Crime

Brad Parks – Say Nothing

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Skots Sampsons par dzīvi līdz šim nevar sūdzēties. Ir laba sieva Alisone, divi burvīgi sešgadnieki Sems un Emma, kā arī darbs kā federālajam tiesnesim ir labs, kaulus nelauž un reti kad ir tāda lieta, kas liktu pastiprinātāk satraukties. Bet tad pienāk šķietami tāda pati diena, kā visas iepriekšējās, kura visu sagriež kājām gaisā un neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi, kad abi bērni tiek nolaupīti.

Ļaundari acīmredzami nolūkojuši kādu lietu no Skota darba grafika. Bet, kad tie īsziņu veidā sāk sazināties, Skotam ir ne tas mazākais pārsteigums, ka tiem interesē tik nebūtisks narkotiku tirgotājs, kurš, lai arī savas darbības dēļ ir izraisījis dažas pārdozēšanas dēļ saistītas nāves, ne tuvu nestāv līdzās narko baronu statusam. Tomēr, kad uz spēles cenas likta tā bērnu dzīvība attiecībā uz profesionālo principu ievērošanu, tad Skots ir gatavs tikpat kā uz jebko, lai cik lielu neizpratni tas citos neizraisītu. Galvenais atgūt pašu svarīgāko. Lai pēc iespējas ātrāk bērniem to nepatīkamais pārdzīvojums būtu aiz muguras ar pēc iespējas mazāk paliekošām sekām uz atlikušo dzīvi.

Tik vēlāk, kad lieta darīta, paša rakturs un profesionalitāte jau kompromitēta, kuras ‘’labošanai’’ būs vajadzīgs izdomāt baltiem diegiem šūtus attaisnojumus un atrunas, lai glābtu karjeru kā tādu, atklājas, ka narkotiku lieta tik tiešām bijusi nebūtiska un nolaupītāji vien pārbaudījuši, cik tālu Skots gatavs iet. Patiesībā tos interesē Skota karjerā lielākā un naudīgākā (uzvarētājam) lieta, kas saistīta ar jaunu, jaudīgu statīnu un proteīnu holisterīna ārstēšanā, kura efektivitāte, ja var ticēt, ir tik augsta, ka vienā rāvienā būtu teju ikdienas zāles miljoniem amerikāņu vien. Tādejādi nodrošinot miljardos mērāmu peļņu, kamēr patenta tiesības neļautu citiem to ražot. Lietā iesaistīts ApotheGen farmaceitiskais koncerns pret vienu mazītiņu zinātnieku, kurš apgalvo, ka tas pirmais atklājis šo unikālo statīnu un proteīnu, pat ja attiecīgajā brīdī nav iedomājies, tā pielietošanas pareizāko veidu.

Say Nothing atlikušajā romānā vien atliek pēc autora Brad Parks norādēm saprast un izprast, kura no pusēm, ja vispār, ir gatava uz ko tik drastisku, lai par visām varēm uzvarētu tiesasprāvā. Vai varbūt vainīgais ir pavisam kāds cits, jo mediju un tabloīdiska tipa ziņu blogeru par lietu ir visnotaļ augsta, un viens blogs kā HedgeOfReason ir ar aizdomīgi labu informācijas avotu, bet pasniedz iegūto informāciju ar krietnu izdomātu puspatiesību piešprici, kur potenciālais tiesas prāvas iznākums ir par sliktu koncernam, kā rezultātā ApotheGen akciju tirgus cena pēc ilgstošākas augšupejas sāk piedzīvot ievērojami skarbākus laikus.

Say Nothing ir labs, aizraujošs psiholoģiskais trilleris, kurā ļaundaru noziegums iesviež haosa vējos arīdzan Skota un sievas Alisones attiecības, uzticību viens otram, kad Skots vien pēc nejaušas sarunas ar dēlu Semu, ka māte/sieva reizēm nav tur, kur vēlāk vakarā apgalvo, ka bijusi. Autoram ļoti labi izdodas radīt gana aizdomīgus situāciju apstākļus un mājienus, kuri sāk likt apšaubīt, vai tik pati māte kaut kā nebūt nav iesaistīta, lai cik neticami pēc ilgās laulības dzīves tas nešķistu. Tas pats darbā, kur ar dažiem no kolēģiem strādāts jau krietni vairāk par vienu vai diviem gadiem, jāsāk uzlūkot dažu labu kolēģi ar būtiski lielākām aizdomām, kad prāts sāk analizēt katru sīkāko to aizdomīgo rīcību, kas pirms tam varbūt paliktu neievērota.

Noslēgums varbūt ne tas pats sižetiski komplicētākais, kur tēli būtu bijuši spiesti veikt tās sarežģītākās izvēles, bet kulminācija, kas romāna kontekstā arīdzan neliek būtiski vilties.

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Lennart Cederström bija iecerējis vien pasēņot sev zināmā labā sēņošanas vietā, bet viens nejauš atradums izmainīs vispirms viņa un sievas Lailas, bet, laikam ejot, arīdzan citu dzīves un, diemžēl, ne uz to labāko pusi. Jau pirms nokļūšanas līdz zināmajai lokācijai Lenartam lemts izbaudīt neraksturīgu momentu, lai diena paliktu uz kādu laiku atmiņā, bet ne tik ļoti, lai tam būtu paliekošas sekas. Varbūt deviņās no desmit reizēm Lenarts ar visa atraduma būšanu būtu sazinājies ar atbildīgajām instancēm. Tomēr tā nenotiek un viens mazs pat ne brēciens, bet šķietami neiespējama perfekta nots no tik maza cilvēkbērna liek rīkoties par labu izvēlēm vienā tām no desmit reizēm.

