Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Tana French – The Likeness (Dublin Murder Squad #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc slepkavību izmeklēšanas sērijas pirmajā grāmatā detektīve Cassie Maddox nomaina komandas un iniciāli itkā arī pāriet no slepkavībām uz domestic violence, bet ikdiena iegriežas jaunās sliedēs un, tā teikt, slepkavību izmeklēšana atkal sevi sauc atpakaļ, kad tiek atrasts upuris tik līdzīgs Kesijai Madoksai, ka, pavirši paskatoties, varētu abas sajaukt. Papildus tam intrigu piešķir fakts, ka identitāte Lexie Madison, ar kuru upuris tiek atrasts, nav īstais mirušās vārds, bet gan sakrīt ar to, kuru karjeras pirmsākumos Kesija izmantoja, lai iefiltrētos starp narkotiku tirgotājiem Dublinas universitātē.

Vai tā ir tīrākā sakritība un šīs Madisones nāve saistīta ar citiem iemesliem, motīviem viņas pašas dzīvē? Vai tomēr kāds, kurš patiesībā vēlējies nogalināt Kesiju, tagadnes vai pagātnes nodarījumu dēļ, noskatījis nepareizo personu? Tādi ir vien daži neatbildētie jautājumi grāmatas sākumā. Bet Kesijas kolēģiem, par cik starp viņu un upuri ir tik neparasta līdzība, rodas cita spoža ideja, kāpēc gan neizmanto situāciju, lai iefiltrētu Kesiju kā Madsioni starp viņas četriem draugiem, kuri kopā apmetušies vienā mājā, lai izliktos, ka slepkavība nav izdevusies un noskaidrotu, kurš to pastrādājis, vai censtos noskaidrot tā vakara notikumu gaitu, ja vainīgs, kāds ārpus draugu loka.

Daniel, Abby, Justin un Rafe kļūst par Kesijas jeb Medisones jaunajiem draugiem. Kamēr viņa cenšas izprātot, vai viens no viņiem ir slepkava, paša ne mirkli nedrīkst ‘’paklupt’’ un novirzīties no tēla, kas zin, ar kādām sekām tas varētu beigties. Kā to rāda vismaz šī slepenpolicistes misija, tad neitrāla objektivitāte nav Kesijas stiprā pusē. Nepaiet nemaz tik ilgs laiks, lai viņa būtu emocionāli iesaistīta, pieķērusies šai ‘’draugu grupai’’ vairāk nekā vajadzīgs. Atliek vien cerēt uz Kesijas tiešo priekšnieku skaidru skatu no malas, lai par slepkavības upuriem īsā laika periodā nekļūst divas Lexie Madisones.

Attiecībā uz aizdomās turamajiem ir gana daudz gan kopējo dīvainību, gan individuālo noslēpumu, lai ne detektīvei, ne lasītājam nebūtu garlaicīgi. Intrigu tīkli varbūt nav tie paši piņķerīgākie, bet tas varbūt pat ir ar nolūku izveidots maldīgs priekšstats, kaut arī no četrones nenoliedzami dažam labam ir motivācija ir spēcīgāka par citiem.

Lincoln Rhyme #5-7

#5 – The Vanished Man

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vai beidzot kādam starp n-tajiem kriminālromāniem un detektīviem būs izdevies pastrādāt ideālo vai pareizāk būtu teikt ideālās slepkavības un nesodītam tikt cauri sveikā? Tā varētu pirmajos mirkļos padomāt, kad Amēlija un Linkolns saskaras ar jaunāko noziegumu, kura pastrādātājs no slēgtas telpas, vairākiem aculieciniekiem nemanot, pazudis bez pēdām.

Slepkava izmanto dažādu veidu burvju trikus gan slepkavību pastrādāšanas aktā, gan, lai pēc tam aizmuktu. Iespējams viņam, izmeklētāji dod The Conjurer iesauku, izdotos izvairīties no policijas ķetnām, ja vien paša prātam netrūktu daža laba skrūvīte. To lieliski parāda nodaļas no slepkavas perspektīvas, kurās ļaundaris sarunājas ar neeksistējošiem skatītājiem viņa ‘’triku’’ izpildes laikā, saukdams to par Revered Audience veco, labo laiku stilā.

Gan Amēlija, gan Linkolnam un citiem viņu kolēģiem burvju mākslinieku pasaule ir pilnībā sveša un viņi, lai kā necenstos, ir tikpat viegli apmānāmi un piemuļķojami kā citi labprātāki skatītāji. Tādēļ izmeklēšanai tiek piesaistīta jauna, ambicioza, bet zem Meistara tupeles vēl esoša māksliniece Kara.

Nekas stāsta laikā neliecina, ka The Conjurer būtu kāds līdzzinātājs un palīgs, bet vienlaikus slepkavošana tīri azarta un prieka pēc arī nenotiek. Linkolnam un Amēlijai jātur acis un ausis plaši vaļā, taipat laikā jāatgādina to darīt zemāka ranga kolēģiem un varbūt vēl lielākiem burvju triku skeptiķiem, ja aizdomās turamais galu galā notverts, ja vien nav vēlēšanās sērijas ietvaros pirmo reizi palikt ar garu degunu.

Varbūt aspektu, ka Amēlijai ir tendence aktīvas izmeklēšanas detaļas izpaust kādai trešajai personai, kā tas notiek The Stone Monkey ietvaros, šajā grāmatā uzlabo fakts, ka Kara oficiāli palīdz slepkavību izmeklēšanā, bet patīkami bija redzēt uzlabojumu uz labo pusi Linkolna galvenās partneres ziņā, kas noteikti jāņem vērā, ja viņai grāmatas ietvaros ir pašai savas ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm un kļūt par detektīvi seržanti.

