sala atrodas reliģiskas organizācijas Psychogenic Healing Ministries(PHM) līdera un mācītāja Malachi Dove īpašumā, ar kuru Džo pirms aptuveni 20 gadiem jau izvērtās nelielas domstarpības. It īpaši pēc neslavinoša raksta, kurā Džo (zem segvārda) atmasko, ka mācītājām Malahi nemaz nepiemīt tik dievinoši ārstnieciskas vai cita veida brīnumu sniedzošas spējas. Malahi pats par sevi iekūlies vēlāk nepatikšanās ar ASV varas iestādēm, pēc kā aizmucis atpakaļ uz dzimteni Lielbritāniju, kur visus šos gadus mitinājies uz pieminētās salas.

Jo vairāk Džo uzzina par salas iemītniekiem viņu attiecībām nu jau ar kādreizējo līderi Malahi, jo uz baisāku pusi (vismaz drusku) stāsts sāk vilkt un pat Džo, kurš pieskaitāms pie vieniem no lielākajiem skeptiķiem, kad runa ir par ko pārdabisku, sāk brīžiem justies neomulīgi. It īpaši, kad reiz dzirdētās ziņas par Malahi nāvi ne tikai izrādās nepatiesas, bet, ka viņš jau labu laiku dzīvo nošķirti no savas sekotāju grupas, kur pēc viņu teiktā nodarbojas ar ļaunām, sātaniskām padarīšanām, kas tad nu tālāk piešķir visai salai un tās iemītniekiem sliktu slavu.

Pirmā vizīte uz salas tā teikt ir vien iepazīšanās tūre, vien mazs testeris lasītājam un Džo par turpmāk gaidāmo, kad atskatoties taps skaidrs, ka pāris pirmās uz salas pavadītās dienas, turklāt vēl ar galvenokārt PHM grupas diriģētu salas apskati, nav bijis nekas. Kad pēc pārciestā Malahi uzbrukuma tieši Džo, kas piespiedu kārtā lika atgūties uz Britānijas, Džo cik ātri iespējams atgriežas uz salas, viņu sagaida īstens slaktiņš, kam par izskaidrojumu var būt vienīgi, ka mācītājs Malahi beidzot un patiesi zaudējis pēdējo veselo saprātu, vai arī atliek tomēr noticēt pārdabiskajam. Ar šo tad arī sižets sāk uzņemt apgriezienus, bet ar piešķirtu papildus intrigas faktoru, jo kā vienīgo izdzīvojušo Džo sastop, kā izrādās, Malahi 19 gadīgo meitu Angeline, kuru attiecīgajā momentā sastop pirmoreiz.

Pig Island romāns sadalīts trīs daļās, no kurām otrā pārmaiņus ir vēl arī no Džo sievas Aleksas jeb Leksijas skatpunkta, kura, stāstam progresējot, atklāj ne to labāko personības pusi, it īpaši attiecībā uz Andželīnu, ar viņu saistīto medicīniska rakstura mistēriju, un kā tas tīri savtīgi varētu pozitīvi pavērst Leksijas karjeru. Vēl jo vairāk, kad Leksijas un Džo dažus gadus ilgstošā laulība vairs nav ar to pašu dzirksti un jūtu spēku un jaunas sievietes negaidīta uzrašanās Džo tuvumā, pat ja uz pusi jaunāka, piešķir vēl vienu iemeslu konfliktiem un nesaskaņām laulības dzīvē.

Cūku Sala noteikti atmiņā paliks labāk nekā cita šīs autores līdz šim vienīgā lasītā grāmata Birdman. Vienīgi žēl, ka noslēguma atrisinājums izvēlēts nekonkrēts, kurā pašam lasītājam jāizvēlas, uz kuru vai pat kuriem novelt vainu par slaktiņu uz salas un vēl par dažiem pēcāk esošiem noziegumiem. Vai par visu atbildību jāuzņemas vienam dižgaram vai varbūt kāds cits vēlāk izmantojis mirkļa iespēju, cerot, ka tādejādi varēs izsprukt un novelt vainu uz ļaundari, kurš jau ir likumsargu uzmanības lokā.

