Plum Parrot – Victor of Tuscon #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sen tik sen tālā pagātnē Zeme reiz patiesībā bijusi maģiskas Enerģijas pārpilna. Tieši no tādiem laikiem cilvēces kolektīvajā atmiņā saglabājušies stāsti par milžiem, titāniem, fejām, rūķiem un visiem citiem mūsdienās vien fantāzijas romānos sastopamiem radījumiem. Tā arī bija domājis Victor of Tuscon sērijas galvenais varonis līdz dienai, kad viņa pasaule izmainījās uz neatgriešanos.

Pirmajā momentā jebkurš un pats Viktors varētu nodomāt, ka viņa nokļūšana vispirms Fanvatas pasaulē un pēcāk Zaforā, kas gan ceturtās grāmatas Titan Blood ietvaros sērijas ietvaros šķiet ir vien tāds kā izmests līkums pirms atgriesties atpakaļ. Tad jo tālāk autors izvadā Viktoru pa piedzīvojumiem un tajos sastaptajiem pretinieku pilnajiem ceļiem, jo vairāk Viktors atklāj jaunas spējas, turklāt diezgan unikālā un dažam labam groteskā sakauto naidnieku siržu apēšanas veidā un caur šādu metodi piekļūst senču atmiņu vīzijām no attiecīgo Enerģijas pārbagātības laikiem, kā visa ietekmē Viktors maz pamazām pārtop, par ko krietni atšķirīgāku, kā vienkāršs cilvēks arī bez visām jaunajām Talantu un ar tām saistītajām spējām (pieejamām burvestībām), jo vairāk rodas aizdomas, ka tā vis tik vienkārša sakritība vis nebūs.

Kā tas piederas, tad piedzīvojumu ceļš varbūt arī tiek uzsākts vienam, bet palikt vienam piedzīvojumos, ja ir vēlme izdzīvot ilgāk par vienu vai divām grāmatām, nebūts lemts. Noslēdzoties trešajai Spirit Hunter un aizsākoties turpinājumam, par tādu ir kļuvusi Vala. Kapteine, kura sākotnēji pret jebkuru svešinieku cenšas izturēties ar profesionālu pietāti vai pat no malas šķietamu vēsumu, kas daudzus ilgtermiņā drīzāk pat atgrūstu Bet abiem esot vēl par Fanvatu svešākajā Zaforā, nav izvēles, kā neizbēgami, bet sižetiski ne uzreiz satuvināties kopīgi pārciestos piedzīvojumos, ja ir vēlme atgriesties arī Viktoram nu par mājām saucamajā planētā Fanvatā.

Lai arī Titan Blood ir ar izklaidējošu sižetu, tad, par cik nākošo divu grāmatu ietvaros tai nav dižas nozīmes, tad par un ap to paterētā lpp laika izskaidrojumos gandrīz šķiet lieki pavadīts laiks. Ja nu vienīgi ņem vērā nenoliedzamu faktisko uzlīmeņošanās labumu, kas gan ir neizbēgams viens no gala iznākumiem katras sērijas grāmatas ietvaros. Papildus tam nevar neatzīmēt pat uz Fanvatas, kura varbūt tās iemītniekiem šķiet jau sena, bet ne tuvu nestāv klāt Zaforai, kurā sastopami vēl lielāka radījumu dažādība. To skaitā par sabiedroto iegūta pūķene (maģija ļauj eksistēt cilvēka veidolā un izmēros) Tesa, kuras sniegtā palīdzība un zināšanas noderīgas gan akutājā brīdī uz Zaforas, gan vēlāk jau bez viņas tiešas asistēšanas un klātbūtnes.

