Arwen Elys Dayton – Seeker #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Delacorte Press

Manas pārdomas

Kopš mazotnes Quin Kincaid ir alkusi dot zvērestu, lai tad kļūtu par leģendām apvīto Seeker, lai varētu pati nodoties mītiskajiem piedzīvojumiem, kurus kopš bērna kājas tās drauga un apmācību biedra Shinobu tēvs Alisters tiem abiem un vēl trešajam pulciņa biedram Džonam pie ugunskura pēc nogurdinošas dienas stāstījis. Vien uz fantāzijas lidojums nācies paļauties, lai sevi ieceltu blakus pasakainojus agrāko Sīkeru piedzīvojumos, bet nu pienācis laiks, lai paši varētu sākt lauzt savu ceļu, lai paši varbūt pat spētu paveikt ko apbrīnai līdzvērtīgu, lai vēlākās paaudzes stāsti pie ugunskura būtu tieši par viņiem.

Diemžēl kā pašai galvenākajai varonei Kvinai, tā tās abiem kompanjojiem nākas krietni aplauzties ar skarbo un rūgto realitāti, jo jau labu laiku kā pēdējo eksistencē palikušo Sīkeru līdera un pie reizes Kvinas tēva Briac vadībā esošie Sīkeri neizpilda varoņcieņpilnus labos darbus, kuros aizsargātu vājos un mazāk aizsargātos, kuros ļaundariem nāktos bailēs drebēt.

Agrākais ‘’Tirāni un ļaunuma pārstāvji/darītāji piesargieties’’ sauklis, kā varētu iztulkot Seeeker organizācijas moto ir ne tikai palicis pagātnē, bet tie paši tā vien šķiet nu pieliek roku, lai citu pasūtījumdarbu labā veiktu uzbrukumus, galināšanas un atentātus. Bet Briaks, kurš pats par sevi ir ļoti labs ļaundara personāžs un nebūt nekautrējas no tam piešķirtās lomas, tomēr nav visa ļaunuma sakne. Tā ir jāmeklē starp vēl citiem par Dread nosauktiem, kuri gan nebūs reiz kuplā skaitā esošie Sīkeri ar veseliem deviņiem namiem, kuri tad izkaisīti pa visu pasauli, bet vien uz rokas pirkstiem saskaitāmi jau no laika gala.

Dredi, sērijai aizsākoties, vēl vairāk kā Sīkeri stāv nostatus no ikdienas pasaules ritējuma. Tiem itkā piešķirts vien sīka loma novērot Sīkerus to gala pārbaudījumā pirms tie dod zvērestu, lai dotu savu verdiktu un spriestu, vai attiecīgais censonis spējis pārvarēt uzdoto pārbaudījumu gana labi, lai tiktu ļauts kļūt par Sīkeru. Drediem pat sākotnēji nav doti kārtīgi, personificējami vārdi, bet vien Old, Middle un Young Dread. Ar itkā skaidri nodalītu hierarhiju vien pēc vecuma, bet to starpā valdošais spēku un varas jautājumus ir pavisam cita lieta. Īpaši, ja vienam no tiem, Vidējam, jau no bērna kājas ir bijušas izteikti vardarbības un varbūt pat agresīvi psihopātiskas tendences apvienojumā ar gana labu aktiera talantu, lai to noslēptu no vecākiem.

Kā jau piederas pie Young Adult kategorijas fantāzijas darbam, tad galveno labo varoņu trio paralēli sižetiskajām problēmsituācijām, kuras nāk līdzi netīkamajām atklāsmēm, tiek pievienots arī romantiskās sižetlīnijas aspekts. To tikai vēl vairāk saduļķo, kad Kvinas sākotnējā romantiskā interese Džons, sāk parādīt savas personības netīkamo pusi, kuru līdz šim tik labi sanācis noslēpt. Ja Briaka gadījumā tēls vairāk vai mazāk labprātīgi un no paša izvēles aizsācis izvēļu ceļu, kura atrodas, tad Džona gadījumā situācija ir krietni atšķirīgāka, kur liela nozīme ir pat ļoti traumatiskai bērnības pieredzei, kad nākas kļūt par Briaka un Vidējā Dreda sarīkotam uzbrukumam, mātes slepkavībai.

Tikmēr pašu Džona māti, tās novirzi no loģiskās domāšanas un saprāta, uzsēšanos uz atriebības kara takas, kas drīzāk tikai saēd pašas sirdi, noliekama pie pieminētā Vidējā Dreda un viņa mahinācijām. Atklāsmes un pavērsieni sīkāk par Dredu izcelsmi un būtību gan atņemtu no stāsta lasītprieka un sniegtā gandarījuma, bet lieki teikt, ka Vidējais bija dzimis, lai kādā nebūt veidā kļūtu par ļaundari neatkarīgi no laika un vietas pasaulē.

Kā sava veida prestats Džonam ir otrs puisis Šinobi, kurš savu romantisko simpātiju pret Kvinu ir turējis ciešāk sirdij, bet uzturējis pie siltuma kaut arī tie skaitās attāli radi. Šī tēla aktivāka un saistošāka izpēte jūtamāka sākot ar otro Traveler romānu, kurā tam lemts cīnīties un mēģināt pretoties opija atkarībai, kura ļauj paglābties no realitātes, kuru ne vienmēr ir vēlme skatīt vaigā un risināt.

Ir elementi un to izpildījums autores pirmajā publicētajā fantāzijas sērijā, kas liktu pārbaudīt, ka tā ir pirmā un nebūt par to pārsteigtam. Tā pirmais un pats uzskatāmakais ir saistīts ar šķietami viduslaiku vidē dzīvojošajiem un trenētajiem Sīkeru trio varoņiem, bet tad bez dižiem paskaidrojumiem seko modernu tehnoloģiju pieminēšana vai atsauce, piemēram, uz Mikelandželo darbu iepazīstināšana ar pasauli. Atliek vien lasītājam pašam likt kopā uzzinātās informāciju druskas vienu pie otras, lai censtos šo divu dažādo un tik atšķirīgo pasauļu eksistences salikt kopā. Ja ir izturība un vēlēšanās, tad process, paralēli citām sižetlīnijām, noteikti piedot papildus intrigu, bet tikpat viegli var saprast arī tos lasītājus, kuriem ar to būs gana, lai ‘’netērētu laiku’’ ar turpinājumiem pēc pirmās grāmatas.

