Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Odd Thomas #3-4

#3- Brother Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Odam Tomasam viņa dāvātās spējas reizē ir gan dāvana, gan lāsts. Viņam dots tik cik, lai pirms laikus varētu nojaust tuvojošamies briesmas, bet ne tik daudz, lai laicīgi un bez mazākās šaubu ēnas varētu novērst visas iespējamās nelaimes.

Brother Odd ietvaros zaudējis gan tik dārgo draudzeni Stormy, gan nespējis novērst viena trakā sarīkoto apšaudi lielveikalā, kaut arī visi cenšas atgādināt, ka upuru skaits bez viņa būtu krietni lielāks, Ods sevi neuzskata par varoni un pieņem lēmumu meklēt glābiņu klusā klosterī tālu kalnos un prom no civilizācijas, kur cer rast patvērumu vismaz līdz brīdim, kad būs atguvies.

Lai arī pirmie mēneši tā vien šķiet būs devuši gaidīto atpūtu, tad vienā jaukā naktī Oda sirdsmieru no jauna pat klosterī (un tam blakus esošājā skolā bērniem ar īpašajām vajadzībām) iztraucē bodaki – tādi kā citpasaules gari, kuri vienmēr novērojami kādu brīdi pirms lielāka mēroga traģiskākiem notikumiem.

Odam neatliek nekas cits kā vien likt lietā viņam dabas dotos talantus, lai censtos nelaimi novērst, lai kas tas nebūtu. Situāciju vēl īpatnējāku un sāpīgāku Odam padara fakts, ka viņa mirusī draudzene Stormija no aizpasaules cenšas palīdzēt Odam, kas vienlaikus tikai atrauj jau tā ne līdz galam sadzijušas brūces. Labi, ka vēl klosterī ir vairākas uzticības personas, kuras, Odam ierodoties, ir tikušas informētas par viņa neparastajām spējām, un pret tumšajiem spēkiem nav jācīnās gluži vienam pašam.

Brother Odd ir labi lasāms gan individuāli sērijas ietvaros, gan ar zināmu laika starpību pēc otrās. Autoram labi izdodas vajadzīgo informācijas apjomu pasniegt lasītājam, lai tā neizskātītos kā izgāzta informācijas gūzma, pēc kuras pievērsties aktuālajam sižetam, kas pats par sevi arī ir saistošs. Oda pavadošie tēli klosterī sastāda gana raibu saimi, lai atrastos pa kādam aizdomās turamajam, kam iespējams būtu kas nelabs padomā un kurš attiecīgi ir vainīgais par bodaku negaidīto uzrašanos.

***

#4 – Odd Hours

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja atmiņa neviļ, tad Odam Tomasam ir jānogaida vien drusku virs mēneša, lai viņa neparastās spējas liktu par sevi manīt, ka briest kas nopietns un neskaitāmu dzīvību apdraudošs. Ka bez viņa laicīgas iejaukšanās, ja nekas netiks darīts lietas labā, visi pārējie attapsies pasaulē, kādu līdz šim tie nebūs pieredzējuši.

Oda laicīgās pasaules talanti kā ēstuves/bistro~ pavāram palīdz viņam bez grūtībām atrast ienākumu avotu jebkurā vietā, kur viņa magnētiskā intuīcija, kā to pats nosaucis, mudina piemesties, kas sērijas ceturtajā grāmatā ir maza Kalifornijas piekrastes pilsētele Magic Bay, kuras maģiskajā burvīgumā iemeties korupcijas darvas pikuči.

Interesanti ka slavenu mūziķu spoki meklē palīdzību pie Oda, lai saņemtu drosmi mērot ceļu uz aizpasauli. Ja pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros tas ir Elviss Preslijs, tad iekš Odd Hours tas ir Frenks Sinatra, kuram īpaši vienā epizodē piešķirta svarīga loma gan sižeta virzībā, gan Oda tēla izdzīvošanas nolūkos.

Īpatnēji interesanti otrā plāna tēli, kuri tā vien šķiet uzrodas kāda sūtīti Oda centienos noskaidrot un sekojoši novērst gaidāmo nelaimi. Par cik sērija ir ar paranormālām spējām un notikumiem piepildīta, tad to vēl var tādejādi attaisnot, bet citādi būtu klajš deus ex machina piemērs.

Migla gandrīz vai kā atsevišķs tēls, kas pārdabiski apņem mazpilsētu, kā atsevišķs tēls. Piešķir drusku šausmu žanra atmosfēru gan nelielu klaustrofobijas iespaidus, gan samazinot visu iesaistīto tēlu redzeslauku vai brīžīem sagrozot to, ko izdodas saskatīt.

