Jason Aaron – Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1) un Showdown on Smuggler’s Moon (Star Wars (2015) #2)

2471841625861677

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Marvel Comics

Manas pārdomas

Kaut arī Lūks Skaivolkers ir viens no galvenajiem nemiernieku varoņiem DeathStar iznīcināšanā, kā arīdzan šī krājuma ietvaros, bet mentora Obi-Wan Kenobi puisi ir atstājis dziļās šaubās par savām prasmēm. Tas reizē viņu ieceļ Impērijas un Darth Vader uzmanības centrā ar mērķi iznīcināt potenciāli pēdējo eksistējošo džedaju, kā arī mudina pašu Lūku doties gandrīz jau zudušo džedaju relikviju un mācību meklējumos uz dzimto Coruscant planētu, kur briesmas uzglūn no katra stūra, un loģiski, ka spriedzes kāpināšanas nolūkos, Lūks tajās arī iekuļas.

Pavisam negribot par pretošanās kustības seju ir kļuvis arī pilots un kontrabandists Hans Solo, bet nez kāpēc par tādu nav kļuvis Čubaka – iespējams pie vainas ir daudziem nesaprotamā valoda un/vai ar Solo nesalīdzināmais izskata pievilcīgums, kādēļ par tādu nav kļuvis apmatojuma bagātais un visādi citādi no neiespējamām situācijām izkļūt spējīgais Hana palīgs. Ar Hanu vienā komandā ir ielikta arī princese Leia, kas paralēli ļauj viņu sižetā ievīt paredzamu dažu labu romantisko potenciālu; īpaši, kad pirmā krājumā beigās abus pārsteidz Hana profesijas kolēģe, kura turklāt pasludina sevi esam par viņa sievu. Protams, nekur tālu no šīs kompānijas nav arī androīdi C-3PO un R2-D2 (vēl viens tēls ar valodu, kuru citi saprot, bet ne lasītājs) – neslikti atbalsta tēli, kuru lielākais pienesums ir daža laba frāze ar mērķi uzjautrināt.

Salīdzinot ar pirms tam izlasītajiem Doctor Aphra pirmo krājumu un Darth Maul tēlam veltīto, tad šajā visaptverošais lielais sižets ir grandiozāks un līdz ar to varoņiem, kuri arī paši par sevi šķita labāki, nav jāmēģina piesegt tik lielus sižeta trūkumus un jādara kaut kas darīšanas pēc.

Var saprast iemeslu, kāpēc autori un Marvel izvēlējušies ilustrēt tēlus pēc aktieru līdzības no pirms tam uzņemtajām filmām; tas ļauj ātrāk aprast ar pasauli un varoņiem gan tādus, kas nav diži franšīzes fani (kā es), kā arī visticamāk ir drošs veids, kā nesaniknot tos, kuri sevi par tādiem uzskata un vēlas jau filmās iemīļotos tēlus redzēt tādus pašus arī komiksos.

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15) (Audio book)

19486421

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Ir pagājis gads kopš burvim un Ziemas feju Bruņiniekam Harijam Drezdenam izdevās novērst pasaules mēroga katastrofu un nogalināt inficēto Ziemas feju Lēdiju, tādejādi paturot ieslodzījumā uz Demonreach salas ļaunākajos murgos mītošas radības, kuru izdalītā siltumenerģija darbina ley-lines visā pasaulē.

Par cik Harijs ir šīs salas (mirstīgais) sargs, tā Hariju attiecīgi ļauj pasargāt no viņa prātā mītošā ‘’parazīta’’ un nepieļaut tā izlaušanos, kā dēļ galvassāpju biežums un intensitāte gaidu gaitā ir tikai palielinājusies, pretējā gadījumā pēc Ziemas feju Karalienes Mab vārdiem, brīdī, kad tas izkļūs no viņa prāta, pirmkārt mirs viņš pats, bet otrkārt būs apdraudēti arī viņam tuvi cilvēki. Bet kā jau ierasts, patiesība par šo ‘’parazītu’’ izrādās visnotaļ negaidīts; nebūtu jābrīnās zinot feju manipulatīvo dabu, bet, apzinoties Harija dzimumu, varētu izraisīt nenopietnu reakciju.