Bez piemēriem ar TV iekārtām vai pat lidojošām mašīnām, ir arīdzan Sīkeru gadījumā krietni būtiskāki ieroči un artefakti Athame akmens dunču veidolā. To funkcionālās iespējas bez prasta ieroča atvērt portālu uz stardimensionālu telpu sauktu vienkārši par There un no Turienes spēja atkal tikpat kā teleportēties citviet pasaulē pats par sevi jau ir autorei uzteicamas fantāzijas veikums. Bet tas nebūt nav viss, kur athame dunčiem līdzās nāk vēl prāta spēju un to modernajā versijā sekojoši arī dzīvību atņemošs Disruptor šaujamierocis, Focal ķivere, kura Turienē ļauj nepazaudēt fokusu un nepazust dimensijā bez laika. Visu trīs un vēl citu tehnoloģisko brīnumu eksistence liek atgriezties pie jautājumā, kā gan kāds būtu spējis radīt tādus brīnumus viduslaiku vai pat vēl senākā pagātnē?

Kaut arī Seeker triloģiju nevarētu pieskaitīt pie automātiski rekomendējamiem darbiem, bet drīzāk ierindas fantāzijas, tad ir arī momenti, kuros autores izpildījums un proza ir pat ļoti baudāma, ka biški žēl, ka nav nekas cits, ja neskaita vienu standalone tipa (arī YA) romānu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #297 (15.06-05.07)

Izlasīju:

NisiOisiN – Bakemongatari, Part 3 UN Kizumonogatari

Noklausījos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Matthew Wolf – The Ronin Saga #3-4

Lasu:

Arwen Elys Dayton – Seeker #1–3

Klausos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Lasīšu:

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3

Klausīšos:

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

Version 1.0.0

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

Matthew Wolf – The Ronin Saga #3-4

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ronini reiz autora Matthew Wolf radītajā The Ronin Saga sērijas pasaulē mita vien leģendās un mītos, kurus viens otram cilvēki drīzāk bija gatavi čukstus stāstīt, jo pat vārda ‘’ronin’’ pieminēšana netika uzlūkota pozitīvā gaismā. Bet ar sērijas pirmajām divām un vēl jo vairāk šiem diviem turpinājumiem, to salīdzinoši sliktais vārds un slava, ar kuriem nācies ieiet vēsturē, ja galvenajam varonim (itkā) Greja un citiem labajiem varoņiem būs kas sakāms, noteikti tāda ilgi nepaliks.

Ja vēl sērijas ievada The Knife’s Edge un Citadel of Fire savā starpā vairāk saista notikumi no vienas uz otru, tad sērijai progresējot iespaids ir jo mazāks. Nevarētu gan pārdroši apgalvot, ka Bastion of Sun un Tides of Fate būtu pielīdzināmas individuālām (standalone) tipa grāmatām, bet nav arī gluži tā, ka vienai būtu neapšaubāma un nepārprotami saskatāma ietekme uz nākošo.

Jau otrās tulkojami Uguns Citadeles grāmatas nosaukums attiecināms uz Roninu elementa (iedalīti ne tikai klasiski uguns, zeme, ūdens un vējš) nominālo pilsētu, kurā tad arī notiek grāmatas sižetu pamatdarbība, tad attiecīgi uzmanības centrā trešajā turpinājumā nokļūst Vastera jeb City of Sun. Saules un gaismas elementa titulpilsēta, kura gan pēdējos gados piedzīvo šķietami nenovēršamu pagrimumu, kura novēršanu ne tās valdnieks lords Nolans, ne viņa meita Andželīna, ne kāds cits nespēj novērst.

Kā reprezentatīvais elements, lai atspoguļotu to, kas līdz šim devis Vasterai izaugsmes spēku un cerību ir Saules/Gaismas zobens, kurš neizskadrojamā kārtā pazudis vai drīzāk nozagts, kura vien vājš un agri vai vēlu savu spēku zaudējošs aizstājējs ir zobens ar Makembriela vārdu. Tad nu lūk viena no sižetlīnijām grāmatas ietvaros ir šī maģiskā zobena atgūšana, kuru lords Nolans uztic Grejam, tā kompanjoniem un drīzāk nu jau par draugiem saucamajiem personāžiem Eivai un Dariusam.

Diemžēl cerības, ka viens vai pat abi turpinājumi būtu vismaz maķenīt labāki par iepriekšējiem diviem, netika ne tikai attaisnotas, bet visi negatīvie iepriekšējā rakstā pieminētie un nepieminētie aspekti konsekventi ievēroti arī šajās divās. Sērija nebūt nevar sūdzēties par tēlu skaita trūkumu, bet starp tiem, lai kādu atmiņā pozitīvi paliekošu varētu izcelt, būtu krietni jāpiedomā. Ir daudz mazu, sīku un lielajā sižetā nenozīmīgu tēli, kuri, cik ātri tie tiek iepazīstināti, tikpat ātri tiek labākajā gadījumā vien epizodiski vēlāk pieminēti.

Tomēr arī galvenie un galvenākie varoņi, no kuriem Grejam itkā būtu jābūt priekšplānā, vēlamo iespaidu, ka viņi tik tiešām būtu galvenie, līdz galam neiedveš. Pārāk bieži ir izvēle par labu mesties no viena skatpunkta pie otra, kur beigās ne galvenie, ne tiem pietuvinātie tēli neizbauda vajadzīgo ekspozīcijas laiku, neapaug ar gana lielu kompleksa tēla miesu uz skeleta kauliem, lai taptu saistoši un interesanti, tā vietā, lai tikpat ātri jau lasītājs aizmirstu. Bet šķiet arī autoram pielipusi vismaz tam līdzīga liga, jo, ja Citadel of Fire epilogs noslēdzas ar gana skaļu elfu tēlu grupas līderes Karilas apņemšanos darīt ko būtisku pret elfu troņa uzurpatoru, un vēl Bastion of Sun šī sižeta līnija drusku pavīd, tad jau Tides of Fate ietvaros pats vien pie beigām piefiksēju, ka no šī tēla bijis pilnīgs klusums.

Tā vietā autora un tēlu prātus pārāk nodarbinājuši citi par ļaundariem un sliktajiem tēliem saucami varoņi. Šeit gan atkal jāsaka, ka to motivācija drīzāk definējama ‘’jo tie ir ļauni ļaunuma pēc’’ un tas principā arī viss. No visiem šiem par slikatajiem apzīmējamajiem tēliem uz visas tēlu plejādes fonā izceļas viena, kura nav pat grāmatas aprakstā pieminētais, pliekanais un visādi citādi neizteiksmīgais Mathelstan tēls.

