David Hewson – A Season For the Dead (Nic Costa #1)

39388

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Books

Manas pārdomas

Akadēmiķe Sara Farnese nokļūst masu mediju un policijas uzmanības krustugunīs, kad kāds bez saprotamas motivācijas pēkšņi sāk nežēlīgi nogalināt viņas bijušos, pasargāti pat var nebūt vienas nakts sakari. Turklāt slepkavības upuri tiek atstāti atklāšanai, kā baznīcas mītos aprakstītie mocekļi. Vai tas ir kāds aptracis un saniknots Sāras atraidīts mīļotais, kurš pārzin viņas darba sfēru, kā tas sākotnēji varētu likties, vai tomēr tikai viltīgs iegansts, aiz kura slēpjas vēl kas nopietnāks?

To atšķetināt nākas Romas policijas detektīvam Nic Costa, kuram ļaundara notveršanas nolūkos ir ne tikai jāatšķetina Sāras personība, kura atklājas visai neparasta (daži teiktu dīvaina), un izmanīgi jāizlavierē starp komplicētajām attiecībām starp Romu un Vatikānu (kaut gan lasītājam nelika doti mājieni, ka kāds likumsargs pašā Vatikānā censtos patiesi atrisināt slepkavības), bet arī jāsastrādājas ar jaunu pārinieku, kurš pensijas vecumam ir krietni tuvāk.

Izmeklēšanai turpinoties par Sāru pašu atklājas šis tas, ko viņa pati noteikti būtu gribējusi paturēt noslēpumā; plus lasītājs tiek drusku iežēlināts pirms uzzina par grūto bērnību un citiem smagiem faktoriem. Vēl jo vairāk, Nika priekšnieks ar cerību izkustināt lietu no strupceļa un slepkavu pamudinātu uzņemties lieku risku, uzdod viņam likt masu medijiem noprast, ka starp viņu un Sāru briest kādas potenciāli romantiskas jūtas. Kā mīnuss grāmatai, šī sižeta līnija ir visai paredzama un jau bieži redzēta, jo kā par brīnumu, lai kādi nebūtu pretargumenti, neviļus kaut kāda attiecību dzirksts arī rodas.

Otra persona (bez Sāras) slepkavas redzes lokā ir kardināls Michael Denney, ap kuru savelkas tumši negaisa mākoņi. Reiz apgrozījies starp politiķiem un uzņēmējiem kā zivs ūdenī (naudas atmazgāšana un vēl dažnedažādas kriminālas aktivitātes), kuru dēļ ir izpelnījies tādu iestāžu kā FIB interesi un tagad ir nolemts krasai lejupslīdei. Līdz šim Maikls ir slēpies aiz Vatikāna drošajām sienām, bet ir cilvēki, kuri labprāt viņu pasludinātu par grēkāzi un izstumtu no sava vidus saplosīšanai, tādējādi atbrīvojoties no potenciāla drauda savai brīvībai.

Laba izklaides literatūra, bet bez jebkāda wow! faktora ne savā žanrā, nedz arī kā citādāk.

 

Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3) (Audio book)

6892870

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House Audio

Manas pārdomas

Gandrīz bez laika pārtraukuma turpinot notikumus no Meitenes, kas spēlējās ar uguni Millenium triloģijas trešo grāmatu ideālā gadījumā būtu vērts arī lasītājam ņemt rokā bez diža pārtraukuma starp sērijas pārtraukuma. Turklāt personīgi, ja nebūtu klausījies audio formātā, kas šīm grāmatām (vismaz otrajai un trešajai) ir piemērotāks; drukāti vai elektroniski uzrakstītā stils būtu nokaitinājis vairāk.

Tātad nomaitājot iepriekšējās grāmatas beigas, Salandere par pārsteigumu tēvam Aleksandram Zalačenko un pusbrālim Nīdermanam augšāmceļas no kapa (heh, atbilstoši svētkiem :D) un ar vairākām ložu izraisītiem ievainojumiem (turklāt viena galvā) dara visu, lai atriebtu pret viņu kopš bērnības pastrādātās netaisnības. Par nožēlu pašai kā tēvs, tā pusbrālis (aizmūk) paliek dzīvi, bet par atvieglojumu dažiem draugiem kā Blūkvistam arī pati neaiziet pa pieskari. Nedaudz uzjautrinoši trillerī lasīt par tik izteikti sliktām meitas un tēva attiecībām, diemžēl pilnībā nepiepildījās vienubrīd mans minējums par Salanderes un Zalačenko neveiksmīgiem mēģinājumiem vienam otru nogalināt; tas vairāk paliek nodomu līmenī, jo ātri vien notikumi un personas kā Zviedrijas slepenpolicija (konkrētāk ‘’Zalačenko klubs’’) ārpus slimnīcas sāk aktivizēties un prasīt lielāku uzmanības daļu.

