Anthony Ryan – Tower Lord (Raven’s Shadow #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pieci gari gadi pagājuši kopš neizdevušamies Apvienotās Karalistes/Realm karaļa Janusa mēģinājumu sākt ar trīs aizjūras Alpiranas impērijas ostas pilsētu iekarošanu. Varbūt kāds šajā triloģijas pirmās un otrās grāmatas starpposmā varētu teikt, ai, kā laiks skrien, bet Vaelins Al Sorna, sērijas galvenais varonis un daudzu acīs, kas vairāk kā vienkārši cilvēks vai pat izcils līderis un komandieris, ir pavadījis alpiraniešu gūstā pēc panākta pamiera izlīguma un pat izpelnījies paša imperatora vizīti pie tā. Pieci gari gadi, kuriem pienāk negaidītas beigas ar brīvības garšas atgūšanu, ne nāvi, par ko tiek laikus vēstīts jau Blood Song grāmatas noslēgumā – ik viens saprastu, ja Vaelins uzgriestu muguru Karistēm, kuras to tā reiz pametušas un dotos citviet pasaulē laimi meklēt, bet tāda nav Vaelina daba un griba.

Un labi, ka tā, jo šoreiz draudi pastāvošajai lietu kārtībai iekš Karalistēm un varbūt pat plašākai cilvēcei, ja var pareizi nolasīt tumšos mājienus un pat pārdabiska rakstura priekšvēstnešus, kuri dzen uz priekšu jau pirms tam citas Volarian impērijas valdošās elites (uz vergturību balstīta izaugsme un ekspansija) vidū esošajām ambīcijām. Bet grāmata ir gara, un pirms Vaelinam vai citam galvenajam tēla, kuru skatpunktu skaits tiek vērā ņemami paplašināts, ar naidniekiem jāsaskaras, Vaelina gaitas to aizved Norhten Reaches reģionu, kurš nesen palicis bez Tower Lord pārvaldnieka, kur iepriekšējā Torņu Lorda meita cita, labāka kandidāta trūkuma rezultātā pārņēmusi komandēšanu, ko jaunais karalis, Janusa dēls, Malciuss nevar ilgtermiņā pieļaut.

Tikpat gari šie pieci gadi bijuši Frentisa tēlam. Puisim, kurš no iniciāli sastaptā ielaspuikas ar paredzami īsu dzīves mūžu, ja būtu tur palicis, ir ticis kara apstākļos norūdīts un tiek rūdīts vēl jo vairāk, kad itkā ir starp laimīgajiem, kuri pamanās karā pret Alpiranu izdzīvot, bet atkāpšanās haosa jūklī atstāts un nu kritis verdzības valgos. Nosacīti paveicas, ka nonāk pie kādas Dāmas (netiek minēts vārds, kas gan laikam, lai maldīgi pieņemtu, ka tai cita identitāte, par ko vēlāk), kuras mahinācijām ir būtiska sagataves loma otrās Tower Lord grāmatas ietvaros jaunas uz kartes uzradušamies impērijas grandiozitātes ekspansijas iecerēs. Šī Dāma saskata un atpazīst Frentisā ne vien kareivja talantu uz plika, prasta kaujas lauka, bet vēl jo vairāk kā ‘’algotnim’’. Lai kā Frentiss nevēlētos un savā prātā gribētu pretoties, Dāmas pusē ir kāda nebūt maģija, kas to vienkārši piespiež jau bez fakta, ka vergs un pretestības izrādīšana tam var beigties ar ašu nāvessoda pavēli no saimnieku puses.

Ik pa brīdim, šur un tur gan Frentisa sižetā Dāma izmet frāzi un nosauc pašas un volarianiešu Padomes (pārdabisko) virs-lordu ‘’The Ally’’, kura plānam un gribai tie seko. Tā arī iepriekšējās grāmatas ietvaros, kad Vaelinam saskare ar tam nāvi vēlošiem personāžiem, izskan ‘’The One Who Waits’’ personas apzīmējums, kurš izrādās ir vien šī Ally pakalpiņš, kurš spēj iemiesoties cita ķermenī, pārņemt to un prasmīgi iefiltrēties parasto mirstīgo vidu. Gluži kā Dāma un Frentisa saimniece, kura to izmanto teju kā aizsegu un falšu izkārtni, lai spētu bez problēmām un liekiem kavēkļiem nonākt pat līdz pašam karalim Malciusam.

Pieminēju, ka nav tieši nav minēts Frentisa saimnieces vārds, bet ilgu laiku pats pieņēmu, ka tas varētu būt Fornella. Pieņēmu, jo Tower Lord turpina no Blood Song iesākto metodi katru lielo daļu (šajā piecas) iesākt ar alpiraniešu vēsturnieka, daudzu plaši pazīstamu grāmatu autora lorda Vernier Alishe Someren skatpunkta. Tāpat tiek turpināta ‘’tradīcija’’, ka Verniera POV ir no ‘’nākotnes’’, līdz kuram tālākajam pamatsižetam vēl vien jānokļūst, bet šajā Vernieram nav paveicies, kad volarianiešu iebrukuma laikā tam lemts krist vergturu rokās, bet līdzīgi kā Fretnisam nonākt augsti godājamu, svarīgu personāžu ‘’aizgādībā’’. Turklāt ne pie viena cita, ka iebrukuma ģenerāļa Reklara Tokreva sievas Fornellas.

Ja vēl attiecībā uz Dāmu ir vairāk vai mazāk vien nojaušams, ka tā ir kas vairāk par vienkāršu mirstīgo, tad attiecībā uz Fornellu, pat ar visu to, ka tai lapaspušu skatuves laiks ir krietni mazāks, krietni ātrāk un labāk noprotams tās tumšā, sliktā tēla daba. Pietiek jau vien ar to, ka tā sen tik sen ir noslēgusi ar Ally kādu nebūt paktu, kura nosacīti īslaicīgi dāvatais spēks, vara un ilgmūžība vairs tagadnē neatsver maksu, ko tas no viņas prasa. Tās vārdiem viņu par ļauno nevajadzētu uzskatīt, ka viņa vien cenšas mīkstināt Ally brutalitāti, kuru tas citkārt ar cita starpniecību pret cilvēci un Karalisti vērstu krietni agresīvāk, bet reizē Karaliste Volarianai/Ally ir vien kā uzkoda, kā pakāpiens lielākiem mērķiem, lai cik pašu acīs visi lordi tajā nebūtu.

Starp skatpunktiem nāk klāt arīdzan divas dāmas, divas lēdijas, kurām Apvienotās Karalistes labā un aizstāvībā pret naidniekiem lemts veikt lielas lietas. Kā pirmo varētu pieminēt Kumbraelas jaunā fief lorda/karaļa Mustora brāļa, trakā priestera un kulta aizsācēja meita Reva. Tās pirmā sastapšana un saskare ar Vaelin gan lasītājam nesola neko labu, kad cenšas to nogalināt, bet tobrīd Reva nav vēl izgājusi cauri visiem tai paredzētajiem pārbaudījumiem. Nav zaudējusi fanātisko domāšanu, kuru tajā iedēstījis vien par Priesteri saucams tās tēva World Father reliģijas (atsevišķa no visās Karalistēs oficiāli atzītās Faith) fanātiskais līderis. Vaelins, pirms vēl nominēts par jauno Ziemeļu Tālienes Torņa lordu, no pieredzes atpazīst, ka šis Priesteris to vēlējies padarīt par svēto upuri, kuras nonāvēšana nevienam citam, ka tam un tā reliģiskajiem plāniem nāktu par labu.

