Jussi Adler-Olsen – The Keeper of Lost Causes (Department Q #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ne katra slepkavības izmeklēšana rezultējas vainīgā vai vairāku vainīgo iesaistīto notveršanā. Ne katrai izmeklēšanai sākotnēji paveicas gan ar tai piešķirtajiem izmeklētājiem, gan pieejamiem resursiem kā tādiem, ņemot vērā slodzi, kas uzlikta katrai detektīvu komandai un kopējo noziegumu skaitu, kas tā vien šķiet pēdējā laikā arvien pieaug. Daļēji politisku motīvu vadīti, daļēji aiz patiesas nepieciešamības Dānijas valdība izšķiras par labu likt izveidot jaunu departamentu, kura mērķis būtu neatrisinātu, par ‘’aukstajām lietām’’ sauktās, izmeklēšanas.

Lasītājs pirmoreiz Department Q galveno varoni un jaunās nodaļas vadītāju Karlu Merku(pašā sākumā vēl par tādu jākļūst) sastop pēc smaga izsaukuma sekām, kur viens no kolēģiem notikuma vietā zaudē dzīvību, bet otrs Hārdijs Heningsens paralizēts nonāk slimnīcā. Vien pašam, kā uz to gan skatās, palaimējas bez ārēji dižiem savainojumiem tikt cauri sveikā, par ko to pašu gan nevar teikt psiholoģsikajā frontē. Jau pirms tam atsauksmes par spēju ar Karlu sastrādāties nav bijušas tās pašas labākās. Tā teikt paveicās ar atrastajiem pāriniekiem, un pat rodas jautājums par Karla karjeras nāktoni, ja šis paaugstinājumam jaunajā postenī nesekotu panākumi.

Pirmos iespaidus Karls par sevi nerada tos labākos, kas kā galvenajam sērijas varonim, būtu liels slogs uz pārējām grāmatas sadaļām, lai spētu tāda tipa antivaroni paciest. Tomēr nav gluži tik traki un Karla tēlam, viņa labāku aspektu atrādīšanai palīdz jauna palīga Asada pievienošana Q Departamentam, pagaidām gan vien kā vienīgajam darbiniekam bez paša Karla. Bet arī šajā ziņā pirmie soļi nav bez savas aizķeršanās, galvenokārt gan paša Karla dēļ, jo vairs nevar atļauties stiept gumiju garumā, izlikties strādājam, bet patiesībā vien izšķērdējot laiku, atrasdamies policijas iecirknī. Pat ja pagaidām Q departaments ievietots vien pagrabtelpās.

The Keeper of Lost Causes sižets mijas starp tagadnes nodaļām 2007.gadā un Q departamenta pirmo izvēlēto lietu,jaunas politiķes, potenciāli uzlecoša zvaigzne Merete Lynggaard mistisku nozušanu no prāmja 2002.gadā brīvdienu ceļojuma laikā uz Berlīni kopā ar smagi slimu jaunāko brāli Uffi. Tiek izskatīti dažnedažādākie iemesli, kur, kā un kāpēc Merete varētu nozust, bet Karlam un Asadam uzsākot savu izmeklēšanu, izskatot iepriekšējo izmeklētāju piezīmes un veikto darbu, māc šaubas, vai toreiz ticis pielikts darbs no visas atdeves un tik tiešām izskatīti visi iespējamie varianti. Vai tomēr izvēlēts tas vieglākais ceļš un Merete pasludināta mirusi negadījumā, pārkrītot pāri bortam, pēcāk noslīkstot.

Kamēr ‘’tagadnes’’ sadaļā Karls un Asads, kurš pierāda savu vērtību un varēšanu kā līdzvērtīgs izmeklētājs, kaut arī sākotnēji piesaistīts Karlam vien kā prasts palīgs un Q departamenta telpu uzkopējs, sākotnēji maziem soļiem seko tik niecīgām pavedienu ķēdēm, ka vien aiz Asada neatlaidības lieta netiek atmesta, lai izraudzītos citu; tikmēr pagātnes nodaļās no pašas nolaupītās Meretes skatpunkta lasītājam ļauts ieskatīties un reizē aprīnot jaunās sievietes spēju nekrist panikā, cenšoties saglabāt skaidru prāt un cerību atkal izkļūt brīvībā.

Bet gadiem ejot uz priekšu, iespēju logiem un idejām sarūkot, pat optismiskākais prāts var sākt zaudēt cerību. Tomēr, lai kā nebūtu, tad nav jāpieliek lielas prāta pūles, lai saprastu, ka pēc pārciestā piecu gadu garumā, jo, protams, atjaunotajai izmeklēšanai jāsakrīt ar laika periodu, kad vainīgi beidzot izšķirsies par labu nogalināt savu upuri, cauri sveikā bez paliekošām psiholoģiskām un cita veida sekām nevar.