Kamēr Salandere atkopjas no gūtajiem ievainojumiem (faktiski ieslodzīta slimnīcā), grāmatas pamata sižets grozās gan ap gaidāmo Salanderes tiesas prāvu, kaut arī ir zināms, ka žurnālistus un bijušo viņas aizbildni nogalināja Nīdermans, bet ‘’Zalačenko klubs’’ (īpaši riebīgs padevās psihiatrs Teleborian) aiz likuma aizsega ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai paliktu neatklāti un nesodīti par gadu gaitā pastrādātajiem noziegumiem, kad viens pārbēdzis spiegs bija svarīgāks par mazu meiteni, gan ap briestošo tiesas prāvu pret minētajiem ļaundariem, pateicoties Blūmkvistam un Dragan Armansky no vienubrīd Salanderes darba vietas iekš Milton Security. Ne pārāk nepieciešama un pilnībā nodalīti no visa pārējā šķita Bergeres sub-sižets ar viņas aiziešanu no Millenium žurnāla uz nacionālu laikrakstu un pēkšņu stalkera uzrašanos, vēl jo vairāk bezjēdzīgi tas šķiet, kad tiek atklāts šo noziegumu ļaundaris. Tikai iegansts, ar kuru uzpūst lapaspušu skaitu.

Tā pat gribētos piekasīties pie tā, ka Salanderes un arī viņas slepeno hakeru draugu (par kuriem pēc tam pilnībā tiek piemirsts) talants un spējas tiek izmantoti gluži kā tāda kā maģijas nūjiņa, lai izglābtu labos tēlus no strupceļa un būtu veids kā virzīt notikumu gaitu uz priekšu.*

Triloģija, kuras popularitātes rādītāji neatspoguļo tās kvalitāti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kā arī epilogā tiek palaists garām ideāls klifhengeris, kad Nīdermans pārsteidz Salanderi vecajā lauku mājā, bet nē, viss blīkš blākš jāatrisina turpat uz vietas.

W. Bruce Cameron – A Dog’s Purpose (A Dog’s Purpose #1) (Audio book)

7723542.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: St. Martin’s Press

Manas pārdomas

Kaut arī pats vairāk sliecos piekrist apgalvojumam, ka labāk ir izlasīt grāmatu pirms tās ekranizācijas, tad šoreiz ar A Dog’s Purpose ir iznācis pretējais. Tomēr gribētos teikt, ka šāds variants nebūt nesabojāja grāmatas klausāmību un tās sniegto baudījumu.

Pirmoreiz grāmatas galveno varoni sastopam kā nesen piedzimušu ielas bezsaimnieka suņa kucēnu, kura mātes pati svarīgākā mācība, pēc pašas pieredzes un labu gribot, ir par katru cenu izvairītos no cilvēka. Bet suņuka pirmā dzīve nav diez ko gara vai kā citādi izdevusies, un apraujas ne pārlieku ilgi pēc nokļūšanās (kārtīgā) dzīvnieku patversmē.

Ir pirmās saskarsmes un pieredzētā interpretācija, bet šī pirmā dzīve ir tikai kā grāmatas ievads, kad mūsu galvenais varonis un tēls, no kura POV redzam/uztveram apkārtējo pasauli (maz kas paliek nepamanīts, pat ja līdz galam neizprasts), vēl ir tās izpētes pašos pirmsākumos. Suņa dzīves jēgas pamatā ir divas pilna suņa mūža dzīves. Pirmajā kā Beilijs, vienkārša puikas pats pirmais suns – bezierunu un beznosacījuma draudzība kā no viena, tā otra; Beilija nodošanās puisēnam par visiem simts procentiem. Otrajā dzīvē Beilijs pārtop par policijas suni Eliju – mainījusies ir ne tikai atšķirīgā attieksme pret parastu spēlēšanos pretstatā darbam, meklējot pazudušas personas. Turklāt tas viss vēl pirmoreiz būdams kā pretējā dzimuma suns, kaut arī dižu iespaidu uz sižetu tas šķiet neatstāja.

