Suspense

Lincoln Rhyme #5-7

#5 – The Vanished Man

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vai beidzot kādam starp n-tajiem kriminālromāniem un detektīviem būs izdevies pastrādāt ideālo vai pareizāk būtu teikt ideālās slepkavības un nesodītam tikt cauri sveikā? Tā varētu pirmajos mirkļos padomāt, kad Amēlija un Linkolns saskaras ar jaunāko noziegumu, kura pastrādātājs no slēgtas telpas, vairākiem aculieciniekiem nemanot, pazudis bez pēdām.

Slepkava izmanto dažādu veidu burvju trikus gan slepkavību pastrādāšanas aktā, gan, lai pēc tam aizmuktu. Iespējams viņam, izmeklētāji dod The Conjurer iesauku, izdotos izvairīties no policijas ķetnām, ja vien paša prātam netrūktu daža laba skrūvīte. To lieliski parāda nodaļas no slepkavas perspektīvas, kurās ļaundaris sarunājas ar neeksistējošiem skatītājiem viņa ‘’triku’’ izpildes laikā, saukdams to par Revered Audience veco, labo laiku stilā.

Gan Amēlija, gan Linkolnam un citiem viņu kolēģiem burvju mākslinieku pasaule ir pilnībā sveša un viņi, lai kā necenstos, ir tikpat viegli apmānāmi un piemuļķojami kā citi labprātāki skatītāji. Tādēļ izmeklēšanai tiek piesaistīta jauna, ambicioza, bet zem Meistara tupeles vēl esoša māksliniece Kara.

Nekas stāsta laikā neliecina, ka The Conjurer būtu kāds līdzzinātājs un palīgs, bet vienlaikus slepkavošana tīri azarta un prieka pēc arī nenotiek. Linkolnam un Amēlijai jātur acis un ausis plaši vaļā, taipat laikā jāatgādina to darīt zemāka ranga kolēģiem un varbūt vēl lielākiem burvju triku skeptiķiem, ja aizdomās turamais galu galā notverts, ja vien nav vēlēšanās sērijas ietvaros pirmo reizi palikt ar garu degunu.

Varbūt aspektu, ka Amēlijai ir tendence aktīvas izmeklēšanas detaļas izpaust kādai trešajai personai, kā tas notiek The Stone Monkey ietvaros, šajā grāmatā uzlabo fakts, ka Kara oficiāli palīdz slepkavību izmeklēšanā, bet patīkami bija redzēt uzlabojumu uz labo pusi Linkolna galvenās partneres ziņā, kas noteikti jāņem vērā, ja viņai grāmatas ietvaros ir pašai savas ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm un kļūt par detektīvi seržanti.

Linkolna tēla ziņā saķeršanās ar The Conjurer liek rūdītajam detektīvam jaunā gaismā kārtējo reizi paskatīties uz savu veselības stāvokli, it īpaši momentā, kad slepkava draud atņemt Linkolnam vēl vienu maņu, padarīt viņu vēl vairāk no citiem atkarīgu. Lai arī negadījums vēl pirms sērijas sākuma gala rezultātā ir izveidojis detektīvu, kādu lasītajs pazīst un kas ļauj viņam atrisināt teju katru lietu, tomēr neziņa par nezināmo baida kā citus, tā arīdzan Linkolnu.

***

#6 – The Twelfth Card

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neizdevušās slepakvības notikuma vietā uzbrucējs atstāj taro kāršu kavas 12.to kārti, lai izmeklētājiem, kuri par nelaimi viņam ir Linkolns Raims un viņa partnere Amēlija Saksa, būtu par ko palauzt prātus un censtos tādejādi novest viņus uz nepareiza ceļa. Iecerētais upuris ir vien 16 gadīga vidusskolniece Geneva Settle, kura uzbrukuma brīdī vietējā bibliotēkā meklē teju 140 gadus vecu avīžrakstu saistībā ar skolas projektu, kurā izvēlējusies rakstīt par senci, kurš viņasprāt kā atbrīvots vergs (nepatiesi apsūdzēts noziegumā, turklāt vēl piedalījies pilsoņkarā Union pusē) un vēlāk aktīvi darbojies 14.Amendment/Likuma apstiprināšanas centienu labā.

Autors gan lasītājam, gan detektīviem piedāvā daudz labu viltus mānekļu, par kuru kvalitāti vainīgais, kā izrādās nolīgts slepkava ar psiholoģiska rakstura novirzēm, būtu noteikti jāizsaka uzlavas. Krietns laiciņš tiek patērēts no Linkolna un Amēlijas puses, lai izburtos cauri varbūtējai slepkavības mēģinājumu saistībai ar Ženēvas senci, tad potenciālu terorisma aktu vai kādu citu plānotu noziegumu, kura plānošanas darbiem meitene itkā neviļus kļuvusi par liecinieci un tāpēc pēc iespējas ātrāk nogalināma.