Revai sižeta līkloču gaitā lemts nonākt pie tēvoča Mustora, kurš, lai arī pamatoti ieguvis bēdīgi slavenu alkoholiķa dabu, tad spējis atrast nenovārtējami labu padomnieci lēdiju Velisu, kura gan izpelnās daža labu nepatiku un ienaidu ne tikai aiz tā, ka vienkārši ‘’svešiniece’’. Abām dāmām lemts sniegt neaizvietojamu palīdzību, vērīgas acs un stratēģiska prāta padomu, kad būtiskākais volarianiešu iebrukuma spēks tiek vērsts pret Kumbraelas Alltor galvaspilsētu. Iebrukuma fakts, kas tieši izceļ, ka reizēm var būt maldīgs iespaids attiecībā uz tādu kā Mustors, kuru citkārt miera apstākļos būtu viegli norakstīt, attiecībā pret kādu citu lordu, kurš aizvainojumā pret ‘’kolēģiem’’ gatavs tos un savus pavalstniekus pakļaut nodevībai.

Noslēdzoši vēl jāpiemin nu jau mirušā karaļa Janusa meita, grāmatai aizsākoties vēl dzīvā jaunā karaļa Malciusa māsai Lirnai, kuras sižeta pirmais būtiskākais pieturpunkts saistāms ar straujo Varinsholdas un vismaz tobrīd visas Apvienotās Karalistes Varinsholdas galvaspilsētas straujo krišanu, kam sekojoši viņai pašai lemts krist vergturu rokās. Nosacīti, par laimi, viņas gadījumā nav jānonāk pie Fornellas un/vai Dāmas (ja nav viena un tā pati), nākas nokļūt uz vergturu kuģa ar domu tikt vestiem atpakaļ uz to mājām notirgošanai, bet nedaudz paredzami, ka tik tālu prom svešienē nevajadzēs nokļūt. Kas mazāk paredzami, tās līkumiem bagātais ceļš, ne gluži odisejas cienīgi, bet tomēr, pirms tai un dažiem citiem no gūsta izglābtiem (pēc pārciestā varbūt pat par draugiem saucamiem) biedriem.

Volarianas armijām, liela daļa no vergiem sastāvošana, kurus to ģenerāļi bez mazākajām sirdsapziņas graizēm dzen uz priekšu un nebēdā, ja tūkstošu tūkstoši neveiksmīgā ofensīvā krīt par upuriem, šķiet nav ne malas, ne gala. Kam tā arī teorētiski būtu jābūt, ja tie cerētu vispirms ātri iekarot Karalistes salu un pēcāk pievērsties jo plašākajai Alpiranai. Bet, kā zināms, jebkurš plāns, kad tam jāsaskaras ar pretinieku, lemts tikt izjaukts un pamaisīts, kā tas notiek arī Tower Lord grāmatas ietvaros.

Plum Parrot – Victor of Tuscon #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sen tik sen tālā pagātnē Zeme reiz patiesībā bijusi maģiskas Enerģijas pārpilna. Tieši no tādiem laikiem cilvēces kolektīvajā atmiņā saglabājušies stāsti par milžiem, titāniem, fejām, rūķiem un visiem citiem mūsdienās vien fantāzijas romānos sastopamiem radījumiem. Tā arī bija domājis Victor of Tuscon sērijas galvenais varonis līdz dienai, kad viņa pasaule izmainījās uz neatgriešanos.

Pirmajā momentā jebkurš un pats Viktors varētu nodomāt, ka viņa nokļūšana vispirms Fanvatas pasaulē un pēcāk Zaforā, kas gan ceturtās grāmatas Titan Blood ietvaros sērijas ietvaros šķiet ir vien tāds kā izmests līkums pirms atgriesties atpakaļ. Tad jo tālāk autors izvadā Viktoru pa piedzīvojumiem un tajos sastaptajiem pretinieku pilnajiem ceļiem, jo vairāk Viktors atklāj jaunas spējas, turklāt diezgan unikālā un dažam labam groteskā sakauto naidnieku siržu apēšanas veidā un caur šādu metodi piekļūst senču atmiņu vīzijām no attiecīgo Enerģijas pārbagātības laikiem, kā visa ietekmē Viktors maz pamazām pārtop, par ko krietni atšķirīgāku, kā vienkāršs cilvēks arī bez visām jaunajām Talantu un ar tām saistītajām spējām (pieejamām burvestībām), jo vairāk rodas aizdomas, ka tā vis tik vienkārša sakritība vis nebūs.

Kā tas piederas, tad piedzīvojumu ceļš varbūt arī tiek uzsākts vienam, bet palikt vienam piedzīvojumos, ja ir vēlme izdzīvot ilgāk par vienu vai divām grāmatām, nebūts lemts. Noslēdzoties trešajai Spirit Hunter un aizsākoties turpinājumam, par tādu ir kļuvusi Vala. Kapteine, kura sākotnēji pret jebkuru svešinieku cenšas izturēties ar profesionālu pietāti vai pat no malas šķietamu vēsumu, kas daudzus ilgtermiņā drīzāk pat atgrūstu Bet abiem esot vēl par Fanvatu svešākajā Zaforā, nav izvēles, kā neizbēgami, bet sižetiski ne uzreiz satuvināties kopīgi pārciestos piedzīvojumos, ja ir vēlme atgriesties arī Viktoram nu par mājām saucamajā planētā Fanvatā.

Lai arī Titan Blood ir ar izklaidējošu sižetu, tad, par cik nākošo divu grāmatu ietvaros tai nav dižas nozīmes, tad par un ap to paterētā lpp laika izskaidrojumos gandrīz šķiet lieki pavadīts laiks. Ja nu vienīgi ņem vērā nenoliedzamu faktisko uzlīmeņošanās labumu, kas gan ir neizbēgams viens no gala iznākumiem katras sērijas grāmatas ietvaros. Papildus tam nevar neatzīmēt pat uz Fanvatas, kura varbūt tās iemītniekiem šķiet jau sena, bet ne tuvu nestāv klāt Zaforai, kurā sastopami vēl lielāka radījumu dažādība. To skaitā par sabiedroto iegūta pūķene (maģija ļauj eksistēt cilvēka veidolā un izmēros) Tesa, kuras sniegtā palīdzība un zināšanas noderīgas gan akutājā brīdī uz Zaforas, gan vēlāk jau bez viņas tiešas asistēšanas un klātbūtnes.

Viktors varbūt un cerams nav tik unikāls un īpašs, lai viņa spēju avots, kad sākotnēji iegūst Spirit Core un caur to ar emocijām saistītus Talantus, nebūtu kaut kas līdz šim neredzēts, bet nenoliedzami, lai kādi pakāpeniski bīstami pretinieki netiktu tam likti par šķēršļiem, ir gana spēcīgs, lai, spējām progresējot, spētu tos pieveikt. Ja vēl sērijas pirmajās grāmatās Viktors gana bieži moka sevi satraukumos par potenciālu iespēju zaudēt cilvēcību, tā agrāko ‘’Es’’ vēl no Zemes eksistences laikiem, tad pakāpeniski un jo vairāk iepazīstot, ka teorētiski un pratiski vien atgūst senču reiz iespēto, pat ja tas ntās paaudzes atkapakļ vēl pirms aizvēstures laikiem, domām liek sākt mainīties.

