Crime

Robert Goddard – Take No Farewell

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pirms 12 gadiem Geoffrey Staddon būdams vēl pavisam jauns un arhitekta karjeras pirmsākumos spēja radīt savu līdz tam un debatējami arī pēcāk labāko projektu, un uzbūvēt Clouds Frome mājas no Brazīlijas atgriezušamies jaunbagātniekam Victor Caswell. Viktors no jaunās pasaules atgriežas ne tikai ar bagātību naudā, bet arī ar skaistu sievu Consuela. Ap kuru tad arī rit Take No Farewell galvenais sižets gan sākuma mainīgajos tagadnes un pagātnes fragmentos, iepazīstinot lasītāju ar Džefrija iemīlēšanos skaistulē Konsuelā, gan stāsta tagadnē, kad acīmredzami veiktas citas būtiskas izvēles, kuras pašķīrušas abus tēlus un nolikušas tos uz krietni atšķirīgiem dzīves ceļiem.

Mīlestības un gultas palagu karstumā Džefrijs un Konsuela, kura jūtas nenovērtēta no vīra puses, kurai tik atšķirīgā Lielbritānijas vide prom no radiem un draugiem liek ilgoties pēc kā vairāk, ne tikai mantas un nodrošinātas dzīves jaunuzbūvētajās mājās, vienojas galvu reibinošiem plāniem. Vienalga, kādu iespaidu tas atstātu uz Džefrija daudzsološo karjeru, vienalga, kādas grūtības būtu jāpārcieš. Diemžēl ar nodomu Džefrija ceļā nolikta izvēle, piedāvājums uzprojektēt prestižas viesnīcu ķēdes jauno ēku, visu to izmaina. Vien stāsta tagadnē, kad jau ir par vēlu, kad pēc vairākkārt pieminētā krustceļu tipa lēmuma ir atgadījušies citi kritiski brīži, kā Pirmais pasaules karš un pēcāk sekojošā pandēmija, ar skatienu atpakaļ pagātnē var spriest, cik pareiza vai pretēji slikta izvēle veikta. Kā pagātnē, tā tagadnē Džefrija domu gaitu un situāciju bieži vien labi raksturo ‘’The past was wasteland, the future unexplored continent. Behind me was regret, ahead only uncertainty.’’, pat ja šis citāts kā atziņa ir krietni tuvāk grāmatas beigām.

Tādēļ vēl jo vairāk kā parsteigums nāk Konsuelas sūtīts lūgums palīdzēt pēc vēl vairāk pārsteidzošas apsūdzības slepkavībā (vīra brāļa meita) un slepkavības mēģinājumā pret vīru, kuru līdz Džefrijam nogādā viņas 12gadīgā meita Jacinta. Uzmanību pirmkārt jāpievērš Džasintas vecumam, ne velti Konsuela sūta meitu pie Džefrija, kurš pagātnē pēdiņās ir viņai pierādījis sava vārda un solījuma svaru un spēku. Tā teikt, ja pats Džefrijs visus šos gadus pa reizei neaizdomātos, ko gan reiz izdarījis un kādam liktenim nolēmis Konsuela, tad tagad ir pienākusi viņa iespēja visu to labot un griezt par labu.

Tomēr kā gan viņa vai jebkurš cits var cerēt uz to, ka vienkāršs arhitekts, pat ar Džefrija reiz tik labo slavu un spožo karjeru, galvenokārt Clouds Frome māju izpildījumā, spētu kaut ko ietekmēt un palīdzēt, kad pierādījumi par Konsuelas vainu ir šķietami tik pārliecinoši. Par laimi, Konsuelai un viņas aizstāvjiem, neviens no pierādījumiem, lai cik vienā virzienā norādoši, nav simtprocentīgi vainu pierādošs. Daži no tiem pat liek aizdomāties, kura sakarīgi domājoša persona, kura būtu priekšlaikus rūpīgi izplānojusi slepkavību, nebūtu iznīcinājusi tos pirms vēl policijai ir pat mazākās aizdomas, ka nāve nav dabiska.

Vēl dīvaināka ir lielākās daļas Caswell ģimenes reakcija, kurā kā vīru Viktoru, tā lielu daļu citu ģimenes locekļus neprasa daudz argumentu, lai tikpat kā vienbalsīgi noticētu, ka Konsuela ir spējīga uz slepkavību, noticēt tai apstākļu sakrītību kopai, kas norāda Konsuelas virzienā, un atmest 12 vairāk vai mazāk kopā, zem viena jumta nodzīvotos gadus.

Džefrija uzdevums atklāt ko tādu, ko patiesais slepkava vai slepkavas būtu atstājušas aiz sevis, nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bet, lai cik rūpīgi nebūtu ļaundari, tik lielā ģimenē vienmēr ir kāds noslēpums, varbūt pat ar pastrādāto tieši nesaistīts, kas paver durvis uz tālāku urķēšanos, nervozitātes palielināšanos vaininieku sirdīs. Tā viens no šādiem faktiem ir pirms 12 gadiem esošās Konsuelas istabenes/kalpones liktenis, kuras kā uzticības personas statuss reiz ļāva afērai ar Konsuelu aizsākties un turpināties. Vai stāsta tagadnē Džasintas interesantajam attiecību statusam ar Viktoru, it īpaši pēc apsūdzības pret Konsuelu un viņas aizturēšanu.

Take No Farewell kā Džefrijam, tā lasītājām piedāvā daudz un dažādu potenciālo ļaundaru Konsuelas vietā. Tāpat vēl stāsta sākumā tiek piedāvāta alternatīva nozieguma motivācija. Vien atliek izlobīt patiesību no pelavu māņiem. Varbūt pēc visa pārciestā un piedzīvotā, pa 12 gadu starplaiku Konsuela ir izmainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi vai pat novesta līdz stāvoklim, kurā būtu uz ko tādu spējīgā.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Šonam Dafijam karjera Ziemeļīrija, kā katolim, 20.gadsimta 80.gados nav bijusi tā pati labākā un draudzīgākā, kas gan vairāk sakāms par priekšniecības un civiliedzīvotāju attieksmi, kaut arī Šons vienmēr centies izmeklēšanas atrisināt neskatoties uz upuru un slepkavu sociālajiem statusiem sabiedrībā.