Personīgās attiecības starp Linkolnu un Amēliju nesasteigti turpina progresēt, tā arī acīmredzams progress turpina noritēt Linkolna rehabilitācijas vingrojumu centienos atgriezt vismaz minimālas kustības galvenokārt jau rokās, kad nu atmesta ideja par eksperimentālu operāciju. Domas par un ap iespējamu uzlabošanos šajā Linkolnam tik jutīgajā jautājumā, ko vēl akūtāku padara attiecības ar Amēliju un reizēm ārpus kontroles izejošās neracionlas domās, ko un kā viņa padomās, reaģēs vai pat, cik ilgi viņa ar tādu kā Linkolns vēlēsies būt kopā.

Cits psiholoģiska rakstura moments, kas grāmatas gaitā tiek apspēlēts vairāk saistīts ar Amēlijas kolēģi, grāmatā kā otrā vai pat trešā plāna tēlu, kura acupriekšā nogalina liecinieku. Vienā brīdī persona dzīva ar tevi sarunājas, pēc mirkļa un klusinātiem šāvieniem šis cilvēks ir miris, un kādu psiholoģisko traumu, slodzi tas izdara uz detektīvu. Bet kurš nevis saprot, ka vajadzētu ieturēt pauzi, meklēt teiksim psihologa palīdzību, kā ‘’īsts vīrietis’’ izcieš psiholoģisko traumu praksē un tā teikt ieskatās bailēm acīs, lai tās pārvarētu

***

#7 – The Cold Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autoram iepatikušies sērijveida slepkavas, jau trešā no septiņām sērijas grāmatām, kurā slepkava/ļaundaris ietilpst šajā kategorijā. Prasītos drusku lielāka izdoma, variācija pa tēmu vismaz.

Linkolnam jāizprot, slepkava kā izaicinājumu viņa ķērājiem pie upuriem noliek veclaicīgu retro tipa kabataspulksteni, izbauda varu pār upuriem, apmierina ziņkāri, cik ilgu laiku (sekundēs) prasa dzīvības izgaišana. Bet viss pamatā, kā daudzslāņains, līdz sīkumiem izstrādāts viltus māņu plāns, lai novestu izmeklētājus no pareizā ceļa un neļautu viņiem izjaukt nolīgtā slepkavas plānus. Atrisinājums šim galvenajam sižetam

Pirmā grāmata sērijā, kurā vienlaikus tiek risināti divi noziegumi. Amēlijai kļūstot par pilntiesīgu detektīvi, viņai tiek uzticēta pašai sava krimināllieta, pareizāk būtu teikt, ka viņa pati uz to raujas. Kā jau tas pienākas izdomātam romānam, tad izrādīsies, ka šai lietai ir gan komplicēta saistība ar Amēlijas tēva kā policista pagātni, gan otru Linkolna Raima pārziņā esošo slepkavību izmeklēšanu. Diemžēl paralēlā sižeta klātesamība, papildus žonglējamo objektu esamība un nepieciešamība uzturēt saspringtu ieinteresētību abos, izjauca vēlamo efektu kā vienā, tā otrā sižetā. Kaut arī nevar teikt, ka The Cold Moon izgāztos vai liktu vilties salīdzinoši ar iepriekšējām sērijas grāmatām, tad tomēr kritums kvalitātē pamanāms.

Komplimentus un uzslavas gan varētu izteikt par divu pagaidām vēl mazsvarīgu otrā plāna tēlu iepazīstināšanu. Amēlijas izmeklēšanā jauniņš policists, kuram vēl jāapgūst un no pieredzes jāiemācās, ko darīt un ko labāk ne, kad katram pieņemtajam lēmumam var būt paša, kāda kolēģa vai citas personas dzīvības cena. Bet Linkolna gadījjumā tā būtu interviju speciāliste Kathryn Dance, tāda kā psiholoģe un kinesikas eksperte, kuras tehnika ir tik profesionāla, ka pat Linkolnam nav vietas, kur iebilst, kad citkārt Linkolns, kurš paļaujas tikpat kā tikai uz taustāmiem pierādījumiem un, piemēram, liecinieku pienesumu uzskata par otršķirīgiem pierādījumiem,

Mazāks uzsvars uz Linkolna kā ratiņkrēslā esoša detektīva faktu, eksperimenti, speciāli izstrādāti vingrojumi vai kas cits par un ap Linkolna stāvokļa uzlabošanas centieniem ne tik fokusēts, kā iepriekš.