Tomēr patiesības atklāsme seko krietni pēc Mab brīvprātīgi piespiedu kārtā piedāvātā risinājuma ‘’parazīta’’ draudu likvidēšanai. Mab jaunais uzdevums ir saistīts ar viņas Bruņinieka pakalpojumu aizdošanu visļaunākajam kritušajam eņģelim Nicodemus, lai atlīdzinātu parādu. Zinošs sērijas lasītājs zinās, ka Harijam ar Nicodemus ir bijušas pāris saķeršanās, ko Mab labi apzinās, kādēļ zem četrām acīm viņa Harijam atgādina par feju tendenci pieturēties burts burtā slēgtai vienošanās, un tiklīdz tā ar pirmo sekundi ir tehniski izpildīta, un līdz ar to viņas vārds nav apkaunots, tā Harija rokas vecu rēķinu kārtošanai, tā teikt, var būt brīvas. Tas vēlreiz apliecina, ka ar fejām ir vēl trakāk kā ar bitēm, un reizēm, kā to parāda iepriekšējā sērijas grāmata Cold Days, nevar pat paļautos uz feju nespēju atklāti melot.

Un beidzot esam tikuši līdz grāmatas pamata sižetam – Nicodemus ieplānotajai grandiozajai laupīšanai, kuras mērķis ir ielauzties neviena cita kā sengrieķu pazemes valdnieka un dieva Hades dārgumu glabātuve, kā dēļ viņš ir savācis ar dažādām prasmēm apveltītu komandu, piesolot miljonos mērāmu materiālu atlīdzību, bet pats cerot iegūt spēcīgu maģisku artefaktu. Āķis vien tajā, ka Hades dārgumi atrodas Nevernever, lai tur varētu nokļūt vispirms ir nepieciešams ielauzties mūsu realitātes ekvivalentā, t.i. Čikāgas kriminālās pasaules bosa Džona Markoni bankā.

Nudien uzdevums, kas pārbauda Harija Drezdena gribasspēku nepazaudēt savu patieso ‘’es’’, bet izdara to pašu un vēl vairāk ar Harija draugu ticību viņa varēšanai. Jau kuro reizi Harijs paļaujas uz Mērfijas palīdzību. Abi ir sākuši apzināties, ka mazpamazām koleģiāli draudzīgās attiecības ir kļuvušas par ko vairāk, bet atruna par Harija kā burvja garo mūžu un tagad vēl Ziemas feju Bruņinieka statusu ir bijis par iemeslu nespert nākamos soļus. Situācija ar Nicodemus (un ņemot vērā arī citur pasaulē notiekošo) ir pat tik nopietna, ka Harijs ir spiests saukt atpakaļ lielajā cīņa labu draugu, kurš cīņā gūtas traumas jau labu laiku nav spējis pildīt Krusta Bruņinieka pienākumus; turklāt Mollijas nesenā kļūšana par jauno Ziemas feju Lēdiju sola nākotnē interesantu abu attiecību attīstību. Un visbeidzot bez pieminēšanas nevar atstāt Waldo Butters, kura tagadējā personība tik krasi atšķiras no tās, kādu mēs viņu redzējām pirmoreiz parādāmie šajā sērijā, ka tie būtu saucami par diviem atšķirīgiem cilvēkiem; īpaši jau pēc tam, kad pēc Harija šķietamās nāves galvaskausā mītošais un ar plašām zināšanām apveltītais gars Bobs ir Waldo rīcībā.