Interesants, bet visai epizdosisks ir pārdomu moments, kad Viktors atklāj, ka nemaz nav gluži vienīgais cilvēces pārstāvis uz Fanvatas uz Zemes, ka uz tās pat ir to izveidota kolonija. Vien sērīgā noskaņojumā par vecmammu un citiem tuvajiem liek ieslīgt pavērsiena šoks, jo tie ne tikai uz Fanvatas nav nokļuvuši caur kādu nebūt maģisku portālu, bet atkļuvuši ar paaudžu tipa kosmoskuģu palīdzību, kuri, esot uz Zemes, bijuši vēl vien idejiskā izstrādes līmenī. Laika plūsmas linearitāte Viktora gadījumā gluži nebūs izdomāts relatīvs jēdziens.

Piektais turpinājums Battlemaster liek Viktoram un tā sabiedrotajiem, starp kuriem Relijas tēls (un gandrīz visas ieceres galvenā sponsore) salīdzinoši nesen pat par naidnieku bijusi saucama, bet vien aiz brieduma un vieduma žēlastības ir sabiedrotā, ne nogalināta, jāsaskaras ar agresīvi noskaņotiem Raidonas impērijas aristokrātiem, kuri cenšas tai letāli likt ceļā spieķus, lai arī agrākā pirms sērijas laikā Relijai ir rokā atļauja jauniem un pašas Raidonas impērijas neiegūtas teritorijas iekarojumiem. Un vien šī raksta noslēdzošajā Magma Heart ietvaros Viktors, Vala un Relija ir spējīgi tam nodoties.

Titāna Asinis, Cīņu Meistars un Magmas Sirds, kā varētu latviskos grāmatu nosaukumus, visi saistīti ar pakāpenisku Viktora asinslīnijas, rases un senču izzināšanas, līmeņošanās ceļu, kura laikā nāk klāt jo spēcīgākas burvestību un cita veida saistītas spējas, lai vieglāk spētu pieveikt pretinieku, un pat tad reizēm vien ir kā ir, ar diegu uz pusēm. Bet savā ziņā, kā gan citādāk, ja lielos vilcienos, Viktoram, kurš vēl nemaz tik ne sen dzīvoja pie mīļotajiem vecvecākiem pēc vispirms mātes (no tā tendence uz naidu un dusmām) un pēcāk tēva nāves, ja sērija turpinās, nekas ilgtermiņā pārlieku draudīgs un postošs nevar notikt.

Izlasīju, lasu, lasīšu #301 (28.09-08.11)

Izlasīju:

Anthony Ryan – Blood Song (Raven’s Shadow #1)

Noklausījos:

Han Yang – Colony Builders

Han Yang – Reincarnation Trials (System of Salvation)

Han Yang – Jespa: The Space Trader

Han Yang – Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy

Han Yang – My Girlfriend is a Sorceress from Another World

Plum Parrot – Victor of Tuscon #1-3

Scott Bartlett – The Ixan Prophecies #1-3

Lasu:

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #2-3

Klausos:

Plum Parrot – Victor of Tuscon #4-6

Lasīšu:

Dace Lamberga – Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20.gadsimta sākumā

Dace Lamberga – Latvijas māksla Simbolisma laikmetā

Natālija Jevsejeva – Aleksandra Beļcova

Jack Higgins, Harry Patterson – Nick Miller #1-3

Klausīšos:

Zaifyr – All the Dust that Falls #1-2

Plum Parrot – Victor of Tuscon #7-9

Anthony Ryan – Blood Song (Raven’s Shadow #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Ace Books

Manas pārdomas

10 gadīgajam Vaelin Al Sorna-m rīts sākas ar šķietami patīkamu pārsteigumu no tēva puses, ar iespēju izbaudīt ātrumu uz zirga aiz tēva drošās muguras, kas iesveļ reti negaidītu prieku pēdējos divos mēnešos pēc mīļās mātes nāves. Tomēr priekam nav lemts piepildīt Vaelina sirdi nemaz tik ilgi, kad seko teju vai nodevība no tēva puses un viņš to atstāj pie Sestās Brālības vārtiem. Tiek nodots organizācijas rokās, kuras rokās kā māls Vaelins tiks pārveidots ideālā karotājā, kaut arī sižeta gaitā šķiet jau pirms tam mantots un dabas dots Vaelinā jau mīt pat pārdabisko pusi velkošs talants.

Raven’s Shadow triloģijas pirmā grāmata Blood Song iesākas ar prologu kā priekštvēstnesi par pieturpunktu Vaelina nākotnē līdz kuram vēl 10 gadus vecajam Vaelinam tāls un grūts ceļš priekšā mērojams. Jau no pirmās dienas Vaelins un citi puikas tiek pakļauti apmācībām no skarbās puses. Neviens netiek žēlots, lai nākotnē kā pilntiesīgi Sestās Brālības biedri varētu tikt Apvienotās Karalistes (romānā vienkārši kā the Realm) armijas sastāvdaļas nāvējošākais ierocis. No biedriem, kuru vidū Vaelins pamatoti izpelnīsies līdera godu, ir gan tādi, kuru bērnība jau pirms Brālības bijusi neapskaužamu grūtību pilna, lai arī Vaelinam ne kāda rožainā, tad arī ne tik skarbi, gan tādi kā Nortaha tēls, kura tēvs, vismaz romāna pamatdarbībai aizsākoties, karaļa Janusa galmā ieņem svarīgu amata posteni.

Paralēli treniņiem un vēl jo sarežģītākajiem Pārbaudījumiem, kuru mērķis atsijāt vājākos reizēm beidzas ar daža laba puikas nāvi, ne tikai vienkārši izslēgšanu, ja Pārbaudījumu neiztur, Vaelins un reizē ar viņu lasītājs sāk apjaust lielāku sižetisko problēmsituāciju griežņus un noslēpumainos, bīstamos spēlētājus tajā. Lai arī karalis Januss un galvenokārt meita princese Lirna visnotaļ paši sevi uzskata par prasmīgiem spēlētājiem ar galvenajām lomām, tad pagaidām pirmās grāmatas ietvaros vien fonā, bet ar nojaušamām pārmaiņām par to tiek izveidotas aprises krietni bīstamākam un episkās fantāzijas cienīgi teju pārdabiski spēcīgu, ļaunas maģijas spēju pilnam naidniekam. Vien mistisks un domu virpuļu uzkurinošs (ja prāts jau nes uz bažām, tad vēl jo vairāk) The One Who Waits pareģojuma vārds tam tiek dots.

Pārbaudījumi ir bīstami un potenciāli nāvējoši, kuru vai drīzāk fonā ‘’guļošā’’ super-ļaundara pakalpiņu iecerēts upuris Vaelins kļūtu, ja ne pašam Vaelinam nepiemistu talants, kuru tas sākotnēji pat pilnvērtīgi neapzinās, bet ir gana spēcīgs, lai kā likteņa virzīts pirksts ar simboliski leģendu un mītu cienīga vilka veidolā dotu zīmi, kas sekojoši ļautu paglābties. Vien pa uzlasītai kripatai, saklausītam un izvilktam pavedienam Vaelinam ir iespēja piešķirt apzīmējumu šim savam talantam, iekšējai Asins Dziesmai, kas gandrīz bez paša gribas un iesaistes virza tā roku un zobenu tajā pret attiecīgā brīža naidniekiem. Nogalināt vai pašam mirt ir nosacītas izvēles, kas sākumā vien puikam esot nav psiholoģiski viegli un ir kā psiholoģiskais faktors, kuru katram Brālības biedram jāpārvar, bet vēlāk, ne gluži bez emocijām, jau nāk vieglāk.