Viscaur grāmatai burtiski var just kā proza plūst un šķietami bez piepūles virza lasītāju līdz grāmatas otram vākam. Sērijas galvenais tēls, kura piedzīvojumi nav pat vairs tik svarīgi kā ceļojums katrā grāmatā no sākuma līdz tās beigām. Noteikti būs vēlāk jāizmēģina arī kas cits no autora daiļrades. Ik pa brīdim var gan pasmaidīt, jo Ods apveltīts ar nereti sarkastisku humora izjūtu, lai vieglāk pārvarētu sastaptās grūtības, gan atzīmēt kādu teikumu vai pat paragrāfu.

Brian McClellan – Powder Mage #1-3

#1 – Promise of Blood

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierasti nemiernieku sacelšanās beidzas ar tirāniska un/vai korumpēta un nekompetenta karaļa gāšanu, un lasītājam jāpieņem, ka lielos vilcienos valsts pārvalde jaunajiem saimniekiem nesagādās pārāk lielas grūtības. Promise of Blood piedāvā ielūkoties patiesajā realitātē, kad visas frakcijas, kurām pirms tam bija šķietami vienots mērķis, pēc sasniegtās uzvaras katrs cīnās par savu spēka pozīciju.

Maģijas klasifikācija ar Priviliģētajiem un Powder magiem, kuri acīmredzami kļūst atkarīgi no šaujampulvera, radīta gana atšķirīga no citām fantāzijās manītajām, lai piešķirtu tai atšķirīgumu un negribētos to salīdzināt, kā arī sērijas gaitā izzināt to padziļinātāk. Bet par spīti maģijas esamībai, vien retais, kurš nav saistīts cieši ar Baznīcu un reliģiju, patiesi tic dievu eksistencei, kuru varoņdarbi un zināmās civilizācijas valstu radīšana attēlota mītos, leģendās un ir par pamatu valdošajai reliģijai.

Tamass, kurš apvērsumā piedalījies un ir uzņēmies jaunā līdera pozīciju, to no sirds darījis līdz tam lielākoties pusbadā dzīvojošo un citādi apspiesto vienkāršo cilvēku vārdā un ne aiz varas kāres. Tagad jāmēģina visu noturēt vienkopus un neļaut to citu varaskārei sagraut, lai spētu sagatavoties uzbrukumam no kaimiņvalsts, kura saož savu izdevību izplesties.

Tamasa dēls Thaniel grāmatas gaitā lieliski pierāda sevi gan profesionāli militārajā jomā, gan spēj uzlabot attiecības ar tēvu, kuras kopš mātes nāves nav bijušas tās pašas labākās.

Adamat – izbijis policijas detektīvs, tagad tāds kā privātā sektora izmeklētājs. Apvērsuma nakts vidū tiek uzmodināts, jo pats Tamass licis viņu izsaukt, jo visu nogalināto karalisku burvju pēdējie vārdi bijuši “don’t break Kresimir’s promise’’. Krezimirs būdams galvenais dievu Dievs, kas atbildīgs (ar ‘’brāļu un māsu’’ palīdzību) par zināmo valstu un to karaļnamu radīšanu. Adamatam uzdots noskaidrot, vai tam ir kāda nozīme un vai Tamasam par to būtu jāuztraucas. Novienkāršojot atbilde ir “Jā”.

Jāuzteic arī ierunātājs, nebija grūti atšķirt kurš tēls kad runā. Saskaitīju vismaz trīs balsis un noteikti bija vēl.

***

#2 – The Crimson Campaign

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Metoties pirmajam uzbrukumā vislielākajam Adro draudam Kez kaimiņvalstij Field Marshal Tamass atstāj savas valsts galvaspilsētu bīstami mazaisargātu ienaidnieku atbildes gājienam.

Tamass līdzi paņem ne tikai gandrīz visus šaujampulvera magus, bet pārgalvīgu manevru rezultātā tiek nogriezta jebkādu papildspēku un papildresursu piegādes iespējas. Ne reizi vien Tamasam nākas atcerēties, ka vairs nav tas pats spriganais jauneklis kā kādreiz, bet ar visu to viņš ir spējīgāks par lielu vairumu pretinieku.

Tikmēr mājas frontē Tamasa dēls Taniel “Two-Shot” ir knapi paspējis atgūties no Promise of Blood noslēdzošajiem notikumiem, lai ieraudzītu armiju atstātu pašplūsmā un šķietami nekompetentu un varbūt pat nodevīgi noskaņotu ģenerāļu rokas (vismaz daži no tiem), jo ko gan citu padomāt, kad Adro armijai tiek dota pavēle atkāpties pie paša mazākā iegansta. Situācijas, kuras varētu vērst sev par labu pat no šaubīgām izredzēm paliek neizmantotas un uzvaras pretiniekam tiek dotas kā svētku dāvanas. Tanielam gluži kā tēvam ir dotas gan lieliskas līdera dotības, gan šaujampulvera maga talants, ko puisis arī izmanto, lai mēģinātu situāciju kaujas laukā vērst par labu. Bet tā vietā, lai dotu Tanielam atbilstošu posteni, pret viņu tiek izvirzītas absurdi uzpūstas apsūdzības, kuras ir vien iegansts, lai aizvāktu kaitinošu traucēkli kaut kur tālāk nost no ceļa.

