The Ronin Saga

Matthew Wolf – The Ronin Saga #3-4

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ronini reiz autora Matthew Wolf radītajā The Ronin Saga sērijas pasaulē mita vien leģendās un mītos, kurus viens otram cilvēki drīzāk bija gatavi čukstus stāstīt, jo pat vārda ‘’ronin’’ pieminēšana netika uzlūkota pozitīvā gaismā. Bet ar sērijas pirmajām divām un vēl jo vairāk šiem diviem turpinājumiem, to salīdzinoši sliktais vārds un slava, ar kuriem nācies ieiet vēsturē, ja galvenajam varonim (itkā) Greja un citiem labajiem varoņiem būs kas sakāms, noteikti tāda ilgi nepaliks.

Ja vēl sērijas ievada The Knife’s Edge un Citadel of Fire savā starpā vairāk saista notikumi no vienas uz otru, tad sērijai progresējot iespaids ir jo mazāks. Nevarētu gan pārdroši apgalvot, ka Bastion of Sun un Tides of Fate būtu pielīdzināmas individuālām (standalone) tipa grāmatām, bet nav arī gluži tā, ka vienai būtu neapšaubāma un nepārprotami saskatāma ietekme uz nākošo.

Jau otrās tulkojami Uguns Citadeles grāmatas nosaukums attiecināms uz Roninu elementa (iedalīti ne tikai klasiski uguns, zeme, ūdens un vējš) nominālo pilsētu, kurā tad arī notiek grāmatas sižetu pamatdarbība, tad attiecīgi uzmanības centrā trešajā turpinājumā nokļūst Vastera jeb City of Sun. Saules un gaismas elementa titulpilsēta, kura gan pēdējos gados piedzīvo šķietami nenovēršamu pagrimumu, kura novēršanu ne tās valdnieks lords Nolans, ne viņa meita Andželīna, ne kāds cits nespēj novērst.

Kā reprezentatīvais elements, lai atspoguļotu to, kas līdz šim devis Vasterai izaugsmes spēku un cerību ir Saules/Gaismas zobens, kurš neizskadrojamā kārtā pazudis vai drīzāk nozagts, kura vien vājš un agri vai vēlu savu spēku zaudējošs aizstājējs ir zobens ar Makembriela vārdu. Tad nu lūk viena no sižetlīnijām grāmatas ietvaros ir šī maģiskā zobena atgūšana, kuru lords Nolans uztic Grejam, tā kompanjoniem un drīzāk nu jau par draugiem saucamajiem personāžiem Eivai un Dariusam.

Diemžēl cerības, ka viens vai pat abi turpinājumi būtu vismaz maķenīt labāki par iepriekšējiem diviem, netika ne tikai attaisnotas, bet visi negatīvie iepriekšējā rakstā pieminētie un nepieminētie aspekti konsekventi ievēroti arī šajās divās. Sērija nebūt nevar sūdzēties par tēlu skaita trūkumu, bet starp tiem, lai kādu atmiņā pozitīvi paliekošu varētu izcelt, būtu krietni jāpiedomā. Ir daudz mazu, sīku un lielajā sižetā nenozīmīgu tēli, kuri, cik ātri tie tiek iepazīstināti, tikpat ātri tiek labākajā gadījumā vien epizodiski vēlāk pieminēti.

Tomēr arī galvenie un galvenākie varoņi, no kuriem Grejam itkā būtu jābūt priekšplānā, vēlamo iespaidu, ka viņi tik tiešām būtu galvenie, līdz galam neiedveš. Pārāk bieži ir izvēle par labu mesties no viena skatpunkta pie otra, kur beigās ne galvenie, ne tiem pietuvinātie tēli neizbauda vajadzīgo ekspozīcijas laiku, neapaug ar gana lielu kompleksa tēla miesu uz skeleta kauliem, lai taptu saistoši un interesanti, tā vietā, lai tikpat ātri jau lasītājs aizmirstu. Bet šķiet arī autoram pielipusi vismaz tam līdzīga liga, jo, ja Citadel of Fire epilogs noslēdzas ar gana skaļu elfu tēlu grupas līderes Karilas apņemšanos darīt ko būtisku pret elfu troņa uzurpatoru, un vēl Bastion of Sun šī sižeta līnija drusku pavīd, tad jau Tides of Fate ietvaros pats vien pie beigām piefiksēju, ka no šī tēla bijis pilnīgs klusums.