Kaut arī Skin Game izbaudīju un par sliktu nebūt nesauktu, trīs Harija Drezdena grāmatas pēc kārtas drusku ir par daudz, un labi vien ir, ka tagad nāksies gaidīt, kamēr iznāks nākošā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #111 (26.02-11.03)

Par šajās divās nedēļās iespēto, kad februāra beigās noklausītā grāmata Ghost Story ir bijusi labākā visa mēneša garumā, bet Mississippi Blood pagaidām ir galvenā kandidatūra martā, sūdzēties nevarētu.

Pavisam neplānota bija +/- stundu garā vēsture par Aleksandru Lielo; citādā ziņā nebiju gaidījis tādu vilšanos no pirmās Kurta Valandera sērijas grāmatas, kamēr Die Again, neizkāpjot no žanra rāmjiem, ir pilnīgs pretmets.

Turpināšu ar Star Wars komiksiem ar cerību, ka vēl lasāmie krājumi ir labāki par jau izlasītajiem, un attiecībā uz sēriju turpināšanu atgriežos oriģinālajā Millenium triloģijā, uzsākot lasīt Meiteni, kas spēlējās ar uguni, kā arī ar vairāk kā trīs gadu ilgušu pārtraukumu beidzot pieķeršos, ar domu to pabeigt, Old Man’s War sērijai, kuru bloga pašos pirmsākumos 2015.gadā atzinu par attiecīgajā gadā labāko izlasīto.

Izlasīju:

36238519

Joe Ducie – Elder Shadow (The Reminiscent Exile #5)

24179528

Tess Gerritsen – Die Again (Rizzoli & Isles #11)

33537944

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

935308

Hennig Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

3294113934958257

Kieron Gillen – Star Wars: Doctor Aphra, Vol.1. Aphra (Star Wars. Doctor Aphra #1)

Jeremy Barlow – Star Wars: Darth Maul – Son of Dathomir

Noklausījos:

12216302

Jim Butcher – Cold Days (The Dresden Files #14)

38323010

Alexander the Great: Student of Aristotle, Descendant of Heroes (BiographyIn60)

Lasu:

6087991.jpg

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

346685.jpg239399.jpg

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5)

John Scalzi – The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

Klausos:

19486421

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15)

Lasīšu:

24718416.jpg

Jason Aaron, John Cassaday, Laura Martin – Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1)

39795.jpg

Hennig Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

39388.jpg

David Hewson – A Season for the Dead (Nic Costa #1)

Klausīšos:

33864676

Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933

Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

935308

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

33537944

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Kaut arī Pens Keidžs (otrās) triloģijas pirmajās divās grāmatās kopā ar vairākiem lieliskiem cietiem tēliem/varoņiem gan vēl dzīviem, gan nogalinātie, ir veicis lielu darbu, lai atklātu neglīto patiesu par pagātnes noziegumiem un lai nebūtu vairs jābaidās no rasistiskās organizācijas KKK nošķēlušās grupa Double Eagles, kuri uzskatīja, ka KKK pret afroamerikāņiem ir pārāk draudzīgi noskaņoti un ka viņu attieksme ir ‘’too soft’’, par spīti tam visam viņu radītie un izteiktie potenciālie draudi ir vēl ar pietiekoši spēcīgu ietekmi, lai Načezas mēra tēvs Toms Keidžs sēdētu ieslodzījumā un tiktu tiesāts par iespējamu slepkavību, neskatoties uz to, ka tieši Doubles Eagles līderi sešdesmitajos gados izteica nāves draudus, ja viņa izdomās atgriezties.

Runa ir par Toma melnādaino māsiņu Violetu, kura tajos gados tika brutāli grupveida izvarota, lai viņas brālis un brāļa draugs, kuri bija aktīvi civiltiesību aktīvisti, pārtrauktu slēpties. Par Tomu jāsaprot, ka viņš gan Načezā, gan dienvidos vispār bija ļoti brīvi domājošs. Viņam svarīgāk bija palīdzēt slimam cilvēkam vienalga, kāda būtu cilvēkam ādas krāsa, vienalga, vai viņš spēs samaksāt naudā vai graudā. Apvienojumā ar gaisā pastāvīgi virmojošo briesmu sajūtu, Violetas neseno nokļūšanu atraitnes statusā u.c., starp Tomu un Violetu dzima kas par vairāk par draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Nebūtu Toma pašaizliedzīgās darbības, lai palīdzētu viņai aizbēgt uz ziemeļiem, uz Čikāgu, nebūtu Violeta nodzīvojusi tik garu mūžu vai bijis viņiem kopīgs dēls Linkolns.