Little Star premise un sākotnējais sižetiskais turpinājums ir gana intriģējošs. Jau ar izvēles krustcelēm, kuras pieņem gan pats Lenarts, gan vēlāk sieva Laila, kura gan šķiet jau vairāk nekā vien dažus gadus dzīvo nelielā baiļu respektā no vīra. Tā arī ir iespēja sižetam noslēgties gana strauji, kad par mazuli (meitene) uzzina to pieaugušais dēls Džerijs, kurš pats dažādu iemeslu dēļ dzīvē neko dižu (arī pats sev ne) nav sasniedzis, nenodod vecākus un nenoziņo par meiteni, kurai sižeta gaitā lemts iegūt Theres vārdu.

Paranormālais, pārdabiskais elements piezogas jau ar pirmajiem faktiem un meitenes perfekto balsi un tās spēju burtiski apburt citus klātesošos, kas zina, varbūt tā arī notiek, jo gan sākotnēji Lenarts un pastarpināti Lailai, bet vēlāk arī Džerijs izjūt vajadzību turpināt par meiteni rūpēties, gādāt par viņu un nepieļaut, ka par viņas stāvokli, statusu uzzina kāds, kurš to varētu atņemt.

Reizē Terēzes stāvoklis un audzināšanas un grāmatas noslēguma kulminācijas sekas noveļamas uz visu iesaistīto sirdspaziņām, par ko vismaz daži un pavisam noteikti daudzi citi tēli jau pieminētajā kulminācijā ir spiesti maksāt ar visaugstāko cenu. Un izcelsmes avots tam faktorā, ka Lenarts gan aiz savtīgām bailēm, ka Terēze tiktu atņemta, gan vēlme nosargāt tās īpašo balsi, viņas audzināšanas slepenību pārvērš teju cietuma pieredzē, kurā meitenei nav nekādas saiknes ar ārējo pasauli un neizveidojas priekšstats par pieņemamu rīcību un rīcības sekām pret citiem. Visu apvienojot, nav brīnums, ka gala rezultātā izveidojas kaut kas cits, ne mīļš un draudzīgs cilvēkbērns.

Romāna otrā daļa iepazīstina ar citu, bet ne mazāk īpatnēju meiteni Teresa. Varbūt ar nolūku tik līdzīgs vārds, bet vismaz Terēzai lemts uzaugt starp saviem bioloģiskajiem vecākiem un pat par tuvu draugu 10 gadu vecumā iegūt kaimiņpuiku Johanesu. Lai arī, kā jau visiem, tad arī Terēzas vecākiem netrūkst, par ko pamatoti vai ne tik uztraukties, sākot ar meitenes šķietamo nespēju iejusties starp citiem, ar tiem spēlēties bērnudārzā vai atrast labus draugus skolas teritorijā. It kā nekas tik izteikti ārpus kārtas, lai nepārtraukti ar vienu acs kaktu to paturētu uzmanības lokā. Bet pašapziņas un varbūt sava veida arī pašpietiekamības trūkumam, kā arī vienaudžu psiholoģiskajam teroram (un reizēm ne tikai) skolas vidē, ir sekas, ko izmaina (atkal) nejaušs atgadījums, kas Terēzas gadījumā ir talantu šova Idol atlases konkurss un Terēzes, lai arī zem cita vārda, uzstāšanās žūrijas priekšā.

Likteņa pārdabiskais pirksts, kas Terēzei sniedzis hipnotizējošo balsi, bet citiem atņēmis spēku būt gana spēcīgiem un neatkarīgiem, lai nebūtu vajadzība viņa sākt pār visām varēm uzmeklēt. Kas citkārt visnotaļ būtu nekaitīgs dedzīgāko fanu klubiņš ar pašu elku to sastāvā, grāmatas sižeta ietvaros iegūst pavisam citu, baisāku veidolu.

Little Star sižetam vijoties uz priekšu, diemžēl, nevar nepamanīt vairāk par vienu momentu, kur sāk rasties notikumu attīstības loģikas jautājumi, kurus autors John Ajvide Linqvist, ja ne gluži ignorē, tad izvēlas nepievērst tik lielu uzmanību, lai tas netraucētu nonākt pie vēlamā iznākuma. Tāpat noslēguma kulminācija, kurai tiek doti mājieni grāmatas prologā vēl pirms sācies pamatsižets, atstāj stipru vilšanos un neizmantotu iespēju iespaidu, kur grāmatas noslēguma kvalitāte neatspoguļo pašu romānu līdz tam. Lai arī Little Star nenosauksi par īsu grāmatu, bet tad labāk vēl kādas pārsimts lapaspuses, nevis šādi.

Carla Banks – The Forest of Souls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Karš, būtu tas Pirmais vai Otrais pasaules karš, vai kāds cits militārs konflikts, var būt laiks, kad vidusmēra un citkārt plašākā pasaules mērogā neievērojami cilvēki atklāj, ka vajadzības brīdī tie spēj kļūt par varoņiem. Diemžēl tas pats sakāms arī par otru grāvja pusi, kad tie paši spēj paveikt kara noziegumus un zvērestības.

Diemžēl akadēmiķes un vēsturnieces Helēnas Kovačas tēls atklāj bēdīgo patiesību, ka ne visi, tai skaitā attiecīgo kara noziedznieku pēcteči, ir ar priecīgi, ja desmitgadēm ilgi ir izdevies dzīvot bez vēsturiskā traipa uz to ģimenes reputācijas goda, bet še tev uzrodas kaut kāda tur vēsturniece, kura draud atklāt neglaimojošo vēstures patiesību.