Gun Street Girl izmeklēšanas centrā ir vīrs un sieva, kuri savās mājās nogalināti profesionālā stilā, abi piesieti pie krēsliem. Tikmēr 23 gadus vecais dēls, kuram ar tēvu bijuši gana skaļi verbāli konflikti, ir pazudis un nav grūti iztēloties, ka nu līdz šim tikai mutiskā vārdu apmaiņu drastiski eksalējusies. Bet Šons Dafijs nebūs tas detektīvs, kurš uzreiz ieciklēsies uz pirmo variantu un neizskatīs pārējās opcijas. Jo arī paša tēva nodarbošanās nelegālajā ieroču tirgū ir gana pievilcīga slepkavas identitātes meklēšanas augsne.

Dēla kā slepkavas varbūtību vēl jaukāku padara viņa pašnāvību, plus vēl ir atvadu zīmīte, bet tajā pašā laikā jaunu rievu ievieš ASV slepeno dienestu ieinteresētība Šona Dafija izmeklēšanā. Šonam vienmēr izmeklēšanās, vismaz šajā sērijā izceltajās, jāsaskaras ar gana skaļām lietām, kuras reizēm ietekmē pat augstus politiskos gaiteņus, ne vienmēr patiesību par notikušo ļauj viņam uzstādīt par oficiālo notikumu versiju, ko pasniegt sabiedrībai.

Kārtējo reizi zūd ilūzija, ka lielos vilcienos iespējams veikt izmaiņas uz pozitīvo pusi. Papildus pamudinājums pārvākties, nomainīt vismaz vidi, ko izmeklēšanas laikā Dafijs saņem no MI5 aģentes. Pat grāmatas gaitā pieņem lēmumu beigt detektīva karjeru policija un pāriet uz aģentūru, bet, nesaistīti ar sižetu, grāmatas beigās aģente mirst helikoptera avārijā.

Tā nu piektais sērijas turpinājums Rain Dogs iesākas esam turpat policijas sistēmā, kas izvēršas par kārtīgu slēgtās pils mistēriju, kad jaunas sievietes līķi (žurnālistes) tās ilgstošais seniora vecuma uzraugs savā rīta apgaitā atrod pils laukumā tā vien šķiet pa nakti nolekušu no jumta. Atkal varētu būt jauka, ātra izmeklēšana, kurā pierādījumi par notikušo tālu nav jāmeklē, bet tas nebūs Šons Dafijs, ja viņš nepamanīs vienu, tad otru un vēlāk vēl vairāk pavedienu, kas liktu domāt par slepkavību.

Sākot jau ar kaut ko šķietami tik nebūtisku, kā nepareizajā kājā uzvilktu kurpi, kamēr otra piezemēšanās trieciena ietekmē nokritusi. Vai kaut ko būtiskāku, kā autopsijas slēdzienu ar vairāku ekspertu sakrītošiem viedokļiem, ka upure mirusi vairākas stundas pirms pusnakts, kad pils uzraugs apgalvo esam veicis teritorijas apstaigāšanu un nevienu līķi neesam redzējis, turklāt mirstīgās atliekas pēc nāves pārvietotas, kas izslēdz pašnāvības teorijas iespējamību.

Diemžēl jau atkal Dafijam jāsamierinās, ka atrisināt lietu pašam sev un oficiāli to dabūt uz papīra nav viens un tas pats. Kaut gan līdz šim tas vairs nav nekāds jaunums, ņemot vērā viņa ne pārāk spožo atrisināto un neatrisināto lietu savstarpējo attiecību.

Tikmēr personīgajā dzīvē, kuru paralēli izmeklēšanas sižetam autors piedāvā, Dafijam iet kā pa viļņiem. Vienlaikus reizēm atvelkoties no darba mājās piezogas vientulības sajūta, ko izmaina vientuļnieku ballītē sastapta sakritības veidā arī žurnāliste, gan krietni jaunāka par viņu, kas arīdzan visvisādi ietekmē attiecību gaitu. Ko gan pamaina sestajai sērijas grāmatai ar neierasti garu nosaukumu sākoties kļūšana par meitas tēvu.

Tas jau kļūst par paredzamu, bet ne sliktā nozīmē, tendenci, ka upura, šoreiz narkotiku tirgotājs, slepkavības pirmais vieglais variants un atrisinājums, nebūs tas īstais. Pat ja šoreiz dīvainā kārtā pat par iecirkņa vadību esošā priekšniecība būtu ieinteresēta, lai uz to Dafijs norakstītu oficiālo versiju. Vienlaikus ar jauniem apgādājamajiem, Šons Dafijs nevar vairs tikpat bezrūpīgi mesties ar galvu pa priekšu tieši briesmās.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Kad aiz slēgtām durvīm tiek atrasta mirusi persona, turklāt vēl ar ciet esošiem un manāmi neaizstiktiem logiem, kā arī nekur tajā nav iespējams noslēpties vai pa slepenu izeju izkļūt, policija, privātais vai reizēm amatier-detektīvs vienmēr vismaz sākotnēji būs neizpratnē. Ja nu vienīgi pašnāvība ir vienīgā varbūtība, kas izdomātā stāsta reti gadās.

Krājuma sastādītājs loģiski krājumu iesāk ar subžanra aizsācējiem, diemžēl paši pirmie varianti no autoriem Edgara Alana Po un Jacques Futrelle nav tie iedvesmojošākie. Attiecīgi The Murders in the Rue Morgueatrisināšanas metode, kad stāsta pavedienus un aizdomās turamo un upuru atradēju intervijas stāsta detektīvi iegūst no laikraksta pats par sevi ir neticami, ka šāda tipa raksts būtu simtprocentīgi uzticams, bez kaut kā izlaista un sensacionālos nolūkos pārspīlēta. Ja šis stāsts neskaitītos, kā pati pirmā slēgto istabu mistērija, tad iekļaut to krājumā nebūtu diža iemesla. Tikmēr otra autora The Problem of Cell 13jau ir labāks, bet arī stāsta atrisinājums ir piedāvāts, kā viens liels, garš monologs.