Neieslīgstot vēl dziļāk detaļās rakstot par komplicētajām attiecīgbām vienlīdz tagad starp Penu un viņa tēvu vai vēl joprojām eksistējošo rasismu ar risku kaut ko samaitekļot ieteikšu labākai izpratnei par autora radīto Penn Cage sērijas pasauli, ja ne sākt ar pirmo triloģiju un The Quiet Game, tad vismaz noteikti vispirms pievērsties fantastiskajām Natchez Burning un The Bone Tree; katra no tām krietni pārsniedz 500lpp latiņu, tā teikt ir kur ieskrieties, bet labākais, ka sižets salīdzinoši noris īsā laika sprīdi, kas liek nemanot nonākt līdz grāmatu beigām.

Vēl piebildīšu, ka atšķirībā no visām piecām iepriekšējām Penn Cage grāmatām The Mississippi pamatā ir Pena tēva Toma tiesas prāva ar neordināru taktiku no viņa sena drauga un advokāta, un ar milzum daudz vēl citiem saistošiem mozaīkas gabaliņiem tās fonā un atmosfērā. Vien pabeigšu rakstu ar sīku pārmetumu manā skatījumā, ka pirmais kulminācijas brīdis tiesas prāvas laikā šķita tik labs (nu tik LABS!), ka (cik saprotu) triloģijas un pašas grāmatas beigas salīdzinājumā nelikās tik spožas. Šeit vēl intervija ar pašu autoru no 2017.gada.

Jim Butcher – Cold Days (The Dresden Files #14) (Audio book)

12216302

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Gandrīz visas The Dresden Files sērijas 13.grāmatas Ghost Story garumā tikām maldināti ar domu, ka iemīļotais burvis Harijs Drezdens patiesi ir miris, lai tikai pašās beigās sekotu pavērsiens ar Ziemas feju karalienes Mab uzrašanos, atklājot, ka visu šo laiku, kamēr Harija gars ir bijis brīvsolī, viņa uz īpašas Demonreach salas ir palīdzējusi Harija ķermenim atkopties ar mērķi panākt, ka Harijs izpilda savu vienošanās daļu un kļūtu par Ziemas Bruņinieku.

Būtu aplami teikt, ka Harijs nebūtu paspējis iegūt ienaidniekus feju pasaulē vēl pirms jaunā amata, ko gan nevarētu teikt par daļu sīko feju/laumiņu, kurus Harijs ar picām kā samaksu ir rekrutējis par vieniem no sabiedrotajiem (un plaši zemu novērtētiem). Ņemot vēra, ka tieši Harijs ir bijis tas, kurš nogalināja gan iepriekšējo Vasaras feju Lēdiju, gan Ziemas Bruņinieku, tas tikai kalpo kā papildu iemesls neuzgriezt nevienam muguru.

Lai kā nemainītos Harija loma un vieta paranormālajā pasaulē, tie vairs nebūtu Drezdena faili, ja viņš konstanti neatrastu sevi esam situācijas ar ļoti lielu letalitātes potenciālu, kur neveiksmes cena ir ne tikai paša dzīvība, bet arī visas Čikāgas, ja ne visas valsts vai pasaules liktenis. Tādēļ nelielus smieklus izraisa epizode starp Hariju un viņa vampīrisko brāli Tomasu, kurā Harijs viņu īsumā informē par jau notikušo un vēl par to, kas jāpaveic, un Tomasa reakcija, nedaudz pārfrāzējot, būtu – ‘’Tātad viss pa vecam?’’ :D