Slepkavība, kura iesviež tagadnes pārmaiņas mutuļos ne tikai nogalinātās Helēnas ģimeni (meita Hanna, dēls Fins un vīrs Daniels), bet arī tās kolēģu, it īpaši Feitas Langes dzīves. Gan aiz tā, ka Feitai tiek pienākums simboliski pabeigt viņas pēdējo projektu un profesionālā ziņkārība liek parakties dziļāk, gan faktā, ka, lai arī oficiāli Helēna nebija šķīrusies, tad vīrs Daniels darījis visu iespējamo, lai šķiršanās procesu un potenciālu cīņu par bērnu aprūpes tiesībām tikai sarežģītu. Kas zina, varbūt kādā vakarā tam vadzis lūzis un izdarījis ko tādu, ko vēlāk nožēlo. Kaut sākotnēji, kā potenciāls aizdomās turamais vājš un ir pat alibi, tad romānam progresējot, pat ļoti pievilcīgs aizdomās turamais.

The Forest of Souls sižetā būtiskāk par pašu Helēnas slepkavības un vainīgā atrašanu kļūst tematiskais sižets par Otrā pasaules kara bēgļiem, kuriem izdevies izbēgt un palikt dzīviem, bet arīdzan par aizdomām, ka starp šiem bēgļiem iesprucis arī dažs labs, kurš jau sen būtu pelnījis stāties kara tribunāla tiesas priekšā. Tā žurnālists un rakstnieks Džeiks Denbigs ir ieinteresēts šajā tematikā un oficiāli veic rakstus par imigrantiem no šī laika perioda, kuriem jaunajā zemē un mājvietā izdevies ne tikai izdzīvot, bet pat uzplaukt, piemēram, ar veiksmīgu biznesu.

Sakritību sakritība, kas romāna ietvaros tikai iederas, kad Helēnas koloģes Feitas vectēvs Mareks ir viens no tiem. Papildus tam vēl lielāka sakritība, ka mājas bibliotēkas un arhīva uzraugs Nikolass, kur Helēna nogalināta, ir vecas kundzes Sofijas (viņa pati arī emigrējusi pēc Otrā pasaules kara, kur dzimtenē paveicies izdzīvot, bet to pašu nevarētu teikt par citiem tās radiem) tādā kā aizgādībā esoša persona. Sofijas kundze, kuru savukārt pazīst Džeiks, un lai arī iepazinis saistībā ar paša interviju, tad vēlme izpalīdzēt nav tikai ar profesionāli savtīgu mērķi. Kā lai nu nebūtu un ko neteiktu pats Nikolass, tad situācijas apstākļi, kādos policija to atrod (pēc paša izsaukuma gan), neliecina tā aizstāvībai par labu. Bet seniore Sofija, lai cik vājas būtu cerības, lūdz Džeiku ieskatīties izmeklēšanā, izmantot savus kontaktus un iespēju robežās palīdzēt Nikolasam.

Ne gluži katras, bet vairāk par vien dažām nodaļām to beigās ievietoti pagātnes fragmenti, kuri aizsākas vēl kāda puiša Mareka vairāk vai mazāk laimīgā bērnībā nomaļā lauku vidē, kur aukstas ziemas laikā vēl piedzimst piecus gadus jaunāka māsa Eva. Bērnība, kura jau tā nevar lepoties ar no pārbagātības lūztošiem galdiem, ko tikai vēl vairāk pastiprina tuvojošamies kara pārmaiņu laiks. Fragmenti, kuri pārsvarā ir no māsas Evas skatpunkta gan lauku māju lokācijā, gan vēlāk, cerot patvērumu rast lielpilsētā Minskā pie radiem, kamēr brālis un tēvs devušies armijā.

Romāna tagadnē nav ne miņas no tādas varones kā Eva, bet kāda nebūt iemesla pēc Mareks manāmi vairāk sāk izjust vainas apziņu, kur šķietami neredzamo pagātnes rētu uzplēš Džeika intervija, pēc kuras Marekam pamanāmi arīdzan sāk just saikne ar tagadnes realitāti un šķietami tālā pagātne ir teju acu priekšā. Interesantā kārtā Feita ne mirkli neizgāž dusmas un nenovēļ vainu par pārmaiņām vectēva veselības stāvoklī uz Džeiku. Drīzāk  gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem tie mēģina aizrakties līdz vairāku romāna ietvaros aktuālo jautājumu atbildēm, kuras grāmatas kulminācija arīdzan sniedz un neatstāj neko būtisku karājamies gaisā.

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Constable

Manas pārdomas

Katra izmeklēšana un tās ietvaros pieredzētais gan attiecībā pret upuriem pastrādāto, gan dialogā ar tuvākajiem radiem un citiem iesaistītajiem ir smags process kā izmeklēšanas gaitā, tā arī pēc tās, vienalga ar vai bez veiksmīga noslēguma un ļaundara aizturēšanas. Jo īpaši psiholoģiski smaga detektīvei Lotte Meerman tāda bijusi iepriekšējā, pirms 15gadiem pazudušas sešgadīgas meitenes pazušana, neveselīgas asociācijas ar pašas reiz zaudēto meitu vēl zīdaiņa vecumā, un tagad mirstīgo atlieku atrašana, bet jo vairāk psiholoģiski grūti, kad pašai jātiek galā ar notikumu gaitu, kura ļauj atrast gan mazo meiteni, gan tās slepkavu.