Tana French – In the Woods (Dublin Murder Squad #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad Dublinas piepilsētas mežā tiek atrasta nogalināta 12 gadīga meitenīte, detektīvam Rob Ryan nākas konfrontēt savas 20 gadus senas atmiņas, kad divi viņa tuvākie draugi tajos pašos mežos tika atrasti miruši un vienīgi viņam nez kādā veidā izdevies palikt dzīvam. Asiņu pilni apvai, zilumainas un noskrambātas ekstremitātes un traumatisko notikumu ietekmē zudusi un apzināti apspiestas atmiņas.

Slepkavību izmeklēšanas komanda nesen papildināta ar jaunu biedru, kas nemaz nenotiek tik regulāri, turklāt vēl ar sievieti, detektīvi Cassie Maddox, kas ir vēl retāka parādība pat stāsta tagadnes 2004.gadā. Stāsts norit no Raiena perspektīvas un jo tālāk stāstā tiek, jo vairāk brīžiem piezogas domas, ka Raiens varētu nebūt nemaz tik uzticams galvenais tēls, kas ietekmē viņa darbu un pārāda savu neglīto galvu profesionālajā sfērā, izmeklējot šo slepkavību.

Kā jau mazpilsētā, kurā viens otru pazīst, aizdomās turamo loks nav liels, ja vien nepieļauj iespēju, ka vainīgā persona oportūniski izmantojusi negaidītu iespēju un pēc tam pazudusi kaut kur savās ikdienas gaitās. Tādēļ viens fokusēts aizdomu kūļa stars tiek pavēsts ģimenes locekļu virzienā. Visvairāk vispirms jau tēva virzienā, ņemot vērā nogalinātas meitenes ķermenim nodarīto, tomēr neizslēdzot pilnībā no aizdomās turamajiem gandrīz pilngadīgu vecāko māsu. Nav viegli izlavierēt starp visiem, lai beigu beigās nonāktu pie pareizā slēdziena.

Ja pareizi atceros dzirdēto par Dublin Murder Squad sēriju kā tādu, tad katra grāmata ir no cita slepkavību izmeklēšanas komandas locekļa, dodot iespēju gan variēt interesāk ar galvenā slepkavības sižeta niansēm, gan par komandas savstarpējām attiecībām un kā katrs uztver kā tagad notiekošo, gan pagātnes notikumus, ja uz tiem tiks veikta kāda atsauce. Ja vēl In the Woods skaitās kā debijas romāns, tad vispār cepuri nost. Ja būtu jāizsaka kāda lielāka negatīva kritika, tad tas būtu attiecībā uz Raiena pagātnes stāsta sižetu, kas līdz galam, kurš tad vainīgs draugu slepkavībās, tā arī netiek atklāts.

Lincoln Rhyme #2-4

#2 – The Coffin Dancer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc pusotra gada pauzes pēc pirmās sērijas grāmatas The Bone Collector noklausīšanās, atgriežos pie detektīva, kuram pat nevajag piecelties no (ratiņ-)krēsla, lai kopā ar pārinieci Amelia Sachs un citiem kolēģiem spētu notvert algotu slepkavu.

Pieļauju, ka galvenais iemesls lielajai starpībai starp pirmo un šo sērijas turpinājumu meklējams lielajā izvēles klāstā, kas pieejams, ne tajā, ka būtu palicis kāds izteikti negatīvs iespaids. Ja var spriest pēc The Coffin Dancer, kas interesanti pilnībā koncentrējas uz algotā slepkavas notveršanu, kurš sevi tā arī dēvē par ‘’Zārka Dejotāju’’, tad iespaids ir tieši pretējs. Labs sižets un vēl labāki mānekļi, lai novērstu lasītāja aizdomas no patiesā vaininieka, kas gan tiek panākts vairāk aiz tā, ka tiek dots ieskats no ļaundara perspektīvas, kurš dzird balsis, kurš nemaz nav īstais Coffin Dancer.

Lincoln Rhyme dedukcijas spējas ir Šerloka Holmsa līmenī, kurām tādām arī jābūt, lai biežāk neesot notikumu epicentrā un vien saņemot ziņas savā dažado saziņas tehnoloģiju aprīkotajā ratiņkrēslā, varētu ar prātu pārspēt kolēģus uz vietas, to skaitā viņa protežē Amēliju, kurai pašai ir diezgan laba galva uz pleciem.