To gan nevar teikt par pirmsācēju nodaļas noslēdzošo stāstu The Adventure of the Speckled Band no Artura Konana Doila puses par Šerloku Holsmu un doktoru Vatsonu, kas pie viena ir arī sava veida aukstā, neatrisinātā lieta, jo kādā vakarā Holmsa izslavētajā adrese ierodas Helen Stoner, kuras dvīne pirms diviem gadiem neilgi pirms savām kāzām savā istabā atrasta mirusi. Visi norakstījuši uz ārkārtīgi neparastu, bet dabisku nāvi, tomēr māsai ir aizdomas, ka tā tas varētu nebūt.

Dvīnes līdz tam un Helēna arī šobrīd dzīvo vienā mājā ar patēvu, kura iztikas lielu daļu sastāda ienākumi no dvīņu mātes fonda. Kaut arī mutiski patēvs apgalvo, ka viņam nekas nebūtu bijis pret precībām, tad to liek apšaubīt fakts, ka viņa ienākumi tādā gadījumā būtiski saruktu. Interesanti, ka patēvam patīk eksotiski mājdzīvnieki, to skaitā čūskas. Tagad Helēna pati grib precēties un apstākļi pirms māsas nāves atkal atkārtojas, bet nu jau ar viņu.

Turpināts krājums ir ar stāstiem, kuros upuris savu galu sastop tiekot nodurts. Interesanti, ka vairumā no nodaļas 12 stāstiem slepkava pamanās iedurt tieši sirdī. Tā teikt, lai upuris būtu bez šaubām uz reiz miris, lai nebūtu šaubas, ka pēc dūriena tas būtu spējis vēl kaut ko izdarīt. Tāpat bieži vien muļķis slepkava dunci/nazi atstāj turpat upurī.

Kaut arī pašu stāstu skaits nodaļā ir lielāks, bet arī to kopējā kvalitāte laika gaitā kļūvusi kopumā labāka. Tā izcelt gribas The Thing Inisible by William Hope Hope Hodgson, kurā izslavēts amatierdetektīvs Carnacki, kurš ieguvis eksperta reputāciju lietās ar paranormālu aspketu, uzaicināts palīdzēt atrisināt slepkavību, kuras ierocis ir šķietami apsēsts vai pat pats pēc savas gribas izvēlas savu nākošo upuri. Tikmēr speciāli autora James Yaffe izveidots neiespējamo lieto departaments viņa stāstā tiek galā ar šķietami neiespējamu slepkavību, kad seniors pēc viesošanās pie dēla un viņa sievas vēl dzīvs būdams iekāpj liftā, bet pirmajā stāvā, kur to gaida vēl divi citi mājas iemītnieki, ierodas jau miris. Departamenta vienīgais detektīvs Paul Dawn izmeklēšanai pieiet šķietami laiski un relaksēti, bet ar aktīvu prātu tik un tā tiek pie rezultāta, pat ja regulāram iecirkņa kolēģim patīk krietni aktīvāka un skaļāka pieeja. Otto Penzlers krājumā izvēlējies iekļaut arī modernākus stāstus, arī tuvāk 21.gadsimtam (jaunākajiem ir 2000.g. izlaidums un visi trīs no šī gada ņemti no The Mammoth Book of Locked Room Mysteries & Impossible Crimes). Tā no jaunākiem variantiem gribas izcelt Stīvena Kinga stāstu The Doctor’s Case, kas meistarīgi piedāvā Šerloka Holmsa piemiņas/atdarināšans stāstu, kurā Vatsonam tiek tas gods būt tam, kurš pirmais no dueta nonāk pie slepkavības atrisinājuma.

Uzreiz no aukstā ieroča uz šaujamajiem pāriets netiek. Vispirms tiek piedāvāts sešas mistērijas, kuras drīzāk klasificējamas kā neiespējamās slepkavības, jo upuris vai nu tiek atrasts lokācijā, uz kuru un no kuras neved citi pēdu nospiedumi, kā vien upura atradēju. Tā The Flying Death by Samuel Hopkins stāstā trīs draugi zinātnieki (viens no viņiem entomologs) kopā laivojot nejauši piekrastē atrod līķi, kas šķietami vien nesen miris. Izpētot apkārti, ja nu slepkava vēl turpat (drosmīgi zinātnieki), viņi atrod nospiedumus, kuri drīzāk atgādina kādu eksotisku, turklāt pat oficiāli jau sen izmiruša dzīvnieka pēdu nospiedumus. Viens no zinātniekiem jau gatavs sākt rakstīt slavu nesošus rakstus par atklājumu, bet kā jau paredzams, tad patiesais slepkava būs vien divkānaijs humanoīds.

Pavisam citas manieres stāsts ir The Laughing Butcher by Frederic Brown. Tā darbība noris mazpilsētā, kuras lielu iedzīvotāju procentu sastāda reiz tuvumā esoša cirka izbijušie darbinieki. Viens no viņiem, gaļas veikala īpašnieks un miesnieks, kuram patīk prieka pēc pabiedēt citus un teatralitātes pēc izlikties, ka piekopj melno maģiju, gan nav pārlieku ieredzēts. Tā nu stāsta upuris Len, kuram sirds problēmu dēļ nav atlicis daudz ko dzīvot, izdomā ģeniālu plānu, lai sieva, kura nesaskata negatīvo miesniekā, drīz pēc viņa nāves gadījuma pēc neizdomātu ar miesnieku saiet kopā.