Lotte pieskaitāma pie tiem, kuri ar psiholoģiskām grūtībām vispirms grib paši tikt galā, ja vispār uzdrošinās atzīt sev, kur nu vēl kādam citam, ka vajadzīga palīdzība. Tā nu tagad attopas, ka ik pa savai reizei vēlā vakarā vai pat nakts stundā nepieciešams uz laiku bezmērķīgi pabraukāt pa Amsterdamu vai tās pilsētām. Šādā epizode tad arī iesākas grāmata, kas nosacīti interesantā kārtā noved Lotti benzīntankā divos naktī, kur brīnies vai ne, bet lemts iztraucēt nemākulīgu kases aplaupīšanas mēģinājumu.

Vien vēlāk atklājas, ka pa ļaundaris (nu jau izbijis jurispudences students Bens) šādi mēģinājis pievērst uzmanību sev un pastarpināti slavenam onkulim Ferdinand van Ravensberg, kuru pirms sešiem gadiem it kā dzirdējis strīdā ar tanti apgalvojam, ka esot reiz kādu nogalinājis. Fakts, par ko Lotte noteikti būtu ar laiku pilnībā aizmirsusi, bet A Cold Death in Amsterdam pieder pie tām detektīvmistēriju sērijām, kurās vismaz sērijas pirmā grāmata un tās izmeklēšana būtiski saistīta ar personisku interesi izmeklēšanas iznākumā, kā arī pa vidu un šoreiz arīdzna grāmatas sākumā dažādi noziegumi tomēr izrādīsies vairāk vai mazāk viens ar otru saistīti.

Bena izgājiens un viņa radniecība ar Ferdinandu iedvesmo Lottes priekšnieku, galveno inspektoru Moerdijk un vēl jo vairāk finanšu noziegumu nodaļu un izmeklētāju Stefāniju atjaunot izmeklēšanu 10gadus vecā Otto Pietersen slepkavībā, kurš pēc diviem cietumā nosēdētiem gadiem, par krāpniecību lielos apmēros, brīvībā pavada vien dažas stundas, lai pēcāk tiktu nošauts pie savas mājas.

Šeit tad arī tiek pieslēgta Lottes personīgā interese, jo, lai arī neviens kolēģis to nezina (palīdz gan fakts, ka atšķirīgi uzvārdi, gan, ka strādā atšķirīgos iecirkņos), tad Otto slepkavības galvenais detektīvs vismaz izmeklēšanas sākumā bija viņas tēvs Piet Huizen, līdz brīdim, kad lietu pārņem Amsterdamas policija un pats Piets klusām pensionējas.

It kā Lottei jau tā netrūktu reālu un iedomātu galvassāpju izraisošas domas, lai tam pa virsu vēl nāktu uztraukums par tēvu un ko tas varbūt kādreiz būtu varējis pastrādāt. Slogs, kas rezultējas pat epizodē, kur pie labiem mīnusiem, pēc apsēšanās uz parka soliņa, aizmieg un paveicas, ka tiek laicīgi cita pamodināta. Attiecības tai ar abiem vecākiem (šķīrušies) nevar nosaukt par tām ideālākajām, bet vismaz ar māti tai ir ciešāks kontakts, kas gan sižeta gaitā top skaidrs ir ne bez būtiskiem pūliņiem no mātes puses, lai nekas ciešāks tai neizveidotos ar tēvu. Krasā atsķirība starp abu dzīves apstākļiem un finansiālo situētību gan bērnībā, gan tagad, liek aizdomāties, vai tik kolēģes Stefānijas izteiktajām aizdomām, kuras gan robežojas jau ar pirmslaikus nospraustu mērķi, kam izmeklēšana tiek pakārtota, varētu būt reāls pamats.

Bet tēvs paliek tēvs, lai kādas nebūtu agrākās un šībrīža attiecības, lai Lottei neieslēgtos vēlme to pasargāt un muļķīgs plāns censties noslēpt, ka agrākās izmeklēšanas detektīvs Piets nav tās vecāks. Labāk koncentrēties uz citiem aizdomās turamajiem, kuru grāmatas gaitā netrūkst sākot jau ar Otto biznesa partneriem un sievas mīļāko, tā arī rūpīgāku potenciāla un oriģinālajā izmeklēšanā nepienacīgi izskatīta liecinieka apgalvojumiem, kura iesniegums līdz ar citiem materiāliem kaut kur neiskaidrojami pazudis.

A Cold Death in Amsterdam sižeta gaita ir gana dinamiska un raita, lai jau pieminētās izdomāta romāna sakritības un pa kādai galvenās sērijas varones izdarībai neiekristu tik ļoti uzmanības centrā, lai rastos vēlme tai īpaši piekasīties un izbojāt citos aspektos pat ļoti labu un intriģējošu kriminālromāna detektīvu.

Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Gada nogale, tuvojoties Ziemassvētkiem un Vecgada vakaram un Jaunā sagaidīšanai, būtu jāpiepilda ar pēc iespējas vairāk pozitīvām emocijām, kad svētku rotājumi palīdz izkliedēt tumšo vakaru uzdzenošo negativitāti. Diemžēl Antonia Hawkins detektīves pirmajā sērijas grāmatā tās galvenais ļaundaris izvēlējies tieši šo laika periodu, lai sāktu savu teroru.

Pēc pirmā upura atrašanas vēl ir cerība, ka tuvu seniores statusam esošā varētu būt cietusi traģisku negadījumu savā vannasistabā, kad pēc nedēļas tiek atrasta vēl viena, bet nedēļu vēlāk atkal vēl viena, ilgi nav jāgaida, lai laikraksti un tabloīdu tam piešķirtu palamu Advent Killer, pat ja stāsta attiecīgais kalendārais gads iekritis tā, ka ceturtā advente, ja vien (pareizi) nesāk skaitīt nedēļu ātrāk, iekrīt reizē ar Ziemassvētkiem. Jāsaka gana liels personīgs apmulsums un apjukums līdz top skaidrs, kā prologs var kā priekšvēstnesis iezīmēt gaidāmo un nenovēršamo, bet pirmā nodaļa sākties divas nedēļas pirms tam ar trešo atrasto upuri.

