Suspense

Jeff Rovin – Mirror Image (Tom Clancy’s Op-Center #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc PSRS sistēmas sabrukuma joprojām var atrast ne mazums personāžu ietekmīgos amatos, kuri jaunās Krievijas demokratizēšanos un pakļaušanos rietumu modei saskata, kā vājuma pazīmes un novirzīšanos no spožā laika perioda, kad ar Padomju Savienību nevienā jautājumā nevarēja nerēķināties. Piešķil klāt vēl pa kādam krievu organizētās noziedzības darbonim, kuram rūp vienīgi peļņa (dolāros), un gairlaicīgi nebūs.

Kamēr ar viens vaigs tiek rādīts smaidā, atzīmējot jaunā prezidenta ievēlēšanu, tad ar otru dažs labs plāno liela mēroga konspirāciju, lai, tā teikt, atgrieztu valsti uz pareizajām sliedēm, par kurām diezin vai neatkarību ieguvušās vai atguvušās kaimiņvalstis būtu maz tik priecīgas.

Mirror Image, kas publicēta 1995.gadā, pirms Putins savos grožos pārņēmis šo jauno Krieviju un ir savā ziņā interesanti vērot spekulācijas par politisko attīstības virzienu Krievijā un ģeopolitiskajām tendencēm vispār. Citādi visai tradicionāls un klasisks (spiegu) trilleris. Neslikta sižeta dramatiskā arka, kulminācijas brīdis un atrisinājums, lai gan drusku paredzams, un žanra fanam/lietpratējam izklaidējošs, bet Mirror Image uz ko vairāk nevar pretendēt. Grāmatas ierunātājam Michael Kramer sniegumam noteikti pienākas pa kādam labam vārdam, lai uzturētu interesi grāmatas notikumos.

Jāsaka, ka visai optimistisks redzējums uz politisko situāciju Krievijā, par kuru iespējams tā arī varētu nodomāt Borisa Jeļcina prezidentūras laikā.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Brett Battles – The Cleaner (Jonathan Quinn #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džonatans Kvins – ārštata operators, nepiesaistīts nevienai konkrētai aģentūrai, kura pamata uzdevums ir satīrīt citu atstātas šmuces gan pašu darba devēju, gan trešo pušu radītas, bet kurās nav vēlams parastajiem likumsargiem atrast ko nopietnāku, rastos pārāk daudz lieku jautājumu, un nogludināt jebkāda veida no tā visa izrietošās problēmas, novērst kāda vietējā policista potenciālās aizdomas citā virzienā

Visa Džonatana pasaule tiek apgriezta kājām gaisā, kad pēc pabeigta uzdevuma paša mājās cits līdzīga amata kolēģis mēģina viņu nogalināt. Labi ka vēl jauniņais Neits, māceklis, kurš tik nesen zem Džonatana sācis apgūt profesijas sīkumus, lai vēlāk varētu strādāt individuāli un izdzīvot, iepriekšējā vakarā izšķīries par labu pārnakšņošanai pie Džonatana pēc veiksmīgās misijas, jo pretējā gadījumā pastāv visai liela varbūtība, ka sērijai vajadzētu meklēt citu galveno varoni.

Džonatans pats par sevi vienmēr cenšas ievērot profesionālu piesardzību, jo citādāk nepaspēsi attapties, kad kāds tevi ir pamanījies nogalināt. Tāpēc ļaundara zināšanas par viņa mājas adresi šķiet it īpaši nepatīkams fakts un aizdomas par nodevību sāk krist pat uz ilggadējiem kolēģiem. Nekad nevari būt drošs, kad lojalitāti un koleģialitāti pārsitīs pievilcīgāka apjoma naudas summa.

