Izlasīju, lasu, lasīšu #129 (12.11-25.11)

Novembra otrā puse jau aizvadīta labāk, kā iepriekšējās divās bija sanācis. Veikts progress vienā no tik daudzajām iesāktajām sērijām, bet šogad šaubos vai vēl turpināšu The Saxon Stories sēriju, kā arī beidzot pabeidzu klausīties Mobiju Diku, par kuru gan raksts taps tuvāk mēneša beigām.

Metot drusku bažīgu skatu uz Goodreads izaicinājumu, kā arī faktu, ka ir drusku iekrājies, ķeros klāt grafiskajām novelēm. Cerams gan šīs, gan vēl daža laba cita, kā arī Fullmetal Alchemist un Death Note būs laba un interesanta lasāmviela.

Tik raiti kā cerēts neiet ar Drums of Autumn, bet ne pašas grāmatas vainas dēļ. Gan jau nebūs tā, ka novilkšu līdz gada beigām, bet brīnies vai nē, gada pēdējais mēnesis jau būs pienācis klāt.

Izlasīju:

25394440

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxon Stories #9)

42204008

Martin Roy Hill – Polar Melt

Noklausījos:

153747

Herman Melville – Moby-Dick

Lasu:

13602241.jpg

Jeff Lemire – The Underwater Welder

6096829.jpg

Jeff Lemire – Essex County

8477057.jpg

Fabio Moon, Gabriel Ba – Daytripper

Klausos:

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

36386877.jpg

Michael McDowell – Blackwater: The Complete Caskey Family Saga (Blackwater #1-6)

Lasīšu:

22040598.jpg

Scot McCloud – The Sculptor

10182392.jpg

Hiromu Arakawa – Fullmetal Alchemist, Vol.1 (Fullmetal Alchemist. Omnibus #1)

9267091.jpg

Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition, Vol.1 (Death Note: Black Edition #1)

Klausīšos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Martin Roy Hill – Polar Melt

42204008

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmata, kuru izvēlējos lasīt no City Book Review piedāvājuma daļēji tās apraksta dēļ, bet galvenokārt aiz tā, ka tai nebija neviens vērtējums Goodreads portālā un arī tagad ir visai maz. Noteikti pienāktos vairāk nekā šobrīd un papildus uzmanība, lai cik neliels būtu lasītājs, būtu pelnīta.

Polar Melt savā ziņā jāpateicas globālajai sasilšanai, bez kuras nesanāktu nedz amerikāņu, ne arī krievu iedomātās darbības kūstošajos ledāju ūdeņos. Vienā jaukā rītā arktiskā okeāna zinātniskās izpētes zemūdene uzpeld slēgta, bet bez nevienas dzīvas dvēseles uz tās. Tas šķiet kaut kas neticams un loģiskai domāšanai neaptverams, nesākot spekulēt pārdabisku scenāriju virzienā. Lai tieši nekristu šādās absurdās un liekās teorijās, tiek norīkota komanda, kura specializējas dīvainu notikumu izmeklēšanā, lai noskaidrotu, kur palikusi zemūdens un vēl viena cita kuģa apkalpe. Šīs komandas vadītājs, pašam īsti negribot, nesen ir iemantojis baumu slavu, kā cilvēks, kurš spēj saredzēt paranormālo. Jau iepriekš vismaz reizi viņš ir uzklausījis brīdinājumu no ‘’Klīstošā holandieša’’.

Spraigas spriedzes ainas šajā grāmatā nav uz katra stūra, vairāk dominē militāri tehnisks stils. Pēc visai ātri sekojošā un pilnībā racionālā izskaidrojuma par pazudušo komandu, nav ilgi uz to jāgaida (grāmata kā tāda nav mežonīgi gara), galveno intrigu tieši piedod nezināmais, pārdabiskais – zemūdens NLO versija, kuru krievi tik neatlaidīgi sargā un cer iegūt savā kontrolē. Reizēm šķiet, ka par dažādiem attāliem objektiem Visumā ir zināms vairāk nekā ir izpētīts un zināms par pašu okeāniem uz planētas Zeme. Vai atklātais objekts ir kas dzīvs un līdz šim neatklāts, neizpētīts vai tomēr dziļajos okeāna ūdeņos patvērumu radis citplanētietis, bet varbūt vispār tas nav nekas organisks.