Būtiski bez paša izaugsmes no puikas līdz vīram ir ciešo draudzības saišu izveidošanai ar biedriem, uz kuriem vēlākajās gaitās vajadzēs paļauties ar dzīvību. Kas vēlāk prasa emocionālus pārdzīvojumus, kad nenovēršami kādā nebūt kardarbībā rezultējas ar kāda nenovēršamu nāvi, lai kā to negribētos, lai kā censtos novērst. Vaelina gadījumā tam paveicas vienā no pārbaudījumiem iegūt visai neordināru biedru, cilvēka labākā drauga suņa veidolā. Kaut gan par Scratch nosauktajam sunim suga no tādām, kuri piemēra pēc netiek izmantoti ar nolūku vienkārši noķert kādu izbēgušo, bet gan to bez žēlastības saplosīt. Tomēr Vaelinam pieeja un cieņpilna attieksme ir gana, lai Skrečs izjustu pietiekoši lielu uzticību un lojalitāti un necenstos to kādā Vaelina nezumanības brīdī izmantot, atmaksāt par kādu nebūt pāridarījumu – atšķirībā no lielas daļas šīs sugas suņu audzētājiem.

Brālības iekš Apvienotās Karalistes kopskaitā ir sešas, un katrai no tām ir savi specializācijas pienākumi. Vieni kā Sestie ir karotāji, citi kā Piektā ir dziednieki. Bet starp Brālībām kā inkvizatoriem un par Faith sauktās reliģijas ķeceru un cita veida noliedzēju (to skaitā citu dievu pielūdzējiem) ir Fourth Order. Saistībā ar Deniers/Noliedzējiem Vaelinam pirmā puslīdz nopietnā saskare ir ziemas izdzīvošanas un izdzīvošanas Pārbaudījumiem zem klajas debess, kad vien nejaušība ļauj tam paglābt divu personu dzīvības, kad uznāk neierasti skarba sniegavētra. Vien vēlāk Vaelinam top zināms, ka nedaudz īpatnējās jaunās sievietes Sellas uzvedība bijusi šķietami dīvaina ne tikai aiz tās mēmuma. Tā tikusi medīta kā Noliedzēju ragana un īpaši bīstamu par Dark sauktu maģijas spēju piepratēja.

Bet Vaelina pieredze un saskare ir pietiekoši atšķirīga no māņticības pilno un fanātiskāk noskaņoto Faith ticības sekotāju uzkurinātajām bailēm, lai tām akli nepakļautos, lai nenedotu Sellu, tās kompanoju vai vēlāk sižetā citu Ceturto lemtam liktenim un ļoti iespējami nāvei tikai tāpēc, ka tiem atšķirīga ticība no Apvienotās Karalistes oficiālās reliģijas. Cita lieta, protams, kad pats karalis sūta Sesto un to skaitā Vaelina vadītu vienību pret Noliedzēju grupu, kuri patvērumu raduši Cumbraelin karalistē, kuras tābrīža līderi salīdzinoši atklāti mēdz izrādīt nepatiku pret karaļa Janusa virskundzību, kuri ļoti iespējami klusībā lolo cerības atgūt no tā kādreizējo brīvību.

Kā Brālības biedriem, kā Faith un Karalistes sargiem ne Sestās, ne kādas citas biedriem nav ļauta ģimenes izveidošana ne ar kādu civilo, kur nu vēl citas Brālības pretējā dzimuma (vairāk tādu starp medicīnas prasmju piepratējiem Piektājā) pārstātvjiem. Tas gan Vaelinam neliedz ieskatīties māsā Šerinā par spīti potenciālajām sekām, nākotnei, kurā tiem potenciāli liegts būt katram savā Brālībā (kā tas bijis ar Vaelina māti), bez kuras (Šerinas) palīdzības un zināšanām vēlāk sižetā būtu krietni bēdīgākas sekas. Attiecību dinamika, kura piešķir atšķirīgu niansi un saistošu tēlu raksturu daudzslāņainību, pat ja Šerinai vēlāk triloģijā lemts dzīvot vien Vaelina atmiņās. Līdzīgs liktenis, bet kā epizodes sižeta līnija pirms nopietnāka un globālāka rakstura pārmaiņām, saistās ar Nortaha tēlu, kuru itkā pārmācīt un saukt pie atbildības uzņemas pats Vaelins, kā grupas līderis, bet, kad redz reālo situāciju vaigā un uz vietas, Vaelinam jāpārskata pirms tam nospraustā apņemšanās.

Tēlu Blood Song romānā ir daudz. Ne visiem lemts būt Likteņa griežu dzirnu griežējiem, bet arī katram mazajam zobratam citu mehānismu darbībā ir sava nozīmīga un nereti neatsverama loma. Pat ja dažam labam tādam sižeta gaitā un karaļa Janusa mantas un/vai politiskās varas kāres uzsākta kara dēļ lemts mirt, tad to pienesums Vaelina pieredzē, pasaules uztveres un rakstura veidošanā ir pietiekoši būtisks.

Ja vajadzētu vilkt paralēles starp The Realm karalistēm un uz pirmās grāmatas beigās iepazīstināto Alpiran Imēriju ar mūsu realitāti tad prātā nāk Lielbritānija (kāpēc arī The Realm, kura pēc sniegtās kartes grāmatā ir kā liela sala, gribas pārtulkot kā Apvienoto Karalisti) un Francija, kas dotu labu pamatu karaļa Janusa ne visai pārdomāti uzsāktajam karam pret to, lai kādi nebūtu daiļdarba varoņa iegansti.

Autora Anthony Ryan lielisko sniegumu jau agrāk ir bijis tas gods pabaudīt citas triloģijas The Draconis Memoria pirmo divu grāmatu ietvaros. Abas turklāt attiecīgajā mēnesī no izlasītajām toreiz tālajā 2022.gadā, kā labākās esmu atzinis. 2022.gads pie izskaidrotu, kāpēc pat līdz šim brīdim neesmu pieķēries šīs triloģijas noslēdzošajai grāmaitai. Pēc cita nākamās lasāmvielas izvēles un sekojoša pārdomu raksta izveides principa vadījos. Ja ne Blood Song sižeta vērienīgums, kam autors nolemj Vaelinam iziet cauri, tad ļoti iespējami pieturētos pie tagadējā, kad sērijā uz trim grāmatām ir viens raksts.

Scott Bartlett – The Ixan Prophecies #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents ‘’Vins’’ Hašers , kad par nepaklausīšanu pavēlēm un subordinācijas neievērošanu ticis pazemināts amatā un nosūtīts pievienoties Providences kuģa ne tuvu pilna sastāva apkalpei, var justies salīdzinoši pateicīgs, ka vēl vispār tam ir karjera. Tikmēr Providences kuģis, lai arī pēc visas klasifikācijas skaitās kā super-bāzeskuģis un tā ekspluatācijas laikā piedalījies nevienā vien būtiskā kaujā, no kurām izceļama cilvēces vēsturē nozīmīgākās pret Ixa citplanētiešiem par First Galactic War sauktu karu, tad Providenci neviens vairs nevarētu saukt par pašu modernāko un vēlāmāko darba vietu, kur nonākt iekš United Human Fleet (UHF).