Linkolna tēla ziņā saķeršanās ar The Conjurer liek rūdītajam detektīvam jaunā gaismā kārtējo reizi paskatīties uz savu veselības stāvokli, it īpaši momentā, kad slepkava draud atņemt Linkolnam vēl vienu maņu, padarīt viņu vēl vairāk no citiem atkarīgu. Lai arī negadījums vēl pirms sērijas sākuma gala rezultātā ir izveidojis detektīvu, kādu lasītajs pazīst un kas ļauj viņam atrisināt teju katru lietu, tomēr neziņa par nezināmo baida kā citus, tā arīdzan Linkolnu.

***

#6 – The Twelfth Card

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neizdevušās slepakvības notikuma vietā uzbrucējs atstāj taro kāršu kavas 12.to kārti, lai izmeklētājiem, kuri par nelaimi viņam ir Linkolns Raims un viņa partnere Amēlija Saksa, būtu par ko palauzt prātus un censtos tādejādi novest viņus uz nepareiza ceļa. Iecerētais upuris ir vien 16 gadīga vidusskolniece Geneva Settle, kura uzbrukuma brīdī vietējā bibliotēkā meklē teju 140 gadus vecu avīžrakstu saistībā ar skolas projektu, kurā izvēlējusies rakstīt par senci, kurš viņasprāt kā atbrīvots vergs (nepatiesi apsūdzēts noziegumā, turklāt vēl piedalījies pilsoņkarā Union pusē) un vēlāk aktīvi darbojies 14.Amendment/Likuma apstiprināšanas centienu labā.

Autors gan lasītājam, gan detektīviem piedāvā daudz labu viltus mānekļu, par kuru kvalitāti vainīgais, kā izrādās nolīgts slepkava ar psiholoģiska rakstura novirzēm, būtu noteikti jāizsaka uzlavas. Krietns laiciņš tiek patērēts no Linkolna un Amēlijas puses, lai izburtos cauri varbūtējai slepkavības mēģinājumu saistībai ar Ženēvas senci, tad potenciālu terorisma aktu vai kādu citu plānotu noziegumu, kura plānošanas darbiem meitene itkā neviļus kļuvusi par liecinieci un tāpēc pēc iespējas ātrāk nogalināma.

Personīgās attiecības starp Linkolnu un Amēliju nesasteigti turpina progresēt, tā arī acīmredzams progress turpina noritēt Linkolna rehabilitācijas vingrojumu centienos atgriezt vismaz minimālas kustības galvenokārt jau rokās, kad nu atmesta ideja par eksperimentālu operāciju. Domas par un ap iespējamu uzlabošanos šajā Linkolnam tik jutīgajā jautājumā, ko vēl akūtāku padara attiecības ar Amēliju un reizēm ārpus kontroles izejošās neracionlas domās, ko un kā viņa padomās, reaģēs vai pat, cik ilgi viņa ar tādu kā Linkolns vēlēsies būt kopā.

Cits psiholoģiska rakstura moments, kas grāmatas gaitā tiek apspēlēts vairāk saistīts ar Amēlijas kolēģi, grāmatā kā otrā vai pat trešā plāna tēlu, kura acupriekšā nogalina liecinieku. Vienā brīdī persona dzīva ar tevi sarunājas, pēc mirkļa un klusinātiem šāvieniem šis cilvēks ir miris, un kādu psiholoģisko traumu, slodzi tas izdara uz detektīvu. Bet kurš nevis saprot, ka vajadzētu ieturēt pauzi, meklēt teiksim psihologa palīdzību, kā ‘’īsts vīrietis’’ izcieš psiholoģisko traumu praksē un tā teikt ieskatās bailēm acīs, lai tās pārvarētu

***

#7 – The Cold Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autoram iepatikušies sērijveida slepkavas, jau trešā no septiņām sērijas grāmatām, kurā slepkava/ļaundaris ietilpst šajā kategorijā. Prasītos drusku lielāka izdoma, variācija pa tēmu vismaz.

Linkolnam jāizprot, slepkava kā izaicinājumu viņa ķērājiem pie upuriem noliek veclaicīgu retro tipa kabataspulksteni, izbauda varu pār upuriem, apmierina ziņkāri, cik ilgu laiku (sekundēs) prasa dzīvības izgaišana. Bet viss pamatā, kā daudzslāņains, līdz sīkumiem izstrādāts viltus māņu plāns, lai novestu izmeklētājus no pareizā ceļa un neļautu viņiem izjaukt nolīgtā slepkavas plānus. Atrisinājums šim galvenajam sižetam

Pirmā grāmata sērijā, kurā vienlaikus tiek risināti divi noziegumi. Amēlijai kļūstot par pilntiesīgu detektīvi, viņai tiek uzticēta pašai sava krimināllieta, pareizāk būtu teikt, ka viņa pati uz to raujas. Kā jau tas pienākas izdomātam romānam, tad izrādīsies, ka šai lietai ir gan komplicēta saistība ar Amēlijas tēva kā policista pagātni, gan otru Linkolna Raima pārziņā esošo slepkavību izmeklēšanu. Diemžēl paralēlā sižeta klātesamība, papildus žonglējamo objektu esamība un nepieciešamība uzturēt saspringtu ieinteresētību abos, izjauca vēlamo efektu kā vienā, tā otrā sižetā. Kaut arī nevar teikt, ka The Cold Moon izgāztos vai liktu vilties salīdzinoši ar iepriekšējām sērijas grāmatām, tad tomēr kritums kvalitātē pamanāms.

Komplimentus un uzslavas gan varētu izteikt par divu pagaidām vēl mazsvarīgu otrā plāna tēlu iepazīstināšanu. Amēlijas izmeklēšanā jauniņš policists, kuram vēl jāapgūst un no pieredzes jāiemācās, ko darīt un ko labāk ne, kad katram pieņemtajam lēmumam var būt paša, kāda kolēģa vai citas personas dzīvības cena. Bet Linkolna gadījjumā tā būtu interviju speciāliste Kathryn Dance, tāda kā psiholoģe un kinesikas eksperte, kuras tehnika ir tik profesionāla, ka pat Linkolnam nav vietas, kur iebilst, kad citkārt Linkolns, kurš paļaujas tikpat kā tikai uz taustāmiem pierādījumiem un, piemēram, liecinieku pienesumu uzskata par otršķirīgiem pierādījumiem,

Mazāks uzsvars uz Linkolna kā ratiņkrēslā esoša detektīva faktu, eksperimenti, speciāli izstrādāti vingrojumi vai kas cits par un ap Linkolna stāvokļa uzlabošanas centieniem ne tik fokusēts, kā iepriekš.