Nedaudz žēl, ka Polar Melt ir tikai kā īss vienpatis, nevis sērijas pirmā grāmata.Nelaistu garām iespēju, ja sekotu kas tālāk ar citu tēlu komandu vai pat ar tiem pašiem. Labā ziņā palika neliela mazuma piegarša.

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxon Stories #9)

25394440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Saksiešu izkaroto salas daļu kārtējo reizi apdraud jauns skandināvu iekarotājs, šoreiz Ragnall Ivarson izskatā, kurš vairs nejūtas gaidīts blakusesošajā Īrijā, kādēļ tagad nolēmis kļūt par visas Lielbritānijas salas valdnieku. Par nelaimi viņam, šī grandioza mērķa ceļā atrodas viens makten liels šķērslis, kuru līdz šim nav izdevies nevienam pārkāpt, un tas ir Bebanburgas Uhtreds.

Par grāmatas kvalitāti nevar sūdzēties un tā neizkrīt ārpus sērijas iepriekšējo grāmatu ierindas, raiti lasās un ir labi uzrakstīta, bet to pašu nevar teikt par grāmatas intrigu, jo ir visai viegli paredzēt Uhtreda un Ragnala militārā konflikta kulminācijas kaujas iznākumu. Un arī ceļojums no punkta A, Ragnala ierašanās uz salas, līdz punktam Ž nav ar pašu lielāko spriedzi vai cita veida jaunatklājumiem, kas papildinātu standarta sižetu. Tas papildus tam, ka lasu grāmatu apzinoties, ka sērijā jau ir iznākušas vēl divas.

Uhtreds turpina būt mistisks gan pats sev, kādēļ viņš, kurš tic Toram un citiem ne-kristiešu dieviem riskē šī viena Dieva piekritēju vārdā un interesēs, gan citas ticības brāļiem un māsām, kuriem prātā ir cēlākais no visiem mērķiem – iznīdēt visus sastaptos kristiešus. Uhtreda nesaskaņas un domstarpības gandrīz ar jebkuru priesteri jau gaidu ar zināmu smaidu, kā gan šoreiz izvērtīsies verbālā divkauja, ir daži reti izņēmumi, kuri Uhtreda acīs tiešām dara labu un nevis vispirms bāž zeltu savās kabatās.

Vairrākārt tiek atkārtotas un uzsvērtas Ragana Ivara dēla negatīvās īpašības, kas jo vieglāk padara viņa armiju ‘’izkušanu’’. Jau tā vikingu armijas ir slavenas ar to, cik ātri līderi paliek bez plaša atbalsta, kad to armijas sastop pirmās grūtības un vairs nav tik viegli iekarot jaunu zemi un laupīt mantu, lopus un vergus, bet vēl jo grūtāk ir tad, ja karavadonis izmanto bailes kā pamatlīdzekli, lai nodrošinātu kontroli pār padotajiem.

Iekš Warriors of the Storm nenotiek nekas diži liels, var lasīt arī sērijā ne pēc kārtas un tad ķerties pie sākuma, bet vairāk rekomendējams jau esošiem sērijas cienītājiem, kuri pakāpeniski nonāk līdz šai.

Izlasīju, lasu, lasīšu #128 (29.10-11.11)

Militāra un spriedzes/dārgumu medību trilleru noskaņojumā pavadītas divas nedēļas ar liela vaļa uzpeldēšanu ūdens virspusē ik pa brīdim. Tik ļoti esmu samazinājis tempu (divas grāmatas divās nedēļās), ka pat piemirsu par kopsavilkumu, kas top pirmdienas rītā.

Pagaidām šķiet, ka izdosies vismaz pabeigt Mobiju Diku šajā divu nedēļu periodā, cerams tam diži netraucēs, ja drusku arī sākšu jau ar ceturto Svešzemnieces sērijas grāmatu. Bet pēc vēsturiskā romāna Warriors of the Storm, nemainīšu Lielbritānijas salas lokāciju, bet vien pārcelšos laikā uz Erkila Puaro piedzīvojumiem.

Kaut arī nešķiet nekas daudz, uz šo brīdi laikam arī neko nemēģināšu sasteigt (Goodreads izaicinājums), gan jau izdosies veiksmīgi pabeigt.