Lai nekļūtu par vieglu upuri vēl nezināmiem pretiniekiem, Džonatans un Neits ir spiesti bēgt, slēpties un meklēt palīdzību pie gadiem ilgi neredzētas paziņas, varbūtēja drauga Orlando. Varbūt, jo abus saista traģisks pagātnes notikums, kura pieļaušanā kā tādā vairāk vai mazāk pamatoti vainu uz Džonatanu noveļ gan Orlando, gan Džonatans pats. Lasītājam svarīgi neļauties šokējošajam pavērsienam, kad tagadnes spriedzes pilnajiem notikumiem pievienojas konspirācijas par bioloģisku ieroci tieši pret serbiem, kā atriebību par Srebrenicas slaktiņu, ir pat ļoti cieša saistība ar traģēdiju Džonatana un Orlando kopīgajā pagātnē.

Kopumā ļoti labs trilleris kā no autora puses – proza, dialogi un asa sižeta ainas un labi izveidoti tēlo, kur galvenais varonis nav vienīgais ar miesu uz kauliem un ar pamatotu motivāciju, tā arī no The Cleaner ierunātāja Scott Brick izpildījuma puses.

Val McDermid – Killing the Shadows

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Collins

Manas pārdomas

Fiona Camerona – akadēmiķe-psiholoģe, kura specializējusies noziegumu ķēdes vai sērijveida slepkavību gadījumos analizēt esošos pierādījumus un ar jaudīgas, bet reizē vēl salīdzinoši jaunas programmas palīdzību dot policijai un detektīviem padomus un lielākotie ģeogrāfiskas norādes, kurā virzienā vislabāk meklēt potenciālo noziedzinieku.

Fiona nav stereotipiska, regulāra aizdomās turamās personas profila izveidotāja, viņas metodes un arīdzan domu gājiens mēdz atšķirties no ierastā, un tieši tas nereti ir bijis par panākumu galveno iemeslu. Diemžēl pēdējā sadarbība ar Metropolitan policiju beidzass ar negatīvu pieredzi, kad Met priekšnieks politiķu u.c. spiediena rezultātā izšķiras par labu Fionu aizstāt tieši ar tādu klasisku profilu veidotāju. Un tavu pārsteigumu, kad, grāmatai sākoties, policijai nākas atbrīvot potenciālo slepkavu un izvarotāju neapstrīdamu pierādījumu trūkuma dēļ. Pārskatot lietu aizdomas pieaug, ka apcietināta nevainīga persona tikai tāpēc, ka saskatīts vēlamais un pie pirmās kaut cik atbilstošā vainīgā tālāk nav skatīts. Un detektīvam Stīvam jāpaļaujas uz draudzības spēku ar Fionu, lai pierunātu viņu atkal palīdzēt.

Killing the Shadows ir no tiem kriminālromāniem, kurā vienlaicīgi tiek risināti vairāki noziegumi uzreiz, un kā tas pienākas izdomātam romānam, tad nav jābrīnās, ja brīnumainā kārtībā starp tiem izrādās ir arī kaut kas vienojošs.

Otrs vai drīzāk pamata noziegumu sižets saistīts ar sērijveida slepkavu, kuram ir uzaudzis dziļš riebums pret kriminālromānu autoriem. Kad nežēlīgi tiek noslepkavots viens autors, tas izraisa zināmu interesi, bet ko padarīsi, ļaunums eksistē un reizēm trakie izpaužas arī tā. Pēc otrās policijas spēki (dažādos reģionos) nedaudz saausās, bet noraksta  to uz īpatnēju sakritību. Bet ne Fiona, kuras ilgadējs dzīvesbiedrs Kit Martin kā punkts uz i atbilst upuru tipam. Galvenais pēc trešās slepkavības saglabāt vēsu prātu, ja likumsargu vietā briesmas jānovērš pašam.

Ir vēl trešā noziegumu ķēde (ieskicēta grāmatas aprkastā), kura gan tiek drusku piemirsta ap grāmatas vidu (teorētiski atrisināta), kad notikumi uzņem apgriezienus.

Grāmata, kas reizēm ir paredzams un ieslīgst kino cienīgās ainās, bet kopumā visos vajadzīgajos aspektos atbilst labam, izklaidējošam krimiķim.

