Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Burvis Minalans the Spellmonger kopš sērijas debijas ir spēka ziņā tālu gājis uz priekšu un tā sākotnējā versija nu vien ir tāla atblāzma no viņa pašreizējā statusa, bet ar visu to jāpaiet divām lpp apjomā vērā ņemamām grāmatām pēc septītās Enchanter beigām, kad sieva Alja smagi cieš un tikpat kā par ‘’dārzeni’’ kļūst, lai sērijas galvenais varonis ar vairāk vai mazāk paredzamu veiksmes faktoru varētu šī raksta pirmajā #10 Necromancer romānā pieķerties tās izārstēšanai.

Jāatsauc atmiņā pašam, kur lieti noder klausīšanās vai lasīšanās procesā veiktās piezīmes, kad romāni, lai cik gari vai īsi nebūtu, plus citi paša ikdienas darbi neaizņemtu atmiņu, lai varētu atsaukt, ka artefakta lokācija, kas ar ļoti lielu varbūtību varētu Aljai palīdzēt ir paslēpts sērijas naidnieku goblinu iekarotās Alkon Alon rases vienā no lielākajām Anthatijelas pilsētā. Nedaudz gan mulsina momenti, kad dažādas rases to sāk un/vai turpina saukt atšķirīgos nosaukumos, kas tad tekstā tiek miskēts.

Lai cik spēcīgs pēc visiem parametriem Minalans nebūtu, tad bez uzticamiem sabiedrotajiem nekur tālu netiktu. Diemžēl starp sabiedrotajiem spiesti brīvprātīgā kārtā jāpieskaita minētie Alkon Alon rases pārstāvji, kuri jo vēl tālāk sērija rit, jo tuvāka un nenovēršamāka šķiet uzvara pār gobliniem (kaut gan diez vai to sagaidīt pat #13 grāmatas ietvaros), jo izteiktāk uz āru izpaužas daža laba Alkon Alon augstprātība un iedomības pārākuma apziņa pār citām rases, uzskatot tās teju par labi ja otršķirīgiem indivīdiem. Tomēr goblinu līderu Šerula un nesen starp ‘’dzīvajiem’’ atgriezta Alkon Alon nekromancera Kobala draudi, kurš draudu un bīstamības ziņā sāk pārņemt sērijas pirmo superļaundari Šerulu, ir pārāk lieli, to nosacītā palīdzība, kad pašiem izdevīgi, tomēr vēl pārāk pārāk vajadzīga, lai varētu no tās tik viegli atteikties. Tā teikt, lai arī ne ar smaidu, tad tomēr jāpiecieš, kad vajadzība spiež.

Nebūtu jau interesanti ne Minalanam, kaut gan viņš visticamāk neiebilstu uz laiskāku un mierīgāku ikdienas pavadīšanu, un bez goblinimem Minalanam vismaz raizes, ja ne gobliniem līdzvērtīgus draudus sagādā jau agrāk sērijā ne pārāk draudzīgās attiecības ar karaļa Rārda dēlu un šobrīd troņmantinieku Tavardu. Antipātijas vienam pret otru, kas pāraug pilnvērtīgā ienaidā vismaz no Tavarda puses, kad ne Minalana tiešas vainas dēļ, bet tā veikto izvēļu rezultātā, kad vajadzējis izvēlēties, kurp prioritāri steigties palīgā un loģiski izvēlas savu Sevendoras hercogistes galvaspilsētu, mirst Tavarda vēl salīdzinošo nesen dzimušais dēls.

Par laimi Minalanam, eksistē noteikumi, kuri Tavardu ierobežo, un viņš nevar gluži tā uzreiz uzsākt tiešu karu ar vienu no sava tēva un karaļa vasaļiem, pat ja Minalans vispirms ir kā Tavarda vasalis un tikai tad karaļa. Tomēr, ja nevar tieši, tad ar izdomu eksistē citi, sākot ar mēģinājumiem uzbrukt paša Minalana labākajam vasalim Angvinam, vai, piemēram, piespiedu trimda no Sevendoras uz trim gadiem, kas tad ir daļa no #11 Thaumaturge un #12 Arcanist sižeta. No kā visbūtiskāk izceļama Mākslīgā Intelekta atrašana, ieviešana sižetā. Cilvēces kolonistu senču nosaukts par Forseti, atmošānās, un noveicas, ka tā hardware ķermenis atrodas pie Minalana, bet, lai cik pārsteidzoša nebūtu tāda eksistence, tad uz doto brīdi tas tiek novirzīts tālā otrajā plānā.