Liz Moore – Long Bright River

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hutchinson

Manas pārdomas

Katru reizi, kad Filadelfijas pilsētā jauna sieviete, it īpaši, ja vēl nodarbojusies ar prostitūciju, Michael ‘’Mickey’’ Fitzpatrick pirmā doma ir kaut tik tā nebūtu viņas māsa Keisija, kurai tās izvēles dzīvē novedušas kārtīgos neceļos. Esot vien ar nepilnu divu gadu starpību, Mikijai būdamai tai vecākai, abas nevarētu būt atšķirīgākas. Vēl jo vairāk ņemot vērā Mikijas pašreizējo amatu.

Long Bright River sižets uzņem apgriezienus, kad Filadelfijā šķietami uzrodas sērijveidslepkava, kurš par saviem upuriem nolūkojis attiecīgos sabiedrības pārstāvjus, kuras vēl neaizsargātākas reizēm padara fakts, ka gatavas kāpt jebkura mašīnā, lai iegūtu naudu nākamajai narkotiku devai.

Meistarīgi mijas tagadnes un pagātnes nodaļas, lai pamazām parādītu lasītājam kritiskos momentus, kuros reiz tik tuvās māsas aizgājušas katra uz savu pusi, zaudējušas reiz tik tuvo saikni, kura palīdzēja uzaugt pie vecmammas Gee pēc mātes zaudējuma, tieši narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tēva nozušanas neilgi pēc tam. Jāpaļaujas vienai uz otru, jo vecmamma savās sērās par pašas meitas nāvi, nav gluži tā labākā jaunajā mazmeitu audzināšanas lomā. Kamēr introvertākā Mikija uzņemas atbildīgās vecākās māsas lomu, cīnoties reizē ar kautrīgumu, neuzticēšanos citiem, Keisija bieži vien ir tā, kurai tikai  vajag ieganstu, lai ar dūrēm aizsargātu māsu no citu apcelšanas, vai iedrošinātu viņu starp citiem izklaidēties vairāk.

Paralēli darbam un pazudušajai māsai, Mikijai gana daudz raižu sagādā mājas vide, kur vienai jāaudzina četrus gadus (sižeta gaitā paliek pieci) vecais dēls Tomass. Jāuztraucas par tēva Saimona (detektīvs, ne tikai vienkārši policists) potenciālām nelūgtiem apciemojumiem, kuru brīžos par laimi izlīdz īrēto apartamentu īpašniece. Arī šajā sižeta līnijā pagātne liek un liks par sevi atgādināt, lai vēlāk savstarptēji ietekmētu sižetu ar māsu Keisiju un vajadzīgajā brīdī piešķirtu potenciālos aizdomās turāmās personas vai tomēr vien ideālus viltus mānekļus intrigas uzturēšanai.

Turklāt pa virsu tam Mikija nevar būt droša un pārliecināta par savu tiešo priekšnieku seržantu Ahearn, kad neoficiāli viņam izpausta informācija prasa smagu samaksu par to. It īpaši, ja viņam neoficiāli uzticēta informācija vēlāk tiek izmantota, lai iniciētu iekšējo izmeklēšanu pret pašu Mikiju. Un jo ātrāk domas virpuļo, jo vairāk sāk šķist, ka gadiem ilgais pārinieks Trūmans, kurš tagad atrodas uz slimības lapas ar iespējām doties pelnītā atpūtā, arī nemaz nav tik uzticams, kā līdz šim būtu varējis šķist.

Interesanta mini ģimenes drāma ar smagiem tematiem gan māsas pazušanas sižetā, gan Mikijas darba sfērā, kurā likumsargu kolēģiem pašiem jācīnās ar ‘’dēmoniem’’ un darvas pikučiem savā vidū. Kamēr slepkavību izmeklēšanai netiek dots galvenais fokuss, tad tas netiek arī gluži aizmirsts un ir izveidots labs balanss, pamatojums, lai periodiski nerastos jautājums ‘’kāpēc’’ tā, bet tieši būtu interese sekot Mikijas gaitām.