Protams, paralēli norit un atrisinās drāmas Beilija un Elijas saimnieku, viņu radu un draugu starpā; bieži vien ar labu devu humora, tā kā to interpretē suns, nereti sevi nostādot notikumu centrā. Vienlaikus ir jāsaprot, ka šāda atdzimšana (plus tikai ASV un tikai kā suns) un vēl suņa pasaules uztveres personifikācija, piešķirot cilvēkiem raksturīgas emocijas un motivāciju, ir iespējams tikai un vienīgi izdomātā romānā. To vēl vairāk parāda Beilija/Elijas ceturtā dzīve, kas ideāli ļauj noslēgt grāmatas notikumus, kādēļ portālā Goodreads nepiešķīru maksimālo vērtējumu, bet tas nemazina faktu, ka A Dog’s Purpose ir pārsvarā aizkustinoši jauka grāmata, kas noteikti patiks suņu un visticamāk arī kaķu mīļiem, ja vien neapvainosies par dažiem nevainīgiem jokiem. Nenoliegšu, bija mirkļi, kad daļa uzmanības nācās veltīt, lai izvairītos no acīs krītošiem gružiem.

Šeit vēl filmas treileris, arī iesaku noskatīties, un cita lasītāja viedoklis (arī pozitīvs).

Jason Aaron – Rebel Jail; Last Flight of the Harbinger and Yoda’s Secret War (Star Wars (2015) #3, #4 and #5)

2811884829467583

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Marvel Comics

Manas pārdomas

Trešo Zvaigžņu Karu komiksu sērijas krājumu iesāk stāsts par dumpinieku spiegu Eneb Ray, iesūtītu starp ļaunajiem imperiālistiem uz Coruscant planētas, lai vienudien varētu atbrīvoties no netaisnīgi uzliktā jūga. Šis mazais Annual 1 stāsts šķita pat labāks par visu pārējo krājumu. Tajā Enebs ir kā ļaundaris, kurš cenšas ar skarbu demonstrējumu atvērt princese Leia acis, ka viņas kara metodes ir pārāk maigas attiecībā pret Impērijas atbildēm, ka tā turpinot dumpiniekiem nav cerību gūt uzvaru.

Bet kamēr princese Leia turpina turēties uz morāli augstākā ceļa, tikmēr izmanīgais pilots Hans Solo un jaunais, topošais džedajs Lūks Skaivolkers stiprina savstarpējo draudzību ar kopīgu darbošanos kontrabandas kurjera pakalpojumu nodrošināšanā, lai, nevienam lieki neuzzinot, izstrēbtu Solo ievārīto putru, t.i., atgūtu viņa kāršu spēlē nospēlēto nemiernieku naudu resursu iegādei.

Mazāk rūp Rebel Jail krājuma un ceturtā krājuma Last Flight Of The Harbinger sākumā turpinātais pagātnes stāsts par Obi-Wan Kenobi un Lūku jaunībā, bet pārējā krājuma stāsta sižetu varētu rezumēt kā lasītāju jau +/- iepazīto varoņu (Hana Solo, Lūka, Leia u.c.) trakais plāns par spīti visām grūtībām nolaupīt Impērijas kosmosa kuģi, lai ar to pārrautu dumpinieku simpatizējošas planētas blokādi.

Vēl gribētos piekasīties par ilustrāciju stilu abos šajos krājumos, īpaši attiecībā uz tēlu izskatu. Nebaudāms šķita ne pārlieku reālistiskais stils, mēģinot pilnībā imitēt filmās redzamos aktierus, nedz izteiktu animāciju/multeņu stilu, kur mērķauditorija vairāk ir pirmskolas vecuma bērni; ne šis, ne tas. Piedevām pietrūka kārtīgāka sižeta bez spraiga sižeta ainām un tēlu personību izaugsme.