John Katzenbach – State of Mind

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House

Manas pārdomas

Autors, paturpinot domu par un ap ieroču kontroles problēmām ASV, radījis pasauli, kurā tikpat kā ne viens vairs nevar justies pilnībā droši. Nozieguma un potenciālo briesmu līmenis pacelts tādā pakāpē, ka apsardze un darba beigās bruņots eskorts līdz auto jebkurā darbā ir norma un mājoklis iežogotā un apsargātā teritorijā kaut kas tāds, pēc kā tiekties. Grāmata publicēta 1997.gadā.

Džefrijs Klejtons – profesors sērijveida slepkavu uzvedībā un personības profilu izveidē mazā, vietējā universitāte. Lai arī viņa talants starp izmeklēšanas iestādēm tiek atpazīts un Džefrijs var lepoties ar ne vienu vien veiksmīgi atrisinātu lietu, pateicoties tieši viņam, tad Džefrijs nebūt neraujas plūkt finansiālus vai cita veida labumu augļus. Varētu jautāt, kas gan varētu būt par iemeslu šādai apzinātai vēlmei turēties ēnās un palikt daudzmaz neievērotam. Vai tā ir vienkārši nevēlēšanās saskarties ar potenciālas slavas negatīvajiem aspektiem, vai tomēr kaut kas drusku cits, kaut kas saistīts ar lielāku, tumšāku pagātnes bagāžas svaru?

Susan Clayton – Džefrija māsa, kuras attiecības ar brāli vairs nav tik ciešas, kā reiz bērnībā. Kamēr brālis nosacīti devās plašajā pasaulē, Sjūzena ir izvēlējusies palikt pie mātes Diānas, īpaši tagad, kad viņai vēža dēļ nav atvēlēts vairs ilgi ko dzīvot. Lai arī Sjūzenai saskarsme ar nāvi nav kaut kas tik ikdienišķs, kā tas būtu brālim, un viņa sevi nodarbina laikrakstam veidojot popularitāti ieguvušus prāta mežģus un atjautīgas puzzles utml prāta mežģus, tad grāmatas gaitā lasītājs varēs redzēt, ka māsai dažos aspektos pat ir lielāks spēks nekā brālim.

Kā vienam, tā otram reizēm piezogas nepatīkama doma, cik daudz raksturā, uzvedībā, interesēs un nosliecēs mantots no tēva, kurš neatrisinātā slepkavībā pirms 25 gadiem bija galvenais aizdomās turamais. Abi var pateikties mātei, kurai nostrājā pašas instikti, lai pamestu vīru, izglābtu bērnus un negaidītu līdz notiek kas slikts pirms spert šādu soli, pirms vēl nav par vēlu.

Stāsta tagadnē tieši Džefrijs tiek piesaistīts sērijveida slepkavas izmeklēšanā, jo izmeklētājiem ir visai lielas aizdomas, ka tas varētu būt viņa tēvs, kurš vismas oficiāli neilgi pēc ģimenes izjukšanas traģiski miris auto avārijā-pašnāvība, bet pastrādāto slepkavību maniere liek pārdomāt, vai tik tiešām tas atbilst patiesībai. Papildus komplicētus asptākļus piešķir slepkavību norises vieta. Potenciāli jauns (51.) štats ar ūtopisku nākotnes sapni, kurā neeksistē visas ar drošību saistītas rūpes, kā tas nu ir citos štatos, ko cer panākt ar tiesību ierobežošanu un striktākiem likumiem. To visu nu draud sagraut viena persona!

Michael Ridpath – Trading Reality (Power and Money #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Heinemann

Manas pārdomas

Kad Marks saņem steidzamu lūgumu no brāļa Ričarda mērot garu ceļu, labi zinot, cik saspringts darbs ir Markam, ierasties klātienē (no Londonas uz mazpilsētu Skotijā), jo nepieciešama palīdzība jautājumā, ko nevar tā vienkārši telefoniski atrisināt, Marks saērcināts nodomā, ka brāļa uzņēmumam atkal vajadzīga finansiāla palīdzība, bet aina, kura sagaida Marku, diemžēl ir traģiskāka.