Tikpat neizskaidrojami, kā atrast upuri slēgtā telpā, kurā citam itkā nebūtu bijusi iespēja iekļūt un izkļūt, ir telpa vai lokācija, kurā tu zini, ka kāds ir iegājis, bet pēc tam vairs tur nav un arī citur vairs nav atrodams. Tā The Day the Children Vanished by Hugh Pentecoststāstā skolas minibuss ar šoferi un deviņiem bērniem uz īsa, taisna ceļa posma pazūd kā citplanētiešu nolaupīti. Visa mazpilsēta un tās apkārtne, it īpaši bērnu vecāki uzvilkti līdz beidzamajam, kad pat līdz tam uzticamais šoferis vai pat viņa sieva un tēvs seniors tiek turēti aizdomās. Tikmēr pats šofera tēvs, izbijis skatuves mākslinieks un burvis pirmais un vienīgais tiek pie atrisinājuma, pielietodams savas agrākās profesijas loģiku, kad trika laikā novērstu publikas uzmanību, lai paveiktu vēlamo.

Tikmēr All at Once, no Alice by William Irish (viens no labākajiem stāstiem krājumā), stāstā tik tikko jaunlaulātie grib apmesties viensīcā, bet, kur dodies, visi numuriņi kaut kāda kongresa dēļ aizņemti. Tā līdz brīdim, kad piegriežas un izlūdzas vismaz sievai Alisei pieklājīgā viesnīcā pat ne numuriņu, bet drīzāk pieliekamo un pats vīrs apmetas tuvējā, vien vīriešiem paredzētā hostelī. Nākošajā rītā, atgriežoties sievas viesnīcā, Alise vairs nekur nav atrodama. Kam prasi, apgalvo, ka nav nedz viņu, nedz Alisi vispār iepriekšējā vakarā redzējuši. Iesaistīta tiek pat policija, bet viss liecina, ka Alise ir vien Džimija izdomas auglis, līdz vienam nejaušam pavedienam un vienam labestīgāk noskaņotam detektīvam, kurš palīdz Džimijam atgūt sievu.

Turpināts tiek ar How Easily is Murder Discoverednodaļu, kura, kā jau nosaukums saka priekšā, neprasa detektīvam daudz laika, lai atrisinātu, bet tas nebūt nemazina nozieguma atrisināšanā pielietoto atjautību. Tā The Burlgar who Smelled Smoke by Lynne Wood Block and Lawrence Block stāsts interesantā kārtā ir viens no vairākiem līdzīg pamācošiem stāstiem par darbos ieslīgušiem turīgiem vīriem, šī stāsta gadījumā arī liels grāmatu tārps, neatlicinot gana daudz laika garlaikotām sievām, kurā piezogas visvisādas idejas, ka viņu rokas vīra manta un nauda tiktu labāk pielietota.

Pēc šīs nodaļas beidzot seko jau pieminētie šaujamieroči, bet slepkavu precizitāte, reizēm trāpot tieši sirdi, ir vēl pārsteidzošāka nekā, pielietojot nažus vai dunčus. Diemžēl to pašu nevar teikt par kvalitātes precizitāti, vismaz manas gaumes gadījumā. Bet gluži traģiski, ka no desmit stāstiem neviens nebūtu godā ceļams, arī nav. Tā atjautīgs slepkavības pastrādāšanas veids tiek piedāvāts The Man Who Liked Toys by Leslie Charteris, nosmakējot slepkavības ieroci tā, lai pats upuris pastrādātu slepkavību, lai izskatītos pēc pašnāvības. Vai The Ashcomb Poor Case by Hulbert Footner ir viens no pieminētajiem aizskartās sievas stāstiem, kaut gan šoreiz liela daļa vainas vīra lauciņā, jo pārāk bieži pārbaudījis sievas pacietību ar soļiem pa kreisi. Līdz liktenīgajam vakaram, kad pēdējā brīdi atrunājas no došanās ar sievu kopā uz svinībām. Stāsts arīdzan no ‘’tīro’’ detektīvu kategorijas, kurā slepkavība tiek atrisināta tīri ar profesionālu interviju un dedukcijas spēju palīdzību.

Pēdējā apjoma ziņā vērā ņemamā nodaļa ir Stolen Sweets are the Best. Būtu tie dimanti, kādas citas rotaslietas vai pavisam cits iekārots objekts, bet arī noziegums, kurš sākotnēji apstulbina izmeklētājus, jo objekts pazudis no slēgtas un papildus tam arī nereti apsargātas telpas. Daļa no stāstu galvenajiem varoņiem atbilst arīdzan Rogues and Villains kategorijai.

Ar labu humoru izceļas The Strange Case of Steinkelwintz by MacKinlay Kantor, kurā amatierdetetkīvu Maxwell Grame draugs Larijs nakts vidū uzmodina ar zvanu, jo viņa sievas tik iemīļotās klavieres, viņiem, atgriežoties no koncerta, vairs nav nekur dzīvoklī atrodamas. Stāsta vaininieki un atrisinājums meklējams kaimiņos ar muzikālu gaumi, kuri vairs nav varējuši pieciest, kā Larija ar savu šķībo balsi izvaro tik iemīļotos darbus. Labākais, ka pats Larijs arī nemaz nav stāvus sajūsmā, kad Maksvels paziņo labos jaunumus par klavieru atrrašanu un drīzu atgriešanos.

Tikmēr ne visi ļaundari ir vienas šlakas, ir arī tādi, kuri par saviem upuriem labu iemeslu dēļ izvēlējušies citus noziedzniekus. Tā The Gulverbury Diamonds by David Durham izceļas ar godīgiem zagļiem, kuri pat apžēlojas pret zagto dārglietu īpašnieku un viņa traģisko stāstu.

Bet ne vienmēr, kā tas ir durēju un šāvēju nodaļās, slepkavību vajadzīgs pastrādāt tik atkāti. Reizēm labāka ideja, ja nepatrāpās atjautīgs izmeklētājs, ir iecerēto upuri vienkārši noindēt, piemēram nomaskējot indi vīnā, kā to dara viens no slepkavām One Man’s Poison, Sigonr, Is Another’s Meat nodaļā.