Pirmā iepazīšanās pašam kā lasītājam ar Q departamentu gandrīz pašā bloga tapšanas pirmsākumos latviskotajā trešajā sērijas grāmatā Vēstule Pudelē, kas, autoru Jusi Adleru-Olsenu slavējot, neizbojāja iespaidu un lasīšanas pieredzi, bet noteikti neļāva uztvert visas tēlu attiecību dinamikas, kaut gan šajā vēl uz lapaspušu skatuves nekāpj Karla un Asada komandas trešais biedrs.

Mark Billingham – Die of Shame

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

No dažādām atkarībām uz īsāku vai ilgāku laiku vaļā tikuši pieci atturībnieki reizi nedēļā pulcējas terapeita Tonija De Silvas mājās, par kabinetu un pieņemšanas telpu pārtaisījis vienu no sadaļām, lai ar Tonija sarunu diskusijas līderības palīdzību ne tikai pārrunātu iepriekšējo nedēļu, kā izdevies palikt ‘’skaidrā’’, bet arīdzan kopistīgiem spēkiem censtos nonākt pie ļaunuma vai šajā reizē kaunuma saknes, kas atkarībai devusi auglīgu augsni, lai censtos līdzīgas situācijas turpmāk nākotnē izvarīties.

Alkohols, azarstpēles, narkotikas, paškontroles trūkums pret dažnedažādām vielām un ātri pārejošas eiforijas, kuru pēcāk sasniegt arvien grūtāk; tāds kā pašcieņas zudums, kad kļūst vienalga, kā izskaties, lai tik dabūtu naudu nākošajai devai, atkarības apmierinošajai porcijai, lai jau pēc salīdzinoši īsa brīža uzsāktu visu no gala. Varbūt vēlme aizbēgt no vainas apziņas, nomākt ar ko spēcīgu nevēlamas atmiņas, emocijas ir vien daži no iemesliem, kas katalizējuši stipri kaitīgo atkarību, bet galvenais, ka visi kādā brīdī spējuši attapties, vismaz uz brīdi, lai saprastu, ka jāmeklē palīdzība.

Grupu lasītājs pirmoreiz iepazīst, kad tai pievienojas jauns iknedēļas biedrs – Caroline Armitage, kura uzskatāmi cieš no pārrēšanās izraisītām problēmām, tai skaitā nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, piemēram, lai mazinātu no mazākās slodzes sāpošos ceļus. Bet, ņemot vērā Die of Shame premisi, tad pilnam jaunajam grupas sastāvam mūžs nav lemts ilgs un pēc vienas pēdiņās jaukas un strīdiem pilnas sesijas, kaut arī nevar teikt, ka unikāla situācija, viens no grupas tiks atrasts nogalināts. Diemžēl fakts, kas atgadās vien dažas nedēļas vēlāk, jo atkarība tās aktīvajā fāzē darījusi savu un nav upurim tik tuvu personu, lai nāves fakts un neesamība ikdienas gaitās tiktu laicīgāk pamanīta.

Pati slepkavības epizode gan tiek pietaupīta uz pašām grāmatas beigām, bet, interesantāks jau visnotaļ ir ceļš līdz tam, kurš un kāpēc motivēts, lai ķertos pie kā tāda, un kā pēc tam pamanās rīkoties, lai netiktu ne tikai uzreiz pieķerts, bet arī noturētu nervus izmeklēšanas nedēļās un mēnešos pēc tam. Autora Mark Billingham rokās, protams, ir galvenais spēks izvēlē, cik daudz, cik pilnvērtīgu informāciju atklāt lasītājām, un mājieni par potenciāliem iemesliem ir katram no atlikušajiem grupas biedriem, tai skaitā pašam terapeitam Tonijam, kura ģimenes dzīve un attiecības ar 17gadīgo meitu Emmu nav no tām pašām labākajām.

Die of Shame sižets sadalīts ‘’…Then’’ un ‘’…Now’’ sadaļās, tā teikt pirms fakta, kad topošais slepkava vēl ikdienišķi sarunājas ar topošo upuri un citiem no grupas, un pēc slepkavības fakta, kad lasītājam tiek dots arī ieksats izmeklēšanā no detektīves Nikolas Taneres perspektīves, kuras personīgākos fragmentos mājas frontē saistībā ar dzīves draudzeni viņai pašai ir gaidāmas savas ar atkarību saistītas problēmas. Bet visnotaļ saistošāks, interesantāks un romānam spēcīgāks aspekts ir attiecināms uz ‘’…Then’’ daļu, lai censtos no visiem mānekļiem, mājieniem un motivācijām, jo tādu uz slepkavību ir katram tēliem, izlobīt to īsto un vainīgo.