Peter James – Not Dead Enough (Roy Grace #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Šķietami nevainīgo teikumu uz grāmatas vāka par trim slepkavībām, vienu aizdomās turamo un pierādījumu neesamību nemaz tā uzreiz nepamanīju un izlasīju līdz biju ticis līdz pusei, bet tajā brīdī to noteikti varētu uzskatīt par maitekli, jo vien beigu kulminācijas brīdis tā paīstam atklāj, kas romāna gaitā ir bijusi trešā jeb pareizāk sakot pati pirmā slepkavība, ja vien pats neesi to atšifrējis pirms tam.

Slepkavība turīga laulāta pāra ģimenē, vīrs pelna lielo naudu, kamēr sieva (neslinkojot) pilda visvisādus pienākumus dažādās labdarības organizācijās, rīko saviesīgo dzīvi u.c. Par slepkavības faktu vīram paziņo viņam esot uz golfa laukuma un pirmā reakcija par traģisko jaunumu ir jautājums policistiem ir, vai viņš drīkst pabeigt iesākto golfa spēli ar citiem turīgiem draugiem/paziņām. Nebūt ne tas labākais pirmais iespaids, ko izmeklētājiem radīt, zinot, ka vīrs vai citi upurim zināmas personas ir pirmie aizdomās turamie, un vīrs Braiens Bišops šādam nolūkam kalpo pavisam labi.

Tikmēr slepkavībās galvenajam izmeklētājam Rojam Greisam neiztikt bez problēmām personīgajā dzīvē. Kaut arī varētu šķist, ka jaunās attiecības ar kolēģi Klio, strādā tiesu medicīnas morgā, rit gludāk par gludu, tad zvans no draugu ar negadītu ziņu, ka viņam šķiet, ka esot Vācijā, Minhenē, ir nejauši manījis un atpazinis pirms deviņiem gadiem pazudušo Roja sievu, uzjundī atmiņas un ievieš attiecībās ar Klio pirmos nopietnos strīdus un šaubas par abu kopīgo nākotni. Vien Roja ziņā ir tikt skaidrībā ar sevi, kas notiktu vai nenotiktu, ja reiz bez vēsts pazudusī sieva tomēr atrastos.

Labs, izklaidējošs kriminālromāns, kas reizē liks piedomāt par vainīgā identitāti, sijājot viltus mānekļus un aizdomās turamos, bet kas vienlaikus prasa pazemināt skepses līmeni, it īpaši attiecībā uz atrisinājumu un vainīgā identitāti, kurai ārpus izdomātās pasaules nebūtu vietas. Atrisinājums tāds, kuru neviens sakarīgi domājošs neapsvērtu kā varbūtēju opciju, kas tādējādi romāna ietvaros dod gana daudz lpp, kurās izvērsties. Arī slepkavas motivācijas ir pavisam vienkārša un kaut arī tas nebūtu nekāds pārsteigums vai kas citādi slikts, tad tomēr izpildes veids tikpat lieliski iederētos romāna ekranizācijā.

Benedict Jacka – Fated (Alex Verus #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Urbānā fantāzija Londonas lokācijā. Galvenais varonis Alekss Veruss, apveltīts ar spēju redzēt tuvāko nākotņu versijas pēc atšķirīgi pieņemtām, veiktām rīcības izvēlēm, kas lieliski noder bēgot vai kā citādi saķeroties ar naidīgi noskaņotiem pretinikiem, starp kuru prioritātēm Aleksa dzīvība, atšķirībā no viņa paša, nav tā augstākā prioritāte.

Interesanti, ka grāmatas gaitā, kura jāatzīmē ir izteikti īsa, bet piedzīvojums kompakts un aizraujošs, netiek iztirzāta vai pat diži pieminēts paralēlo dimensiju koncepts. Man patiktos, ja šajā gadījumā katra veiktā izvēle pēc būtības iznīcina citas iespējamās varbūtības, pirms attiecīgā izvēle veikta un tā paralēli miljardiem izvēļu rezultātā attopamies tur, kur esam.

Spēcīgs, daudzu aizmirsts maģisks artefakts, kas nesen ‘’uzpeldējis’’ un piesaistījis daudzu frakciju  uzmanību, to skaitā tumšo un labo burvju, kas gan būtu sakāms nosacīti, jo arī starp kā vienā, tā otrā nometnē ir gana liela pelēkā toņu gradācija. Artefakts spēj tā izmantotājam piešķirt dievam pielīdzināmu spēku, palielina spēju efektivitāti n-tajā pakāpē, bet cena būtu pārāk liela, lai to ilgtermiņā pieņemtu. Jābūt gana gudram un viedam, lai laicīgi veiktu pareizo izvēli

Tāds kā Aleksa side-kick/pāriniece šīs sērijas pirmajā Luna, kuras senču sencim pirms vairākām paaudzēm bijusi tā laime tikt nolādētam, kas diemžēl pārmantojas, un Lunas gadījumā lāsts kā postošs vairogs iedarbojas letāli uz jebkuru, kurš mēģina viņai pieskarties. Vien uz grāmatas beigām sāk pieņemt faktu, kāds tas nu ir, sāk apjaust, ka viņai nav vienkārši ar to nolemti jāsamierinās, ka viņas spēkos ir spējas to iegrožot un apzināt pat kontrolēt, izmantot savā labā.