Autora Scott Bartlett iztēlotajā SFF The Ixan Prophecies triloģijas ievadošajā Supercarrier grāmatā varoņiem lemts dzīvot realitātē, kurā dominē korporācijas, kuru pašinterese strādāt ar jo vairāk pieaugošo peļņu no viena fiskālā perioda uz nākošo valda pāri jebkam citam. Kā rezultātā vadošākā no tām Dark Stream ir gatava iet tik tālu, tās iespēju līdzekļos un maziem, šķietami nebūtiskiem soļiem ir spējuši iegūt tādu varu un politisko ietekmi, ka to jaunais CEO Tenisens Stīls ir gatavs sarīdīt cilvēci pret citplanētiešu rasi Wing. Kamēr sekojošā konfliktā, pat ja starp abiem spēkiem izdotos drīz radīt pārpratumu skaidrību, dzīvības nāktos zaudēt pat desmitos, ja ne simtos, tūkstošos mērāmam skaitam, Dark Stream, zinot jau laikus, kas gaidāms, plūktu aizvien lielāku peļņu.

Ja šis vien nebūtu šausmu šermuļus uzdzenošs, tad Tenisam Stīlam pie Dark Stream stūres ar to nebūt nav gana. Jo, kā saka, apetīte rodas ēdot, un kādēļ gan necensties ietekmēt UHF prezidenta vēlēšanu iznākumu, atbalstot kandidātu, kura savā kampaņā plauc laurus, izmantojot populācijas alkas pēc atgriešanās pie miera, lai ne tikai jau pirmajā dienā mainītu nostāju pa 180 grādiem, bet arī censtos virzīt likumdošanas izmaiņas ar mērķi noturēties pie varas grožiem (cik nu iedomāta, ka pats tos tur) līdz mūža galam un bez kaitinošiem ierobežojošiem faktoriem. Diemžēl izpildījums vairāk liek nodomāt, ka šis attiecībā uz Dark Stream sižeta līniju vairāk ir kā politiska rakstura komentārs uz SFF fona par situāciju reālajā pasaulē, tā vietā, lai šis viss plūstoši un saprotami iederētos izveidotajā pasaulē.

Ja Tenisens Stīls būtu kā galvenais ļaundaris visas triloģijas garumā, pret kuru Hašeram ar Providences kuģa kapteini un citiem apkalpes biedriem cīnīties ar grandiozu noslēdošo kulmināciju, tad vēl būtu jauki, bet tā vietā atrisinājums sižeta problēmsituācijai par un ap Tenisenu un Dark Stream ir diezgan nekāds. Var saskatīt  Un tā vietā nāk citi tikpat neizteiksmīga izpildījuma draudi no citplanētiešu Ixa puses, kuri, lai arī cieta pamatīgu sakāvi pirms 20 gadiem Pirmajā Galaktiskajā karā, nebūt nav atstāti bezspēcīgi, lai nespētu atgūties.

Ixa vismaz nav kā bezformīgs anonīms ļaunais citplanētiešu rases veidolā (bez konkrētiem līderiem), pret kuriem attiecināt vispārējus stereotipiskus raksturojumus, pat ja propagandiskos nolūkos, lai sevi un citus noskaņotu, tādi ir nepieciešami. Tā vietā atklājas gan cilvēces, gan vingu un citu zināmo eksistējošo citplanētiešu izdzīvošanas interesēm krietni satraucošāks ir fakts, ka Iksus kontrolē un vada viens liels super-spēcīgs Mākslīgais Intelekts Boksa. Izskaidrojums tā izcelsmei, kur, kad un kā spējis vispirms tikt radīts un sekojoši audzēt spēku, lai būtu drauds cilvēcei, ir tālu no tāda, kas sniegtu līdz galam apmierinošas atbildes, kuras nespēj uzlabot un sniegt cerēto reakciju, kad vēlāk seko lielie pavērsieni ar tālejošākām sekām pat pēc triloģijas noslēguma, par kuram tad citkārt varētu ar lielāku interesi spekulēt.

No tēliem ne Hašeram, ne Kīzam, ne kādam citam vairāk vai mazāk no galvenajiem tēliem esošajiem neizdodas ilgtermiņā no sērijas sākuma līdz beigām radīt gana labu iespaidu, radīt līdzpārdzīvojumu to gaitām un likt ar nepacietības pilnu interesi gaidīt turpmāko notikumu attīstības gaitu. Tādu neizdodas radīt ar Vincentu Hašeru no visiem UHF rindās pirmais izrāda iniciatīvu par noderīgiem un cieņas vērtiem sabiedrotajiem uztvert vispirms vingu, vēlāk arī citu citplanētiešu tēlus un nebūt pret tiem rasistiski naidīgs vien to atšķirīgās piederības dēļ. Diži labāk šajā ziņā nesokas arī ar kapteini Kīzu, kura līderības principiem uz Providences esošie ir gatavi sekot, kad nākas ne tikai vārdiski iebilst pret korporatīvās korupcijas ietekmi arīdznan UHF militārajā organizācijā. Tādi gan nav visi, ar ko tad saistāma dumpja mēģinājuma sižeta līnija.

Labi, ka tīras nejaušības dēļ sanāca noklausīties Spacers desmit grāmatu sēriju, kura hronoloģiskā ziņā publicēta vēlāk par The Ixan Prophecies, pirms pieķēros klāt šai. Citādi iespaids par autora prasmēm izveidot labu un baudāmu stāstu ar saistošiem varoņiem būtu diametrāli pretējs, kam par labu nebūt nenāk loģistiskā veida jautājum – kur, kas notiek, kā gan Providence vai kāds cits kuģis, tēli spēj ar nepieciešamajiem resursiem sevi apgādāt utml. Vairākkārt ir saskatāmas līdzības starp abām sērijām, kuras vēlāk sarakstītajā ir ar vienkārši labāku, aizraujošāku un saistošāku izpildījumu veiktas.

Plum Parrot – Victor of Tuscon #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kārtējā ikdienišķā atgriešanās mājās pie vecvecākiem Viktoram Sandevalam uz neatgriešanos sagriež pasaules kārtību kājām gaisā, kad kāpiens pāri slieksnim liek tam attapties Fanwath fantāzijas pasaulē pilnā ar mošķiem. Lai nebūtu garlaicīgi jau no pirmajiem mirkļiem, iemesls, kāpēc Viktors vairs neatrodas uz dzimtās Zemes, sasaistās ar tā tūlītēju nonākšanu verdzībā un nosūtīšanu uz gladiatora tipa cīņām.

Tas, ka Viktoru nav skārusi kāda pēkšņa liga vai halucināciju lēkme, noprotams jau no pirmajiem mirkļiem, redzot ap sevi ne vienu vien līdz šim tikai fantāziju daiļdarbos un filmās sastopamus mošķus, bet ilgi pārdzīvot nav laika, ja vien nav pašnāvnieciska vēlme papildus visam arīdzan atvadīties no dzīvajos esošajiem. Viktoram, kā jau galvenajam sērijas varonim, vismaz paveicas ar celles biedriem, kurā tiek iesviest. Kā rezultātā Irelas un Vulu tēli kalpo gan kā labs informatīvais avots par un ap Enerģiju ar lielo burtu, jo tiek izmantota autora MC Gallup ar pseidonīmu Plum Parrot izveidotajā LitRPG fantāzijas subžanra maģijas Sistēmā, kā arī dod citus noderīgus padomus, kuri palīdz pārciest pirmās dienas un nedēļas un sasniegt periodu, kad drīzāk citiem jau jāsāk raizēties par savu drošību un dzīvību, esot ienaidnieku pusē.