Tā nu garum garā rakstā ir sanācis nonākt līdz stāsta krājuma beigām, izvēlējos šoreiz nepieminēt negatīvos piemēros vai tādus, kur krājuma sastādītāja gauma acīmredzami atšķiras no manējās. Bet pats pēdējais ārpus kategorijas esošais stāsts Waiting of Godstow by Martin Edwards nenoliedzami ir labs, bet nepavisam ne slēgtas istabas vai citādi neiespējamas slepkavības mistērijas stāsts. Otto Penzleram vienkārši arī paticis un gribējies to iekļaut, izcelt un pārpublicēt. Žēl, ka grāmatas vāka ilustrācija aina tā arī paliek vien kā ilustrācija un nav kā daļa arīdzan vienā no stātstiem.

Brian Freeman – Shelby Lake #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Shelby Lake duoloģijas grāmatas The Deep, Deep Snow un The Ursulina savā starpā tikpat kā nekas nesaista. Vien nosacīti kāds tēls, kam bijusi nozīmīga loma sērijas pirmajā grāmatā, pavisam īsi liek par sevi manīt, bet citādi tikpat kā divi vienpaši salikti kopā. Vienīgais, ka nav nepieciešams izskaidrot un diži kavēt laiku ar Ursulīnas mītu otrās grāmatas ievadā, kas citviet tiktu saukts par Lielpēdi vai Jetiju.

Hronoloģiski The Ursulina būtu pat liekama pirmā, kuras pamatsižets aizsākas, kad nozīmīgs lielpilsētas advokāts brutālā veidā savās mājās tiek nogalināts, bet uz sienas slepkava atstājis ziņu ‘’I am the Ursulina’’. Uz brīdi izmeklētājiem tas atmiņā atsauc līdzīgi pastrādātu dubultslepkavību mežā novietotā treilerī pirms sešiem, septiņiem gadiem (neatrisināta). Bet kāda gan varētu būt saistība vieniem upuriem, vietējiem slaistiem un periodiskiem noziedzniekiem, ar lielpilsētas advokātu šodien? Interesantākus un saistošākus aizdomās turamos piedāvā advokāta paša sieva un dēls, ar kuru, maigi sakot, nav bijušas tās labākās attiecībās. Tāpat nevar izslēgt darbu un konkrēto klientu, vietējās raktuves, kuru interesēs aktīvi strādājis. Raktuves, kas ir nozīmīgs darba devējs reģionā, bet tikpat maigi nav tā draudzīgākā darba vieta sieviešu kārtas darbiniecēm. Varbūtējo slepkavu kandidātu saraksts pat drīzāk ir par garu, lai katru ietilpinātu pārdomu rakstā.

Tikmēr galvenā varonei policistei Rebecca Colder arī pašai nesokas tik viegli vīriešu dominantā amatā. Vien apstākļu sakritība devusi iespēju aktīvi izmeklēt noziegumus, par ko vīriešu kārtas pārstāvji savu nostāju ikdienu nepārprotami liek manīt. Ne mazāk viegla dzīve Rebekai ir mājas četrās sienās, kur kādreiz tik simpatizējošais vīrs, tagad drīzāk saucams par briesmoni, visās paša neveiksmēs galvenokārt vainojot sievu un nekautrējas par to izgāzt dusmas uz viņu.

The Ursulina lieliskā veida vienlaikus ir arī neuzticama galvenā tēla grāmata, kaut arī ne mirkli līdz liktenīgam brīdim nerodas šaubas par visu pārējo Rebekas teikto. Grāmatas sižets arīdzan atklāts kā viņas vēstule meitai Šelbijai, kuru nebūs lemts pašai uzaudzināt.

Kas tālāk hronoloģiski aizved divdesmit gadus vēlāk pie policistes Shelby Lake, kura nekad nav pazinusi savus īstos vecākus. Kā zīdainis viņa atstāta pie vietējā (cits reģions no Rebekas darbavietas) šerifa, kurš atradis un vēlāk adoptējis viņu, neatrasdams citus piederīgos. Vai vismaz tāda ir oficiālā notikumu versiju.

The Deep, Deep Snow sižets sadalīts divās daļās, divos laika posmos. Pirmais ir nozieguma pastrādāšanas posms, kad pazūd desmitgadīgs puika Jeremiah Sloan un saceļ notikumu vētru, kādu citkārt tik mierīgā mazpilsēta ilgi nav redzējusi. Dabas parka ceļmalā puikas vecākais brālis negaidīti atrod Džeremaijas riteni, bet ne pašu brāli. Pazušana mistiska, vēl pirms neilga brīža viņš brāli dzinis doties ātrāk mājup, lai varētu padarīt nopietnākas lietas bez kaitinoša jaunākā brāļa klātbūtnes. Aina mājās no vecāku puses pārdzīvojumu ietekmē Šelbijai un viņas kolēģim nav tā patikamākā, bet puisis jau krietni pirms tam vainas apziņā ir sevi sodījis.

Sižets vairāk iekustinās un uzņem apgriezienus grāmatas otrajā daļā, stāsta ‘’tagadnē’’ desmit gadus vēlāk. Kaut arī cerības, ka Džeremaija varētu būt starp dzīvajiem ir mazas, tad noilgums, lai sodītu vainīgos nebūs par vēlu. Nejauši tuvējā, pamestā atpūtas parkā, kuru pirms pirkšanas vēlas apskatīties liels zemes īpašumu uzpircējs un attīstītājs, tiek atrastas Džeremaijam piederīgas mantas, bet dīvainākais, ka pārmeklējot teritoriju nešķiet, ka puika būtu ticis turēts kādā ieslodzījumā.

Aizdomās turamie desmitgadīgā puiša lietā, lai cik nepatīkami tas nebūtu, ir visi līdz nav pierādīts pretējais. Neskatoties uz traģisko noziegumu, ir Šelbijai kolēģi, kuri tā atrisināšanu sasktata kā labu karjeras pakāpienu, tādēļ nebūt nav priecīgi, kad pats vairāk nekā padsmit stundu neveiksmīgas meklēšanas tiek iesaistīti FIB, kuri noteikti visu puisēna atrašanas slavu pievāks sev.