Vēl jo vairāk, ja pats upuris, ne gluži uzprasās uz nogalināšanu, tad nebūt nav nekāds svētais un jo tuvāk grāmatas beigas, jo saprotamāka, bet ne attaisnojama, ir slepkavības rīcība. Teju vai no ‘’velna advokāta’’ puses attaisnojami izlēmīga rīcība, lai no grupas likvidētu kaitīgu ietekmi, kas spētu iegrūst atpakaļ atkarībā. Bet varbūt tieši pretējais, un kādam no grupas par atkarību kļuvusi vēlme panākt saldo atriebības kāri, par…

Andris Kolbergs – Ēna

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau gadiem Zaiga Petrovna nav iedomājusies par savu jaunības dienu mīlestību, to personu, kuru reiz uzskatīja par īsto un vienīgo, bet ar kuru tik sāpīgi gan viņa paša, gan citu dēļ attiecības un varbūt pat vēlme veidot ģimeni nākotnē izjukusi. Bet viens negaidīts zvans no draudzens par kādreiz volejbola uzlecošās zvaigznes Raivo Kambernausa nāvi un vai viņai ir vēlme doties kopā uz bērēm. Draudzenei kaut kā atmiņā stāv, ka Zaiga ir bijusi toreiz skolas laikā viņa draudzene, bet Zaiga liedzas un tikai noliekot klausuli ļaujas asarām un ar jaunu sparu naida gunij, kuru uzkūrusi atgriezusies pagātnes ēna.

Tālāk romāns ved pie izmeklētāja Harija Daukas. Ne gluži tāds starp citu tēls, nav arī pavisam nenozīmīgs, bet arī nebūs pieskaitāms pie galvenajiem grāmatas personāžiem. Iepazīstināšana ar viņu gan sanāk visai komiska, kad pie izmeklētāja iesniegt sūdzību par izkrāptiem 800 rubļiem ierodas citas republikas izcelsmes indivīds, kurš pats gribējis pārdot zagtus materiālus no būvlaukuma. Tomēr iesniegums tiek pieņemts un fotorobots izveidots.

Fotorobots, kuru pamanot Ērika Vecbērza kolēģis, ar kuru nesen sakašķējies, uzreiz atpazīst kā Ēriku. Joks tik tāds, ka Ēriks, kuram ir sieva un meita, stabils darbs stikla fabrikā ‘’Varavīksne’’ un nekad agrāk nav noziedzies, pat par pārdesmit rubļu vērtu krāpniecību nav iedomājies, kur nu vēl bijis attiecīgajā laikā Centrāltirgus apkaimē. Diemžēl nespēj iedomāties kādu, kurš spētu apliecināt viņa izmeklētāja Harija acīs diezgan šaubīgo alibi. Lai kā Ēriks liegtos, ka nav neko noziedzies, tad līdzību apkrāptā izveidotajam fotorobotam nevar noliegt.

Uzslava izmeklētājam Harijam Daukam, šķiet piedzīvojuma garu uzvārds automātiski piešķir, jo cits tādās šķidrās un baltiem diegiem šūtās atrunās pat necenstos ieklausīties. Tas tad sekojošie aizved pie pēdējā romānā Ēna nozīmīgā tēla Viktora, no kura perspektīvas, tagadnes un pagātnes ainu fragmentiem mijoties, lasītājam ļauts uzzināt, kāpēc gan Ērikam tik identiskais personāžs uzaudzis par tik atšķirīgu cilvēku. Nebūt nav audzis kritiski sliktākos apstākļos par līdz šim nezināmo brāli, bet citu iedēstītā tieksme pēc prestiža un cieņas, kuru var sniegt vien materiāli labumi, vēlme dzīvot šiki, bet neieguldot smagāku darbu, lai to sasniegtu, novedusi jau agrīnā vecumā uz noziegumu takas un sliktas kompānijas līdz pat stāsta tagadnei.

Autoram Andrim Kolbergam padevušies labi noprotama atmosfēra un individuāli tēlu portreti. Viss labi, kamēr uzmanība tiek pievērsta vienam vienīgam tēlam, kas gan pamainās uz slikto pusi, kad ir vajadzība sākt likt lielo bildi vienā kopainā. Nenoliedzami intriģējošs stāsts, kurā dažreiz uz neatgriešanos aizmirstības laukos atstātā pagātne tomēr nepaklausa cilvēka vēlmei un liek par sevi atkal manīt. Kā arīdzan uz traģisko pusi velkošs Zaigas jaunības dienu pieredzes stāsts, kurā lielā mīlestība izrādījies gatavākais gļēvulis un māmuļai paklausības pilns puisītis. Kas sekojoši sasaucas ar dvīņiem Ēriku un Viktoru, kas jau zīdaiņu vecumā izšķirti, bet tagad augstākās nejaušības pēc sastapušies.

Beigas romānam gan liek krietni vēlēties pēc kā vairāk, atstājot vairākas sižeta līnijas karājamies gaisā. Teju sajūta, ka būtu apnicis tālāk rakstīt vai pienācis strikts termiņš, kad manuskripts jāiesniedz un tāds arī pieņemts. Nav pat tāds noslēgums, kas liktu lasītājam pašam izšķirties no piedāvātajiem potenciālajiem variantiem kas un kā būs tālāk. Stāsts vienkārši apraujas un samierinies ar to.