Tā vietā autora un tēlu prātus pārāk nodarbinājuši citi par ļaundariem un sliktajiem tēliem saucami varoņi. Šeit gan atkal jāsaka, ka to motivācija drīzāk definējama ‘’jo tie ir ļauni ļaunuma pēc’’ un tas principā arī viss. No visiem šiem par slikatajiem apzīmējamajiem tēliem uz visas tēlu plejādes fonā izceļas viena, kura nav pat grāmatas aprakstā pieminētais, pliekanais un visādi citādi neizteiksmīgais Mathelstan tēls.

Viņa vietā krietni saistošāka izvēršas sākotnēji par Sirēnu nosauktā, kura lielāku varu un ietekmi roninu ūdens elemetna zīmē esošajā Medianas pilsētā cer iegūt izmantojot savas spējas iekļūt savu noskatīto upuru galvās, iesēt to prātos koruptīvas domas, kā rezultātā pašai pat teorētiski nav jāpakustina ne pirkstiņš, lai īstenotu savus nekrietnos plānus. No pārējiem ne jauniepazīstinātais Mathelstans, ne kāds cits neatstāj gana labu paliekošu iespaidu. Tāds neizdodas arī Sithila tēlam, kuru pamatoti neizcēlu pirmajā šai sērijai veltītajā pārdomu rakstā, bet, kurš itkā vajadzētu pieskaitīt pie vieniem no galvenajiem, kuri rada draudus kā labajiem roniniem, tā pasaules iedzīvotājiem kā tādiem.

Ar Tides of Fate notikumi sērijā gan nebeidzas, bet pašizdoto The Ronin Saga piekto Heart of Flesh notikumus jaunā pilsētā, jaunā lokācijā un ar jauniem ļaundariem diezin vai tik drīz būs vēlme aizsākt, pat ja līdz šim ēnas esošs Dark Lord varonis sāk izlīst no metaforiskajām un reālajām ēnām, pat ja vizuāli grāmatu vāki sērijai ir izdevušies.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad pēc teju tūkstošgadu ilgas pauzes leģendām un mītiem apvītie dažādu elementālo spēju apveltītie ronini, kuri lielākoties uzskatīti jau par sen kā apmirušiem, tomēr izlien no pažobelēm, kas tikai liecina, ka pārmaiņu vēji un varbūt reizē arīdzan lielu, ļaunu slikto tēlu atmošanās arīdzan vairs nav tālu aiz kalniem.

Par galveno tēlu un potenciālo pasaules glābēju sākotnēji tiek pozicionēts Kirana tēls, kurš kā māceklis Divari grupas līderim Renam tiek skolots augstākajās zināšanās un spēju apguvēs, kādu nu autora Matthew Wolf izveidotā pasaule spēj piedavāt. Uzsvars uz vārdu sākotnēji, jo vien grāmatas pirmajā ievadošajā daļā tēls darbojas zem šī vārda. Ievads, kuru noslēdz dramatiski notikumi, kurus var nojaust no grāmatas apraksta premises un tiek turpināti aptuveni pēc gada, lai arī tieši pauzes ilgums lasītājam netiek atklāts, kad Kirana vietā tēls, zaudējis tā teikt iepriekšējās dzīves atmiņas, sevi nodēvējis par Greju.

Viens no instrumentiem vai precīzāk būtu teikt pasaules kārtībai kritiskiem ieročiem ir leģendāro roninu zobeni un no tiem jo īpaši paša spēcīgākais Morovils jeb Blade of Wind, kas tāltālajā pagātnē piederējis pašam spēcīgākajam roninam Keilam. Zobens, kura apraksts un svarīgums brīžiem lika atcerēties par LOTR gredzenu, kas valda pār visiem citiem, bet gana atšķirīgs, lai šāda asociācija neizmaisītu šī darba sniegumu.

Diemžēl, lai kā negribētos, tad The Ronin Saga sērija vai vismaz pirmās divas ievadošās grāmatas no tetraloģijas, un nekas neliecina, ka turpinājumi varētu būt krasi atšķirīgi, ne no labo tēlu, ne ļauno naidnieku vai fantāzijas pasaules uzbūves ne tikai nepiedāvā neko izteikti savu, aci un interesi piesaistošu. Klasiska tipa fantāzijai jaunā izpildījumā vai variācijā pa tēmu nekas slikts nav, bet vien pa abām The Knife’s Edge un Citadel of Fire grāmatām atrodami vien reti momenti, kurus gandrīz ar lupu jāmeklē, kuri tik tiešām liktu intrigā saausīties.