Ričards – jauns izgudrotājs, kurš dibinājis FairSystems start-up uzņēmumu ar milzu potenciālu kļūt par celmlauzi jaunā vēl maz apgūtā nišā – virtuālajā realitātē. Savācis ap sevi spēcīgu komandu, ar kuriem kopā to realizēt un pēc smagiem pūliņiem vairāku gadu garumā ir pavisam tuvu, lai veiktu pēdējo izrāvienu un ar komerciāli gatavu produktu varētu startēt pasaules tirgū kā pats pirmais.

Virtuālā Realitāte šajā grāmatā ir tāda, kādu to domājams labprāt ir vēlētos redzēt uzņēmumi, kuri šobrīd darbojas šajā jomā. Uzlikot brilles jūties esam pavisam citā vidē, tik realistiskā, ka ātri vien var piemirsties, kur patiesībā atrodies un ka tas, ko redzi, nav gluži īsts. Potenciāls ir ne tikai spēļu nozarē. Ir iespējams virtuāli uzlaikot drēbes pirms tās nopērc, projektēt mājas u.c. un pārliecināties, ka arhitektu vai dizaineru idejas teiksim neuzdzīs sliktu dūšu. Potenciāls tehnoloģijas pielietojumam ir vien fantāzijas jautājums. Grāmata publicēta 1996.gadā un virtuālā realitāte, kādu to autors šeit ir iztēlojies, vēl nav sasniegusi tādu augstumus, bet nevarētu arī teikt, ka būtu galīgi nošauts garām, pieļauju, ka tas varētu būt vien laika jautājums.

Ievada aina, kas aizsāk visas grāmatas darbību – pēkšņi kā no skaidrām debesīm ASV grib izmainīt savas procentu likmes/intrest rates, kas liek daudziem krist panikā, zaudēt miljonus vien pārdesmit minūtēs un steidzīgi mēģināt atbrīvoties no nevēlamām opcijām, tai skaitā sērijas galvenajam varonim Mark Fairfax. Ievada moments netiek aizmirst, bet tomēr paliek fonā, un par galveno sižetu kļūst Marka brāļa Ričarda slepkavība

Potenciālo slepkavu kandidātu netrūkst, bet visai saprotami, ka paši acīmredzamākie kandidāti tie nebūs, kā anti-virtuālās realitātes grupas līderis, kurš atklāti pauž izteikumus, ka nekautrēsies pielietot jebkādus paņēmienus, lai nepieļautu virtuālās realitātes nekontrolētu izplatību un patēriņu masām, lai cik centīgi un kārdinoši autors nemēģināt pasniegt viņa kandidatūru. Drīzāk par patiesu var saukt teicienu ar domu, ka ienaidniekus jātur vēl tuvāk par draugiem, vien Trading Reality un Marka gadījumā, vispirms ir jāsaprot kurš ir kurš.

Aizraujošs sižets visas grāmatas garumā, atrisinājums, kas neliek vilties. Ja atmiņa neviļ, tad līdzvērtīgi pozitīvs iespaids bija arī par pirmo sērijas grāmatu Free to Trade.

John Katzenbach – The Madman’s Tale

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Ballantine Books

Manas pārdomas

Francis Petrel jeb C-bird (iegūtā iesauka) 21gada vecumā paša vecāki ievieto Western State psihiatriskajā slimnīcā. Iemesls, kas krājies jau kopš bērnības, bet ir spējis vairāk vai mazāk to noslēpt – vairākkārt pieķerts ne tikai runājam pusbalsī pie sevis, bet esam pilnā sarunā/dialogā ar kādu, kura telpā nemaz nav, dzird balsis. Pēdējais piliens un grūdienas, kad strīda laikā piedraud nodarīt pāri gan sev, gan vecākiem ar nazi.