Nevarētu teikt, ka, pirms nonākšanas Fanvatas pasaulē, Viktoram būtu diži daudz, par ko dzīvē sūdzēties. Vienīgi, ka labprātāk pie vecvecākiem tikai ciemotos, bet realitāte ir nedaudz sērīgāka un abi vecāki (māte sāpīgāk vispirms) ir miruši. Tas šķiet puisi nebūt nav ne salauzis, ne iedzinis kādā nebūt depresivitātes stāvoklī, bet ir spējis iekšējo dusmu jūru novirzīt produktīvā virzienā, nodarbodamies ar grieķu-romiešu tipa cīņas sportu. Sports, pie kura pēdējā laikā gan pieturējies, jo pārāk labi padodas un citi būtu šokā, ja pamestu, bet, kas lieti noder tagad, kad no iegūtajām prasmēm gan pirms tam, gan tagad pie saņemtajām sākuma visnotaļ augstvērtīgajiem starta statiem un atribūtikām (atgādinājums, ka Viktors ir galvenais tēls) ir atkarīga viņa dzīvība.

Pirmie nopietnie, ja neskaita tādus sīkumus, kā cīņas uz dzīvību un nāvi, citu alkatīgās naudas un izklaides vārdā, noris teju aiz tā, ka Viktoram pat pārāk labi padodas izdzīvot un tābrīža saimnieks iekārto cīņā pret ne tās zemākās kārtas noziedznieku – tā teikt, ja Viktors uzvar, tad vainīgs un nāvessods, ja izdzīvos, tad brīvs no sodiem par izdarīto pārkāpumu. Paredzami Viktoram tiek uzvaras lauri, bet reizē nepateicības alga ar galamērķi nu jau Great Bone raktuvēs, kur tiek pierīkots pie komandas, kurām uzdots pārbaudīt nereti mošķu pilnus tuneļus, pirms tajos dodas citi klaušu tipa strādnieki.

Victor of Tuscon sērijā bez Enerģijas kā burvestību darbinošais faktors būtisks ir no indivīdam piemītošās Spirit Core/Gara Serdes, kas Viktora tēla gadījumā ir dominējošais Naids. Ne reizi vien puisi izglābj ārkārtīgais spēka un muskuļu masas palielinājums, tik tas mīnuss, ka vienmēr pastāv risks sevi spēju pielietošanas laikā tik tālu pazaudēt, ka var nākties ciest par sabiedrotiem sauktiem tēliem. Tomēr bažām vai bailēm vien trešās Spirit Hunter grāmatas ietvaros sāk augt kājas, kad atklājas jo jauni un jo lielāki Viktora Serdes aspekta talanti, no kuriem Bailes pārsteidzošā kārtā ir pat ar lielāku jaudu nekā Naids. Baiļu aspekts gan uztverams no skatpunkta, kurā par spīti raizēm un bažām, pirmkārt jau par citiem, Viktors neļaujas, lai bezdarbībā sastingtu, bet tā vietā metas briesmām tieši rīklē. Fakts, kas virza sižetu raiti uz priekšu.

No citiem izceļamajiem tēliem, kā pirmo noteikti jāatzīmē laimīgā kārtā atrasts medaljona amulets un intelektuālais konstrukts Gorz iekš tā. Pieļauju, ka vēl dažus gadus agrāk nebūtu tāda asociācija tā uzreiz izveidojusies, bet tagad gan sarunās ar Viktoru Gors brīžiem liek iedomāties par tādu kā Mākslīgo Intelektu, kurš vismaz šajā versijā ir labvēlīgi noskaņots pret tā jauno īpašnieku. Gora iekšējā atmiņa, tam pieejamā zināšanas, kuras gan pats tā vienkārši nevar iegūt, ja neeksistē IT sistēmas, gan par maģijas Sistēmu, gan tam pieejamās kartes un daudz kas cits noderīgs ļauj Viktoram rast izeju no problēmsituācijām, kuras citkārt beigtos krietni bēdīgāk.

Tikpat bēdīgi un vēl trakāk klātos bez raktuvēs iegūtas sabiedrotās Theilas, kuras humanoīdais un fiziskās realitātes taustāmākais veidols (šeit gan nebūs runa par romantiskā sižeta līnijas mājieniem). Tā pierāda sevi par gana uzticamu sabiedroto, lai pēc viena otra iepazīšanas Raktuvēs, to ņemtu talkā turpinājumu piedzīvojumos, starp kuriem Theila pati ne bez pašas pieļautām kļūdām uz mirkli kļūst par raižu galveno vaininieci. Tā teikt problēma no nekā, kuru atrisināt neklājas nemaz tik viegli, bet Viktors gods godam vēlāk to nebāž degunā ar ‘’es taču teicu’’ tipa attieksmi.

Naids, Iedvesma (kā otrs par affinity saukts Gara Serdes sižetā gaitā iegūtais talants) un Bailes vien pavirši ieskatoties, līdz galam neiedziļinoties varētu šķist, kā kaut kas uzreiz labs vai ļauns. Šajā ziņā varētu to uztvert, kā ideju par domu, ka instruments pats par sevi ir tikai tik labs, cik tā pielietotājs. Sevis izpratne, lai sekojoši nekaitētu ne sev, ne sabiedrotajiem (tā vietā rastu spēku iespējā paļauties uz sevi un draugiem), bet tieši liktu trūkties naidniekiem, no kuriem pirmie ir vien kā iesildīšanās pirms turpinājumos noteikti gaidāmi nopietnāki izaicinājumi.

Ak, jā! Gandrīz aizmirsu par ilustrāciju vākos redzamajam tēlam esošo cirvi – Viktora galveno cīņas instrumentu, kuru pirms tam tā agrākais īpašnieks nav spējis atslēgt līdz galam, bet izrādās ierocis (atbilstoši nosaukts par Lifedrinker, un, protams, tiek uzrunāta sievietes dzimtē) ar īpašu talantu, ka Theilai ne reizi vien gandrīz labestīgā greizsirdībā jāaizrāda, cik ļoti Viktors to apčubina. Saikne starp abiem, kas uz mūžu un kura noteikti jātur goda vietā, sekojoši ļaujot plūkt augļus kritiski svarīgos momentos.

Laba un gara (cerams lieki neizstiepta) fantāzijas sērija, kurā piedzīvojumi pirmo trīs grāmatu laikā virknējas ar domu un pamatu (ar reti vien epizodiskiem piedzīvojumu fragmentiem), ko autors ceru spēj arī turpinājumos saglabāt. Vienīgi, ka lielais piedzīvojumu sižets, uz kuru Viktors trešās Spirit Hunter sākumā tiek pierunāts, turklāt no tēla, kura vien nesen par naidnieku bijusi, līdz grāmatas beigām tā arī nepienāk. Turklāt noslēgums tāda veida, kas liek apšaubīt, vai maz pienāks tāds brīdis.

Han Yang – My Girlfriend is a Sorceress from Another World

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jaunajam Markam nospraustais mērķis, uz kuru tiekties ir viens, pabeigt mācības un uzsākt labi algotu darbu jau pirmajā dienā un ar vēl labākām izaugsmes iespējām, kura sasniegšanas ceļā darbs diennakts Pete’s Pancake’s ēstuvē ir vien kā peļņas avots. Piedevām naktsmaiņas, kurās lielākoties nenākas noņemties ar lielu cilvēku plūsmu, var nodoties mācību procesam, jo kā nekā miegs pārsvarā domāts vājajiem laika šķiedējiem. Tomēr tieši viena tāda ikdienišķa rutīnas darbadiena ēstuvē, kad pa durvīm ienāk skaistule, kurā Marks ieskatās jau pēc pirmā acu uzmetiena, turklāt vēl ar asiņojošu brūci, Marks pat ne ar mazāko prāta aizmetni nevarēs iedomāties, cik ļoti viņa dzīve līdz ar to izmainīsies.

