Cultivation

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Multiverss ir pilnāks par pilnu ar galvu reibinošiem artefaktiem. Šķiet ‘’tikai’’ jāpasniedzas drusku tālāk, jāpacenšas drusku vairāk un tie būs rokā, lai Defiance of the Fall sērijas galvenais varonis Zakarijs ‘’Zaks’’ Atvuds vai jebkurš cits, būtu tas viņa sabiedrotais, ienaidnieks vai neitrāls Sistēmas spēlētājs, spētu turpināt vairot un audzēt savu kultivācijas spēku, līmeņus un visādi citādi ar to saistītās statistikas atribūtikas. Tikmēr sižetā, kas jo tālāk sērija tiek turpināta, jo vairāk pēdiņās liekams termins, virzās uz Visuma starpsektoru karu, kas Zaka gadījumā izpaužas viņa vadīto spēku cīņās par Kan’Tanu (izrunā kā Kentanu) klanu.

Lai cik saspringtas un brīžiem šaubīgas kaujas nenoritētu, tad par gala iznākumu par labu galvenajam varonim lasītājs var iztikt bez šaubām. Vienīgi Zaku brīžiem sāk pārņemt maza mazītiņa vainas apziņa vai vismaz satraukums attiecībā, cik daudz padoto pavalstnieku dzīvības katra lielāka vai mazāka saķeršanās neprasa. Bet to tad var viegli pārdzīvot un sagremot, kad atceras, ka gan pats, gan jebkurš cits izdzīvojušais sabiedrotais pēc uzvaras kļūst jo spēcīgāks un par spīti Sistēmas Multiversa mežonīgajiem apmēriem, jo augstāk kāpj, jo tomēr ierobežotāki ir pašas augstākās kvalitātes resursi.

Vienlaikus momentā šo trīs grāmatu laikā, kad Zaks paviesojas uz Zemes, lai pēcāk tikpat ātri dotos savās gaitās, ir jāpievelk groži, jākļūst stingrākam pret zemiešiem, kuri pārāk ērti iekotelējušies viņa un tā sabiedroto izveidotajā un lielākas bildes skatījumā mānīgajā drošībā. Ja vien ir vēlēšanās ilgtermiņā cilvēci no laikiem pirms Sistēmas uzrašanās, pirms Defiance of the Fall sērijas aizsākuma vēl uzturēt pie dzīvības un neļauties pašplūsmai, kura nesaudzē nevienu, tad drusku jāpaskubina slinkākie un, pieklājīgi sakot, jāsadod pa pēcpusi citiem.

Turpinot par kultivēšanu un galvenā tēla izaugsmi, tad Zaks pieķer sevi pie domas, ka viena daļa no agrāk iegūtajām spējām, no kurām uz dažu labu izteikti paļāvies, lai gūtu panākumu, tagad stigst ne tikai putekļainā aizmirstībā un reti kad tiek izmantota, bet pat ir kā lieks resursu patēriņš, kuri noderētu kam citam un dotajā brīdī krietni efektīvākam.

Zaks, kā jau tas piederas, esot galvenajam varonim, ir OP (overpowered) un viņš ir spējis tikt pie retas duālu klašu iespējām, kas gan nav tik reti, lai Sistēmā tam nebūtu savs termins – ‘’edgewalker’’. Zaka gadījumā tās ir Dzīvības un Nāves (Life and Death) saistītas klases. Un tad var pie reizes, ja ir tāda luste, izvērst filozofiska rakstura pārdomas par jautājumiem, kas gan īsti skaitās ‘’dzīvība’’, ja dzīvie miroņi (nebūs zombiji) Sistēmas ietvaros nenozīmē gluži to pašu, kā citkārt varētu padomāt.