Oldrich Kosek – Slepkava smaržojas ar ‘’Chanel’’

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

27 gadīgais Mojmīrs Janda, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumu, izmēģinādams veiksmi romantiskajā lauciņā, kas nebūt nevar tikt saukta par viņa komforta zonu, un, kā pats izsakās paziņai pirms randiņa, dodoties uz iepazīšanos ar ‘’eksperimenta sievieti’’, nebūtu varējis iedomāties, ka šis būtiskais lēmums būs pēdējais viņa dzīvē.

Sekojoši rīts izmeklētājai Evai Rančovai iesākas agri un jau ar līķi, kuru nejaušs garāmgājējs pamana jancīgi sēžam uz parka soliņa un vien pieejot tuvāk, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā, sanāk nošokēties un konstatēt, ka maksimāli pretējais ir šoreiz realitāte.

Jāsakga gan, ka autoram vārdu skaita dēļ acīmredzami nepatīk lietot izmeklētājās Evas vārdu bez viņas uzvārda, kam jau ātri vien varēja ar aci laist pāri un netērēt lasīšanas laiku, ko gan nevarētu teikt par viņas vīriešu kārtas kolēģiem Antonīnu Drozdu un Milanu Bržīžu, kuru gadījumos vārdi manāmi vien tēlu iepazīstināšanas reizē un reti kad pēc tam. Jāatzīmē arī, ka kā komanda trijotne ir ļoti saliedēta un nav pat smakas no aizvainotības, ka viņus komandē kaut kāda tur sieviete, pat no citu kolēģu puses vai priekšniecības tas neseko. Ekspektāciju, ko varbūt piešķīruši daži modernāki kriminālromāni, detektīvi par līdzīgu laika periodu.

Atgriežoties pie upura, kārtējo reizi manāms piemērs, ka labāk pieturēties pie zināmā un iemīļotā grāmatu komforta, ko vienu vienīgu reizi ignorē upuris un nu jau kādreizējais izdevniecības redaktors Mojmīrs, lai rezultātā tik priekšlaicīgi beigtu dzīvi un atstātu īres dzīvoklī pilnus plauktus ar vēl neizlasītām grāmatām. Šermuļi noskrien, iedomājoties par paša, vairāk gan digitālo, bibliotēku.

Sākums izmeklēšanai gan nebūt nav no tiem vieglākajiem. Tiešu, uzskatāmi taustāmu pierādījumu, pēc kuriem vadīties, ir maz – augstpapēžu kurpju nospiedumi, viegla, vasarīga un ar Chanel 5 iesmaržota šallīte, kā arī upurim krūškabatā palicis baltas neļķes zieds. Atliek vien sāk sūri grūto un ne vienmēr pateicīgo darbu un, kā ar sīku ķemmi iziet cauri upura dzīvei, intervēt visus, kuri vienalga cik daudz pazinuši mirušo. Bet fizisku pierādījumu tik maz un dažādu spekulāciju tik daudz, ka vairāku intervējamo nevēlēšanās nodrošināt sev alibi, turēšanās pie privātā noslēpuma, pat jau tādēļ milicija uz viņu skatās jo aizdomīgāk, dod labu augsni, lai netrūktu aizdomās turamo. Vienlaikus nepārsteigtu iznākums, ja vainīgā uzrodas teju pēdējā brīdī.

Brīžiem pat šķiet, ka nu tik būs, ka tikpat kā jau rokā vajadzīgā informācijas druska, lai varētu uzsākt vainīgās tvarstīšanu un saukšanu pie atbildības, bet izmeklēšana tā vien šķiet sāk buksēt un iestigt, līdz slepkava pati neiztur un neviļus pret pašas gribu dod jaunas iespējas.

Īsajā romānā autors meistarīgi pamanās arī dod ieskatu slepkavas perspektīvā, kas aizsākas jau no pašas bērnības, augot bērnunamā un pēcāk internātā. Kā vairums ar aizdomām viņu uzlūko, ja kādam kaut kas tiek nozagts vai pazūd. Kā pēcāk neveiksmes mīlestības frontē, viņas skatījumā, ar attaisnojošiem iemesliem dod ieganstus viņas rīcībai. Kā nekā tie citi tad paši vainīgi, ja pēcāk kāds pēc nejaušības izvēlēts dabū maksāt ar pašu dārgāko.

M.G. Gardiner – The Shadow Tracer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Piecus gadus Sāra ir centusies aizmirst pagātnes traģēdiju, kura likusi pamest visu un visus tālā pagātnē. Piecus gadus strādājusi par likumnepaklausīgu, bēguļojošu pārkāpēju tvarstīšanu, lai tiem neizdotos izvairīties no tiesas, bet tikmēr centusies izmantot gūtās zināšanas, lai pati netiktu atrasta. Piecus gadus, kā savu bērnu, audzinājusi mazo Zoe, nogalinātās māsas Betānijas meitu.