32941122.jpg

 

Kaut cik nedaudz vispārējais krājums gan stāsta sižeta, gan ilustrāciju ziņā ir labāks sērijas piektajā krājumā Yoda’s Secret War, kas laikā un telpā sasaista ‘’tagadnes’’ Lūka Skaivolkera sevis izzināšanas un iekšējā džedaja atklāšanas meklējumus un vienu no visu laiku diženākā džedaja Yoda piedzīvoto uz planētas, kuru līdz iznīcības robežai ir novedis īpašu akmeņu ietekme ar spēku līdzīgu kā Force, un to kā mantas un varas kārais, baiļu un aizspriedumu pārņemtais cilvēks ir gandrīz vai iznīcinājis akmens milžus.

Ar simtprocentīgi labajiem un ļaunajiem tēliem (tikai balts un melns) var viegli nojaust reliģisko tematiku, kas kaut arī ir lielākoties patālu fona, bet tomēr var saskatīt tās pazīmes. Krājumu noslēdz neliels Annual 2 stāsts par izbijušu inženieri, kura necieš ne Impēriju, nedz dumpiniekus, jo kā vieni, tā otri sēj nāvi un iznīcību, kur vien tie parādās, bet apstākļu rezultātā viņas viedoklis vai vismaz lojalitātes šī stāsta laikā mainīsies…

Izlasīju, lasu, lasīšu #112 (12.03-25.03)

Nemaz nebiju gaidījis, ka arī šīs divas nedēļas ar kopā deviņām grāmatām būs izdevušās tik lasīšanas ziņā raženas.

Vai nu atmiņa viļ, vai arī lasīšanas gaume ir drusku mainījusies, bet biju pārsteigts par valodas stilu Meitenē, kas spēlējās ar uguni, tādēļ ceru, ka tas būs vairāk piemērots audio formātam, kādēļ attiecībā uz trešo sērijas grāmatu, pārsēžos uz audio formātu.

Tāpat ir bijis progress divās nedaudz novārtā atstātās sērijās – noklausījosTerija Prečeta Diskpasaules sērijas ceturto un piekto grāmatu un caur Audible šobrīd ir aprīļa mēnesī turpināt iesākto, un otra pēc vairāk kā trijiem gadiem pēc pirmās grāmatas noklausīšanās ir John Scalzi Old Man’s War sērija.

Visiem vēstures interesentiem varu ieteikt Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933. Visaptveroša grāmata par vienu no 20.gs daudzajām traģēdijām, autore veiksmīgi izpētījusi ne tikai vēstures avotus, bet arī velk sakarības ar šodienas notikumiem.

Kaut kā attiecīgajā mirklī piemirsās, ka biju domājis turpināt Kurta Valandera sēriju; uzmanību šķiet vairāk piesaistīja grāmatu plauktā ar domu atstāta jau izlasīta The Lunar Chronicles sērijas grāmata. Beidzot izdomāju piebeigt sēriju līdz galam.

Izlasīju:

6087991

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

346685239399

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5)

John Scalzi – The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

2471841625861677

Jason Aaron – Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1)

Jason Aaron – Showdown on the Smuggler’s Moon (Star Wars (2015) #2)

Noklausījos:

19486421

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15)

38637234499

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1)

Terry Pratchett – Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

33864676

Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933

Lasu:

13206900

Marissa Meyer – Winter (The Lunar Chronicles, #4)

39388

David Hewson – A Season for the Dead (Nic Costa #1)

28118848.jpg

Jason Aaron – Rebel Jail (Star Wars (2015) #3)

Klausos:

6892870.jpg

Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3)

Lasīšu:

39795

Hennig Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

29467583.jpg

Jason Aaron – Last Flight to the Harbinger (Star Wars (2015) #4)

Klausīšos:

26999.jpg

Jasper Fforde – Something Rotten (Thursday Next #4)

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5) un The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

346685

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pavisam īss stāsts, kurā sērijas pirmās grāmatas Old Man’s War galvenais varonis Džons Perijs atbild uz kolonistu/ciematniekus jautājumiem par sevi un viņa uzlaboto ķermeni, par attiecībām starp militāro CDF un kolonizatoriem, ka ne viss ir tik rožaini kā vieniem, tā otriem.

Kā manā gadījumā, kad pirmo grāmatu noklausījos 2015.gada janvāri un atzinu par labāko tajā gadā izlasīto, bet nez kāpēc neturpināju uzreiz ar nākamo, tad Questions for a Soldier noder par lielisku veidu kā iejusties atpakaļ The Old Man’s War pasaulē pirms ķerties klāt apjomā lielākai sērijas grāmatai.