Defiance of The Fall būdama LitRPG fantāzijas subžanra darbs neiztiek bez līmeņiem, kur autors J.F. Brink, sērijai aizsākoties, izvēlējies iztikt bez pieredzes punktu uzskaites, ne bez līmeņiem, kurus tad sarindot burtu sistēmā, kur A skaitās pats augstākais. Viss būtu rožaini un jauki, ja ne šo grāmatu ietvaros, kad jau #11 grāmatas ietvaros ir moments, kad Zaks itkā sasniedz E ranga pīķi (un tajā vēl ir joprojām) neuzrastos moments, kurā visa uzmanība tiktu pievērsta jaunai klasifikācija (varbūt subklasifikācijas iekš burtiem). Tā Zaka gadījumā puisis aizsāk iekļaušanos Hegemony kārtā, kur arī tikt līdz pīķim nemaz pat šo trīs grāmatu un nedaudz virs 1800 lapaspušu laikā nemaz nav iespējams. Ar ko šīs alternatīvās un paralēlās klasifikācijas nebeidzas – vismaz šobrīd iztiekot vien ar Monarhijas ranga pieminēšanu.

Jāatzīstas, ka saturīga sižeta attīstības substances ir tik maz (jūtami mazāk aptuveni pēc #9 grāmatas) un nerodas iespaids, ka autoram būtu padomā nosprausts mērķis un finiša taisne, uz kuru sēriju virzīt (tā teikt turpinājumi var sekot, kamēr pašam apniks), ka audio versiju klausoties var sanākt reto momentu, kad kaut kas puslīdz sakarīgs tik tiešām notiek, palaist garām. Tie vienkārši pazūd epizodisku notikumu jūra, kuriem vai nu nav nekādas ietekmes un sasaistes ar vēlāk notiekošo kārtējo epizodi, vai arī tā ir ļoti minimāla.

Līdzīgu iespaidu var attiecināt uz ntajiem mazajiem, pat ne otrā plāna tēlu skaita. Viena liela daļa tiek izmantoti pieminētajās epizodēs, lai būtu kā atbalstošais personāls, ja ne gluži kartoniskas butaforijas galvenajam tēlam. Lai pēcāk tiktu ja ne pilnībā aizmirsti, tad drīzāk vēlākā momentā atkal epizodiski izmantoti. Gandrīz piezogas sajūta, ka sanāk vairāk ieklausīties un censties piefiksēt jauna tēla vārdu, nekā kādu pat puslīdz aizraujošu sižetisko pavērsiena gaitu.

Nav gluži tā, ka Zaks būtu vienīgais puslīdz sakarīgais tēls visā sērijā, kuram autors pievērstu uzmanību. Tādi ir agrākos pārdomu rakstos pieminēts uz Zemes mītošo dēmonu līderis Agrass vai kāds cits no Zaka tuvākajiem sabiedrotajiem, bet šajās trīs grāmatās pievērstā uzmanība tiem arī jo tālāk, jo vairāk krītas. Pat #7 grāmatas ietvaros mātes (pieder pie Technokrātu frakcijas) nolaupītā māsa Kenzija tiek vien retu reizi pieminēta. Un kad autors izdomājis pēkšņi piedāvāt pavisam jauna tēlu fragmentāru skatpunktu, gribas nodomāt, ka ko nu vairs. Iespēja jēdzīgi izveidot iespējas piedāvāt sēriju, kurā skatpunkti mijas starp vairākiem tēliem sen kā jau nokavēta. Tad jau labāk uzsākt jaunu (sēriju).

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

Version 1.0.0

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zakam, kā jau tas piederas Defiance of the Fall sērijas galvenajam tēlam, kuram vēl priekšā ne viens vien piedzīvojums sērijas turpinājumos, devītās grāmatas noslēgumā izdodas veiksmīgi izkļūt no pa Sistēmas Multiversu klejojošā kosmiskā vaļa Oruma. Gan piedzīvojumos pirms Oruma, gan tā iekšpusē radītajā vidē Zaks pavadījis vairāk kā vienu vai divus gadus un laiks atgriezties atpakaļ uz mājās. Vismaz paskatīt un piefiksēt, kā klājas kā planētai kopumā, pār kuras virs-lordu izdevies tapt, tā arī paša izveidotajai Atvuda impērijai.

Ja no vienas puses Zaku uz mirkli pārņem vilšanās, ka ar uzticēto atbildīgu attiecīgie personāži tiek pat ļoti labi galā, tad vilšanās, ka viņa iesaistīšanās lietas rit vairāk vai mazāk bez aizķeršanās, ir īslaicīga, jo tas tikpat ātri atkal ļauj nodoties personīgajai kultivēšanas izaugsmei un vispārējai statu uzlabošanai, kuras temps, lai cik galvu reibinošs nebūtu, nekad nevar būt par ātru.