Bet nevajadzētu ļauties Harija Drezdena ārējās bravūras apmānam un noticēt, ka tas nekādi viņu neietekmē un nebaida, ka nekādi šķēršļi viņam nesagādā grūtības. Pirmās iekšējās debates pēc kļūšanas par Ziemas Bruņinieku (bez cīņas, lai saglabātu savu ‘’es’’) ir par kontaktu atjaunošanu ar draugiem. Kā gan lai Harijs atgriežas viņu dzīvēs, labi apzinoties, ka pietiek kādam Hariju redzēt viņu klātbūtnē, lai Ziemas feju ienaidnieki izmantotu to pret Hariju.

Jau kopš sērijas pirmsākumiem Harijam radās aizdomās, ka aiz visām ‘’palaidnībām’’ patiesībā varētu slēpties vienots ienaidnieks, kurus, pieņemdams, ka tie ir burvji, nodēvēja par Melno padoma (kā pretstatu Baltajai), bet rokoties dziļāk, lai atrastu veidus, kā izpildīt šķietami neiespējamo karalienes Mab pirmo pavēlēto uzdevumu, Harijs atklāj visnotaļ pārsteidzošus faktus gan saistībā par šo problēmu, gan par sevi un Demonreach salu.

Lai kā šķietami pats Harijs necenstos nokļūt (nešaubos, ka tāda viņa būtība) dzīvībai bīstamās situācijās un tādejādi sarūgtināt sērijas fanus, viņā mājo spiedzīgs dzinulis realizēt pat pašus trakākos scenārijus un tā vienkārši nepakļauties ne viena cita gribai, kas apvienojumā ar burvju garo mūžu (Goodreads sola vismaz, ka ir gaidām pat 17.gr) ļauj cerēt uz ilgu šīs lieliskās sērijas turpināšanos.

Star Wars: Doctor Aphra, Vol.1: Aphra (Star Wars: Doctor Aphra #1) un Star Wars: Darth Maul – Son of Dathomir

3294113934958257.jpg

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Marvel

Manas pārdomas

Dr. Aphra ir retu artefaktu medniece/arheoloģe, kura savu ikdienišķo iztiku un parādu atmaksu nopelna dienas beigās pārdodot vienalga kas vērtīgs arī nebūtu ticis atrasts par pēc iespējas augstāku summu. Viņu pavada divi visai slepkavnieciski noskaņoti androīdi Triple-Zero un BeeTee-One; vismaz viņu izteicieni un brīnumaina savaldība piešķīra zināmu daļu humora.

Vienas tādas veiksmīgas dienas noslēgumā Afra par nepatīkamu pārsteigumu sev atklāj, ka nezkāpēc viņai ir atņemta arheoloģes licence, kas nu liedz pārdot atrasto, bet tam par iemeslu izrādās pašas tēvs, kurš ir radījis un izmanto šo situāciju, lai piespiestu/pārliecinātu meitu palīdzēt viņam atrast mītiem apvīto Citadel of Rur, kura potenciāli glabā kā materiālus dārgumus, tā arī tikpat ko līdzvērtīgu attiecībā uz reiz zaudētām zināšanām. Jautājums ir tikai viens, vai atrastais tas tik tiešām būs tā vērts, lai riskētu atmodināt no guļas kaut ko aizmirstu…?

Personīgi neesmu ne Zvaigžņu Karu, nedz Star Trek. Tādēļ par tādu Doctor Aphra tēlu šajā Star Wars Visumā nemaz nebiju līdz šim dzirdējis. Vairāk uzmanības veltīts spraigām sižeta ainām, nekā tēliem, ko diemžēl var vēl vairāk teikt par manis nākošo izlasīto grafisko noveli – Star Wars: Darth Maul – Son of Dathomir.

Šajā (otrajā) stāstā uzsvars uz cīņas un action ainām ir likts vēl lielāks kā iepriekš minētajai, atstājot saturisku sižetu kaut kur pavisam tālā dibenplānā. Tēlu savstarpējās alianses dzimst un mirst gandrīz vai katrā lapaspusē, uzticēties (īpaši starp ļaundariem) nevar nevienam.