239399

***

Koloniālie Aizsardzības Spēki (CDF) ir uzoduši nodevēju starp savējiem, zinātnieku Charles Boutin, un viņa bezprecedenta plānu, apvienot trīs citplanētiešu rases karam pret cilvēci. Kamēr divas no tām (Rraey un Eneshan) vēl nesenā vēsturē savstarpēji apmainījās ar militāriem uzbrukumiem, tad Obin citplanētiešu iesaistīšanas CDF vadībai ir pilnīgs pārsteigums.

Šādas alianses veiksmīga izveidošanās pavisam droši būtu, ja ne cilvēces beigu sākums, tad pavisam noteikti vairāki soļi atpakaļ Visuma apgūšanā un jaunu koloniju izveidošanā. Kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, kādēļ tiek sperti vēl radikālāki soļi kā līdz šim. Ja Spoku brigādes karavīri jau paši par sevi varētu būt strīdīgs temats, kad pieauguša un modificēta indivīda ķermenī tiek ievietots jau mirušu cilvēku mikslis, tad radot Jared Dirac CDF sper soļus vēl neizpētītā teritorijā, jo Džareds ir pirmais mēģinājums pa tiešo pirms tam elektroniski saglabātu apziņu pēc vēlāka laika pārnest uz jaunu ķermeni. Ar šādiem paņēmieniem tad nu CDF cer atklāt visu kritisko informāciju Čārlzs, ko viņš varētu būt atklājies ienaidnieku spēkiem, bet, lai nebūtu garlaicīgi, viss nenorit tik raiti, kā dažiem labiem gribētos, un lielos vilcienos ar to arī aizsākas Old Man’s War sērijas otrā grāmata ar gandrīz pilnībā jaunu tēlu klāstu.

The Ghost Brigades specvienības kareivji kalpo kā uzskates objekts, lai tiktu izcelta tēma par brīvo gribu un izvēli. Bet ar Obin citplanētiešu rasi, kurus no parastiem insektveidīgajiem uz intelektuāli attīstītāku ceļu pacēla pagaidām vien šur tur pieminēti Consu (rase tik ļoti attīstīta, ka citas pat tuvumā nestāv), par saprātu, intelektu un kā tieši mēs to varam definēt. Kaut arī Obin ir valoda, ar kuru savstarpēji sazināties, un attīstīta ceļošana Visumā, bet Obin nebūt nejūtas pateicīgi Consu pār tādu dāvanu (drīzāk lāsts), jo tā vien šķiet, ka viņi rīkojušies nevis aiz labas sirds, bet vienkārši aiz ziņkārības – kas nu būs, jo Obin ir radīti bez jeb kādas kultūras, bez spējis apzināties sevi kā indivīdu, vai jeb kādām citām radošām izpausmēm. Un kā trešā lielā ideja, ir par to, vai mēs kā cilvēki salīdzinoši ar citiem citplanētiešiem neesam tie ‘’ļaunie’’, par cik Old Man’s War Visumā cilvēks ir vienīga rase, kura karo vai ir naidīgās attiecībās ar lielāko daļu parējām inteliģentajām rasēm.

Tikpat kontraversiāls temats, ja vien tas kļūtu plašākai sabiedrībai zināms, būtu par to, cik liela kontrole par informāciju ir CDF un cik patiesībā maz tiek citiem atklāts, lai tādejādi varētu vieglāk manipulēt ar plašām cilvēku masām gan uz dzimtās Zemes planētas, no kurienes iegūst jaunus kareivjus un kolonizatorus (arī jautājums, kas izraisa strīdus starp autora radītajiem tēliem), gan jau esošiem CDF kareivjiem. Kad par to uzzina lasītājs*, nav jābrīnās kādēļ tas Čārlzu pārliecina tā rīkoties.

The Ghost Brigades ir lieliska zinātniskās fantastikas kosmosa opera ar labām lielajām idejām, kuras tikai palielina lasītprieku un grāmatas lasāmību, nenogurdinot vai nesamulsinot pašu lasītāju.