Kaut arī nereti mazpilsētā cits par otru zina vairāk nekā reizēm pats par sevi, tad vienlaicīgi katram ir savi noslēpumi un dažos gadījumos pat gan tumši un ļoti slepeni noslēpumi, kurus gribas paturēt tādus, pat ja uz spēles likta zēna dzīvības cena.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Black Mask ir viens no reiz tik populārajiem pulp fiction žurnāliem, kas reiz par salīdzinoši lētu naudu un visnotaļ uz lēta papīra lasītāju masām dāvāja interesantus, bet pārsvarā salīdzinoši vienkāršus. Melnās Maskas gadījumā pārsvarā tie saistīti ar privātajiem detektīviem, urbāno vidi un bez šaujamieročiem tikpat kā neiztikt. No visām pelavām, stāstiem, kurus ātri izlasi un pēc tam tikpat ātri aizmirsti izcilais redaktors Otto Penzler veicis galvu reibinošu darbu un centies izcelt daļu no augstvērtīgākajiem un vērā ņemamākajiem.

Daži privātdetektīvi, kā Erle Stanley Gardner radītais Ed Jenkins stāstā Come and Get It paši nemaz nemaz neslēpj, ka privātājā biznesā atrodas vien savtīgu, biežāk labākas peļņas iemeslu dēļ. Vien jau tad jautājums, vai detektīvs izmanto savas iespējas ļaunprātīgāk vai arī par upuriem pataisa kriminālās pasaules pārstāvjus. Tā teikt tikai tos, kuri to ir pelnījuši.

Gana pamanāma tendence vairākos stāstos bija ar galveno varoni vai noziegumu tajā, kurā par fokusa objektu kļuvuši dimanti. Tā iekš Ten Carats of Lead by Stewart Sterling tiek pastrādāta liela mēroga dārglietu zādzību, pēc paskata paveikts ne bez privātas informācijas, zinātāju palīdzības, bet cerētās lielās balvas, atlīdzība meklējama stāsta nosaukumā. Cita taktika pielietota Diamonds Mean Death by Thomas Walsh stāstā, kurā dimanti jau ir rokā, bet ļaundariem kaut kā tie jārpārvērš izmantojamā naudā. Tam seko gana neveiksmīgs mēģinājums iesmērēt viltotus dimantus to izplatītājam, kāpēc gan par to pašu neiegūt naudiņu citur vēlreiz, ko vēl jo vairāk izbojā agrāk apkrāpta izplatītāja uzrašanās. Atkal ar citu pieeju stāstam ir Rainbow Diamonds by Ramon Dacolta, kurā ļaundari, nozieguma izpildītājiem, dimantus izdodas iegūt rokā diezgan veiksmīgi, bet jau tikpat kā uzreiz viss pārējais no tā brīža ir pamatīga lejupslīde, kuru pavada nevajadzīgas līķu pēdas, kuras vien vairāk motivē detektīvu noķert vainīgos.

Kā patīkama pārmaiņa un salīdzinoši izņēmums, vismaz krājumā iekļautajos stāstos, bija sporta tematika (visbiežāk bokss). Tā šajā tematikā pozitīvi izceļas Doors in the Dark by Frederick Nebel, kurā detektīvs Steve MacBride par spīti visām norādēm, speciāli izvietotiem, ka upuris izdarījis pašnāvību, par spīti kolēģu izsmieklam izmeklē nāvi, kā slepkavību un galu galā to atrisina. Cits jautājums gan, vai viņš tā būtu rīkojies, ja upuris nebūtu bijis bērnības draugs. Vēl saistošāks, tiesa saldsērīgāks vienam no varoņiem ir Murder in the Ring by Raoul Whitfield, kura centrā ir jauna uzlecošā boksa zvaigzne, ne tas gudrākais prāts pasaulē, bet ar pamatīgu sitienu, par kuru, konkrētāk no uzvarām gūstamo peļņu, ir ieinteresējušies kriminālpasaules pārstāvji, bet censoņa treneris ir kategoriski pret šāda elementa iesaistes.

Ārpus kategorijas, bet tādēļ vēl vairāk pamanāms ir The Bloody Bokhara by William Campbell Gault stāsts. Tajā kā negaidīts viesis Armēņu izcelsmes paklāju un audeklu veikāla viendien ienāk ļoti skaista dāma Klēra un uzreiz apbur veikala īpašnieka dēla uzmanību, turklāt drīz vien seko piedāvājums vēlāk pie viņas novērtēt paklāju kolekciju un vienu ļoti īpaši vērtīgu eksemplāru. Jau no paša sākuma tā izcelsmes stāsts un pēdējo īpašnieku vēsture šķiet aizdomīgs. Arīdzan sievietes izmantotās frāzes vairāk šķiet kāda iemācītas, ne eksperta pieredzes iegūtas. Tā vien šķiet Klēru kāds izmanto uzmanības novēršanai, lai realizētu patieso mērķi.

Atmosfēras ziņā, kas vairāk jau vilktu uz potenciāli paranormālu stāstu, vai vismaz tā ļaundari gribētu, lai tā izmeklētāji nodomātu, ir The Shireking Skeleton by Charles M. Green. Šajā stāstā gana ekscentrisks profesors ar ietekmi un naudu panāk, ka nesen mirušas personas skelets nonāk viņa īpašumā. Attiecīgais indivīds dzīves laikā bijis viņa tuvākais ienaidnieks un galvenais konfliktu avots. Tomēr acīmredzami, kāds šo faktoru izmanto, lai terorizētu profesoru, lai pārliecinātu viņu, ka uzdarbojas mirušā gars, kas par šo rīcību nebūt nav priecīgs.

Ne visi privātdetektīvi ir apveltīti ar to diženāko prātu, kas gan beigās netraucē atrisināt noziegumu un nekļūt par policistu galveno aizdomās turamo. Tā stāstā Murder in Bad Luck by Wyatt Blassingame privātdetektīva rīcība atrodot līķi, bet nobīstoties, ka slepkava varētu vēl turpat blakustelpā būt, ir izraut upura mugurā vēl esošo nazi un atstāt uz tā visus savus pirkstu nospiedumus, un kā jau izdomātā stāstā pienākas, tad tieši tajā brīdi kāds cits viņu tādu ierauga.