20 gadus vēlāk, apzinīgi lietodams medikamentus, Franciss vada šķietami bezmērķīgu dzīvi. Personīgi Franciss neapmierināts ne ar  cietiem vienmuļo darbu, ne pieticīgo dzīvokli, drīzāk negatīvā pieredze mudina izvairīties no liekas sabiedrības. Bet uzaicinājums ierasties slimnīcas teritorijā uz tādu kā atkalapvienošanos un atvadu svinībām pirms slimnīca tiek pilnībā nojaukta un tās teritojā uzceļ ko citu, uzjundī visas tās trauksmainās atmiņas, kuras Franciss būtu labprātāk paturējis aizmirstas, ap ko saistīs grāmatas galvenais sižets.

Neilgi pēc Francisa ierašanās, nakts maiņas laikā nežēlīgi tiek izvarota un nogalināta nesen darbu uzsākusi māsiņa. Ar nolūku izveidotas apstākļu sakritības, vaļā atstātas durvis, kuras citkārt vienmēr ir aizslēgtas, un vieglai atrašanai novietots asiņains pierādījums, bet ne slepkavības ierocis, pie kāda no pacientiem policijai un slimnīcas darbiniekiem, kuriem raizes vairāk sagādātu skandāls presē, nevis kāds “trakais” kā slepkava vai kā vēlāk sižets rādīs noslepkavots nojūgušais, dod iespēju ātri un bez sarežģījumiem noslēgt lietu, jo nekas nedrīkst patraucēt ierastajai rutīnai un lietu kārtībai.

Pacientu pārpildītajā Western State slimnīcā galvenokārt strādā darbinieki, kuriem vairāk rūp regulāra algas saņemšana, maiņas pavadīšana lieki nenopūloties, nekā pacienta ārstēšana, kura izpaužas cilvēka sazāļošanā, lai viņš mazāk trokšņotu. Neesmu lasījis daudz patieso stāstu grāmatas vai skatījies dokumentālās filmas par pat ne tik senām psihiatriskajām slimnīcām un apstākļiem tajās, bet ir redzēti daži šermuļus uzdzenoši video fragmenti YouTube. Tā teikt apstākļi Western State slimnīcā un darbinieki nav attēloti paši rožainākie un patīkamākie, bet pavisam noteikti autors nav attēlojis maksimāli sliktāko scenāriju

Tomēr, lai kā slimnīcas vadītājs Gulptilil jeb Gulp-a-pill un galvenais psihiatrs Mr.Evans jeb Mister Evil nevēlētos notikušo aizmirst, to viņiem neļauj jaunas prokurores/izmekl Lucy Jonas uzrašanās, kura ir pārliecināta, ka māsiņas slepkavība nav bijusi pirmā, ka iniciāli aizturētais nav īstais slepkava.
Francisa viens no labākajiem draugiem slimnīcā – Peter the Fireman. Viens no retajiem, kuram nevar piedēvēt nevienu diagnozi, bet nokļuvis slimnīcā ar tiesas spriedumu, lai tur viņam izvērtētu spriestspējas, pirms galu galā tomēr stāties tiesas priekšā par pastrādāto, lai cik šķietami taisnīgi tas attiecīgajā momentā nebūtu licies pašam Pīteram. Pīters, pirms nokļūšanas slimnīcā, bija sava veida izmeklētājs un strādādams kā ugunsdzēsējs bieži vien izmeklējā visa veida dedzināšanas. Lai arī šoreiz lieta saistīta ar cilvēka slepkavību, tad tādi aspekti, kā notikušā izcelsmes cēloņu noskaidrošana, varētu tomēr nākt par labu. To ievēro arī Lucy, kura cenšas izmantot Francisu un Pīteru savā labā.

The Madman’s Tale varētu nodēvēt par Francisa cīņu ar pagātnes dēmoniem paša prātā, jo visa galvenā darbība noris pagātnē. Francisam jau ir zināms gan slepkavas identitāte, gan liktenis, bet līdz pat pašām beigām vēl visai dzīvās balsis Francisā neļauj viņam atslābt, un, protams, nezinot gala iznākumu arī lasītājam miers iestājas vien epilogā.

