Picador

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

La paranza dei bambini itāļu valodas oriģinālajā nosaukumā ir duoloģija par ielaspuikām, kurus piesaista kriminālās pasaules šķietami viegli iegūstamā bagātība. Pēc būtības vienots vesels stāsts atbilstošā vietā sadalīts divās daļās par bandas jeb paranzas grupu, kuru kāpums līdz iecerēto mērķu spozmei ir straujš un varens, ko tie sasniedz ne bez labas devas asinsizliešanas un nežēlības devas, bet kur lejupslīde un kritiens uz leju ir tikpat straujš.

Duloģijas sākumā grupas līderis Nikolass un tā tuvāko draugu grupa, kuri tad viņu pavadīs sērijas sižeta gaitās, ir vien ap piecpadmsit gadu vecumu. Vien jauni un vecāku bandu grupu līderu acīs piena puikas, kuri sadomājušies par daudz. To jaunība un pieredzes trūkums, kas citkārt daudzus aizkavētu vai pat jau pašos pirmsākumos liktu pamatīgi un varbūt pat letāli aplauzties, ir tieši tas, kas ‘’vecajām’’ lauvām liek tos novērtēt par zemu, tieši tas, kas ļauj Nikolasam uzskatīt, ka nu pienācis laiks jaunajiem pie varas spēļu sniegto labumu galda un citi labāk pavācas malā, ja nevēlas tikt ar varu nogrūsti nost. Faktu ‘’vecums’’, kuru Nikolass vieduma un izdzīvošanas prasmju vietā pasaulē, kurā daudzi mirst jauni, sajauc ar vājumu, bet atklāsmes process, kas sērijas gaitā prasīs nevienu vien dzīvības cenu.

Angliskais sērijas nosaukums Piranhas arīdzan ir tikpat atbilstošs. Kā piranjas jaunie sajūt veco vājās vietas, kā piranjām tiem pietiek ir vien dažām asinslāsēm, lai saplosītu savus ienaidniekus, kas, plus to jaunības neizskaramības sajūta sižeta gaitā gan dod mānīgu priekšstatu par sagaidāmo nākotni un neizsmeļamo veiksmi, vismaz Nikolasam. Tiem pietiek tikai ierādīt pirmos soļus, kuru aizsākums ir hašiša un citu narkotiku pārdošanā vispirms skolasbiedriem un pēcāk jau plašāka mēroga klientūrai. Vēlāk jau ar pašu iniciatīvu pārņemot Neapolos pilsētas laukumus. Bet, kā zināms apetīte rodas augot un mērķis Nikolasam ir viens, būt Neapoles pilsētas bosu bosam un karalim.

Autors Roberto Saviano iedvesmu dramatizētajiem Piranhas un Savage Kiss notikumiem nebūt nesmeļas vien no savas fantāzijas augļu dārziem. Autors tam par skaudru piemēru var likt priekšā vēl pirms šiem diviem romāmiem sarakstītu dokumentālu Gomorrah grāmatu par Camorra un paranzu organizētās noziedzības pasauli, un to autora prozā, izveidotajos varoņos un to apdzīvotajā pasaulē var just. Noteikti pievienoju minēto dokumentālo grāmatu nākotnes TBR listei. Atmiņā līdzīgi prātā nāk cits romņas An Officer and a Spy, kur gan vēsturisko pusi var gūt no citu autoru veikumiem.

Lai arī Nikolass un tā tuvāko draugu grupa neapšaubāmi pieder pie tādiem tēliem, kurus reālajā pasaulē ne tuvumā sev vai sev tuvajiem gribētos redzēt, kuri bez mazākās kavēšanās nevilcinātos citam atņemt dzīvību, ja tas nozīmē kādu nebūt pašlabumu, tad drusku saldsērīgi ir pirmie mājieni par galveno varoņu izveidotās grupas (bik par skaļu būtu teikt impērijas vai dinastijas) norietu. Varu pat saskatīt pārlasīšanas vērtību duoloģijai, kur jau agrīnāk, un esam jau pirms tam grāmatu lasījušām, kā arī varbūt ar citu pēcgaršas iespaidu, skatīt varoņu gaitas, pieņemtos lēmumus dažādos dzīves posmos un krustcelēs, kas galu galā noved tur, kur noved.

Kā nekā gana daudz laika pavadīts un autora iepazīstināts. Paralēli kriminālajām aktivitātēm tiek dots ieskats arī Nikolasa un citu varoņu dzīvēs, varbūt pat dažam labam izdodas pirms agrīnās un vardarbīgās nāves aiz sevis atstāt pēcnācēju, bet tomēr pašu izvēlētā dzīvesveida seku rezultāta rūgtie augļi pēc visiem izpriecās izdertajiem šampaniešiem un citiem gardumiem, to skaitā pašu tirgotajām narkotikām, vien pašiem būs agrāk vai vēlāk jābauda, lai arī kāda nebūtu liekama vaina un dzīvības atņemšanas pirksts citu kriminālo konkurentu lauciņos, no kuriem Nikolasam un tā Piranjām tak kādam jāuzticas, lai sadarbotos, lai iegūtu gan preci, kuru tālāk pārdot, gan ieročus un munīciju, ar kuru gan preci, gan sevi aizsargāt.