Atmetot, stāsta ietvaros mediju izdomātos skaļos virsrakstus un sensācionāla tipa spekulācijas, lai izmantotu sakāpināto atmosfēru un censtos pārdot pēc iespējas vairāk eksemplāru, Antonijai un viņas komandai sākotnēji pat nav diži aiz kā aizķerties un uzsākt pēdu dzīšanu. Visas trīs upures, no dažādām paaudzēm un dzīves gaitām, savā starpā šķietami nekas nesaista. Pat slepkavību metodika no vienas uz nākošo atšķiras, saglabājoties vienīgi aptuvenajam slepkavības laikam.

Nepietiek ar to, ka šī ir pirmā šāda tipa izmeklēšana vien nesen amatā paaugstinātajai Antonijai Havkinsai, ka trešā upure ir bijusi sieva parlamenta politiķim, bet, kā viens no izmeklēšanā palīgos piesaistītajiem papildspēkiem ir neviens cits, kā ASV dzimušais Mike Maguire, ar kuru saistītas līdz tam pagātnē atstātas jūtas, kuras ne kā galvenais iemesls, bet noteikti viens no, pielika punktu attiecībām ar Polu un liktu izšķirties. Attiecību drāma Antonijas personīgajā dzīvē, kas kā eksistējoša skabarga caurvij visu grāmatu, bet reizē neaizēno pamatsižetu.

Spiediens, lai veiksmīgi un ātri tiktu notverts vainīgais no mediju puses ir milzīgs. Ne mazāks tas ir no tiešās priekšniecības Lawrence Kirby-Jones izskatā, kurš jau tā šķietami viņu drīzāk piecieš, un nepārprotami liek manīt, ka jebkāda veida Metropolitan policijas negatīvs atspoguļojums medijos viņas lēmumu dēļ izmeklēšanas ietvaros var arīdzan ietekmēt viņas turpmāko karjeru pēcāk.

Sižeta skatpunkts pārsvarā ir no izmeklētāju puses, bet tas brīžiem mainās arīdzan ar to no slepkavas puses, kas diemžēl ir no klišejiskajiem un savu ļaunprātību izcelsmi tas cenšas attaisnot ar sliktu bērnību, ar māti, kura to sodot biežāk ķeras pie roku palaišanas, un tēvs, kurš to klusēdams pieļauj un neiejaucas no savas puses. Iegansts tik klišejisks, ka pat neceļas roka, lai censtos kādā veidā nosplēt‘’velna advokātu’’ ļaundarim par labu.

The Advent Killer kā kriminālromāns, atmetot dažus piekasīgus momentus, kā adventes laika pievilkšanu pie nozīmīga faktora, lai arī saziņā ar medijiem pats ļaundaris, nespējot neglaimot sev, ka to nespēj noķert un ka viņa atriebības tūre neizbēgama, sevi dot Nemesis iesauku, ir visnotaļ izklaidējošs un savam žanram atbilstošs.

Ken McClure – Trauma

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pocket Books

Manas pārdomas

Lai jaunas zāles vai vakcīna, ja nav iestājusies globāla pandēmija, ceļš no izpētes sākuma līdz galamērķim, kad cilvēkiem kā pacientiem jaunievedums būtu pieejams ir garum garš un attiecīgās vides nezinātājām neizprotami komplicēts. Process pats par sevi nebūt nav bez saviem iemesliem, lai tikai bojāti citiem dzīvi. Gana garš, lai visu ceļu posmu garumā tik tiešām izfiltrētu un ļautu par kvalitatīvu preci kļūt tiem produktiem, kuriem ir vislielākais labums patoloģijas ārstēšanā un blakņu mazināšanā. Ken McClure romāns Trauma piedāvā ieskatu vienā no scenārijiem, kur pēc būtības pat ļoti gudri speciālisti un dakteri pieņem izvēles lielāka labuma vārdā, kuru argumenti saprotamam sašutumam ir pierādījums, ka tādejādi var būtiski saīsināt patērēto laiku augstāku mērķu sasniegšanai, šķietami upurējot jau tā par mirušiem (smadzeņu nāve) pasludinātus pacientus…

Trauma aizsākas ar sēru nomāktu trīsgadīga puisēna Saimona tēvu John Mein, kuram tikusi tā nelaime būt pie stūres smagas lietusgāzes laikā un zaudēt kontroli par vadīto auto, kas rezultējas sievas tūlītējā un dēla pēcākā smadzeņu nāvē, kad jāpieņem smagais lēmums atslēgt pie dzīvības uzturošās iekārtās. Par sižeta katalizatora liecinieku savukārt kļūt dzīves grūtībās nonācis vārdabrālis Džons McKirrop, kurš kādā naktī, patvēries kapsētā esošā instrumentu būdā uzmostas no īpatnējiem trokšņiem. Bet pirmo uztraukumu vietā, ka policija izdomājis patvarstīt tādus kā viņš, pamana četrus kapu postošus huligānus. Kas zina, varbūt (saīsināšu uz) Kirops būtu vien palicis novērotājos, ja vien pat viņa sirdsapziņa neļautu klusēt, kad ierauga, cik mazs ir no zemes izceltais zārciņš. Pateicības alga – nonākt traumpunktā.