Trešais nozīmīgākais sižets saistās ar inspektoru, izmeklētāju Adamatu. Kaut arī Tamasa uzdotā izmeklēšana no sērijas pirmās grāmatas būtu tā kā noslēgusies, tad to pašu nebūt nevar teikt par viņa sievas un bērnu drošību, kuru dzīvības tādēļ nu tiek apdaudētas. Vienlaikus Adamats, cenšoties viņus atgūt dzīvus un veselus, iebrien jo dziļāk briestošā draudu dūksnājā Tamasa iecerētajai republikai. Gan iekšēji dižciltīgo kārtas un karaļnama atjaunot gribētāji, gan no ārpuses kā Kez.

Tik tiešām lieliska fantāzijas triloģija ar labu maģijas sistēmu un tikpat interesantu politisko, militāro un arīdzan persnīgo intrigu piepildītu pasauli.

***

#3 – The Autumn Republic

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Patiesi episkas fantāzijas triloģijas episks noslēgums.

Pilnā krāšņumā izvēršas cīņa gan iekšēji par pāreju no monarhijas pārvaldes sistēmu uz republiku un Adro Pirmā ministra vēlēšanu spriedzi, gan no ārpuses kā  ar jau The Crimson Campaign laikā manīto Kez armiju, gan jaunu agresīvu un iespēju izmantot cerošu kaimiņu Brudania. Deja un spēlr, kurā iesaistīti arī dievi.

Noslēgums trauksmainam pārejas periodam, kurā neatsverama loma bijusi arī inspektoram Adamatam, kurš par spīti dzīvības draudiem sievai un bērniem visas triloģijas laikā ir spējis saglabāt lojalitāti Adro. Viņa izmeklētāja talants ir nozīmīgs faktors iekš The Autumn Republic, palīdzot draugam un arodbiedrību vadītājam Rikardam, kad pretējā ministru kandidāta nometne sāk spēlēt maķenīt agresīvāk.

Bet bez sacelšanās iniciatora stingrās un savaldošās Tamasa rokas pēc karaļa gāšanas un taktiķa prāta uz kaujas lauka varētu ar lielu pārliecību teikt, ka cerētais iznākums būtu izgāzies. Pat ar dēla Taniela “Two-Shot” tikpat lielu un pat vēl lielāku meistarību cīņā pret visa veida ienaidniekiem, to skaitā dieviem!

Trešajā grāmatā ievērojamāka lomu piešķirta vairākiem tēliem, no kuriem dažs labs to gaidījis visu iepriekšējo triloģijas divu grāmatu garumā. No tiem izceļami priviliģētais Borbador un viņa mācekle, kura otrās grāmatas  sākumā vēl ir vien izbijusi šuvēja ar slēptu un vēl pašai nezināmu maģijas talantu.

Starp citiem otrā plāna tēli, kuri varbūt atrodas sava kolēģa vai priekšnieka ēnā, bet kurus būtu grēks nepieminēt būtu izmeklētāja Adamata draugs un muskuļspēks izbijis bokseris. Bet galvenokārt gribas atzīmēt Taniela tuvu draugu, kura triloģijas laikā kļūst par ko vairāk – Ka-poel. Dzimusi ārpus Adro vai kādas citas “civilizētās” vasts, bet apveltīta ar maģijas spēku, kā nevienam citam, kas lieti noder, lai izglābtu drauga dzīvību ne reizi vien. Abiem jāpacieš, ka teju visi meiteni nicinoši saukā par mežoni/barbaru un noraugās uz viņu ar skatu no augšas tā it kā paši vien dzimšanas faktoru kopas dēļ būtu pārāki.

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Morrow

Manas pārdomas

Autores Cynthia Moss 1988.gadā izdots memuārs par un ap ziloņiem, par viņas 13 gadu garu un vismaz pēc grāmatas publicēšanas vēl turpinātu pētniecības darbu Kenijas Amboseli Nacionālajā parkā. Katra nodaļa aizsākas ar nelielu ainiņu ziloņu dzīvē, kas iederas attiecīgās nodaļas tematā, būtu tas savstarpējās attiecības, pārošanās un jaunās paaudzes radīšana vai attiecības un nedienas saskarsmē ar cilvēkiem, kas pēc tam tiek turpināts ar tiešāku autores pieredzi.

Sintija Mosa savu darbu aizsāk laikā, kad zināšanas par ziloņiem, viņu paradumiem un citiem to dzīvi ietekmējošiem faktoriem, izņemot cilvēku ietekmi, ir tikpat kā nezināmi. Tas ka kāre pēc ziloņkaula ir drastiski ietekmējusi ziloņu populāciju ir bijis skaidrs jau tad, diemžēl ieguglējot par aptuveno ziloņu skaitu Āfrikā kopējais skaits nav iepriecinošs, tad attiecībā par citām lietām daudziem, arī pētniecībā iesaistītiem, jācīnās ar maldīgiem priekšstatiem un iespaidiem, lai saprastu, ka dzīvniekiem nav jāprot kāda no cilvēku valodām, lai viņiem būtu sava civilizācija, kultūra utml.