********Apzināto maitekļu zona********

*Top plāni par visaptverošas citplanētiešu savienības izveidošanu, lai vairs nebūtu jākaro savā starpā par resursiem un planētām, bet CDF nav nekādīgi centusies tai pievienoties, pat ir ignorējusi uzaicinājumus no tās.

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

6087991

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads gan kopš Millenium sērijas pirmās grāmatas notikumiem, gan personīgi kopš laika, kad pats to izlasīju. Gads, kura laikā, pateicoties savām hakeres maģiskajām spējām un no Vangeru afēras ne pārāk legāli iegūtajiem līdzekļiem, Salanderei nav bijis jāuztraucas par personīgajiem līdzekļiem, kas atļauj apskatīt pasauli, veltīt laiku sev un atrast jaunas personības šķautnes. Summa ir ar tik daudz nullēm (zviedru kronas, bet tomēr), ka par to nevajadzēs aizdomāties līdz pat mūža beigām, bet spēlēšanās ar uguni var nejauši panākt tās ātrāku ierašanos.

Tikmēr Mīkaels Blūmkvists, līdzīgi kā citi Salanderes draugi (lai cik maz pēc viņas domām tādu nebūtu), ir atstāts pilnīgā neziņā, kur Salandere ir nosvīdusi. Ja citi, zinot Salanderes īpatnējo izteikti anti-sociālo personīgu, to +/- spēj tādejādi sev izskaidrot, tad Mīkaela gadījums, ņemot vērā kopā pārdzīvoto un varbūt tādēļ radušos attiecību kaisli, ir drusciņ atšķirīgs. Lai ko viņš darītu, Salandere pret viņu attiecas kā pret kaut ko neeksistējošo. Viens būtisks faktors, ko pats Mīkaels droši vien par tādu neuzskata, ir viņam pašsaprotamās casual rakstura attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, kas Salanderei varētu nebūt pieņemami.

Viss mainās, kad savās mājās tiek atrasts Millenium žurnālists Svensons un viņa draudzene Johansone un pavisam necerēti nozieguma vietā atrastais slepkavības ierocis (pirkstu nospiedumi uz tā) norāda taisnā virzienā uz Salanderi. Ar to plus vēl dokumentāciju no dažādā valsts iestādēm par Salanderes pagātni un psiholoģisko stāvokli policijai pietiek, lai ieraktos dziļi vienā domu gājienā un vairāk neskatītos ne pa labi, ne pa kreisi. Šajā ziņā autoram veiksmīgi izdevās radīt dažus pamatīgi pretīgus izmeklētāju/policistu tēlus. Lai kā Blūmkvists censtos noradīt uz to, ka varbūt Svensona topošā grāmata par jaunu sieviešu nokļūšanu piespiedu prostitūcijā un neskaitāmu noziedznieku, pat korumpētu policistu, politiķu un tiesībsargu atmaskošanu nepalīdz, lai policija apsvērtu citus nozieguma scenārijus. Kad vēl tiek atrasts trešais upuris ar vieglu noprotamu saikni ar Salanderu, masu mediju cirks var sākties.

Grāmatas galvenais fokuss ir uz noslēpumaino Salanderi. Paralēli Blūmkvista centiem izzināt patiesību, policijas aklajiem mēģinājumiem ‘’pienaglot’’ pie taisnības sienas galveno aizdomās turamo, Meitene, kas spēlējās ar uguni dod dziļu ieskatu Salanderes bērnībā un notikumos, kas lielā mērā ietekmēja viņas personību un pamatoti negatīvo attieksmi pret varas iestādēm. Kopumā nepameta sajūta, ka šī lielā mērā ir sagatave oriģināli triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1) un Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

386372.jpg

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms laba laika biju izlasījis pirmās trīs Diskapsaules grāmatas un izbaudījis katru no tām, bet, kā tas reizēm gadās, uzmanību novērsa citas, kādēļ izmantoju ieganstu ar audible, lai atsāktu ar Mort – lielās Diskpasaules sērijas ceturto, bet tās ietvaros Nāves sērijas pirmo grāmatu.

Morts ir jauns un izstīdzējis puisis, kura tēvs ar cerību atrast dēlam nākotnes profesiju aizved viņu uz tādu kā vietējo dara tirdziņu, kur tiek izvēlēti mācekļi. Kad jau tā vien šķiet, ka ar nokārtu degunu būs jādodas mājup, jo ir jau pienākusi pusnakts un Morts ir palicis pats pēdējais, sit viņa nosacīti laimīgā stunda, jo ierodas Nāve pēc sava mācekļa.