Lai gan īsti godīgi tas nav, ka skatpunkts, kurš tiek dots no viena ļaundara ar lieliski psiholoģiski savērptu motivāciju būt slepkavam, kuram kaut kas prātiņā vienkārši beidzot sagājis paīstam uz īso, nemaz nav grāmatas nosaukuma titula īpašnieks, tad atrisinājums un īstā vainīgā loģiskums bija gana labi attēlots, lai neradītu vilšanās sajūtu par sabojātu noslēgumu, kad vainīgais izvilkts teju no gaisa. Tā teikt izbaudīt var gan ceļu no sākuma līdz beigām, gan atrisinājuma gandarījumu, ko nesabojā arīdzan slepkavību pasūtītāja identitātes atklāšana.

***

#3 – The Empty Chair

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fons un iegansts galveno varoņu iesaistei kriminālizmeklēšanā ārpus Ņujorkas štata – Linkolna došanās uz klīniku, lai tur viņam veiktu eksperimentāla rakstura operāciju ar cerību uzlabot viņa pašreizējo stāvokli.

Par Linkolna atrašanos tuvumā padzird Ziemeļkarolīnas mazpilsētas Tanner’s Corner policija, kurai sīka huligānisma vai cita viegla rakstura noziegumu, nekārtību vietā, jāmēģina tikt galā ar slepkavību un nolaupīšanu. Nav gluži tā, ka viņiem nebūtu zināms galvenais aizdomās turamais, kura pirkstu nospiedumi atrasti uz slepkavības ieroča, bet mazās pieredzes dēļ viņi lūdz Linkolna un viņa pāriniecesAmēlijas Saksas palīdzību.

Abiem, ierodoties mazpilsētā un konkrēti nozeiguma vietā, jāsaskaras ar nekompetenci pierādījumu ievākšanas jautājumā no vietējo puses, kura kritiku uztver, kā uzbrukumu. Pieredzes trūkums pat neder kā attaisnojums, ja pastāv risks, ka tāpēc vainīgais varētu palikt sveikā pateicoties advokāta centieniem pēcāk tiesas zālē.

Grāmatas premisē minētais viedokļu konflikts par to vai 16 gadus veicais Insect Boy (viņa aizraušanās dēļ)iesauku ieguvušais Grants tik tiešām ir vainīgs slepkavībā vai vienkārši atradies neīstajā vietā, neīstajā laikā starp Amēliju un Linkolnu noris tik salīdzinoši vēlu, ka biju gatavs pēc grāmatas nopelt premises anonīmo autoru, bet grāmatas autora Jeffrey Deaver nopelni ir gana labi, lai to varētu viegli aizmirst.

Sižeta gaita lieliski ilustrē situāciju, kurā par likumsargiem kļuvuši indivīdi, kuri citkārt būdu viegli sodāmi noziedznieki. Personas, kurām amata vara pār citiem ļauj arīdzan sajusties pārākiem, vienlīdzīgākiem un labākiem. Dažs labs tēls no minētās kategorijas ir tiešām labi izdevies, lai neizteiktos citādāk.

Vienīgā izteiktā kritika, kas uzreiz nāk prātā  ir par grāmatas noslēgumu, kas no lielām nepatikšanām pēdējā brīdī ātri un ērti izpestī vienu no sērijas galvenajiem varoņiem. Pretējais variants būtu pārsteidzošāks un interesantāks attiecībā uz sērijas turpinājumiem.

***

#4 – The Stone Monkey

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielā mērā vienlīdz nozīmīgs The Stone Monkey aspekts, kā ļaundara notveršana, šajā Lincoln Rhyme sērijas grāmatā ir amerikāņu un ķīniešu kultūru atšķirību parādīšana, salīdzinoši lielus fragmentus un pat nodaļas veltot jauno (nelegālo) imigrantu pieredzei un kultūras šokam jaunajā sapņu zemē.

Negaidīta draudzība starp Linkolnu un detektīvu Sonny Li no Ķīnas, kurš izlikās par vienu no imigrantiem uz cilvēku pārvadātāja, tirgoņa u.c. tipa noziedznieka iesauktu par Ghost, jo neviens šo līdz šim nav spējis notvert. Sacīkste par desmit izdzīvojušo imigrantu dzīvībām starp Spoku un Linkolnu un arīdzan Amēliju. Vien vēlāk atklājot, ka visi bēgļi ir Ķīnas disidenti un Spoka centieni visus nogalināt varētu būt kas vairāk, kā traucējošu liecinieku novākšana no ceļa.

Paralēli konkrētās grāmatas sižetam no galveno varoņu Linkolna un Amēlijas dzīves un abu savstarpējām romantiskajām attiecībām, kuras nevienā mirklī neaizzēno galveno sižetu – 1)Tikpat negaidīti romāna gaitā seko Linkolna atteikšanās no eksperimentālās operācijas, kuru The Empy Chair grāmatas notikumu dēļ nācās atlikt. Mācības gūšana no Ķīnas kolēģa, kurš pamudina Linkolnu paskatīties uz savu fizsiko stāvokli no citas, pozitīvākas puses. It īpaši attiecībā uz profesionālo karjeru, kurā noziegumus Linkolns pamatā atrisina ar prāta un dedukcijas spēju palīdzību, protams, arīdzan kolēģu darbs. Tomēr, kas varētu krasi izmainīties, ja tiktu atmodinātas citas maņas.