Par cik grāmata ir tik īsa, vien gandrīz 300lpp, tad parālēli galvenajam sižetam, turpinājumos atstāta gana daudz rūmes gan pasaules uzbūves, maģisjas sistēmas papildināšanai, gan Aleksa vietai tajā un viņa attiecībām ar draugiem, paziņām, kurus ir ap sevi laika gaitā savācis, par spīti vecākakolēģa padomam tā nedarīt, lai nepieciešamības gadījumā varētu visu pamest un bēgt no letālām briesmām.

Odd Thomas #5-7

#5 – Odd Apocalypse

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau kārtējo reiz, kad Oda Tomasa magnētiskā intuīcija aizved viņu uz kādu lokāciju, laiks, kas paiet līdz sākas, kas nopietns, saīsinās. Ja pirms tam no gada uz mēnesi, tad tagad jau pietiek vien ar nedēļu, lai Odam nāktos novērst drīzāk šķiet vispirms lokāla mēroga apokalipsi, kuru tikai neizjaucot, draud riski tai kļūt lielākai. Sērijas piektās grāmtas Odd Apocalypse gadījumā uz Roseland villu/muižu un tās plašajiem īpašumiem, kuri tagad it kā atrodas Noah Wolflaw, bet kā tas vēlāk atklāsies, tad šis indivīds ir tas pats Constantine Cloyce, kurš oriģināli uzcēla Roseland īpašumu.

Ja iepriekš ārpus dzimtās Pico Mundo vienīgais īstais Oda kompanjons ir kāds slavens spoks kā Elviss Preslijs, kuram nepiciešama palīdzība, lai virzītos uz priekšu, tad šoreiz šis palīgs, lai gan grāmatas gaitā drusku nosacīti, ir sērijas ceturtajā grāmatā Odd Hours iepazītā Annamaria, kurai līdzīgi kā Odam piemīt kāds pārdabisks talants.

Autoram acīmredzami patīk sērijā iepīt populārus un viegli atpazīstamus tēlus/spokus, jo Roseland īpašumu tumšo noslēpumu atklāšanas gaitā, kurus aizsāk reiz nogalinātas sievietes mēmais, jo spoki nepsēj runāt, lūgums pēc palīdzības. Ods atklāj Nikolasa Teslas saistību ar dažādām uzpariktēm un simbolu iestrādēm viscaur gan mājā, gan mūrī, kas ieskauj īpašumu, gan viscaur teritorijai. Papildus, kas drīzāk Odd Apocalypse notikumos vien ieskicēts un atstāts uz turpinājumiem, ir dižā kinorežisora Alfrēda Hičkoka spoka uzrašanās, kurš arīdzan grib atrast palīdzīgu roku pie tikpat diženā Oda.

Citādi gan prozas, gan tēlu jautājumā, īpaši Oda Tomasa gadījumā, varētu atkārtot tās pašas uzslavas, ko minu par iepriekšējām sērijas grāmatām. Vien noslēdzoši ievietošu citātu, kas lieliski raksturo Oda uztveri gan par sevi, gan pasauli kopumā.

***

#6 – Deeply Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Priekšpēdējais Oda piedzīvojums izvadā puisi pa lielceļu līkločiem, dzimtajai Pico Mundo mazpilsētai brīžiem esot rokas stiepiena attālumā, bet, par laimi Oda sirdsmieram, šīs grāmatas ļaundari ir gana iedomīgi par savu neaizskaramību, lai izlaistu kaut ko tik šķietami niecīgu.

Viss aizsākas ar nejaušu sastapšanos ar nejauka tipāža smagā auto tālbraucēju, kurš aktivizē Oda spējas un vīziju, kurā Ods redz, ka šis uz skatuves ar liesmu metēju sadedzina trīs mazus bērnus (ne vecākus par 10 gadiem). Kāds varbūt turpat uz vietas konfrontētu tālbraucēju vai censtos informētu policiju, tā lai pats netiktu nosūtīts pie trakajiem, bet tās noteikti nav izvēles iespējas, kuras pasniegtas Odam. Atliek vien pie sevis nopūsties par sev uzlikto spēju un talantu nastu un mesties doties palīgā, lai apturētu kārtējo neģēlību, jo neviens cits to laicīgi nespēs novērst.

Odd Thomas sērijas pasaules uzbūve un tās pārdabiskie elementi tik labi izstrādāti, ka citkārt par Deus Ex Machina momentiem no autora puses, kuri acīmredzami kā Dieva roka palīdz galvenajam labajam tēlam, gan šajā, gan vispār sērijā iederas un neuzdzen negatīvu iespaidu. Deeply Odd gadījumā tā ir 86 gadus veca Mrs. Fischer un citi labā darītāji, kuri ir atklājuši pasaules patieso dabu un tās daudzos slāņus, un Odam nav nepieciešams vienatnē visu laiku no grāmatas sākuma līdz beigām pret ļaunajiem, samaitātajiem spēkiem cīnīties vienam pašam.

Lai gan situācijas, kurās Ods nokļūst ir vienmēr nopietnas un slepkavību novēršana visnotaļ tāda ir, it īpaši, ja slepkavību veicējiem ir kaut kāda pārdabiska aizsardzība no likumsargiem, bet Oda skatījums uz pasauli vienmēr cenšas gan pašu, gan sabiedrotos, gan draugus un, protams, pašam sev, uzlabot garastāvokli un likt pasmaidīt, citādāk nāktos raudāt biežāk nekā būtu vēlams, ko lieliski palīdz izcelt dialogi starp Odu un Mrs. Fišeri.

Lai gan Deeply Odd ir gandrīz pēdējā Odd Thomas sērijā, tad autors tāpat kā iepriekšējās grāmatās parūpējas par jaunpienācējiem un iekļauj pietiekoši daudz informācijas, lai atgādinātu vajadzīgo tiem, kas sēriju lasījuši no sākuma un lai jauns sērijas lasītājs nejustos apjucis.

***

#7 – Saint Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Oda Tomasa pēdējās mistērijas un šoreiz nosacīti piedzīvojuma noslēgums, nosacīti jo galvenais varonis, kā pats paredzējis, neizdzīvo. Kā pēc gredzena principa Odd Thomas sērija noslēdzas turpat, kur sākusies, Oda dzimtajā Pico Mundo mazpilsētā.

