Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad pēc teju tūkstošgadu ilgas pauzes leģendām un mītiem apvītie dažādu elementālo spēju apveltītie ronini, kuri lielākoties uzskatīti jau par sen kā apmirušiem, tomēr izlien no pažobelēm, kas tikai liecina, ka pārmaiņu vēji un varbūt reizē arīdzan lielu, ļaunu slikto tēlu atmošanās arīdzan vairs nav tālu aiz kalniem.

Par galveno tēlu un potenciālo pasaules glābēju sākotnēji tiek pozicionēts Kirana tēls, kurš kā māceklis Divari grupas līderim Renam tiek skolots augstākajās zināšanās un spēju apguvēs, kādu nu autora Matthew Wolf izveidotā pasaule spēj piedavāt. Uzsvars uz vārdu sākotnēji, jo vien grāmatas pirmajā ievadošajā daļā tēls darbojas zem šī vārda. Ievads, kuru noslēdz dramatiski notikumi, kurus var nojaust no grāmatas apraksta premises un tiek turpināti aptuveni pēc gada, lai arī tieši pauzes ilgums lasītājam netiek atklāts, kad Kirana vietā tēls, zaudējis tā teikt iepriekšējās dzīves atmiņas, sevi nodēvējis par Greju.

Viens no instrumentiem vai precīzāk būtu teikt pasaules kārtībai kritiskiem ieročiem ir leģendāro roninu zobeni un no tiem jo īpaši paša spēcīgākais Morovils jeb Blade of Wind, kas tāltālajā pagātnē piederējis pašam spēcīgākajam roninam Keilam. Zobens, kura apraksts un svarīgums brīžiem lika atcerēties par LOTR gredzenu, kas valda pār visiem citiem, bet gana atšķirīgs, lai šāda asociācija neizmaisītu šī darba sniegumu.

Diemžēl, lai kā negribētos, tad The Ronin Saga sērija vai vismaz pirmās divas ievadošās grāmatas no tetraloģijas, un nekas neliecina, ka turpinājumi varētu būt krasi atšķirīgi, ne no labo tēlu, ne ļauno naidnieku vai fantāzijas pasaules uzbūves ne tikai nepiedāvā neko izteikti savu, aci un interesi piesaistošu. Klasiska tipa fantāzijai jaunā izpildījumā vai variācijā pa tēmu nekas slikts nav, bet vien pa abām The Knife’s Edge un Citadel of Fire grāmatām atrodami vien reti momenti, kurus gandrīz ar lupu jāmeklē, kuri tik tiešām liktu intrigā saausīties.

Slikto ļaundaru tēlu pusē vairāk dominē dažāzdi anonīmi, bezpersoniski mošķi, kuriem tad izdomāti visvisādi fantāzijai cienīgi nosaukumi, kā Kārgeji, Xeroxi un Vorgi (no audio versijas to izruna šāda vismaz šķita), no kuriem vēl par Nameless nosauktie ir gan šķietami ar to neizteiksmīgāko nosaukumu, kas reizē gana vispārīgs, lai vēlāk varētu to leģendu censties ar lielāku miesu uz kauliem apaudzēt. Bet Nameless gadījumā atkal radās asociācijas ar LOTR un Nazguliem tajā. Bet nav gluži tā, ka nebūtu arī vārdos nosaukti sliktie, kuri savas mahinācijas vadītu no ēnām un tumšiem pakšiem. No kuriem vienas nozīmīgas ļaundares izcelsme pirmās grāmatas ietvarors meklējama tās ievadošajā sadaļā, bet pavērsiens, ka viņa, lai cik spēcīgāk nekārotu kļūt, ir vēl zem cita tupeles nokļuvusi.

Par neizmantotu iespēju nevar būt uz sērijas debijas grāmatas vāka ilustrācijas esošais pūķis un to vien ārkārtīgi reta, epizodiska parādīšanās grāmatas sižetā starp naidnieku spēkiem. Vēl jo vairāk, ja noprotami galvenais varonis ar īpašo zobenu rokā ir nostājiem tam pretim. Pūķu darbība tik reta un epizodiska, sižeta darbības galvenajos vilcienos tik nenozīmīga, ka tikpat labi par tādiem varētu aizmirst, un noteikti rada maldīgu iespaidu. Ja paturpina ideju par grāmatu vākiem, tad otrās Citadel of Fire ilustrācija noteikti rada atbilstošāku vēlamo iespaidu un atmosfēru, pat ja galvenais varonis turpina būt ar muguru pret lasītāju.

Galvenais varonis Grejs savos fantāzijas žanram cienīgajos piedzīvojumos nav iemests pilnībā viens, bet, kā par to vēlāk aizdomāsies abi kompanjoni Eiva un Dariuss, tad trijotnes pirmā sastapšanās un sekojošā metaforiskā kauliņu mešana kopā pret sliktajiem, cik ātri visi sāk sadarboties un faktiski svešam uzticēties, ir visai aizdomīgi. Gandrīz vai varētu nodomāt, ka kāds cits ārējais spēks vai Liktenis pielicis savu pirkstu šādas komandas izveidē.

Nevar nepieminēt, bet noteikti otrās grāmatas sižeta ietvaros līdzīgi pūķiem aizmirstami ir elfu tēli, to likstas un raizes. Atkal neizmantota nevar nebūt pieminēts uzurpators Dairens, kurš acīmredzami, ja jau tā tiek citu elfu (no tiem Karilas tēls nozīmīgākais) nodēvēts, savu pozīciju nav ieguvis tajā labākajā manierē, bet, ja vēl pirmā grāmata paralēli Greja un tā sabiedroto gaitām veic gana ciešami labu sniegumu attiecībā uz elfu tēliem, tad otrajā atkal to pieminēšana ir vien epizodiski centieni šur un tur.

Elfu vietā tiek iepazīstināts cits, gandrīz Grejam līdzvērtīgi galvens tēls, puisis vārdā Zeins, kura talants un spējas tikušas pamanītas kā starp labajiem, tā sliktajiem tēliem. Kura nozīmīgums gana būtisks, lai tiktu apdraudētā tā jaunākās māsas Hannas dzīvība, lai sliktie to izmantot par ēsmu un censtos kā nebūt Zeinu ievilināt slazdā.

Kopumā ar Greja un sekojoši Zeina sižetiem nav tik traki, lai nebūtu vēlēšanās pabeigt tetraloģiju līdz galam, bet reizē nav lielu cerību uz ko drastiski labāku. Ja ne kas cits, tad vismaz būs piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Pārskatot citu lasītāju Goodreads atsauksmes, šī šķita cita vārdos visatbilstošākā.