Terija Prečeta radītajā Diskpasaules sērijā Nāve nav tikai termins faktam, kad kāds ir pārstājis dzīvot, bet reāla izpildāmās funkcijas personifikācija. Diemžēl Nāvei, lai kā censtos izprast cilvēka dabu, tas nekādīgi nesanāk; nepalīdz pat viņa saimnīcībā/mājokļa realitātē pieņemtais sulainis Alberts ar visnotaļ noslēpumiem apvītu pagātni, vai Nāves adoptētā, ja varam ticēt, 16 gadīgā meita Izabella. Šie centieni tad nu ir viens no galvenajiem humora avotiem, kad Nāve, piemēram, pirms izpildīt sava darba pienākumu un savākt mirušo dvēseli vispirms tai izkrata sirdi vai reizēm aiziet uz bāru iedzert, pat ja tam uz viņu nav nekāds fizioloģiskais efekts.

Arī Morts, pats gan īsti negribot, ar savu neveiklību un tendenci pārāk aizdomāties pat par visvienkāršākajām lietām spēs lasītāju sasmīdināt. Caur viņa, mirstīga cilvēka acīm, un izmantojot jau pieminēto humora dzirksti autors meistarīgi pieskaras nopietnām tēmām.

Iespējams Diskpasaulei tieši ir vajadzīga šāda Nāve, kas spēj darba pienākumos pietiekoši distancēties un būt objektīvs, jo tieši ar Morta vēlmi būt taisnīgam (ļaunos sodīt un labos atalgot), kaut arī ir ticis brīdināts par likteņa izmainīšanas bīstamajām sekām, ir cēlonis grāmatas galvenajai problēmai/konfliktam, kad no nāves tiek pasargāta princese, bet nākošajā dienā ikviens turpina dzīvot realitātē, kur viņa skaitās mirusi. Reizē dīvaini un pat absurdi, bet tādā izpildījumā, kas vilšanos nesagādā, pat ne vieglās skaņās ieskicēta (tā lai bērniem būtu droši lasīt) romantika starp Mortu un Izabelu. Ja gribētos kur piekasīties, tad vēl vien varētu piebilst, ka beigas šķita tādas drusku sasteigtas.

Šeit vēl daži īsi video ar citu lasītāju iespaidiem.

34499.jpg

**

Tikmēr Sourcery, kā trešā Rincewind sērijas grāmata, turpina burvja Rincewind stāstu, kuram par spīti savam burvja statusam prasmju nav pat tik daudz, lai būtu atrastu kaut ko aizķērušamies aiz nagu, tomēr atrod sevi glābjam visu (Disk)pasauli.

Šoreiz haosu rada kāds nepaklausīgs burvis, kurš, labi zinādams, ka burvji pamatotu iemeslu dēļ dzīvo bez sievām un bērniem. Bet, nē! Katrs astotā dēla astotais dēls piedzimstot ir burvis, bet šī burvja astotais dēls Coin automātiski piedzimst ar parasta wizard/burvja spējām, kā viņa septiņi brāļi, kuri maģisko spēku ņem no apkārtējās pasaules, bet gan par sourcerer, kurš to spēj radīt pats, rezultātā.

Gadu simtiem nekas tāds nav ticis piedzīvots, un loģiski šāds pēkšņs varas disbalanss, rada haosu un postījumus no viena Diskpasaules gala līdz otram. Sourcery lieliski atklāj tos iemeslus, kādēļ burvjus ir labāk turēt tā patālak no varas grožiem; nekas labs no tā nevar sanākt!

Pats Rincewind šajā grāmatā paralēli elpu aizgrābjošiem piedzīvojumiem, atrod savu patieso būtību vai precīzāk pārliecinās par to, bet, lai līdz tam nonāktu no lasītāja ir izvilināts ne viens vien neviltots smaids un pat smiekls. Starp citiem tēliem noteikti gribētos izcelt Bagāžu/Luggage – ar intelektu apveltīts ceļojumkoferis, kas ar zobiem aizstāvēs draugus un būs lojāls burtiski līdz pasaules malai un tai pāri, kā arī citus atbalsta tēlus kā burvju universitātes Bibliotekāru (burvis, kas reiz pārvērst par orangutānu).