2) Amēlijas vēlme pēc bērna, kas iepriekšējā sērijas grāmatā tika vien ieskicēta un šajā grāmatā papildināta. Pagaidām nekas neliecina, ka šis jautājums varētu kļūt par strīda objektu starp Amēliju un Linkolnu un kalpot par galveno iemeslu, lai abi pašķirtos, bet kas zina.

Liels mīnuss – izmeklēšanai sensitīvas informācijas atklāšana civilpersonām, kas, protams, galu galā neprasa neveiksmīgas un izgāztas izmeklēšanas cenu, par cik šis ir izdomāts romāns, bet noteikti kas tāds, kas reālajā dzīvē prasītu viņas amatu.

Grāmata publicēta 2002.gadā, kad ASV kā sapņu zemes leģenda vēl bija dzīva, bet personīgi zuda pēc 2016.gada prezidenta vēlēšanām.

Stone Barrington #3-5

#3 – Dead in the Water

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Izjucis advokāta Stone Barrington atvaļinājums uz izīrētas jahtas pie Saint Mark salas, bet, par laimi, tieši vajadzīgajā brīdī uzrodas un blakus piestāj cita jahta ar vienu vienīgu cilvēku uz tās, kuras pasažiere pat nepaspēj ne attapties, kad ir iekūlusies dzīvībai bīstamās nepatikšanās nemaz nenokāpusi krastā.

Likstas galvenā varone Allison Manning, kura ar vīru Peter divatā bija nolēmuši apceļot pasauli ar jahtu, bet viņai esot augstu mastā vīram pēkšņi uznākusi sirds lēkme, pēc kuras miris, vai vismaz tāda ir viņas notikumu versija. Tikusi lejā uz klāja vien pēc dažām stundām, plus esot panikā, kā viena tiks kaut kur civilizētā vidē, Alisone izšķiras vīru “apglabāt” okeānā. Ņemot vērā, ka Pēterim ir bijusi dzīvības apdrošināšana 12milj dolāru apmērā šāda notikums saprotami ir aizdomīgs.

Patiesa nelaime, slepkavība vai apdrošināšanas naudas izkrāpšana, bet par cik okeāna vidū citu liecinieku ar atšķirīgu versiju neatradīsi, tad varētu padomāt, ka stāsts ar to ir galā, bet še tev. Alisonei “palaimējas” ar arhaisko un īpatnējo Saint Mark salas tiesu sistēmu, kurā ļoti labi var iztikt bez taustāmiem lietiskajiem pierādījumiem vai reāliem lieciniekiem, lai ne tikai varētu uzsākt tiesvedību, bet arī panākt nosodošu spriedumu.

Palaimēšanās bez pēdiņām nāk no Stouna puses, kurš nespēj, kaut vai esot atvaļinājumā, noskatīties, kā viens indivīds, sers Winston Sutherland, politisku mērķu motivēts, uzklūp jaunai, skaistai (horizontālā stāvoklī ļoti pievilcīgai) un noziegumā nevainīgai sievietei.

Dead in the Water neizpaliek bez savām klišejām un aspektiem, kuriem ārpus izdomāta romāna nebūtu vietas. Visizteiktāk šajā ziņā ir bāra/restotāna īpašnieks Thomas Hardy (ar dažām īres istabiņām virs lokāla), kurš pazīst visus uz salas vajadzīgos cilvēkus, lai katrā nepieciešamības brīdī varētu Stounam izlīdzēt un bez kura Stouns būtu ātri vai vēlu iestrēdzis svešajā vidē.

***

#4 – Swimming to Catalina

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tulītēja notikumu pāreja no Dead in the Water  uz Swimming to Catalina, kas aizved uz spilgto prožektoru gaismu un glamūra pārpilno Holivudu.

Bez vēsts pazudusi vēl pirms dažām nedēļām bijusī Stouna draudzene Aringtona, kura, kamēr Stouns no sirds un rajona centās glābt dzīvību absurdajā Saint Mark salas tiesu sistēmas līkločos, satikās ar iepriekšējo mīlestību un izdomāja, ka tomēr grib ar viņu precēties. Gan jau, ka visdrīzāk negribēja saukties par Arrington Barrington, bet negaidīts zvans no jaunā vīra, ka stāvoklī esošā Aringtona ir kaut kur pazudusi, nedodot par sevi nekādu ziņu, izrauj Stounu no cerētas atpūtas ārpus tiesu zāles.