Gluži kā mini atvadu tūrē Ods satiek gan pilsētas policijas šefu Chief Wyatt Porter, gan mīļāko mistēriju rakstnieku Ozzie Boone u.c. Abi un katrs pa savam pēc Oda vārdiem ir bijuši gluži kā tēva figūras īstā, neesošā vietā. Gluži visu grāmatas gaitu nepavada nolemtības sajūta, ja vispār, tomēr no lasītāja puses, ņemot vērā, ka Odd Thomas ir sērija ar paranormālu fenomenu esamību, ka tās galvenais varonis tomēr kaut kā paliks dzīvajos. It īpaši uz to liek cerēt fakts, ka šīs grāmatas no varoņa puses skaitās kā viņa paša sarakstīti memuāri, un kā gan iespējams publicēt šo darbu līdz pat pēdējo notikumu pēdējām darbībām, ja Ods skaitās miris…

Ar Saint Odd turpina, tāpat kā iepriekšējās sērijas grāmatās, neuzbazīgi iestarpināt atgādinājumus un paskaidrojumus par un ap tēliem no sērijas iepriekšējām grāmatām, lai gadījumā, ja jaunpienācējs nez kāpēc sācis ar sērijas pēdējo grāmatu nebūtu pilnībā apjucis, kas ir kas. Personīgi vienīgais mīnuss, ka pat ieturot nelielas pauzes starp grāmatām, atgādinājumi šajā grāmatā bija gandrīz jau par daudz, aizņemot salīdzinoši vairāk vietas un laika nekā iepriekšējās, ja atmiņa neviļ, bet tik un tā saprotams autora iecerētais.

Laika ļaundaru, ļauno kultistu nodomu novēršanai nav tik daudz kā melns aiz naga, pat Odam jāpieliek visas pūles, lai ar draugu palīdzību censtos novērst pravietiskā sapņa traģēdijas pastrādāšanu. Par paša dzīvību Ods neuztraucas tikpat kā nemaz, atstādams to lasītāja rokās un ik pēc laiciņa atgādinādams par atkalsastapšanos pēcnāves dzīvē ar mūža mīlestību Stormiju.

Pirmā reakcija uz grāmatas epilogu bija, ka nu nevar būt, ka tas ir viss, bet drusku vairāk padomājot, labi vien ir, ka autors nav izšķīries par labu garākama izklāstam dažos teikumos par citu vairāk vai mazāk nozīmīgu tēlu dzīvi. Skaidrs ir viens, ka labie spēku, kuru pusē Ods tik vien paspēja cīnīties, turpina cīņu kā pret vēl dzīvajos esošajiem kultistiem, tā citiem ļaunuma pielūdzošajiem spēkiem.

Tana French – In the Woods (Dublin Murder Squad #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad Dublinas piepilsētas mežā tiek atrasta nogalināta 12 gadīga meitenīte, detektīvam Rob Ryan nākas konfrontēt savas 20 gadus senas atmiņas, kad divi viņa tuvākie draugi tajos pašos mežos tika atrasti miruši un vienīgi viņam nez kādā veidā izdevies palikt dzīvam. Asiņu pilni apvai, zilumainas un noskrambātas ekstremitātes un traumatisko notikumu ietekmē zudusi un apzināti apspiestas atmiņas.

Slepkavību izmeklēšanas komanda nesen papildināta ar jaunu biedru, kas nemaz nenotiek tik regulāri, turklāt vēl ar sievieti, detektīvi Cassie Maddox, kas ir vēl retāka parādība pat stāsta tagadnes 2004.gadā. Stāsts norit no Raiena perspektīvas un jo tālāk stāstā tiek, jo vairāk brīžiem piezogas domas, ka Raiens varētu nebūt nemaz tik uzticams galvenais tēls, kas ietekmē viņa darbu un pārāda savu neglīto galvu profesionālajā sfērā, izmeklējot šo slepkavību.

Kā jau mazpilsētā, kurā viens otru pazīst, aizdomās turamo loks nav liels, ja vien nepieļauj iespēju, ka vainīgā persona oportūniski izmantojusi negaidītu iespēju un pēc tam pazudusi kaut kur savās ikdienas gaitās. Tādēļ viens fokusēts aizdomu kūļa stars tiek pavēsts ģimenes locekļu virzienā. Visvairāk vispirms jau tēva virzienā, ņemot vērā nogalinātas meitenes ķermenim nodarīto, tomēr neizslēdzot pilnībā no aizdomās turamajiem gandrīz pilngadīgu vecāko māsu. Nav viegli izlavierēt starp visiem, lai beigu beigās nonāktu pie pareizā slēdziena.

Ja pareizi atceros dzirdēto par Dublin Murder Squad sēriju kā tādu, tad katra grāmata ir no cita slepkavību izmeklēšanas komandas locekļa, dodot iespēju gan variēt interesāk ar galvenā slepkavības sižeta niansēm, gan par komandas savstarpējām attiecībām un kā katrs uztver kā tagad notiekošo, gan pagātnes notikumus, ja uz tiem tiks veikta kāda atsauce. Ja vēl In the Woods skaitās kā debijas romāns, tad vispār cepuri nost. Ja būtu jāizsaka kāda lielāka negatīva kritika, tad tas būtu attiecībā uz Raiena pagātnes stāsta sižetu, kas līdz galam, kurš tad vainīgs draugu slepkavībās, tā arī netiek atklāts.