Ja vien pie vainas nav mana nezināšana, tad šeit tēli, pateicoties redzētajām filmām vai animācijām, bet arī tas diezin cik augstu kvantitatīvo vērtējumu pacelt nevar. Nebūtu vēl acij baudāmas ilustrācijas, tad jau vispār būtu pamatīga vilšanās. Kā vienu tā otru, varētu ieteikt tikai patiesam Zvaigžņu Karu fanam.

Alexander the Great: Student of Aristotle, Descendant of Heroes (BiographyIn60)

38323010

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vienā jaukā ceturtdienas vakarā (t.i. 22.02) epastā izlasīju negaidītu piedāvājumu iemest aci vienā no in60Learning grāmatiņām, kas +/- stundas laikā piedāvā iepazīt kādu vēsturisku periodu, tematu un/vai personību, no kā varbūt lielās biezās vēstures grāmatas un biogrāfijas līdz šim ir atturējušas.

Un kā jau pēc raksta nosaukuma var spriest, tad tiku pie iespējas noklausīties vēsturisku kopsavilkumu par Aleksandru Lielo aka Maķedonijas Aleksandru. Vismaz mani tik īsa grāmata tieši ieinteresētu vēlāk ķerties klāt saturiski plašākam un sīkāk iztirzātai grāmatai, attiecīgi in60Learining materiāli pirms tam kalpotu kā ideāls ievadkurss, lai nevajadzētu rakāties pa internetu vai iztikt ar vienkāršu Vikipēdijas ierakstu.

Vien drusku māc bažas par balansu starp reāli notikušo un leģendām apvītiem notikumiem, piem. Gordija mezgls, kur abos gadījumos laika gaitā un cilvēku pārstāstos viens otram var iemaldīties faktu neprecizitātes, kas vēlāk tiek pieņemtas par patiesām.

In60Learning piedāvājums ir visnotaļ plašs, sākot no Merlinas Monro, Greisas Kellijas un Džekijas Kenedijas līdz pat Termopilu kaujai u.c., šķiet atliek vien meklēt un atradīsi sev ko interesantu, ja vien neinteresē visa vēsture kā tāda. J

Joe Ducie – Elder Shadow (The Reminiscent Exile #5)

36238519

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc izteikti stulbas rīcības no Deklana Heila puses (protams, autora izpildījumā, noslēdzoties iepriekšējai sērijas grāmatai Lost Grace ), varēja noprast daļu no šīs grāmatas pamata sižeta – Deklans vairs nav vienīgais saprāts paša ķermenī. Cīņa norisinās ne tik vien par visa Story Thread eksistenci, bet arīdzan viņa cīņa ar vienu no senajiem dieviem, Lord Oblivion, par kontroli pār paša ķermeni, un līdz ar to arī par iespēju izlemt ikviena likteni!

Bet pieminētā klavieru izstumšana no ne kurienes ir atstājama iepriekšējai grāmatai par nosodījumu, un, skatoties ar atvērtu prātu, Elder Shadow par spīti teju simts lapaspušu mazākam apjomam bija krietni labāka. Spraigu ainu un elpu aizgrābjošu skatu neseko viens otram tikai lai aizpildītu telpu; šoreiz nevar teikt, ka citām lietām neatliek laika, jo grāmatu nesaukšu par garu esam, bet varbūt uzslava autoram, ja tiek saprastas savas vājās un stiprās puses.

No Bruņinieku radītās megapoles un varenās pils episkāko viduslaiku fantāzijas stilā, ne uz patiesās Zemes, kur vienkāršie ļaudis dzīvo laimīgā neziņā, līdz krāšņajai seno dievu mājvietai tuvu mūsu galaktikas centram, Deklana/Oblivion gaitas ir ārpus ikdienišķiem mērogiem aprakstāmas. Senie dievi/Everlasting, kuri paši Visuma pirmsākumos cīnījās per vēl lielākiem mošķiem, tagad paši ir kļuvuši par kaitniekiem.