Par cik vīrs ir viens no pirmajiem aizdomās turamajiem, tad jaunā vīra uzvedība, Stounam ierodoties, rada gana spēcīgas aizdomas, ka Aringtona nebūs tā vienkārši kaut kur aizblandījusies. Kaut arī populārā un citādi veiksmīgā aktiera asistente aizbildinās, ka visiem aktieriem pirmajā, otrajā un trešajā vietā ir Karjera ar lielo burtu, tad tomēr lielāja kopbildē kaut kas tomēr nesapas. Kā rezultātā Stouns neviļus uzduras tumšajai Losandželosas pusei, kurā dažu miljonu apgrozīšana (un atmazgāšana) ir vien ikdienišķs sīkums.

Ja noņemtu lieko papildus pildījumu, tad gan sērijas proza, gan individuālais sižets sērijai, kura šodien mērāma 50+ grāmatu apjomā ir visnotaļ laba. Negatīva kritika gan jāraida galvenā tēla un viņa attiecību attēlojumā no grāmatas uz grāmatu ar pretējo dzimumu, kuras tā vien šķiet nespēj nenoslēgt vakaru neatrodoties ar viņu vienā gultā. Neesmu nekāds lielais diversity un reprezenta trenda fanāts vien ķeksīša pēc, bet nevar neievērot, ka vismaz iekš Swimming to Catalina nav pat viena sieviešu tēla, kurai dota kāda atbildīga loma.

***

#5 – Worst Fears Realized

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatas apraksts liek nodomāt, ka Stounam un viņa bijušajam pāriniekam Dino Bacchetti, kurš joprojām strādā policijā, ir nezin cik ilgi jālauž prāti un atmiņa, lai atcerētos, kurš no abu kopīgās pagātnes varētu būt pamodies, lai censtos viņiem atriebties par kādu pāridarījumu. Galvenokārt, jo abi kļūst par Stouna kaimiņienes slepkavības lieciniekiem, kaut arī tā nav pirmā pastrādātā slepkavība šajā sērijas piektajā grāmatā, kas vēlāk liek par sevi manīt, kad vainīgi cenšas novērst uzmanību un vismaz uz brīdi aizdomu prožektoru gaismā nostādīt pašu Stounu.

Labākais, ka pati persona Mitteldorfer, kuru Stouns un Dino domājams ir redzējuši pastrādājam slepkavību, atrodas cietumā par sievas slepkavību dusmu uzplūdā par krāpšanu. Tomēr vēl interesantāki ir viņu atklātie fakti par Miteldorfera finansiāli labājām attiecībām ar cietuma administrāciju, kuri izmantojuši viņa lieliskās zināšanas akciju tirgošanā, lai tā Miteldorferam ļautu nopelnīt gan sev, gan viņiem. Vēl pēdiņās burvīgāku situāciju padara, ka nav ilgi jāgaida, lai par labo uzvedību daudzo gadu gaitā, viņš tiktu atbrīvots pilnīgi bez jebkādas tālākas uzraudzības. Tas viss rada labu trillera cienīgu spriedzi starp ļaundariem (ir līdzzinātāji) un Stounu un Dino.

Patīkamas pārmaiņas uz labo pusi attiecībā pret galvenā tēla attiecībām ar gandrīz katru pretējā dzimuma pārstāvēm, kuras ir gatavas teju pēc iespējas ātrāk nokļūt horizontālā stāvoklī, viņu satiekot. Gluži bez tā neiztiek, bet stipri mazākās dozās, kas neaizņem reizēm pat vairākas lapaspuses un necenšas izraut no galvenā sižeta ritma.

Kaut arī lielos vilcienos saglabājas negatīvās iezīmes vispārējās tēlu iezīmēs un kategorizācijās, tad kopumā pagaidām no sērijā izlasītā viena no labākajām. To palīdz panākt arī gana interesantas paralēlās stāstu līnijas, galvenokārt saistībā ar Dino sievastēvu un viņa saistību ar mafiju un organizēto noziedzību un varbūtēju Stouna sasaistīšanos ar Dino sievas māsu.

Iepalicēji #37

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

The Curious Incident of the Dog in the Night-Time by Mark Haddon

Christopher John Francis Boone – neparasts puisis ar īpašām vajadzībām. Grāmatas gaitā tas nevienā brīdī netiek atklāti pateikts, varbūt, jo sižets ir no Kristofera skatpunkta, bet nav jābūt ģēnijam, lai pateiktu, ka puisiss sirgst ar kādu sindromu – šajā gadījumā Aspergera.