Izlasīju:

966003

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

Noklausījos:

136636

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead

Lasu:

25394440

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxton Stories #9)

Klausos:

153747

Herman Melville – Moby-Dick

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

Lasīšu:

42204008.jpg

Martin Roy Hill – Polar Melt

Klausīšos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

966003

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirmais lielais strīds ar Austrālijā sastapto Silkiju pamudina viņu pagriezties un mukt prom, un ne tikai kaut kur vienkārši tālāk prom no Nika Stouna, bet brīvprātīgajā darbā uz Āfriku, uz karadarbības pārņemto Kongo Demokrātisko Republiku. Labi apzinoties, kādi ir apstākļi Kongo, kur plosās Džozefa Konija dumpinieku armija un privāto uzņēmēju armijas raktuvju un investoru aizsardzības nolūkos, Niks netērē laiku, lai steigtos pakaļ Silkijai un pēc iespējās ātrāk paglābtu viņu no potenciāli nāvējošajām briesmām.

Recoil šķiet, kā labs sākumpunkts, lai iepazītu sērijas būtību, patīk vai nē un varētu ķerties pie tās sākuma. Neatliek tikpat kā nemaz laika juteklīgumam vai vēl kaut kam jaukam, jo gandrīz jau no pašiem pirmajiem ierašanās brīžiem Kongo, Niks tiek ierauts brutālā un asiņainā cīņā par Zemē ieslēgtajām minerālu bagātībām. Kā jau iepriekš militārā rakstura apraksti ir pa pirmo, vien gribētos, ka arī notikumu lokācija un dabai tiktu pievērsta drusku vairāk uzmanības, lai cik ļoti cilvēku alkatības dēļ tā nebūtu izpostīta. Nav gluži tā, ka Nika un Silkijas attiecību stāsts paliktu pilnīgi novārtā, bet labi gan vienam, gan otram, ka abi ātri saprot kas ir kas.

Ar šo grāmatu lasītājs iekāpj gluži svešā, bet diemžēl, kaut kur pasaulē līdzīgi eksistējošā realitātē, kur tādas briesmoņi kā Konijs un LRA posta un laupa, par aizsegu izmantojot nepatiesus mērķus, un bērni un jaunieši ar varu tiek piespiesti karot viņu labā. Bet tajā pašā laikā citur pasaulē atrodas cilvēku, kas ne tikai dzīvo superluksusā, bet arī gūst peļņu uz citu mocību rēķina.

Ieskatoties kvantitatīvajos vērtējumos par iepriekšējām sērijas grāmatām, redzu, ka par astoto Aggresor esmu piešķīris vien divas no piecām zvaigznēm. Varbūt tas tikai nozīmē, ka laba par daudz nevajag un ka šāda rakstura grāmatas vērts lasīt ar pārtraukumiem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #127 (15.10-28.10)

Oktobris tikpat kā cauri un ar īpaši šim mēnesim izvēlētajām grāmatām ir gājis mainīgām sekmēm, diemžēl iepriekšējā divu nedēļu periodā liela vilšanās. Ar Londonas zombijiem un lauvām Āfrikā šoreiz klājās labāk, bet arī ne tik ļoti, lai kvantitatīvi piešķirtu maksimālo vērtējumu.

Joprojām ir plānots pievērsties ar lapapsusēm bagātākiem darbiem, bet par cik ir iekrājusies arī kaudzīte ar grafiskajām novelēm un mangām, tad (tas vairāk uz decembri), pievērsīšu uzmanību arī tām.

Kā arī, vismaz šobrīd, ir doma samazināt kvantitatīvo tempu grāmatu lasīšanas un klausīšanās ziņā, un noskatīt dažu labu novārtā atstātu seriālu.

Izlasīju:

24795001

Vered Ehsani – Ghosts of Tsavo (Society for Paranormals #1)

18655852

Frank Tayell – London (Surviving The Evacuation #1)

10629

Stephen King – Christine

Noklausījos:

33152440

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4)

6627690

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide

Lasu:

966003

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

Klausos:

153747

Herman Melville – Moby-Dick

136636

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead

Lasīšu:

25394440.jpg

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxton Stories #9)

Klausīšos:

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

Vered Ehsani – Ghosts of Tsavo (Society for Paranormals #1) UN Frank Tayell – London (Surviving the Evacuation #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šīs divas grāmatas lielā mērā noslēdz Oktobra, Helovīna mēnesī, speciāli izvēlēto grāmatu lasīšanu, un arī šausmu žanra lielmeistaru Stīvenu Kingu pēc Kristīnes šķiet nolikšu šogad atpūsties.