Viktors varbūt un cerams nav tik unikāls un īpašs, lai viņa spēju avots, kad sākotnēji iegūst Spirit Core un caur to ar emocijām saistītus Talantus, nebūtu kaut kas līdz šim neredzēts, bet nenoliedzami, lai kādi pakāpeniski bīstami pretinieki netiktu tam likti par šķēršļiem, ir gana spēcīgs, lai, spējām progresējot, spētu tos pieveikt. Ja vēl sērijas pirmajās grāmatās Viktors gana bieži moka sevi satraukumos par potenciālu iespēju zaudēt cilvēcību, tā agrāko ‘’Es’’ vēl no Zemes eksistences laikiem, tad pakāpeniski un jo vairāk iepazīstot, ka teorētiski un pratiski vien atgūst senču reiz iespēto, pat ja tas ntās paaudzes atkapakļ vēl pirms aizvēstures laikiem, domām liek sākt mainīties.

Interesants, bet visai epizdosisks ir pārdomu moments, kad Viktors atklāj, ka nemaz nav gluži vienīgais cilvēces pārstāvis uz Fanvatas uz Zemes, ka uz tās pat ir to izveidota kolonija. Vien sērīgā noskaņojumā par vecmammu un citiem tuvajiem liek ieslīgt pavērsiena šoks, jo tie ne tikai uz Fanvatas nav nokļuvuši caur kādu nebūt maģisku portālu, bet atkļuvuši ar paaudžu tipa kosmoskuģu palīdzību, kuri, esot uz Zemes, bijuši vēl vien idejiskā izstrādes līmenī. Laika plūsmas linearitāte Viktora gadījumā gluži nebūs izdomāts relatīvs jēdziens.

Piektais turpinājums Battlemaster liek Viktoram un tā sabiedrotajiem, starp kuriem Relijas tēls (un gandrīz visas ieceres galvenā sponsore) salīdzinoši nesen pat par naidnieku bijusi saucama, bet vien aiz brieduma un vieduma žēlastības ir sabiedrotā, ne nogalināta, jāsaskaras ar agresīvi noskaņotiem Raidonas impērijas aristokrātiem, kuri cenšas tai letāli likt ceļā spieķus, lai arī agrākā pirms sērijas laikā Relijai ir rokā atļauja jauniem un pašas Raidonas impērijas neiegūtas teritorijas iekarojumiem. Un vien šī raksta noslēdzošajā Magma Heart ietvaros Viktors, Vala un Relija ir spējīgi tam nodoties.

Titāna Asinis, Cīņu Meistars un Magmas Sirds, kā varētu latviskos grāmatu nosaukumus, visi saistīti ar pakāpenisku Viktora asinslīnijas, rases un senču izzināšanas, līmeņošanās ceļu, kura laikā nāk klāt jo spēcīgākas burvestību un cita veida saistītas spējas, lai vieglāk spētu pieveikt pretinieku, un pat tad reizēm vien ir kā ir, ar diegu uz pusēm. Bet savā ziņā, kā gan citādāk, ja lielos vilcienos, Viktoram, kurš vēl nemaz tik ne sen dzīvoja pie mīļotajiem vecvecākiem pēc vispirms mātes (no tā tendence uz naidu un dusmām) un pēcāk tēva nāves, ja sērija turpinās, nekas ilgtermiņā pārlieku draudīgs un postošs nevar notikt.

Plum Parrot – Victor of Tuscon #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kārtējā ikdienišķā atgriešanās mājās pie vecvecākiem Viktoram Sandevalam uz neatgriešanos sagriež pasaules kārtību kājām gaisā, kad kāpiens pāri slieksnim liek tam attapties Fanwath fantāzijas pasaulē pilnā ar mošķiem. Lai nebūtu garlaicīgi jau no pirmajiem mirkļiem, iemesls, kāpēc Viktors vairs neatrodas uz dzimtās Zemes, sasaistās ar tā tūlītēju nonākšanu verdzībā un nosūtīšanu uz gladiatora tipa cīņām.