Izteikta nepatika pret konkrētām krāsām, pat vismazākajām pārmaiņām, ja laikus nav tam sagatavots, citu cilvēku pat tēva un mātes pieskārieniem u.c. ir tikai dažas no neirozēm, kas varbūt ne gluži nomāc Kristoferu, bet noteikti apgrūtina gan paša, gan vecāku dzīvi un savstarpējās attiecības.

Kristofera varonis jau pēc būtības būtu ierindojams neuzticamo tēlu tipa kategorijā, bet Aspergera sindromsa klātesamība vēl vairāk liek tam pievērst uzmanību. Protams, katrs pasauli tā vai tā uztver atšķirīgāk, bet šajā gadījumā ir vēl kritiskāk jāuzņem saņemtā info no puiša perspektīvas. Nebūšu eksperts, cik akurāti Aspergera sindroms ticis attēlots, bet puiša periodiska koncentrēšanās uz sižetam nenozīmīgiem sīkumiem brīžiem drusku pakaitināja, bet tajā pat laikā tas piederas pie šīs grāmatas būtība.

Sižets kā tāds ir pavisam vienkāršs. Ģimenes attiecību virpulis, kad māte pamet ģimeni (neiztur slodzi dēla dēļ, satikusi kādu citu), bet tēvs izvēlas vieglāku ceļu un samelo Kristoferam, lai nevajadzētu izskaidrot jauno situāciju, kam, protams, ir paredzamas sekas, kad jaunumi tā vai tā nāk gaismā.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Goon Squad: Year One (Goon Squad #1-3) by Jonathan L. Howard

Alternatīvas pasaules versija, kurā daļai cilvēku attīstījušās superspējām pielīdzināmas spējas, kuri kā konsultanti tiek piesaistīti policijai, izveidojot īpašas komandas, lai ķertu krimināli noskaņotos spēju apveltītos.

Galveno notikumu centrā Mančestera, kurā notikumu epicentrā tā teikt ir vairākuma stāstu galvenā varone lielāko tiesu stāstos ir sarkanmate Tatjana, jaunākā Goon Squad biedre.

Pārāk individuāli epizodiski stāsti, kas neveido kopēju un caurvijošu sižetu, lai rastos patika pret šo garadarbu kā tādu. Visvairāk interesi piesaistīja Goon Sqaud pagātnes izcelsmes stāsts, kas vienlaikus iesaista pirmo un varbūt no mirušajiem atgriezušos pirmo lielo pretinieku. Pārējie vairāk atstāj viegli aizmirstamu meh iespaidu.

Audio grāmatas producēšanas jautājumā liels mīnuss par bieži vien nevajadzīgās vietās ievietotiem lētiem audio specefektiem, kas drīzāk izrauj no stāsta, nekā dramatizējot palīdz to izcelt un izbaudīt vairāk.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

The Widow (Kate Waters #1) by Fiona Barton

Duāls stāsts divos laikos – trīs gadus sena pagātne un bezvēsts pazudušanas meitenītes lieta un stāsta tagadne. Abu laiku vienojošais tēls Jean Taylor, galvenā aizdomās turamā Glena sieva, kuru pierādījumu trūkumu dēļ detektīviem tomēr neizdodas notiesāt, bet, kuru tā arī vairs nesanāks ielikt aiz restēm, jo viņš negaidīti mirst ceļu satiksmes negadījumā, kad aiz paša neuzmanības tiek notriekts.

The Widow pati par sevi ar neko neizceļas. Ir brīži, kad rodas neliela spriedzīte par īstā vainīgā identitāti, bet netiek piedāvāti gana saistoši viltus mānekļi, lai beigu atrisinājums raisītu pārsteigumus un būtu gana satraucošs.

Par cik stāsts pamatā ir no sievas skatpunkta un arī izmeklētājiem šķiet, ka atraduši īsto, tad saprotami, ka arī lasītājam pret viņu tiek pasniegta vissaistošākie pavedieni, bet pati Džīna, nespēja radīt bērnus laulībā ar Glenu un sekojošā apsēstība par un ap maziem bērniem, dod vispārliecinošāko vainīgā alternatīvu, kas kā viltus vainīgā potenciāls māneklis nešķita izmantots līdz iespēju robežām.

Klausoties saprotama ir gan grāmatas pagātnes, gan tagadnes stāsta ideja, kuras individuāli katru varētu izvērst saistošāku nekā tas izvērsts šajā romānā. To mikslis vienā grāmatā, ne tas labākais gala produkts.

Neslikts detektīva varoņa attēlojums, bet kopumā izvērties tāds visai distants un bezpersonisks, bez pietiekoša tēlu un radītās pasaules detalizētības.