John Case – The Murder Artist

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Heinemann

Manas pārdomas

Alekss Kalahans varbūt savu dēlu Kevina un Šona pirmo sešu dzīves gadu laikā nav bijis tas apzinīgākais vecāks, bieži vien aizņemtības un jauna raksta, ziņu sižeta dēļ, būdams ārzemēs, palaidis garām būtiskus notikumus, bet nu Alekss ir apņēmies censties to labot, pat ja ar sievu Lizu attiecības ir pajukušas. Tādēļ, kāpēc gan neapmeklēt kaut kādu tur renesanses festivālu, kaut arī pašam labprātāk ērtības dēļ gribētos kaut kur tuvāk uz kādu muzeju. Ja jau dēliem, dvīņiem tik ļoti gribas, kā gan var atteikt.

The Murder Artist prologs vēl ir gana mierīgs, bet grāmatas nosaukumā jau tāpat vien nebūs iekļauta frāze, kuru varētu iztulkot kā Slepkavību Mākslinieks, tāpat vien. Pūlis liels, pie interesantākajām atrakcijām un šoviem cilvēki reizēm pat spiežas vienam virsū. Lai cik modrs Alekss nebūtu, atliek kādā brīdī kaut kam uz mirkli novērst uzmanību, lai Kevins un Šons būtu kaut kur nozuduši. Uztraukums pašsaprotami ir, bet vai gan būtu pirmā reizē, kad tādā pasākumā nozustu bērni. Atliek tik būt pacietīgam un gan jau atradīsies, bet ne šoreiz… Šoreiz bērni nonākuši īsta ļaundara rokās, kura vieta spriedzes trillerī ir īstākā.

Laiks rit uz priekšu, bet kā bērni neatrodas, tā neatrodas. Jokainākais, ka sākotnēji festivāla apsardze un vēlāk policijas izmeklētāji saskaras ar zināmām grūtībām, lai atrastu kādu, kurš Aleksu būtu ar dvīņiem kopā redzējis. Pat ņemot vērā faktu, ka puikas nav ģērbušies vienādi. Nu jau būtu zināms, ka katra stunda sākumā, kur nu vēl dienas vai nedēļas, pie pazušanām vai nolaupīšanām ir svarīga. Jo ilgāks laiks paiet, jo mazākas cerības atrast intereses personas dzīvas. Lai arī citi apkārt Aleksam, gan tuvinieki, gan izmeklētāji, zaudējuši cerības, tad Alekss ir gatavs uz visu, nezaudējot ticību un cerību atgūt dēlus dzīvus.

The Murder Arstist laikā Alekss no viena intervējamā, kas drusku, kaut kā starp citu kādu brīdi pazinis dēlu nolaupītāju, seko pavedienu kripatām un nonāk pie otra un tā tālāk. Daudz dažādu tēlu, kuri sižetā pavīd vien uz brīdi, bet starp visiem tādiem ir arī pa kādam intersantākam, kas izceļas vairāk kā pirmais dvīņu pazušanā iesaistītais izmeklētājs detektīvs Schoffler, kuru saprotami uz brīdi māc šaubas par Aleksa stāsta versijas patiesumu, vai jau tuvāk grāmatas beigām albīns privātdetektīvs Pinky Streiber.

Kā jau izdomātā romānā, turklāt vēl galvenajam varonim izmantojot savu žurnālista talantu, nebūdams kāds no likumsargiem, aģentūru darbinikiem, ir brīži, kad sižeta ticamībai un baudāmībai jāpazemina skepses latiņa. Tā arī attiecībā uz ļaundari, kurš motivāciju meklē vēlmē parastu izlikšanos un burvju triku veikšanu pārvērst par īstu maģiju ar lielo burtu, izmantodams vudū kā atslēginstrumentu priekškara pavēršanai starp prasto un maģisko pasauli. Bet jau saknē apzinās, ka arī šādi apmuļķo tik skatītājus, ja šoreiz jau samaitātiem trikiem ar letālu iznākumu (vismaz trika brīdī) izmanto dvīņus.