Pirms gan Zaka tēls var tam nodoties ar pilnu atdevi, gluži bez viņa iesaistes un padoma Jaunās Zemes (gan ģeogrāfiski, gan iedzīvotāju ziņā pēc Sistēmas uzrašanās) un Portatvudas impērijas pavalstniekiem neiztikt. Vēl jo vairāk, ja tie teju vai aiz gara laika paši izmanto Sistēmas dāvātu iespēju kļūt par invāzistiem citā jaunintegrētā planētā, kura sērijas ietvaros ir ar Insolisas vārdu. Par cik paši nesen izbaudījuši uz savas ādas, ko nozīmē naidīgu spēku iebrukums uzreiz pēc pārmaiņām, ko nes kā no zila gaisa nokritis Sistēmas paziņojums ‘’Welcome to Multiverse’’, tad Velari vadītie spēki, lai arī ir kā iebrucēji, tad neizpaužas bezmērķīgā vardarbībā un postažas sēšanā terora nolūkos vien, bet līdz galam tomēr neizdodas pretinieku pielauzt un vien galvenā varoņa iesaistīšanās Zaka veidolā beidzot izkustina iestagnējušo karadarbību.

Defiance of the Fall sērijas individuālos romānus nevarētu ierindot tādas sērijas kategorijā, kuras autors (J.F. Brink) sniegtu to labāko atgādinājumu, kas noticis iepriekšējos romānus, lai gadījumā, ja starp iepriekšējo būtu izlaista lielāka laika pauze, lasītājs tiktu pēc iespējas ātrāk un labāk noorientēts, kas ir kas, kur nu vēl, ja kāda iemesla pēc gadās iesākt sēriju tās ‘’vidū’’. Tomēr vienlaikus ar šiem trim romāniem sērijā jo biežāk novērojamas epizodes, kuras lielākā sižeta griezumā, un vēl jo mazāk attiecināmi uz turpinājumiem, nav ar lielāku pievienoto vērtību, kā vien padarīt Zaka tēlu spēcīgāku. Jo biežāk ir piedzīvojumi piedzīvojumu pēc ar cīņas epizodēm ar paredzamu iznākumu vai nu ar dažādiem mošķiem (vien neliels intereses kāpums, kad #12 vāka noformējuma gadījumā viena no tādām cīņām ir ar monstru no grāmatas vāka – Stormgliders tiem sugas vārdā) vai pārsvarā maznozīmīgiem tēliem, kuri tālākā sižetā tikpat ātri tiek piemirsti.

Audio versijā ierunātājs Pavi Proczko veic uzteicamu sniegumu, lai klausīšanās process no grāmatas uz grāmatu, kas jau sāk jau palikt drusku pārāk labi paredzama tās sižetiskajā gaitā. Tā arī lasītprieka un baudāmības bonusu sniedz Zaka un dēmona Agrasa tēla savstarpējā attiecību dinamika un dialogi, kuros Agrass labi saprot, ka jāturas vien būs pie Zaka sāniem, jo tā absurdi augstais Veiksmes atribūta līmenis sniedz tā sabiedrotajiem (pat salīdzinoši nesen sastaptiem) tik vērā ņemamus labumus, ka būtu muļķīgi meklēt laimi citviet. Pat ja ir brīži, kad gandrīz vai zaļam jāpaliek no tā, cik vienam nepārtraukti var veikties.

Defiance of the Fall nevar lepoties ar augstāko romantisko sižetu saturāciju, pa kuru laiku, kad tikpat kā bez apstājas jānododas kultivēšnai, tad tomēr bez tās Zaku autors neatstāj. Turklāt vēl ar potenciālu apveltīta vairāk kā tik viena romantiskā interese vai vismaz tāda, kura Zakā saskata izdevību pašai pacelties Sistēmas izveidotajā pasauļu kārtībā. Tomēr no visām vien Katejas tēlam, kurai sižeta skatpunkts pa savai reizei pievēršas arī individuāli pirms atkalsastapšanās ar Zaku, ir ar spēcīgāko varbūtību uz veiksmīgu iznākumu. Vēl jo vairāk, ja arī no Zaka puses ir interese, turklāt gana liela, lai vēlākā epizodē #12 ietvaros Zaks to mierinātu neuztraukties, ka viņš to varētu pamest aizmirstībā tikai aiz tā, ka viņas kultivēšanas tempi ir lenāki.