Tajā pašā laikā, īpaši kad paralēli esmu atsācis klausīties The Dresden Files, salīdzinoši nākas vien secināt, ka Harijs Drezdens ir krietni vien pārāks sava žanra pārstāvis; arī draugu un sabiedroto ziņā līmeņu atšķirība ir pamanāma. To sakot arī jāpiebilst, ka notikumu lokācijas un veids nav gluži vienāds, kādēļ izbaudīt var arī The Reminiscent Exile sērijas piekto grāmatu un cerīgi drīzumā gaidīt nākošo, kurā pieļauju, ka krietna loma būs atvēlēta pašās beigās uz skatuves uznākošajam Deklana un Emīlijas jeb Fair Astoria dēlam un viņa hierarhiskajai vieta starp saviem radiniekiem…

 

Tess Gerritsen – Die Again (Rizzoli & Isles #11)

24179528

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Sešus gadus atpakaļ grupai tūristu šķita interesanti doties tuvāk dabai gida pavadībā un izrauties no rutīnas un apnicīgajiem pilsētas džungļiem. Tā vietā viņi sastapa savus ļaunākos murgus, un no visiem starp dzīvajiem beigās palika tikai viens!

Die Again tagadnē viens no labākajiem taksidermistiem Bostonā un pat visā valsts teritorijā Leon Gott tiek atrasts nežēlīgi noslepkavots pats savās mājās – pakārts kā medījums un ar izlaistām iekšām, bet tajā pat dienā no zoodārza piegādātais sniega leopards (miris ar vecumu saistītu slimību dēļ) ir pazudis. Protams, detektīve Džeina Ridzoli un viņas pārinieks Frosts kā pirmos aizdomās tur kādu pār strīpu pāršāvušu dabas draugu vai to grupu, kuriem nav patikusi upura nodarbošanās un/vai fakts, ka viņa mājokļa sienas ir noklātas ar izbāztu dzīvnieku trofejām. Tomēr, kā jau tas ir ierasts, ne viss ir tā kā tas lasītajām tiek pasniegts pirmajā brīdī.

Viens gan ir skaidrs, ka toreiz Āfrikā notikušais slaktiņš ir kādā veidā saistīts ar šodienas slepkavībām Bostonā, galvenokārt jau tāpēc, ka ik pa brīdim tiek iestarpinātas nodaļas (ar POV no vienīgā izdzīvojušā) ar ‘’maģiskā’’ safari izbraukuma notikumiem. Lasītājs tiek meistarīgi vazāts aiz degunu un uzvilināts turēt aizdomās te vienu, te otru tēlu. Vienīgais mīnuss, ka pagātnes notikumu nodaļas nav attiecīgi tā atzīmētas, radot nelielu apjukumu, par to ‘’kad’’ tās norisinās.

Nozīmīga loma grāmatas sižetā piešķirta arī tiesu medicīniskās ekspertīzes speciālistei Maurai, kurai bez problēmām mīlas frontē un personīgajā dzīvē, no jauna ir jācīnās ar kolēģu skepsi par iekāpšanu viņu izmeklēšanas teritorijā, pat ja viņas teiktais ir noderīgs un pamatots; arī draudzīgās attiecības ar Džeinu, ar kuru kopā ir pārciestas lielas lietas, ir cietušas. Kaut arī katru sērijas grāmatu var lasīt neievērojot secību, tieši šādi sīkumi var palikt nesaprotami vai tik palaisti garām. Die Again varu ieteikt gan sērijas fanam, gan vienkārši tādām, kas izbauda šī tipa romānus (par seriālu to nevaru teikt), pēc vienas izlasītas nodaļas tā vien gribēsies ķerties klāt nākosājai. Tomēr šķiet būšu sapratis, ka visvairāk patīk kriminālromāni, kur POV ir gan no izmeklētāju, gan ļaundaru puses.