Viņa vietā krietni saistošāka izvēršas sākotnēji par Sirēnu nosauktā, kura lielāku varu un ietekmi roninu ūdens elemetna zīmē esošajā Medianas pilsētā cer iegūt izmantojot savas spējas iekļūt savu noskatīto upuru galvās, iesēt to prātos koruptīvas domas, kā rezultātā pašai pat teorētiski nav jāpakustina ne pirkstiņš, lai īstenotu savus nekrietnos plānus. No pārējiem ne jauniepazīstinātais Mathelstans, ne kāds cits neatstāj gana labu paliekošu iespaidu. Tāds neizdodas arī Sithila tēlam, kuru pamatoti neizcēlu pirmajā šai sērijai veltītajā pārdomu rakstā, bet, kurš itkā vajadzētu pieskaitīt pie vieniem no galvenajiem, kuri rada draudus kā labajiem roniniem, tā pasaules iedzīvotājiem kā tādiem.

Ar Tides of Fate notikumi sērijā gan nebeidzas, bet pašizdoto The Ronin Saga piekto Heart of Flesh notikumus jaunā pilsētā, jaunā lokācijā un ar jauniem ļaundariem diezin vai tik drīz būs vēlme aizsākt, pat ja līdz šim ēnas esošs Dark Lord varonis sāk izlīst no metaforiskajām un reālajām ēnām, pat ja vizuāli grāmatu vāki sērijai ir izdevušies.

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaulē, kura vien salīdzinoši nesen iekļauta Sistēmas Mulitversā, neviens ar iejūtīgumu un sapratni negaida, kamēr spēsi atgūties un aprast ar jaunajiem apstākļiem, neviens tāpat vien negaidīs līdz spēsi iegūt līmeņus un dažādu spēju statistiku, lai panāktu un pārspētu kā citus konkurentus un tā reizē pretiniekus, kādēļ  Defiance of the Fall sērijas galvenajam varonim Zakarijam ‘’Zakam’’ Atvudam jāsteidz izmantot katra iespēja iegūt jo labākus bonusus, dažādu spēju statistikas uzlabojumus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus.

Kad visu citu skatieni vērsti augšup, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas notiek lejup. Lejup pazemē, kur Zemi ‘’iekļaujot’’ Sistēmā tā tika sapludināta ar vēl četram citām planētām, un viena no tādām ar pazemes civilizāciju, sērijā nosauktiem par mole people. No apraksta piesolītā, no kura rodas iespaids, ka nu tik būs, grāmatas realitātē uz lapas izlikts diemžēl krietni vien mazāk. Pazemes izpēte, pāris jauni un vēlāk sižetā ne pārlieku vērā ņemami tēli, ir vien kā pieturas punkts, pirms Zaks kopā ar sabiedroto dēmonu grupas līderi Agrasu izmanto iespēju piedalīties Torņa līmeņu pieveikšanas tādā kā turnīrā, kur katra cīņa, katrs pieveiktais līmenis un stāvs var nest negaidītas balvas, kuru nozīmīgumu vēlāk likt lietā, jo varam būt droši, ka Sistēma ne brīdi neatslābs un nepārtraukti liks varoņu ceļā pat dzīvībai bīstamus šķēršļus.

Kā jau tas piederas, plus vēl zinot, ka sērijas ietvaros šogad gaidāma iznākam jau septiņpadsmitā grāmata, galvenajam varonim pavisam noteikti ir sižeta bruņas, un lai kādus pārbaudījumus Zakam nenāktos izturēt, tad pieveikti tie tiks. Tas sekojoši ik pa brīdim sižetiskajā ziņā ievieš zināmu vienmuļību, kad uzmanība tiek pievērsta pārdomām par un ap spēju statistiku un dažādu atribūtu uzlabošanu vai pat aktīvu, spraigu cīņu epizožu laikā to iznākums ir gana labi paredzams. Jo tālāk sērijā, jo mazāk saistošas šāda tipa ainas ir pašas par sevi, kad zudis iniciālais pirmo sērijas grāmatu jaunumu iepazīstināšana faktors.

Kad visu citu skatienu vērsti uz ārpusi, prom no sevis, ir vērts ieskatīties sevī, ielūkoties kā savos plusos, tā mīnusos un izvērtēt, kur vērts pielikt lielākus pūliņus un uzlabot, ko prioritarizēt un ko atlikt vēlākam. Bet būtiskāk par ilgtermiņā nogurdinošiem, garlaicīgiem un visādi citādi neizteiksmīgiem par spēju līmeņiem, ir Zaka kā tēla izaugsme no grāmatas uz grāmatu. Viens būtisks, ko paturēt acīs, noteikti ir konsekvence rakstura ziņā un reakcijās, lai pēkšņi tēls vairāk vai mazāk līdzīgā situācijā nereaģētu un nerīkotos izteikti pretēji, bet vienlaikus nevar iestagnēt un jābūt izaugsmei. Tā Zaks nevar tikai un vienīgi domāt par sevi, kā nekā, būdams pārliecinoši viens no spēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais zemietis, tad tieši uz Zaka pleciem gulstas atbildība tikt galā arīzan ar lielajiem ļaundariem, kuri Zemi un tās uzrašanos Sistēmas pārvaldībā saskata vien kā pakāpienu paša līmeņu celšanā, kā sasniegšanā būtu gatavi uz tās pilnīgu iznīcināšanu.

No superļaundariem kā tēliem ar personību gan neviens diži vēl neizceļas, ja nu vienīgi par Great Readeemer sauktais, kurš vairāk vai mazāk gan paliek kā fona drauds. Uz brīdi tāds potenciāls ir Dzīvo Miroņu (Undead) impērijas ģenerālim ar titulu Lych King, bet bez fakta, ka puisis uzsaktāms par neapšaubāmu naidnieku zemiešiem tālāk nesanāk tikt pirms lemta saķeršanās ar Zaku. Tā vietā par nākošo kandidātu lasītājam tiek celts priekšā Void Māceklis/Disciple, ar kuru sestās un šī raksta noslēdzošās grāmatas ietvaros Zakam arī lemts mērot spēkus, bet pirmā to sastapšanās ir tikai tāds kā sparinga iesildīšanās mačs un ar Zaka apņemšanos pirmkārt jau pašam sev pēc iespējas drīzāk likvidēt šo draudu, arī noslēdzas sērijas sestais romāns.