Bet, kā jau tas ierasts, tad pagātne, īpaši nevēlama tipa, agrāk vai vēlāk liek par sevi atgādināt, un par trauksmainā sižeta katalizatoru kļūst nejaušs atgadījums, kad Zojas skolas autobuss ekskursijas laikā iekļūst negadījumā cita neuzmanīga šofera dēļ, Zoja ir cietusi salīdzinoši vairāk kā citi bērni, bet ne dzīvībai bīstami. Tomēr, kad Sāra ierodas slimnīcā pavisam noraizējusies, vārds pa vārdam un dzīve gan Sāra, gan Zojai vairs nebūs, kā līdz tam.

Diemžēl jau pats The Shadow Tracer trillera sākums, tā prologs nav diez ko daudzsološs un drīzāk rada neskaidrību, kas, kur un kāpēc notiek, kam vismaz precizējums seko, nav pašam pa tumsu jāmaldās. Arīdzan sižeta premise vairāk atgādina kaut ko, kas būtu iespējams izdomātā romānā, bet vēlāk sekojošās tēlu rīcības un vispārējā notikumu attīstības loģika veidota jau ar filmām cienīgu sižeta gaitu. Šeit pat ar ierasti pazeminātu ticamības latiņu nepietiek, ir nepieciešams to teju pazaudēt pavisam, kam godu nedara daudzās sakritības vai pārpratumi, kuri piešķir papildus brīžiem nevajadzīgi sakāpinātu dramatiskumu.

Kamēr The Shadow Tracer antagonisti, ļaunie tēli nav vis vienkārši kriminālisti, vien Betānijas slepkavībā vainojami, kur meitas tēvs un viņa ģimene gribētu atgūt apgādībā bērnu, bet gan mafijas stila banda, kuru līderis turklāt sevi dēvē par pravieti, kura pavēlēm tāpēc jāpaklausa uz vārda, un katrs šķērslis likvidējams bez žēlastības. Tikmēr neiztikt arī pret diezgan neizteiksmīga labajiem varoņiem, starp kuriem kā pirmo var minēt ASV maršalu Michael Lawless (noteikti sakritība, ka tik zīmīgs uzvārds), par kura personisko pusi, miesu uz varoņa kauliem, bez profesijas un vēlmes palīdzēt, saukt pie atbildības ļaundarus diži daudz neliecina. Varbūt pat vairāk ar pagātnes stāstu un motivāciju savai rīcībai apveltīts citas aģentūras (FIB) tēls Curtis Harker, kuru vismaz motivē vēlme atriebt bandas pastrādāto kolēģes un sievas slepkavību. Kura vēlme atriebt zaudēto ir tik liela, ka teju neviena metode un ēsma nav zemē metama, lai kādus riskus un upurus tas neprasītu.

Gluži no vāka līdz vākam The Shadow Tracer nav pats pret sienu metams, bet tas teju prasījās, it īpaši it kā spraiga sižeta pašos kulminācijas brīžos, jo vismaz šajā daiļdarbā autorei tās padevušās tālu no vēlamā, kā arī reizēm piezogas notikumu aprakstošs stils ar vienkārši nepaplašinātiem teikumiem, kas vēl vairāk liek kristies kopējam iespaidam. Krietni labāki ir mierīgāki brīži starp kādu bēguļošanu no ļaundariem, centieni to minimālajās izpausmēs piešķirt tēliem personību.

Mo Hayder – Pig Island

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Joe Oakes ir žurnālists, kurš jau gadiem specializējies dažādu mītu, nereti ar pārdabisku un paranormālu elementu iesaisti atnaskošanā. Tādēļ viņa došanās uz saucamo Cūku salu, kura pirms diviem gadiem nokļuva uz brīdi pasaules vai vismaz pārdabiskā fanātu uzmanības lokā, kad tūrists no savas laivas uz dažām sekundēm notvēra, kā jau ierasts, neskaidrus kadrus ar kaut kādu uz divām kājām staigājoušu mošķi.

Ar to jau tā pietiktu interesentu un klišķu piesaistīšanai cienīgam rakstam, bet papildus tam sala atrodas reliģiskas organizācijas Psychogenic Healing Ministries(PHM) līdera un mācītāja Malachi Dove īpašumā, ar kuru Džo pirms aptuveni 20 gadiem jau izvērtās nelielas domstarpības. It īpaši pēc neslavinoša raksta, kurā Džo (zem segvārda) atmasko, ka mācītājām Malahi nemaz nepiemīt tik dievinoši ārstnieciskas vai cita veida brīnumu sniedzošas spējas. Malahi pats par sevi iekūlies vēlāk nepatikšanās ar ASV varas iestādēm, pēc kā aizmucis atpakaļ uz dzimteni Lielbritāniju, kur visus šos gadus mitinājies uz pieminētās salas.