Kā ne kā to pašu varētu teikt teju par visiem Zaka sabiedrotajiem un/vai draugiem, kurus, ja var ticēt nu jau vairāku grāmatu garumā piesolītajam starpsektoru karam (Zeme atrodas iekš Izekia sektora), Zakam gan ‘’jāpavairo’’, gan jāpalīdz kļūt spēcīgākiem, nevar tikai sevi prioritarizēt, tādēļ reizēm, atceroties atgriešanos uz Zemes #10 ietvaros, ir jābūt drusku skarbākam nekā gribētos, jo viena liela daļa pārāk ātri aizmirsusi, cik bīstama var būt Sistēma. Tā teikt, Zaks vēloties radīt pēc iespējas drošākus apstākļus pēc iespējas lielākam skaitam uz Zemes gandrīz vai pārcenties, ko uz slinkāku prātu orientēti saprotami izmanto.

Bet, lai cik skarbs Zaks nebūtu, Sistēma agri vai vēlu būs nežēlīgāka un ar brutāli tiešu pieeju atlasīs vājos no spēcīgajiem, kuriem būs lemts turpināt izdzīvot. Un tikai kļūstot spēcīgākam to būs lemts sasniegt, kas tad arī ir sērijas un galvenā varoņa mērķu pamatā.

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdama atvase Fan Wang klana galvai un spēcīgākajai no tā sievām Menšui (par cik klausījos audio versiju, tad attiecībā uz personu un arī vietvārdiem, kā esmu tos saklausījis) Yu bija jābūt tikpat, ja ne vēl spēcīgākai. Bet klanam nezinot, kāds cits no malas iejaucas tieši viņas un citu zīdaiņu Čī zīmes noteikšanas ceremonijā, kas viņas gadījumā to korumpē un nolemj turpmākiem nožēlojamiem 13 dzīves gadiem.

Nožēlojamiem, jo citi klana biedri un it īpaši pirmās sievas Hvei Činas divi dēli (un arī viņa pati) ne dienas nenogurstoši to viņai gan atgādina un ne jau tikai ar plikiem vārdiem verbāla huligānisma veidā vien. Sižeta katalizators meklējams vienā tādā epizodē, kad pieminētie Hvei Činas dēli un bariņš to līdzskrējēju pārsteidz Yu nesagatavotu un smagi piekauj, bet ne tik ļoti, lai meitene vēlāk nespētu tos iztraucēt, kad tie līdzīgā manierē ļauni priecājas un šoreiz pat mēģina nogalināt ievainotu tīģeri, kuram vēl nav piekļuve čī maģijai un līdz ar to itkā būtu viegli un bez uztraukuma pieveicams.

Būtu tā apstākļu sakritība par labu sērijas galvenajai varonei vai kas cits, bet Yu par spīti saviem ievainojumiem mēģina iejaukties un kaut kā nebūt paglābj savainotā tīģera dzīvību (vismaz uz attiecīgo momentu), bet reizē neviļus pie viena uz neatgriešanos izmaina savu dzīvi, jo kā redz, šajā pasaulē eksistē dievi. Un pat ja pirmo divu grāmatu ietvaros tie vairāk darbojas fonā, tad šī iejaukšanās attiecībā uz Yu ar laiku nenoliedzami ieviesīs būtiskas izmaiņas pasaulē kā tādā.