Robert Ludlum – The Matarese Countdown (Matarese Dynasty #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirms aptuveni 25 gadiem nu jau atvaļinātais CIP aģents Brandon Scofield ar segvārdu Beowulf Agate vai sava ienaidnieka dusmās saukts par pasaules cūku jau vienreiz apturēja šīs leģendārās un baiļu ieviesošās organizācijas grandiozos plānus par dominanci pār pasaules ekonomiku. Bet četru ietekmīgu biznesmeņu slepkavības dažādās valstīs, bet tuvu viena otrai to pastrādāšanas brīdī, kalpo kā pirmais pavediens Deputy Direktoram Frank Shield, ka senais drauds atkal paversīs save neglīto galvu.

Tikmēr pats Brendons vēl laimīgā neziņā, noslēpies ar civilsievu Antoniju, maksimāli slēpjoties gan no specdienestiem, kuri joprojām vēlētos viņu rekrutēt par spīti vecumam, gan no atriebības kāriem ienaidniekiem, pavada ikdienu Karību salās. Tomēr visam labajam reiz pienāk gals. Vēl jo vairāk, ja Frenka Šīlda nosūtītais aģents, lai atrastu Brendonu un iegūtu no viņa visu vien viņam zināmo par Matarese, Cameron Pryce pierāda savu varēšanu, kur citi viena vai otra iemesla pēc nav spējuši atrast to, kurš, lai arī ar bijušās PSRS līdzvērtīga aģenta palīdzību, vienīgais ir spējis apturēt Matarese plānus.

Varbūt Brendons un Atonija tā arī vēlāk būtu priecīgi no Kamerona atvadījušies, atklādami viņam interesējošo informāciju, bet šeit Matarese vadība – par Aitu Ganu saukto Julian Guiderone, kurs pirms tiem daudzajiem gadiem gandrīz zem cita vārda kļuva par ASV prezidentu, un Matarese dibinātāja mazdēla Jan van der Meer – pieļauj savu pirmo kļūdu, kad viņu noalgotie darboņi veic pat ne tuvu veiksmīgu mēģinājumu nogalināt visus uz mazās saliņas esošos. Un to tikt Brendonam vajag, lai uzkurinātu viņa motivāciju nepieļaut tāda monstra kā Matarese un Aitu Ganaaugšāmcelšanos, tās otro mēģinājumu izkropļot pasaules kārtību, lai kādiem teorētiski labiem mērķiem tas netiktu darīts.

Pirms 25 gadiem Brendonam sakaut šo naidnieku palīdzēja negaidīts sabiedrotais, it īpaši aukstā kara laikā. Kamerons Praiss ir ne mazāk noderīgiem talantiem un prasmēm apveltīts, pat ja Matarese Countdown sākoties viņam par šo organizāciju it nekas nav zināms un pirms tam būtu ko tādu norakstījis kā pavisam muļķīgas konspirāciju teoriju runas. Bet Kamerons nav vienīgais, kurš kļūst par nenovērtējamu palīgu, lai jau par senioru saucamais Brendons arī šoreiz gūtu panākumu.

Tā pulkvežleitnante Leslie Montrose (drusku manai gaumei par ātru) no potenciālas nodevējas kļūst par personu, kuru iekļaut visās slepenajās savstarpējās pārrunās un plānošanas darbos, kad atklājas, ka Matarese nolaupījuši viņas 15 gadus veco dēlu, lai tā piespiestu viņu nodot savu valsti. Tik pārsteidzoši, ka pāreja no viena statusa uz otru ir gandrīz tūlītēja, bet vēl pārsteidzošāk, ka tik nežēlīgais un uz slepkavībām kārais Matarese, kas citkārt pat uz to acis nepamirkšķina, tur viņas dēlu (viņa paša fragmentārā iesaiste tādā kā nevajadzīga un bez būtiskas ietekmes uz sižeta gala iznākumu) pie dzīvības.

Matarese Dynasty turpinājums ir klasisks trilleris ar skaidri noteiktiem labajiem un tīri izteiktiem, ļaunuma pilniem ļaundariem, kuri gatavi uz visu, lai panāktu savu. Pat viena brīža savējais, pie nepareizas darbības, greiza skatiena vai neapdomīgi izteikta vārda dēļ var tikt pasludināts par likvidējamu dažu sekunžu laikā. Šur tur var manīt, ka romāns publicēts 1997.gadā, kas attiecas uz ļaundaru un labo varoņu izmantotajām tehnoloģijām, bet citādi The Matarese Countdown savā izpildījumā ir kompetents, bet arī nekas diži būtiski vairāk.