Izlasīju, lasu, lasīšu #208 (14.02-27.02)

Izlasīju:

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Dean Koontz – Brother Odd (Odd Thomas #3)

Dean Koontz – Odd Hours (Odd Thomas #4)

Tim Green – Outlaws

Noklausījos:

Brian McClellan – Promise of Blood (Powder Mage #1)

Brian McClellan – The Crimson Campaign (Powder Mage #2)

Brian McClellan – The Autumn Republic (Powder Mage #3)

Donald Worster – A Passion for Nature: The Life of John Muir

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Jeffery Deaver – The Coffin Dancer (Lincoln Rhyme #2)

Jeffrey Deaver – The Empty Chair (Lincoln Rhyme #3)

Jeffrey Deaver – The Stone Monkey (Lincoln Rhyme #4)

Seanan McGuire – A Local Habitation (October Daye #2)

Jeaniene Frost – Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1)

Lasu:

Dean Koontz – Odd Apocalypse (Odd Thomas #5)

Dean Koontz – Deeply Odd (Odd Thomas #6)

Dean Koontz – Saint Odd (Odd Thomas #7)

Peter James – Not Dead Enough (Roy Grace #3)

Klausos:

Benedict Jacka – Fated (Alex Verus #1)

Tana French – In the Woods (Dublin Murder Squad #1)

Jeffrey Deaver – The Vanished Man (Lincoln Rhyme #5)

Jeffrey Deaver – The Twelfth Card (Lincoln Rhyme #6)

Jeffrey Deaver – The Cold Moon (Lincoln Rhyme #7)

Lasīšu:

T. Jefferson Parker – The Blue Hour (Merci Rayborn #1)

Peter James – Dead Man’s Footsteps (Roy Grace #4)

Klausīšos:

Jeaniene Frost – One Foot in the Grave (Night Huntress Universe #2)

Tana French – The Likeness (Dublin Murder Squad #2)

Iepalicēji #39

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Catherine “Cat” Crawfield – amatier-vampīru medniece, kuru motivē mātes atriebšana, kuras izvarošanas rezultāts ir viņa. Pus-cilvēks, pus-vampīrs Katei ir zināms lielāks fiziskais spēks un labākas maņas kā parastam mirstīgajam, bet tas ne tuvu nepalīdz, kad viņa savos azartiskajos piedzīvojumos pirmoreiz sastop vecāku Master klases vampīru, kurš sevi sauc par Bones.

Viņai vēl paveicas, ka Bones nav no slikto vampīru tipāžiem, bet tāds, kurš savas slāpes veldzē, nenogalinot pārtikas avotu. Turklāt par pārsteigumu Katei Bones arī pats medī sliktos uz slepkavošanu noskaņotus vampīrus, lai neļautu nevajadzīgi sliktai slavai lieki izplatīties. Tā jau diži laba tā nevar būt, ja runa ir par tik liela izmēra asinssūcējiem.

Papildus Bones labajai dabai, viņš piedāvā personīgi apmācīt Kati, lai viņa kļūtu vēl spēcīgāka un veiksmīgāka vampīru medniece, un teiksim tā, apmācības un treniņi noris arīdzan horizontāli starp palagiem, ar ko arī sapratu, ka esmu iesācis paranormālu urbānās fantāzijas romantiku. Pavisam noteikti ar šo sēriju izkāpju ārpus ierastās lasāmvielas, bet pamata sižets, kas ietver arīdzan politiķu apzinātu vienošanos savstarpēja labuma gūšanai, bija gana interesants un spēcīgs, lai ieinteresētu turpināt ar One Foot in the Grave.

Laikam nebūs tā vieta, kur uzdot loģikas tipa jautājumus par vampīru fizioloģiju, ja viņi pēc folkloras skaitās miruši, bet asiņo tik un tā u.c.

Pāreja no visu vampīru nīšanas uz Bones iemīlēšanu nav sasteigta, bet neievelkas arī diži gari.

***

A Passion for Nature: The Life of John Muir by Donald Worster

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Personīgs izpētes izgājiens dokumentālajā non-fiction žanrā, it īpaši pirkstu iemērkšana biogrāfijās, kas dod ieskatu personībās, par kurām ne vēstures stundu klasēs, ne kaut kur citur neesmu neko dzirdējis, zinājis. Kaisle pret Dabu ir par John Muir, dzimušu 1838.gada 21.aprīlī, kurš savas dzīves laikā deva lielu pienesumu dabas aizsardzībā kā tādā.

Galvenais, ko no Donald Worster sarakstītās biogrāfijas sapratu, ka Džons, viņa uzskati un skatījums uz pasauli ir bijis krietni pirms sava laika gan attiecībā pret dabu, ka tās resursi nav pašsaprotami, neizsmeļami un domāti cilvēka izmantošanai un maka piepildīšanai, gan pret līdzcilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu. Vienīgais, ka pretinieku ar atšķirīgām idejām bija un ir krietni vairāk. Jau tad kā biogrāfijas subjekts, tā citi līdzīgi domājošie uztraukušies par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz floru un faunu, diemžēl atliek vien atcerēties par Song for the Blue Ocean grāmatu, lai saprastu, ka naudaskārei nereti ir lielāks spēks.

Audiogrāmatas versijā, protams, neiekļausi fotogrāfijas, tādēļ lieliski tam noder kā Vikipēdijas lapa par Džonu, tā arī citi interneta resursi. Dabas aktīvisma darbs, kas licis ceļiem mīties ar tādu personību kā ASV prezidents Teodors Rūzvelts, bet pat tāda mēroga kontakti biežāk likuši mērot kompromisa ceļus paslēptus aiz nacionālās izaugsmes ideāliem.

***

A Local Habitation (October Daye #2) by Seanan McGuire

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Salīdzinoši ar Night Huntress Universe urbāno fantāziju October Daye sērija patīk labāk. Mazāk uz lapas redzamu gultas prieku, vairāk mistērijas un slepkavību izmeklēšanas, kas laikam atbildīs vairāk manai gaumei, ja runa ir par urbāno fantāziju.

Labs turpinājums pēc sērijas pirmās grāmatas Rosemary and Rue, kas lasīta gandrīz pirms gada, kurā labi sabalansēts gan aktuālās grāmatas sižets, gan atgādinājumi par faktiem no pirmās.