Jo vairāk Džo uzzina par salas iemītniekiem viņu attiecībām nu jau ar kādreizējo līderi Malahi, jo uz baisāku pusi (vismaz drusku) stāsts sāk vilkt un pat Džo, kurš pieskaitāms pie vieniem no lielākajiem skeptiķiem, kad runa ir par ko pārdabisku, sāk brīžiem justies neomulīgi. It īpaši, kad reiz dzirdētās ziņas par Malahi nāvi ne tikai izrādās nepatiesas, bet, ka viņš jau labu laiku dzīvo nošķirti no savas sekotāju grupas, kur pēc viņu teiktā nodarbojas ar ļaunām, sātaniskām padarīšanām, kas tad nu tālāk piešķir visai salai un tās iemītniekiem sliktu slavu.

Pirmā vizīte uz salas tā teikt ir vien iepazīšanās tūre, vien mazs testeris lasītājam un Džo par turpmāk gaidāmo, kad atskatoties taps skaidrs, ka pāris pirmās uz salas pavadītās dienas, turklāt vēl ar galvenokārt PHM grupas diriģētu salas apskati, nav bijis nekas. Kad pēc pārciestā Malahi uzbrukuma tieši Džo, kas piespiedu kārtā lika atgūties uz Britānijas, Džo cik ātri iespējams atgriežas uz salas, viņu sagaida īstens slaktiņš, kam par izskaidrojumu var būt vienīgi, ka mācītājs Malahi beidzot un patiesi zaudējis pēdējo veselo saprātu, vai arī atliek tomēr noticēt pārdabiskajam. Ar šo tad arī sižets sāk uzņemt apgriezienus, bet ar piešķirtu papildus intrigas faktoru, jo kā vienīgo izdzīvojušo Džo sastop, kā izrādās, Malahi 19 gadīgo meitu Angeline, kuru attiecīgajā momentā sastop pirmoreiz.

Pig Island romāns sadalīts trīs daļās, no kurām otrā pārmaiņus ir vēl arī no Džo sievas Aleksas jeb Leksijas skatpunkta, kura, stāstam progresējot, atklāj ne to labāko personības pusi, it īpaši attiecībā uz Andželīnu, ar viņu saistīto medicīniska rakstura mistēriju, un kā tas tīri savtīgi varētu pozitīvi pavērst Leksijas karjeru. Vēl jo vairāk, kad Leksijas un Džo dažus gadus ilgstošā laulība vairs nav ar to pašu dzirksti un jūtu spēku un jaunas sievietes negaidīta uzrašanās Džo tuvumā, pat ja uz pusi jaunāka, piešķir vēl vienu iemeslu konfliktiem un nesaskaņām laulības dzīvē.

Cūku Sala noteikti atmiņā paliks labāk nekā cita šīs autores līdz šim vienīgā lasītā grāmata Birdman. Vienīgi žēl, ka noslēguma atrisinājums izvēlēts nekonkrēts, kurā pašam lasītājam jāizvēlas, uz kuru vai pat kuriem novelt vainu par slaktiņu uz salas un vēl par dažiem pēcāk esošiem noziegumiem. Vai par visu atbildību jāuzņemas vienam dižgaram vai varbūt kāds cits vēlāk izmantojis mirkļa iespēju, cerot, ka tādejādi varēs izsprukt un novelt vainu uz ļaundari, kurš jau ir likumsargu uzmanības lokā.

Liz Moore – Long Bright River

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hutchinson

Manas pārdomas

Katru reizi, kad Filadelfijas pilsētā jauna sieviete, it īpaši, ja vēl nodarbojusies ar prostitūciju, Michael ‘’Mickey’’ Fitzpatrick pirmā doma ir kaut tik tā nebūtu viņas māsa Keisija, kurai tās izvēles dzīvē novedušas kārtīgos neceļos. Esot vien ar nepilnu divu gadu starpību, Mikijai būdamai tai vecākai, abas nevarētu būt atšķirīgākas. Vēl jo vairāk ņemot vērā Mikijas pašreizējo amatu.

Long Bright River sižets uzņem apgriezienus, kad Filadelfijā šķietami uzrodas sērijveidslepkava, kurš par saviem upuriem nolūkojis attiecīgos sabiedrības pārstāvjus, kuras vēl neaizsargātākas reizēm padara fakts, ka gatavas kāpt jebkura mašīnā, lai iegūtu naudu nākamajai narkotiku devai.

