Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Glenarons, dažreiz kļūdas pēc nosaukts par Glenardu, jo kas gan reizēm var tāda vārda miksli atcerēties un jābrīnās, ka netiek iesaukts par vienkārši Glenu vai Aronu, ir kas vairāk par nesen pieveiktās Beetle Queen un tās mošķu ordu armijas saistītā kara veterāns. Glenorans ir Masonia karalistes un ļoti iespējams visas pasaules spēcīgākais mags, kurš par saviem nopelniem ieguvis zemi, bēdīgi iesauktu par Nolādēto Ieleju, kur tagad cer izbaudīt kāroto atpūtu.

Glenoranu nebaida iegūtās zemes nosaukums un to mainīt zemes slavu, cik nu tāda tai ir plašākā karalistes mērogā, vai pat potenciāli to uzlabot un apstrādāt tik vērienīgi, lai būtu iemesls mainīt nosaukumu uz ko iedvesmojošāku un priecīgāku, ir kara laikā mirušās sievas Vilovas piemiņa. Bet, kā jau var paredzēt, un kā arīdzan sola Dungeon Realms premises apraksts no Goodreads, tad liktenis Glenoranam piespēlēs jaunus izaicinājumus un pretiniekus, lai nebūtu tik garlaicīgi.

Tomēr gribētos apgalvot, ka ne viens no izaicinājumiem Glenorana piedzīvojumos romāna ietvaros nebūtu tik izteikti sasaistāms ar iegūto ielejas zemi, lai noveltu vainu uz tās itkā nolādēto statusu. Tāda noteikti nav jaunu un lielu daļu grāmatas fonā milstošas jaunas Nekromanceres Karalienes pulcētu mošķu armijas drauds. Kā ļaundarei tai uz lapaspušu sižetiskās skatuves netiek piešķirta tik liela uzmanība, lai liktu nosvērties izjūtām tai ne par sliktu, ne par labu, protams, kā pretstata sliktajai salīdzinoši ar galveno varoni Glenoranu. Ja priekšlaicīgi jāpiemin par ‘’itkā’’ kulmināciju saucama konfrontācija, tad neizteiksmīgs ‘’nekas’’ drīzāk tas nosaucams, bet salīdzinoši ar iepriekš noklausīto Mayor of Mythos uzlabojumi prozas un vispārējā sižeta baudāmībā, kā arī tēlu izvēršana, ir izteikti manāmi, pat ja gluži par fantastisku un citiem rekomendējamu arī Dungeon Realms nenosaukt.

Ja jau grāmatas nosaukumā ir Pazemes Labirinti pieminēti, tad neiztikt bez ar tiem saistītām piedzīvojumu epizodēm, dažādu un romāna gaitā ar pieaugošu grūtības pakāpi pieveicamu līmeņu ‘’skrējiniem’’. Viens tāds Labirints ir arīdzan iekš Nolādētās Ielejas, no kura savukārt Glenoranam negaidīti rodas vien fantāzijas pasaulē iespējama iespēja atgriezt starp dzīvajiem traģiski zaudēto sievu. Tas, protams, panākams vien ar sūri grūtu darbu, ar pieminētā Labirinta un to līmeņu pieveikšanu ne vienu vien reizi, kas, par laimi, tik bieži un sižetiski paredzamā veidā bezmērķīgi netiek līdz bezsamaņai lasītājam atrādīts. Kā arīdzan fantastiskā iespēja nav bez saviem riskiem, no kuriem Glenorans savas dzīvības zaudēšanu diezin vai par augstu risku ierindotu, tā vietā mīļotās Vilovas atmiņu zudumi un no tā izrotošais, ka vajadzēs mēģināt no jauna iekarot tās mīlestību gan.

Ja pacenšas var izvērst plašāku, filozofiskāku domu par un ap Labirintos sastopāmajiem pieveicamajiem monstriem, kad Glenorans pirmajā reizē, nerēķinoties ar tā spēku, trīs tādus tik ļoti apstrādā, ka nogalina tos pavisam, kas savukārt izpelnās uzmanību sastapšanos ar Soulkeeper Beleima tēlu, kurš makten pārsteigts, ka Glenorans ko tādu spējis paveikt, kam teorētiski nemaz nevajadzētu būt iespējamam. Tieši no Beleima tad seko informācija par Labirintiem kā dvēseļu krātuvēm, gandrīz kaut kas uz Šķīstītavas pusi, un sekojoši, ka Glenoranam ir unikāla iespēja, kā nevienam citam, savu mīļoto atgūt.

Dungeon Realms – fantāzija, kas pati par sevi ar neko vērā ņemamu neizceļas, bet, Mayor of Mythos vēl esot tik svaigā atmiņā, nevar nešķist, ka būtisks uzlabojums.