Tas, ka Viktoru nav skārusi kāda pēkšņa liga vai halucināciju lēkme, noprotams jau no pirmajiem mirkļiem, redzot ap sevi ne vienu vien līdz šim tikai fantāziju daiļdarbos un filmās sastopamus mošķus, bet ilgi pārdzīvot nav laika, ja vien nav pašnāvnieciska vēlme papildus visam arīdzan atvadīties no dzīvajos esošajiem. Viktoram, kā jau galvenajam sērijas varonim, vismaz paveicas ar celles biedriem, kurā tiek iesviest. Kā rezultātā Irelas un Vulu tēli kalpo gan kā labs informatīvais avots par un ap Enerģiju ar lielo burtu, jo tiek izmantota autora MC Gallup ar pseidonīmu Plum Parrot izveidotajā LitRPG fantāzijas subžanra maģijas Sistēmā, kā arī dod citus noderīgus padomus, kuri palīdz pārciest pirmās dienas un nedēļas un sasniegt periodu, kad drīzāk citiem jau jāsāk raizēties par savu drošību un dzīvību, esot ienaidnieku pusē.

Nevarētu teikt, ka, pirms nonākšanas Fanvatas pasaulē, Viktoram būtu diži daudz, par ko dzīvē sūdzēties. Vienīgi, ka labprātāk pie vecvecākiem tikai ciemotos, bet realitāte ir nedaudz sērīgāka un abi vecāki (māte sāpīgāk vispirms) ir miruši. Tas šķiet puisi nebūt nav ne salauzis, ne iedzinis kādā nebūt depresivitātes stāvoklī, bet ir spējis iekšējo dusmu jūru novirzīt produktīvā virzienā, nodarbodamies ar grieķu-romiešu tipa cīņas sportu. Sports, pie kura pēdējā laikā gan pieturējies, jo pārāk labi padodas un citi būtu šokā, ja pamestu, bet, kas lieti noder tagad, kad no iegūtajām prasmēm gan pirms tam, gan tagad pie saņemtajām sākuma visnotaļ augstvērtīgajiem starta statiem un atribūtikām (atgādinājums, ka Viktors ir galvenais tēls) ir atkarīga viņa dzīvība.

Pirmie nopietnie, ja neskaita tādus sīkumus, kā cīņas uz dzīvību un nāvi, citu alkatīgās naudas un izklaides vārdā, noris teju aiz tā, ka Viktoram pat pārāk labi padodas izdzīvot un tābrīža saimnieks iekārto cīņā pret ne tās zemākās kārtas noziedznieku – tā teikt, ja Viktors uzvar, tad vainīgs un nāvessods, ja izdzīvos, tad brīvs no sodiem par izdarīto pārkāpumu. Paredzami Viktoram tiek uzvaras lauri, bet reizē nepateicības alga ar galamērķi nu jau Great Bone raktuvēs, kur tiek pierīkots pie komandas, kurām uzdots pārbaudīt nereti mošķu pilnus tuneļus, pirms tajos dodas citi klaušu tipa strādnieki.

Victor of Tuscon sērijā bez Enerģijas kā burvestību darbinošais faktors būtisks ir no indivīdam piemītošās Spirit Core/Gara Serdes, kas Viktora tēla gadījumā ir dominējošais Naids. Ne reizi vien puisi izglābj ārkārtīgais spēka un muskuļu masas palielinājums, tik tas mīnuss, ka vienmēr pastāv risks sevi spēju pielietošanas laikā tik tālu pazaudēt, ka var nākties ciest par sabiedrotiem sauktiem tēliem. Tomēr bažām vai bailēm vien trešās Spirit Hunter grāmatas ietvaros sāk augt kājas, kad atklājas jo jauni un jo lielāki Viktora Serdes aspekta talanti, no kuriem Bailes pārsteidzošā kārtā ir pat ar lielāku jaudu nekā Naids. Baiļu aspekts gan uztverams no skatpunkta, kurā par spīti raizēm un bažām, pirmkārt jau par citiem, Viktors neļaujas, lai bezdarbībā sastingtu, bet tā vietā metas briesmām tieši rīklē. Fakts, kas virza sižetu raiti uz priekšu.