Iepalicēji #34

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Witness by Caroline Mitchell

Pirms desmit gadiem Rebeka bija iekļuvusi neapskaužamā situācijā – slazdā attiecībās un laulībā ar vardarbīgu manipulatoru un absolūtas kontroles frīku Solomon. Visa Witness grāmata ir no galvenās varones Rebekas skatpunkta, un, kā viņa to pasniedz, tad izkļūšanu no šī slazda jānosauc par brīnumaini traģisku, kad aiz greizsirdības tiek nogalināts Rebekas darba kolēģis un Solomons tiek piespriest ieslodzījums.

Kā atriebību par viņam nodarīto, par viņam atņemto mīlestību un laimi, nekas nespēs viņu atriebties Rebekai par katru no ieslodzījumā pavadītajiem 10 gadiem. Visa grāmatas būtība balstās uz to, ka Rebeka nevienā brīdī nesadūšojas ziņot policijai. Viens zvans un pagaistu tas niecīgais sižets, kas tiek piedavāts. Kas ir vēl jo pārsteidzošāk, ja ieskatās Caroline Mitchell Goodreads lapas biogrāfijā, kurā minēts, ka autore ir izbijusi policijas detektīve un ir strādājusi pie lietām ar vardabību ģimenē. Lieliski var saprast vēlmi pievērst uzmanību šim tematam, bet izpildījums ir tālu no pārliecinoša. Personīgi līdzjūtība galvenajai varonei mazinājās ar katru galvenā ļaundara Solomona pastrādāto atriebības noziegumu un ātri vien pagaisa pavisam. Nevar abus nolikt vienā līmenī, bet labāka Rebekas varone arī nav.

***

Rosemary and Rue (October Daye #1) by Seanan McGuire

October “Toby” Daye – pusfeja, puscilvēks. Spiesta atgriezties paranormālajā pasaulē, kad, visnežēlīgāk kā vien feju var nogalināt (ar dzelzi), mirusi tiek atrasta Countess Evening Winterrose. Notikums pats par sevi, lai cik bēdīgs un sērīgs nebūtu, nespētu piespiest Tobijai atkal spert kāju un bāzt degunu labi un ar patīkamu sirdamieru aizmirstajā paranormālajā pagātnē, bet pēdējai burvestībai/lāstam no Evening puses changeling Tobijai ir pārlieku spēcīgs, lai spētu iebilst.

Papildus tam slepkavības izmeklēšanas mistērijas elements lieliski sader ar March Mystery Madness lasīšanas pasākumu, atlikušajā pusotrā nedēļā noteikti vēl var iespēt kādu mistēriju. Gribētos pat teikt, ka ceļš no punkta A uz punktu B, pasaules uzbūves un tēlu iepazīšana bija pat interesantāka par kulminācijas brīdi – slepkavas identitātes atklāšanu.

***

Long Time Coming by Robert Goddard

Teju visu dzīvi Stīvena vecāki viņam apgalvojuši, ka tēva brālis Eldrithc miris Otrā pasaules kara laikā, Vācijai bombardējot Londonu. Tādēļ pārsteigums ir liels, kad vienā jaukā dienā onkulis atgriežas no mirušajiem. Visu šo laikua (36 gadi) Eldričs ir bijis ieslodzīts Īrijas cietumā, bet par ko liedzas atbildēt, jo apcietinājuma iemesla neizpauša esot bijis viens no galvenajiem atbrīvošanas nosacījumiem.

Eldričam pēc tik ilga laika nebrīvē ārpasaulē vairs nav neviena cita, pie kā griezties, kā vien mirušā brāļa sievas un dēla un varētu jautāt, kur gan tur var izvērsties vēsturisks trilleris un mistērija, bet grūdiens lielākas spriedzes sižeta virzienā nāk no anonīma avota, kurš nolīgst Eldriču un viņš pastarpināti brāļa dēlu, lai abi no pagātnes putkļenaijiem nostūriem atklātu Pikaso gleznu patieso īpašnieku vēsturi, kura samudžinājusies Otrā pasaules kara sākumā un kuru izmantojuši daži labi, lai paši nopelnītu miljonus un vienlaicīgi apšmauktu citus.