Slikto ļaundaru tēlu pusē vairāk dominē dažāzdi anonīmi, bezpersoniski mošķi, kuriem tad izdomāti visvisādi fantāzijai cienīgi nosaukumi, kā Kārgeji, Xeroxi un Vorgi (no audio versijas to izruna šāda vismaz šķita), no kuriem vēl par Nameless nosauktie ir gan šķietami ar to neizteiksmīgāko nosaukumu, kas reizē gana vispārīgs, lai vēlāk varētu to leģendu censties ar lielāku miesu uz kauliem apaudzēt. Bet Nameless gadījumā atkal radās asociācijas ar LOTR un Nazguliem tajā. Bet nav gluži tā, ka nebūtu arī vārdos nosaukti sliktie, kuri savas mahinācijas vadītu no ēnām un tumšiem pakšiem. No kuriem vienas nozīmīgas ļaundares izcelsme pirmās grāmatas ietvarors meklējama tās ievadošajā sadaļā, bet pavērsiens, ka viņa, lai cik spēcīgāk nekārotu kļūt, ir vēl zem cita tupeles nokļuvusi.

Par neizmantotu iespēju nevar būt uz sērijas debijas grāmatas vāka ilustrācijas esošais pūķis un to vien ārkārtīgi reta, epizodiska parādīšanās grāmatas sižetā starp naidnieku spēkiem. Vēl jo vairāk, ja noprotami galvenais varonis ar īpašo zobenu rokā ir nostājiem tam pretim. Pūķu darbība tik reta un epizodiska, sižeta darbības galvenajos vilcienos tik nenozīmīga, ka tikpat labi par tādiem varētu aizmirst, un noteikti rada maldīgu iespaidu. Ja paturpina ideju par grāmatu vākiem, tad otrās Citadel of Fire ilustrācija noteikti rada atbilstošāku vēlamo iespaidu un atmosfēru, pat ja galvenais varonis turpina būt ar muguru pret lasītāju.

Galvenais varonis Grejs savos fantāzijas žanram cienīgajos piedzīvojumos nav iemests pilnībā viens, bet, kā par to vēlāk aizdomāsies abi kompanjoni Eiva un Dariuss, tad trijotnes pirmā sastapšanās un sekojošā metaforiskā kauliņu mešana kopā pret sliktajiem, cik ātri visi sāk sadarboties un faktiski svešam uzticēties, ir visai aizdomīgi. Gandrīz vai varētu nodomāt, ka kāds cits ārējais spēks vai Liktenis pielicis savu pirkstu šādas komandas izveidē.

Nevar nepieminēt, bet noteikti otrās grāmatas sižeta ietvaros līdzīgi pūķiem aizmirstami ir elfu tēli, to likstas un raizes. Atkal neizmantota nevar nebūt pieminēts uzurpators Dairens, kurš acīmredzami, ja jau tā tiek citu elfu (no tiem Karilas tēls nozīmīgākais) nodēvēts, savu pozīciju nav ieguvis tajā labākajā manierē, bet, ja vēl pirmā grāmata paralēli Greja un tā sabiedroto gaitām veic gana ciešami labu sniegumu attiecībā uz elfu tēliem, tad otrajā atkal to pieminēšana ir vien epizodiski centieni šur un tur.

Elfu vietā tiek iepazīstināts cits, gandrīz Grejam līdzvērtīgi galvens tēls, puisis vārdā Zeins, kura talants un spējas tikušas pamanītas kā starp labajiem, tā sliktajiem tēliem. Kura nozīmīgums gana būtisks, lai tiktu apdraudētā tā jaunākās māsas Hannas dzīvība, lai sliktie to izmantot par ēsmu un censtos kā nebūt Zeinu ievilināt slazdā.

Kopumā ar Greja un sekojoši Zeina sižetiem nav tik traki, lai nebūtu vēlēšanās pabeigt tetraloģiju līdz galam, bet reizē nav lielu cerību uz ko drastiski labāku. Ja ne kas cits, tad vismaz būs piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Pārskatot citu lasītāju Goodreads atsauksmes, šī šķita cita vārdos visatbilstošākā.