24795001

Ghosts of Tsavo galvenā varone Beatrice Knight – ne tikai Society for Paranormals and Curious Animals biedre, bet nosacīti arī atraitne, kas grāmatas darbības laikā dod viņai salīdzinoši lielāku rīcības brīvību, kā citām sabiedrības dāmām. Beatrises status kā atraitnei ir nosacīts, jo viņu ir piemeklējusi tā nelaime, ka pat pēc vīra neplānotās nāves, vīrs Gideons viņu tik un tā diendienā apgrūtina savā spoka veidolā.

Jau kopš bērnības Beatrisei ir piemitušas saskatīt to pasaules daļu, kura neietilpst vairākuma ‘’normāls’’ definīcijās. Turklāt viņa nav kautrējusies citus skaidri un gaiši par to apgaismot, bet par laimi iepriekš minētā biedrība Beatrises spējas laikus atklāj, tādejādi paglābjot meiteni no ieslodzījuma pie patiesi trakajiem.

Stāsta tagadnē Beatrise jau ir ar pieredzi bagāta paranormālā izmeklētāja, kuras jaunākā lieta aizved viņu uz Austrumāfriku, kur Tsavo apmetni apsēdušas divas spoku lauvas, kuram pietiek nekaunības atgriezties šaisaulē un turpināt galināt cilvēkus. Vismaz tāda panikas un baiļu pilna informācija nonāk Beatrises rīcībā pirms došanās uz Āfrikas kontinentu. Bet, kā jau tas pienākas izdomātam stāstam, sagadīšanās rezultātā tieši uz to pašu lokāciju piespiedu kārtā un reizē darbā jautājumos pārceļas arī Beatrises audžu ģimene.

Tas viss kopā – spoku lauvas, spoku vīrs, attiecību virpuļi ar ģimenes locekļiem un citiem apmetnes iemītniekiem – piešķir grāmatai nenogurstošu ritmu, kas neļauj laiski lūkoties riņķī apkārt, kad jau īsā romāna beigas ir klāt.

18655852

*****

Tikmēr Frank Tayell izdomātā zombiju apokalipse dažādos veidos gan stāsta stila un tematikas, gan tēlu ziņā ir pavisam kas cits. Surviving the Evacuation sērijas pirmās grāmatas London pamatā koncentrējas uz viena tēla pieredzi, aizsākoties zombiju apokalipsei.

Tās izcelsmes vieta ir Ņujorka un varētu domāt, ka vismaz okeāns būtu šķērslis, kas ļautu iegrožot ātri uzliesmojošo epidēmiju, bet pārsteidzīgas pirmās atbildes reakcijas no varas iestādēm un neapdomīga transporta, kā lidmašīnu, izmantošana sagrauj nelielās cerības vēl visu savlaicīgi iegrožot.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, tad šī grāmata koncentrējas uz Londonu un Lielbritāniju. Vienīgais iemesls, kāpēc Bartolomjū jeb vienkārši Bils vēl ir dzīvs, ir viņa nesen lauztā kāja un atkopšanās savā daudzdzīvokļu ēkā. Tikai pateicoties paša atjautībai, izdzīvošanai pietiekošajām prasmēm un nenoliedzamai veiksmei Bils izmanās sagaidīt nākošo rītausmu. Atslābt nevar ne mirkli, un modrība jāuztur visaugstākajā līmenī.

London ne tikai pārsvarā ir tikai no Bila skatpunkta, bet arī citu tēlu kā tādu ir visai maz. Tas ļauj koncentrēties un izkopt to vienu pašu. Ja citādi var Bila tēlu uzslavēt gan par attapību, gan pieaugošo lepnumu jo ilgāk izdodas palikt dzīvam bez citu palīdzības. Tieši tas sāk radīt uztraukumu par nenovēršamo brīdi nākotnē (vai vismaz cerību), kad zombiji tiks iegrožoti un sadarbība ar citu cilvēkiem būs nepieciešama, lai no gruvešiem radītu ko jaunu. Negribas apdedzināties, kur nu vēl saskarties ar vardarbīgi noskaņotiem grupējumiem. Visu laiku paturot prātā arī nelielo vainas apziņu par pielikto roku evakuācijas plāna izstrādē.

Ja citas sērijas pirmā grāmata Zombie Fallout lika vilties cik uziet, tad šo noteikti apsvēršu nākoša gada oktobrim, vai varbūt pat vēl agrāk.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.