Ideja un pirmā galveno tēlu sastapšanās aina autoram Han Yang un līdz ar to lasītājam laba un ļoti skaidra, diemžēl to pašu nevar teikt par tālāko izpildījumu, kad stāsta sižetā tiek ievīti ne vien fantāzijas elementi, bet arīdzan lielā problēmsituācija, kuras atrisinājumu, Zemes un lai nebūtu garlaicīgi arīdzan paralēla Visuma dvīņu planētas glābšana, no lielo, slikto tēlu ļaunajām mahinācijām.

Iniciāli gan Marks var gozēties domās par skaisto dāmu, kura mistikas pēc uzstāj uz iesaukām – tai tiek Coffee, kamēr pašam ne visai glaimojošs Soft Hands, no kura tad varētu attīstīt kādu nebūt romantisko fantāziju, jo kā nekā īsās, vien 264 lpp grāmatas nosaukums jau saka priekšā, ka Marks sevi nemāna, kad interpretē signālus un mājienus sev par labu. Problēmas sākas, kad Coffee tikpat pēkšņi, kā uzradusies, nozūd, lai atkal un šoreiz jau krietni nopietnāk savainota uzrodas pie Marka īres dzīvokļa durvīm, lai arī nav bijis momenta, kad Marks tai atklātu savu adresi, vismaz ne uz lapaspuses.

Visi Marka pamatotie uztraukumi par tās (atklās savu vārdu kā Esija, saīsinātu versiju, kurai dod priekšroku, no Esmeraldas) veselības stāvokli tiek viegli noraidīti ar frāzi, ka līdz rītam būs sevi izdziedējusi, un to, ka Marka dzīve nekad vairs nebūs kā agrāk, tikai pastiprina, kad nākošais rīts pēc iejūtīgi un saprotoši dodas iespējas, tiek iztraucēts ar slikto tēlu sūtītiem pakalpiņiem. Pakalpiņi vai drīzāk slepeno dienestu aģenti, kuri visdrīzāk akli uzticas saviem priekšniekiem, kuri savukārt paši diez vai līdz galam izprot, kur iepinušies un uzticas Zemes dvīnes planētai Makso.

Makso planētu autors gribējis padarīt atšķirīgāku no Zemes, piešķirdams tai matriarhālu sabiedrību ar ne tikai vienkārši apgrieztām lomām un spēka pozīcijām (sievietes tās, kuras lielākoties muskoļotākas), bet arīdzan tādu sabiedrību, kurā vīrieši noteikti tiek uzskatīti par otršķirīgāku sabiedrības sastāvdaļu un nereti ir tie, kuri tiek paverdzināti. Gana lieki samudžināti arī no Makso puses tās līderu ieganstu un motivāciju iemeslos, kādēļ tie uzsākuši savas mahinācijas, ja vien nereducē to uz, jo ļauni un grib papildus cilvēkresursus savai verdzības sistēmai.

Esijas pieredze uz Zemes, saskarsme ar tās sabiedrības modeli ir likusi būt diametrāli pretējās domās, bet veids, kā šo informāciju autors izvēlas lasītājam tapt zināmu, drīzāk izrauj no dinamiska sižeta raita plūduma. Tā arī slikts stāsta manierisms atgadās jau pie grāmatas beigām, kad autors izdomā pirmoreiz pieminēt Esijas sabiedrotos jau no tās pirmsākumiem cīņā pret slikatjiem. Ja jau tie tik svarīgi, tad, kur tie agrāk bijuši. Moments, kas atkal vienkārši jāpieņem un jālaiž pāri. Informācijas izgāztuves gari ekspozīcijas momenti atgadās arī citos pasaules uzbūves aspektos vai līdzīga tipa nevajadzīgi izstieptas epizodes, kuri ne reizi vien tik īsā grāmatā atkārtojas un tādēļ ir jo uzkrītošāki, un kuri ar neko citu līdzvērtīgi labu netiek kompensēti.

Bieži vien arī jāpieņem notikumu gaitas loģika vai tieši pretēji to attīstības sekvences trūkums, un ar ‘’tā vienkārši ir’’ tik jāturpina uz priekšu, jo grāmata tāpat nav diez ko gara. Labi saskatāma iniciālās ainas ideja, kuru drīzāk derētu izvērst vien kā īso stāstu un ne vairāk. Pēdiņās interesanta izvēle ierindot subjektīvi sliktākās kā pirmo un pēdējo audio grāmatu omnibusa izdevumam, kura ietvaros noklausījos šo un deviņas iepriekš bloga pārdomu rakstos minētās grāmatas, kas grāmatu/romānu gadījumā vēl nekas, bet krietni sliktāk, ja līdzīgi gadītos īso stāstu un noveļu krājumā.

Han Yang – Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Būt par jauno magu un burvju Heksarajas akadēmijas dīnu varbūt tikai no malas un uz papīra varētu šķist kaut kas vienkāršs, kas nelauž kaulus, bet galvenais varonis dīns Dominic Hawthorne noteikti apliecinās, īt īpaši pēc šīs grāmatas sižeta, kas pat neaptver pilnu mācību gadu, ka realitāte un citu iedomātais ļoti bieži ir pat ļoti patālu viens no otra.

Ja ar neko citu, tad šis pirmkursnieku (kopā trīs mācību gadi) izceltos pats par sevi, ka starp jaunajiem censoņiem ir neviens cits kā pats Orion karalistes kroņprincis Eliss Fultons. Tomēr, kā pirmais no visiem izceļas pavisam cits skolnieks, vai konkrētāk izcelšanos vispirms aizsāk attiecīgā skolnieka tēvs, kurš pilnā sašutumā, pavēloši un agresīvi vēršas uzreiz pie dīna, kad tā dēls Džeremijs nav starp tiem, kuri tiks uzņemti. Tā huligānisko bravūru, no kuras vismaz grāmatas sākumā mācījies arī Džeremijs pat neattur fakts, ka tā dēls acīmredzami nav izturējis iestājpārbaudījumus. Tā teikt, ko gan neatrisināsi ‘’padaloties’’ ar naudas līdzekļiem. Lai arī tas dīnam Havtornam nebūt netīk, tad skolas uzturēšanas izmaksu dēļ nevar un nedrīkst atteikt, kad summa tiek paaugstināta, lai puikas tēvs panāktu savu.

Bet ar dēla iedabūšanu skolā, kā rādīs tālākais sižets, tēvs nebūt nav rīkojis ar domu izdarīt ko labu dēlam. Ar to iekš Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy tiks sasaistīts galvenā, bet fonā paturētā, ļaundara pavisam noteikti mistiskais un samaitātais plāns. Diemžēl tēva acīs Džeremijs būs vien kā instruments, kuru un rezerves variantā, ja vajadzība spiedīs, arī jebkuru citu izmantot, lai tikai censtos panākt tam vēlamo rezultātu, kuru īstenošanas spiedienu un metaforisko karsto elpu pakausī viņš pats sāk izjust jo akūtāk.

Džeremija tēvu būtu grūti ierindot jebkāda veida labo vecāku sarakstos un pats Džeremijs kā tēls līdz ar to nav diez ko patīkams. Tomēr viss nav zaudēts, jo tā vien šķiet, ka attālums un laiks, plus jaunieša paša laicīgi pamodušamies sirdsapziņas balss izrādīsies gana spēcīga, lai saņemtu drosmi un sāktu par savām vēlmēm pastāvēt, par spīti tēva huligāna retorikai. Izaugsme, ar kuru gan nevarēs lepoties abi Džeremija drīzāk par drauģeļiem saucamie tēli Tods Everests un Ričijs Brants.