Starp citiem tematiem Elephant Memories ir Sausums, Migrācija, Ziloņu pielāgošanās spējas jauniem apstākļiem, Populācijas dinamika un grāmatu noslēdzot autores pārdomas par ziloņu nākotni. Līdz pat beigām Sintijai Mosai izdodas saglabāt optimismu un meistarīgi atstāt patālāk fonā depresīvākos aspektus. Kas nepatīkami pārsteidza, pat viedokļos no autores kolēģiem, ir ideja par kaut kādu utopisku neskartu dabu, it īpaši attiecībā uz ziloņu nogāztiem kokiem, lai, piemēram, tiktu pie to galotnēs esošām neizsniedzamajām lapām vai gardajām saknēm, par ko zināšanas un izpratne līdz šodienai ir uzlabojusies, bet grāmatas publicēšanas laikā, risinājums ir bijis drastisks un manuprāt proporcionāli pavisam neadekvāts – simtu un pat tūkstošu ziloņu sistemātiska izšaušana. Ņemot vērā, ka ziloņi nevairojas kā trusīši, iznēsānas periods 22mēneši + vēl zīdīšanas laiks līdz nākošā mazuļa ieņemšanai, kā arī citi mirstības ietekmējoši fakori bez cilvēka, tad šāda tipa rīcība drīzāk ir pielikusi palīdzīgu roku ziloņu vispārējā skaita samazināšanā.

Nenoliedzami pētnieciskais darbs par ziloņiem kopš Elephant Memories ir gājis uz priekšu, bet autores balss un pieredzes izklāsts padara grāmatu ne mazāk interesantu, pat ja tā izdota pirms 34 gadiem.

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Flamingo

Manas pārdomas

Ja kāds šodien saistībā ar Kovidu un tā ierobežošanas centienos uzliktajiem ierobežojumiem grib piesaukt apspiešanu un genocīdu, tad skaidrs ir viens, ka cilvēks visticamāk vienkārši nevēlas neko zināt par pasauli un tās vēsturi pirms paša dzimšanas. Viens no īsteniem genocīdiem pasaules vēsturē 1915.gadā Otomaņu impērijā no turku puses tika vērsts pret armēņiem. Ceļojuma laikā pa Turciju autoram pēc prologā minētas epizodes dzimst ideju ceļojumu veidā doties pa pēdām un sameklēt attiecīgājā reģionā izskaisījušos armēņu bēgļu pēcnācējus, kā arīdzan vienkārši armēņu izcelsmes personāžus, kuri laika gaitā apmetušies uz dzīvi ārpus vēsturiski dzimtā reģiona.

Autors Philip Marsden nereti izmanto pieeju notikumu attēlošanā, kas brīžiem rada iespaidu, ka vēl drusku dramatizējot to, iznāktu dikti labs romāns. Turklāt nemaz tik daudz nevajadzētu izmainīt vai pielikt. Lai kur autors grāmatas gaitā nedodotos, viņš spēj ātri rast kontaktu gan ar vietējiem, gan reizēm ar kādu citu ārzemnieku, kas palīdz viņam censties jo labāk saprast armēņu tautu un pārciesto notikumu radīto rūdījumu. Šis aspekts radīja iespaidu, ka šis tas no kontaktu veidošanas procesa palicis izlaists, vai vismaz, ka ne visi negatīvie momenti iekļauti The Crossing Place grāmatā.

Uzslavas armēņu tautas kultūrai un tās zinātniskajam devumam pasaules izgudrojumos brīžiem pietuvojas tuvu bezierunu komplimentiem. Drusku pārspīlējot, gandrīz jau gaidīju, kad armēņiem autors piedēvēs papīra vai kā cita izgudrošanu.

Philip Marsden pētnieciskais ceļojums norit 1992.gadā un līdzīgi kā The Happy Isles of Oceania, arī šeit par sevi liek manīt Persijas līča karš un notikumi Kuveitā, kas pat neieskatoties The Crossing Place izdošanas gadā, dod mājienus aptuveni kad tā izdoda.

Interesants autora vēstījums, kas varbūt var dot nepieciešamo grūdienu paplašinātāk palasīt par armēņu genocīdu, ja ir bijusi tāda vēlēšanās, bet kas līdz šim nav tikusi realizēta.