Kas pamanāms, ka vairumā stāstu to publicēšanas laikā, izpratne par nozieguma vietas neizjaukšanu, atstāt to neskartu, lai varētu iegūt pēc vairāk pierādījumu un pavedienu vainīgo notveršanai un vēlākai notiesāšanai, vēl nav tādā līmenī, kādu to šodien vairumam būs uztrenējuši dažādie izmeklēšanas seriāli.

Ir arīdzan pa stāstam, kuri tā vien šķiet iekļauti vairāk aiz citiem iemesliem, ne kvalitātes pēc. Būtu tā vēsturiskā ietekme uz žanru kā tādu vai Bracelets by Katherine Brocklebank stāsta gadījumā gana unikāls gadījums, kad izdodas publicēt kā sievietei ne tik vien zem kāda pseidonīma vai iniciāļu kombinācijas, bet zem sava īstā, pilnā vārda, kas pulp fiction pasaulē kā tādā ir bijis liels retums. Cita situācija ir ar stāstiem, kuri kā The Maltese Falcon by Dashiell Hammett ir ietekmējuši kriminālromānu, detektīvu žanru kā tādu. Varu saskatīt un saprast iemeslus, kas laika gaitā šo darbu ir ierindojuši klasikas kategorijā, bet personīgi šī īsā grāmata mani nebūt neieintriģējā visās savās ar citiem darbiem salīdzinoši daudzajās lapaspusēs. Ko gan nevar teikt par pašu īsāko stāstu krājumā Waiting for Rusty by William Cole, kurā bārā iebrāžas četrone, pēc paskata liek pārējiem klientiem atcerēties, ka kaut kur citur ir kas steidzīgi darāms. Pa radio ziņu īslaidumos ik pa brīdim izskan ziņas par policijas progresu nesen pastrādātas bankas aplaupīšanas zagļu ķeršanā, sarunājuši, ka satiksies ar līderi Rusty tur. Četrones galvenā ir sieviete, bet arī vairāk vien aiz tā, ka ir bosa dāma. Vien pamatīga vilšanās un padošanās seko, kad pēdējās ziņas pa radio vēsta, ka Rastijs ne tikai notverts, bet notverts līdzās esot citai sievietei.

Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl The Black Lizard Big Book of Black Mask Sotries krājumā iekļautos stāstus, bet tad jau nebūtu interesanti pašam lasīt. Vienīgais lielais mīnuss, kas pietrūka, bija stāstu kategorizācija pa tematiem vai vismaz to hronoloģiska secība vai kāda cita veida sistemātisks izvietojums. Tikmēr to tikpat lielā mērā atsver oriģinālās ilustrācijas stāstu sākumos.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #8-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Katru gadu vairāki simti tūkstošu personu pazūd bezvēsts, katru gadu vairāki tūkstoši mirstīgo atlieku paliek bez identifikācijas (Džoni vai Džeinas Do). Tāpēc detektīves Treisijas parādītais talants un apņēmība sērijas astotajā un devītajā grāmatā ir vēl jo vairāk vērti.

Pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem Treisija izmantoja iespēju un ieganstu, lai atpūstos no darba un pavadītu vairāk laika ar ģimeni, bet nu pienācis laiks atgriezties darbā. Diemžēl tiešais priekšnieks Džonijas Nolasko izmantojis iespēju, lai viņas vietā ieliktu citu detektīvi sievieti, turklāt minoritāti, lai iespītētu un liegtu iespēju atgriezties vecajā postenī. Tā vietā par to pašu algu un sociālajiem labumiem piedāvā vietu ‘’Auksto lietu’’ nodaļā, kuras vienīgais detektīvs izdomājis doties pensijā.

Lai arī Treisiju sākotnēji nomāc šaubas, pakļauties Nolasko gājienam, vai tomēr palikt un censties saukt pie atbildības ļaundarus, lai cik sen noziegums nebūtu pastrādāts, tad galu galā Treisija nav mājās sēdētāja, pat ja tagad mājās ir mazs zīdainis (meita) un mīlošs vīrs, advokāts Denijs, kura padomu ar prātu izvēlēties auksto lietu, kuru censties atrisināt, labi zinot, kā Treisija var ieciklēties, lai tiktu pie veiksmīgas izmeklēšanas atrisinājuma.

Par nožēlu vai kā, bet Treisijas pirmā aukstā lieta, pirms pieciem gadiem pazudusi piecgadīga meitene, grāmatas sižetā kļūst pavisam sekundārs. Galveno uzmanību tā vietā ieņem cita, aktuālāka un svaigāka nesen pazudusi jauna sieviete, kura pēc skrējiena pa vietējo mežu vairs nav manīta. Neraksturīgi sev nav nevienam devusi ziņu, ka kaut kur dotos, ne darba vietā paņēmusi brīvas dienas. Cilvēkresursu trūkuma dēļ arī Treisija tiek sava loma šajā pazudušās personas meklēšanā. Interesanti, ka galvenie aizdomās turamie vairāk vai mazāk, vien ar sīku pārsteigumu noslēgumā, tiek atklāti jau sākumā, lai lasītājs varētu prātot un sekot līdzi viņu klupšanas akmenim, kuru Treisijai un viņas kolēgiem atrast.

Noslēdzoši pagaidām sērijā pēdējā iznākusī grāmata What She Found sižets jau atbilstošāk Treisijas jaunajam amatam rit par un ap pirms aptuveni 25 gadiem jaunas žurnālistas un līdzīgi kā Treisija jaunas māmiņas Lisa Childress pazušanu. Tā vien šķiet toreiz detektīvi nav diži centušies izmeklēt citas iespējamos aizdomās turamos, kā vien vīru, un neko aizdomīgi, kas novestu pie sievas atrašanas neatrazdami, pazudušās personas lieta atdzisusi, līdz brīdim, kad tā nonāk Treisijas nagos. Drusku aizdomīga detektīvu rīcība, vēl jo vairāk, ja Liza bija izmeklējošais žurnālists ar vairākiem tapšanas fāzē esošiem projektiem, rakstiem, starp kuru intereses objektiem noteikti kādam nepatika Lizas pievērstā uzmanība.