Meistarīgi mijas tagadnes un pagātnes nodaļas, lai pamazām parādītu lasītājam kritiskos momentus, kuros reiz tik tuvās māsas aizgājušas katra uz savu pusi, zaudējušas reiz tik tuvo saikni, kura palīdzēja uzaugt pie vecmammas Gee pēc mātes zaudējuma, tieši narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tēva nozušanas neilgi pēc tam. Jāpaļaujas vienai uz otru, jo vecmamma savās sērās par pašas meitas nāvi, nav gluži tā labākā jaunajā mazmeitu audzināšanas lomā. Kamēr introvertākā Mikija uzņemas atbildīgās vecākās māsas lomu, cīnoties reizē ar kautrīgumu, neuzticēšanos citiem, Keisija bieži vien ir tā, kurai tikai  vajag ieganstu, lai ar dūrēm aizsargātu māsu no citu apcelšanas, vai iedrošinātu viņu starp citiem izklaidēties vairāk.

Paralēli darbam un pazudušajai māsai, Mikijai gana daudz raižu sagādā mājas vide, kur vienai jāaudzina četrus gadus (sižeta gaitā paliek pieci) vecais dēls Tomass. Jāuztraucas par tēva Saimona (detektīvs, ne tikai vienkārši policists) potenciālām nelūgtiem apciemojumiem, kuru brīžos par laimi izlīdz īrēto apartamentu īpašniece. Arī šajā sižeta līnijā pagātne liek un liks par sevi atgādināt, lai vēlāk savstarptēji ietekmētu sižetu ar māsu Keisiju un vajadzīgajā brīdī piešķirtu potenciālos aizdomās turāmās personas vai tomēr vien ideālus viltus mānekļus intrigas uzturēšanai.

Turklāt pa virsu tam Mikija nevar būt droša un pārliecināta par savu tiešo priekšnieku seržantu Ahearn, kad neoficiāli viņam izpausta informācija prasa smagu samaksu par to. It īpaši, ja viņam neoficiāli uzticēta informācija vēlāk tiek izmantota, lai iniciētu iekšējo izmeklēšanu pret pašu Mikiju. Un jo ātrāk domas virpuļo, jo vairāk sāk šķist, ka gadiem ilgais pārinieks Trūmans, kurš tagad atrodas uz slimības lapas ar iespējām doties pelnītā atpūtā, arī nemaz nav tik uzticams, kā līdz šim būtu varējis šķist.

Interesanta mini ģimenes drāma ar smagiem tematiem gan māsas pazušanas sižetā, gan Mikijas darba sfērā, kurā likumsargu kolēģiem pašiem jācīnās ar ‘’dēmoniem’’ un darvas pikučiem savā vidū. Kamēr slepkavību izmeklēšanai netiek dots galvenais fokuss, tad tas netiek arī gluži aizmirsts un ir izveidots labs balanss, pamatojums, lai periodiski nerastos jautājums ‘’kāpēc’’ tā, bet tieši būtu interese sekot Mikijas gaitām.

John Case – The Murder Artist

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Heinemann

Manas pārdomas

Alekss Kalahans varbūt savu dēlu Kevina un Šona pirmo sešu dzīves gadu laikā nav bijis tas apzinīgākais vecāks, bieži vien aizņemtības un jauna raksta, ziņu sižeta dēļ, būdams ārzemēs, palaidis garām būtiskus notikumus, bet nu Alekss ir apņēmies censties to labot, pat ja ar sievu Lizu attiecības ir pajukušas. Tādēļ, kāpēc gan neapmeklēt kaut kādu tur renesanses festivālu, kaut arī pašam labprātāk ērtības dēļ gribētos kaut kur tuvāk uz kādu muzeju. Ja jau dēliem, dvīņiem tik ļoti gribas, kā gan var atteikt.

The Murder Artist prologs vēl ir gana mierīgs, bet grāmatas nosaukumā jau tāpat vien nebūs iekļauta frāze, kuru varētu iztulkot kā Slepkavību Mākslinieks, tāpat vien. Pūlis liels, pie interesantākajām atrakcijām un šoviem cilvēki reizēm pat spiežas vienam virsū. Lai cik modrs Alekss nebūtu, atliek kādā brīdī kaut kam uz mirkli novērst uzmanību, lai Kevins un Šons būtu kaut kur nozuduši. Uztraukums pašsaprotami ir, bet vai gan būtu pirmā reizē, kad tādā pasākumā nozustu bērni. Atliek tik būt pacietīgam un gan jau atradīsies, bet ne šoreiz… Šoreiz bērni nonākuši īsta ļaundara rokās, kura vieta spriedzes trillerī ir īstākā.

Laiks rit uz priekšu, bet kā bērni neatrodas, tā neatrodas. Jokainākais, ka sākotnēji festivāla apsardze un vēlāk policijas izmeklētāji saskaras ar zināmām grūtībām, lai atrastu kādu, kurš Aleksu būtu ar dvīņiem kopā redzējis. Pat ņemot vērā faktu, ka puikas nav ģērbušies vienādi. Nu jau būtu zināms, ka katra stunda sākumā, kur nu vēl dienas vai nedēļas, pie pazušanām vai nolaupīšanām ir svarīga. Jo ilgāks laiks paiet, jo mazākas cerības atrast intereses personas dzīvas. Lai arī citi apkārt Aleksam, gan tuvinieki, gan izmeklētāji, zaudējuši cerības, tad Alekss ir gatavs uz visu, nezaudējot ticību un cerību atgūt dēlus dzīvus.