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dziesma zilajam okeānam vairāk atgādināja un vilka uz pirmskapa euloģijas vārdiem. Ja ir vēlme uz kaut ko depresīvu un tālu no uzmundrinoša, tad pavisam droši varu ieteikt 1998.gadā izdoto Carl Safina grāmatu Song fot the Blue Ocean. Caur dažu zivju sugu prizmu, skaudrs skatījums uz attiecīgajā brīdī esošo situāciju okeānos un dažās ASV hidroelektorstaciju un nepārdomātas mežu izciršanas ietekmētās upēs.

Tunczivs Klusajā un Atlantijas okeānā, lasis, it īpaši nārstošanas laikā, kuram jācīnās, lai tiktu garām daudzajiem dambjiem, gan, lai tiktu līdz nārstu vietām, gan jaunajiem atpakaļceļā, un grāmatas noslēgumā autors apskata situāciju un zveja praksi gan akvārijiem, gan uz šķīvja liekamajām tropu un koraļļu reģionos.

Īstermiņa domāšana, alkatība, peļņa tagad un tulīt un pēc manis kaut vai ūdens plūdi burvīgi raksturo domāšanu, kas pamatā valda lielo zvejas korporāciju prātos un vien palēnām sāk izskaloties no cilvēka parastā, kuram pašam klātienē ir redzams, kā gadu no gada zivju skaits samazinās. Varētu domāt, ka tas viens un divi liktu acīm atvērties, bet atliek vien šad un tad ieraudzīt skatu, kas atgādinā, kā bijis agrāk, lai atrastos kāds, kas noliegtu zinātnieku apgalvojumus par pārzvejošanas negatīvo ietekmi.

Nav tā, ka grāmatas gaitā Karls Safina par galveno vainīgo stādītu tikai ekscesīvu zvejošanas praksi pāri zivju spējai atjaunoties. Lašu piemērs parāda, cik liela nozīme ir arī izpratnei par faktoriem, kas ietekmē zivju skaitu to nārstošanas laikā. Mežu kailcirtes kā tādas, kā arī gar upju krastiem, izpratne par ilgtermiņa mežsaimniecību un, piemēram, šķietami kritušu koku zaru ‘’piedrazotu’’ upi, atbilistoša hidroelektrostaciju būve, kas neislēdz efektīvu elektrības ražošanu un zivju līdzāspastēvēšanas iespējas, ja dambis pareizi uzbūvēts, ir tikai daži no faktoriem, tai skaitā klimata pārmaiņas.

Diemžēl autoram un viņa domubiedriem ir jācīnās par katru solu, cenšoties pasargāt dažādās sugas no izmiršanas, lai galu galā nodrošinātu pašu zvejnieku izdzīvošanu un peļņu. Varbūt no malas šķiet drusku pārsteidzoša doma, ka ilgstošā laika periodā apdomīgi apsaimniekojot dabas resursu peļņa gan pašam, gan nākotnes kolēģiem (varbūt pat paša bērniem) ir lielāka, nekā dažos gados visu izvejojot vai izcērtot, ka nekas nepaliek pāri. Vien pašās beigās ir kāds optimisma saules stariņš ar piemēriem, kur cilvēki uz lauka un vietas sāk aptvert, ka nav labi un kaut kas jāmaina. Vienīgais bail iedomāties, kāda ir šībrīža situācija pasaulē teju 25 gadus vēlāk, kad lielai daļai domāšana vēl ir tāda pati, ar kādu autoram nākas saskarties.

Izlasīju, lasu, lasīšu #207 (31.01-13.02)

Izlasīju:

Paul Theroux – The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific

Eric Newby – A Short Walk in the Hindu Kush

Larry Correia – Monster Hunter Nemesis (Monster Hunter International #5)

Larry Correia – Monster Hunter Siege (Monster Hunter International #6)

Stuart Woods – Dead in the Water (Stone Barrington #3)

Stuart Woods – Swimming to Catalina (Stone Barrington #4)

Stuart Woods – Worst Fears Realized (Stone Barrington #5)

Noklausījos:

Ben Westhoff – Original Gangstas: The Untold Story of Dr. Dre, Eazy-E, Ice Cube, Tupac Shakur and the Birth of West Coast Rap

Randall Sullivan – Dead Wrong: The Continuing Story of City of Lies, Corruption and Cover-Up in the Notorius B.I.G. Murder Investigation

Buddy Levy – Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs

Brandon Sanderson – Firefight (The Reckoners #2)

Brandon Sanderson – Calamity (The Reckoners #3)

David L. Mearns – The Shipwreck Hunter: A Lifetime of Extraordinary Discoveries on the Ocean Floor

Lasu:

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Klausos:

Brian McClellan – Promise of Blood (Powder Mage #1)

Brian McClellan – Promise of Blood (Powder Mage #2)

Brian McClellan – The Autumn Republic (Powder Mage #3)

Donald Worster – A Passion for Nature: The Life of John Muir

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Lasīšu:

Dean Koontz – Brother Odd (Odd Thomas #3)

Klausīšos:

Jeffery Deaver – The Coffin Dancer (Lincoln Rhyme #2)

Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.