Arī Sourcery gadījumā dodu norādes uz diviem labiem un īsiem video ar citu lasītāju viedokli.

Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933 (Audio book)

33864676

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Random House Audio

Manas pārdomas

Red Famine un The House of Government, kuru noklausījos februāra mēnesī, bija vienas no daudzajām vēstures grāmatām, kuras 2017.gadā tapa izdotas par godu revolūcijām simts gadus agrāk. Salīdzinoši sarkanais bads patika vairāk un šķita par kādu klasi labāka.

Personīgi no vēstures stundām bija atmiņā palicis par Ukrainā speciāli izraisīto badu ’30.gadu sākumā, bet arī lielākoties neko sīkāk. Lai saprastu motivāciju aiz Staļina pieņemtajiem lēmumiem, autore vispirms sāk ar Ukrainas neveiksmīgo (jeb Padomju Savienības veiksmīgi) izjaukto mēģinājumu izveidot neatkarīgu valsti un turpina ar badu 1921.gadā, kad vara atzina notiekošu un pat lūdza (kaut arī visai atturīgi) starptautisko palīdzību. Atšķirībā no dekādes vēlāk, kad ne tikai tas tika ignorēts, bet maksimālam efektam vēl ar dažādiem lēmumiem pastiprināts. Tā vietā, lai tiktu atzīts kļūdaini pieņemtais spriedums apvienot visas lauksaimniecības vienotos kolhozos, tiek ar dzelzs dūri maršēts uz priekšu, jo kā gan diženais līderis var būt nepareizs, un pie viena ar to tiek salauzts jebkāds nacionālais dzinulis ukraiņos vēlreiz mēģināt radīt savu valsti, kā arī, piemēram, savākts no badā cietušajiem, kuri vēl ir spējīgi vilkt dzīvību, viņu pēdējās dārglietas apmaiņā pret kaut mazuma pārtikas; un labākais, ka pat krīzes kulminācijas brīdi neapstājas ne graudu, dārzeņu u.c. pārtikas piespiedu savākšana no zemniekiem, nedz eksports.

Par nereālistiskajiem no Maskavas sūtītajām prasībām nerēķinoties ar apstākļiem realitātē vai nepieciešamību atstāt kaut kādu sēklas materiālu un kā cilvēki aiz bailēm pastrādā briesmu lietas gan starp sistēmas pakalpiņiem, gan aiz bada, kad vienīgās domas ir kur un kā atrast kaut ko ēdamu; vai par informācijas apjomu, kuru caur diplomātiem vai kā citādi zināja citas valstis, bet tomēr izvēlējās nesadzirdēt, uzskatot Hitleru par vairāk uzmanības vērtu, tie ir tikai daži no piemēriem, lai nebūtu jāatstāsta katrs sīkums. : )

Pozitīvi vērtējams fakts, ka autore neapstājas tikai ar vēsturisko faktu apskatīšanu, bet arī piemin šodienas Putina Krieviju un nesenākos notikumus Ukrainā. Nav jābūt ģēnijam, lai saskatītu paralēles. Kā toreiz Padomju līderi baidījās, ka neatkarīga Ukraina var sagraut visu grandiozo sociālisma celšanu, tā mūsdienās ir bailes par ES tuvākas Ukrainas efektu ar potenciāli nevēlamu ideju iesēšanu demokrātiskāk noskaņotos Krievijas iedzīvotājos. Kā toreiz ar dezinformāciju un propagandu cilvēki tika nozombēti par ļaunajiem revolūcijas ienaidniekiem, kulakiem un vēl sazinkā vai pēc bada dažādi izmainīti dokumenti, lai noslēptu padarīto laikā vēl pirms sociālajiem tīkliem un elektroniskajiem, kas pēc sava rakstura ir gluži tas pats, ko Krievija (vien zaudējusi apkārtējās republikas) dara šodien.

Red Famine ir Anne Applebaum trešā vēstures grāmata un tajā apkopotais ir interesanta lasāmviela no vāka līdz vākam, saistoša no pirmās minūtes līdz pēdējai. Šeit vēl skatāms viens no YouTube pieejamiem video, kur autore pati izsakās par grāmatu un vēl atbild uz interesentu jautājumiem.