Ja jālūkos izceļamos tēlos starp sabiedrotajiem, tad priekšplānā droši liekams sabiedroto dēmonu līderis Agrass, kurš apzinās un redz gan Pazemē, gan Tornī cik miljonos gadu ilgā laika posmā, kā apraksta autors J.F. Brink, ir Zaka sasniegumi. Tad nu, pat ja iekšēji Agrass gribētu lolot sapņus par līdzvērtīgu dominanci, tad tā vien būs jāpaliek pie Zaka sāniem, ja nu vienīgi autoram padomā kāds nebūt dramatisks sižeta pavērsiens vēlāk sērijā.

No citiem vēl pieminama Zaka māsa Kenzija vai sērijas pirmajā romānā Zaka izglābtu jaunieti Emīliju, bet, par cik fokuss pārliecinošā pārsvarā ir uz Zaka tēlu, tad maz no sekundārajiem tēliem, bez kuriem gan, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu nekļūtu, Zakam neiztikt.

Noslēdzoši interesantas, lai arī vien pa kripatai šur un tur, ir informācijas druskas par Sistēmas izcelsmi. Kas tā tāda, cik sen tā kultivēšanas spēju nolūkiem radusies, kur un kad. Pavisam droši būs secināt, ka Sistēma, kas reiz radīta kādreiz eksistējušās Limitless Empire kareivju trenēšanai, kaut kad nebūt izgājusi ārpus kontroles robežām un tagad pakļauj aizvien jaunas planētas un to iemītniekus nebeidzamiem konfliktiem un pārbaudījumu piedzīvojumiem.

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part3: Monster Tale UN Kizumonogatari: Wound Tale

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms gandrīz diviem ar pus gadiem tiku lasījis pirmās divas autora NisiOisiN grāmatas no Monster Tale trīs daļās sadalītā Monster Tale stāsta. Apstājos pēc pirmajām divām, jo tā nu sanāca, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā bija tikai tās (un vēl no citas mini sērijas), bet reizē, kā rakstu otrās daļas pārdomu rakstā, tad ir bijuši daži labi izmantotie stāsta izklāsta manierismi, kas sākuši jau pārāk bieži atkārtoties. Papildus tam, kas par daudz, tas par skādi, un tā tagad turpinu savu pieredzi ar Light Novel fantāzijas subžanru ar to pašu autoru.

Trešās Monster Tale daļas sižets nebūt nav ar asa sižeta ainām un spriedzi piepildīts. Tā vietā uzmanības centrā ir galvenais varonis Koyomi Araragi un tā visai atšķirīgās saskarsmes attiecības ar dažāda vecuma pretējā dzimuma pārstāvēm, kuru ietvaros autors ar smaidu lūpās prasmīgi atrāda, ka pat pēc visa piedzīvotā, par ko uzzināšu lasot vēlāk prīkvelu Wound Tale, Araragi joprojām nespēj aizmukt prom no tīņu neretā neveikluma.

Būtu tā vietējās skolas basketbola zvaigzne Suruga Kanbaru, ar kuru trešajā daļā saistīta vien maza epizode pie skolas vārtiem, bet neveiklumu piešķir vēl salīdzinoši lielā gadu starpība, vai Araragi trešā un noslēdzošā mācību gada klases prezidentes Tsubasu Hanekawa, pret kuru tas izjūt pateicību pret viņas sniegto palīdzību. Palīdzība, kuras adresāts Araragi nav tikai vienpusējs saņēmējs, bez kuras kā viens, tā otrs ļoti iespējami vairs nebūtu starp dzīvajiem, un tā teikt izveidojusies saikne, kura abus vieno kā vairāk, kā vienkārši klasesbiedrus. Bet, lai kā nebūtu un lai kas netiktu piedzīvots vai pārdzīvots, Araragi saglabā pazemību un nesaskata tā izdarītajā kaut ko īpašu un izteiktas pateicības vērtu.

Tomēr Araragi nav tas pats attapīgākais puisis starp vienaudžiem, un neuztver viņš mazos un viņam attaisnojoši gana vājos zemteksta mājienus, kurus varu pats nolasīt vien zinot vienpusējās romantiskās jūtas no Tsubasu puses. Un kā jau piederas, tad vienpusēju jūtu dēļ izvēršas gana lielas, dramatiskas problēmas, kuru vizualizācijai gan autors izvēlas interesantu paranormālo simbolisma veidu. Veidu, kurā psiholoģisko pārdzīvojumu ligās kritušie spiesti piedzīvot pārdabiskas pārvērtības, lai tās pārciešot un cenšoties atrast izeju, atrastu savu patieso ‘’Es’’. Ja tas Monster Tale trešās daļas ietvaros vairāk piemeklē Tsubas un diemžēl viņas gadījumā iekš Monster Tale visām trim daļām nenotiek gluži pirmoreiz, tad par Wound Tale galveno varoni vairāk kā vienā nozīmē būs tieši Araragi.

Pirms gan pārdomu rakstā varu pievērsties Wound Tale romāna, tad vēl nepieminēta nedrīkst palikt klasesbiedrene un vien aptuveni mēnesi par draudzeni saucamā Hitagi Senjogahara, ar kuru saistītā pirmā kārtīgā randiņa epizode, turklāt vēl arīdzan Araragi saruna ar meitenes tēvu, kuru sastop pirmoreiz, piešķir grāmatai atbilstošu atmosfēru. Visa proza gan iekš Monster Tale, gan vēlāk Wound Tale tik īpatnēji, savdabīgi saistoša, ka pat pat neprasās, lai to kompensētu nezkādi pārgalvīgi sižetiskie pavērsieni un pārsteigumi, kuri gan seko, bet ne tā, lai vajadzētu neizpratnē brīnīties, no kurienes tādi nokrituši lasītāja klēpī.

Drusciņ gan paiet lapaspušu brītiņš pirms saproti, kas ir kas, un vairāk vai mazāk atceries tēlu savstarpējo atitecību dinamikas, kad starp grāmatām sērijas ietvaros pašam ievērota tik liela laika pauze. Bez lieganās sižeta plūsmas talkā nāk arī, ka autors nav aizrāvies ar mežonīgu tēlu plejādes klāstu. Wound Tale, kurš jau pieminēti ir prīkvels un iepazīstina lasītāju ar notikumiem, kuri pārvērtuši Araragi no parasta mirstīgā par to indivīdu, kuru vēlāk varam iepazīt hronoloģiskajā Monster Tale turpinājumā. Bet priecē, ka arī ar visu pārdabisko, ko Araragi pieredz un vēl pieredzēs, tas neizmaina viņa galvenās rasktura iezīmes, kuras no grāmatas uz grāmatu tiek konsekventi ievērotas un radikāli neatšķiras no vienas uz otru.