Problēmsituācijas aizsācējs saprotami puisēna tēvam kārtējo reizi sagādā papildus sirdsēstus un pārdzīvojumus. Tā it kā viņam jau tā ar tiem nebūtu bijis pietiekoši. Pa virsu tagad tam nāk Kiropa liecinieka šokējošie stāsti, ka viņa dēla kapu izpostījuši un turklāt vēl ķermeni nolaupījuši kaut kādi tur okultisti un sātanisti. Kaut gan jāpiebilst, ka šeit Kirops iedvesmu gūst no vienas no trim romāna galvenajām varonēm, rezidentes Sāras Laseteres, kura vēl pirms policija paspējusi šo nointervēt, parāda viņam ar sensancionāli skaļu virsrakstu un cerams daudzu kopiju pārdodošo avīzes rakstu.

Sāras tēls teju vienīgais no visiem kolēģiem, varbūt vēl nav paspējusi notrulināties, kura pie Kiropa ārstēšanas pieiet vēl ar manāmu līdzestību, kura mēģina bezpajumtnieka pacientā ieklausīties vai vismaz pierunāt to plašākos teikumos izpaust un uzticēt. Kamēr pārējie ir krietni rezervētāki, bet dažs labs, ka jau ar lielāku pieredzi esošs dakteris Derek Stubbs nemaz nemēģina slēpt savu riebumu un vēlmi tādu kā Kirops pēc iespējas ātrāk dabūt prom ar pēc iespējas mazāku piepūli un iesaistīšanos.

Diemžēl pats Kirops, kad ar nosacīti viegliem miesasbojājumiem pēc huligānu apstrādes tiek laukā, neklausa savai sirdsapziņai, neklausa sliktajām priekšnojautām, kuras tikai pastiprina īpatnējs par žurnālistu it kā uzdevušamies tipāžs, kuram izdodas Kiropu atrast kopā ar pudeles brāļiem un māsu, bet šķiet vien ir gatavs atvadīties no pietiekami lielas summas, lai apmierinātos ar to pašu Kiropa izpuššķoto stāstiņu par sātanistiem. Ai, ja vien Kirops spētu apmierināties ar to mazumiņu, ko ieguvis no šī ‘’žurnālista’’, bet kāre pēc vairāk un paša garie nagi, kad no tā kabatas iegūst identificējošu dokumentu ar citu vārdu, liek uzdrošināties uz izspiešanas mēģinājumu.

Vēl jāiepazīstina ar mācītāja Raiena Lafertija tēlu, kurš vien no ziņām pa ausu galam dzirdējis šausminošo atgadījumu par kapu apgānītājiem, kādā vakarā klusu sēžam sastop Džonu Meinu katolis savā St.Xavier baznīcā. Kaut arī Džons noav katolis, tad māju klusums un neierastais tukšums tikai vēl vairāk uzdzen depresivitāti un, kas zina, varbūt baznīcas atmosfēra, kurai iet garām, varbūt saruna ar tās mācītāju ļautu gūt vismaz kādu nelielu sirdsmieru uztraukumiem par mazo Saimonu un ko tie nelieši tam nodarījuši.

Katrs no galvenajiem tēliem – Sāra, Džons Meins un mācītājs Lafertijs – nezinādami, kas slēpjas aiz huligānu patiesās rīcības motivācijas, uzsāk savas domu gaitas un to meklējumus sākotnēji nepareizā un īstajiem ļaundariem, vērtīgo pētījumu veicējiem, vēlamajā pārdabiskajā izskaidrojuma virzienā. Ja vien pa kādai nejaušībai, attiecīgajā momentā par veiksmi saucamā pavērsienā, kas uzved vispirms Džonu un pēcāk pārējos uz patiesībai tuvāku ceļu.

Pašsaprotami, bet savās acīs par ļaundariem saucamie tēli nebūt sevi tādā gaismā nesaskata. Strādājot vienā no vadošajiem institūtiem attiecībā uz galvas traumām, to acīm ne reizi vien jāskata, kā bieži vien radinieki dažādu iemeslu pēc atsaka dakteriem sava zaudētā tuvinieka ķermeni tālākām pētnieciskām iespējām medicīnā vai pat orgānu transplantācijai. Kā vien ar iekārtām pie dzīvības esošs un pēc būtības eksistēt pārstājusi persona tiek nolemta satrūdēšanai apglabājot vai kremēšanai un zudībā iet perfekti izmantojams organisms. No viņu sašķobījušās perspektīvas un prioritātēm nekas ļauns taču netiktu izdarīts, ja radiem tiktu sirdsmiers, bet pašiem un pasaulei ar laiku varbūt ātrāk lieli izrāvieni un atklājumi medicīnā. Tā teikt nevar būt labums bez ļaunuma…

Romāns, kas, lai arī par vienu no iespējamiem sižetpunktiem ir ieklāvis kapu apgānītājus kā varbūtējus sātanistus, pats prozas ziņā neaizraujas un nepārspīlē ar dramatismu. Notikumu dinamisms, tēlu pārdzīvojumi dažādu faktoru ietekmē un to centieni rast atbildes uz tiem pats par sevi nodrošina saistošu sižeta gaitu.

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

The Skin Gods par aptrakušu maniaku devējamā ļaundarim šķiet dzīvē nav paša neveiksmju vai pat citu tā ceļā liktu šķēršļu dēļ nepiepildīts sapnis, kas saistīts ar kino un filmu pasauli. Jo tālāk kriminālromāna sižets rit uz priekšu, jo vairāk piezogas aizdomas, ka tam pat ir zināma baile būt pašam par sevi, jo pat ikdienišķās sarunās izmanto filmu tēlu citātus. Bet dienas beigās, tak pavisam sakarīgs filmu fans, ja vienīgi dažam labam, kurš varbūt pat uz to pats uzprasījies, pirms tam tiek tas gods iekļūt šī slepkavnieciskā fanāta filmu ainu atdarinājumos. Vienīgi jāpiebilst, ka šajās ainiņās filmu slepkava arīdzan kādu nogalina, bet tas taču lielās mākslas vārdā darīts.