Bet tikai tāpēc, ka Yu čī zīme un piekļuve maģijas spēkam būtu pēkšņi attīrīta no tai piešķirtās korupcijas zīdaiņa vecumā, nenozīmē, ka viņa vienā mirklī kļūtu par neuzveicamu kaujas mašīnu. Realitāte vēl ir tālu no tā un viņas atmodinātās spējas ir jātur cieši noslēpumā prom no svešām acīm un pļāpīgām mutēm. Turklāt vēl, cik tas nosakāms, potenciālais spēks milzīgs un pārspēj teju visu, kas dzīvajā atmiņā redzēts. Tā arī Yu trenēšanai izraudzītā persona jāizraugas jo rūpīgi, par ko kļūst pašas klana galvas un tēva kādreizējā skolotāja par vecmammu sauktā Huan, kuras treniņu metodes par maigām nenosauksi un varbūt dažs labs par skarbām nodēvētu, bet pateicoties kurām otrās grāmatas ietvaros Yu varēs justies drošāk. Un pat tad bez atslābšanas jāturpina iesāktais, jo šajā pasaulē spēks izsaka visu, un lai arī Yu potenciāls ir neizmērojams, tad citi uz attiecīgo momentu ir krietni spēcīgāki un mēģinās visu, lai laicīgi viņu apturētu.

Jade Phoenix sāgas otrā grāmata Revealed turpinās, kad vecmamma Hvana ir sniegusi Yu, cik nu viņas spēkos bijis, un tālakais čī maģijas spēju attīstības ceļš atrodams kādā no sektām, kas Yu gadījumā ir Melnā pūķa sekta un kļūšana par tiešo mācekli sektas līderim Bin Venam. Bet varam būt droši, ka aiz Bin Vena šķietami labestīgās rīcības, arīdzan jo ir brālēns Yu mātei Menšui, slēpjas savtīga motivācija. Kas gan nenozīmē, ka viņš nedarīs visu, lai, līdz to panākšanai, palīdzētu Yu kļūt spēcīgākai un neļautu citiem tai nopietni kaitēt.

Diemžēl sektas teritorija ir liela, kā sektas līderim tam pašam ir daudz pienākumu, no kuriem liela daļa tiek arī deleģēti citiem, tad nu ne vienmēr iespējams visu noturēt grožos. Attiecībā uz negatīvo citu attieksmi pret Yu tad nokļūšana Melnā Pūķa sektā diemžēl neko krasi neizmaina, pat ja šeit neviens nezina par Yu stāvokli līdz 13gadu vecumam, tad to nomaina aizspriedumi par maznozīmīgāku klanu atvasēm, it īpaši, ja tās nāk no impērijas pierobežos. Ignorējot faktu, ka tieši pierobežas klani ir tie, kuri pasargā impērijas iekšieni no konstantiem dēmonisku briesmoņu uzbrukumiem.

Par laimi, Yu tāpēc neļaujas krist izmisumā, bet tieši otrādi viņas vienmēr gatavā vēlme būt atsaucīgai un labestīgai pret citiem, ja tam ir pamats, ļauj iegūt vispirms draudzību ar istabas biedrenēm un pēcāk arīdzan izveidot pašai savu sekotāju grupu (un otrās grāmatas beigās pat savu frakciju sektas ietvaros). Pat ja nevar nesaskatīt, ka Yu kā galvenā varone vairāk vai mazāk tomēr ir neizskarama un mēro ceļu, lai kļūtu tik spēcīga, ka neviens tai nespētu stāties ceļā (ja nu vienīgi tiek rasti jauni ļaudari ar lielāku spēku), tad rakstura ziņā būtu viegli iztēloties viņu kļūstam par tādu kā anit-varoni, kura vēlāk stājas uz atriebības ceļa, kad ir gana spēcīga.

Bet vismaz sērijas sākumā nekas par ko tādu neliecina. Drīzāk būtu vērojams pretējais, kā arī rakstura noturība par spīti visiem tās ceļā noliktajiem šķēršļiem Yu vēl atradīs laiku, lai varētu palīdzēt citiem un ar piemēru pievērst sev atbalstītājus, kuriem realitāti netraucētu saskatīt paša aizspriedumi vai akla vēlme kļūt jo spēcīgākam, bet reizē vēlēšanās citiem to liegt.

Revealed noslēgums liek domāt, ka sērijai nav paredzēta vien kā dualoģija, bet, par cik ne iekš Goodreads, ne Amazon nav nekas atrodams par trešo grāmatu, tad kā lasītājam pieņēmu lēmumu diži vairāk negaidīt. Un kopumā varētu teikt, ka labprāt redzētu turpinājumu, pat ja vispārējos sižetiskos vilcienos Yu uzvaras gājiens būtu visai paredzams iznākums.