Abās pārdomu raksta grāmatās konsekventa ir arī filozofisko pārdomu iezīmes sižetā un tēlu pieredzētajā. Kā ar dažādu psiholoģisko pārdzīvojumu vizuālo attēlojumu aprakstos un tēlu pārmainītajā izskatā, kuras tad tiek nosauktas par aberration anomālijām, kuras šķietami no malas uzradušās kā ligas, bet to saistībā izskan doma, ka ja pasaule sāktu paranormālās abnormālijas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, tas vien pats par sevi tām atņemtu to īpašo, pārdabisko spēku, kā kaut kas ārkārtējs un satraucošs.

Vai iekš Wound Tale, kurā starp tēliem blakus Araragi un arīdzan Tsubasu, ja jau vēlāk Araragi izjūt pateicību par tās palīdzību, dominējošs ir arī vampīrienes tēls ar ļoti garu un savdabīgu Kisshot Acerolaorion Heartunderblade vārdu (romānā neizskan, bet mana aizdoma un prognoze, ka tai iekš Monster Tale cits un krietni vienkāršāks, atmiņā labāk paliekošs vārds piešķirts). Šīs trijotnes attiecību un piedzīvoto notikumu pavērsieni liek nonākt pie apziņas un secinājuma, ka krietni labāk būs mēģināt meklēt un rast iemeslus, kuri motivētu dzīvot un palikt starp dzīvajiem, pat ja vampīrs gluži tāds neskaitās, nekā saskatīt tikai to sliktāko un iemeslus pretējam. Jo kā nekā pieredzēt ir dzīvot un dzīvot būs pieredzēt ar neizbēgamiem izjūtu kāpumiem un kritumiem. Un šajā ziņā priekš Araragi ne reizi vien romāna ietvaros talkā nāk Tsubasu tēls, kuras gadījumā tad tikai var izteikt līdzjūtību, kad Araragi vēlāk neizjutīs tādas pašas romantiskās jūtas. Tas vēl papildus tam, ka Tsubasu gatava pieņemt Araragi, lai kāds tas nebūtu arī tā jaunajā eksistences formātā un veidolā.

Wound Tale gadījumā vēl jāpiemin Meme Oshino tēls. Brīžiem pēc apraksta stila varētu nodomāt, ka Ošino ir kāds nebūt viedais japāņu guru, kurš savos klejojumos uzradies Araragi apdzīvotajā mazpilsētā un vien sakritības pēc ir īstajā vietā un īstajā laikā, lai ne reizi vien pielikt palīdzīgu roku un pirkstu. Tēls, kurš ar nolūku cenšas radīt viegla gara attieskmi pret visu notiekošo, valkādams tikai un vienīgi košus Havaju salu tipa kreklus, bet patiesībā tā nopietnības attieksme tādēļ nereti ir jo biedējošāka.

Kā iepriekšējos rakstos no 2023.gada janvāra, tā arī tagad bez komplimentiem autoram NisiOisiN, tādus pašus līdzvērtīgi labus vārdus jāvelta arī tulkam Ko Ransom. Kā viena, tā otra veikums ļauj izbaudīt abus romānus. Cerams cita tulka James Balzer veikums būs līdzvērtīgs, lai tāds pats iespaids rastos par vēl grāmatu plauktā gaidošo divās daļās sadalīto Fake Tale.

Izlasīju, lasu, lasīšu #296 (25.05-14.06)

Izlasīju:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Dzintars Tilaks – Piķis un Zēvele jeb Latvijas Biznesa Nacionālās Īpatnības

Noklausījos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Lasu:

NisiOisiN – Bakemongatari, Part 3 UN Kizumonogatari

Klausos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #4-6

Lasīšu:

Arwen Elys Dayton – Seeker #1–3

Klausīšos:

Matthew Wolf – The Ronin Saga #3-4

J.F. Brink – Defiance of the Fall #7-9

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

La paranza dei bambini itāļu valodas oriģinālajā nosaukumā ir duoloģija par ielaspuikām, kurus piesaista kriminālās pasaules šķietami viegli iegūstamā bagātība. Pēc būtības vienots vesels stāsts atbilstošā vietā sadalīts divās daļās par bandas jeb paranzas grupu, kuru kāpums līdz iecerēto mērķu spozmei ir straujš un varens, ko tie sasniedz ne bez labas devas asinsizliešanas un nežēlības devas, bet kur lejupslīde un kritiens uz leju ir tikpat straujš.

Duloģijas sākumā grupas līderis Nikolass un tā tuvāko draugu grupa, kuri tad viņu pavadīs sērijas sižeta gaitās, ir vien ap piecpadmsit gadu vecumu. Vien jauni un vecāku bandu grupu līderu acīs piena puikas, kuri sadomājušies par daudz. To jaunība un pieredzes trūkums, kas citkārt daudzus aizkavētu vai pat jau pašos pirmsākumos liktu pamatīgi un varbūt pat letāli aplauzties, ir tieši tas, kas ‘’vecajām’’ lauvām liek tos novērtēt par zemu, tieši tas, kas ļauj Nikolasam uzskatīt, ka nu pienācis laiks jaunajiem pie varas spēļu sniegto labumu galda un citi labāk pavācas malā, ja nevēlas tikt ar varu nogrūsti nost. Faktu ‘’vecums’’, kuru Nikolass vieduma un izdzīvošanas prasmju vietā pasaulē, kurā daudzi mirst jauni, sajauc ar vājumu, bet atklāsmes process, kas sērijas gaitā prasīs nevienu vien dzīvības cenu.

Angliskais sērijas nosaukums Piranhas arīdzan ir tikpat atbilstošs. Kā piranjas jaunie sajūt veco vājās vietas, kā piranjām tiem pietiek ir vien dažām asinslāsēm, lai saplosītu savus ienaidniekus, kas, plus to jaunības neizskaramības sajūta sižeta gaitā gan dod mānīgu priekšstatu par sagaidāmo nākotni un neizsmeļamo veiksmi, vismaz Nikolasam. Tiem pietiek tikai ierādīt pirmos soļus, kuru aizsākums ir hašiša un citu narkotiku pārdošanā vispirms skolasbiedriem un pēcāk jau plašāka mēroga klientūrai. Vēlāk jau ar pašu iniciatīvu pārņemot Neapolos pilsētas laukumus. Bet, kā zināms apetīte rodas augot un mērķis Nikolasam ir viens, būt Neapoles pilsētas bosu bosam un karalim.