Daniel Levin – The Last Ember

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Divi senās Romas vai konkrētāk senā vēsturnieka Josefa Flāvija entuziasti Romā šoreiz gan ierodas citu iemeslu dēļ. Džonatans Mārkuss pirms septiņiem gadiem pēc traģiska, šķietama nelaimes gadījuma, sabrūkot katakombām zaudēja ne tikai tuvu draugu un kolēģi, bet arīdzan karjeru izvēlētajā profesijā. Nu spiests darboties advokātu pasaulē un reizēm pat aizstāvēt nelegālus relikviju medniekus un kolekcionārus. Tikmēr doktore Emīlija Travija visus šos gadus, kopš nav sazinājusies ar Džonatanu, ir turpinājusi pašaizliedzīgu darbu ANO, lai palīdzētu aizsargāt vēsturiskās vietas no neatļautiem izrakumiem.

Abi pat ne tuvu nevar stādīties priekšā, kādos trillera un Holivudas cienīgos notikumos abi tūlīt tiks ierauti. Jāliek malā tās nelielas nesaskaņas, kādas starp abiem izveidojušās, jāizlīdina jebkādi falši pārpratumi, lai gan viens, gan otrs dzīvajos sasniegtu Mūžīgās Pilsētas Vēstījuma jeb The Last Ember otru vāku, jo grāmatas ļaundaris ar kriminālpasaules segvārdu Saladīns darīs visu iespējamo, lai atrastu leģendām apvīto artefaktu (vērtīgs gan materiāli, gan leģendas un mīta dēļ), ko pirmajā gadsimtā Romas uzbrukumā Jeruzalemes Tempļa kalnam no tā atjautīgā veidā iznesis Josefs Flāvijs un pēcāk ģeniāli ar neskaitāmu cilvēku palīdzību atstājis visvisādas norādes, kur to atrast, ja vien māki saskatīt.

Vispakārt varoņiem vai nu Romā vai Jeruzalemes rit parasta ikdiena, kur iedzīvotāji un galvenokārt citi vēsturnieki un attiecīgā perioda eksperti pašiem nezinot visu šo laiku gājuši garām kaut kam tik sensacionālam. Atraduši un atklājuši visu ko, bet ne relikviju, kas piešķiļ dzirksteli Mūžīgās Pilsētas Vēstījuma sižetam. Interesanti gan kā grāmatas galvenajiem varoņiem pretēji citiem pirms viņiem šķietami tik raiti izdodas nonākt no viena pavediena uz otru. Varbūt ne gluži viegli, jo nākas cīnīties ne tikai pret ļaundari Saladīnu un viņa pakalpiņiem, bet arī paralēlu policijas darbību, kura ne tikai nezinot var pat palīdzēt Saladīnam, kuri iesaistās galvenokārt tā iemesla dēļ, ka noliktavu reida laikā par pārsteigumu ikvienam atrod sievietes mirstīgās atliekas, kuras izskatās ideāli saglabājušās, ka varētu padomāt, ka mirusi vien nesen.

La arī relikvijas vērtība mūsdienās būtu mērāma smukā skaitļa ar daudzām nullēm pēc pirmā cipara, tad nevienam no varoņiem tā nav galvenā motivācija. Vieniem kā Džonatanam un Emīlijai viņus motivē vienkāršs vēstures atklājēja un piedzīvojumu gars, ko šoreiz papildina vēlme nepieļaut kaut kā tik vērtīga nonākšana Saladīna rokās, kurš, lai atrastu šo vienu vienīgu objektu, savā ceļā ir iznīcinājis citas neskaitāmas vēsturiskās vērtības.

Mūžīgās Pilsētas Vēstījums neizpaužas ar dižu, izcilu proza, bet, zinot ko sagaidīt, nebūs arī vilšanās. Tā teikt Stīva Berija, Cotton Malone sērijas autors, kā citāta avots uz grāmatas vāka ir ideāls pirmā iespaida raksturotājs.