Šo, tādu kā centrālo problēmsituācijas sižetu, kuram būtu lielāka nozīme, ja eksistētu kāds turpinājums, papildina daudzi citi un pārsavarā saistoši mazie sižeti, kuri aizņem dīna Havtorna dienaskārtību akadēmijas vadīšanas procesā. Būtu tas kāds students, kurš, izjusdams spiedienu iegūt tās labākās sekmes, nepārdomāti mēģina zagšus priekšlaicīgi iegūt gaidāmā testa atbildes, vai trešā kursa studente, kurā tā vien šķiet varētu būt ieskatījusies nevienā citā kā pašā dīnā, par ko liecināt to nejaušās sastapšanās, kuru biežums varētu likt sākt domāt, ka tās nemaz tik nejaušas no studentes puses nemaz nav. Tā arī interesants mini sižets saistīts, kad, gatavojoties skolas festivālam, Havtorna uzmanība tiek pievērsta faktam, ka festivālam paredzētie materiāli ir no brenda, kuru pat nemaz neatpazīst, un nav vajadzīgs ilgs laiks, lai pamanītu tā būtiski zemāko kvalitāti. Itkā nekas ārkārtējs un nebūtu pirmā reize, kad citi akadēmijas valdes biedri dažā labā jautājumā, kā līdzekļu ietaupīšana, nekonsultētos ar dīnu, bet, kad incidents atkārtojas un nepamanītam tam būtu jau studentus apdraudošākas sekas, faktu vairs nevar atļauties ignorēt.

Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy sižetu par galvu reibinošu, piepildītu ar pasaules kataklizmiskiem ļaundariem nenosauksi, bet tādi nav vajadzīgi, lai arī šāds maģijas skolas/akadēmijas fantāzijas romāns būtu lasītprieku radošs. Tam noteikti arī nāk par labu, ka autors Han Yang ir izvairījies no YA subžanra, kuru šī subžanra autoriem tik ļoti patīk izmantot, un tā vietā galvenais varonis ir ar krietni lielāku dzīves pieredzi.

Han Yang – Jespa: The Space Trader

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējos 10 gadus kādreizējais baņķieris un karjerists Albert Mead ir pavadījis uz tirdzniecības un dažādu citu lielākas un ne tik lielas peļņas nolūkos nopirkta Jespa kosmoskuģa, kurš pats kā tāds vēl vismaz savas divas desmitgades vecāks ražojums. Alberts varbūt nevar lepoties ar galvu reibinošiem apgrozījumiem, bet ar jau pieaugušu meitu Moniku, kā vienu no apkalpes, pavisam noteikti dienas beigās apmierinātāks par paveikto.

Džespa kuģis, lai arī ir daža laba acīs jau par vecu saucams, tad ir būvēts vēl salīdzinoši agrīnā kosmosa apguves periodā, kad ne viens vien toreiz būvēts kuģis aprīkots ar tagad vairs neeksistējošām opcijām, kuras pieredzes gaitā dažādu iemeslu  dēļ, to skaitā neekonomiskām, atzītas par nevajadzīgām, bet kuras pirātu vai vienkārši kriminālāk noskaņotu personāžu acīs Džespu padara par visai iekārojamu kumosu. Tik ļoti, ka Albertam paspējusi izstrādāties veselīga paranoja un skepse uzņemt jaunus komandas biedrus, jo vēl salīdzinoši nesena pagātne ir mācījusi, ka pat šķietami uzticams komandas biedrs var izrādīties rūdīts blēdis, kurš vismaz īstermiņā spēj piemānīt arī kuģa Mākslīgo Intelektu Linu.

Bet, lai kā nebūtu, visus darbus pašam vai kopā ar tiem, kuri par uzticamiem atzīti, vieniem nepaveikt. Kā rezultātā ir vajadzība riskēt un nolīgt jaunu darbinieku, kuru visu kandidatūru augšpusē pavisam neuzkrītoši uzlikusi meita. Lai arī potenciālais kadrs vārdā Tartov pēc visiem inženiera kritērijiem atbilstu viņa prasībām un Džespas vajadzībām, tad Alberts nevar neievērot acīs krītošu faktu attiecībā uz jaunā puiša pagātnes datiem vai to trūkumu. Kādi ir puiša noslēpumi, ka tam oficiālā kārtā tikusi piešķirta pavisam jauna identitāte? No kā slēpjas vai varbūt ko tādu pastrādājis (laikam jau labā ziņā), ka tam šādi kāda oficiāla lemtspējīga instance to piešķīrusi?

Autora Han Yang romāna Jespa: The Space Trader izveidotajā pasaulē reāli ir vien izvēle starp divām – amerikāņu izcelsmes USF un ķīniešu CF. Divas lielas supervaras, citi sižeta gaitā netiek pieminēti, kuras savu dominanci spējušas pārnest arīdzan ārpus Zemes robežām. Albertam ir bijis tas talants, lai spētu starp abiem spēkiem izlaipot un noturēt kuģi pie dzīvības, laicīgi mainot nolietojušamies detaļas, bet uzsvars liekams uz  kuģa noturēšanu darbspējīgā stāvoklī un ar katru dienu un nedēļu jūtamāka ir nepieciešamība pēc ekstensīvākiem uzlabojumiem. Vispirms tikai USF un CF ir uz pārmaiņu sliekšņa, kas dažam izmanīgākam var solīt labus ienākumus uz citu rēķina, bet, kā būtiskākais pavērsiens grāmatas darbībā seko ar divu citu super lielvaru iepazīstināšanu sižetā, kuru citplanētiskā izcelsme izmaina pilnīgi visu līdzšinējo dienas kārtību.

Pati par sevi ideja nemaz nav peļama, bet pavērsiens tiek iesākts ar visai pagaru informācijas gūzmas izgāšanu, kuru tikai jo vairāk pastiprina, ka abām citplanētiešu pusēm ir neskaitāmas pakļautās rases. Kamēr visu to izskaidro un varoņiem top vairāk vai mazāk skaidrs, kas ar tiem sagaidāms, kādi ir Džespas kapteiņa Alberta plāni šajā visā un sekojoši, ko pašiem iesākt, kur nu vēl lielā ģeopolitiskā bilde ar USF un CF, lai intriģējošais sākuma SFF stāsts tajā visā diemžēl sāktu manāmi pazust un izbalēt.

To vismaz spēj puslīdz labi kompensēt galveno varoņu ansamblis. Sākot ar pašu galvenāko Albertu Mīdu un kādu gan iemeslu pēc viņš nomainījis pirms tam tik ienesīgu un daudzsološu karjeru, gan MI/AI Linu, kuras autonomijas līmenis un spēja lemt pašai par sevi bez dižiem ārējiem ierobežojošiem faktoriem ne visiem intelektiem ir pa spēkam, un bez kuras pret briestošajiem citplanētiešu draudiem izredzes visticamāk būtu krietni šaubīgākas, kā arī, protams, bez skatuves gaismas un uzmanības neiztiek pārdomu raksta sākumā pieminētais Tartovs. Plus visus šos tēlus papildina gana daudz citu raibu tēlu plejāde, no kuriem viena daļa visai ātri vairāk kā dubulto pirms tam mazo Džespas kuģa apkalpes komandu.