Bez gobliniem, bez citiem cilvēku aristokrātijas kolēģiem, kuri par spīti goblinu draudiem ir gatavi ķīvēties savā starpā, starp kuriem netrūkst tādu, kuri paši neredzējuši goblinus vaigā uzskata tos par krietni pārspīlētiem draudiem, sākot ar desmito Necromancer noslēgumu, turpinot ļoti minimāli Thaumaturge turpinājumā, kad jau šķiet, ka Minalans par kaut ko tik būtisku piemirsis, bet pātikami vairāk divpadsmitajā sērijas grāmatā, autors Terry Mancour sāk būtiski papildināt cilvēces pagātnes vēsturi uz Kalador planētas, kura izrādās nebūt nav autora radītās fantāzijas pasaules cilvēces dzimšanas šūpulis. Ka tā uz Kaladoras reiz tālā pagātnē ieradusies ar zvaigžņu kuģiem, bet Alkon Alon un citu rasu, no kurām bez visām pārējām vien vandl rase ir planētas iedzimtie, ietekmē ir ne tikai zaudējusi savu tehnoloģisko attīstību, bet par tādu pat aizmirsusi. Vandli, kuri pēc visu grāmatu radītā iespaida, uz savas dzimtās planētas ļāvušies tikt nobīdīti drusku malā, kas varbūt daļēji saistīts, ka tie mīt zem ūdens, bet, kas acīmredzami šo trīs grāmatu laikā sāk mainīties, kuru ietekme tagad jo vairāk izjūtama arīdzan uz sauszemes.

Vēsturiskā attsība, kurā noteikti izšķiroša ietekme ir bijusi maģijas eksistencei uz planētas. Kā jau gandrīz katrā fantāzijas sērijā ar izteiktu maģijas sistēmu, vieglāk ir bijis izmantot to, nekā attīstīt kaut ko izteikti tehnoloģisku, kas uz to nepaļautos. Vien šīs sērijas gadījumā, kad jau tāda eksistējusi, ir bijuši citi faktori, kuri cilvēci noveduši līdz šībrīža stāvoklim. Kas zina varbūt tieši Minalans būs tieši tas, kurš uzvedīs cilvēci atpakaļ uz agrāko zvaigžņu kuģu, mākslīgo intelektu, izskan arī kvantu mehānikas termini, un citu līdzvērtīgu tehnoloģiju ceļa. Lasītājs tiek tuvāk iepazīstināts ar vairākiem terminiem, kā Forsaken (kaut kur Visumā esoši kriomiegā joprojām eksitējoši un neatmodināti inicālie planētas kolonisti, sākotnēji 40 tūkstošu lielā skaitā. Tā arī uz pašas planētas dziļi pazemē eksistē dievu spēku, ja ne vēl jaudīgāki ļaundari, saukti par Formless, bet kā viens, tā otrs aspkets dotajā brīdī ir ar salīdzinoši mazu ietekmi uz sižetu.

Sižetu, kura pamatdraudi labo varoņu dienaskārtībā netrūkst, to ir ntāko, no kuriem priekšplānā #11 un #12 romāna ietvaros izvirzās divi nekromancera Kobala leitnanti un to katra desmitos tūkstošos mērāmās armijas. Atkal var atzīmēt, ka gala iznākums ir salīdzinoši paredzams, ņemot vērā turpinājumu eksistenci, tad reizē autoram nebūtu iegansts turpināt, ja netrūktu sērijas fanu, kurus saistītu Minalana un citu varoņu piedzīvotais ceļš no punkta A uz punktu B un tā uz priekšu galamērķa sasniegšanā.