Vienā brīdī, kas hronoloģiski ir pēc sērijas pirmās atbilstošā vietā pārtrauktās The Piranhas grāmatas noslēguma un traģiska zaudējuma tuvu Nikolasa sirdij, jaunais Paranzas līderis uz īsu mirkli uzdod sev jautājumu, kāda gan visam jēga, bet tikpat ātri gan paša, gan pat mātes izdomātu ieganstu un attaisnojumu mudināts, atgriežas uz ceļa, kur bijis pirms tam, uz ceļa, kas to novedīs līdz otrās Savage Kiss straujajām beigām, kur pat epilogs atbilstoši radītajai atmosfērai nepiedāvā ar diži labākām cerībām piepildītu nākotni, kur nebeidzamā deja ar velnu tikai turpinās.

Alan Hollinghurst – The Line of Beauty

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Grāmatai sākoties, tās galvenais varonis Nick Guest ir jauns un par sevi ne pārlieku pašpārliecināts 20 gadīgs jauneklis, kurš nesen ievācies pie kursabiedra Tobija viņa vecāku un tēva politiķa Gerald Feddens mājās. Turklāt ne vienkārši uz kakla esošs viesis, bet pilna mēra īrnieks ar maksu (vismaz simbolisku). Vienīgais, par ko Niks ir drošs, kaut arī The Line of Beauty pirmajā daļā var vērot vien Nika pirmās nopietnās attiecības, ir fakts, ka viņš ir gejs.

Turklāt Nikam šis fakts nedz no Tobija, nedz viņa māsas Catherine vai abu vecākiem nav jāslēpj. To sakot, nenotiek arī pretējais, ka Niks varētu visvisādi izpausties. Tā teikt šis fakts tiek tolerēts un nepataisīts par nezkādu patoloģiju. Vienīgais, bet gana būtisks mīnuss šajā grāmatā, ka autors Alan Hollinghurst arī ārpus Tobija mājām savam galvenajam varonim ir radījis pat ļoti drošu vidi, ka pat vienā brīdī Nika sāk šķist, ka geja faktu nevajadzētu vairs nemaz slēpt, ka vairs jau nav tie laiki, un jāpiezīmē, ka romāna darbība norit 80.gados, ko ņemot vērā, māc šaubas par atbilstību patiesībai. Jāpienāk gandrīz grāmatas beigām, lai Niks saskartos ar kādu pretrakciju, turklāt vien pārsvarā verbālā formā.

Bet tas nebūt nav The Line of Beauty galvenais sižets, ja to par tādu maz var saukt. Drīzāk galvenā problēmsituācija un fokusa objekts ir pats Niks, viņa seksualitātes pirmsākumu pieredze pārsvarā heteroseksuālā pasaulē, par ko gan citi Nika sastaptie varoņi brīžiem liek likt šaubīties.

Jau minēju, ka romānam sākoties Niks vēl nav par sevi pārliecināts, bet tas nebūt neliedz uzlūkot teju katru sastapto vīrieti un cerēt uz kaut ko vairāk vai vismaz fantazēt par to. Atliek vien pēc sludinājuma sastapt melnādaino Leo, lai jūtas un mīlestība sekotu līdzās tikpat ātri. Vien interesanti, ka grāmatai turpinoties ar tās otro daļu trīs gadus vēlāk Niks par Leo ir aizmirsis, vairs netiek pieminēts (līdz drīzāk autors tomēr atceras, ka nedrīkstētu to tā atstāt) un ar tādu pašu emociju izpausmēm uz lapaspuses tiek aplaimota cita un krietni turīgāka persona. Tā teikt mīlestības objekta personai nav gluži tā galvenā nozīme, svarīgākais, ka ir uz kā fona izrādīt un likt galvenajam varonim Nikam darboties. Kā par piemēru tam var minēt vieglu narkotiku pieejamību, kas kontrastē ar cita veida bagātības un luksusa šarmu.

Vismaz proza vairāk vai mazāk ir gana laba, bet ne gluži kādas balvas cienīga. Uz manas kopijas vāka 2004.gada Man Booker balvas laureāta statuss uzdrukāts – labi vēl, ka ne milzu nenoņemama uzlīme. Interesanti, kā vien trešajā, noslēdzošajā daļā, kuras pašā ievadā autors atvadās no Leo, tā puslīdz vairāk un nopietnāk tiek pieminēta HIV/AIDS epidēmija, kura, kā zināms, sākotnēji tika uzskatīta kā galvenokārt homoseksuāļu slimībā, ko paši pelnījuši. Vismaz uz beigām apspriestais temats un sižeta kustība, kurā atrodas Nika tēls, ir salīdzinoši ar atzīstamāku kvalitāti, bet arī tad autors neuzdrošinās spert tik drastiskus soļus, kā būtu varējis.

Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.