No citiem izceļamajiem tēliem, kā pirmo noteikti jāatzīmē laimīgā kārtā atrasts medaljona amulets un intelektuālais konstrukts Gorz iekš tā. Pieļauju, ka vēl dažus gadus agrāk nebūtu tāda asociācija tā uzreiz izveidojusies, bet tagad gan sarunās ar Viktoru Gors brīžiem liek iedomāties par tādu kā Mākslīgo Intelektu, kurš vismaz šajā versijā ir labvēlīgi noskaņots pret tā jauno īpašnieku. Gora iekšējā atmiņa, tam pieejamā zināšanas, kuras gan pats tā vienkārši nevar iegūt, ja neeksistē IT sistēmas, gan par maģijas Sistēmu, gan tam pieejamās kartes un daudz kas cits noderīgs ļauj Viktoram rast izeju no problēmsituācijām, kuras citkārt beigtos krietni bēdīgāk.

Tikpat bēdīgi un vēl trakāk klātos bez raktuvēs iegūtas sabiedrotās Theilas, kuras humanoīdais un fiziskās realitātes taustāmākais veidols (šeit gan nebūs runa par romantiskā sižeta līnijas mājieniem). Tā pierāda sevi par gana uzticamu sabiedroto, lai pēc viena otra iepazīšanas Raktuvēs, to ņemtu talkā turpinājumu piedzīvojumos, starp kuriem Theila pati ne bez pašas pieļautām kļūdām uz mirkli kļūst par raižu galveno vaininieci. Tā teikt problēma no nekā, kuru atrisināt neklājas nemaz tik viegli, bet Viktors gods godam vēlāk to nebāž degunā ar ‘’es taču teicu’’ tipa attieksmi.

Naids, Iedvesma (kā otrs par affinity saukts Gara Serdes sižetā gaitā iegūtais talants) un Bailes vien pavirši ieskatoties, līdz galam neiedziļinoties varētu šķist, kā kaut kas uzreiz labs vai ļauns. Šajā ziņā varētu to uztvert, kā ideju par domu, ka instruments pats par sevi ir tikai tik labs, cik tā pielietotājs. Sevis izpratne, lai sekojoši nekaitētu ne sev, ne sabiedrotajiem (tā vietā rastu spēku iespējā paļauties uz sevi un draugiem), bet tieši liktu trūkties naidniekiem, no kuriem pirmie ir vien kā iesildīšanās pirms turpinājumos noteikti gaidāmi nopietnāki izaicinājumi.

Ak, jā! Gandrīz aizmirsu par ilustrāciju vākos redzamajam tēlam esošo cirvi – Viktora galveno cīņas instrumentu, kuru pirms tam tā agrākais īpašnieks nav spējis atslēgt līdz galam, bet izrādās ierocis (atbilstoši nosaukts par Lifedrinker, un, protams, tiek uzrunāta sievietes dzimtē) ar īpašu talantu, ka Theilai ne reizi vien gandrīz labestīgā greizsirdībā jāaizrāda, cik ļoti Viktors to apčubina. Saikne starp abiem, kas uz mūžu un kura noteikti jātur goda vietā, sekojoši ļaujot plūkt augļus kritiski svarīgos momentos.

Laba un gara (cerams lieki neizstiepta) fantāzijas sērija, kurā piedzīvojumi pirmo trīs grāmatu laikā virknējas ar domu un pamatu (ar reti vien epizodiskiem piedzīvojumu fragmentiem), ko autors ceru spēj arī turpinājumos saglabāt. Vienīgi, ka lielais piedzīvojumu sižets, uz kuru Viktors trešās Spirit Hunter sākumā tiek pierunāts, turklāt no tēla, kura vien nesen par naidnieku bijusi, līdz grāmatas beigām tā arī nepienāk. Turklāt noslēgums tāda veida, kas liek apšaubīt, vai maz pienāks tāds brīdis.