The Murder Arstist laikā Alekss no viena intervējamā, kas drusku, kaut kā starp citu kādu brīdi pazinis dēlu nolaupītāju, seko pavedienu kripatām un nonāk pie otra un tā tālāk. Daudz dažādu tēlu, kuri sižetā pavīd vien uz brīdi, bet starp visiem tādiem ir arī pa kādam intersantākam, kas izceļas vairāk kā pirmais dvīņu pazušanā iesaistītais izmeklētājs detektīvs Schoffler, kuru saprotami uz brīdi māc šaubas par Aleksa stāsta versijas patiesumu, vai jau tuvāk grāmatas beigām albīns privātdetektīvs Pinky Streiber.

Kā jau izdomātā romānā, turklāt vēl galvenajam varonim izmantojot savu žurnālista talantu, nebūdams kāds no likumsargiem, aģentūru darbinikiem, ir brīži, kad sižeta ticamībai un baudāmībai jāpazemina skepses latiņa. Tā arī attiecībā uz ļaundari, kurš motivāciju meklē vēlmē parastu izlikšanos un burvju triku veikšanu pārvērst par īstu maģiju ar lielo burtu, izmantodams vudū kā atslēginstrumentu priekškara pavēršanai starp prasto un maģisko pasauli. Bet jau saknē apzinās, ka arī šādi apmuļķo tik skatītājus, ja šoreiz jau samaitātiem trikiem ar letālu iznākumu (vismaz trika brīdī) izmanto dvīņus.

Nicci French – Secret Smile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Kad Miranda vienā jaukā dienā, slidojot un atpūšoties kādā no Londonas ledus laukumiem, sastop izskatīgu, smaidošu un visādi citādi pievilcīgu puisi vārdā Brendans, viņa pat nespēj iztēloties, kādas galvassāpes viņš sagādās. Kad Miranda pēc nogurdinošas darbadienas atgriežas savā dzīvoklī un ne tikai priekšā sastop jau tur esošu Brendanu, ar kuru satiekas vien dažas nedēļas un tā patiesi nemaz vēl nav iepazinusi, bet piedevām atklāj, ka viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lasījis viņas istabā esošo dienasgrāmatu un pārkāpis privātuma robežas, viņa pat ļaunākajos murgos nespēj iztēloties, kādu postu Brendans sagādās ne tikai viņas, bet arī viņas ģimenes un tuvākās draudzenes dzīvē.

Ārēji, kā jau minēts, Brendans ir ļoti šarmants, kā arī izpalīdzīgs un spēj nolasīt no citiem viņu tā brīža izjūtas un no tām izrietošās vajadzības. Var tikai iedomāties pārsteigumu, kad vien dažas nedēļas vēlāk pēc pašķiršanās Mirandas māsa ar mirdzumu acīs paziņo, ka iepazinusies ar burvīgu džeku, kurš izrādās ir Brendans. Turklāt jau paspējis sastāsīt visādas blēņas gan Kerijai, gan abu vecākiem par abu attiecībām un pašķiršanos, teju nostādīdams sevi upura lomā un Mirandu kā tādu, kura nespēj pārdzīvot attiecību izjukšanu.

Brendana manipulatora talants, spēja iegrozīt situāciju sev vēlamā gaismā citā gadījumā būtu pat apbrīnojams, ja vien viņš to neizmantotu cietsirdīgiem nolūkiem, kad noskatījis savu upuri, kuru mocīt. Tā vien šķiet vienīgi Miranda spēj redzēt cauri viņa uzburtajai mirāžai, bet visi centieni brīdināt māsu vai atrast neapstrīdamus pierādījumus par viņa samaitāto un ļauno dabu tikai atspēlējas.

Gluži izolēt un padarīt savu vai atspēlēties un personīgi vai paša likt sev nodarīt pāri Mirandai viņš neliek, bet par upuriem tā vietā kļūst citi. To sakot, vismaz pēc romānā (no Mirandas skatpunkta) sniegtās informācijas Brendanam pēc paveiktā šķiet daļēji pat zūd intereses par Mirandu, ir jau noskatījis nākamo daiļavu, kuru aplidot, bet Miranda nav tā, kura pēc visa notikušā var mierīgi samierināties ar viņa radītajām krāsmatām, tā vienkārši censties aizmirst, ka tāds Brendans reiz kā dabas katastrofa pabijis viņas un viņas ģimenes dzīvēs. No tā loģiski izriet vairāki tālāko notikumu scenāriji gan Mirandai, gan ļaundarim labvēlīgi, tomēr autores izvēle (var saprast) ir gana paredzama, bet izpildījums tādēļ ne sliktāks.

Tā teikt noderīga pamācība palikt dīvānā un turpināt droši lasīt…