October ‘’Toby’’ Daye, fejas un cilvēka vecāku meita, ir profesionāla detektīve, kuras liege lords Silvestrs, the Duke of Shadow Hills, uzdevis viņai kā bruņinieces titula īpašniecei izmeklēt mīklainas nāves, varbūt pat slepkavības, kuras saucamas par īpatnējām pat paranormālās pasaules pārstāvjiem, jo, ja parasti feju mirstīgās atliekas savāc teju profesionāls serviss, jo feju līķi netrūd, tad šoreiz tās atstātas turpat. Papildus tam Tobija, kuras paranormālā vecāku puse davājusi talantu no asinīm ‘’nolasīt’’ atmiņas, palīdzot detektīves darbā, atklāj, ka visu līķu asinis ir atstātas pilnībā bez atmiņām. Viņa pati (un domājams arī lasītājs) uzreiz to neapjauš, ka iemesls, kāpēc ķermeņi nav savākti un kāpēc viņa tos nespēj tā teikt nolasīt varētu būt viens ar otru saistīti.

Labi izstrādāta savstarpējā feju un citu radību hierarhija un tam pakārtotās attiecību dinamikas, kurām Tobijai jājaucas pa vidu, lai atrisinātu viņai uzdoto, ko tikai vēl interesantāku padara aspekts, kad dažādas paranormālās radības līdz galam neizprot, cik svarīgi neiejaukties tikko atrastā slepkavības vietā, ka viņu darbības var neviļus vainīgajam pat tikt cauri sveikā.

***

Outlaws by Tim Green

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt pēc grāmatas apraksta, kā arī tās noformējuma biju gaidījis vismaz aizraujošāka tipa trilleri ar saspringtības pilniem momentiem, ja ne arī kriminālromāna piejaukumu, bet Outlaws jeb Ārpus Likuma gala iznākums ir tālu no lasītprieku sniedzoša.

Kodijs, profesionāls amerikāņu futbola NFL līgas spēlētājs, kura karjera viņa devītās sezonas priekšvakarā ir uz finiša taisnes ne tāpēc, ka pašam būtu apnicis spēlēt, bet galvenokārt jo paša veselība un it īpaši viena no ceļa locītavām vairs nespēj izturēt milzu slodzi, kas ik dienu no tā tiek prasīta. Tikmēr mājas dzīvi šikā stilā piekopj pēdiņās vīru atbalstošā sieviņa Dženija, kurai sekluma ziņā romāna ietvaros ir pa kādam konkurentam, bet līdz galam konkurenci šajā aspektā sastādīt neviens nespēj.

Paralēli Kodija profesionālās un laulātās dzīves drāmu sižetiem, autors mēģina paralēli risināt un vēlāk, kā jau izdomātā romānā, kopā sasaistīt vēl vairākus sižetus. Jauna veiksmīga advokāte Medisone ne gluži spiestā kārtā, bet tomēr ar lielu pierunāšanu uzņemas gandrīz vai bezcerīgu aizstāvības lietu, kurā šķietami acīmredzami alkohola un narkotisko vielu ietekmē jaunietis nogalinājis divus draugus. Tomēr paša puiša liecība, ja vien kāds tai noticētu, drusku nesaskan ar oficiālo versiju, jo pēc viņa vārdiem noziegumu pastrādājis kaut kāds vīrs ģērbies melnā apģērbā. Protams, par cik viņš nav bijis skaidrā, tad sīkākas detaļas nespēja pateikt.

Un kā noslēdzoši (apraksta galvenais sižets tā šķiet) teju valsts nodevības mēroga kodolieroču izstrādāšanai derīga plutonija izzagšana un pārdošana tālāk, kur vainīgajiem svarīgāka ir personīgā maka piepildīšana ar tik kāroto dolāru, ka maz rūp kas ar pārdoto preci tiks iesākts tālāk.

Gala secinājums, ka autors centies vienlaikus žonglēt ar pārāk daudz sižetiem, no katra pēc idejas varētu izveidot aizraujošu notikumu gaitu, bet to kombinācija un arīdzan prozas stils nepavisam nešķita izdevies. Lielākoties vilšanās.

Lincoln Rhyme #2-4

#2 – The Coffin Dancer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc pusotra gada pauzes pēc pirmās sērijas grāmatas The Bone Collector noklausīšanās, atgriežos pie detektīva, kuram pat nevajag piecelties no (ratiņ-)krēsla, lai kopā ar pārinieci Amelia Sachs un citiem kolēģiem spētu notvert algotu slepkavu.

Pieļauju, ka galvenais iemesls lielajai starpībai starp pirmo un šo sērijas turpinājumu meklējams lielajā izvēles klāstā, kas pieejams, ne tajā, ka būtu palicis kāds izteikti negatīvs iespaids. Ja var spriest pēc The Coffin Dancer, kas interesanti pilnībā koncentrējas uz algotā slepkavas notveršanu, kurš sevi tā arī dēvē par ‘’Zārka Dejotāju’’, tad iespaids ir tieši pretējs. Labs sižets un vēl labāki mānekļi, lai novērstu lasītāja aizdomas no patiesā vaininieka, kas gan tiek panākts vairāk aiz tā, ka tiek dots ieskats no ļaundara perspektīvas, kurš dzird balsis, kurš nemaz nav īstais Coffin Dancer.

Lincoln Rhyme dedukcijas spējas ir Šerloka Holmsa līmenī, kurām tādām arī jābūt, lai biežāk neesot notikumu epicentrā un vien saņemot ziņas savā dažado saziņas tehnoloģiju aprīkotajā ratiņkrēslā, varētu ar prātu pārspēt kolēģus uz vietas, to skaitā viņa protežē Amēliju, kurai pašai ir diezgan laba galva uz pleciem.