The Reckoners #2-3

#2 – Firefight

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Viegla rakstura fantāzija, bet ne bez augstāk likmēm, kura drusku velk uz labu YA iezīmju pusi, ko varētu arī sagaidīt no augsta kalibra autora kā Sandersona.

Pēc Epic spēju apveltītā un viņa tēva slepkavas Steelheart nogalināšanas, Deividam ir jāatrod jauns dzīves virsmērķis, ir jāsaprot līdz kaulam, kādēļ turpināt medīt Episkos un vai visi pēc viena mēra ir tikai sliktie vai tomēr var atrast pelēkā toņu gradācijas.

Varētu teikt, ka jau no paša sākuma atbilde sliecas “Nē” virzienā, it īpaši, ja pretošanās kustības līderis Prof  pats ir episku spēju apveltīts. Tomēr, kā paša Prof šaubas un izteikumi par savām spējām turēties pretim to koruptīvajai ietekmei, lai neizpaustu šo dominanci pār parastajiem mirstīgajiem tos nogalinot pa labi un pa kreisi, kuri kā Reckoners pretinieku netrūkst arī sērijas otrajā Firefight grāmatā.

To pašu gan nevar teikt par 19gadīgā Deivida pārliecību gan par Prof rakstura noturību, gan Meganas (galvenā romatniskā interese Deividam) jeb Firefight spēju būt labai Episkajai. Viņam pasaules ideāls, kurā Episko spēju apveltītie ir supervaroņi nevis ļaundari nav kaut kas tāls un neaizsniedzams. Pavisam noteikti šādai cerībai nav pilnīgi nekādas saistības ar romantiskām jūtām pret minēto Meganas tēlu.

Ir daži mirkļi, kad Sandersons pietuvojas bīstami tuvu klišejiski sliktai YA robežai, bet nevienā no tiem tā netiek pārkāpta. To palīdz novērst kā par tiem pārākas asa sižeta cīņu ainas ar futūrisku tehnoloģiju un fantastisku superspēju kombināciju, tā arī baudāma proza viscaur grāmatai.

***

#3 – Calamity

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cienījami labs fantāzijas triloģijas noslēgums un kaut arī neviena no triloģijas grāmata neliek krist izmisumā, tad šaubos, vai drīzākajā laikā lasīšu vēlāk iznākušo Lux turpinājumu.

Pēc iepriekšējās grāmtas Firefight notikumiem, zaudējot dārgo Reckoner pretošanās kustības līderi Prof viņa superspēju pārpules dēļ, kad pārsvaru viņā atkal iegūst tumšo un slikto iezīmju dziņas, par jauno defaulta līderi kļūst Deivids. Lai gan Deivids ir viens no jaunākajiem biedriem, tad nevar noliegt acīmredzamās līdera dotības, spēju bez draudiem pārliecināt pārējos par viņa rīcības plāna nepieciešamību un pareizību. Reti kuram, ja vispār, no citiem Reckoners biedriem ir tikpat liela uzņēmība

Milzt kulminācijas punkts kā starp atlikušajiem Reckoners un viņu izbijušo līderi, tā arīdzan, sižetam attīstoties, starp Deividu un visu Episko spēju apveltīto radītāju Calamity, kura sarkanā un zvaigznei līdzīgā gaisma ir dienišķs atgādinājums notikumam, kas neatgriezeniski reiz izmainījis pasaules notikumu gaitu. Interesants sižeta aspekts, kas no tāda starp citu mazākas nozīmes sižeta līnijas līdz triloģijas beigām iegūst centrālāku nozīmi.

Kā jau tas piederas YA tipa stāstam, tad būtisku sižeta proporciju sastāda Deivida romantiskās attiecības ar episko Meganu un visa tam pavadošā drāma viņas spēju dēļ. Reckoners sērija atzīmējama kā viens no labajiem YA piemēriem, kurā autoram izdodas neiestigt tik kārdinošajos klišeju slazdos un neļaut šim aspektam pārņemt savā varā visu grāmatu.

Bailes un fobija, to izraisošie faktori – viens no centrālajiem tematiem triloģijas noslēdzošajā grāmatā. Ne tik vien ieskatīšanās bailēm tieši acīs, bet apzināta to pārvarēšana, lai pēc tam tām pār tevi vairs nebūtu tik liela ietekme.

David L. Mearns – The Shipwreck Hunter: A Lifetime of Extraordinary Discoveries on the Ocean Floor

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Aizraujošs autora David L. Mearns stāsts par neparastu karjeru nogrimušu kuģu meklēšanā un/vai izcelšanā, pašu kuģu un to glabāto vēsturisko vērtību atgūšanā. Kā pats grāmatas gaitā vairrākkārt atbild uz citu daudzkārt uzdoto jautājumu, kā gan viņš ir kļuvis par ‘’kuģu vraku mednieku’’, tad vienas konkrētas atbildes nav. Drīzāk amats izraudzījies viņu, ir bijusi tā laime darbības pirmsākumos būt īstajā laikā, īstajā vietā, un lielā mērā pašam ir nācies saprast, ko iemācīties un apgūt, jo nebūs pārsteigums, ja universitātes neeksistē viena tāda programma, kurā to visu apgūt.