Autors Roberto Saviano iedvesmu dramatizētajiem Piranhas un Savage Kiss notikumiem nebūt nesmeļas vien no savas fantāzijas augļu dārziem. Autors tam par skaudru piemēru var likt priekšā vēl pirms šiem diviem romāmiem sarakstītu dokumentālu Gomorrah grāmatu par Camorra un paranzu organizētās noziedzības pasauli, un to autora prozā, izveidotajos varoņos un to apdzīvotajā pasaulē var just. Noteikti pievienoju minēto dokumentālo grāmatu nākotnes TBR listei. Atmiņā līdzīgi prātā nāk cits romņas An Officer and a Spy, kur gan vēsturisko pusi var gūt no citu autoru veikumiem.

Lai arī Nikolass un tā tuvāko draugu grupa neapšaubāmi pieder pie tādiem tēliem, kurus reālajā pasaulē ne tuvumā sev vai sev tuvajiem gribētos redzēt, kuri bez mazākās kavēšanās nevilcinātos citam atņemt dzīvību, ja tas nozīmē kādu nebūt pašlabumu, tad drusku saldsērīgi ir pirmie mājieni par galveno varoņu izveidotās grupas (bik par skaļu būtu teikt impērijas vai dinastijas) norietu. Varu pat saskatīt pārlasīšanas vērtību duoloģijai, kur jau agrīnāk, un esam jau pirms tam grāmatu lasījušām, kā arī varbūt ar citu pēcgaršas iespaidu, skatīt varoņu gaitas, pieņemtos lēmumus dažādos dzīves posmos un krustcelēs, kas galu galā noved tur, kur noved.

Kā nekā gana daudz laika pavadīts un autora iepazīstināts. Paralēli kriminālajām aktivitātēm tiek dots ieskats arī Nikolasa un citu varoņu dzīvēs, varbūt pat dažam labam izdodas pirms agrīnās un vardarbīgās nāves aiz sevis atstāt pēcnācēju, bet tomēr pašu izvēlētā dzīvesveida seku rezultāta rūgtie augļi pēc visiem izpriecās izdertajiem šampaniešiem un citiem gardumiem, to skaitā pašu tirgotajām narkotikām, vien pašiem būs agrāk vai vēlāk jābauda, lai arī kāda nebūtu liekama vaina un dzīvības atņemšanas pirksts citu kriminālo konkurentu lauciņos, no kuriem Nikolasam un tā Piranjām tak kādam jāuzticas, lai sadarbotos, lai iegūtu gan preci, kuru tālāk pārdot, gan ieročus un munīciju, ar kuru gan preci, gan sevi aizsargāt.

Vienā brīdī, kas hronoloģiski ir pēc sērijas pirmās atbilstošā vietā pārtrauktās The Piranhas grāmatas noslēguma un traģiska zaudējuma tuvu Nikolasa sirdij, jaunais Paranzas līderis uz īsu mirkli uzdod sev jautājumu, kāda gan visam jēga, bet tikpat ātri gan paša, gan pat mātes izdomātu ieganstu un attaisnojumu mudināts, atgriežas uz ceļa, kur bijis pirms tam, uz ceļa, kas to novedīs līdz otrās Savage Kiss straujajām beigām, kur pat epilogs atbilstoši radītajai atmosfērai nepiedāvā ar diži labākām cerībām piepildītu nākotni, kur nebeidzamā deja ar velnu tikai turpinās.

Matthew Wolf – The Ronin Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad pēc teju tūkstošgadu ilgas pauzes leģendām un mītiem apvītie dažādu elementālo spēju apveltītie ronini, kuri lielākoties uzskatīti jau par sen kā apmirušiem, tomēr izlien no pažobelēm, kas tikai liecina, ka pārmaiņu vēji un varbūt reizē arīdzan lielu, ļaunu slikto tēlu atmošanās arīdzan vairs nav tālu aiz kalniem.

Par galveno tēlu un potenciālo pasaules glābēju sākotnēji tiek pozicionēts Kirana tēls, kurš kā māceklis Divari grupas līderim Renam tiek skolots augstākajās zināšanās un spēju apguvēs, kādu nu autora Matthew Wolf izveidotā pasaule spēj piedavāt. Uzsvars uz vārdu sākotnēji, jo vien grāmatas pirmajā ievadošajā daļā tēls darbojas zem šī vārda. Ievads, kuru noslēdz dramatiski notikumi, kurus var nojaust no grāmatas apraksta premises un tiek turpināti aptuveni pēc gada, lai arī tieši pauzes ilgums lasītājam netiek atklāts, kad Kirana vietā tēls, zaudējis tā teikt iepriekšējās dzīves atmiņas, sevi nodēvējis par Greju.

Viens no instrumentiem vai precīzāk būtu teikt pasaules kārtībai kritiskiem ieročiem ir leģendāro roninu zobeni un no tiem jo īpaši paša spēcīgākais Morovils jeb Blade of Wind, kas tāltālajā pagātnē piederējis pašam spēcīgākajam roninam Keilam. Zobens, kura apraksts un svarīgums brīžiem lika atcerēties par LOTR gredzenu, kas valda pār visiem citiem, bet gana atšķirīgs, lai šāda asociācija neizmaisītu šī darba sniegumu.

Diemžēl, lai kā negribētos, tad The Ronin Saga sērija vai vismaz pirmās divas ievadošās grāmatas no tetraloģijas, un nekas neliecina, ka turpinājumi varētu būt krasi atšķirīgi, ne no labo tēlu, ne ļauno naidnieku vai fantāzijas pasaules uzbūves ne tikai nepiedāvā neko izteikti savu, aci un interesi piesaistošu. Klasiska tipa fantāzijai jaunā izpildījumā vai variācijā pa tēmu nekas slikts nav, bet vien pa abām The Knife’s Edge un Citadel of Fire grāmatām atrodami vien reti momenti, kurus gandrīz ar lupu jāmeklē, kuri tik tiešām liktu intrigā saausīties.