Blake Crouch – Dark Matter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dalītas izjūtas pēc Dark Matter izlasīšanas. Par ideju plusi un atzinīgi vārdi, bet ne tuvu tam par veidu, kā izmantots sci-fi žanrs tā izpildei, kas vairāk šķita vien kā ērts fons un oportūnisks veids, kā iespraukties žanrā ar cerību iegūt lielāku pamanāmību.

Pēc būtības grāmatu var reducēt līdz atziņai neuztvert ikdienas mazos sīkumus kā kaut ko pašsaprotamu, likt vai nu sev apzināties vai kādam citam dod zināmu, ka tu novērtē gan brīžus ar lieliem priekiem, gan ikdienas momentus un (patīkamo) rutīnu. Arī jautājums grāmatas Goodreads aprakstā “Are you happy in your life?”, ar izdarītajām izvēlēm būtiskos un varbūt ne tik izšķirošos dzīves mirkļos un posmos ideāli un precīzi raksturo to, par ko autors vēlas lasītājam likt padomāt.

No Blake Crouch esmu lasījis vien Wayward Pines triloģiju, kas drīzāk klasificējams kā trilleris ar sci-fi elementiem. Un tajā žanru mikslis izveidots labāks, kam iemesls iespējams meklējams lielākā apjomā, kas palīdzējis loģiskāk un ne tik saisteigti piešķirt darbam jūtamāku drāmu un saistošāku problēmsituāciju un tās atrisinājuma kulmināciju.

Darkmatter gadījumā vairāk ir lielā ideja par paralēlajām pasaulēm un kā katra izdarītā izvēle no dienas uz dienu potenciāli rada jaunu paralēlo pasauli. Varētu, protams, ieslīgt garā diskusijā par cilvēka augstprātību, ka tieši viņa izvēles rada paralēlas pasaules, kas liek pieņemt faktu, ka galaktikā vienīgā dzīvība ir uz planētas Zeme, nemaz nerunājot par miljardiem cilvēku, kuri eksistējuši pirms grāmatas notikumiem un tādā gadījumā, pieņemot spēles noteikumus, paralēlo pasauļu skaits ātri vien kļūtu prātam neaptverams.

Vienkāršs otra ranga universitātes profesors, kuram reiz bija iespēja kļūt par superzvaigzni savā sfērā, tiek nolaupīts, attopas pasaulē, kas lielos vilcienos atgādina viņējo, bet ar muguras smadzenēm var just atšķirību radīto disonansi. Lekšana/ceļošana no vienas realitātes uz nākošo, kurās galvenais tēls tad arī uzdod sev visus eksistenciālos jautājumus, kāpēc arī nepameta sajūta, ka sižeta drāma paliek vien fonā un nav salīdzinoši tik būtiska.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Klasisks ierindas kriminālromāns ne tajā labākajā nozīmē.

Galvenais varonis detektīvs Jack Caffrey – tēls ar vairāk par dažām personīgajām pagātnes problēmām, kuras netraucē veiksmīgi atrisināt izmeklēšanu. To nenovēršamā sasaistīšana ar tagadnes stāsta sižetu nešķita tā pati veiksmīgākā Nav tik traki, ka nāktos brīnīties, kā šis tēls spēj no rīta piecelties atrast, teiksim, zeķes bez caurumiem vai nenosisties no rīta braukdams uz darbu, kur nu vēl atrisināt smagu kriminālizmeklēšanu, bet pietrūka kas vairāk par pliku skandināviskā detektīva tipu, kurš tas un vēl vairāk nav šķērslis labai karjerai.

Ļaundaris/Slepkava, kurš raksturojumā netiek tālāk par stereotipisko izcelsmes stāstu ar grūtu bērnību, sliktu audzināšanu un bezatbildīgu māti (bioloģiskais tēvs pametis viņus). Psiholoģiskās problēmas un vardarbība, kas aizsākas ar bezpalīdzīgu dzīvnieku mocīšanu, gadiem ejot uz priekšu paslikitinās līdz neatgriezeniskai robežai, kad izjūk attiecības ar stiprām un vairāk vienpusējām jūtām no viņa puses. Varbūt interesantākais aspekts ir sliktā tēla pielāgošanās pēc negaidītas noziegumu partnera nāves, kad jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kā atrast upuri, ko ar to tālāk iesākt, un tam nenovēršamā krišana likumsargu rokās.

Tālāk par virspusēju tēlu uzbūvi nesanāk tikt un arī sižets vai kulminācijas punkts un tā atrisinājums nav nekas elpu aizgrābjošs. Birdman iespaidā neķeršos klāt tik drīz sērijas turpinājumam The Treatment.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.