The Shipwreck Hunter stāstu lieliski palīdz uzburt tās ierunātājs Dan Woren¸ kad pie grāmatas beigām būs grūti neasociēt viņa balsi ar autoru, jo memuārs ir pirmajā personā izklāstīts. Grāmata vienlaikus apkopo arī vēstures faktus par autora pieminētajiem kuģu vrakiem, pieņemu ņemti piemēri no interesantākajiem gadījumiem un no tādiem, kur nogrimušajam kuģim ir nozīmīga vēsture.

Pārliecinošu vairākumu sastāda kuģi no Otrā pasaules kara kā britu HMS Hood vai Austrālijas HMAS Syndney karakuģi, bet ir arīdzan traģiskāki stāsti kā tīši vai neapzināti nogremdēts pasažieru kuģis SS Athenia Otrā pasaules kara pirmajās stundās vai hospitāļa kuģis skaidri un acīmredzami atbilstoši marķēts, kas tik un tā to neglābj no nogremdēšanas. Vienlīdz fascinējoši vēsturiskie fakti par katru gadījumu, kur dažiem kuģiem eksistē tiem individuāli veltītas grāmatas (vai pavadīt stundas skatoties YouTube pieejamos video), gan sasaiste ar mūsdienām (Otrais pasaules karš) un pateicībām no dzīvajiem radiniekiem vai pat kāda grāmatas tapšanas brīdī no nogrimušā kuģa izdzīvojušā.

Autoram ir izdevies interesantā manierē pavēstīt gan par profesionālajām grūtībām kuģu meklēšanā, kur liels darbs veicams ar primārajiem vēstures avotiem, kas pielīdzināms detektīva darbam, lai mēģinātu saprast, kur tieši meklēt, lai neizniekotu laiku un naudu, gan vēsturi un upuru, dzīvo radinieku cilvēcisko faktoru, kas piešķir negaidītu emocionālo faktoru.

Stone Barrington #3-5

#3 – Dead in the Water

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Izjucis advokāta Stone Barrington atvaļinājums uz izīrētas jahtas pie Saint Mark salas, bet, par laimi, tieši vajadzīgajā brīdī uzrodas un blakus piestāj cita jahta ar vienu vienīgu cilvēku uz tās, kuras pasažiere pat nepaspēj ne attapties, kad ir iekūlusies dzīvībai bīstamās nepatikšanās nemaz nenokāpusi krastā.

Likstas galvenā varone Allison Manning, kura ar vīru Peter divatā bija nolēmuši apceļot pasauli ar jahtu, bet viņai esot augstu mastā vīram pēkšņi uznākusi sirds lēkme, pēc kuras miris, vai vismaz tāda ir viņas notikumu versija. Tikusi lejā uz klāja vien pēc dažām stundām, plus esot panikā, kā viena tiks kaut kur civilizētā vidē, Alisone izšķiras vīru “apglabāt” okeānā. Ņemot vērā, ka Pēterim ir bijusi dzīvības apdrošināšana 12milj dolāru apmērā šāda notikums saprotami ir aizdomīgs.

Patiesa nelaime, slepkavība vai apdrošināšanas naudas izkrāpšana, bet par cik okeāna vidū citu liecinieku ar atšķirīgu versiju neatradīsi, tad varētu padomāt, ka stāsts ar to ir galā, bet še tev. Alisonei “palaimējas” ar arhaisko un īpatnējo Saint Mark salas tiesu sistēmu, kurā ļoti labi var iztikt bez taustāmiem lietiskajiem pierādījumiem vai reāliem lieciniekiem, lai ne tikai varētu uzsākt tiesvedību, bet arī panākt nosodošu spriedumu.

Palaimēšanās bez pēdiņām nāk no Stouna puses, kurš nespēj, kaut vai esot atvaļinājumā, noskatīties, kā viens indivīds, sers Winston Sutherland, politisku mērķu motivēts, uzklūp jaunai, skaistai (horizontālā stāvoklī ļoti pievilcīgai) un noziegumā nevainīgai sievietei.

Dead in the Water neizpaliek bez savām klišejām un aspektiem, kuriem ārpus izdomāta romāna nebūtu vietas. Visizteiktāk šajā ziņā ir bāra/restotāna īpašnieks Thomas Hardy (ar dažām īres istabiņām virs lokāla), kurš pazīst visus uz salas vajadzīgos cilvēkus, lai katrā nepieciešamības brīdī varētu Stounam izlīdzēt un bez kura Stouns būtu ātri vai vēlu iestrēdzis svešajā vidē.