Kā iepriekš, tā arī šajās divās grāmatās autors Robert Dugoni ik pa brīdim (sērijas sākumā, it īpaši pirmajā vairāk) izmanto atmiņu ainas, lai, neatklājot vainīgā identitāti, piešķirtu papildus intrigu, skaidrojumu notikušajam no upura puses. Lai arī Tracy Crosswhite sērijā neviena no grāmatām neliek saķert galvu, cik slikti nostrādāta tā būtu, tomēr apziņa, ka Treisijas lietu atrisināšanas veiksmes faktors neizkustēs no vietas pat pie aukstajām, gadiem citu spēkiem neatrisinātājām lietām, ir drusku paredzamības ziņā nogurdinoši. To sakot, jāpiebilst, ka tas saprotami nāk līdz ar žanru un izpildījums ir labs un izklaidējošs.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #4-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nereti upuri Tracy Crosswhite sērijā kādā dzīves mirklī pieņem vienu nepareizu lēmumu, kas noved pa līdz tam neizpētītu lēmumu taku, vai uzklausa padomu apmeklēt korporatīvu ballīti, kā tas noris ceturtajā sērijas grāmatā The Trapped Girl, un sanāk iepazīties ar pēc pirmā iespaida gudru, šarmantu, asprātīgu un citādi pievilcīgu jaunu vīrieti.

Andrea Stickland līdz pirmajam liktenīgajam vakaram vairāk uzturējās savrup no citiem gan darbā, gan privātajā dzīvē. Varbūt daļēji no emocionālās traumas zaudējot vecākus autoavārijā agrā vecumā, bet pavisam noteikti mātes māsas vīra uzmākšanās nevarēja nākt par labu ne pašapziņai, ne spējai citiem tik viegli uzticēties, bet barjeru vari noturēt nepārrautu vien tik ilgi, vien līdz brīdim, kad personāžs ar talantu spēj atrast vājo vietu aizsardzībā.

Interesanti pavērsieni vismaz šajā grāmatā, paņēmiens, kuru vienas sērijas ietvaros labāk neatkārtot, ka Andrea atšķirībā no citiem pamanās par mirušu tikt pasludināta vairāk kā vienu reizi. Talants un spriedzīte mistērijas trillerī, kas lieti noder, lai noturētu lasītāja vai klausītāja interesi līdz pat kulminācijas brīdim.

Tikmēr sērijas gaitā attiecības no vienas grāmatas uz otru starp Treisiju un advokātu (bērnības draugu) Denu pāriet no vienas fāzes uz otru. No saderināšanās uz precībām, no grūtībām Treisija palikt stāvoklī daļēji viņas vecuma dēļ un psiholoģiskiem pārdzīvojumiem pēc speciālistu apmeklējumiem. Līdz negaidīti pozitīvam pārsteigumam vienas grāmatas ietvaros, tālāko pārēju uz sestās grāmatas A Steep Pricesižetu, kuras izmeklēšana tiek atrisināta Treisijai būdamai stāvoklī, un noslēdzoši septītajā A Cold Trail, kad pirmo reizi karjerā Treisijai ir pamats uztraukties, vai darbadiena nebūs pārāk bīstama, kas liegtu dzīvai atgriezties pie ģimenes.

Atgriežoties drusku atpakaļ uz piekto Close to Home grāmatu, tad par primāro sižetu tajā kļūst 12gadīga melnādaina, talantīga basketbolista notriekšana ar auto, kad puisis pēc vēlas spēles ar kājām mēro ceļu mājup. Nav vērojamas bremzēšanas pēdas ne pirms, ne pēc trieciena, tikmēr vecāki un radinieki nelolo diži lielas cerības, ka policija vēlēsies un spēs palīdzēt tādiem kā viņiem saukt pie atbildības puiša slepkavu. Turklāt pats izmeklēšanas sākums, kad atklājas, ka auto īpašnieks strādā Jūrniecības spēku bāzē~, tā teikt ir viens no savējiem, nelolo viņiem lielas cerības. Nebūtu pirmā reizi, kad tādam izdodas izsprukt cauri sveikā.

Ar piekto sērijas grāmatu un pagaidām turpinātu gan sestajā, gan septītajā sērijas grāmatā ir paralēls sekundārais sižets, kas līdz ar grāmatas beigām sasaistās ar primāro sižetu, pat ja līdz tam autors ir gana labi pacenties iesēt šaubas. Autoram Robert Dugoni pavisam noteikti var dot uzslavu attiecībā uz to, kuru vainot visos attiecīgajā grāmatā minētajos noziegumos, it īpaši, ja tos šķir gana nozīmīgs laika periods, kā tas ir septītajā A Cold Trail grāmatā, kad Treisija un Dens atgriežas dzimtajā Cedar Grove pusē, kamēr Dena māja tiek renovēta un pielāgota jaunajām vajadzībām. Pie viena Treisijai, par spīti jaunajam māmiņas statusam tiek palūgts izmeklēt māsas Sāras draudzenes slepkavību vien dažus mēnēšus pirms māsas pazušanas, kuru toreiz pierakstīja Edmund House ļaundarībām, bet, par ko tagad dažiem radušās šaubas. Vēl jo vairāk, kad šķietami nejaušā medību negadījumā tiek nošauts meitenes vecāku nolīgtais advokāts.

Atgriešanās mājās, lai izmeklētu vēl vienu senu noziegumu, kas sērijas gaitā vai vislabāk pirmajā grāmatā nemaz nav pieminēts, var tikt izmantots efektīvi tik vienreiz. Ļoti ceru, ka autors nepieļaus kļūdu, lai dienasgaismā izceltu vēl kaut ko negaidītu. Tikmēr privātajā sfērā Treisijai viss rit loģisku turpinājumu gaitu, bet gribētos cerēt, ka sērija netiks izvilkta šķietami bezgalīgi.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.