Darbība mijas ar stāsta ‘’tagadni’’ 1976.gadā Stīvenam, Eldričam un sižeta gaitā arī gleznu oriģinālā īpašnieka mazmeitai Reičelai, kura visu dzīvi bez panākumiem centusies panākt taisnību, un ar 1940.gadu, kad pēc lainera nogrimšanas un gleznu īpašnieka noslīkšanas, Eldriču pierunā iesaistīties nelegālajā shēmā, bet papildus tam neapzināti un nejauši tiek ierauts cita mēroga konspirācijā, kas galu galā par cenu prasa 36 viņa dzīves gadus.

Michael Connelly – The Last Coyote (Harry Bosch #4) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējā laikā Hariju Bošu ir bijis arvien vieglāk izvest no pacietības, un, kad vadzis lūzt un Harijs pēc domstarpībām ar augstākstāvošu kolēģi iekrāmē viņam tā lai jūt un citreiz atcerētos tā vairs nedarīt, Harijam tiek piespriestas brīvdienas uz nenoteiktu laiku un obligātas psihologa konsultācijas.

Sākumā Harijs to, protams, uztver kā sodu un visa cita veida murgu, bet nomierinoties un ar rāmāku prātu un drusku arīdzan ieklausoties viņam piešķirtajā psiholoģē, Harijs pieņem lēmumu beidzot ieskatīties vienam no pagātnes dēmoniem tieši acīs – neatrisinātajai mātes slepkavībai, kad viņam šķiet bija vien 12gadu – un atrisināt to pašam, ja līdz šim neviens cits nav to spējis vai vēlējies.

Kā jau tas piederas izdomātam romānam un ir redzēts ne reizi vien, tad mātes slepkavība nav tik vien kā nejauša zādzība vai kas tamlīdzīgs, bet gan plašāka mēroga sazvērestība. Vien pavirši uzmetot acis arhīva dokumentiem un tai laikā savāktajiem pierādījumiem Harijam top skaidrs, ka neviens toreiz nemaz necentās atrisināt viņa mātes slepkavību, ko visvieglāk varētu pamatot ar viņas nodarbošanos prostitūcijā. Tā teikt, ‘’ai, kas tur liels, viena vairāk vai mazāk, droši vien pati uzprasījās’’. Bet tā tikai iesaistītie personāži gribētu likt domāt, ko Harijs Bošs negrasās tā atstāt. Pārāk ilgi viņa māte ir tikusi norakstīta kā nenozīmīga persona, kuras slepkavību nav vērts risināt.

Varbūt brīžiem drusku par daudz uzspēlētas teatrālas emocijas vai uz mazticamo pusi velkošs blakus sižets attiecībā uz Harija romantisko dzīvi, bet kopumā pat ļoti baudāms kriminālromāns.

Trīs vienā #4

Iepalicēju tipa raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu pirms turpinu kādu citu.

***

Kiss the Girls (Alex Cross #2) by James Patterson

Otrā sērijas grāmata Kiss the Girls ir daudz personīgāka detektīvam Aleksam Krosam, jo bezvēsts ir pazudusi Aleksa radiniece, kuras tips atbilst aktuālai plaša mēroga FIB pazudušu jaunu, skaistu studentu izmeklēšanā. Tā vien šķiet nolaupītāji pastrādā ideālus noziegumus, pierādījumu, pēc kuriem tālāk vadīties, tikpat kā nav, bet vēlme izrādīties un neaizskaramības sajūta, kas sāk veidoties, jo neviens gadu gaitā nav ticis pat tuvumā, ir tikai pirmā kļūda. Protams, izdomāta romāna ietvaros FIB Aleksam Krosam ir ļauts bāzt savu degunu izmeklēšanā, neviens nav dusmīgs uz viņu par jaukšanos citam piederošā zonā/iecirkņa teritorijā~. Tas Aleksam dod rīcības brīvību, neauztraucoties par to, kā tas varētu izskatīties oficiālā izmeklēšānā, ja viņš būtu daļa no tādas.