***

#4 – Swimming to Catalina

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tulītēja notikumu pāreja no Dead in the Water  uz Swimming to Catalina, kas aizved uz spilgto prožektoru gaismu un glamūra pārpilno Holivudu.

Bez vēsts pazudusi vēl pirms dažām nedēļām bijusī Stouna draudzene Aringtona, kura, kamēr Stouns no sirds un rajona centās glābt dzīvību absurdajā Saint Mark salas tiesu sistēmas līkločos, satikās ar iepriekšējo mīlestību un izdomāja, ka tomēr grib ar viņu precēties. Gan jau, ka visdrīzāk negribēja saukties par Arrington Barrington, bet negaidīts zvans no jaunā vīra, ka stāvoklī esošā Aringtona ir kaut kur pazudusi, nedodot par sevi nekādu ziņu, izrauj Stounu no cerētas atpūtas ārpus tiesu zāles.

Par cik vīrs ir viens no pirmajiem aizdomās turamajiem, tad jaunā vīra uzvedība, Stounam ierodoties, rada gana spēcīgas aizdomas, ka Aringtona nebūs tā vienkārši kaut kur aizblandījusies. Kaut arī populārā un citādi veiksmīgā aktiera asistente aizbildinās, ka visiem aktieriem pirmajā, otrajā un trešajā vietā ir Karjera ar lielo burtu, tad tomēr lielāja kopbildē kaut kas tomēr nesapas. Kā rezultātā Stouns neviļus uzduras tumšajai Losandželosas pusei, kurā dažu miljonu apgrozīšana (un atmazgāšana) ir vien ikdienišķs sīkums.

Ja noņemtu lieko papildus pildījumu, tad gan sērijas proza, gan individuālais sižets sērijai, kura šodien mērāma 50+ grāmatu apjomā ir visnotaļ laba. Negatīva kritika gan jāraida galvenā tēla un viņa attiecību attēlojumā no grāmatas uz grāmatu ar pretējo dzimumu, kuras tā vien šķiet nespēj nenoslēgt vakaru neatrodoties ar viņu vienā gultā. Neesmu nekāds lielais diversity un reprezenta trenda fanāts vien ķeksīša pēc, bet nevar neievērot, ka vismaz iekš Swimming to Catalina nav pat viena sieviešu tēla, kurai dota kāda atbildīga loma.

***

#5 – Worst Fears Realized

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatas apraksts liek nodomāt, ka Stounam un viņa bijušajam pāriniekam Dino Bacchetti, kurš joprojām strādā policijā, ir nezin cik ilgi jālauž prāti un atmiņa, lai atcerētos, kurš no abu kopīgās pagātnes varētu būt pamodies, lai censtos viņiem atriebties par kādu pāridarījumu. Galvenokārt, jo abi kļūst par Stouna kaimiņienes slepkavības lieciniekiem, kaut arī tā nav pirmā pastrādātā slepkavība šajā sērijas piektajā grāmatā, kas vēlāk liek par sevi manīt, kad vainīgi cenšas novērst uzmanību un vismaz uz brīdi aizdomu prožektoru gaismā nostādīt pašu Stounu.

Labākais, ka pati persona Mitteldorfer, kuru Stouns un Dino domājams ir redzējuši pastrādājam slepkavību, atrodas cietumā par sievas slepkavību dusmu uzplūdā par krāpšanu. Tomēr vēl interesantāki ir viņu atklātie fakti par Miteldorfera finansiāli labājām attiecībām ar cietuma administrāciju, kuri izmantojuši viņa lieliskās zināšanas akciju tirgošanā, lai tā Miteldorferam ļautu nopelnīt gan sev, gan viņiem. Vēl pēdiņās burvīgāku situāciju padara, ka nav ilgi jāgaida, lai par labo uzvedību daudzo gadu gaitā, viņš tiktu atbrīvots pilnīgi bez jebkādas tālākas uzraudzības. Tas viss rada labu trillera cienīgu spriedzi starp ļaundariem (ir līdzzinātāji) un Stounu un Dino.

Patīkamas pārmaiņas uz labo pusi attiecībā pret galvenā tēla attiecībām ar gandrīz katru pretējā dzimuma pārstāvēm, kuras ir gatavas teju pēc iespējas ātrāk nokļūt horizontālā stāvoklī, viņu satiekot. Gluži bez tā neiztiek, bet stipri mazākās dozās, kas neaizņem reizēm pat vairākas lapaspuses un necenšas izraut no galvenā sižeta ritma.

Kaut arī lielos vilcienos saglabājas negatīvās iezīmes vispārējās tēlu iezīmēs un kategorizācijās, tad kopumā pagaidām no sērijā izlasītā viena no labākajām. To palīdz panākt arī gana interesantas paralēlās stāstu līnijas, galvenokārt saistībā ar Dino sievastēvu un viņa saistību ar mafiju un organizēto noziedzību un varbūtēju Stouna sasaistīšanos ar Dino sievas māsu.