Slikto ļaundaru tēlu pusē vairāk dominē dažāzdi anonīmi, bezpersoniski mošķi, kuriem tad izdomāti visvisādi fantāzijai cienīgi nosaukumi, kā Kārgeji, Xeroxi un Vorgi (no audio versijas to izruna šāda vismaz šķita), no kuriem vēl par Nameless nosauktie ir gan šķietami ar to neizteiksmīgāko nosaukumu, kas reizē gana vispārīgs, lai vēlāk varētu to leģendu censties ar lielāku miesu uz kauliem apaudzēt. Bet Nameless gadījumā atkal radās asociācijas ar LOTR un Nazguliem tajā. Bet nav gluži tā, ka nebūtu arī vārdos nosaukti sliktie, kuri savas mahinācijas vadītu no ēnām un tumšiem pakšiem. No kuriem vienas nozīmīgas ļaundares izcelsme pirmās grāmatas ietvarors meklējama tās ievadošajā sadaļā, bet pavērsiens, ka viņa, lai cik spēcīgāk nekārotu kļūt, ir vēl zem cita tupeles nokļuvusi.

Par neizmantotu iespēju nevar būt uz sērijas debijas grāmatas vāka ilustrācijas esošais pūķis un to vien ārkārtīgi reta, epizodiska parādīšanās grāmatas sižetā starp naidnieku spēkiem. Vēl jo vairāk, ja noprotami galvenais varonis ar īpašo zobenu rokā ir nostājiem tam pretim. Pūķu darbība tik reta un epizodiska, sižeta darbības galvenajos vilcienos tik nenozīmīga, ka tikpat labi par tādiem varētu aizmirst, un noteikti rada maldīgu iespaidu. Ja paturpina ideju par grāmatu vākiem, tad otrās Citadel of Fire ilustrācija noteikti rada atbilstošāku vēlamo iespaidu un atmosfēru, pat ja galvenais varonis turpina būt ar muguru pret lasītāju.

Galvenais varonis Grejs savos fantāzijas žanram cienīgajos piedzīvojumos nav iemests pilnībā viens, bet, kā par to vēlāk aizdomāsies abi kompanjoni Eiva un Dariuss, tad trijotnes pirmā sastapšanās un sekojošā metaforiskā kauliņu mešana kopā pret sliktajiem, cik ātri visi sāk sadarboties un faktiski svešam uzticēties, ir visai aizdomīgi. Gandrīz vai varētu nodomāt, ka kāds cits ārējais spēks vai Liktenis pielicis savu pirkstu šādas komandas izveidē.

Nevar nepieminēt, bet noteikti otrās grāmatas sižeta ietvaros līdzīgi pūķiem aizmirstami ir elfu tēli, to likstas un raizes. Atkal neizmantota nevar nebūt pieminēts uzurpators Dairens, kurš acīmredzami, ja jau tā tiek citu elfu (no tiem Karilas tēls nozīmīgākais) nodēvēts, savu pozīciju nav ieguvis tajā labākajā manierē, bet, ja vēl pirmā grāmata paralēli Greja un tā sabiedroto gaitām veic gana ciešami labu sniegumu attiecībā uz elfu tēliem, tad otrajā atkal to pieminēšana ir vien epizodiski centieni šur un tur.

Elfu vietā tiek iepazīstināts cits, gandrīz Grejam līdzvērtīgi galvens tēls, puisis vārdā Zeins, kura talants un spējas tikušas pamanītas kā starp labajiem, tā sliktajiem tēliem. Kura nozīmīgums gana būtisks, lai tiktu apdraudētā tā jaunākās māsas Hannas dzīvība, lai sliktie to izmantot par ēsmu un censtos kā nebūt Zeinu ievilināt slazdā.

Kopumā ar Greja un sekojoši Zeina sižetiem nav tik traki, lai nebūtu vēlēšanās pabeigt tetraloģiju līdz galam, bet reizē nav lielu cerību uz ko drastiski labāku. Ja ne kas cits, tad vismaz būs piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Pārskatot citu lasītāju Goodreads atsauksmes, šī šķita cita vārdos visatbilstošākā.

Dzintars Tilaks – Piķis un Zēvele jeb Latvijas Biznesa Nacionālās Īpatnības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pat negribētos nevienam novēlēt šķietami parastu un ikdienišķu darbadienu, lai pēkšņi, kā no zilām debesīm, atnāktu epasta ziņa par tuva cilvēka pēkšņu nāvi ar jau pievienotu paziņojumu par dienu un laiku, kad paredzēta atvadīšanās. Bet tieši tā notiek ar Piķis un Zēvele galveno varoni Arvi, un ieplānotās nedēļas nogales makšķerēšanas vietā ar čomiem, tam nu jādodas atvadīties no Almastantes.

Vai vismaz tāda ir sākotnējā premise, jo, kad Arvis ierodas Almastantes ‘’Sķēlumu’’ mājās (par laimi nav pirmais un priekšā ir tās meita Zaiga ar pašas meitu Sigitu), jo mirēja izrādās dzīvākā par dzīvu un arī veselais saprāts  tai nekur nav ar visu jumtu aizbraucis un arīdzan par vecuma marazsmu nav ko bīties. To gan pirmajā momentā, kad Alma uzsāk savu stāstu, kāpēc visus sasaukusi un vēl tā likusi satraukties un pārdzīvot, jo skaidrojumu aizsāk ar stāstu par pirms pāris mēnešiem sastaptu paralēlās pasaules citplanētieti, kuru tā nejauši pamanījusi un vēl pie tam neviļus atdzīvinājusi.

Ja ar ‘’dullās Paulīnes’’ iedvesmotu (vismaz man pirmā asociācija) epizodi aizsākas autora Dzintara Tilaka atbilstoša garuma romāna piedzīvojumi, un ar prātam grūti aptveramo, ja vēl pašiem jāpaļaujas uz vien Almastantes teikto. Tad Alma ne bez lietiskiem un taustāmiem vai precīzāk būtu teikt dzeramiem pierādījumiem bez Arvja un meitas (ar mazmeitu), sasaukusi arī Arvja brālēnus Rihardu (ieradīsies ar sievu Oditu) un Tāli. Pašu acīm un garšas kārpiņām vien jānotic, ka citplanētietis, kuram Alma iedod Ozīša vārdu, ir gan stipri atšķirīga izpratne un uzskati par ūdeni, tā svarīgumu vai vismaz acīmredzamāku novērtēšanu un godā turēšanu, tad Ozim uzskatāmi piemīt vairāk kā viena cilvēkam nepiemītoša superspēja, kura tad arī kalpo par katalizatoru visiem romāna tēlu piedzīvojumiem.