Lai gan īsti godīgi tas nav, ka skatpunkts, kurš tiek dots no viena ļaundara ar lieliski psiholoģiski savērptu motivāciju būt slepkavam, kuram kaut kas prātiņā vienkārši beidzot sagājis paīstam uz īso, nemaz nav grāmatas nosaukuma titula īpašnieks, tad atrisinājums un īstā vainīgā loģiskums bija gana labi attēlots, lai neradītu vilšanās sajūtu par sabojātu noslēgumu, kad vainīgais izvilkts teju no gaisa. Tā teikt izbaudīt var gan ceļu no sākuma līdz beigām, gan atrisinājuma gandarījumu, ko nesabojā arīdzan slepkavību pasūtītāja identitātes atklāšana.

***

#3 – The Empty Chair

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fons un iegansts galveno varoņu iesaistei kriminālizmeklēšanā ārpus Ņujorkas štata – Linkolna došanās uz klīniku, lai tur viņam veiktu eksperimentāla rakstura operāciju ar cerību uzlabot viņa pašreizējo stāvokli.

Par Linkolna atrašanos tuvumā padzird Ziemeļkarolīnas mazpilsētas Tanner’s Corner policija, kurai sīka huligānisma vai cita viegla rakstura noziegumu, nekārtību vietā, jāmēģina tikt galā ar slepkavību un nolaupīšanu. Nav gluži tā, ka viņiem nebūtu zināms galvenais aizdomās turamais, kura pirkstu nospiedumi atrasti uz slepkavības ieroča, bet mazās pieredzes dēļ viņi lūdz Linkolna un viņa pāriniecesAmēlijas Saksas palīdzību.

Abiem, ierodoties mazpilsētā un konkrēti nozeiguma vietā, jāsaskaras ar nekompetenci pierādījumu ievākšanas jautājumā no vietējo puses, kura kritiku uztver, kā uzbrukumu. Pieredzes trūkums pat neder kā attaisnojums, ja pastāv risks, ka tāpēc vainīgais varētu palikt sveikā pateicoties advokāta centieniem pēcāk tiesas zālē.

Grāmatas premisē minētais viedokļu konflikts par to vai 16 gadus veicais Insect Boy (viņa aizraušanās dēļ)iesauku ieguvušais Grants tik tiešām ir vainīgs slepkavībā vai vienkārši atradies neīstajā vietā, neīstajā laikā starp Amēliju un Linkolnu noris tik salīdzinoši vēlu, ka biju gatavs pēc grāmatas nopelt premises anonīmo autoru, bet grāmatas autora Jeffrey Deaver nopelni ir gana labi, lai to varētu viegli aizmirst.

Sižeta gaita lieliski ilustrē situāciju, kurā par likumsargiem kļuvuši indivīdi, kuri citkārt būdu viegli sodāmi noziedznieki. Personas, kurām amata vara pār citiem ļauj arīdzan sajusties pārākiem, vienlīdzīgākiem un labākiem. Dažs labs tēls no minētās kategorijas ir tiešām labi izdevies, lai neizteiktos citādāk.

Vienīgā izteiktā kritika, kas uzreiz nāk prātā  ir par grāmatas noslēgumu, kas no lielām nepatikšanām pēdējā brīdī ātri un ērti izpestī vienu no sērijas galvenajiem varoņiem. Pretējais variants būtu pārsteidzošāks un interesantāks attiecībā uz sērijas turpinājumiem.

***

#4 – The Stone Monkey

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielā mērā vienlīdz nozīmīgs The Stone Monkey aspekts, kā ļaundara notveršana, šajā Lincoln Rhyme sērijas grāmatā ir amerikāņu un ķīniešu kultūru atšķirību parādīšana, salīdzinoši lielus fragmentus un pat nodaļas veltot jauno (nelegālo) imigrantu pieredzei un kultūras šokam jaunajā sapņu zemē.

Negaidīta draudzība starp Linkolnu un detektīvu Sonny Li no Ķīnas, kurš izlikās par vienu no imigrantiem uz cilvēku pārvadātāja, tirgoņa u.c. tipa noziedznieka iesauktu par Ghost, jo neviens šo līdz šim nav spējis notvert. Sacīkste par desmit izdzīvojušo imigrantu dzīvībām starp Spoku un Linkolnu un arīdzan Amēliju. Vien vēlāk atklājot, ka visi bēgļi ir Ķīnas disidenti un Spoka centieni visus nogalināt varētu būt kas vairāk, kā traucējošu liecinieku novākšana no ceļa.

Paralēli konkrētās grāmatas sižetam no galveno varoņu Linkolna un Amēlijas dzīves un abu savstarpējām romantiskajām attiecībām, kuras nevienā mirklī neaizzēno galveno sižetu – 1)Tikpat negaidīti romāna gaitā seko Linkolna atteikšanās no eksperimentālās operācijas, kuru The Empy Chair grāmatas notikumu dēļ nācās atlikt. Mācības gūšana no Ķīnas kolēģa, kurš pamudina Linkolnu paskatīties uz savu fizsiko stāvokli no citas, pozitīvākas puses. It īpaši attiecībā uz profesionālo karjeru, kurā noziegumus Linkolns pamatā atrisina ar prāta un dedukcijas spēju palīdzību, protams, arīdzan kolēģu darbs. Tomēr, kas varētu krasi izmainīties, ja tiktu atmodinātas citas maņas.

2) Amēlijas vēlme pēc bērna, kas iepriekšējā sērijas grāmatā tika vien ieskicēta un šajā grāmatā papildināta. Pagaidām nekas neliecina, ka šis jautājums varētu kļūt par strīda objektu starp Amēliju un Linkolnu un kalpot par galveno iemeslu, lai abi pašķirtos, bet kas zina.

Liels mīnuss – izmeklēšanai sensitīvas informācijas atklāšana civilpersonām, kas, protams, galu galā neprasa neveiksmīgas un izgāztas izmeklēšanas cenu, par cik šis ir izdomāts romāns, bet noteikti kas tāds, kas reālajā dzīvē prasītu viņas amatu.

Grāmata publicēta 2002.gadā, kad ASV kā sapņu zemes leģenda vēl bija dzīva, bet personīgi zuda pēc 2016.gada prezidenta vēlēšanām.