Izaicinājums ‘’Noķeriet mani, ja varat stilā’’ plašākai publikai gan tiek izmests jau aizgājuša laika stilā, kur ļaundaris savu uzfilmēto filmas atdarinājumu iemontē VHS kasetē (pat ne DVD), kuru pirms tam uz laiku aizņēmies no to nomas veikala, lai pēcāk ievietotu atpakaļ un neko sliktu nenojaušot kāds cits klients iznomātu filmu, lai attaptos ar sabojātu ēstgribu, kad pēkšņi top par liecinieku reālai slepkavībai. The Skin Gods izdota 2006.gadā, kad pieļauju dažādi straumēšanas servisi vēl nebija uz katra virtuālā stūra, kur slepkavam tagad būtu jābūt ar krietni labākām IT zināšanām, ja ko līdzīgu maz varētu panākt, nerunājot par citiem, tumšākiem interneta nostūriem. Kaut gan šādi YouTube platformā atrodami nemaz tik seni video liek pārdomāt tādu apgalvojumu.

Lietas izmeklēšanas vadība iekrīt detektīves Džesikas Balzano rokās, bet sākums nebūt nešķiet daudzsološs vai pat bezcerīgs, jo kā gan iespējams tikt uz priekšu, ja nav nozieguma vietas un galvenokārt jau paša upura. Kā gan sākt iegūt pavedienus, ja vienīgais pavediens ir Hičkoka Psycho filmā ievietotais video fragments. Par laimi, Filadeflijas policijas pusē strādā tādi video apstrādes ģēniji, kuri bez detektīvu palīdzības no dažiem kadriem spēj iegūt uz jaunuzstādītas, lētas un zemas kvalitātes dušas stangas nenoņemtu logo, kas pēcāk ļauj atrast moteli, kur nežēlīgais darbs pastrādāts.

Paralēli šim pamata sižetam Džesikas pārinieks Kevin Francis Byrne jācīnās ar saviem gan iekšējiem dēmoniem, gan citu neizdarības vai pat uzpērkamības dēļ pasaulē palaistiem divkājainiem dēmonu izdzimteņiem, kuri šķita jau notverti un pienācīgi sodīti. Bet še tev, atliek kādam uz nāves gultas esošam citam detektīvam šķietami atrast sirdsapziņu, lai uz 25gadiem notiesāts slepkava un izvarotājs tiktu pie jaunas tiesasprāvas un pats uz to brīdi vien pēc diviem gadiem uz brīvām kājām.

Kā gan lai vismaz uz momentu nešašļūk dūša papēžos, nepiezogas domas par karjeras noslēgšanu, kad papildus šim jācīnās pašam ar savu ķermni, kuram jāatgūstas pēc teju letālas darbadienas un šautas traumas galvas rajonā, saistībā ar ko ironiski lielākas problēmas sagādā neveiksmīgs kritiens un bojāti nervi muguras daļā. Vēl jo vairāk, ja pašam ir jānes rūpe par nedzirdīgu 13gadīgu un par jaunu skaistu sievieti topošu meitu.

Kur gan lielāki uztraukumi sasaistē, ka grāmatas sērijveidslepkava par saviem upuriem sākotnēji izraugās sieviešu kārtas pārstāvjus, būtu Džesikai ar 3gadīgu meitu Sofiju. Kā vienam, tā otram detektīvam mājas dzīve un romantiskās attiecības reizēm ir kādas ir un lasītājam tiek dots ieskats šajā frontē, kaut gan reizēm jau šķiet par daudz lieka materiālā, kamēr tiek pie kaut kā puslīdz interesanta.

The Skin Gods diemžēl mēģina vienlaikus rauties pārāk daudzām pusēm, vienā reizē žonglēt ar pārāk daudz bumbiņām, kā rezultātā sanāk zem vidusmēra kriminālromāns, kurā diemžēl arī proza ar neko valdzinošu nespēj izcelties un drīzāk prieks, ka grāmata pievārēta, nekā noskaidrojot ļaundara identitāti. It kā ir viss vajadzīgais sākot jau ar viltus mānekļiem, kuri tik vilinoši tiek piedāvāti par potenciālajiem slepkavām, un beidzot ar klišejiskiem mini klifhengeriem nodaļu beigās, bet autoram Richard Montari sanāk aizrauties un ceļojums no vāka līdz vākam neizvēršas tik saistošs, kā būtu cerēts. Atmiņā ar pārāk labu iespaidu nav palikusi arī sērijas pirmā The Rosary Girls grāmata.

Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Swan

Manas pārdomas

Kad tumšā, aukstā 1985.gada 22.novembra ziemas vakarā, kā vēlāk noskaidrojas, no 16.stāva izkrīt vai ļoti iespējams izlec un letāli piezemējas jauns vīrietis, abi uz notikuma vietas izsauktie policisti un pēcāk izmeklētāji  (no tiem Bakstroms ‘’īpašs’’ kadrs) visi kā viens, ieraugot līķi un uzzinot liecinieka liecību, visi kā viens uzreiz pieņem pašnāvības scenāriju. Arī kād izdodas ātri atrast studentu tipa kopmītnēs viņa individuālo istabu, nekas neliecina par ļaunprātību. Turklāt vēl ir pat īpatnēja pašnāvības atvadu vēstule ar dzejoli tajā, kurā, ja grib, var saskatīt atvadas no dzīves šajā pasaulē.