Kas zina, ja Almai nebūtu ienākusi prātā doma, pacienāt, dot nogaršot par ūdeni krietni atšķirīgāku dziru, kuru tam savā pasaulē nesastapt, ja neatcerētos, ka tai vēl no pēdējās jubilejas saglabājies neizdzerts francūžu Martell konjaks.  Nevar izslēgt atšķirīgo kultūru ietekmi un ļoti iespējams Almas ne tos precīzākos izteikumus par cilvēku attiecībām ar alkoholu, jo piemājās tuvās akas ūdeni tas ne vien pārvērtis minētajā dzirā, bet arīdzan ir kā neizsmeļama (līmenis nekrīts, lai cik izsmeltu), tā arī dzira ir ar pat pārdabiski ārstniecisku efektu. Pati Alma ir kā uzskatāms piemērs, jo redze tai uzlabojusies un brilles nav nepieciešamas, tā arī mugura vairs nesāp, kā līdz tam. Nav arī tā, ka Alma būtu vienīgā, kurai dzira, nesakot,kas tieši tā, būtu palīdzējusi. Tā citi paziņas kā pastnieks/bibliotekārs un tās uzticības persona Miervaldis (viņu tā pierunāja uz maldīgā epasta uzrakstīšanu) arīdzan nu var lepoties vien ar labāku veselību.

Līdz ar aku, kura ūdens vietā dāvā konjaku, ieslēdzas Piķis un Zēveles romāna apakšvirsraksts Jeb Latvju Biznesa Nacionālās Īpatnības, jo visiem klātesošajiem ‘’bēriniekiem’’ saprotami rodas jautājums, ko gan iesākt un vai maz ko dižu vajadzīgs pasākt. Pārdot tā pa taisno gluži nav iespējams ne vien likumdošanas dēļ, bet kurš gan tiem noticētu, ka tas ir īsts viens pret vienu Martell konjaks (nav gan precizēts vai tas VS vai VSOP, vai varbūt pat XO?) un būtu ar mieru tad maksāt pat tuvu tai cenai, par kādu to veikalā nopirksi.

No visiem tieši Arvis ir tas, kurš uzņemas galveno iniciatīvu, lai puslīdz likumpaklausīgā ceļā izdomātu veidu, kā varētu tik līdz kāda nebūt produkta pārdošanai. Kas pie reizes aizsākas ar ideju ģenerēšanu šķietami vien, lai radītu butaforiksu efektu un aizsegu, drīz vien pārvēršas īstenākā par īstu lauku tūrismā un pat nedaudz jāpiebremzē, jo idejas paša teju vai sevi ģenerē un atliek vien ieslēgt organizatora prasmes, lai mērķi un idejas neapsteigtu reālo situāciju uz ‘’laukuma’’. Piķis un Zēvele interesantā un ar veselīgu humora devu aspēlē veidus, kā tad Arvis ar citiem radiem tiek galā ar tik, maigi sakot, neparastu atgadījumu, kad burtiska konjaka aka iekrīt Almastantes rokās.

Paralēli akai, konjakam un biznesa dienām un neizbēgamām nedienām, lai svešie neuzzinātu, ko nevajag, Ozīša dzirai vai pieklājīgāk sakot dziedniciskajam uzlējumam pēc tā pēcapstrādes ar dažādām zālītēm, ir negaidīts, bet tāpēc jo sirdi sildošāks efekts, satuvinot radus. Kā pati Alma norāda un Arvim vien jāpiekrīt, ja nebūtu izdomājusi tādu viltus ieganstu, tad visiem būtu kāda atruna un vairāk vai mazāk pamatots iemesls, kāpēc nevarētu ierasties. Citādi vien uz lielākām jubilējām vai tieši bērēm vienkopus viensotru lielākā pulkā skata un arī tad atvadīšanās visai drīzā. Bet tagad grāmatas varoņiem ir pamatots iemesls no dienas uz dienu būt vienotiem ciešā frontē. Vēl jo vairāk Ozīša bizness no ekonomiskās trimdas un svešuma uz dzimto zemi atsauc atpakaļ Almas meitu un mazmeitu.

Lai arī salīdzinoši viegli, tad romāna gaitā nedaudz sanāk pieskarties laulību tematikai, attiecībām starp diviem dzīves draugiem, kur kopīgajā ceļā nemazums pārbaudījumu un/vai strīdus jautājumi, kas uz izturību abus paņem. Tā romānam vēl tikai ieapzīstinot ar Arvja tēlu uzzinam, kas tas ar sievu Eleanoru vai vienkārši Loru jau aptuveni kā pusotru mēnesi dzīvo šķirti. Lēmums, kas bijis sievas izvēle, jo vairs nav spējusi izturēt emocionālo slodzi un spriedzi, attiecībā tik delikātu jautājumu, kā nespēja ieņemt bērnus, kad vēlme Lorai ir ai, cik liela. Nelīdz nekādi vīra mierinājuma vārdi, jo sāpe tik liela, bet atrisinājums un reizē tās ‘’ievilkšana’’ kopējā biznesā visai novienkāršota un raita.

Tikmēr citi laulātie tēli neiztiek bez savām problēmām un mazām drāmām. Kā Riharda gadījumā tam izveidojusies kopdzīve ar Odita tēlu, kura nepārprotami attiecību dinamikā ir lēmumu pieņemšas politikas galvenais diktors un notiecējs. Bez uztraukumiem par oficiāliem likumsargiem, kad tie uzsāk Ozīša biznesu, savu nedienu sagādā arī Odita, pat ja beigās vien izbīlis vien. Vai Riharda brālēns Tālis, kura gadījumā gan sieva tiek paturēta stāsta aizkulisēs, attiecībā uz šo tēlu pavisam maza viļņošanās tēlu savstarpējās attiecībās izraisa tā romantiskā interese attiecībā uz to piesaistīto mārketinga speciālisti, jo bizensa pirmie mēneši nemaz tik rožaini neizskatās.

Labi, ka Piķis un Zēvele romāns sevi neuztver pārlieku nopietni, tad vieglāk pieņemt sižeta katalizatoru un spēles noteikumus, kur Almas uzietais citplanētietis ir drīzāk kā iegansts un eksistē vien fonā. Tā arī, ja gribēsies, lai biznesa praksē tiktu visos sīkumos un pēc iespējas reālistiskāk pa punktam no uzņēmuma izveidošanas uz pārprofilēšanos, jo pēkšņi VID to izdarības nedaudz nepatīk un ir jāizdomā, kā atšķirīgāk ne šķidrā un dzeramā veidā ārstniecisko brīnumlīdzekli varētu godīgi likt savos un citu veikalu plauktos. Nedaudz nenopietni un noteikti ar vieglu garu.