Džeimsa Patersona Alex Cross sērija turpina pārsteigt ar kvalitāti virs žanra vidējā, ar ko personīgi līdz šim neasociēju, ieraugot Patersona vārdu uz grāmatas vāka. Iespējams tas tāpēc, ka autors šajā laikā vēl nav kļuvis par autoru, kuram nav diži jāpiepūlas, lai viņa grāmatas tiktu pirktas vien popularitātes dēļ. Personīgi, kā lasītājs, ceru, ka tas šajā sērijā tik drīz neiestājas, lai izklaide būtu garantēta.

***

Metro 2034 (Metro #2) by Dmitry Glukhovsky

Lai arī darbība noris tajā pašā drūmajā postapokalipses Maskavas metro tuneļu pasaulē, kurā, cik tas zināms to iemītniekiem, atlikusī cilvēce ir paglābusies pēc postoša kodolkara, un formāli ir kā sērijas turpinājums, tad pašu grāmatu, Metro 2034, var lasīt neatkarīgi un priekšzināšas par Metro 2033, lai varētu izbaudīto šo, nav nepieciešamas. Noteikti grāmatas pluss, ja gadās lasīt šo ārpus kārtas, nebūs diži daudz tāpēc zaudēts.

Nebija gluži tā pati atmosfēra, kā Metro 2033, daļēji inovativitātes trūkuma dēļ, kad tēli un vide vairs nav kaut kas jauns, daļēji audiogrāmatas veidotāju dēļ, ko pirmajā grāmatā palīdzēja piešķirt metro skaņu celiņš starp nodaļām bez citiem fona trokšņiem. Tā teikt labāk vispār necensties pārlieku salīdzināt, lai mākslīgi un lieki neliktu sev pašam vilties.

***

Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4) by P.D. James

Nightingale/Lakstīgalas (internāt)skolas tipa namā vispirms viena māsiņa mirst mācību laikā šķietami pēc kāda no topošo kolēģu neuzmanības kļūdas, vēlāk citu agrā rītā atrod gultā bez dzīvības pazīmēm, ko tikpat labi varētu uzskatīt par dabisku nāvi, ja izmeklētājs vairāk uztrauktos par pēc iespējas ātrāku izmeklēšanas pabeigšanu

Kārtējais vien detektīvam Adam Dalgliesh un viņa kolēģim paveicamais uzdevums, lai nokļūtu pie patiesības grauda. Aizdomās turamo skaits ir ierobežots, kas visnotaļ atvieglo detektīva darbu, bet vienlaikus arī nepadara nemaz tik vieglu, kad visi svēti apgalvo, ka ne viņai, ne citai būtu bijuši iemesli nogalināt mirušo, ja nu vienīgi par motivāciju varētu uzskatīt kaitinošu vai reizēm neciešamu raksturu, tad teju uz katru šāda veida motivāciju būtu iespējams attiecināt

Adam Dalgliesh sēriju nevar saukt cozy mystery romānu, jo slepkavība un tās izmeklēšana nav kaut kas gandrīz mazsvarīgs vai otršķirīgs, bet grāmatas notikumu gaitā ne mirkli nerodas augstas spriedzes sajūta. Pati slepkavība ir kas tāds, kas notiek aizkulisēs, un varbūt ar to gribas teikt, ka sērijai pietrūkst drusku asuma. Tā vietā lēnā garā detektīvs nonāk pie nekļūdīgā atrisinājuma, bet šāda tipa “trūkums” nav tik daudz grāmatas vaina, kā visticamāk manas ekspetācijas no (modernāka) detektīva, kriminālromāna.