Vienīgo mazo aizķeršanos, papildus uzmanību no tiešās priešniecības Bo Jarnebringa izpelnās fakts, ka mirušais John Paul Krasner ir ar ASV pilsonību, tur piederas ieskatīties drusku rūpīgāk un nesasteigt secinājumus. Bet arī tad ar bijušā kolēģa Olle Hultman, kurš tagad atbild par drošību ASV vēstniecībā Zviedrijā, drīzāk sanāk apstiprināt domas, kas sliecas pašnāvības virzienā, jo top zināms, ka Krasners jau reiz ir mēģinājis šādi atņemt sev dzīvību, vien leciens bijis no trešā stāva.

Ja vien dzīvē viss būtu tik vienkārši, tad nebūtu vajadzība pēc 600+lpp gara skandināvu noir tipa mistērijas. Vispirms jau sižetu saduļķo fakts, ka Jarnebrings pavisam nejauši vienā no Krasnera zābakiem (nelielam humoram, piezēmējies pēc liecinieka teiktā vairākas sekundes vēlāk, tam par sirdsēstiem letāli uz viņa 13gadus vecā sunīša skausta) atrod ne vien atslēgu, bet arī ar lapiņu ar uz tās uzrakstītu kolēģa Larsa Martina Johansona vārdu un tā adresi, kuru nemaz tik viegli cilvēks parastais nevar atrast un uzzināt. Par laimi Johansonam, tā par draugu saucamais kolēģis ir gana diskrēts, lai bez lieka trokšņa informētu viņu par šo īpatnējo atgadījumu, lai nesaviļņotu jau citkārt viens un divi atrisinātu izmeklēšanu.

Between Summer’s Longin and Winter’s End drīzāk atgādina apakšvirsrakstu, nevis grāmatas nosaukumu, bet ir daļa no melanholiski sērīgajām dzejas rindām uz Krasnera vēstules. Grāmatas notikumu attīstības attainojums jau no sākuma ir ar jūtami atšķirīgu stilu un noskaņojumu, un, ja lasītājs ar ko tādu nav rēķinājies, nav pieredzes ar no citkārt ierastā spraigā sižeta, kas vairāk varētu piestāvēt filmu trillerim, tad Ilgas starp vasaru un ziemu, kuras prozā var sajust tumšo vakaru drēgnumu, var sagādāt vilšanos un izbrīnu, kā ko tādu var sarakstīt un vēl citi cildināt.

Pa virsu tam romāns sadalās teju divos paralēlos notikumu līniju sižetos, kur vienā Johansons brīvprātīgi risina Krasnera mistēriju, jo neliek mierā doma, kur gan tas uzzinājis par viņa adresi, kā arī pašnāvības faktā ir savi loģikas caurumi, kurus Johansons, kā kārtīgs policists būdams, nespēj tik vienkārši aizmālēt, kā citi kolēģi. Un otrā skatpunkts pārsviežas uz vairākiem Zviedrijas slepenpolicjas un dažādu grupu vadītājiem, kuru uzmanības lokā Krasners nokļūst jau ar tā ierašanos Zviedrijā. Nevajag nemaz ne nedēļu, lai piesaistītu to uzmanību, kam par pamatu slēpjas gan tā viens konkrēts rads un reiz darbonis tās slepenajos dienestos ASV pusē, gan šībrīža kā izmeklējošā žurnālista aizsāktais projekts.

Iniciāli pāreja uz ar slepenpoliciju saistīto sižetu gan izraisa ‘’kāpēc’’ jautājumu, jo autors Leif G.W. Persson tajā iepin arīdzan šī institūta un tā attīstības pirmsākumus, sākot ar pēckāra periodu un beidzot ar romāna sižeta ‘’tagadni’’. Varbūt nedaudz lieki, bet kopumā prozas kvalitāte spēj iznest ‘’kāpēc’’ jautājuma smagumu, lai nerastos vēlme pārlekt pāri, lai paciestus un redzētu autora piedāvāto skaidrojumu, kā gan tas iederas kopējā grāmatas sižeta bildē.

Ilgas starp vasaru un ziemu pēdiņās izkrāšņo diemžēl arīdzan par derdzīgiem vai vismaz izteikti nepatīkamiem tēliem saucami personāži. Kā jau pieminētais Bakstroms, kuram neizprotami ir par noziegumiem klasificēta vardarbība pret sievietēm, kuras viņa skatījumā biežāk vai gandrīz vienmēr pašas uz nelielu iekaustīšanu (reizēm tak vajaga arī profilakses pēc) uzprasījušās. Tā arī starp slepenpolicijas, turklāt arī augstos amatos, ir tādi kā Waltin, kurš pat izmanto savu pozīciju, lai ar personīgajiem intīmās dzīves iekarojumiem izveidotu personīgu pornogrāfisku materiālu kolekciju, kas kaut kā nešķiet būtu tapusi ar otru pušu piekrišanu.

Bet vismaz Krasnera pašnāvības vai slepkavības iemeslu sižets, tā viesošanās iemesls Zviedrijā, kur iesaistīts tābrīža premjerministrs, tā pagātnes gaitas un varbūtējās iesaistes spiegošanā kā ASV, tā PSRS labā ir pietiekami sabalansēti spēcīgas ar citiem aspektiem, lai būtu prieks pie tam atgriezties, lai tādus kā Bakstroms un Waltin atstātu savās gaitās. Between Summer’s Longing and Winter’s End pieeja noslēgumam varētu drusku vēlēties pēc kā vairāk, bet, ja visu grāmatu vairāk interpretē, kas būtu varējis novest pie vēsturiskā notikuma, premjerministra Olof Palme slepkavības 1986.gada 28.februāra vēlā vakarā, kurš tajā vainojams, tad nebūt nevar sūdzēties.